informācija. Pēc notikuma

Dienas lielās un neparastās

. Režisors Jānis Streičs

Jubileja Jāņu nakts krāsā Septembris, oktobris

Jānis Streičs un viņa Cilvēka bērns - Boņuks - Andris Rudzinskis. Jubilāru sveic viņa filmu mūzikas komponists Raimonds Pauls.

Pagājušajā nedēļā visur skanēja Jāņa Streiča vārds. Režisoram svētki. Vai tiešām jau 60? Jā, klāt brieduma gadi. Meistars pakāpies kalnā un var atskatīties uz paveikto. Uzņemtas 16 mākslas filmas, labākās no tām krājušās latviešu kino zelta fondā. Šķiet, ikviens no mums dzīvojis līdzi nenopietnam cilvēkam, teātrim, limuzīnam un cilvēka bērnam. Un vēlreiz nupat, TV ekrānos, jubilejas ieskaņā.

Ir tāds laiks, kad mūsu kinomākslas veidotāji pieklusuši. Taču Jānis Streičs nav tas, kurš savā gaitā apstāsies. Nemiera gars patlaban pievērsies teātrim — savam jaunības sapnim un savai mīlestībai. Un tas ir Dailes teātris, kur sākusies Latgales puiša radošā dzīve. Un mākslinieks tieši turp savā dzimšanas dienā aicināja žurnālistus uz preses konferenci izrādei par Zāru Leanderi, trešā reiha populāro kinoaktrisi un dziedātāju.

Tas ir zviedra Gotfrīda Gavstrēma muzikāli dramatisks stāsts, Jāņa Streiča autorizēts inscinējums. Stāsts par aktrises nolemtību. Kā izturēties māksliniecei, kura nespēj pielāgoties, pakļauties diktatūrai, kas vilktin velk viņu politikā? Z.Leandere grib būt lepna, brīva. Un spiesta dzīvot savā dzimtenē kā trimdā. Viņu mīlēja, dievināja, vēlāk ienīda un apvainoja visos grēkos.

Režisors veidojis ne klusinātu kamerizrādi, bet plašu uzvedumu ar lielu aktieru ansambli, sarežģītām dekorācijām, gaismu un skaņu partitūru.

Zāru ar dievišķīgo valdzinājumu un īpatno balsi ataino un dzied aktrises Mirdza Martinsone vai Olga Dreģe; necenzdamās kopēt, bet meklējot savu variantu.

Jāņa Streiča svētkus par saviem uzskatīja daudz viņa draugu, kolēģu, kuri pildīja kinoteātri “52”. Mika Savisko aicināti, viņi kavējās atmiņās, skatījās fragmentus no it visām jubilāra veidotajām filmām. Un pēc katra līdzās režisoram stājās, viņu sveica lomu tēlotāji, operatori, radošā grupa. Aizkustinoša bija tikšanās ar mazo Boņuku — Andri Rudzinski, kurš pastiepies garumā un jau vīra balsī teica paldies savam kino tēvam.

Stāvot ziedu klēpju un dāvanu vidū, gaviļnieks atzinās, ka režisors nedzīvo savu dzīvi vien, bet arī savu varoņu, ka viņš filmu izjūt kā dzīvību, ka noslēdzies kāds liels posms viņa mūžā, un ir mazliet skumji...

Cerību dzirksti nākotnei iededza kultūras ministrs, bijušais kolēģis Rihards Pīks. Konkursā uzvarējušo J.Streiča scenāriju šogad nerealizēja līdzekļu trūkuma dēļ. Taču nākamgad, iespējams, režisora iecerei pavērsies ceļš. Un darbs jau ir galvenais! Šādā optimistiskā toņkārtā izskanēja sirsnīgā jubileja.

Aina Adermane

Mākslinieks, filozofs Juris Soikans.

Lielā ludzānieša atgriešanās

Ludzas kapos apbedīta urna ar Jura Soikana pelniem. Te dus viņa tēvs, māte, citi tuvinieki.

Juris Soikans — profesors mākslas pedagogs Vācijā un Latvijā. Mākslinieks ar lielu devumu maģiskajā reālismā. Mākslas zinātnieks, kura publikācijas zina Eiropā, Austrālijā, Amerikā. Filozofs un esejists, kura darbi izdoti Toronto atsevišķā grāmatā. Tie atrodami arī daudzu Latvijas un latviešu trimdas izdevumos. Romas akadēmijas loceklis. Pāvesta stipendiāts sakrālās mākslas studijām.

Ludza. Ar apbrīnojamu sirsnību J.Soikans apraksta kultūras un mākslas dzīvi Ludzā. Pētījums par Ludzas māksliniekiem. Nu viņa iesākto turpinās Ludzas mākslas skola, kurai ir Jura Soikana vārds. Ar sirsnību daudzi novēlēja sekmes mākslinieka apbrīnojami raženā mūža izpētē. Lai veicas dzimtās puses jaunajiem māksliniekiem, mākslas zinātniekiem un vēsturniekiem.

Sigizmunds Timšāns

Urna, kurā atrodas J.Soikana pelni pēc kremācijas. To izgatavoja viņa meita Ilze Vācijā pēc tēva vēlmes. Viņa ir Vācijā pazīstama keramiķe.

Autora foto

Žurnāls “Dziesmusvētki”

Ceļā uz Dziesmu svētkiem

Kultūras minitrs Rihards Pīks, Kultūras ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktore Anna Jansone, Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons un diriģents profesors Imants Kokars

“Izzinot un apgūstot būtībā neizsmeļamos kultūras lauka apcirkņus, mēs meklējam vispārējo jēgu un mērķi, uz ko tiecas sabiedrība. Tautas vitāla nepieciešamība ir garīguma aprite, ko varētu saukt par vienu no dzīves pamatfunkcijām. Nekur tautas mākslas un tradīciju kopapjauta neizpaužas tik spilgti un vērienīgi kā Dziesmu svētkos,” saka Valsts prezidents Guntis Ulmanis savos ceļavārdos nupat klajā nākušajam periodiskajam izdevumam “Dziesmusvētki”. Žurnālu ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu dibinājis E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs un Latvijas Dziesmu svētku fonds.

Dziesmu svētki nav tikai viens pasākums, tas ir process. Un lai pēc pusotra gada svētku kopkorī izskanētu tā kopīgā dziesma, kas dod spēku arī ikdienā, jau tagad uzsāktas nākamo Dziesmu svētku organizatoriskās iestrādes. Izveidota XXII Vispārējo latviešu dziesmu un XII deju svētku mākslinieciskā padome, apstiprināta svētku emblēma, tapis svētku norises projekts un kā sastāvdaļa šajā procesā iekļaujas arī žurnāls “Dziesmusvētki”. Tā galvenais redaktors Arnis Terzens izdevuma reprezentācijā pagājušās nedēļas nogalē izteica cerību, ka žurnāls kļūs par pirmavotu daudzos tādos jautājumos, par kuriem nav publikāciju citur. Tajā būs atrodama Latvijas dziedātājiem un dejotājiem noderīga informācija par svētku sagatavošanas gaitu, lasāmas intervijas ar kultūras darbiniekiem, materiāli, kas sniedz ieskatu Dziesmu svētku vēsturē, diskusijas, aptaujas. Tāpat ikviens lasītājs tiek aicināts izteikt savas domas un priekšlikumus, iesaistīties diskusijās.

Žurnāla reprezentācijā kultūras ministrs Rihards Pīks, atzīmējot Dziesmu svētku nozīmību gan tolaik, “kad mēs kā tauta tikām mākslīgi “presēti”, gan tagad, kad mums draud “dabīga izšķīšana” un kad vienīgais sevis saglabāšanas veids var būt sevis izteikšana, sevis pierādīšana,” uzsvēra, cik svarīgs ir šāds izdevums tautas identitātes saglabāšanā un vēlēja veiksmi tā turpmākajā gaitā.

Ar nākamo gadu žurnāls iznāks regulāri — reizi mēnesī, iegādājoties to, mēs ikviens būsim atbalstījuši Dziesmu svētkus. Atliek vien novēlēt, lai tas kļūst gaidīts un vajadzīgs ikvienam, kas darbojas kādā kopā, kur tautas tērps ir goda tērps, un lai tam ir daudz lasītāju.

Dace Bebre,

“LV” nozares redaktore

Latvijas arheologi – Eiropas apritē.

Līdz rekonstruētās Ā raišu ezerpils IX—X gadusimtam

Vēstures doktors, arheologs Jānis Apals stāsta par savu ilgu gadu lolojumu - ezerpili, tās rekonstrukciju; Ārišu ezerpils rudens rotā.

Vairāk nekā 200 cilvēces senākās vēstures pētnieku no 26 pasaules valstīm piedalījās Eiropas arheologu asociācijas otrajā kongresā, kas no 25. līdz 29.septembrim notika Rīgā. Tika nolasīti 153 referāti par aktuālām arheoloģijas zinātnes un arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas problēmām. Kongresa dalībnieki iepazinās ar bagātajām Latvijas muzeju kolekcijām un senatnes pieminekļiem dažādos Latvijas novados. Seši ekskursiju maršruti veda uz Ziemeļkurzemi un Dienvidkurzemi, uz Abavas ieleju, Zemgali, Daugavas zonu un Vidzemi.

Rezumējot kongresa darbu, Latvijas arheologu biedrības prezidents profesors Jānis Graudonis 30.septembrī preses konferencē atzīmēja: “Latvijā gadu tūkstošiem ir krustojušās gan saimnieciskās, gan kultūras strāvas. Mūsu teritorijā laika gaitā sastapušies balti, somi, slāvi un ģermāņi. Tautu veidošanos un etnisko vēsturi nevar saprast, ja to visu neuztver kopumā. Tādēļ esam iekļāvušies Eiropas arheologu asociācijā kā līdztiesīgi dalībnieki, lai risinātu kopīgas problēmas. Un arī šis kongress bija aicināts parādīt Latvijas bagātības un mūsu valsts arheologu sasniegumus, lai Rietumvalstis varētu pārliecināties, ka Latvija ir kultūras zeme, un tuvināt Rietumu un Austrumu zinātniekus.”

Arheoloģijai kā pētniecības nozarei jābūt starptautiskai, zinātnieki kopīgi risina kopējās problēmas. Ideja par Eiropas arheologu asociācijas dibināšanu radās 1990.gadā, kad sakarā ar lielajām pārmaiņām Viduseiropas un Austrumeiropas politikā un ekonomikā izzuda politisko bloku konfrontācija. Radās iespēja veidot kontaktzonu starp šo bijušo bloku arheologiem. Eiropas arheologu asociācijas dibināšanas komitejas pirmā sēde notika Parīzē 1991.gadā. Pirmajā asociācijas biedru sanāksmē 1994.gada septembrī Ļubļanā piedalījās arī septiņi Latvijas arheologi. Pēc 1995.gadā Spānijā notikušā Eiropas arheologu asociācijas pirmā kongresa Rīgā ieradās EAA prezidents Kristians Kristiansens un goda sekretārs Henrijs Klīre, lai apspriestu iespējas otro kongresu rīkot Rīgā. Kopš tā laika kongresa organizācijas komiteja ir veikusi lielu darbu. Kā atzina EAA prezidents Kristians Kristiansens, šajā kongresā izdevies nostiprināt sadarbības saknes. Zinātniekiem, kas strādā dažādās arheoloģijas jomās, izveidojušies ciešāki personiskie kontakti. Panākta vienošanās izstrādāt ētikas kodeksu, kas regulēs arheologu praktisko darbību. Šo kodeksu iecerēts pieņemt jau nākamajā kongresā, kas notiks Itālijā.

Pēdējā darba dienā grupas devās gar Daugavas krastiem, gar Kurzemes jūrmalu, uz Cēsu novadu.

Rudens krāšņajā rotā sevišķi skaista bija Āraišu ezerpils. Šī saliņa ir seno latgaļu nocietināta dzīves vieta, kas celta un apdzīvota IX un X gadsimtenī. Ūdenī labi saglabājušās koka celtņu paliekas, sadzīves priekšmeti. Kopš 1963. gada te ar pārtraukumiem notiek arheoloģiskie pētījumi. Tie sniedz liecības par seno iedzīvotāju materiālās un garīgās kultūras izpratni.

Savas vietas jau ieņēmuši 14 namiņi, — veikta puse no darbiem, ko organizē Āraišu ezerpils fonds. Kad celtniecība būs pabeigta, iekštelpās ievietos kleķa krāsnis, plauktus, saimniecības piederumus, — tā pastāstīja vēstures doktors, arheologs Jānis Apals, kurš ezerpilij veltījis ilgus gadus.

Aina Adermane,

Dace Bebre,

“LV” nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars —

“Latvijas Vēstnesim”

Ģeodēzists Viktors Freijs.

Latvijas ģeodēzijas grodu sējējs

Septembra nogalē Jelgavā pulcējās triju augstskolu ģeodēzijas docētāji — Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes. Arī pulks speciālistu no Zemes dienesta iestādēm. Iemesls bija vienīgā habilitētā inženierzinātņu doktora, profesora, valsts emeritētā zinātnieka Viktora Freija deviņdesmitā dzimšanas diena. Enerģisks, bagāts ar pieredzi un atmiņām, sirsnīgs, ar humora sajūtu un gandarīts bija profesors savu bijušo studentu un kolēģu pulkā. Divās augstskolās — Latvijas Universitātē un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā aizritējuši piecdesmit astoņi darba gadi. Trīsdesmit trīs izlaidumi LLA Zemes ierīcības fakultātē ir arī profesora devums.

Garš, sarežģītiem pārdzīvojumiem pilns mūžs. Vecāki pēc 1905.gada revolūcijas izbrauc uz Krieviju. Tādēļ Viktors Freijs piedzimst Ribinskā. Pirmā skola — Astrahaņā. Tad mācības Saratovā un citās Pievolgas pilsētās. Tad Baku komercskola un jūrskola. Taču ģimenē valda latvisks gars. Mazais Viktors savu dzimto latviešu valodu te kopj un saglabā.

1921.gadā sākas grūtais ceļš uz Latviju. Mēnešiem garš. No Maskavas ceļa biedrs Freiju ģimenei ir rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis.

Viktors 1925.gadā absolvē slaveno Rīgas pilsētas 1.ģimnāziju. Tā paša gada rudenī viņš ir LU Inženierzinātņu fakultātes students. Studijas jāapvieno ar darbu. Students piedalās ģeodēzista darbos Salacgrīvā, Rīgā.

1935.gadā Viktors Freijs — jau LU subasistents — iegūst kultūrinženiera diplomu ar specializāciju ģeodēzijā. Diploms ir ar visu pateicību summu — summa cum laude. Tad V.Freijs soļo pa LU kāpnēm — subasistents, jaunākais asistents, asistents, docenta v.i., docents (1944). Pēc Otrā pasaules kara viņš ir LVU Ģeodēzijas katedras vadītājs. Viņš māca ģeodēziju, astronomijas ģeodēziju, augstāko matemātiku. Lasa speckursus. 1947.gadā docents paralēli sāk strādāt arī LLA, uz kurieni vēlāk pāriet pilnībā. Viņš ir nenogurdināms Lielauces ģeodēzijas poligonā.

Viktora Freija pētījumus ģeodēzijā, kurus viņš veicis Ķegumā, Rīgā un citās Latvijas vietās, vēl šodien izmanto speciālisti. Viņš ir triju ģeodēzijas grāmatu autors vai līdzautors, daudzu rakstu autors enciklopēdijās un presē.

LLU Ģeodēzijas katedras lektors Ēvalds Indriksons saka: “Mēs apbrīnojam mūsu cienījamo profesoru, viņa zināšanas daudzos zinātniskajos un mācību darba jautājumos.” Uz jautājumu — Kā līdz deviņdesmit gadiem var saglabāt šādu jaunības garu? — profesors ar humoru atbild, ka vajag studēt ģeodēziju vai zemes ierīcību un katru dienu darbā nostaigāt divdesmit kilometrus.

Sigizmunds Timšāns

Pirmās brīvvalsts arhitektūra.

Mūsu kultūras mantojums. 1920 -1940

Individuālā dzīvojamā ēka L.Altonavas ielā pie Māras dīķa. Rīgas valdes biroja nams

Gadskārtējās Eiropas kultūras mantojuma dienas pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas iniciatīvas ar starptautiskās kultūras pieminekļu aizsardzības organizācijas “Docomomo” līdzdalību tika veltītas Latvijas 1920. - 1940.gada kultūras mantojumam. No 14. līdz 17.septembrim, vietumis pat agrāk, republikā tika organizēti šai tematikai veltīti pasākumi, bija iespējas apmeklēt un apskatīt 100 ēkas — kultūras pieminekļus visos Latvijas novados un pilsētās. Tātad runa bija par pirmās Latvijas brīvvalsts sasniegumiem arhitektūrā.

Atceros savu jaunību, kad kā vidusskolnieks vasaras brīvdienās trīsdesmito gadu beigās ar velosipēdu apceļoju dzimto zemi. Celtniecība, kas pēc Pirmā pasaules kara bija veltīta lielākoties kara postījumu novēršanai, ar labklājības līmeņa celšanos kļuva aizvien plašāka un sevišķi vērienīgi izvērsās t.s. Ulmaņa laikos. Visur varēja vērot jaunas skolu celtnes, tautas namus, jaunuzceltas slimnīcas, dzelzceļa stacijas, tiltus, pilsētu un lauku sabiedriskās, dzīvojamās un saimniecības ēkas. Savā arhitektoniskajā veidojumā tās atšķīrās no senajām celtnēm. Man patika šo celtņu vienkāršie, skaidrie apjomi, izsvarotās proporcijas, kāda raksturīga detaļa vai dekoratīvs elements. Šīs ēkas fotografēju un zīmēju. Trīsdesmito gadu beigās Latvijas Universitātes telpās bija sarīkota plaša celtniecības izstāde. Visa tā ietekmēts, nolēmu kļūt par arhitektu, sāku skicēt un vingrinājos arhitektonisku kompozīciju sacerēšanā vēl pirms iestāšanās Arhitektūras fakultātē 1939.gadā.

Īsi ieskicēšu tā laika vērojumus.

Mazpilsētu un lauku ainavā dominēja gaišās skolu ēkas, piemēram, Tukumā, Kandavā, Bukmuižā pie Ežu ezera un citur, kurās dažkārt pārnakšņojām. Tās pa lielākai daļai bija celtas pēc arhitekta Indriķa Blankenburga projektiem. Mazas, bet pamatīgi būvētas bija daudzās pasta un telegrāfa nodaļas, piemēram, Vestienā, Ogrē, Ķegumā (arhitekts Dāvids Zariņš). Arhitekta Paula Kundziņa projektētais biedrību nams Dobelē un pagasta nams Saldū labi iekļāvās mazpilsētu apbūvē. Ļoti savdabīgi bija viņa celtie dievnami Allažos (ar augstu skaidu jumtu virs apaļās zāles) un Ikšķilē (klasiska skaidrība). Pārsteidza Tērvetes sanatorijas garā ēka ar lentveida logiem un pusapaļo verandu centrā (Aleksandrs Klinklāvs, Ansis Kalniņš). Ne tikai pēc lieluma, bet arī ārējā apveidā atšķirīgi bija arhitekta Vernera Vitanda celtais veselu kvartālu aizpildošais Vienības nams Daugavpilī ar grandiozu kolonnu portiku un nelielais, asimetriski komponētais Aizsargu nams Madonā. Sevišķi bagāta apdare bija ārzemniekiem paredzētajai Eižena Laubes projektētajai Ķemeru viesnīcai, kuras vestibilā greznajās zālēs mums, zēniem, neļāva ilgi uzturēties. Kolonnu portiki rotāja agrākajām muižu ēkām līdzīgo Valmieras tiesu namu (Kārlis Cināts) un Baldones sēravotu iestādi (Artūrs Krūmiņš).

Rīgā tolaik jau bija uzceltas pilsētas blokmājas Ausekļa, J.Asara un Lomonosova ielā (tās projektēja arhitekti Pāvils Dreimanis, Osvalds Tīlmanis, Heincs Pīrangs, Ernests Štālbergs), rindu ēkas Ropažu un Liepājas ielā (Pāvils Dreimanis). Jauni dzīvojamie nami rindojās Slokas un Vāgnera (tagad Valdemāra) ielā. Īpaši modernas likās jaunās individuālās mājas — villas pie Māras dīķa (Teodors Hermanovskis), Teikas rajonā un Mežaparkā, arī lielā skola Čiekurkalnā (Alfrēds Grīnbergs).

Trīsdesmito gadu beigās Rīgas centrā un Vecrīgā sāka celt monumentālas sabiedriskas ēkas. Tiesu pils (Frīdrihs Skujiņš), Finansu ministrija (A.Klinklāvs), Armijas ekonomiskais veikals un Kara muzejs (abas Artūrs Galindoms) likās smagnējas, pēdējās pat nevietā uzceltas . Tika organizēti konkursi, ne tikai šīm jaunceltnēm, bet arī citiem objektiem, piemēram, viesnīcām provinces pilsētās — Cēsīs, Rūjienā, Jelgavā, Rēzeknē. Šos projektu zīmējumus publicēja avīzēs un žurnālos. Palika nerealizēts priekšlikums Rīgas valdes biroja namam Daugavmalā, kura pēdējo variantu izstrādāja arhitekts Nikolajs Voits, kā arī vērienīgais Uzvaras laukuma izbūves projekts Pārdaugavā.

1920. - 1940.gada arhitektūra vēl maz pētīta. Līdz šim plašākais šai tēmai veltītais darbs ir arhitekta Jāņa Krastiņa monogrāfija “Latvijas Republikas būvmāksla”, kas lētā iespiedumā tika laista klajā 1992.gadā. Tajā ne tikai apkopots plašs faktu materiāls, kas ilustrēts ar fotoattēliem un zīmējumiem, bet arī mēģināts veikt celtņu tipoloģisko un stilistisko analīzi. Par Latvijas brīvvalsts arhitektūru rakstījis arī Jānis Lejnieks.

Stilistiski Latvijas tā laika arhitektūra nebija viengabalaina. Tas izskaidrojams ar vairākiem apstākļiem. Vecākie arhitekti strādāja vēl pirms pasaules kara apgūtā manierē, nebija atbrīvojušies no vēsturisko stilu ietekmes. Pēckara gados parādījās jaunas racionālas tendences arhitektūrā visā pasaulē. Jaunākā arhitektu paaudze, kuras aktīvā darbība norisa divdesmito gadu beigās un galvenokārt trīsdesmitajos gados, savu izglītību bija ieguvuši Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Projektēšanas apmācība norisa trijās darbnīcās, kuru stilistiskā ievirze atšķīrās. Konservatīvākā pieeja bija profesoram Eiženam Laubem, jo viņš tolaik jau bija konsekvents klasicisma kanonu piekritējs. Savukārt profesors Ernests Štālbergs pieļāva daudz brīvāku pieeju, ietekmējoties no Eiropas arhitektūrā populārā modernisma — funkcionālisma. Trešās darbnīcas vadītājs profesors Pauls Kundziņš iespaidus smēlās tautas celtniecībā. Bez tam jāatceras, ka trīsdesmito gadu otrā pusē neoeklektisko arhitektūras formu izvēli diktēja autoritārā režīma tieksme pēc monumentalitātes, lai izceltu “atdzimušās Latvijas” varenību.

Un tomēr Latvijas arhitektūra nav nonākusi galējībās. Izņemot nedaudzus objektus, nav celtas rotājumiem pārkrautas ēkas, tāpat nav arī radikālu funkcionālās arhitektūras piemēru. Kaut arī ir sastopama kompozīciju un formu daudzveidība, pamatā ir racionāla pieeja, gan izstrādājot ēku plānojumus, gan veidojot apjomus, izvēloties konstruktīvos risinājumus un materiālus, kā arī mērenība dekora pielietošanā. Arī greznākajās celtnēs vērojama laba gaume un izjustas detaļas interjeros.

Šīs īpašības, kuras var novērot Latvijas arhitektūrā un it īpaši tautas celtniecībā, manuprāt, atbilst latviešu tautas mentalitātei, temperamentam un tradīcijām, kam saknes jāmeklē ne tikai etnosā, bet arī vietējos klimatiskajos apstākļos, ierobežotajās ekonomiskajās iespējās.

Vēl šodien Latvijas brīvvalsts laikmeta celtnes var būt par paraugu tālākai Latvijas arhitektūras attīstībai (protams, ne jau atdarinot, bet izprotot būtisko). Šeit vietā atgādināt pirmo padomju perioda desmitgadi ar uzspiesto pompozitāti un uzbāzīgo nacionālo dekoratīvo elementu pielietošanu. Arī mūsu dienās jaunie arhitekti nereti zaudē mēra sajūtu un pasūtītāju vai svešzemju paraugu ietekmē izvēlas sarežģītu celtņu plānojumu un komplicētas formas.

1920. - 1940.gada arhitektūras mantojuma apzināšana un popularizēšana ir aktuāla. Neraugoties uz to, ka šīs celtnes ir samērā labi saglabājušās un pa lielākai daļai tiek izmantotas pēc pirmatnējās nozīmes, vēlme telpas pielāgot mainīgajām ikdienas prasībām var apdraudēt to autentiskumu. Tādēļ ir svarīgi šīs celtnes pakļaut pieminekļu aizsardzības iestāžu kontrolei. Vērtīgākās 1920. - 1940.gada celtnes jau iekļautas arhitektūras pieminekļu sarakstos, un šis darbs vēl turpinās.

Andrejs Holcmanis,

Rīgas kultūras pieminekļu

aizsardzības inspekcijas

galvenais arhitekts

Projekts “Latviešu saknes”.

Iet kurši cauri laikiem

Izstāde "Kurši"; šķēpu uzgaļi no Lībagu Sāraju ugunsapbedījumu kapa XII-XIII gs.

Īstenojot projektu “Latviešu saknes”, Latvijas Vēstures muzeja zinātnieki un speciālisti 3.oktobrī atklātībai nodeva izstādi “Kurši”. (Tai sekos ekspozīcijas par zemgaļiem, latgaļiem, sēļiem un lībiešiem – baltu un somugru ciltīm, kas saplūstot izveidoja latviešu tautu.) Šī iecere muzejā briedēta vismaz piecus gadus, savu artavu tās piepildīšanā devuši gan zinātniskie darbinieki, gan mākslinieki. Kā uzsver Arnis Radiņš, kas ir muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā un viens no projekta autoriem, šādas izstādes jārīko jau tāpēc vien, ka pastāvīgajās ekspozīcijās nevar parādīt vairāk par 0,01 procentu no muzeja krājumiem. Šie krājumi ir tiešām lieli, to daudzpusību un bagātību apbrīnoja arī Rīgā tikko aizvadītā Eiropas arheologu asociācijas kongresa dalībnieki.

Ekspozīcija stāsta par kuršu gaitu Baltijas jūras krastos no pirmā gadu tūkstoša priekš Kristus līdz pat 19.gadsimta sākumam. Arheoloģiskie materiāli ļauj izsekot kuršu pirmsākumiem Lietuvas rietumos un Latvijas dienvidaustrumos, varētu teikt – no Klaipēdas līdz Talsiem. Rakstītos avotos kurši (Cori) pirmo reizi minēti 9.gadsimtā Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta (801–888) grāmatā “Svētā Anskara dzīves apraksts”. Kā liecina lietiskie vēstures avoti un hronikas, kurši dzīvojuši Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē un dažādos laika periodos viņu apdzīvotās teritorijas lielums bijis atšķirīgs.

Kurši nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. Augstu attīstības pakāpi sasniedza amatniecība, sevišķi – ieroču izgatavošana. Kuršu meistaru darinātie divasmens zobeni ar izcili veidoto rokturi bija iecienīti arī citās zemēs. Kurši izcēlās arī kā lieliski jūrasbraucēji – gan sirotāji, gan tirgotāji.

No ārkārtīgi bagātā arheoloģisko materiālu krājuma veidotā ekspozīcija ļauj iztēloties kuršu dzīves ritumu cauri gadsimtiem. Ikviens apmeklētājs droši vien te uzzinās kaut ko jaunu vai atcerēsies aizmirstas vēstures lappuses. Tomēr visvairāk izstādes autori domājuši par skolēniem un studentiem. Skolēniem paredzēta datorspēle ar jautājumiem par šo izstādi. Viņi varēs arī mācīties zīmēt tā, kā to dara arheologi, vai varbūt pielaikot īstu seno kuršu bruņucepuri.

Kā stāsta Arnis Radiņš, arī pašiem arheologiem tikai pēc kāda lieliska atraduma pie Talsiem pavisam nesen izdevies restaurēt šo seno kuršu bruņucepuri. “Mēs varam būt tiešām lepni un laimīgi, ka mums nav izzudusi dzīvā saikne starp senatni un mūsdienām. Tā, gatavojot materiālus lielā tautas tērpu izdevuma otrajam sējumam, kas veltīts Kurzemei, mēs pārliecinājāmies, ka dažādās saktas un sleņģenes, kas rotā 19.gadsimta tautas tērpu, sastopamas jau 16.–17.gadsimta kapos. Un vēl šodien ir meistari, kas prot darināt šīs rotas vai noaust tādus pašus brunčus un sagšas, kādi austi pirms gadu simtiem.”

Izstāde, kas iecerēta jau kopš Atmodas sākumiem un cītīgi gatavota vismaz mēnesi, būs atvērta kādus piecus mēnešus. Jānovēl, lai to pagūtu apskatīt gan tie, kas Latvijas vēsturi nemaz nav mācījušies, gan tie, kas pašlaik to mācās vai studē.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore