Svētki un godadienas

Meksikas Neatkarības diena

Pirmdien, 16.septembrī, savus nacionālos svētkus — Neatkarības dienu — svinēs Meksika

Meksika (Mejico jeb Mexico) jeb Meksikas Savienotās Valstis (Estados Unidos Mexicanos) atrodas Ziemeļamerikas dienvidos starp Atlantijas un Kluso okeānu. Garākā robeža ir ar ASV. Dienvidos Meksika robežojas ar Gvatemalu un Belizu. Meksikas Savienoto Valstu teritorija vairāk nekā trīsdesmit reizes pārsniedz Latvijas teritoriju, bet iedzīvotāju skaita ziņā Meksika pārsniedz Latviju apmēram 40 reizes.

Senākie iedzīvotāji tagadējā Meksikas teritorijā bija indiāņi (olmeki, sapoteki, tolteki un citas ciltis). Mūsu ēras 10.gadsimtā šeit izveidojās Čičenica, Ušmala, Maijapana un vairākas citas maiju pilsētvalstis. Vēl pēc trim gadsimtiem (1325.gadā) acteki nodibināja Tenočtitlanu, no kuras vēlāk izveidojās tagadējā Meksikas galvaspilsēta Mehiko (nosaukums radās no acteku augstākā dieva Meksitli vārda, un šādu nosaukumu ieguva arī visa valsts). Acteku valsts mūsu ēras 15. —16.gadsimtā bija visumā augsti attīstīta, īpaši par šo liecina kopš tā laika saglabājušies acteku tempļi. 16.gadsimta sākumā (1517.gadā) tagadējās Meksikas teritorijā Jukatanas piekrastē ieradās pirmie konkistadori, un 1519.gadā Kortess sāka šīs teritorijas iekarošanu. Spāņu iekarotāji sagūstīja acteku valdnieku Montesumu un 1521.gadā ieņēma Tenočtitlanu.

Līdz 16.gadsimta beigām spāņi bija pakļāvuši jau visu tagadējo Meksikas teritoriju, un tā tika iekļauta 1535.gadā dibinātajā Jaunās Spānijas vicekaralistē. Mehiko kļuva par vicekaralistes galvaspilsētu. Iekarošanas kara laikā indiāņu skaits samazinājās vairāk nekā desmit reizes — līdz nepilnam pusotram miljonam 16.gadsimta beigās. Darbaspēka trūkuma dēļ spāņu kolonizatori sāka ievest paverdzinātos Āfrikas nēģerus. Kolonizatoru plantācijās Meksikas tropiskajos rajonos audzēja pārsvarā cukurniedres, tabaku un kokvilnu, bet ziemeļos nodarbojās ar lopkopību. 19.gadsimta sākumā veidojās meksikāņu nācija, kas uzsāka cīņu par savas valsts nacionālo neatkarību. Īpaši plaša nacionālā atbrīvošanās kustība Meksikā, tāpat kā Venecuēlā, izvērsās pēc Spānijas 1808.gada revolūcijas. 1810.gadā Meksikā sākās plaša tautas sacelšanās, ko vadīja Idalgo Kostilja. Šī sacelšanās kļuva par 16 gadus ilgā Neatkarības kara sastāvdaļu. 1815.gadā spāņu armija sakāva galvenos nemiernieku spēkus, meksikāņu atbrīvošanās cīņas vadītāju Morelosu sodīja ar nāvi. Taču pēc Spānijas 1820.—1823.gada revolūcijas atbrīvošanās cīņas Meksikā turpinājās. Iturbides vadītie nemiernieku spēki ieņēma Mehiko, un 1821.gada septembrī tika proklamēta Meksikas neatkarība. Iturbide pēc gada sevi pasludināja par imperatoru, bet 1823.gadā impērija tika likvidēta. Vēl pēc gada pieņemtā konstitūcija Meksiku pasludināja par republiku. 1829.gadā jaunajā valstī tika atcelta verdzība, Meksikā sāka strauji ieplūst angļu un amerikāņu kapitāls. 1845.gadā ASV anektēja Teksasu, un 1846.gadā sākās ASV un Meksikas karš, kas ilga līdz 1848.gadam. Tā rezultātā ASV ieguva vairāk nekā pusi Meksikas teritorijas.

Mūsu gadsimts Meksikā sākās ar asu iekšējo politisko cīņu. 1914.gadā Meksikā pat sākās pilsoņu karš, kura pamatā bija galvenokārt ekonomiskie motīvi. Otrā pasaules kara priekšvakarā Meksikas valdība sniedza palīdzību spāņu republikāņiem cīņā pret Franko, Meksikā tika izdarīta agrārreforma, nacionalizētas vairākas lielās ārvalstu firmas. 1942.gadā Meksika pieteica karu Vācijai, Itālijai un Japānai. Meksikā šajā laikā nostiprinājās ASV kapitāla ietekme. Īpaši strauji Meksika attīstījās laikā pēc Otrā pasaules kara, kad valsts plaši finansēja vairāku rūpniecības nozaru attīstību.

Tagad Meksika ir industriāli attīstīta valsts, kas ieņem vienu no vadošajām vietām Latīņamerikas valstu ekonomikā.

Meksika ir vienā no pirmajām vietām pasaulē sudraba, grafīta un vairāku citu vērtīgu materiālu ieguvē, liela nozīme šīs zemes ekonomikā ir naftas ieguvei.

Meksikā ir samērā labi attīstīta ķīmiskā rūpniecība, īpaši naftas pārstrāde, kā arī melnā un krāsainā metalurģija. Lauksaimniecībā viena no lielākajām problēmām ir sausums — apmēram 80 procentiem valsts teritorijas nepieciešama apūdeņošana. Meksikā audzē kukurūzu, kviešus, kokvilnu, kafiju, cukurniedres. Tā ir viena no vadošajām pasaules valstīm zirgkopībā.

Meksika ir federatīva republika. Valsts un valdības galva ir prezidents, ko tiešās un vispārējās vēlēšanās ievēlē uz sešiem gadiem, turklāt prezidents nedrīkst tikt ievēlēts atkārtoti. Prezidentam ir plašas pilnvaras, viņš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks. Meksikas augstākais likumdevējs orgāns ir kongress — divpalātu parlaments, kas sastāv no Deputātu palātas un Senāta. Katram Meksikas štatam ir sava konsitūcija, izpildvara katrā štatā pieder tā gubernatoram, ko, tāpat kā valsts prezidentu, ievēlē tiešās vēlēšanās uz sešiem gadiem.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Meksiku tika nodibinātas 1991.gada 29.novembrī. Meksikas Savienoto Valstu intereses Latvijā pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Lorenco Vignals (Lorenzo Vignal), kurš savu akreditācijas rakstu Latvijas Republikas Valsts prezidentam iesniedza 1995.gada 14.februārī. Viņa rezidence atrodas Stokholmā. Paredzams, ka oktobra sākumā Meksikas vēstnieks ieradīsies Latvijā darba vizītē.

Domājams, ka šī vēstnieka vizīte būs vēl viens konkrēts solis mūsu valstu sadarbības attīstībā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors