informācija, problēma — demogrāfija

Kamēr var vēl kaut ko labot

Ministru kabineta Demogrāfiskajā komisijā

Aizvadītās nedēļas nogalē, 18.oktobrī, Ministru kabineta Demogrāfiskā komisija rīkoja preses konferenci sakarā ar savu paziņojumu Saeimai un Ministru kabinetam par 1997.gada valsts budžeta projektu.

Preses konferencē piedalījās Demogrāfiskās komisijas priekšsēdētājs darba lietu valsts ministrs Andris Bērziņš, priekšsēdētāja vietnieks Darba departamenta vecākais referents Edvīns Vītoliņš, Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības priekšsēdētājs Leonīds Mucenieks, Demogrāfiskās komisijas locekļi profesore Pārsla Eglīte un Pēteris Leiškalns.

Andris Bērziņš: — Demogrāfiskā situācija valstī turpina pasliktināties, un, ja šodien nekas netiks darīts, lai to uzlabotu un stabilizētu, tad pēc pieciem desmit gadiem maz ko varēs labot. Mēs ļoti konstruktīvi izanalizējām Ministru kabineta piedāvāto 1997.gada valsts budžeta projektu un valdības sagatavotos likumu grozījumus, kas saistīti ar ģimeņu pabalstu un dažādu atvieglojumu sistēmas grozījumiem.

Mēs pilnīgi piekrītam valdībai, ka 1997.gada budžetam ir jābūt sabalansētam. Saprotam, ka budžeta deficīta palielināšana nozīmē inflācijas tempu palielināšanu, kas rada nopietnus zaudējumus visai sabiedrībai. Mēs iepazināmies ar dažādiem ierosinājumiem, kas izteikti budžeta projekta sagatavošanas gaitā, un nācām klajā ar saviem priekšlikumiem. Pirmkārt, mēs esam par abu divu pabalstu veidu saglabāšanu — lai arī turpmāk darbotos gan tiešo, gan netiešo pabalstu sistēma. Tiešie pabalsti — tā ir nauda, ko saņem ģimene par katru bērnu, un netiešie pabalsti dažādu atvieglojumu veidā.

Otrkārt, mēs esam secinājuši, ka pastāvošā pabalstu un atvieglojumu sistēma, it īpaši ienākumu nodokļu atvieglojumu sistēma, nestimulē valsts rūpes par bērniem, neveicina ģimeņu aktīvāku iesaistīšanos darba tirgū, uzrādot patiesos ienākumus. Tāpēc esam izstrādājuši pasākumu plānu, kā varētu izmainīt un uzlabot pastāvošo pabalstu un atvieglojumu sistēmu.

Pēteris Leiškalns: — Lai sabalansētu 1997.gada valsts budžetu, ir nepieciešams samazināt tā izdevumu daļu, jo ieņēmumu daļas palielināšanas iespējas ir mazas. Mēs uzzinājām, ka valdība ir nolēmusi pilnīgi likvidēt nodokļu atlaidi par apgādībā esošām personām. Demogrāfijas komisija izstrādāja vairākus ienākumu nodokļa atvieglojumu modeļus ģimenēm ar bērniem, taču izšķīrās valdībai ieteikt to variantu, kurā pamatots viedoklis, ka atvieglojumi nav vajadzīgi apgādniekam, bet nodokļu atlaide pienākas par apgādībā esošām personām. Šis modelis paredz atcelt ienākuma nodokļa atvieglojumus apgādniekiem, vienlaikus nosakot par katru apgādājamo neapliekamo minimumu 38 latu vērtībā, kas atbilst līdzšinējam summāram neapliekamajam minimumam apgādniekam un apgādājamajam. Tad tas kļūtu samērojams ar minimālo algu un, paaugstinot minimālo algu, neapliekamais minimums arī pieaugtu.

Pārsla Eglīte: — Ja salīdzinām 1990. un 1995.gadu, tad jāsecina, ka dzimstība ir samazinājusies visās bērnu grupās. Ģimenēs īpaši maza kļuvusi otrā un trešā bērna piedzimšana. Kad izanalizējām valsts nodokļu atvieglojumu skalu, mēs nonācām pie secinājuma, ka ir gandrīz vienalga, vai pabalstiem ceturtā un piektā bērna gadījumā ir regresīvs vai stabils raksturs. Mēs ierosinām atteikties no regresīvā varianta, tātad nodokļu atvieglojumus nesamazināt. Valsts izdevumi tāpēc īpaši nepalielināsies, jo ģimenes, kurās piedzimst ceturtais un piektais bērns, valstī ir maz.

Edvīns Vītoliņš: — Mūsu komisijas viedoklis bija vienprātīgs — nedrīkst atcelt tos atvieglojumus, kas bija paredzēti mātēm ar bērniem līdz trīs gadu vecumam. Mēs uzskatām, ka šis atvieglojums izmaksājams mātēm neatkarīgi no tā, vai viņas ir strādājošas vai nestrādājošas. Turklāt jāizmaksā arī apdrošināšanas pabalsts pret bezdarbu, ja mātēm ar maziem bērniem ir grūtības atrast darbu.

Leonīds Mucenieks: — Mēs secinājām arī to, ka valsts pabalsti un nodokļu atvieglojumi mātēm ar bērniem gadu no gada samazinās. Nav neviena fakta, kas liecinātu, ka valsts kaut ko darītu ģimeņu labā. Arī šis jaunais valsts budžeta projekts turpina kursu uz ģimeņu stāvokļa pasliktināšanos. Starp citu būtu vietā piezīmēt, ka šo gadu ANO pasludinājusi par nabadzības izskaušanas gadu.

Es atbalstu Demogrāfiskās komisijas priekšlikumu paaugstināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 38 latiem, jo tas stimulēs ģimenes nopelnīt vismaz šo summu, nevis cerēt un gaidīt pabalstu paaugstināšanu.

Andris Bērziņš: — Gribu papildināt jau teikto ar to, ka 1997.gada valsts budžeta projektā, neraugoties uz sarežģīto ekonomisko situāciju valstī, ir paredzēti vairāk nekā 4,5 miljoni latu dažādu pabalstu palielināšanai, tajā skaitā arī ģimenēm ar bērniem.

Es uzskatu, ka Demogrāfiskās komisijas piedāvātais priekšlikums ir izeja no pašreizējās situācijas valstī. Ja tiktu pieņemti visi četri paziņojumā minētie punkti, tad ģimenēm tiktu demonstrēta valdības un likumdevēju attieksme pret demogrāfisko stāvokli Latvijā.

Vairis Ozols,

"LV" iekšpolitikas redaktors

Ministru kabineta

Demogrāfiskās komisijas priekšlikums

1996. gada 18. oktobrī

Par ģimeņu pabalstiem

un atvieglojumiem

Saeimai, Ministru kabinetam,

1997. gada budžetu veidojot

Demogrāfiskā situācija valstī turpina pasliktināties un var kļūt katastrofāla. 1995. gadā kopīgais mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu par 17 tūkstošiem un ļoti zemās dzimstības dēļ iedzīvotāju paaudžu nomaiņa tika nodrošināta tikai par 60%. Šī gada 9 mēnešos, salīdzinot ar attiecīgu laika posmu pērn, dzimstība samazinājusies vēl par 9%. Zemā dzimstība var radīt nepārredzamas un bīstamas sekas valstij jau pēc nedaudz gadiem.

Pēdējo gadu prakse, kad budžeta problēmas risināja uz bērnu rēķina (kopš 1994. gada janvāra neapliekamais minimums par apgādībā esošajām personām samazināts no Ls 20 līdz 12,50), ir pretrunā demogrāfiskajām tendencēm. Uzskatām, ka valsts budžeta nauda jāizmanto saudzīgi un palīdzībai dažādām iedzīvotāju sociālajām grupām ir jābūt iespējami precīzāk saskaņotai ar nepieciešamību pēc tās. Lielāka palīdzība nav nepieciešama tad, kad cilvēks ir pieaudzis, vesels un spējīgs rūpēties par sevi, bet tad, kad viņš uzņemas atbildību ne tikai par sevi, bet arī par jauno paaudzi. Situācija, kad ir nepieciešams sabalansēt budžetu un mainīt neapliekamo darba algas daļu ienākuma nodoklī, ar bērnu audzināšanu saistītā ekonomiskā slodze solidāri ir jāuzņemas visai sabiedrībai, tā nav jāvirza uz ģimenēm ar bērniem.

Izvērtējot 1997. gada valsts budžeta projekta ekonomisko stratēģiju, Demogrāfiskā komisija uzskata, ka valsts pabalstu un atvieglojumu sistēmai ir jāstrādā kā demogrāfiskām investīcijām Latvijā. To apjomam no 1,07% pret iekšzemes kopproduktu ir pakāpeniski jāpieaug līdz 2% kā vairumā ES valstu.

Piekrītot tam, ka Latvijas 1997. gada valsts budžetam ir jābūt sabalansētam, iebilstam pret šī mērķa īstenošanu uz visneaizsargātākās sociālās grupas — bērnu un zīdaiņu — rēķina, un uzskatām, ka, argumentēti pārdalot 1997. gada budžeta projektā paredzētos līdzekļus, ir iespējams paaugstināt motivāciju vecākiem pašiem rūpēties par saviem bērniem, kā arī nodrošināt ģimenēm nepieciešamo valsts palīdzību, un ierosinām:

1. Saglabāt abas šobrīd pastāvošās palīdzības sistēmas ģimenēm — gan atvieglojumus, gan tiešos naudas pabalstus.

2. Atcelt ienākuma nodokļa atvieglojumus (neapliekamais minimums) apgādniekiem, noteikt par katru apgādājamo neapliekamo minimumu Ls 38 vērtībā, kas atbilst līdzšinējam summāram neapliekamajam minimumam apgādniekam un apgādājamajam.

Tas nedaudz samazinātu ienākumus tiem, kuriem nav apgādājamo, bet dotu jūtamu valsts atbalstu ģimenēm ar bērniem.

3. Atcelt esošo valsts pabalstu samazinājumu tām ģimenēm, kurās ir vairāk par četriem bērniem, nosakot, ka piektais un pārējie bērni saņem tikpat lielu pabalstu kā trešais un ceturtais. Pašlaik Latvijā daudzbērnu ģimeņu ir tik maz, ka ietaupījums uz to rēķina ir neliels. Šim mērķim papildus nepieciešamie 100 tūkstoši latu būtu jārod budžeta izskatīšanas gaitā.

4. Saglabāt bērna kopšanas pabalstu un apdrošināšanas pret bezdarbu valsts maksājumus mātēm ar bērniem līdz 3 gadu vecumam un izmaksāt šo pabalstu neatkarīgi no mātes nodarbinātības.

Demogrāfiskā komisija izsaka pārliecību un cerību, ka Latvijas Saeima un valdība ieklausīsies tās izteiktajos argumentos un priekšlikumos, izvērtēs tos un, iestrādājot 1997. gada budžeta projektā, kaut nedaudz stabilizēsies demogrāfiskā situācija Latvijā.

Demogrāfiskās komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš

Projekts

Par neapliekamo minimumu

Iespējamie varianti. Modelis: M—1

Atcelt neapliekamo minimumu apgādniekiem, bet apgādībā esošajām personām to noteikt minimālās algas (Ls 38) apjomā.

Būtība: atceļ neapliekamo minimumu apgādniekiem, bet apgādībā esošajām personām to nosaka minimālās algas (Ls 38) apjomā. Veidojas nosacīta apdrošināšanas sistēma — kamēr man nav apgādājamo, maksāju vairāk, kad tie ir — mazāk.

Politiskā motivācija: ja cilvēks ir pieaudzis, vesels un spējīgs par sevi rūpēties, tad valstij nav īpaši jāiejaucas. Valstij jāpalīdz tad, kad viņš uzņemas atbildību ne tikai par sevi, bet arī par vēl kādu.

Teorētiskais neapliekamais min. x 25% 71,4 miljoni latu

Teorētiskais neapliekamais min.

pašreiz esošajam modelim x 25% 109,74 miljoni latu

Starpība 38,33 miljoni latu

Ekonomiskais efekts (starpība x 80%) 30,66 miljoni latu

Pozitīvais:

1) atbrīvojas pietiekami lieli līdzekļi, lai nebūtu jāatsakās no pabalsta un darba stāža saglabāšanas mātēm ar bērniem no 1,5 līdz 3 gadu vecumam. Daļu naudas var novirzīt skolotāju algu kompensēšanai. Tāpat rodas iespēja sakārtot pabalstu likmes ģimenēm ar bērniem, atceļot dilstošos pabalstus ģimenēm ar 5 un vairāk bērniem;

2) nezaudē sociāli mazaizsargātākās sociālās grupas, to skaitā mātes, kuras bērnu dēļ ir mazāk konkurences spējīgas darba tirgū.

Negatīvais: Ļoti radikāls, viss it kā apgriežas otrādi. Cilvēkiem, kuri dzīvo vieni, un ģimenēm bez bērniem šis variants var izraisīt nepatiku.

Ekonomiskās sekas ģimenēm, salīdzinot ar pašreiz esošo modeli:

Modelis veidots, ņemot vērā to neapliekamo minimumu, kāds ir tagad, ja vienam apgādniekam ir viens apgādājamais ( n. m. Ls 25 + 12,50 = Ls 37,50, noapaļojot skaitli līdz Ls 38. Nosacīts līdzsvars (+ Ls 0,12) saglabājas, ja apgādnieku/apgādājamo skaita attiecība ir 1 (katram apgādniekam viens apgādājamais). Ja apgādājamo skaits pārsniedz apgādnieku skaitu, tad ģimenes iegūst, ja apgādājamo skaits mazāks par apgādnieku skaitu — ģimenes budžets samazinās.

Izplatītākie ģimenes modeļi, ieguvums vai zaudējums: + –

Viens darba spējīgais bez apgādājamām personām - Ls 6,25

Viens darba spējīgais ar vienu apgādājamo + 0,12

Viens darba spējīgais ar diviem apgādājamajiem + Ls 6,50

Viens darba spējīgais ar trijiem apgādājamajiem + Ls 12,87

Viens darba spējīgais ar četriem apgādājamajiem + Ls 19,25

Viens darba spējīgais ar pieciem apgādājamajiem + Ls 25,62

Viens darba spējīgais ar sešiem apgādājamajiem + Ls 32,00

Divi darba spējīgie ar vienu apgādājamo - Ls 6,12

Divi darba spējīgie ar diviem apgādājamajiem + Ls 0,25

Divi darba spējīgie ar trijiem apgādājamajiem + Ls 6,62

Divi darba spējīgie ar četriem apgādājamajiem + Ls 13,00

Divi darba spējīgie ar pieciem apgādājamajiem + Ls 19,37

Divi darba spējīgie ar sešiem apgādājamajiem + Ls 25,75

Pabalsts vai nodokļu atlaide? Sistēmu salīdzinājums

Ienākuma nodokļa atlaide

vairāk palīdz reģionos, kur ir darbs un reizē arī dārgi komunālie pakalpojumi.

Pozitīvais:

1) nav nepieciešama budžetā jau iekasēta nauda;

2) vairāk palīdz tām ģimenēm, kurās vecāki vairāk strādā, atlaide it kā mudina vecākus nopelnīt vismaz tik daudz, cik neapliek ar nodokli; veicina veselīgākas sociālās vides veidošanos ģimenēs;

3) nostiprinās stereotips: jo vairāk bērnu, jo vairāk jāstrādā;

4) darba ņēmējam samazinās motivācija slēpt to ienākuma daļu, kuru neapliek ar nodokli, par šo summu tiek nomaksāti citi nodokļi (sociālais);

Negatīvais:

1) "nestrādā" reģionos, kur ir ievērojams bezdarbs, un lauku rajonos, kur ģimenēm ir ļoti ierobežoti skaidrās naudas ienākumi;

2) zemo algu dēļ grūtāk izmantojams lielajām ģimenēm, kurās apgādājamo skaits ievērojami pārsniedz apgādnieku skaitu.

Pabalsts

vairāk palīdz reģionos, kur grūti atrast darbu, vajadzētu būt vairāk orientētam arī uz lielajām ģimenēm, kuru apgādnieki nespēj nopelnīt tik daudz, lai pilnībā izmantotu nodokļu atlaides. Diemžēl Latvijā šo funkciju nepilda.

Pozitīvais:

1) to saņem arī tās ģimenes, kurām nav skaidras naudas ienākumu, sevišķi svarīgi tas ir lauku rajonos;

2) nosakot diferencētas likmes (atkarībā no bērnu skaita), ir iespējams precīzāk novirzīt līdzekļus sociālā riska grupām (Latvijā šo iespēju neizmanto).

Negatīvais:

1) tā saņemšana neprasa vecākiem nekādu regulāru piepūli – ja ir bērns, tad pabalsts gandrīz jebkurā gadījumā nodrošināts;

2) Latvijā piemērotais modelis ierobežo palīdzību tām ģimenēm, kurās ir 5 un vairāk bērnu;

3) ne gluži vienmēr vecāki šo pabalstu izmanto paredzētajiem mērķiem;

4) pabalsta izmaksai nepieciešama budžetā jau iekasēta nauda.

Apgalvojums, ka dubultsistēma izmaksā divas reizes dārgāk, neatbilst patiesībai. Vienu un to pašu līdzekļu daudzumu var izmaksāt gan vienas, gan divu sistēmu ietvaros.

Kā redzams, katrai no sistēmām ir savas pozitīvās un negatīvās puses, tādēļ labākais variants acīmredzot ir abu sistēmu simbioze, kad tās viena otru papildina un izlīdzina nepilnības. Vienīgais negatīvais aspekts, kas piemīt abām pašreiz Latvijā piemērotajām sistēmām, ir palīdzības samazināšanās tieši tām ģimenēm, kurām tā visvairāk nepieciešama. Labklājības ministrija atzīst, ka vidēji četru bērnu ģimenēs ienākumi uz katru ģimenes lcocekli ir 2,4 reizes mazāki nekā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli valstī. Piecu un vairāk bērnu ģimenēs ieņēmumu līmenis ir vēl zemāks. Tieši šīm ģimenēm varētu palīdzēt diferencēti pabalsti. Vairumā Eiropas valstu tie ir progresējoši līdz bērnu skaitam, kādu valsts vēlas redzēt ģimenē, un nākamajiem bērniem saglabājas nemainīgi. Bet pašreiz Latvijā piemērotais modelis (1 — 1,2 — 1,6 — 1,6 — 1,2 — 1) un likumā "Par sociālo palīdzību" paredzētais — (1 — 1,5 — 2 — 2 — 1,5 — 1) šo funkciju neveic. Vēl vairāk — Latvijā likums "Par sociālo palīdzību" šīs ģimenes un tajās dzimušos bērnus diskriminē.

Šāda pabalstu sistēma

tika ieviesta, galvenokārt ņemot vērā šādus argumentus:

1. Latvijā vēlamākais ir trīs un četru bērnu ģimenes modelis.

2. Vairāk bērnu ir vai nu cittautībnieku (čigānu un imigrantu no tā saucamajām Aizkaukāza republikām), vai dzērāju ģimenēs, kurās pabalstus nodzer.

3. Valstij nav naudas.

1. Pirmais arguments nav īsti korekts — pārāk sarežģīti ir noteikt katrā konkrētajā gadījumā labāko ģimenes modeli, lai pieņemtu kaut kādu universālu formulu. Turklāt tas nekad nedrīkst būt likuma "Par sociālo palīdzību" uzdevums. Likumam jābūt orientētam uz palīdzību tur, kur tā visvairāk nepieciešama. Pretējā gadījumā valsts var nonākt dīvainā saskaņā ar tām trīs un četru bērnu mātēm, kuras savus nākamos bērnus kā ģimenei nevēlamus iznīcina (gadījums šogad Jēkabpils rajonā u.c.).

2. Iespējams, ka cittautībnieku ģimenēs tik tiešām ir vairāk bērnu, tomēr izmantot šo apstākli kā argumentu dilstošām pabalstu likmēm ir visai bīstami no cilvēktiesību viedokļa. Te nu tiešām jāteic: Eiropa mūs var nesaprast. Savukārt attiecībā uz dzērāju ģimenēm jāpiekrīt, ka nav labi, ja valsts piešķirtā nauda netiek izmantota bērnu aprūpei, bet nodzerta. Tomēr nevajadzētu mest visus pār vienu kārti un dzērāju dēļ vērst pret visām lielajām ģimenēm ekonomiskās sankcijas. Vajadzētu ņemt vērā nevainības prezumpcijas principu — neviens nav vainīgs, kamēr vaina nav pierādīta. Pamatotu aizdomu gadījumā bāriņtiesām kopā ar sociālajiem dienestiem un skolu valdēm katrā konkrētajā gadījumā situācija jāpārbauda un, ja nepieciešams, saskaņā ar tā paša likuma 26. pantu jāpārtrauc pabalsta izmaksa un jāmeklē citas iespējas, kā bērniem palīdzēt.

3. Finansu trūkums ir tā saucamais universālais arguments, kurš gan šoreiz nav īsti vietā, jo, atsakoties no lielo ģimeņu diskriminācijas, izdevumi palielinās tikai par 0,4 līdz 0,6 procentiem, un sliktākajā gadījumā kļūmi varētu viegli novērst, par šo lielumu samazinot bāzes likmi.