NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Lielās kopsakarības mums jāpārzina un jāveido kopā

Anatolijs Gorbunovs, Ministru prezidenta biedrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, – “Latvijas Vēstnesim”

– Jūsu vadītās ministrijas nosaukums liecina, ka tai ir vairāki uzdevumi un droši vien daudz vairāk funkciju. Kā jūs vērtējat savu jauno darbalauku?

– Es teiktu, ka šī ministrija faktiski ir daudznozaru ministrija. Gribētu minēt divus blokus. Pirmais – vides aizsardzība vistiešākajā un vienlaikus arī visplašākajā nozīmē, sākot ar inspekciju, izpētes darbiem un dažādu projektu organizēšanu, kas risina gan ūdens, gan gaisa, gan arī atkritumu problēmas. Otrs bloks tieši saistīts ar reģionālo attīstību, bet tā nav šķirama no būvniecības, tūrisma un citām ministrijas pārziņā nodotajām tautsaimniecības sfērām.

Tāpēc tās darbības lokā ietilpst arī teritoriālā plānošana, tiesa, gan tikai lielos vilcienos un kopsakarībās.

Strādājot Saeimas Tautsaimniecības komisijā, es daudzmaz jau tad izjutu šīs ministrijas darba specifiku. Es nekādā gadījumā nebūtu piekritis priekšlikumam vadīt šo ministriju, ja man nebūtu bijusi šī pieredze, šī iestrāde. Kā ministrs es saprotu, ka svarīgākais mana darba virziens ir veicināt visu Latvijas reģionu attīstību. Situācijas analīze liecina, ka vietumis tā jau ir apstājusies, sākas depresija, cilvēki kļūst apātiski un vienaldzīgi pret savu un valsts likteni. Vienlaikus turpat līdzās, blakus rajonā, var risināties veiksmīga uzņēmējdarbība, būt augstāks dzīves līmenis un zemāks bezdarba procents. Sāk iezīmēties viens no normālas ekonomiskās attīstības pamatnosacījumiem – nepieciešamība pēc reģionu aktīvas sadarbības.

Es varētu minēt vairākus veiksmīgus sadarbības piemērus. Bet šajos izšķirīgajos procesos, kas risinās Latvijas reģionos, es varu vienīgi iesaistīt ministrijas struktūras, kuras diemžēl ir vājas sava skaitliski mazā sastāva dēļ. Paši darbinieki jau cenšas. Tā, piemēram, reģionālās attīstības blokā strādā kādi desmit ierēdņi. Salīdzinājumam minēšu, ka vienā otrā rajonā valsts ierēdņu skaits sasniedz pusotru tūkstoti. Šādā situācijā jo lielāka nozīme ir reģionu sadarbībai, teritoriālai plānošanai un prognožu izstrādei. Aizvadītajos mēnešos, kopš es vadu ministriju, galveno uzmanību esam pievērsuši tieši teritoriālajai plānošanai. Valdība ir piešķīrusi vienu miljonu latu pilsētu, rajonu un pagastu teritoriālajiem plānošanas darbiem, un ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kā šo summu sadalīt. Bez teritoriālās plānošanas nav iespējams pabeigt zemes reformu, kā arī precīzi prognozēt jebkuru reģionālu attīstību. Taču gribu uzsvērt, ka nekādā gadījumā nevajag iedomāties, ka mūsu veiktā plānošana būtu salīdzināma ar kādreizējās Valsts plānu komitejas darbību un uzdevumiem. Ministrijas uzdevums galvenokārt būtu nevis no augšas vadīt rajonu attīstības plānošanu, bet padarīt pieejamu tam nepieciešamo informāciju un finansējuma avotus. Tad arī pašreizējais speciālistu skaits būtu pietiekams.

Esmu iepazinies ar Dānijas pieredzi šajā jautājumā, izstudējis, kā viņi sagatavo plānu “Dānija – 2001.gadā”. Šī plānošana vairāk skar infrastruktūru. Lai uzņēmēji zinātu – jā, tur tas dzelzceļš būs, tur – šoseja ar melno segumu, tur – viesnīcas un tā tālāk. Šī plāna galvenais uzdevums ir sniegt informāciju par to, kas jau ir un kas būs. Turklāt par tādām lietām, kas skar un interesē visus uzņēmējus. Par atsevišķiem uzņēmumiem šis plāns informāciju nedod, jo tie šodien ir, rīt var jau nebūt, bet parīt atkal būt. Turpretim zināt, cik konkrētā reģionā ir mežu resursu, cik un kā darbosies ostas, kāda to kapacitāte, kā tās attīstīsies – tāda ievirze šai plānošanai ir galvenā.

– Vai tiešām līdz šim mūsu valstī nav notikusi galveno tautsaimniecības attīstības vadlīniju plānošana un koordinēšana?

– Atsevišķās tautsaimniecības nozarēs infrastruktūras attīstības plānošana notiek. Piemēram, Satiksmes ministrija, pateicoties savai iekšējai plānošanai, ir pat saņēmusi labus un ļoti izdevīgus kredītus. Un ir vēl dažas citas nozares, kur tas tiek darīts. Taču galvenais trūkums ir tas, ka šie plāni netiek veidoti kopsakarībās. Ko līdz, piemēram, Rīgas tirdzniecības ostas vai, teiksim, Rīgas lidostas caurlaides palielināšana un darbības aktivizēšana, ja Rīgas pilsētas dome savā infrastruktūras attīstības plānā tajā pašā laikā nebūs plānojusi uzlabot šo objektu pievedceļu caurlaides spēju. Mums nav tāda nacionālā plāna, kurā būtu iestrādātas, piemēram, tādas kopsakarības, kas būtu kopīgi jārisina Rīgai, Jūrmalai un Rīgas rajonam. Taču neatkarīgi no mūsu darbības paši rajoni sāk kooperēties un sadarboties. Piemēram, Gulbenes, Alūksnes, Madonas rajoni, zināmā mērā arī Balvu rajons, sāk kooperēties iedzīvotāju veselības aprūpes jomā, lai katram rajonam nevajadzētu uzturēt tādas medicīnas iestādes, kas ir ļoti specializētas. Šim procesam, protams, jānorit brīvprātīgi. Tiklīdz mēs no ministrijas noteiksim, ka šis reģions ir šāds un tikai tāds, tad sāksies pretrunas un cīņa par reģiona centru un citas politiskās varas problēmas. Ja brīvprātīgums veidojas tikai uz ekonomiskiem pamatiem, tad ir cita lieta.

– Reģionu attīstībā svarīga loma ir investīcijām. To pašu var teikt par nodokļu politiku. Kā, jūsuprāt, būtu šīs sviras jāizmanto visefektīvāk?

– Patlaban mums ir 160 investīciju projektu. Puse no tiem aptver visu Latviju. Taču nevar teikt, ka šīs investīcijas līdz šim būtu tikušas izvērtētas no reģionālās attīstības viedokļa, jo mūsu sadarbība ar Ekonomikas ministriju ir sākusies tikai tagad. Agrāk Ekonomikas ministrija šos investīciju projektus izvērtēja, vadoties tikai pēc viena aspekta, proti, lai investīciju ieguldījumi konkrētajā objektā būtu ekonomiski visizdevīgākie. Tas bija galvenais. Bet, vadoties tikai pēc šāda nosacījuma, varam nonākt pie paradoksa, ka visas investīcijas tiek vienīgi Rīgai un vēl pāris reģioniem Latvijā, bet, piemēram, Balvu rajonam nekad. Domāju, ka, plānojot ieguldījumus, ir jāņem vērā abi aspekti – gan ekonomiskais, gan reģionālais. Citādi pienāks brīdis, kad rīdziniekiem ar savu darbu būs jāuztur arī balvēnieši vai kādi citi.

– Kā tiek risinātas problēmas, ko izraisa ekonomiskā depresija atsevišķos valsts rajonos? Kas notiks ar Liepāju?

– Valdība ir sagatavojusi likumprojektu par depresīvajiem, bet es gribētu teikt – attīstības – rajoniem. Projektā iestrādāti tie kritēriji, kas noteiks valdības lēmumu rajoniem, kas būtu īpaši jāattīsta. Tajos jāstimulē uzņēmējdarbība, lai ieguldītās investīcijas radītu jaunas darbavietas. Uņēmējdarbība jāveicina, arī atlaižot vai samazinot uzņēmumu ienākuma nodokli uz zināmu laiku.

Jūs pieminējāt Liepāju. Top liels projekts par Liepājas pilsētas ekonomiski mirušā Kara ostas rajona reanimāciju. Tā kā pats ekonomikas ministrs Krasta kungs vada šā projekta izstrādi un arī paši liepājnieki tai ir nopietni sagatavojušies, tādēļ, manuprāt, šīs lietas drīz sāks virzīties uz labvēlīgu atrisinājumu.

Reģiona attīstībā ir svarīgs katrs infrastruktūras atzars. Piemēram, tūristu plūsma no Rietumiem uz Rīgu ievērojami samazinās, jo aģentūras informē, ka Rīgā ir slikts dzeramais ūdens, – tas viņiem ir svarīgs indikators. Šis piemērs apliecina, cik svarīga reģiona attīstībai ir visas infrastruktūras sabalansētība. Ūdens dēļ mēs zaudējam ienākumus, savukārt nesakārtotās siltuma apgādes sistēmas dēļ mēs pārāk daudz pašvaldību naudas pa skursteni palaižam vējā. Mums bija vajadzīgi pāris gadu, lai to saprastu. Tagad Rīgā un daudzviet citur būvē ūdens attīrīšanas iekārtas un rekonstruē siltuma apgādes tīklus.

– Valstī patlaban risinās iedzīvotāju veselības aprūpes reforma, izglītības reforma, jūsu ministrija realizē administratīvi teritoriālo reformu. Kas būtu darāms, lai, piemēram, jūsu ministrijas realizētā reforma nemazinātu pārējo reformu efektivitāti?

– Tiešām pirmajā mirklī var likties, ka mūsu ministrijai nevarētu būt īpašs sakars ar reformām, ko veic Labklājības ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija. Taču tā nav. Sakars ir liels, jo gan skola, gan slimnīca, bērnudārzs, veco ļaužu pansionāts, pat sporta skola – vienalga, tie visi ir reģionu attīstoši faktori. Ja, piemēram, 50 kilometru rādiusā laukos nav ambulances, un viss ir tik optimizēts, ka varbūt tikai kādā tālākā vietā ir kāds, toties ļoti moderns, dzemdību nams, tad, piedodiet, es gribu pajautāt, vai topošā māmiņa līdz šim “nospecializētajam iestādījumam” vispār varēs nokļūt laikus. Analogi var spriest par skolām un citām iestādēm, bez kurām reģiona attīstība nav iedomājama. Iedzīvotāji šādus rajonus bez elementāriem dzīves apstākļiem vienkārši pametīs. Tas īpaši aktuāli ir Latgalē. Visas šīs reformas būs mazefektīvas, ja tās risināsies izolēti, nemeklējot kopsakarību optimālos risinājumus.

Jau pusotru mēnesi es iepazīstos ar šīm lietām, un mans pirmais secinājums ir tāds, ka ar administratīvi teritoriālo reformu nedrīkstētu steigties. Pirms tam ir jāveic liels darbs, jo pagastus mehāniski apvienot nav pieļaujams. Tiem pašiem jāizsver, kā vislabāk apvienoties. Ir jāpastāv gan rajonam, gan pagastam, gan pilsētai. Kad būs optimizēta iedzīvotāju aprūpe un skolu sistēma, tad varētu pabeigt administratīvi teritoriālo reformu tā, kā Ministru prezidents Andris Šķēle iecerējis, – pašvaldībām pašām meklējot sev racionālāko risinājumu. Tad gan šis process ritēs lēnāk, taču nebūs pretdarbības tik nepieciešamajai reformai.

– Kas jums kā ministram šobrīd šķiet risināms pirmām kārtām?

– Nepieciešams izveidot sistēmu, kas veicinātu reģionu attīstību. Es šādu sistēmu šeit neesmu manījis. Viss noris kā ugunsdzēsībā – kur deg, turp skrien un dzēš. Nesen sabiedrība sāka protestēt pret atsevišķu dzelzceļu posmu slēgšanu. Bija nepieciešams veidot dialogu starp akciju sabiedrību “Latvijas dzelzceļš” un Satiksmes ministriju no vienas puses un sabiedrību – no otras puses. Lai saskaņotu abu pušu viedokļus, es MK ierosināju sagatavot projektu par attiecīgas komisijas izveidošanu. Neraugoties uz iespējamām kļūdām arī no manas puses, es ceru, ka drīz šādu jautājumu risināšanā būs sistēma un pirms kāda objekta slēgšanas problēma tiks izdiskutēta un lēmums argumentēti pieņemts, vadoties arī no reģiona attīstības prognozēm. Ja kāds ārzemnieks apsver iespējas Latvijā ieguldīt savas investīcijas, tad pirmām kārtām viņš analizē ceļu un dzelzceļu iespējas, ostu potenciālu un – tūlīt pēc tam – visa reģiona infrastruktūru kopumā.

Sistēmas izveidei man ir vajadzīgs laiks, lai tiktos ar profesionāļiem, kas ir uzkrājuši lielu pieredzi šajos jautājumos. Ir jāzina, kā reģionālās attīstības jautājumus risinājuši ārzemēs, īpaši Dānijā. Kā, piemēram, šādā sistēmā iekļaujama skola, slimnīca un kultūras iestāde, lai to varētu vērtēt kā noteiktas teritorijas attīstības sastāvdaļu.

Es neuzskatu, ka svarīgākais būtu palielināt ministrijas štata darbinieku skaitu, lai gan ir tādas sfēras, piemēram, tūrisms, kuras pārstāv tikai viens darbinieks. Vispirms mums jāizmanto tas, kas jau ir izveidots gan mūsu ministrijā, gan arī citās ministrijās un to struktūrās. Piemēram, Ekonomikas ministrijā darbojas un plašu informāciju ir uzkrājusi Latvijas Attīstības aģentūra. Mums ir jāsadarbojas, jo mūsu skaitliski mazā ministrija nevar atļauties tādu greznību kā vēlreiz vākt to informāciju, kas jau kaut kur ir apkopota. Diemžēl arī vienotas informācijas sistēmas izveide starp ministrijām vēl ir tikai autiņos.

– Kas jūs, pārskatot Latvijas reģionu karti, visvairāk satrauc?

– Divi rādītāji – bezdarba līmenis un demogrāfiskā situācija. Piemēram, Ludzas rajonā bezdarba līmenis it kā nebūtu sevišķi augsts, taču demogrāfiskā situācija tur ir slikta – daudz pensionāru, maz jauniešu un bērnu. Skaidrs, ka tuvākajā laikā tur nav sagaidāma ekonomiska rosība. Vislielākais bezdarbs ir Latgales novadā, Kurzemē – ap Dundagu. No pilsētām – Liepājā un Rēzeknē. Turpretim Rīgā, Ventspilī un Jelgavā ekonomiskā aktivitāte ir vislielākā. Lai gan Jelgavā lielas grūtības var sagādāt RAF – Rīgas autofabrikas – turpmākais liktenis.

– Vai ir projekti, kas vistuvākajā laikā varētu veicināt atsevišķu reģionu atplauksmi?

– No pašiem lielākajiem projektiem būtu jāpiemin celulozes uzņēmuma būvniecība. Tas ir milzīgs projekts. Patlaban notiek diskusija par vietu, kur to varētu celt, – vai nu Liepājā, vai arī Jēkabpilī. To izšķirs speciālisti, jo pilnīgi jānodrošinās pret vides, īpaši ūdeņu, piesārņošanu.

Valsts investīcijas uzņēmumu ražotņu attīstībai nav paredzētas. Tās ir paredzētas tikai infrastruktūras attīstīšanai. Tas principā ir pareizi. Taču, lai veicinātu reģionu attīstību, ir vajadzīgi līdzekļi reģionu sadarbības nostiprināšanai. Lai šī sistēma varētu sekmīgi funkcionēt, mēs gribam izveidot reģionālās attīstības fondu, kas ar kredītiem veicinātu ekonomiskās aktivitātes. Piemēram, mēs runājam un spriežam par linkopības attīstību Latgalē. Valdība maksāja zemniekiem pat dotācijas, lai tik vairāk audzētu linus. Taču zemnieki pilnu samaksu par liniem nesaņēma. Viņu produkcija iestrēga linu otrreizējās apstrādes fabrikā Jelgavā, jo tur iekārtas bija nolietojušās un darbs ritēja pēc vecas tehnoloģijas. Tagad ludzānieši – lai viņiem veicas! – šo uzņēmumu ir privatizējuši. Bet vai viņiem būs nepieciešamie līdzekļi modernas tehnoloģijas ieviešanai? Būtu šāds fonds, varētu viņiem palīdzēt – piemēram, dzēšot tikai aizņēmuma procentus. Es domāju, ka fonda uzdevums būtu daļēji palīdzēt tiem uzņēmējiem, kas veicina reģiona attīstību.

– Kas, jūsuprāt, varētu veicināt straujāku izeju no šīs, ja tā varētu teikt, reģionālās krīzes Latvijā?

– Var sameklēt labu projektu, var atrast izdevīgus kredītus, taču, ja cilvēkiem nebūs gribas, vēlēšanās, zināšanas un pacietības strādāt un domāt, tikmēr nekas cerīgs nav gaidāms. Šajā sakarā es augstu vērtēju pieaugušo izglītošanas centru darbu. Jelgavā, kā man stāstīja, tie savu darbu veicot nopietni un palīdzot cilvēkiem iekļauties jaunās dzīves ritmā. Šodien zināšanas un uzņēmība dod iespēju vērienīgi saimniekot un tātad arī labi dzīvot. Nesen biju kādā saimniecībā. Visapkārt depresija, bet šī saimniecība labi attīstās. Kāpēc? Izrādās, tagadējais zemnieks ir kādreizējais lauksaimniecības zinātnieks. Citur veiksmīgi saimnieko bijušais kolhoza priekšsēdētājs – ir gan zināšanas, gan uzņēmība. Viļakas pusē gudri un zinoši zemnieki audzē sēklas labību – nespējot visus pieprasījumus apmierināt. Visi viņi saka: šodien nepārvaramu problēmu nav. Bet man ir skaidrs, ka šo pieaugušo izglītības centru darbība ir ievērojami jāstimulē, lai cilvēki varētu tajos ne vien pārkvalificēties un apgūt elementāras zināšanas, bet rastu arī atbildes uz sava biznesa visai specifiskajiem jautājumiem.

– Vai jums nešķiet, ka reģionu ekonomiskās dzīves aktivizēšanās process var ievilkties vai daudzviet pat neaizsākties?

– Manī optimismu vieš tas, ka bieži vien sarežģītas lietas atrisinās visai vienkārši. Nesen biju Gulbenē. Tur pārbūvē un modernizē siltumtīklus, lai tie būtu efektīvāki un turpmāk nauda neizkūpētu gaisā. Domāju, ka jau nākamgad tā rīkosies arī citviet. Mūsu tauta pozitīvo pieredzi vienmēr ir pārņēmusi ļoti ātri. Tāpēc es ticu, ka reģionu atveseļošanās iestāsies drīz.

Ar ministru tikās Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors