starptautiskie dokumenti

Par starptautiskā pakta

Par pilsoņu un politiskajām tiesībām

izpildi Latvijā

Nobeigums.

Sākums “LV” nr.157.,159.,160.,161.

Saturā

Priekšvārds

Ievada ziņojums ANO Cilvēktiesību komitejai par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

1. Ievads

2. Vispārējie noteikumi

2.1. Starptautiskie cilvēktiesību instrumenti

2.2. Pilsoņu un politisko tiesību konstitucionālā aizsardzība

2.3. Attiecības starp starptautisko paktu un Latvijas Republikas likumdošanas aktiem

2.4. Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības

3. Starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 1. līdz 27.pantam piemērošana Latvijā

4. Secinājumi

ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumi Latvijas Republikas

delegācijai sakarā ar Ievada ziņojuma par starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijas Republikā

Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem

1. Vispārējie jautājumi

1.1. Konstitucionālie jautājumi

1.1.1. pārejas periods no 1990.gada 4.maija līdz 1993.gada 7.jūlijam

1.1.2. Pašreizējā konstitucionālā situācija

1.1.3. Satversmes pamatprincipi

1.1.4. Satversmes tālākattīstīšanas plāni

1.1.5. Konstitucionālā (Satversmes) tiesa

1.2. Tiesību sistēma

1.2.1. Tiesību normu hierarhija

1.2.2. Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku

1.3. Sarptautisko tiesību normu un 1966.gada starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” stauss un iedzīvināšana

1.3.1. Staptautisko tiesību pamatprincipi

1.3.2. 51 starptautisko cilvēktiesību dokuments, kuriem Latvija pievienojās 1990.gada 4.maijā

1.3.3. Citas konvencijas

1.4. Padomju tiesiskais un birokrātiskais mantojums

1.5. Valsts pārvalde un administratīvās tiesības

1.5.1. Valsts pārvalde

1.5.2. Administratīvās tiesības un indivīda iespēja sevi aizstāvēt tiesā

2. Tiesībsargājošās iestādes Latvijas Republikā

2.1. Tiesu sistēma

2.1.1. Rajona (pilsētas) tiesa

2.1.2. Apgabaltiesa

2.1.3. Augstākā tiesa

2.2. Latvijas Republikas prokuratūras institūts

2.3. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija

2.4. Notariāts

3. Soda izciešanas vietas

4. Nāvessods

5. Latvijas Republikas migrācijas politika

6. Personas, kas Latvijā uzturas nelegāli

7. Latvijas Republikas iedzīvotāju skaitliskais sastāvs

Atbildes uz ANO Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem

Nobeigums.

Sākums “LV” nr.157., 159.,160.,161.

11. Vispārējie jautājumi

Atbildes uz jautājumiem par Latvijas Ievada ziņojuma II sadaļu “Vispārējie noteikumi”

1.3. Starptautisko tiesību normu un 1966.gada

starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”

statuss un iedzīvināšana

Satversme, kas pašreiz ir vienīgais konstitucionālās normas saturošs tiesību akts, jautājumu par starptautisko tiesību rangu un attiecībām ar Latvijas nacionālo likumdošanu nerisina.

1.3.1. Starptautisko tiesību pamatprincipi

1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 1.punkts nosaka starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār nacionālajām tiesībām. Kā jau minēts, šim deklarācijas punktam šodien ir vienkārša likuma statuss, tad līdz ar to tas nosaka šo principu prioritāti tikai pār parasto likumu, bet nevis pār Satversmi. Tātad starptautisko tiesību pamatprincipi tiesību rangā ir zem Satversmes, bet virs parastā likuma.

1990.gada 4.maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (turpmāk tekstā — Neatkarības deklarācija) (Ziņotājs #21, 24.05.90.) 1.punktā paredz starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār nacionālajām tiesībām. Ziņojumā termins “nacionālās tiesības” tiek interpretēts tādējādi, ka izslēdz Satversmi no ar šo terminu aptveramo tiesību aktu loka. No gramatiskās tulkošanas viedokļa tāda tēze šķistu absurda, jo Satversme ir nacionālo tiesību akts. Tomēr šāda interpretācija ir pārāk vienpusēja. Ir jāskatās, ko pati Satversme kā nacionālo tiesību pamats nosaka šajā sakarā.

Tā kā Satversme neparedz nekādu lomu starptautiskajām tiesībām nacionālo tiesību sistēmā, tad būtu absurdi apgalvot, ka starptautisko tiesību pamatprincipi ir prioritāri vai vienādā statusā ar Satversmi. Tāpat nevar arī apgalvot, ka pamatprincipi ir prioritāri pār likumiem, jo, kā jau minēts, Satversme neatzīst šādu tiesību avotu. Satversme runā tikai par likumiem un 81.panta kārtībā izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem, kā arī par tiem starptautiskajiem līgumiem, kuri ir apstiprināti Saeimā (sk. Satversmes 5.sadaļu). Attiecīgi Latvijas nacionālās tiesību sistēmas primārie tiesību avoti ir pati Satversme, likumi, ar likumu apstiprinātie starptautiskie līgumi un 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi. Šādus avotus paredz Satversme. Diemžēl Latvijas tiesību doktrīnā un sekundārajos tiesību avotos ir noteiktas visdažādākās tiesību normu hierarhijas un avotu uzskaitījums, neņemot vērā, kas tad izriet no Satversmes mērķa un satura. Tādas attiecības, kā minēts šajā paragrāfā, principu un nacionālo likumu starpā ir noteiktas tikai likumu līmenī un ar likumu starpniecību, tāpēc šādu attiecību modelis var tikt grozīts.

Otrs termins, kas prasa nelielu komentāru, ir Neatkarības deklarācijā minētie “pamatprincipi”. Starptautiskās tiesības pazīst vispārējos principus kā vienu no starptautisko tiesību avotiem līdzās līgumiem un paražu tiesībām. Tātad likumdevējs šeit varēja domāt par vienu no šiem avotiem, tas ir, vispārējiem principiem. Dažreiz par pamatprincipiem starptautisko tiesību doktrīnā sauc tos principus un normas, kuriem piedēvē tā saucamo jus cogens dabu, piemēram, tiesībām uz pašnoteikšanos, spēka un draudu pielietošanas aizliegumam un vēl dažiem citiem principiem ir šāda daba, kas nozīmē, ka valstīm pie jebkuriem apstākļiem šie principi ir jāievēro.

Neatkarīgi no tā, vai likumdevējs šeit domāja vispārējos principus vai jus cogens principus, un neatkarīgi no tā, ka ziņojumā, tāpat kā citos līdzīgos interpretējoša rakstura dokumentos, ir viedoklis, ka Satversme ir prioritāra, kas izriet pagaidām arī no pašas Satversmes normām, tomēr, ja Latvija kā valsts neievēros starptautisko tiesību principus, it sevišķi jus cogens principus, tad ar to, ka Satversme ir prioritāra un paredz citu tiesisko režīmu, starptautiskajās darbībās nevarēs aizbildināties.

Ineta Ziemele

1.3.2. 51 starptautisko cilvēktiesību dokuments,

kuriem Latvija pievienojās 1990.gada 4.maijā

1990.gada 4.maijā Latvijas parlaments pieņēma arī deklarāciju par pievienošanos 51 starptautiskajam dokumentam, kas attiecās uz cilvēka tiesībām. Šo dokumentu starpā ir arī 1966.gada starptautiskais pakts “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām”. Tas toreiz bija primāri politisks akts, kas apliecināja Latvijas valsts gribu sasniegt šajās konvencijās noteiktos standartus.

Tā kā Latvijas valdība tajā brīdī vēl nebija starptautiski atzīta, tad pievienošanās formālā procedūra tika ievadīta ar Latvijas ārlietu ministra 1992.gada 24.marta vēstuli ANO ģenerālsekretāram. No starptautisko tiesību viedokļa šīs konvencijas Latvijā stājās spēkā dažādos datumos 1992.gada vidū.

1990.gada 4.maijā, pieņemot šo deklarāciju, Latvijas parlamentam bija skaidrs, ka tajā brīdī, kad Latvijā vēl pilnībā darbojās padomju likumdošana, tā daudzos gadījumos bija pretrunā ar konvenciju noteikumiem. Likumdošanas aktu savešana kārtībā, lai tie atbilstu šīm konvencijām, ir ilgstošs process, kas ilgtu gadiem. Tādēļ parlamenta loģiskā vēlme bija ar šo pievienošanos uzreiz panākt attiecīgu standartu sasniegšanu, bez ilgstoša nacionālās likumdošanas pielāgošanas procesa. To norāda arī pievienošanās deklarācijas preambula.

Šo tūlītējo konvencijā noteiktu standartu reālu darbību var panākt vienīgi tad, ja šīm konvencijām piešķir statusu, kas ir augstāks par vienkāršu likumu. Tādēļ, vēsturiski un teleoģiski interpretējot šo pievienošanās deklarāciju, kā arī balstoties uz preambulu, var konstatēt, ka 1990.gada 4.maija pievienošanās deklarācija nosaka šo 51 konvencijas rangu, kas ir augstāks par likumu.

Tā kā šai pievienošanās deklarācijai ir parasta likuma rangs, ar to nevar noteikt konvenciju rangu, kas būtu augstāks par Satversmi. Tādēļ konvenciju rangs ir zemāks par Satversmes rangu.

No pievienošanās mērķa un jēgas arī izriet, ka tajos gadījumos, kur tas saskaņā ar attiecīgo konvenciju tekstiem ir iespējams, katram ir tiesības tieši, bez attiecīgās nacionālās likumdošanas starpniecības atsaukties uz attiecīgo konvenciju. Viņš var arī, pamatojot savu prasību uz šo konvenciju, tieši griezties tiesā. Tiesai attiecīgā konvencija ir jāpiemēro. Tiesu prakse šajā jomā vēl nav apkopota (jo indivīdi, kaut gan šādas tiesības pastāv, vēl nav pieraduši griezties tiesā ar prasību pret valsti).

Vienlaicīgi Latvijas valsts cenšas piemērot savus likumdošanas aktus attiecīgajām konvencijām.

Tātad kopsavilkumā var konstatēt, ka konvencijas tiek juridiski iedzīvinātas divējādi:

1) ka to juridiskais rangs ir augstāks par likuma rangu (bet zem Satversmes ranga);

2) ka to noregulējumi tiek uzņemti Latvijas likumdošanā. Ja tomēr rodas pretruna starp Latvijas likumu un konvenciju (arī gadījumā, ja likums, ar kura starpniecību tiek iedzīvināta konvencija, daļēji atšķiras no konvencijas teksta), prioritāra ir konvencija.

Pirmajā paragrāfā ir atzīts, ka Cilvēktiesību deklarācija ir politisks akts. Neapšaubāmi, bet tas ir uzlicis ļoti lielas starptautiskas un nacionālas juridiskas saistības valstij. Šis motīvs nevar tikt uzskatīts par aizbildinājumu tam, ka liela daļa tiesību sistēmas sakārtošanas darba vēl nav izdarīta.

Otrajā paragrāfā ir jāuzmanās, runājot par to, ka tāpēc, ka valdība nebija atzīta, nevarēja nokārtot nepieciešamās starptautiskās procedūras, lai minētie dokumenti stātos spēkā. Starptautiskajās tiesībās atzīšana nav valsti vai valdību izveidojošs priekšnoteikums. Valsts vai nu ir vai nav saskaņā ar starptautiskajās tiesībās esošajiem principiem, un tas attiecas arī uz valdību. Atzīšana ir politisks akts un nevis juridisks princips. Okupētas valsts situācijā, kas cīnās par savas neatkarības atgūšanu, valdības darbība, neskatoties uz to, cik atzīšanas notas ir saņemtas, ir ļoti svarīgs rādītājs tautas gribai atgūt neatkarību. Tieši tas arī bija svarīgi 1990.gadā. (Attiecībā uz citām tēzēm šajā ziņojumā sadaļā sk. Ievada 2.paragrāfa un Vispārējo komentāru 4. paragrāfa komentārus iepriekš.)

Ļoti svarīga ir tēze, ka indivīdam ir tiesības celt prasību tiesā par savu tiesību pārkāpumu, pamatojoties uz starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” normām. Tai var pilnībā pievienoties, jo, tā kā šis līgums tika apstiprināts Latvijas parlamentā, ar apstiprināšanu tas ieguva likuma spēku Latvijā. Demokrātiskā valstī, kāda ir Latvija un ko nosaka Satversme, viens no principiem ir, ka indivīdam ir tiesības saņemt kompensāciju par likumā noteikto tiesību pārkāpumu.

Ineta Ziemele

1.3.3. Citas konvencijas

Vēlāk Latvija ir pievienojusies vēl daudzām konvencijām. Šī pievienošanās notiek, parlamentam attiecīgo konvenciju ratificējot. Ratifikācijas likumos ir noteikts, ka pretrunu gadījumos prioritāte ir konvencijai. Šāda formula tiek lietota, arī ratificējot divpusējus un daudzpusējus starptautiskos līgumus.

Apgalvojums, ka likumi, ar kuriem apstiprina starptautiskos līgumus, satur normu, kas nosaka līguma prioritāti pār nacionālajiem likumiem, neatbilst patiesībai. Prakse ir izveidojusies divējāda: pirmām kārtām, katrs atsevišķs likums var saturēt pantu par starptautisko līgumu prioritāti, bet var arī nesaturēt, un, otrām kārtām, likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” (Vēstnesis #11, 26.01.94.) 13.pants nosaka starptautisko līgumu prioritāti. Tā kā šā likuma norma var tikt uzskatīta par vispārēja rakstura normu, tad, kā zināms, speciālā rakstura norma kādā speciālā tiesību aktā var noteikt citu kārtību. Lai arī Satversme nosaka, ka starptautiskie līgumi ir nacionālo tiesību sastāvdaļa, diemžēl tā neko nepasaka par līgumu statusu.

Ineta Ziemele

1.4. Padomju tiesiskais un birokrātiskais mantojums

Latvija savu likumdošanu uzsāka uz padomju sociālistiskās likumdošanas bāzes. Bet šī bāze pēc savas būtības nav savienojama ar demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām. Starplaikā lielākā daļa svarīgāko dzīves jomu ir regulētas ar likumdošanas aktiem, kuri pieņemti pēc neatkarības atjaunošanas. To skaitā ir atjaunoti vairāki būtiski Latvijas likumi, kuru darbība tika pārtraukta 1940.gadā padomju okupācijas dēļ (tajā skaitā Civillikums, Notariāta, Zemes grāmatu u.c. likumi). Tas attiecas kā uz civiltiesībām, tā arī uz krimināltiesībām un publiskajām tiesībām. Jaunā likumdošana pēc saviem mērķiem orientējas uz demokrātiskas un tiesiskas valsts izveidošanu. Pēc netakarības atjaunošanas pieņemtie likumi daudzos gadījumos tomēr atspoguļo padomju tiesiskās domāšanas tradīcijas. Laika gaitā tradīciju ietekme mazinās, turpretī pieaug kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas ietekme. To sevišķi veicina Latvijas parlamenta centieni, tuvinoties Eiropas savienībai, jau likumu sagatavošanas gaitā saskaņot savus jaunos likumus ar Eiropas savienības likumdošanu (piemēram LR Krimināllikuma un Kriminālprocesa kodeksa projekti).

Problemātiska padomju sistēmas atlieka ir tā, ka atjaunotā un demokrātiskā Latvija no padomju sistēmas pārmantoja arī valsts pārvaldi, tiesu sistēmu, tās darbiniekus. Tā kā Latvijai nav citu cilvēku resursu, tad valdības politika, lai izveidotu efektīvu, demokrātiskai un tiesiskai valstij atbilstošu valsts pārvaldi, līdz šim ir vērsta trijos virzienos:

1) līdzšinējā personāla nomaiņa. Šodien Latvijas valsts pārvaldē daudzās jomās jau pārsvarā strādā jauni cilvēki, kuri savas valsts darbinieka gaitas ir iesākuši pēc 1990.gada. Arī tiesnešu sastāvs ir nomainījies par aptuveni 50%;

2) organizatoriski un juridiski pasākumi, lai nodrošinātu valsts pārveidošanu atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām;

3) valsts darbinieku kvalificēšana.

1.5. Valsts pārvalde un administratīvās tiesības

1.5.1. Valsts pārvalde

Valsts pārvaldes pārveidošanā atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām centrālu lomu spēlē 1994.gada 3.maija likums “Par valsts civildienestu”. Tā uzdevums ir nodrošināt nepolitisku, precīzu, efektīvu, cilvēkam draudzīgu valsts pārvaldi. Likums “Par valsts civildienestu” nosaka kritērijus kandidāta uzņemšanai Valsts civildienestā, atestācijas kārtību, konkursa kārtību, konkursa kārtību uz brīvajām ierēdņu vietām, ierēdņu dienesta pienākumus, ierēdnim noteiktos ierobežojumus, lai novērstu interešu konfliktu, ierēdņu dienesta gaitu, atalgojuma un sociālo garantiju sistēmu. Likumu “Par valsts civildienestu” papildina likums “Par ierēdņu disciplinārsodiem”.

1994.gadā ir sākusies pašreizējo ierēdņu atestācija. Līdz šim atestāciju izgājuši apmēram puse no visiem ierēdņiem. Svarīgs likuma noteikums ir tas, ka ierēdņiem paralēli savam darbam būs pastāvīgi jākvalificējas tālāk. Šim nolūkam 1993.gada decembrī tika izveidota Valsts administrācijas skola. Līdz šim vairāki tūkstoši ierēdņu jau ir izgājuši dažādus kvalifikācijas kursus. Turpmākais valdības uzdevums ir attīstīt un intensificēt šo pastāvīgo apmācību sistēmu. Šajā jomā lielu palīdzību Latvijai sniedz dažādas Eiropas valstis, Eiropas padome un ASV.

1.5.2. Administratīvās tiesības un indivīda iespējas sevi aizstāvēt tiesā

Viens no grūtākajiem atjaunotās demokrātiskās Latvijas valsts uzdevumiem ir panākt, lai valsts pārvalde, izdodot iedzīvotājam saistošu individuālu rīkojumu (administratīvo aktu), juridiski pareizi un precīzi piemērotu spēkā esošās tiesību normas, kā arī ievērotu indivīda procesuālās tiesības. Šeit sevišķi problemātiski ir panākt, lai valsts darbinieki izprastu un apgūtu prasmi patstāvīgi un juridiski pareizi, atbilstoši tiesiskas valsts principiem, konkrētos gadījumos pielietot tiesību normas. Jāievēro, ka padomju sistēmā administratīvās tiesības un līdz ar to indivīda un valsts attiecības radikāli atšķīrās no tiesiskas valsts sistēmas, kas Latvijā pamazām tiek veidota.

Lai nodrošinātu formāli precīzu individuālu rīkojumu (administratīvo aktu) pieņemšanas procesu iestādēs, Ministru kabinets 1995.gada 13.jūnijā pieņēma noteikumus “Par administratīvo aktu procesu”. Tie stāsies spēkā 1995.gada 1.septembrī. Šajos noteikumos ir formalizēts un parādīts caurspīdīgs administratīvo aktu pieņemšanas process iestādē. Svarīgs noteikums ir tas, ka administratīvais akts iestādei ir jāizdod rakstveidā un jāpamato. Šeit ir noteiktas arī administratīvā akta adresāta tiesības, piemēram, tikt uzklausītam, jebkurā procesa stadijā ieskatīties attiecīgajos iestādes aktos, kā arī noregulētas adresāta tiesības apstrīdēt attiecīgo aktu augstākstāvošā institūcijā.

Civilprocesa likuma 2391.—2398.pants paredz, ka indivīds, kurš ar kādu valsts pārvaldes iestādes individuālu rīkojumu (administratīvo aktu) ir aizskarts savās tiesībās, kā arī tad, ja valsts pārvaldes iestāde nav viņu apmierinājusi, var griezties ar sūdzību tiesā.

Līdz ar to jebkurā valsts pārvaldes individuāla rīkojuma (administratīva akta) gadījumā ir nodrošināta valsts pārvaldes rīcības pārbaude tiesā.

Latvijas tiesu sistēma neparedz īpašas administratīvas tiesas; administratīvās sūdzības tiek izskatītas vispārējā tiesā. Perspektīvā ir paredzēts izveidot diferencētāku administratīvo procedūru tiesā, kura patlaban balstās uz modificētiem civilprocesuāliem pamatiem. Attiecīgu likumprojektu valdība jau ir iesniegusi parlamentam.

Līdz ar to indivīdam ir šādas tiesības sevi aizstāvēt pret konkrētu, pret viņu vērstu iestādes individuālu rīkojumu (administratīvo aktu):

• apstrīdēt attiecīgo aktu augstākstāvošā iestādē;

• tad pārsūdzēt to tiesā, kur tam ir iespēja iziet visas trīs tiesas instances.

Indivīds savu sūdzību var pamatot, atsaucoties uz:

• speciāliem likumiem;

• konstitucionālo likumu “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”;

• starptautiskām konvencijām par cilvēka un pilsoņa tiesībām.

Kolīzijas gadījumā starp nacionālo likumu un starptautisko konvenciju prioritāra ir starptautiskā konvencija.

Zaudējuma atlīdzību no valsts, ja valsts atsakās to segt, indivīds var iegūt, civilprocesuālā kārtā griežoties ar attiecīgu prasību tiesā. Šo prasību indivīds var pamatot kā ar speciāliem likumiem, tā ar Civillikumu.

Jānorāda, ka iedzīvotāju vēlme konfliktu gadījumos ar iestādēm griezties tiesā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, vēl ir visai maza. Tādēļ tiesu prakse administratīvo procesu gadījumos vēl ir neliela. Sūdzības iesniedzējs administratīvajā procesā savu sūdzību parasti balsta uz speciālo likumu, bet nevis uz konstitucionālo likumu “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” vai starptautisko konvenciju. Pēdējā laikā, pieaugot uzticībai tiesu sistēmai, vērojams administratīvo procesu skaita pieaugums.

2. Tiesībsargājošās iestādes Latvijas Republikā

Atbildes uz jautājumiem, kas attiecas uz Ziņojuma 2.4. sadaļu “Institūcijas, kuru jurisdikcijā ir cilvēktiesības”

2.1. Tiesu sistēma

1992.gada 19.decembra Latvijas Republikas likums “Par tiesu varu” nosaka sekojošu trīslīmeņu tiesu sistēmu: rajona (pilsētas) tiesa, apgabaltiesa, Augstākā tiesa.

2.1.1. Rajona (pilsētas) tiesa

Rajona (pilsētas) tiesa tiek izveidota katrā administratīvi teritoriālajā vienībā, un tā ir pirmā instance civillietām, krimināllietām un lietām, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām.

Šajās tiesās lietas izskata:

a) koleģiāli (tiesas sastāvā ietilpst tiesnesis un divi tiesas piesēdētāji),

b) tiesnesis vienpersoniski (lietās, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, krimināllietās, kuras izskata Kriminālprocesa kodeksā paredzētajā sevišķās tiesvedības kārtībā),

c) tiesnesis vienpersonīgi pieņem lēmumus attiecībā uz pirmstiesas izmeklēšanu:

• par drošības līdzekļa piemērošanu, tādu kā apcietinājums un mājas arests,

• par piespiedu līdzekļa piemērošanu.

2.1.2. Apgabaltiesa

Ir piecas apgabaltiesas, kuras darbojas kā:

2.1.2.1. pirmās instances tiesas civillietās, krimināllietās un saimnieciskajās lietās, kuras saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksu un Civilprocesa kodeksu ir piekritīgas apgabaltiesai. Šādas lietas izskata apgabaltiesas tiesu kolēģija, kas sastāv no apgabaltiesas tiesneša un diviem piesēdētājiem.

2.1.2.2. otrās instances tiesas civillietām, krimināllietām un saimnieciskajām lietām, kuras izskatījusi rajona (pilsētas) tiesa. Šīs lietas izskata koleģiāli, tiesas sastāvā līdz trim tiesnešiem.

Piezīme. No 1995.gada 1.aprīļa šīs piecas apgabaltiesas darbojas kā pirmās instances tiesas, bet no 1995.gada 1.oktobra tās sāks izskatīt apelācijas kā apelācijas instances tiesas.

2.1.3. Augstākā tiesa

2.1.3.1. Augstākās tiesas sastāvā ir:

a) Senāts, kurš ir kasācijas instance visām lietām, kas jau skatītas rajona (pilsētas) tiesās. Senāts sastāv no 3 Senāta departamentiem: civillietām, krimināllietām, saimnieciskajām lietām un lietām, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām;

b) trīs tiesu palātas, kuras ir apelācijas instances civillietām, saimnieciskajām lietām un krimināllietām, kas jau skatītas rajona (pilsētas) tiesās.

c) plēnums, kas ir Senāta un tiesu palātu tiesnešu kopsapulce. Plēnums pieņem juridiski saistošus komentārus attiecībā uz likumu piemērošanu un ievēl Senātu un tiesu palātas.

Jāprecizē, ka saskaņā ar 1992.gada 15.decembra likuma “Par tiesu varu” (Ziņotājs #1, 1993) 49.panta 2.punktu Augstākās tiesas plēnums pieņem tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu. Bez tiesām plēnuma lēmumi ir saistoši arī prokuratūrām, jo prokuratūra ir tiesu varas institūcija. Citu subjektu, kam plēnuma lēmumi būtu obligāti jāievēro, nav.

Mārtiņš Mits

Likums “Par tiesu varu” ir saskaņots ar “ANO Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem”.

Piezīme. Līdz 1995.gada 1.oktobrim Augstākā tiesa darbosies kā otrās instances tiesa kasācijas un uzraudzības lietās. Saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” kā kasācijas un apelācijas instance — no 1995.gada 1.oktobra.

Latvijā ir arī citas tiesībsargājošās iestādes.

2.2. Latvijas Republikas Prokuratūras institūts

Tas reglamentēts “Prokuratūras likumā”, kurš stājās spēkā 1994.gada 1.jūlijā.

2.2.1. Prokuratūra sastāv no ģenerālprokuratūras, tiesu apgabalu prokuratūrām, rajonu (pilsētu) prokuratūrām un specializētajām prokuratūrām. Prokuratūras vadītājs ir ģenerālprokurors, kuru ievēl Saeima ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja ieteikumu.

Savā darbībā prokurori ir neatkarīgi un brīvi no citu valsts un valdības institūciju un ierēdņu ietekmes. Tie ir pakļauti vienīgi likumam.

2.2.2. Prokuratūra pilda šādas funkcijas:

1) uzrauga izziņas iestāžu darbu un citu iestāžu operatīvo darbību;

2) organizē, vada un veic pirmstiesas izmeklēšanu;

3) uzsāk un veic kriminālvajāšanu;

4) uztur valsts apsūdzību;

5) uzrauga sodu izpildi;

6) likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses;

7) likumā noteiktajos gadījumos iesniedz prasības pieteikumu vai iesniegumu tiesā;

8) likumā noteiktajos gadījumos piedalās lietu izskatīšanā tiesā.

2.3. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija

Tās darbību regulē 1993.gada 27.aprīļa Latvijas Republikas “Advokatūras likums”, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas statūti un Ētikas kodekss.

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija ir neatkarīga Latvijas zvērinātu advokātu profesionāla korporācija, kas apvieno visus Latvijā praktizējošos zvērinātus advokātus.

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas institūcijas ir zvērinātu advokātu kopsapulce, Latvijas Zvērinātu advokātu padome un revīzijas komisija. Kārtējās kopsapulces, kas sanāk reizi gadā, risina svarīgākos jautājumus, tajā skaitā ievēl padomi uz trim gadiem, padomes priekšsēdētāju, viņa vietnieku un revīzijas komisiju. Zvērinātu advokātu padome izlemj jautājumus par piederību Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijai.

“Advokatūras likums” nosaka advokātu tiesības un pienākumus, kā arī disciplinārās un citas prasības.

Advokātam disciplinārsodu var uzlikt Zvērinātu advokātu padome. Bargākais soda veids ir advokāta izslēgšana no zvērinātu advokātu skaita.

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija ir Starptautiskās advokātu asociācijas (IBA) locekle.

Likumi un citi normatīvie akti, kuri Latvijā regulē advokātu darbību, ir saskaņā ar ANO Juristu profesionās neatkarības standartiem, Advokātu darbības pamatprincipiem, kā arī ar Starptautiskās advokātu asociācijas Ētikas kodeksu.

2.4. Notariāts

Notariāta darbību regulē “Notariāta likums” (pieņemts 1937.gada 16.decembrī, atjaunots ar grozījumiem un papildinājumiem 1993.gada 1.jūnijā).

Zvērinātu notāru kolēģija ir neatkarīga, profesionāla organizācija, kas apvieno visus Latvijā praktizējošos notārus. Zvērinātu notāru kolēģijas darbības pamatā ir tās statūti.

Zvērinātu notāru kolēģijas institūcijas ir Zvērinātu notāru kopsapulce, padome un revīzijas komisija.

Zvērinātu notāru kopsapulce tiek sasaukta reizi gadā, lai izlemtu Zvērinātu notāru kolēģijas svarīgākās lietas, ievēlētu padomi, tās priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku, un revīzijas komisiju.

“Notariāta likums” nosaka disciplinārsodus un citus mērus. Zvērinātu notāru padome lemj par disciplinārsodu piemērošanu.

3. Soda izciešanas vietas

Atbildes uz jautājumiem par soda izciešanas vietām (8.—10.pants).

Soda izciešanas iestāžu veidus un soda izciešanas kārtību pēc notiesājoša sprieduma nosaka Latvijas Sodu kodekss, kas būtiski atšķiras no padomju laika tiesībām.

Soda izciešanas iestādes ir:

• slēgta tipa cietumi;

• daļēji slēgta tipa cietumi;

• atklāta tipa cietumi.

Katrā cietumā ir trīs režīma pakāpes — augstākā, vidējā un zemākā. Šie trīs cietumu un režīma pakāpju veidi ir galvenais grozījumu objekts Sodu izpildes kodeksā 1994. un 1995. gadā.

Personas, kas notiesātas ar brīvības atņemšanu, sodu izciešot noteikta tipa cietumā un noteiktā režīma pakāpē, tiek turētas atsevišķi. Sievietēm var piespriest soda izciešanu tikai daļēji slēgtā vai atklātā tipa cietumā. Sievietes tiek turētas atsevišķā cietumā, kurā ir paredzētas iespējas rūpēties par ieslodzīto mazajiem bērniem.

Vienā cietumā var būt vairāk nekā viens cietuma tips un režīms.

Nepilngadīgie tiek turēti speciālās audzināšanas iestādēs.

Pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinātās personas tiek turētas nošķirti no notiesātajām personām. Sievietes, nepilngadīgie un vīrieši arī tiek turēti atsevišķi.

Saskaņā ar Sodu kodeksa 43.,44.,46.,47.,471 un 48. pantu, ieslodzītie var iegādāties pārtiku un citas preces par ieslodzījuma laikā nopelnīto naudu. Darba nespējīgās personas, sievietes, kas gaida bērnu un kurām ir mazi bērni, kā arī nepilngadīgie var saņemt naudas sūtījumus. Ieslodzītajiem ir iespēja iegādāties neierobežotā daudzumā grāmatas, laikrakstus, žurnālus un rakstāmpiederumus, saņemt sūtījumus un naudu kodeksā notektajā apmērā. Iesliedzītie var skatīties televīzijas pārraides un klausīties radio pārraides.

Ieslodzītajiem ir pieejams garīdznieks.

Lai saņemtu juridisko palīdzību, ieslodzītie var tikties ar advokātu.

Sekojošā tabulā ir atspoguļots ieslodzīto personu sadalījums:

Gads 1991 1992 1993 1994

Vecums vīrieši sievietes vīrieši sievietes vīrieši sievietes vīrieši sievietes

līdz 25 1884 56 1673 47 1545 37 1769 49

25—55 3914 199 3597 290 3214 116 4214 216

pāri 55 200 17 188 3 176 15 135 7

kopā 5998 273 5458 213 4935 170 6116 272

4. Nāvessods

Atbildes uz jautājumiem, kas attiecas uz Starptautiskā pakta 6.pantu.

Latvijas Kriminālkodeksa 22.pants, kas paredz izņēmuma soda veidu — nāvessodu, nosaka, ka līdz tā pilnīgai atcelšanai nāvessodu atļauts piemērot vienīgi par:

• tīšu slepkavību atbildību pastiprinošos apstākļos (99.pants);

• bandītismu (72.pants);

• darbībām, kas dezorganizē darbu brīvības atņemšanas iestādēs (721.pants);

• viltotas naudas un vērtspapīru izgatavošanu un izplatīšanu atbildību pastiprinošos apstākļos (82.pants);

• izvarošanu atbildību pastiprinošos apstākļos (121.panta 4.daļa);

• policijas (milicijas) darbinieka, karavīra, valsts drošības dienesta darbinieka vai zemessarga dzīvības apdraudējumu atbildību pastiprinošos apstākļos (1861.pants);

• gaisa kuģu nolaupīšanu atbildību pastiprinošos apstākļos (2142.pants).

Nāvessodu nevar piemērot personām, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu nozieguma izdarīšanas brīdī; sievietēm, kas nozieguma izdarīšanas vai notiesāšanas brīdī atradās grūtniecības stāvoklī, kā arī sievietēm, kas atrodas grūtniecības stāvoklī soda izpildīšanas brīdī.

1992.gadā nāvessods Latvijā tika atcelts par noziegumiem pret īpašumu, kas bija paliekas no padomju laika kodeksa.

Latvijas Republikas Krimināllikuma projektā, kura otrais variants jau izstrādāts un drīzumā tiks iesniegts Saeimai apspriešanai, ir paredzēti vairāki varianti:

• atcelt nāves sodu kā soda veidu,

• atļaut piemērot tikai par slepkavību atbildību pastiprinošos apstākļos, izņemot personām, kas līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas 18 gadu vecumu, un sievietēm.

Pašreiz izņēmuma soda veids — nāvessods — praksē tiek piemērots tikai par slepkavību atbildību pastiprinošos apstākļos (mantkārīgu tieksmju dēļ; aiz huligāniskām tieksmēm; cietušais pildījis savus profesionālos vai sabiedriskos pienākumus; nogalinātas divas vai vairākas personas; nogalināta sieviete grūtniecības stāvoklī un slepkava zinājis šo apstākli; slepkavība izdarīta ar sevišķu cietsirdību vai vispārbīstamā veidā; slekavība izdarīta, lai slēptu cita nozieguma pēdas vai tā saistīta ar izvarošanu; slepkavība ar iepriekšēju nodomu, ja vien tā nav izdarīta stipra psihiska uzbudinājuma ietekmē vai pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas; slepkava ir sevišķi bīstams recidīvists).

1995.gada 21.septembrī tika grozīta KK 99.panta redakcija, tādēļ kvalificējošas pazīmes slepkavībai atbildību pastiprinošos apstākļos ir šādas:

1. slepkavība izdarīta aiz mantkārības;

2. to izdarījusi personu grupa (jauns);

3. slepkavība izdarīta sakarā ar to, ka cietušais vai viņa tuvinieks pildījis savus dienesta vai profesionālos pienākumus vai piedalījies noziedzīga vai cita prettiesiska nodarījuma novēršanā vai pārtraukšanā, vai devis liecību krimināllietā (jauns — papildināts);

4. noslepkavotas divas vai vairākas personas;

5. noslepkavota sieviete grūtniecības stāvoklī;

6. slepkavība izdarīta ar sevišķu cietsirdību vai vairāku personu dzīvībai bīstamā veidā;

7. slepkavība izdarīta nolūkā slēpt citu noziegumu vai atvieglot tā izdarīšanu, kā arī, ja tā saistīta ar izvarošanu;

8. to izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi slepkavību, izņemot šā kodeksa 101. un 102.pantā paredzēto slepkavību;

9. slepkavību izdarījusi persona, kas ievietota aizturēto turēšanas, iepriekšējā apcietinājuma vai brīvības atņemšanas vietā (jauns);

10. pēc tās izdarīta līķa apgānīšana (jauns).

Salīdzinot ar iepriekšējo panta redakciju, no KK 99.panta sastāva izslēgtas divas pazīmes — slepkavība aiz huligāniskām tieksmēm un slepkavība, ko izdarījis sevišķi bīstams recidīvists.

Mārtiņš Mits

Nāvessodu piespriešanu un izpildi Latvijā raksturo šādi dati:

Gads 1990 1991 1992 1993 1994 1995

Nāvessods piespriests* 5 4 5 0 4 2

Nāvessods izpildīts 4 4 2 0 1 0

*Personu skaits, kam piespriests nāvessods par slepkavību atbildību pastiprinošos apstākļos

1994.gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa izskatīja pārsūdzības šajās lietās. No nedaudzajām izskatītajām lietām viens spriedums tika grozīts un vienā lietā nāvessods tika aizstāts ar brīvības atņemšanu.

1995.gada 13.jūlijā vienu no diviem 1995.gadā piespriestajiem nāvessodiem Augstākā tiesa aizstāja ar brīvības atņemšanu. Otrs spriedums vēl nav stājies spēkā, jo spriedums tika pārsūdzēts.

Bez tam Augstākā tiesa 1994.gadā ir noraidījusi trīs pārsūdzības lietās par slepkavībām atbildību pastiprinošos apstākļos, bet lūgumus apžēlot Valsts prezidents vēl nav izskatījis.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi apžēlošanas tiesība ir Valsts prezidentam.

Neiesaistoties dziļākās diskusijās par nāvessoda nepieciešamību Latvijā, jāsaka, ka šī jautājuma risinājumā trūkst konsekvences. Starptautiskā spiediena ietekmē nāvessoda piemērošana ir mazinājusies — no kriminālkodeksa izslēgts 1861. pants, KK 99.panta sankcijā iekļauts arī mūža ieslodzījums un 1996.gada pirmajā pusgadā nāvessods nav piespriests nevienai personai. No otras puses — šā gada janvārī nāvessods tika izpildīts diviem notiesātajiem, bet kriminālkodeksā vērojama tendence pieaugt sodu bardzībai, kas iesākās 1995.gadā un saglabājas arī šogad. Tas tikai liecina par diskusijas neizbēgamību sabiedrībā un likumdevēja līmenī jautājumā par atteikšanos no nāvessoda pie pašreizējā noziedzības līmeņa valstī.

Mārtiņš Mits

5. Latvijas Republikas migrācijas politika

Atbildes uz jautājumiem, kas attiecas uz migrāciju un patvēruma institūtu (12.un 13.pants)

Latvija nav 1951.gada Ženēvas konvencijas un 1967.gada Protokola par bēgļu statusu dalībvalsts.

Jāpiezīmē, ka Latvija nav valsts, kas ģenerē patvēruma meklētājus, nedz arī valsts, kas tos uzņem. Sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Latvija gadsimtiem ilgi ir bijusi krustceles cilvēkiem, kas migrējuši no austrumiem uz rietumiem.

Ar tāda mehānisma izveidošanu valstī un tā funkcionēšanu, kas uzskaita valstī ieceļojošo un no tās izceļojošo personu skaitu, migrācijas process kļūst arvien vairāk kontrolēts. Tādēļ valstij patlaban vieglāk ir noteikt ieceļojušo personu skaitu.

Ir konstatēts, ka 1995.gadā Latvijas teritorijā nelegāli uzturas 531 persona.

407 personas ir izsūtītas uz citām valstīm. Persona var tikt izsūtīta uz citu valsti, ja vērā ņemami apstākļi liecina par to, ka šī persona ir citas valsts pilsonis vai tās pastāvīgais iedzīvotājs, un tikai likumā noteiktajā kārtībā.

Latvijā nav likumdošanas aktu, kas regulētu patvēruma meklētāju uzņemšanu un procedūru, kā nodalīt personas, kuras emigrējušas no savas valsts politisku vai tikai ekonomisku motīvu dēļ.

Latvija piekrīt faktam, ka steidzīgi nepieciešams pieņemt šādus likumus. Neskatoties uz to, Latvija cenšas ievērot:

1) neizdošanas principu;

2) Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ciktāl tā attiecas uz iepriekš aplūkotajiem jautājumiem.

Bez tam Latvija ir gandarīta, ka ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos mandāts attiecas uz visām personām, kas meklē patvērumu, neatkarīgi no tā, vai attiecīgā valsts ir vai nav 1951.gada Konvencijas un 1967.gada Protokola par bēgļu stāvokli dalībvalsts, un neatkarīgi no tā, vai valsts ir pasludinājusi personu par bēgli vai nav.

Izstrādājot likumus, kas attiecas uz patvēruma tiesībām, Latvija ņem vērā 1951.gada Konvencijas nosacījumus, kur noteikts, ka nevienu nedrīkst izsūtīt uz valsti, kur viņa dzīvība varētu tikt apdraudēta politisko uzskatu, etniskās piederības vai reliģiskās pārliecības dēļ.

Latvijas valsts iestādes ir veikušas 1951.gada Konvencijas un 1967.gada Protokola analīzi. Reāli pastāv vairāki nopietni argumenti pret tūlītēju pievienošanos šiem dokumentiem:

1) valsts nesagatavotība un nespēja pašreiz izpildīt Konvencijā uzliktos pienākumus;

2) minētā līguma efektivitāte ir apstrīdama, jo tas pieļauj iespēju pieprasīt bēgļu statusu ne tikai tām personām, kas pamet valsti, kurā tās ir dzimušas vai kurā tās dzīvo pastāvīgi, Konvencijā noteikto motīvu dēļ, bet arī personām, kam ir visai pragmātiski iemesli (piemēram, ekonomiski).

6. Personas, kas Latvijā uzturas nelegāli

124 personas, kas Latvijā uzturas nelegāli, tiek turētas pagaidu uzturēšanās vietā (Olaines nometnē). Viņu statusu nosaka:

1) likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”;

2) Ministru kabineta noteikumi par Latvijā nelegāli ieceļojušo personu uzturēšanu, kas apstiprināti 1992.gada jūnijā.

Apstiprinot pēdējo dokumentu, Latvijas valsts varas iestādes ir ņēmušas vērā sekojošus principus:

1) ģimenes vienotība;

2) personu neizsūtīšana uz valstīm, kur pastāv draudi viņu dzīvībai (1951.gada Konvencijā nostiprināto iemeslu dēļ);

3) reliģijas brīvība.

Ikmēneša izdevumi par vienu personu Olaines nometnē ir aptuveni 150 ASV dolāru, neskaitot veselības aprūpi, kuru valsts nodrošina šīm personām bez maksas.

7. Latvijas Republika —

iedzīvotāju skaitliskais sastāvs

Atbildes uz jautājumiem par iedzīvotāju skaitlisko sastāvu

Reģistrēto iedzīvotāju skaits (1994.gada oktobris) 2 478 260

Latvijas pilsoņu skaits 1 754 026

(t.i.,70.78 % no visiem iedzīvotājiem)

Nepilsoņu skaits 724 234

(t.i.,29.22% no visiem iedzīvotājiem)

ANO Cilvēktiesību komitejas atzinums par dalībvalsts ziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 40.pantu

1. Ievads

2. Starptautiskā pakta piemērošanu ietekmējošie faktori un problēmas

3. Pozitīvie aspekti

4. Galvenās problēmas

5. Priekšlikumi un rekomendācijas

ANO Cilvēktiesību komitejas atzinums

par dalībvalsts ziņojumu,

kas iesniegts saskaņā ar starptautiskā pakta

“Par pilsoņu un politiskajām tiesībām” 40.pantu

1. ANO Cilvēktiesību komiteja (turpmāk tekstā — “Komiteja”), savā 1421., 1422. un 1425. sanāksmē (skatīt CCPR/C/SR. 1421, 1422. un 1425.) laikā no 1995.gada 12. līdz 14.jūlijam izskatījusi Latvijas Ievada ziņojumu (CCPR/C/81/Add.1/Rev.1), pieņēma sekojošo atzinumu:

1. Ievads

2. Komiteja apsveic Latvijas Ievada ziņojumu (CCPR/C/81/Add.1/Rev.1) un augsti novērtē Latvijas atklāto un konstruktīvo dialogu ar Komiteju. Tajā pašā laikā Komiteja vērš uzmanību uz to, ka Latvijas ziņojums gan satur detalizētu informāciju par valstī darbojošos likumdošanu, bet nesniedz pietiekošu informāciju par starptautiskā pakta “Par pilsoņu un politiskajām tiesībāmī (turpmāk tekstā — “Starptautiskais pakts”) piemērošanu praksē. Delegācijas sniegtā informācija un atbildes uz Komitejas locekļu izvirzītajiem jautājumiem lielā mērā novērsa šos trūkumus un nodrošināja Komitejai labāku izpratni par cilvēktiesību situāciju valstī.

2. Starptautiskā pakta piemērošanu ietekmējošie faktori un problēmas

3. Komiteja atzīmē, ka ir nepieciešams pārvarēt valsts totalitāro pagātni un ka ir vēl daudz darāmā demokrātisko institūciju un tiesiskuma nostiprināšanā. Valdības pūliņus tiesību sistēmas pārveidošanā un Starptautiskā pakta efektīvākā piemērošanā apgrūtina trūkumi pastāvošajā likumdošanā, kā arī vairāku novecojušu un ar Starptautiskā pakta normu prasībām nesavienojamu normatīvo aktu piemērošanas turpināšana.

4. Plaša mēroga emigrācijas no Latvijas un imigrācijas uz Latviju rezultātā neatkarības atjaunošanas brīdī ievērojama daļa iedzīvotāju pārstāvēja vairākas nacionālās minoritātes. Valdības politika noteikt precīzus naturalizācijas un pilsonības kritērijus apgrūtina Starptautiskā pakta īstenošanu.

3. Pozitīvie aspekti

5. Komiteja izsaka savu apmierinātību ar fundamentālajām un pozitīvajām pārmaiņām, kas Latvijā notikušas kopš neatkarības atjaunošanas 1990.gadā. Šīs pārmaiņas radīs labvēlīgākus politiskos, konstitucionālos un juridiskos apstākļus Starptautiskajā paktā paredzēto tiesību pilnīgai īstenošanai.

6. Latvijas drīz pēc neatkarības atjaunošanas 1990.gada 4.maijā veiktā pievienošanās vairākiem starptautiskiem cilvēktiesību aktiem, tai skaitā arī Starptautiskajam paktam, apliecina Latvijas patieso apņemšanos visām personām garantēt fundamentālās cilvēktiesības. Fakts, ka Latvija ir atzinusi Komitejas pilnvaras saņemt un izskatīt personu iesniegumus saskaņā ar Starptautiskā pakta pirmo Izvēles protokolu, ir īpaši nozīmīgs Starptautiskā pakta efektīvai īstenošanai.

7. Komiteja ar prieku konstatē, ka Latvija kopš neatkarības atjaunošanas proklamēšanas ir veikusi lielu progresu pilsoņu un politisko tiesību nodrošināšanā. Komiteja ir īpaši priecīga par 1995.gada janvārī pieņemto Nacionālo programmu cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai, kā arī par Valsts cilvēktiesību biroja izveidošanu 1995.gada jūlijā.

8. Komiteja arī ar prieku atzīmē iespējamo nāvessoda atcelšanu kā soda veidu par vairāku ekonomisku noziegumu izdarīšanu, kā arī plānoto kriminālkodeksa pārskatīšanu, kurai vajadzētu novest pie nāvessoda pilnīgas atcelšanas.

9. Komiteja izsaka nožēlu, ka Starptautiskajam paktam nav piešķirts īpašs statuss Latvijas tiesību hierarhijā un ka 1991.gada 10.decembra konstitucionālajam likumam “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” nav konstitucionāla statusa.

1922.gada 15.februāra konstitūcija, kuras spēks tika atjaunots 1993.gadā, nav papildināta ar Starptautiskajā paktā noteiktajām tiesībām. Tai pašā laikā Komiteja ir norūpējusies par to, ka nav nodibināta institūcija, piemēram, konstitucionālā tiesa, kura, cita starpā, pārbaudītu nacionālo tiesību aktu atbilstību Starptautiskā pakta un citu starptautisko cilvēktiesību dokumentu normām.

10. Komiteja tāpat atzīmē, ka ziņojuma apspriešanas laikā nav ticis pietiekami izskaidrots, kā tiek garantētas nepilsoņu iedzīvotāju cilvēktiesības saskaņā ar Starptautiskā pakta 2.panta 1.daļu.

11. Komiteja ir norūpējusies, ka Latvijas tiesību sistēmā pagaidām nav izveidots efektīvs cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanas mehānisms, ko paredz Starptautiskā pakta 2.panta 3.daļa. Komisija uzskata, ka, ievērojot Starptautiskā pakta 7., 9. un 10.pantā noteiktās saistības, nepieciešamība nodrošināt aizskarto personas tiesību efektīvu aizsardzību ir īpaši steidzama.

12. Komiteja tālāk izsaka nožēlu, ka valsts cilvēktiesību ministra un nesen izveidotā Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas un pilnvaras netika pietiekami izskaidrotas diskusijas laikā, kā arī ir norūpējusies, ka tās var pārklāties un starp abām institūcijām var nebūt pietiekoši efektīva koordinācija.

13. Vienlaikus izsakot atzinību par plānotajiem grozījumiem Kriminālkodeksā, kas paredz nāvessoda atcelšanu, Komiteja ir norūpējusies par iespējām piespriest nāvessodu par tādu noziegumu izdarīšanu, ko nevar uzskatīt par vissmagākajiem noziegumiem saskaņā ar Starptautiskā pakta 6.pantu.

14. Komiteja ir norūpējusies par to, ka Starptautiskā pakta 7. un 10.pantā noteiktās tiesības nav pilnībā nodrošinātas. Komiteju īpaši uztrauc izturēšanās pret ieslodzītajiem un ieslodzījuma vietu apstākļi, kas neatbilst Starptautiskā pakta 10.panta prasībām un citiem starptautiskajiem standartiem. Acīmredzamā apsūdzēto (aizdomās turēto) personu nenodalīšana no notiesātajām personām un nepilngadīgo nenodalīšana no pieaugušajiem ir vēl viens rūpju iemesls. Komiteju tāpat uztrauc, ka neeksistē skaidri noteikts mehānisms sūdzību izskatīšanai par tiesībsargājošo iestāžu pieļauto vardarbību un par ieslodzījuma vietu un cietumu apstākļiem. Komiteja atzīmē, ka Latvijas tiesu sistēma nespēs pienācīgi izpildīt tai uzliktās funkcijas, ja netiks nodrošināts pietiekams skaits labi apmācītu un kvalificētu tiesnešu un juristu.

15. Attiecībā uz Starptautiskā pakta 9. un 14.pantu Komiteja ir īpaši norūpējusies par to, ka nav pieņemts jaunais Kriminālprocesa kodekss. 1994.gada 19.maija “Prokuratūras likumā” noteiktā prokurora loma ir pretrunā ar pušu vienlīdzību kriminālprocesā un nepietiekami aizsargā tiesības uz personas neaizskaramību.

16. Komiteja ir norūpējusies par to, ka, trūkstot nacionālajai likumdošanai un procedūrai rīcībai ar patvēruma meklētājiem, kuri cenšas nokļūt vai ir nokļuvuši Latvijā, Latvijas valdība pārmērīgi piemēro patvēruma meklētāju ieslodzīšanu un izraidīšanu no valsts.

17. Apsveicot mēģinājumus saskaņot naturalizācijas un pilsonības likumdošanas aktus ar reģionālajiem cilvēktiesību aktiem, Komiteja ir joprojām norūpējusies, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju nevarēs iegūt Latvijas pilsonību likumdošanas aktos noteikto stingro kritēriju dēļ un dēļ valdības apzinātās politikas izskatīt katru pieteikumu atsevišķi saskaņā ar grafiku, kurš naturalizācijas procesu aizkavēs uz vairākiem gadiem. Komiteja uzskata, ka likumdošana arvien vēl paredz iespēju atstumt pilsonības kandidātus, ko var kvalificēt kā diskrimināciju saskaņā ar Starptautiskā pakta 2. un 26.pantu un kas izraisa problēmas attiecībā uz Starptautiskā pakta 13. un 17.pantu.

5. Priekšlikumi un rekomendācijas

18. Komiteja rekomendē veikt pastāvošās normatīvās bāzes revīziju, lai noteiktu starptautisko cilvēktiesību aktu, it īpaši Starptautiskā pakta, juridisko statusu nacionālajā tiesību aktu hierarhijā. Šajā sakarībā Komiteja uzsver nepieciešamību piešķirt Starptautiskajam paktam īpašu statusu. Attiecībā uz Starptautiskā pakta piemērošanu Komiteja lūdz Latviju nākamajā kārtējā ziņojumā norādīt jebkurus gadījumus, kad Starptautiskais pakts būtu ticis tieši izmantots tiesas procesā, kā arī informēt par šādu procesu iznākumu.

19. Komiteja rekomendē Latvijai nākamajā kārtējā ziņojumā sakopot un iekļaut informāciju par saskaņā ar Starptautiskā pakta pirmo Izvēles protokolu pieņemto Komitejas atzinumu un rekomendāciju izpildīšanu, paturot prātā Starptautiskā pakta 2.pantā paredzētās saistības.

20. Komiteja aicina Latviju veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību visām personām Starptautiskajā paktā noteikto tiesību pārkāpšanas gadījumā. Šajā sakarībā Komiteja aicina Latviju nodrošināt pienācīgu koordināciju starp esošajām un plānotajām cilvēktiesību aizsardzības institūcijām. Komiteja tāpat rekomendē veikt pasākumus, lai nodrošinātu lielāku sabiedrības informētību par cilvēktiesību aizsardzības līdzekļiem, tai skaitā par pirmā Izvēles protokola normām.

21. Komiteja apsveiktu, ja otrajā kārtējā ziņojumā tiktu sniegta informācija par sieviešu stāvokli un rekomendē veikt atbilstošus pasākumus Latvijas sabiedrības informēšanā par vīriešu un sieviešu līdztiesību.

22. Komiteja stingri iestājas par pasākumiem nāvessoda atcelšanai Latvijā un rekomendē pārejas periodā izstrādāt valsts politiku visu piespriesto nāvessodu aizstāšanai ar mūža ieslodzījumu.

23. Komiteja rekomendē veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu brīvības atņemšanas vietās turēto personu dzīves apstākļu atbilstību Starptautiskā pakta 10.panta prasībām, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ieslodzīto turēšanas apstākļu minimālajiem standartiem.

24. Ievērojot Latvijas neseno autoritāro pagātni, Komiteja uzsver nepieciešamību nodibināt lielāku kontroli pār policiju un rekomendē veikt intensīvu tiesībsargājošo un soda izpildes iestāžu amatpersonu apmācību un izglītošanu cilvēktiesību jomā. Būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību policijas izdarīto nelikumību upuriem un aizturētajām personām, kā arī jānodrošina lielāka informētība par piespriestajiem administratīvajiem un kriminālajiem sodiem.

25. Komiteja rekomendē veikt tālākus pasākumus reformu procesa paātrināšanai un nobeigšanai, lai nodrošinātu tiesnešu neatkarību un godīgumu, kā arī palielinātu cilvēku uzticību taisnīgam tiesas procesam. Būtu jāveic tālāki enerģiski pasākumi, lai veicinātu neatkarības tradīcijas pašu tiesnešu vidū.

26. Komiteja rekomendē Latvijas valdībai pieņemt likumdošanas aktus attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem saskaņā ar Starptautisko pakua un starptautiskajām bēgļu tiesībām. Šajā sakarībā Komiteja arī rekomendē Latvijas valdībai vērsties pēc palīdzības attiecīgajās starptautiskajās organizācijās, tai skaitā ANO augstā komisāra bēgļu lietās birojā. Komiteja tāpat rekomendē Latvijas valdībai apsvērt pievienošanos 1951.gada Bēgļu konvencijai un 1967.gada Protokolam.

27. Ievērojot saistības garantēt visas Starptautiskajā paktā, it īpaši tā 2.—26.pantā paredzētās tiesības, Komiteja rekomendē veikt nepieciešamos pasākumus, lai pilsonības un naturalizācijas likumdošanas akti veicinātu visu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju pilnīgu integrāciju.

28. Komiteja rekomendē nodrošināt Starptautiskā pakta, Izvēles protokola un Komitejas komentāru plašu publicitāti Latvijas sabiedrībā. Komiteja papildus rekomendē nodrošināt cilvēktiesību mācīšanu visos izglītības sistēmas līmeņos, kā arī nodrošināt visaptverošu cilvēktiesību pasniegšanu tiesnešiem, citiem juristiem, tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām un citām tiesas spriešanā iesaistītajām personām. Šajā sakarā Komiteja iesaka Latvijai izmantot Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību centra piedāvātās tehniskās sadarbības iespējas un sadarboties ar cilvēktiesību sfērā strādājošajām nevalstiskajām organizācijām.

“Cilvēktiesību žurnāls”, 1996., nr. 2