Svētki un godadienas

Seši gadi atkal vienā valstī

Šodien, 3.oktobrī, nacionālos svētkus — Atkalapvienošanās dienu — svin Vācijas Federatīvā Republika.

VFR ir viena no pasaules lielākajām un ekonomiski varenākajām valstīm. Tās teritorija — vairāk nekā 356 tūkstoši kvadrātkilometru — ir gandrīz sešas reizes lielāka par Latviju, bet pēc iedzīvotāju skaita VFR ir vislielākā valsts Eiropā, kas Latviju šajā parametrā pārsniedz trīsdesmit reizes. Vācijā ir augsti attīstīta mašīnbūve, ķīmiskā un elektroniskā rūpniecība. VFR lauksaimniecība sasniegusi vienu no pasaulē augstākajām intensifikācijas pakāpēm. Ievērojams ir Vācijas intelektuālais potenciāls. Vācijā ir arī viens no visaugstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē.

Taču Vācijas ceļš uz pašreizējo labklājību bijis dramatisks un pretrunu pilns. Šajā gadsimtā vien Vācija sākusi divus pasaules karus, abos Vācija cietusi smagu sakāvi. Otrā pasaules kara beigās Vācija bija sagrauta ne vien ekonomiski, bet arī politiski. Uzvarētājas — antihitleriskās koalīcijas valstis PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija — Vāciju bija sadalījušas okupācijas zonās. Pateicoties ASV Māršala plānam, kā arī vācu tautas organizētībai un čaklumam, Vācija gan pārsteidzoši ātri atspirga no kara postījumiem. Taču vairāk nekā četrus pēckara gadu desmitus šī zeme bija mākslīgi sadalīta divās valstīs. 1949.gada septembrī ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas zonās tika nodibināta Vācijas Federatīvā Republika, kas, realizējot plašus ekonomiskos kontaktus ar ASV un citām Rietumu pasaules valstīm, sāka dinamisku savas ekonomikas atjaunošanu un modernizāciju. Savukārt padomju okupācijas zonā 1949.gada 7.oktobrī tika nodibināta Vācijas Demokrātiskā Republika, kas patiesībā bija PSRS satelītvalsts ar Padomju Savienībai paklausīgu valdību un Maskavas stratēģiskajām interesēm pakļautu ekonomiku. Štāzī (VDK analogs Vācijas Demokrātiskajā Republikā) ar plaši sazarotu aģentu tīklu ilgu laiku šajā Vācijas daļā nodrošināja iedzīvotāju ārēju paklausību Vācijas komunistiskajam režīmam. 1953.gadā par VDR galvaspilsētu pasludinātajā Austrumberlīnē uzliesmoja tautas sacelšanās, ko nežēlīgi apspieda padomju okupācijas karaspēks. Vienlaikus ar teroru Padomju Savienība tērēja milzu summas, propagandas nolūkos nodrošinot VDR relatīvi augstu dzīves standartu. Tomēr tas viss nespēja apslāpēt mākslīgi sašķeltās vācu tautas alkas apvienoties. Par neparasti asu divu politisko un ideoloģisko sistēmu sadursmes punktu kļuva Berlīne.

Pilsētas padomju okupācijas zona bija pasludināta par VDR galvaspilsētu, bet Rietumberlīnē (ar amerikāņu, angļu un franču okupācijas zonām) gadiem ilgi pastāvēja īpašs režīms. Šo Berlīnes daļu no visām pusēm apskāva VDR teritorija, un tieši Rietumberlīne tūkstošiem VDR bēgļu kļuva par ilgoto brīvības saliņu. Nespējot citādi aizkavēt aizvien plašāko austrumvāciešu bēgšanu uz Rietumiem, padomju okupācijas režīms izšķīrās par galēji cinisku soli: apkārt Rietumberlīnei tika uzcelts desmitiem kilometru garš mūris, un šī pilsētas daļa uz trim gadu desmitiem kļuva par komunistiskās varmācības simbolu. Mūris tika celts ar VDR armijā mobilizēto vāciešu rokām, un daudzi Austrumvācijas jaunekļi tā izmantoja šo izdevību, lai pārbēgtu uz Rietumiem. Taču pat augstais un intensīvi apsargātais mūris izrādījās pārvarams. Rietumberlīnē amerikāņu zonā pie galvenā pārejas punkta starp abām Berlīnes daļām — Check Point Chorley — iekārtotajā Mūra muzejā skatāmas unikālas liecības par vāciešu izdomu un drosmi, atkal un atkal cenšoties izrauties no komunistiskā režīma brīvībā. Cilvēki mūri šķērsoja ar alpīnistu virvēm, raka zem mūra tuneļus, rāpās pa kanalizācijas caurulēm, lidoja mūrim pāri paštaisītos lidaparātos un gaisa balonos, centās taranēt pārejas punktu aizžogojumus ar automašīnām. Šo rindu autoram, astoņdesmito gadu nogalē un 1990.gada sākumā vairākkārt legāli šķērsojot bargi apsargāto Rietumberlīnes robežu, visvairāk acīs dūrās atšķirīgā sejas izteiksme abās mūra pusēs — VDR robežsargu bargi augstprātīgās sejas un cilvēku gaišie smaidi Rietumberlīnē. Gluži neviļus radās sajūta, ka nevis Rietumberlīne ir apjozta ar mūri, bet gan padomju impērijā iekļautā Vācijas daļa. Kā baiss realitātes atgādinājums Rietumberlīnē, netālu no mūra līdzās Reihstāgam, bija iekārtota simboliska komunistiskā režīma upuru kapsēta — ar piemiņas krustiem cilvēkiem, kurus VDR drošības dienesta vīri nošāvuši, kad viņi mēģināja šķērsot mūri.

Garais dzelzsbetona monstrs Rietumu pusē bija kļuvis par savdabīgu brīvības idejas simbolu. Gandrīz no vienas vietas tas bija noklāts ar demokrātiskiem lozungiem un simboliskiem zīmējumiem, vietām pat augstvērtīgiem mākslas darbiem. VDR drošības iestādes mūri nevien apsargāja — tās šo būvi arī uzturēja pastāvīgā kārtībā. Un tomēr, Berlīnes mūris astoņdesmito gadu beigās sāka brukt līdz ar visu padomju impēriju. Paradoksāli, bet pirmo triecienu VDR ortodoksālajai sistēmai deva pati PSRS ar Gorbačova deklarēto atklātības kursu. Traģikomiski bija VDR komunistiskā līdera Honekera centieni aizkavēt “kaitīgās ietekmes” no Maskavas, aizliedzot savā pseidovalstiņā žurnālu “Sputņik” un dažu citu mazliet atklātāku preses izdevumu izplatīšanu. Daudz būtiskāks trieciens “pirmajai vācu strādnieku valstij” bija dāsno Maskavas subsīdiju izbeigšanās — Padomju Savienība strauji tuvojās savam politiskajam un ekonomiskajam bankrotam un nevarēja vairs šķiest naudu sociālisma prestiža spodrināšanai savā satelītvalstī. VDR strauji kritās dzīves līmenis, izsaucot iedzīvotāju aizvien asāku neapmierinātību par tik atšķirīgo dzīves īstenību divās sašķeltās vācu zemes daļās. Augstprātīgais Honekers tika aizstāts ar šķietami demokrātiskāko Krencu, maigāks kļuva arī Berlīnes mūra apsargāšanas režīms, un tūristi to Rietumu pusē sāka drupināt vārda vistiešākajā nozīmē — izkaltos betona gabalus paņemot līdzi kā suvenīrus. Drīz vien mūrī parādījās aizvien lielāki robi un tūristi caur tiem varēja redzēt vēl aizvien savos posteņos stāvošus, taču nu jau flegmātiskus VDR robežsargus.

Jau 1989.gada 9.novembrī , pēc 28.gadu piespiedu izolācijas VDR, varas iestādes daļēji atvēra savu rietumu robežu. Bet par galīgo Vācijas atkalapvienošanās dienu, kas apliecināja arī pilnīgu komunistiskā režīma krahu Vācijas austrumu daļā, kļuva 1990.gada 3.oktobris.

Tagad Vācijas Federatīvā Republika atkal ir vienota vācu valsts, kopš 1990.gada kā tāda tā pārstāvēta ANO (pirms tam, no 1973.gada, šajā organizācijā atsevišķi bija pārstāvētas gan VFR, gan VDR). VFR valdība daudz pūļu veltī sociālistiskās saimniekošanas gados būtiski atpalikušo valsts austrumu rajonu attīstīšanai, taču šis process ir sarežģīts un dārgs.

Diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku tika nodibinātas 1991.gada 28.augustā. VFR intereses mūsu valstī pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Horsts Veizels (Horst Weisel).

Bet par paralēlēm latviešu un vācu tautas cīņā pret komunistisko diktatūru un okupācijas režīmu liecina unikālais piemineklis kādreizējās LKP CK ēkas, tagad Starptautiskā biznesa centra, pakājē. Šeit vienotā ansamblī novietots Vecrīgas barikāžu un Berlīnes mūra fragments (berlīniešu dāvana Rīgai) ar brīvības cīņu lozungiem.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors