Vēl viens skaists sakopts Rīgas gabaliņš

Vārtus vērusi vēsturiskā Konventa sēta

Ar svētku gājienu, mūziku un uguņošanu sestdien, 14. decembrī, Vecrīgā tika atklāta Konventa sēta. Simfonizētajā atklāšanas rituālā piedalījās liels pulks rīdzinieku un viesu, arī Brēmenes zemes parlamenta prezidents Reinhards Mecs, jo šī nopostītā Latvijas galvaspilsētas stūrīša atjaunošanas iecere izauklēta un arī piepildīta ar vācu kolēģu līdzdalību.

— Visi cilvēki dzīvo tikai uz laiku šai pasaulē, un ir labi, ka pie visām laicīgajām dzīves lietām un rosībām tiek dota vieta un telpa arī Dieva vārdam, — atklāšanas ceremonijā teica Luteriskās baznīcas mācītājs Atis Vaickovskis. Dodot svētību Konventa sētai, Katoļu baznīcas arhibīskaps Jānis Pujats teica īsu uzrunu:

— Jau iedegušās svētku ugunis eglēs, jau aiztecējusi puse no Adventes tuvojas Ziemassvētki. Darbīgi ļaudis kā lielu svētku dāvanu sakārtojuši Vecrīgā veselu kvartālu. Māju iesvētīšana reliģiskā izpratnē nozīmē aizlūgt par tiem cilvēkiem, kas šīs mājas apsaimniekos, un tiem, kas tās apdzīvos vai apmeklēs. Ir labi, ja mūsu darbi saskan ar Dieva gribu. Tad varam cerēt, ka Dieva svētība nāks līdzi mūsu pasākumiem. Šai nodomā tad arī iesvētām šīs mājas un šo kvartālu, kas kādreiz saucās Svētā Gara konvents. Lai šajās mājās un šajās ielās mājo kristīgs gars un kristīgs dzīvesveids!

Svinīgā rituāla vadītājs, tērpies baltā tresotā goda kārtā un runādams Pētera Liepiņa balsī, sveicināja rīdziniekus un brēmeniešus, godājamos celtniekus — meistarus un zeļļus, ne mazāk godātos deputātus un domniekus, augsti godātos sētniekus, it visus, kam ar šo Konventa sētu ir bijis un būs sakars, un zināja vēstīt:

— Tais senajos laikos, kad visa bija gana un gana bija visa kā, tikai Rīga vēl nebija gatava, tā pamazām būvējās, plānojās, sapņojās. Arī debesis virs ļaužu galvām bija tādas pašas kā šodien un vakar, un dūjas, sauktas arī kā baloži, lidinājās virs ļaužu galvām un virs Rīgas, iemiesodamas Svētā Gara simbolu. Kā hronisti vēlāk strikti apliecināja ar spiedogiem un zieģeļiem, tad kāds no baložiem, Svētā Gara simboliem, nolaidies un mājvietu radis tieši šeit.

Jā, tais tālajos laikos, pirms saviem 700 gadiem, te bija gan ordeņa brāļi ar savu apmetni, pili un Konventa sētu, bija pilsētnieku strīdi un ķīviņi ar ordeni un ordeņa stīvēšanās ar pilsētniekiem. No Daugavmalas uz šejieni pārcēlies Svētā Gara hospitālis, savulaik te atradies terciāriešu klosteris, kuru Reformācijas laikos likvidēja. Bijusi nespējnieku patversme, un bijušas pilsētnieku dzīvojamās mājas, un daudzas noliktavas bijušas. Un staļļi, un smēdes, viss, kas pie cilvēku dzīves vajadzīgs. Un romantiski nosaukumi tika mājām doti — Baltais, Brūnais, Zilais, Raibais, Dzeltenais un Melnais balodis.

Un tā stāsts vijas cauri gadsimtiem ar uzplaukuma un posta gadiem līdz smagajiem pamestības laikiem, kad te stāvēja grausti, nedzirdēja ļaužu čalas un baložu spārnu vēdas, — līdz priecīgajam atjaunotnes brīdim.

Atklāšanas lenti grieza Rīgas Domes priekšsēdis Māris Purgailis (augšējā attēlā pa labi):

— Cilvēki svētkos gaida brīnumus. Jūs varat ticēt, varat — neticēt, bet šodien mēs atklājam Konventa sētu. Ja tie, kas še bijāt pirms diviem gadiem un dažiem mēnešiem, tam neticat, varat savām rokām aptaustīt un savām acīm apskatīt.

Lai šis gaišais brīdis ilgi paliktu visiem atmiņā, Jānis Lūsēns bija komponējis svētku mūziku, dziedāja jauniešu koris “Kamēr”, bija daudz mūzikas un jautrības. Daudz piesaukto baložu vietā debesīs uzlidoja simtiem balonu. Romas viesnīcas ģenerāldirektors Daniels Jāns lūdza ciemiņus uz savu jauno viesnīcu “Konventa sēta”.

Bet sakoptais Vecrīgas stūrītis ir skaists arī bez svētku ņirbuma, un pie Zilā vai Raibā baloža ikviens rīdzinieks var iegriezties arī darbdienā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”