Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par nāvessoda moratoriju Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1996., Nr. 168/169 (653/654) https://www.vestnesis.lv/ta/id/40772

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par nepieciešamību visai Baltijai iet kopā

Vēl šajā numurā

08.10.1996., Nr. 168/169 (653/654)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par nāvessoda moratoriju Latvijā

Ceturtdien, 3.oktobrī, pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uz sēdi pulcējās Apžēlošanas padome, kuras gaitā katrs padomes pārstāvis izteica savu viedokli par Valsts prezidenta izsludināto moratoriju nāvessoda izpildīšanai. Atklājot sēdi, G.Ulmanis izteica savu pārliecību, ka agri vai vēlu nāvessods Latvijā tiks atcelts, kā arī kategoriski noraidīja apgalvojumus, ka savu lēmumu paziņojis populistisku mērķu vārdā. Prezidents piebilda: “Ja sabiedrība savā absolūtajā vairākumā pārliecinoši iestāsies pret manu lēmumu, tad man neatliks nekas cits, kā vien to mainīt.”

Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, izanalizējot soda funkcijas, atzina, ka nāvessods lielā mērā nepilda soda klasiskās funkcijas, jo novērst bieži vien traģiskās sekas tādējādi nav iespējams. Kopumā ģenerālprokurors atzina, ka līdz ar nāvessoda izpildes moratoriju būtu jāsāk rūpīgs socioloģisko un operatīvo pētījumu darbs, lai visdažādākajos sabiedrības slāņos varētu izzināt visus par un pret argumentus. “Paies ļoti ilgs periods, līdz varēsim izanalizēt, vai sabiedrība ir gatava nāvessoda atcelšanai. Tai pašā laikā prokuratūras vadība pašlaik ir iestājusies par nāvessoda saglabāšanu jaunajā krimināllikumā, jo kaut ko atcelt ir daudz vieglāk, nekā atjaunot,” atzina J.Skrastiņš.

Zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs Aivars Niedre pilnībā atbalstīja Valsts prezidenta viedokli par moratoriju un uzsvēra, ka tas izteikts laikus. Ilustrējot savu viedokli ar piemēriem no vēstures, A.Niedre atgādināja, ka 1933.gada Sodu likumā nebija paredzēts nāvessods. Šo sodu Latvijā ieviesa līdz ar padomju okupāciju. “Var jau jautāt, vai tad mums tā jāskatās uz Eiropu? Bet var jautāt arī pretīm: vai mums tā jāsaudzē mantojums, ko esam saņēmuši līdz ar 1940.gadu?” piebilda A.Niedre. Viņš arī atzina, ka nāvessods nav sods savā funkcionālajā nozīmē, jo sods ir jāizcieš. Pēc advokāta domām, būtu vēlams, lai jaunajā krimināllikuma projektā, kuru Saeima jau izskatījusi pirmajā lasījumā, vismaz tiktu samazināts to noziegumu skaits, par kuriem iespējams notiesāt ar nāvessodu, jo Latvijas likumdošanā jau darbojas mūža ieslodzījums.

Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš atzina, ka Augstākā tiesa atzīst Valsts prezidenta izsludināto moratoriju, taču, tā kā viedoklis tiesnešu vidū neesot viennozīmīgs, šobrīd nāvessods kā soda mērs likumā būtu jāsaglabā.

Iekšlietu ministrs Dainis Turlais, minot virkni statistikas datu, kas liecina, ka sabiedrības vairākums tiešām nav gatavs nāvessoda atcelšanai, savu viedokli tomēr motivēja šādi: “Nāve nevar būt sods. Sabiedrībai ir jāskaidro, ka dzīvības atņemšana kā tāda nesamazina kriminogēno situāciju.” Minot statistiku, ministrs pauda viedokli, ka mīts par neparasti augsto noziedzības līmeni Latvijā, nav patiess, jo uz citu Eiropas valstu fona Latvija nebūt nav pirmajās rindās. “Ja mēs šobrīd nevaram atbalstīt Valsts prezidenta uzsākto iniciatīvu, tad esam dziļi peklē. Ir jādara viss, lai sabiedrībai skaidrotu, ka nāvessods nav sods, un jādara viss, lai cilvēku dzīvība vienmēr tiktu pasargāta. Vai tad valsts, atņemot dzīvību sabiedrības vārdā, nepilda tādu pašu pasūtījuma slepkavas lomu, kā to dara noziedzīgajā pasaulē?” tā D.Turlais.

Katoļu mācītājs Jānis Aglonietis atzina, ka baznīca ir pret nāvessodu, tomēr piebilda, ka, pasludinot moratoriju, Valsts prezidentam ir jābūt konsekventam arī citās jomās. Proti, jārūpējas par dzīvības kā tādas aizsargāšanu un cilvēku drošību valstī.

Veselības departamenta galvenā eksperte Velta Volksone bija vienīgā padomes pārstāve, kas atklāti izteicās par nāvessoda saglabāšanu arī turpmāk un uzsvēra: “Mēs apgriezti traktējam humānismu, gribot būt humāni pret tiem, kuri gaišā dienas laikā atņem citiem dzīvību. Dzīvība ir visdārgākā.”

Psihiatrs Oskars Velmers atzina, ka moratorijs ir pārejas posms, ar kuru varam demonstrēt savu labo gribu un vienlaikus uzsākt sarunas ar sabiedrību. No filozofiskā viedokļa raugoties, O.Velmers izteicās pret nāvessodu, bet atzina, ka problematisks šis jautājums kļūst, ja raugamies no pragmatiskā viedokļa. Psihiatrs uzskata, ka nāvessods tomēr pilda soda funkciju, jo, kaut vai tiesas zālē nolasot spriedumu, vainīgais vienlaikus tiek arī audzināts. “Sabiedrībai būs ļoti grūti izprast šo diskudiju, tomēr par to ir jārunā un viedokļi jāskaidro. Vienreiz tas ir jāsāk,” noslēgumā atzina O.Velmers.

Luterāņu mācītājs Valdis Baltruks pauda viedokli, ka nāvessods ir slepkavība, kas neiznīcina ļauno sabiedrībā. Bīstami cilvēki būtu jāizolē no sabiedrības, nevis fiziski jāiznīcina, kas būtībā neiznīcina ļaunuma cēloni.

Psiholoģijas zinātņu doktore Ārija Karpova iestājās pret nāvessodu un atzina, ka mūsdienu realitātei moratorijs ir vispiemērotākais veids, kā nonākt līdz gala rezultātam. Vienlaikus Ā.Karpova atzina, ka ir nepieciešama ļoti rūpīga speciālpsiholoģiskā fona analīze un prognozēja, ka pēc gadiem trim Latvijā būs straujš slepkavību pieaugums, jo ap 20 tūkstošiem pusaudžu šobrīd nemācās skolās un savu dzīves lielāko daļu pavada uz ielas. “Es personīgi uzskatu, ka mūža ieslodzījums ir nesalīdzināmi smagāks par nāvessodu,” atzina Ā.Karpova.

Noslēdzot sanāksmi, G.Ulmanis teica: “Morāle, humānisms, dzīves filozofija ir tas pamats, kā es nonācu līdz lēmumam par moratoriju. Ne jau slepkavība ir cēlonis, bet tas, ka cilvēks nonāk līdz slepkavībai. Vai tā ir tikai ekonomiskā nesakārtotība? Referenduma rīkošanai šajā situācijā nav jēgas, jo par nāvessodu diskudija ir tikai sākusies un pagaidām balstās tikai uz emocionālās bāzes.”

G.Ulmanis vēlreiz apliecināja apņēmību turpināt darbu pie diskusijas veicināšanas sabiedrībā.

Statistika:

1. Slepkavību skaits pa gadiem.

1991.— 213; 1992.— 293; 1993.— 429; 1994.— 375; 1995.—281;

2. 85,7% sabiedrības ir pret nāvessoda atcelšanu, 10,4% pret nāvessoda saglabāšanu. 63,8% notiesāto ir par nāvessoda atcelšanu, 31,9% par nāvessoda saglabāšanu. 76% ekspertu ir par nāvessoda saglabāšanu, 14,5% — pret nāvessoda saglabāšanu. (Iekšlietu ministra sniegtā informācija.)

Valsts prezidenta preses dienests

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!