Mēs — sabiedrība, valsts, Saeima, valdība

— atbildīgās izšķiršanās priekšā

Ministru prezidenta Andra Šķēles 1996. gada 7. oktobra uzruna Saeimai,

nododot izskatīšanai pirmajā lasījumā 1997. gada budžeta projektu

Labdien godātais prezidenta kungs, godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs, Prezidija locekļi, labdien, cienījamie deputāti!

Atklājot debates par 1997. gada budžetu, es vispirms gribētu pateikties visiem valdības locekļiem un tiem simtiem cilvēku, kas ir strādājuši pie šī dokumenta sagatavošanas un spējuši demonstrēt maksimālu kompromisa mākslu un ekonomisko domāšanu. Atbildības un politiskā brieduma mobilizāciju. Tas bija ilgstošs un smags darbs sešu mēnešu garumā, paldies par to!

Cienījamie deputāti!

Vēsture un liktenis katru tautu un katru atsevišķu cilvēku reizi pa reizei nostāda kādas izšķiršanās priekšā. Visbiežāk mēs tikai vēlāk saprotam, kad un kāda mūsu rīcība ir principiāli izšķīrusi tālāko notikumu attīstību. Lielus notikumus, tāpat kā lielas gleznas, var saprast tikai no attāluma. Budžeta apstiprināšana ir liels notikums valsts dzīvē. Tādai valstij kā Latvija pāreja uz bezdeficīta budžetu ir savā ziņā pat vēsturisks notikums.

Astoņi mēneši, kas ir pagājuši, kopš jūs šajā zālē nobalsojāt par 1996. gada budžetu, valsts vēsturē ir mirklis, tomēr pirmos šī balsojuma rezultātus mēs jau varam novērtēt. Inflācija ir samazinājusies pusotrkārt un ir viena no zemākajām Austrumeiropā, valsts ekonomiskās aktivitātes rādītāji ir pieauguši un ir augstākie starp Baltijas valstīm. Latvijas Bankas refinansēšanās likme ir pazemināta no 27 līdz 11 procentiem, un es paredzu, ka tā līdz otrajam lasījumam tiks pazemināta vēl, tāpat ir nokrituši kredītprocenti, ir parādījušies pirmie patēriņa kredīti, un tas viss ir vistiešākā veidā saistīts ar to, ka jūs pirms astoņiem mēnešiem nobalsojāt par budžeta deficīta samazināšanu un valdība spēja to samazināt vēl zem jūsu apstiprinātās robežas.

Protams, tie tālu vēl nav tie panākumi, kurus no mums gaida sabiedrība. Šodien tos spēj novērtēt varbūt tikai eksperti, taču panākumi ir tieši tik lieli, lai man gribētos teikt, ka labu darbu visvairāk ir žēl sabojāt tad, kad to tikko ar lielām grūtībām ir izdevies uzsākt; tad, kad beidzot ir kļuvis redzams, ka tas vezums ir kustināms.

Cienījamie deputāti!

Šodien es jums nepiedāvāju skaitļu tabulas, es nepiedāvāju diskusiju par to, kāpēc vienai programmai tik, bet citai atkal tik. Tas mums vēl ir priekšā.

Tā izšķiršanās, kuru man ir tas gods jums piedāvāt šodien, ir principiāla izšķiršanās ne tikai par to, vai mēs gribam vai negribam dzīvot valstī, kurā iedzīvotāji ar katru mēnesi kļūst nabadzīgāki, jo valsts tos aplaupa ar inflāciju.

Tā ir izšķiršanās ne tikai par to, vai mums pa īstam arī darbos rūp mazā un vidējā biznesa, ražošanas un lauksaimniecības attīstība, vai tā ir tikai populistiska buldurēšana.

Šī galvenokārt ir izšķiršanās par to, vai jūs izvēlaties straujas un dinamiskas Latvijas tautsaimniecības attīstības politiku, vai ekonomiskās stagnācijas un tautas ilgstošas aplaupīšanas politiku.

Tā ir izvēle par to, vai Latvija nostājas uz modernas ekonomikas un sabiedrības ceļa, vai tās valstsvīri turpina īstenot politiku, kuras loģisks un neizbēgams iznākums ir Latvija kā tipiska trešās pasaules valstiņa.

Mēs tikko esam sākuši rausties ārā no tā pazemojošā stāvokļa, kurā mūs ir novedušas priekšgājēju kļūdas, vājums un tuvredzība, no tā stāvokļa, kādā darbu uzsāka šī Saeima un šī valdība.

Ar pagājušā gada budžetu mēs spērām pirmo uzdrīkstēšanās soli. Un mēs nedrīkstam apstāties.

Šodien es jums piedāvāju spert nākamo soli un izbeigt līdzšinējo aizņemšanās un aizņemtās naudas aprīšanas politiku un pāriet uz principiāli jaunu saimniekošanu, kuras pamatlikums ir ilgtspējīga, uz nākotni vērsta ekonomiskā un finansu politika, kuras mērķis ir visu sabiedrības slāņu dzīveslīmeņa celšana un valsts bagātības vairošana.

Bezdeficīta budžets Latvijas apstākļos ir neatņemama šādas politikas sastāvdaļa.

Bezdeficīta budžets ļauj paaugstināt tautas dzīveslīmeni,

pirmkārt, samazinot inflāciju;

otrkārt, padarot pieejamus kredītresursus mazajam un vidējam biznesam;

treškārt, darba ņēmējiem padarot pieejamus patēriņa kredītus, tas ir, kredītus televizoram un veļas mašīnai, dzīvoklim un studijām;

ceturtkārt, atvēlot pensijām un citām sociālām vajadzībām līdzekļus, kas citādi tiek tērēti budžeta deficīta apkalpošanai.

Tātad, no tā, vai jūs nobalsosit par vai pret bezdeficīta budžetu, vistiešākā veidā ir atkarīgs tas, cik daudz nākamajā gadā Latvijas cilvēki tiks aplaupīti ar inflācijas palīdzību. Inflāciju var salīdzināt ar nodokli, par kura atcelšanu, teiksim, ar rītdienu jūs tieši nobalsot nevarat.

Es atkārtoju vēlreiz: inflācija ir tas nodoklis, kas aplaupa visus, nešķirojot — deputāts vai pensionārs; vēl vairāk, tas ir nodoklis, kurš vissāpīgāk skar tieši iedzīvotājus ar mazākiem ienākumiem, jo bagātais spēj nopirkt zelta karotes, briljanta gredzenus vai kādus vērtspapīrus un paglābties no inflācijas, taču lielākajai Latvijas cilvēku daļai šādu iespēju nav, jo visa nauda aiziet, maksājot par ēdienu, īri un apģērbu, un arī tad vēl nepietiek.

Tad, lūk, šiem cilvēkiem inflācijas dēļ naudas trūkst ar katru brīdi vairāk. Viņiem nākas vienīgi izmisumā secināt, ka viss kļūst dārgāks, ka, neskatoties uz to, ka pensija ir tikpat liela kā pagājušo mēnesi, nopirkt tagad var mazāk. Inflācijas nodokli jūs nevarat atcelt, bet, pavirši pieejot, kļūdaini nobalsojot par to vai citu lēmumu, jūs varat viegli šo nodokli palielināt.

Inflācija ir sarežģīts daudzu faktoru iespaidots lielums. Budžeta deficīts ir viens no faktoriem, kas tieši ietekmē inflāciju.

Otrais arguments par labu bezdeficīta budžetam — pieejami kredīti mazajam un vidējam uzņēmējam.

Līdz šim budžeta deficīta finansēšanai valdības bija spiestas aizņemties naudu, kas nodrošināja labu un vieglu peļņu baņķieriem, jo baņķieriem tika maksāti pat 40% par to, ka viņi aizdeva valdībai naudu, savukārt mazo un vidējo uzņēmēju tas noveda izmisumā, jo viņš bija bezspēcīgs pret šo tuvredzīgo un barbarisko politiku, kuru finansu tirgū realizēja valsts. Valsts politikas dēļ mazie un vidējie uzņēmēji nevarēja iegūt kredītus lētāk par tiem 40%, kurus bankām maksāja valsts, taču 40% tā ir cena, kas var valsti novest līdz sabrukuma, kur nu vēl mazo uzņēmēju.

Lielos uzņēmumus šī problēma neskar tik sāpīgi, lielie uzņēmumi nav atkarīgi no Latvijas bankām, jo viņiem bija un ir pieejami lētāki kredītresursi ārzemēs, un visi lielākie Latvijas uzņēmumi galvenokārt arī aizņēmās ārpus Latvijas.

Zemniekam, maza veikaliņa, gatera vai pienotavas īpašniekam šādas iespējas ir liegtas, un viņa bizness ir atkarīgs no tā, cik lētu kredītu viņš var iegūt Latvijā.

Tātad bezdeficīta budžets vistiešākā veidā nozīmē pieejamus kredītus zemniekiem, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Tas nozīmē kredītus arī ledusskapja, kafijas automāta vai dzīvokļa pirkšanai, mājas celtniecībai, traktora iegādei un studijām ārzemēs.

Pateicoties jūsu pieejai 1996. gada budžeta apstiprināšanā, valdība jau ir piespiedusi bankas strādāt sabiedrības interesēs, un vairs nav otrādi — valsts vairs nestrādā bankām, kā tas bija līdz šī gada sākumam.

Nākamais – budžeta projektā, kurš ir jums priekšā, nav nevienas pozīcijas, kurā līdzekļi kādam tiktu plānoti mazāk nekā iepriekšējā gadā. Es atkārtoju vēlreiz, nevienam nav mazāk kā iepriekšējā gadā!

Cienījamie deputāti!

Pajautāsim sev: vai mēs varam vēl vienu gadu izdzīvot tāpat kā šogad, ja zinām, ka jau vienu gadu vēlāk naudas būs vairāk? Vai mēs izvēlamies ceļu, kas pēc gada dod augļus, vai arī mēs gribam dzīvot ar katru gadu aizvien sliktāk un sliktāk?

Ja mēs tagad pieņemsim bezdeficīta budžetu, tad tas ieņēmumu līmenis, kurš tiek plānots uz 1997. gadu, jau 1998. gadā ļaus tiešām jūtami palielināt finansējumu tām sfērām, kas tiek finansētas no budžeta. Bezdeficīta budžets 1997. gadā nozīmē, ka jau pēc viena gada vajadzēs mazāk naudas parādu apkalpošanai un būs vairāk naudas izglītībai, veselībai, armijai. Šis budžets sekmēs arī minēto sfēru reformēšanu.

Mums ir jāpāriet savā domāšanā no kategorijām “skolotāja alga”, “ārsta alga”, “ierēdņa alga” uz kategorijām “skolnieks”, “slimnieks”, “cilvēks”, un tātad — pensionāra pensija, slimnieka ārstēšanai garantētā nauda, skolnieka izglītībai garantētā nauda. Es aicinu arī jūs domāt kategorijās, kas atbilst tām interesēm un tam valsts modelim, kādu mēs esam izvēlējušies.

Cienījamie deputāti!

Tautas dzīveslīmeni nevar pacelt vienā gadā. Pat visveiksmīgāko reformu piemēri citur pasaulē ir mērojami piecu un desmit gadu mērauklās, taču mums ir jāizšķiras par to, ka mēs uzsākam šo virzību. 1997. gada bezdeficīta budžets ir vistiešākā veidā saistīts ar dzīveslīmeņa uzlabošanos jau 1998. gadā.

Viens piemērs — pensijas. Mēs jau vienreiz saskaņā ar likumu indeksējām pensijas, novembrī valdība otrreiz indeksēs pensijas, taču atrodiet man to pensionāru, kurš jūtas daudz bagātāks, pateicoties šīm indeksācijām. Augsta inflācija ikdienā noēd šo pensionāra “bagātību” ātrāk, nekā likumā notiektās pusgada indeksācijas spēj to līdzsvarot.

Taču tad, ja inflācija būs samazināta, bet naudas valdībai būs vairāk nekā līdz šim, valdība varēs palielināt pensijas tā, lai pensionāri tiešām sajustu, ka dzīvo labāk.

Cienījamie deputāti!

Darbs, kas stāv priekšā līdz otrajam lasījumam, ir grūts un atbildīgs.

Budžets šogad pat ārēji nemaz nelīdzinās tai mapītei, kuru mēs saucām par budžetu agrāk. Principi ir citi, detalizējums ir cits, un jūsu priekšā ir sējumu apjoms, kas, man šķiet, ir mērāms ar metru.

Nav viegli ar to iepazīties, visu izsvērt un izanalizēt, taču šodien jums ir jāizšķiras tikai par diviem skaitļiem — par to, ka valsts pamatbudžeta deficīts būs nulle, bet ieņēmumi un tātad arī izdevumi būs viena miljarda simts vienpadsmit miljonu latu apmērā. Lai to izdarītu, nekāds papildu laiks nav nepieciešams.

Es labi saprotu tos, kuri saka, ka mums vēl jāizdara grozījumi likumos, lai to nodrošinātu, ka mēs vēl neesam ar visu iepazinušies, un tā tālāk. Jā, to mēs vēl pagūsim.

Es gribētu šo situāciju salīdzināt ar mājas remontēšanu. Mēs vēl paspēsim izvēlēties īstās naglas un iejaukt īsto krāsu, mēs paspēsim atrast vajadzīgos vārdus, lai nomierinātu kaimiņu par radītajām neērtībām, bet šodien mums ir jāpieņem lēmums par to, ka mēs gribam remontēt savu namu. Jāpieņem lēmums, ka mēs to gribam.

Šis ir politiskās gribas jautājums, vai mēs turpināsim pret cauru jumtu cīnīties ar bļodu un slapju lupatu un katru ziemu salt aizvien vairāk, vai mēs izpuvušos pamatus turpināsim lāpīt ar populistiskiem solījumiem — vai arī beidzot sāksim kārtīgu saimniekošanu. Sāksim, uzliekot vismaz kārtīgu jumtu un salabojot pamatus, — pārējais vēl ir priekšā!

Cienījamie deputāti!

Valdība savu apņēmību ir paudusi, un tā nav tikai kaila deklarācija. Jums sava politiskā griba ir jādemonstrē šodien. Jūsu balsojums būs arī izšķiršanās par uzticību man, un es to gribētu zināt jau šodien.

Šis ir uzticības balsojums ne tikai šī vārda parlamentāri juridiskajā nozīmē.

Šis ir balsojums par to, vai jūs uzticaties, paļaujaties, ticat tam, ka valdība, kas šo darbu ir uzņēmusies, spēs īstenot savu un arī jūsu gribu.

Šis ir balsojums par to, vai šī valdība ir tie īstie amatnieki, kas spēs veikt iecerēto, — pagaidām tikai pamatu un jumta remontu, un izdarīs to tādā kvalitātē, kādā ir apsolījuši.

Ja šī uzticība ir, tad nebūs nekādu grūtību arī ar tiem likumu labojumiem, kuri ir jāpieņem kopā ar šo budžetu, jo tikai tā viņš ir reāls. Jūs taču piekritīsit — meistaram, kuram uzticas, aiz muguras ar pamācībām katrā sīkumā nestāv.

Šis budžets nepārprotami prasa uzticību pret ministriem un pret mani, un tā nav kaprīze, — tādi ir ātra attīstības tempa noteikumi.

Mēs valdībā vairs nevaram strādāt, nejūtot aizmugurē Saeimas atbalstu. Ja šāda atbalsta nav, lai nāk un strādā tie, kas jūtas gudrāki un varošāki, bet šķiet, ka māk vienīgi intrigas pīt un paslepus dūrītes vīstīt.

Monolīts jūsu atbalsts un nesen parakstītā papildu vienošanās par valdības izveidi ir lielisks pamats tam, lai tālāk optimizētu valdības darbu un saliedētu valdību izvirzīto mērķu sasniegšanai. Situācija, kad atsevišķi ministri un pat veselas partijas brīžiem zaudē galvu un staigā ar atlūgumiem piedurknē, situācija, kad pozīcijas deputāti tā kā gribētu uzsākt cīņu pret valdību, liecina par to, ka mums vēl ir rezerves — vēl ir iespējas uzlabot savu darbu un mēs vēl nestrādājam uz savu spēju robežas.

Cienījamie deputāti!

Varu piekrist tiem deputātiem, ka budžeta projekts, kas ir jūsu priekšā, protams, nav pati pilnība un arī mani pilnībā neapmierina, arī likumu labojumu iesniegšanas grafiks varēja būt cits. Ir desmitiem iespēju noraidīt šo budžetu, — vai nu nobalsojot pret to šodien, vai izbalsojot kādu no likuma labojumiem, kas faktiski veido ar budžetu vienu paketi.

Var noraidīt, bet var arī apstiprināt un strādāt. Tas ir politiskās gribas jautājums.

Latvija neatrodas tādā situācijā, ka mēs drīkstētu darīt sliktāk nekā iespējams, un es negrasos strādāt tās garās stundas tad, ja tas nav vērsts uz iespējami ātru tautas labklājības celšanu, tautsaimniecības atveseļošanu un ilgtspējīgas politikas iedibināšanu Latvijā.

Es jums ticu, cienījamie deputāti.

Lai veiksmīga jums ir šī diena!

Paldies!