Ar Austrumlatvijas gaismu, ar Daugavpils augstskolu

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Daugavpils Pedagoģiskās universitātes 75 gadu jubilejā

Godājamie daugavpilieši,

svinību viesi,

dāmas un kungi!

Tā nu ir sanācis, ka šoruden man ir tas gods piedalīties vairāku mūsu valsts augstskolu svinībās. Sveicot Latvijas Mākslas akadēmijas saimi tās 75 gadu jubilejā, man jau iznāca pārdomāt par to, kāpēc tieši 1921.gads Latvijas vēsturē ir iezīmīgs ar tālākai nākotnei būtisku mācību iestāžu darbības uzsākšanu. Iemesli tam ir vairāki; nereti daudz ko noteikušas arī subjektīvas sakritības. Tomēr nav noliedzams un kā būtiskākais jāmin apstāklis, ka tobrīd bija beigušās valsts atbrīvošanās cīņas, parakstīts miera līgums ar Krieviju, darbojās Satversmes sapulce, kas veidoja topošās demokrātiskās valsts pamatlikumu – Satversmi, politiķi strādāja pie nozīmīgākajiem pārvaldes un valsts darbības likumprojektiem. Īsi sakot, bija beigušies juku laiki, cilvēki sāka iztaisnot muguras pēc kara posta un jukām, sāka pilnā mērā apzināties sevi par neatkarīgas, nākamībai atvērtas valsts pilsoņiem. Un tieši šī atvērtība nākamībai ļāva materializēties lielajiem un tautai tik būtiskajiem izglītības projektiem.

Jubilejas ir viena savāda lieta. Pēdējā gadu simteņa laikā populāras kļuvušas pilsētu jubilejas – svinības notiek, bet nekad nerimstas strīdi par to, no kura brīža un kāpēc sākt gadu skaitīšanu. Metodikas ir dažādas, bet acīmredzama ir pašu svinētāju vēlme ne tik daudz noskaidrot kaut kādu objektīvo faktu un likumsakarības, bet gan apliecināt notikuma simbolisko būtību un šajā būtībā apliecināties pašiem. Un tā, manuprāt, ir jebkuras jubilejas galvenā, varbūt pat vienīgā jēga.

Šīs jēgas apzināšanās sapurina, mobilizē pašus svinētājus, ļauj skaidrāk saskatīt esošo un veidus, kā rīkoties turpmāk.

Kāpēc es to saku? Laikam jau tāpēc, ka bija zināms pārsteigums, uzzinot, ka Daugavpils Pedagoģiskā universitāte svin cienījamu jubileju – atceros, ka tās Satversmi toreizējā Latvijas Republikas Augstākā padome apstiprināja tikai 1993.gada 23.aprīlī. Zinu, ka augstskolas vēsturi daugavpilieši sāk ar 1921.gadu, kad šeit tika atvērta vidējā pedagoģiskā skola, kas vēlāk pārtapa par Daugavpils Skolotāju institūtu, ko pēckara padomju gados pazinām kā Pedagoģisko institūtu. Saskaitot patiešām iznāk 75 gadi, bet ne jau universitātei, bet gan zināma veida pedagoģiskas ievirzes profesionālai izglītībai Daugavpilī. Un tā ir patiešām būtiska jubileja.

Dāmas un kungi!

Lai kādas korekcijas arī vēsture ienestu nosaukumos un izkārtnēs, svarīgākā vienmēr ir pati lietu būtība. Šī svētku reize ir piemērots brīdis, kad mēs varam ieskatīties šajā būtībā un atzīt neapstrīdamu patiesību – Daugavpils Pedagoģiskās universitātes nozīme Latgales reģiona līdzšinējā un turpmākajā attīstībā ir absolūti nepārvērtējama, tāpat kā valstiski atzīstami un atbalstāmi ir šīs augstskolas studentu un mācībspēku centieni un dažādās jomās sasniegtais. Jo neatkarīgi no tā, cik un kādas arī reģionā radīsies privātas vai jaukta tipa mācību iestādes, tās nespēs konkurēt ar garajos darba gados un sabiedrisko apstākļu maiņās rūdīto daugavpiliešu pieredzi skolotāju sagatavošanā.

Mums ir pienācīgi jānovērtē arī jūsu reālpolitiskā, bet tajā pašā laikā dziļi patriotiskā pieeja izglītības problemātikai multikulturālā vidē, kāda aizvien bijusi raksturīga daudzviet Latgalē, bet jo īpaši – Daugavpilī.

Tomēr, atklāti runājot, mani nedaudz mulsināja un joprojām mulsina tā dedzība, ar kādu pirms dažiem gadiem mūsu augstskolu darbinieki, tostarp arī daugavpilieši, metās mainīt savu Alma Mater statusu. Skaidrs, ka visi tobrīd gribēja to labāko, vēlējās rast paralēles attiecīgās izglītības struktūrās citviet pasaulē un celt mūsu augstskolu prestižu. Jā, universitātes nosaukums ir prestižs, bet tas uzliek arī milzu pienākumus un atbildību.

Neviens negrib pārmaiņas pārmaiņu dēļ – katras reformas pamatā ir jābūt konkrētam saturam un mērķim, bet cēloņsakarība šajā procesā meklējama mūsu tautas un ikviena atsevišķa indivīda vēlmē realizēt savu labo gribu un visas radušās iespējas Latvijas labklājības vārdā.

Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā aizvien ir bijuši un ir mācībspēki, kuri savu zinātnisko pārliecību spētu godam aizstāvēt no jebkuras universitātes katedras; no kādreizējo studentu vidus ir izaugušas patiesi spilgtas personības, kas radoši un ar vērienu spējušas iekļauties mūsu valsts sabiedriskajā un akadēmiskajā zvaigznājā.

Bet galvenokārt Daugavpils augstskola ir slavena ar savām tradīcijām skolotāju sagatavošanā. Un, kad es paņemu laikraksta “Izglītība un Kultūra” šā gada februāra numuru, kur stāstīts par augstākās izglītības un zinātnes valsts ministra Pētera Cimdiņa ciemošanos Daugavpilī, tad pirmais, ko redzu, ir reportāžas virsraksts “Prioritāte – lauku skolotāju izglītošana”. Skaidri un precīzi. Un nenoliedzami, tā patiešām ir Daugavpils augstskolas prioritāte, kurai faktiski būtu jāpakārto viss pārējais, akadēmisku zinātnisko darbību ieskaitot.

Tādējādi veidojas daudznozīmīga un no vairākiem aspektiem pozitīvi vērtējama situācija: šobrīd Daugavpilī ir stabila, tradīcijām bagāta un potenciāli spēcīga profesionālās ievirzes augstskola, kas tiecas labprātīgi uzņemties universitātes statusam līdznākošo sevišķas atbildības nastu.

Jubilejas gaisotnē es atļaušos izteikt pārliecību, ka daugavpilieši apzinās izvirzīto mērķu nopietnību. Universitātes kopš to rašanās viduslaiku Eiropā tradicionāli producē intelektuālo eliti – cilvēkus, kuri spēj radīt sabiedrībā jaunas simboliskās vērtības. Savukārt skolotāja uzdevums galvenokārt ir atraisīt jaunā, garīgi topošā cilvēka spējas orientēties jau esošo vērtību klāstā, tai skaitā arī – atrast ceļu uz universitāti. Ļoti shematiski un vienkāršoti var teikt, ka skolotāju spēj sagatavot tikai skolotājs, savukārt intelektuāla izaicinātāja garu var atmodināt tikai cits intelektuāls izaicinātājs.

Būtībā jautājums par Daugavpils Pedagoģiskās universitātes nākotni ir jautājums par skolotāju un izaicinātāju, par divu pretrunīgu un tajā pašā laikā vienotu savā virzībā uz pilnību būtību saplūšanu vienā dzīvā organismā.

Es novēlu daugavpiliešiem veiksmi sava reģiona augstskolas tālākā izaugsmē. Lai jūsu kopīgi ejamais ceļš izceļas ar savu konsekvenci un vainagojas panākumiem!