pašvaldībās

Konferences “Pašvaldības — varas centralizācijas un finansu krīzes apstākļos” noslēguma dokuments

Jūrmalā, 1996.gada 13.decembrī

1. Par likumdošanas krīzi

Latvijā joprojām nav skaidras likumdošanas koncepcijas, kas sekmē ierēdņu varu, nevis likuma varu;

tiek pieņemti arvien jauni savstarpēji pretrunīgi likumi, kas bremzē tautsaimniecības un sociālo attīstību;

likumos ir paredzēts, ka pārmērīgi daudzi jautājumi jāregulē Ministru kabineta noteikumiem, kuri netiek laikus un kvalitatīvi sagatavoti;

arvien vairāk nepamatoti, pretrunā ar Satversmes garu un burtu tiek pieņemti Ministru kabineta noteikumi Satversmes 81.panta kārtībā, tādējādi centrālajai izpildvarai uzurpējot likumdevējas varas funkcijas;

Ministru prezidenta un valdošās koalīcijas noslēgtā vienošanās ir pretrunā ar Satversmi un Saeimas Kārtības rulli, jo izslēdz normālu likumprojektu apspriešanas procesu Saeimā;

arvien vairāk likumi tiek pieņemti Ministru prezidenta atklāta spiediena rezultātā;

Ministru prezidents atļaujas publiski nicinoši izteikties par Latvijas tautas ievēlēto Saeimu;

Saeimas deputāti arvien biežāk samierinās ar likumpārkāpumiem no centrālās valdības puses.

Visas šīs pazīmes viennozīmīgi liecina par likumdošanas krīzi.

2. Par tiesu varas krīzi

Latvijā sistemātiski gadu no gada netiek paredzēti nepieciešamie līdzekļi un citi resursi tiesu sistēmas attīstībai;

tiesu izpildītāju mazspēja arvien vairāk noved pie tiesas lēmumu nepildīšanas;

Ministru prezidenta izaicinošā nevērība pret likumiem un valdības parakstītajiem līgumiem, kā arī Saeimas deputātu samierināšanās ar valdības likumpārkāpumiem veicina tiesisko nihilismu visā sabiedrībā;

Satversmes tiesas izveidošana tika daudzus gadus apzināti kavēta, bet 1997.gada budžetā tās darbībai netiek paredzēti nepieciešamie līdzekļi. Visas šīs pazīmes viennozīmīgi apliecina tiesu varas krīzi.

3. Par izpildvaras krīzi

Pēdējā gada laikā

nav uzlabota valsts īpašuma un valsts uzņēmumu pārvalde;

nav risināta siltumapgādes tarifu un siltumapgādes parādu problēma;

nav uzlabots Valsts ieņēmumu dienesta darbs;

nav uzlabota valsts informācijas pamatbāzes uzturēšana, aktualizācija un pieejamība.

Tā vietā

tiek gatavotas vienlaicīgi daudzas sasteigtas un savstarpēji nesaskaņotas reformas, kas var vienīgi sadārdzināt valsts pārvaldi un pasliktināt tās kvalitāti;

patiesu rūpju par iekšzemes kopprodukta un iedzīvotāju labklājības pieaugumu vietā tiek izvirzīti sadomāti un ekonomiski nepamatoti mērķi;

jau otro finansu gadu pēc kārtas valdības ekonomiskās grūtības tiek risinātas vienīgi uz pašvaldību ieņēmumu samazināšanas rēķina, vienlaicīgi palielinot nodokļu nastu. Šāda pret sabiedrību vērsta politika noved pie iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu un sociālās palīdzības traģiskas samazināšanās. Tādēļ Ministru kabineta darbības rezultātā radušos stāvokli var raksturot kā izpildvaras krīzi.

4. Par finansu krīzi

Ievērojot, ka

1997.gadā pašvaldību ieņēmumu daļas prognoze ir nepamatoti augsta un ne Saeima, ne valdība par to negatavojas atbildēt, joprojām nav izveidota nodokļu sistēma, kas katram pašvaldību veidam paredzētu patstāvīgus un kopējās finansu politikas ietvaros pietiekamus ienākumu avotus, joprojām nepastāv pašvaldību nodokļi;

pašvaldību ieņēmumu daļa valsts kopbudžetā no 25% 1995.gadā nokritīs līdz 16,8% 1997.gadā;

valdība nespēj vai nevēlas uzlabot informācijas datu bāzi par iedzīvotājiem, īpašumu un uzņēmumiem, kam būtu jākļūst par nodokļu maksātāju datu bāzes pamatu;

valdība nevēlas uzticēt informācijas uzturēšanu un aktualizāciju pašvaldībām, kas varētu būt efektīvas valsts informācijas un nodokļu sistēmas pamats;

pret iedzīvotājiem vērstās finansiālās politikas rezultātā nevarēs pat minimālā apjomā veikt ne pašvaldību pastāvīgās funkcijas, ne citas likumos noteiktās funkcijas, ne pašvaldībām deleģētās valsts funkcijas.

Šādas politikas realizēšana veicina krasu saimnieciskās aktivitātes samazināšanos. Pašreizējais stāvoklis valstī jānovērtē kā finansu krīze.

5. Par varas centralizāciju

Ievērojot, ka

no 1989.gada pašvaldību vēlēšanām līdz 1992.gada vidum Latvijā norisinājās vietējās un reģionālās varas demokratizācijas un decentralizācijas process, kas būtiski veicināja valstiskās neatkarības atjaunošanu un radīja labu pamatu Latvijas sabiedriskās iekārtas tuvināšanai augstākajiem Eiropas demokrātiju standartiem;

no 1992.gada vidus līdz 1995.gada beigām iezīmējās varas centralizācijas tendences, kas izpaudās pašvaldību pakāpeniskā pakļaušanā centrālajai valdībai un tikai atsevišķos gadījumos mijās ar pašvaldību demokrātiju nostiprinošiem tiesību aktiem;

kopš 1996.gada sākuma Ministru kabinets realizē atklātu pret pašvaldībām un to pārstāvētajiem iedzīvotājiem vērstu politiku, kas visuzskatāmāk izpaudās, pieņemot likumu par pašvaldību lēmumu lietderības vērtējumu nodošanu Valsts kontrolei, pašvaldību ieņēmumu un finansiālās patstāvības straujā samazināšanā, centienos dezorganizēt un kompromitēt pašvaldību veselības finansēšanas sistēmu, centienos likvidēt rajonu pašvaldības un izveidot to vietā Ministru prezidentam pakļautu rajonu administrāciju, valsts un pašvaldību likumā atzītās sarunu sistēmas ignorēšanā, publiskos nepamatotos apvainojumos demokrātiski ievēlētām institūcijām;

kopš 1996.gada sākuma tiek ignorēts Satversmē atzītais varas dalījuma princips, varas centram viennozīmīgi pārvietojoties uz centrālo izpildvaru un novājinoties likumdevējas un tiesu varas lomai, var konstatēt, ka Latvijā tiek gatavotas neatgriezeniskas antidemokrātiskas pārmaiņas.

Varas centralizācijas process izraisa bažas, ka visdrīzākajā laikā

1) var atņemt pilsoņiem līdzdalības tiesības vietējā un rajonu pārvaldē;

2) var izraisīt tālāku sabiedrisko pakalpojumu un sociālās palīdzības samazinājumu iedzīvotājiem;

3) var ierobežot vai likvidēt Saeimu;

4) tā rezultātā var vājināt demokrātiskas Latvijas valsts stabilitāti un līdz ar to radīt draudus tās pastāvēšanai.

6. Par pašvaldību principu Satversmē

Ievērojot, ka

kopš latviešu tautas Trešās atmodas sākuma izvirzītā prasība atzīt Latvijas Republikas Satversmē pašvaldību lomu un vietu sabiedriskās pārvaldes sistēmā joprojām nav izpildīta,

kopš Latvijas Pašvaldību savienības nodibināšanas tā nemainīgi un neatlaidīgi uztur prasību noteikt pašvaldību vietu un lomu Satversmē,

1996.gadā Latvija ir ar likumu pievienojusies Eiropas hartai par vietējo pašvaldību,

Latvijā ir konstitucionāla valsts iekārta un nav nekādu juridisku kavēkļu, lai pašvaldību princips tiktu atzīts Satversmē, tādējādi realizējot starptautiskās konvencijas paragrāfu, kas ar Latvijas likumu noteikts par Latvijai saistošu, konference aicina Saeimā pārstāvētās politiskās partijas nodrošināt pašvaldību principa drīzāku iekļaušanu Satversmē gan attiecībā uz vietējām, gan reģionālajām (rajonu) pašvaldībām.

7. Par subsidiaritātes principu Satversmē

Ievērojot, ka subsidiaritātes princips

nosaka sabiedrisko pienākumu izpildi pēc iespējas tuvāk pilsoņiem un tādēļ tā īstenošana var veicināt gan demokrātijas attīstību, gan sabiedrisko pakalpojumu un palīdzības iedzīvotājiem efektivitāti,

ir svarīga Eiropas pašvaldību hartas sastāvdaļa (4.panta 3.paragrāfs), jo nosaka pienākumu sadalījuma pamatprincipus starp vietējo, reģionālo un valsts varu;

saskaņā ar Mastrihtas vienošanos ir kļuvis par nozīmīgu Eiropas Savienības dibināšanas līguma sastāvdaļu (3.b pants), jo nosaka pienākumu sadalījumu starp nacionālo valsti un Eiropas Savienību.

Ievērojot, ka šā principa iekļaušana Latvijas Republikas Satversmē

aizsargātu pašvaldības pret nepamatotu varas centralizāciju un attālināšanu no pilsoņiem,

aizsargātu Latvijas tautu pret nepamatotu tās suverenitātes nodošanu caur starptautiskiem līgumiem vai savienībām,

uzlabotu Latvijas pozīcijas nacionālo interešu aizstāvībai sarunās par pievienošanos Eiropas Savienībai,

konference aicina politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas atbalstīt subsidiaritātes principa pievienošanu Latvijas Republikas Satversmē atzītajiem tiesību pamatprincipiem.

LPS priekšsēdis A.Jaunsleinis