VALDĪBĀ. PAŠVALDĪBĀS

Liepāja — valsts turpmākās darbības lielo un reālo iespēju pilsēta

Kārtējā valdības sēdē, 4. jūnijā, valdība uzdeva Ekonomikas ministrijai kopā ar Liepājas pašvaldību un darba grupu precizēt likumprojektu un pēc tam to iesniegt izskatīšanai Ministru kabineta sēdē. Par brīvās ekonomiskās zonas projekta vadītāju iecelts ekonomikas ministrs Guntars Krasts.

Ministru prezidents Andris Šķēle valdības izbraukuma sēdē stāvokli šajā pilsētā novērtēja šādiem vārdiem: “Liepāja atrodas smagā sociāli ekonomiskā depresijā. Te ir vajadzīgi neordināri pasākumi, bet galvenais ir temps.”

Par stāvokli Liepājā “LV” informēja, kad Liepāju apmeklēja Ministru kabinets pilnā sastāvā. (“LV” — 1996.g. 21.V.) Protams, ka tik īsā laikā nekas īpaši nav mainījies. Tāpat lielā universālveikala “Kurzeme” stāvi (tāpat ir citur) ir tukši — klīst daži cilvēki, tie paši vairāk skatās nekā iepērkas; daudzi nami ar aklām acīm veras tukšās ielās — remonti iesākti, bet nepabeigti; citviet īpašnieks “aizplāksterējis” visas ieejas savā celtnē un, pēc nomelnējušajiem dēļu galiem spriežot, gaida labākus laikus.

Vienlaikus nevar noliegt, ka liepājnieki tomēr ķepurojas — pilsētā ir tapuši desmitiem skaistu kafejnīcu, ēdnīcu, bāru, veikalu un veikaliņu. Pat stadionā vairs bez maksas nevar ieiet, lai paskrietu, pavingrotu un pēc tam dušā nomazgātos. Liepājnieki vienmēr ir pratuši izķepuroties.

Šoreiz sarunā ar Teodoru Eniņu, Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāju, un Jāni Birzkopu, pilsētas domes un ostas valdes locekli, mēģinājām uzzināt, kādā virzienā tiek meklēta izeja no strupceļa, kurā nonākusi ne vien pašvaldība, bet arī valdība, jo visiem trūkst finansiālo resursu. Arī ierindas liepājniekam, vienkārši runājot, nav santīma kabatā. Pēdējie statistiskie dati liecina, ka bezdarbs pilsētā pieaug (vairāk nekā 8 procenti), neizmaksātā darba alga šā gada sākumā sastādīja 771 tūkstoti latu. Savukārt strādājošajiem jāuztur ne vien savi bērni, bet netiešā vaidā pa diviem arī viens pensionārs. Jo veco laužu Liepājā ir daudz, un to attiecība pret strādājošajiem ar katru gadu palielinās.

Liepājā ienākumi no nodokļiem ir lielāki nekā vidēji valstī, un tāpēc pilsētas domei jāiemaksā Latvijas pašvaldību izlīdzināšanas fondā 11,7 procenti no visiem saviem ienākumiem. Tā rezultātā Liepājas pašvaldība gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju varēs izdot 87,82 latus, kamēr aprēķini liecina, ka nepieciešams tērēt vismaz 96 latus. Tātad pilsētas eksistēšana izdzīvošanas režīmā turpināsies arī šogad. Bet tas nozīmē esošā procesa turpināšanos, sociāli ekonomiskās krīzes padziļināšanos.

Jānis Birzkops, pedagoģijas zinātņu doktors, šo situāciju komentēja tā: — Jebkura sociāli ekonomiskā krīze, vienalga, vai tā noris mazākā vai lielākā reģionā, izraisa ievērojamas iedzīvotāju daļas psiholoģisku depresiju. Jāpiezīmē, ka parasti masu psiholoģiskā depresija attīstās straujāk nekā pasliktinās iedzīvotāju sociāli ekonomiskie apstākļi. Bet tas savukārt sabiedrībā rada neprognozējamas tendences un bīstamas parādības.

Šķiet, ka premjers, pieminot noordināro pasākumu ieviešanas tempa izšķirošo nozīmi, tika apsvēris arī šo aspektu.

Mūsu sarunā par ceļiem, kas varētu pilsētu izvest no ekonomiskā sastinguma, Teodors Eniņš piekrita Andra Šķēles viedoklim.

— Jā, mēs esam nokļuvuši smagā ekonomiskā depresijā. Tas nav subjektīvs vai nepamatots spriedums. Pasaules prakse apliecina, ka, ja uz vienu pilsētas iedzīvotāju iznāk vairāk nekā 200 kvadrātmetru liela teritorija, tad šāda pilsēta sāk nīkuļot. Uz vienu liepājnieku ir 700 kvadrātmetru. Pilsētas komunikāciju tīkls izstiepts 12 kilometru garumā. Pilsētas būvniecības koncepcija, kas īpaši tika izvērsta agrāk, kad apbūvēja Liepājas nomales, minimāliem līdzekļiem uzturot centru, tagad vairs nav pieļaujama, jo nelietderīgi iztērē lielus finansiālos resursus. Turklāt nodokļu maksātāju skaits ar katru gadu Liepājā samazinās.

Meklējot izeju no situācijas, ir jāatskatās pagātnē. Kas tad gadsimtu mijas gados noteica Liepājas attīstību un tās uzplauksmi? Tā bija osta un Romnas dzelzceļš. Deviņus mēešus Liepājas pilsētas galva Kārlis Ūlihs Pēterpilī centās pārliecināt cara administratorus par Liepājas – Romnas dzelzceļa nepieciešamību. Un tas viņam izdevās. Sākās ekonomiskais bums. Čsā laika sprīdī Liepājā, kas toreiz bija pavisam maza pilsēta, iedzīvotāju skaits sasniedza 100 tūkstošus. Ieradās bagāti cilvēki gan no Krievijas, gan no Eiropas, un visi veicināja Liepājas ekonomisko uzplauksmi. Interesanti pieminēt, ka Liepājas molus un nocietinājumus cēla Tambovas guberņas uzņēmējs Klepeņins — gudrs, uzņēmīgs cilvēks, kaut maz izglītots. Vēl tagad Liepājā ir saglabājusies Klepeņina māja.

Osta, dzelzceļš — tas ir tranzīts. Pateicoties saulespuķu sēklu eksportam no Ukrainas, Liepājā uzcēla eļlas fabriku. No Rietumiem šie paši kuģi atgriezās ar kokosa riekstiem eļļas spiestuvēm, bet ievestais Spānijas korķis kļuva par pamatu linoleja ražošanas uzsākšanai Liepājā. No visa tā jāsecina, ka arī tagad mūsu problēmas neatrisinās nelielas darbnīciņas jeb, vispārinot situāciju, kurā esam iekļuvuši, tās neatrisinās mazais un vidējais uzņēmējs. Mums ir vajadzīgas lielas investīcijas, lai cilvēkiem būtu iespēja strādāt un kārtīgi nopelnīt, savukārt, lai pilsētas domei ienāktu lielāki līdzekļi nodokļu vaidā. Tāpēc es pagājušajā nedēļā apmeklēju Rietumeiropas firmas “Siemens” uzņēmumus. Jau 5.jūnijā viņu pārstāvji ieradīsies Liepājā. Vakar atbrauca Krievijas lielākā gāzes koncerna pārstāvji. Viņiem ir iecere Liepājas ostā izveidot sašķidrinātās gāzes terminālu, lai gada laikā cauri Liepājas ostai varētu izvest apmēram 6 miljonus tonnu. Taču vienlaikus līdzīgu interesi ir izrādījuši arī citi biznesmeņi. Un tas viss notika, tiklīdz tika pienemts lēmums par brīvās ekonomiskās zonas (BEZ) izveidošanu Liepājā.

Ne valsts, ne pašvaldība, ne mūsu sīkie uzņēmēji stāvokli Liepājā nevar glābt. Tāpēc bija jāatrod paņēmiens, kā Liepājai piesaistīt ārzemju uzņēmēju interesi. Mēs izrēķinājām, ka Liepāja ir austrumu – rietumu un ziemeļu – dienvidu iespējamo tranzītceļu krustpunkts, turklāt neaizsalstoša osta. Jau pagājušajā gadā mēs apmeklējām Rietumsibīrijas rūpniecības centrus un aicinājām, lai viņu uzņēmēji Liepājā atver Sibīrijas jūras vārtus uz Rietumiem. Viņi piekrita, taču toreiz viss palika runu līmenī, jo “mums jāpagaida — līdz būs zināmi vēlēšanu rezultāti Krievijā”. Nu, jau drīz tie būs zināmi.

Kas tad ir tā pievilcīgā ēsma, kura pievilina kapitāla vaļus? Pirmkārt, tā ir nodokļu atlaide. To mēs nodrošinām no savas puses. Taču viņiem — potenciālajiem investoriem — izvirzām prasību stingri ievērot konkursa noteikumu par investīcijas lieluma sabalansētību ar investēšanas tempu. Piemēram, nesen skaidroju kādam liela uzņēmuma pārstāvim no ekonomiskās apvienības “Sibirskoe soglašeņije”: Ja, teiksim, kadā gadā ir plānots investēt 5 miljonus dolāru, bet jūs šo noteikumu neizpildāt, tad mēs ar jums pārtraucam līgumattiecības, turklāt ieguldīto summu vairs neatdodam. Līgumsaistību pedantiski precīza ievērošana — pirmais un galvenais noteikums. Tāda nostādne, var just, Krievijas pusei ir neierasta un izraisa pat izbrīnu. Taču mums ir svarīgi uzturēt sakarus tikai ar tādiem uzņēmējiem, kas spēj nodrošināt investīciju ieguldīšanas tempus. Otrkārt — neaizsalstošā osta, tās komunikācijas, infrastruktūra un teritorija, kurā izvērst savu darbību.

Somi grib pie mums celt celulozes uzņēmumu. Baltijas jūras ziemeļu krastā tādu fabriku jau ir pietiekami daudz, turpretim jūras dienvidu mala ir brīva. Izrādās, ka Liepāja celulozes uzņēmuma celtniecībai ir ļoti piemērota. Rūpnīcas funkcionēšanai ir nepieciešams 46 tūkstoši kubikmetru saldūdens diennaktī. Tādu daudzumu varētu dot arī Liepājas ezers, taču ir cits variants. Pēdējie ģeoloģiskie pētījumi uzrāda praktiski neizsmeļamu saldūdens baseinu zem Velnciema (Liepājas ziemeļu priekšpilsēta). No Rietumkurzemes augstienes plūstošie pazemes ūdeņi šeit uzkrājas zem dolomīta slāņa. Atliek veikt urbumus, un ūdens ar lielu spiedienu pats izplūst.

Šajā uzņēmumā mūsu iedzīvotājiem būtu 1100 darbavietas, pilsētas kasē ieplūstu ievērojami līdzekļi. Turklāt brīvajā ekonomiskajā zonā dzīvojošajiem šeit būtu darbs. Savukārt iedzīvotāju peļņas nodoklis tiktu BEZ attīstībai. Uz jauno celulozes kombinātu būs jābūvē dzelzceļa atzars — arī tas nozīmē jaunas darbavietas un papildu ienākumus pilsētas kasē. Visa dokumentācija mums jau ir kārtībā. Arī potenciāli iespējamie partneri aktīvi darbojas. Jau šonedēļ somi no gaisa pētīs pilsētas rajonu radiācijas līmeni — arī tāda lieta ir svarīga, pirms kāds izšķiras konkrētā vietā ieguldīt savu naudu.

Tādu mēs veidojam savu ekonomisko politiku, lai izvilktu pilsētu no sociāli ekonomiskās depresijas. Ar kurpnieku darbnīcām mēs Liepāju neizglābsim. Izeju var nodrošināt vienīgi lielās investīcijas.

Jānis Birzkops: — Un tomēr es gribētu uzsvērt sīkā un vidējā uzņēmēja lomu. Liepājas ostu mēs saņēmām pilnīgi izpostītu. Ne valsts, ne pašvaldība nebija spējīgas veikt atjaunošanas darbus. Manuprāt, iepriekšējā pilsētas dome pareizi rīkojās, ierādot katram privātuzņēmējam savu ostas teritorijas daļu un pieprasot to savest kārtībā, turklāt izdevumus atskaitot no ostas nomas. Tagad osta ir fukcionālā kārtībā. Tur savu darbību izvērsušas kādas 15—17 firmas. sākumā tās galvenokārt nodarbojās ar kokmateriālu eksportu. “Koks nāk” no Baltkrievijas, Krievijas, Lietuvas un, protams, no Latvijas. Vēl tiek izvests metāls, minerālmēsli, kūdra. Tagad eksportējam arī naftas produktus — gan gaišos, gan tumšos naftas produktus. Šīs firmas jau grib būvēt savus naftas un minerālmēslu terminālus, noliktavas. Tas, protams, ir labi, jo pilsēta saņem savus likumīgos 10 procentus. Taču tas ir maz. Es personiski jau esmu pret to protestējis un pamatojis, ka šī likme būtu paceļama līdz 20 procentiem.

Daudz ostas sakārtošanā paveikušas firmas “La Skana”, “Terra Baltkampania”, “Duna”. Nu jau sāk parādīties arī ārzemju firmas, kā, piemēram, “Hidro” no Norvēģijas. Taču ārzemnieki, kaut viņus ļoti interesē Krievijas lielais tirgus, ir ļoti uzmanīgi. Viņi “taustās”, šaubās par mūsu likumdošanas stabilitāti, baidās no iespējamām politiskā stāvokļa maiņām Krievijā, no noziedzības. Taču pašā ostā jau ir izveidojusies sava noteikta kārtība, un par tās perspektīvām es nešaubos. Atkarībā no investīciju lieluma attīstība var būt vienīgi straujāka vai lēnāka. Pašreiz mēs vēl esam sākumstadijā, kad ostas likumi ir pieņemti, vietējā ostas komiteja izveidota, zeme izdalāma. Taču tad nāks stadija, kad ostas vadību pārņems ģenerāluzņēmējs. Tas ir cilvēks vai arī firma — juridiska persona, kas kārtos visus sakarus ar ārzemju un iekšzemes uzņēmējiem. Tam jāprot pārliecinoši atbildēt arī uz tādu jautājumu, kādu mums, domes locekļiem, uzdeva Andris Šķēle valdības izbraukuma sēdes laikā: “Iedomājieties, ka pie jums ierodas ārzemju biznesmenis, nokāpj no kuģa klāja un jautā, kādas priekšrocības jūs varat piedāvāt, lai viņš tieši te, Liepājā, atvērtu savu maku?” Bet tieši Liepājai tādas ir — mums ir lēts, bet samērā labas kvalifikācijas darbaspēks; tepat ir Krievijas lielais tirgus, taču te vairs nav Krievija. Mums jāiemācās “sevi pasniegt”.

— Un tomēr. Cilvēks jau nedzīvo no maizes vien. Liepāja ir Kurzemes — vesela reģiona — kultūras centrs. Liepāja savā laikā bija pazīstama kā ļoti perspektīva kūrortpilsēta...

Teodors Eniņš: — Ministru prezidents Andris Šķēle mums iesaka slēgt Liepājas teātri un vēl šo to “nogriezt”. Taču savas kultūras iestādes mēs mēģināsim saglabāt, cik vien būs mūsu spēkos. Liepājas teātra intīmo gaisotni apskauž pat izlutinātie ārzemju mākslinieki un skatītāji. Viegli jau ir slēgt, bet kā būs tad, kad vajadzēs atkal visu sākt no jauna? Arī izcilo Liepājas simfonisko orķestri un Leļļu teātri vēl uzturam no domes līdzekļiem. Līdz psiholoģiskai depresijai mēs nedrīkstam nonākt.

— Pirms gada Liepājas Pedagoģiskās augstskolas rektors Kārlis Dobelis pamatoja domu, ka līdzās augstskolas tiešajam uzdevumam reģionālās augstskolas galvenais uzdevums ir gatavot inteliģences kadrus savam reģionam, ka šādas sociāli ekonomiskas depresijas apstākļos inteliģences slāņa “biezumam” ir liela nozīme tālākajā norišu attīstībā.

Teodors Eniņš: — Kārla Dobeļa viedoklis ir pareizs. Kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sāks izvērst administratīvi teritoriālo reformu, viss šis process novedīs pie valsts reģionalizācijas, tātad arī pie reģionālās ekonomikas, un no šīs reģionālās mozaīkas veidosies visas valsts ekonomikas kopaina. Tātad reģionu ekonomiskais, sociālais un arī kultūras līmenis noteiks visas valsts līmeni. Tāpēc mēs tā pūlamies par daudzu objektu saglabāšanu, par Liepājas slimnīcas reģionālā statusa saglabāšanu, bet Rīga mūs ēd nost... Lai gan mums medicīnas tehnika un kadri nav sliktāki kā rīdziniekiem.

Runājot par Pedagoģiskās augstskolas rektora nostāju, varu vienīgi tai pievienoties un to atbalstīt. Mūsu augstskolā jau darbojas Mākslas fakultāte, kur mācās mūziķi, aktieri. Neskatoties uz nabadzību, pagājušajā gadā mēs tomēr centāmies viņus materiāli pabalstīt. Un ne jau tikai kultūras darbinieki mums ir vajadzīgi. Arī datoristi, programmētāji mums ir vajadzīgi. Vārdu sakot, ar to vien, ka mēs atvieglosim nodokļus, ārzemju investoram šodien var būt jau par maz — viņam vajadzīgs ne vien strādāt spējīgs darbaspēks, bet bieži vien arī kultūras potencēm apveltīta vide.

Brīvā ekonomiskā zona viena pati visas mūsu problēmas pietiekami ātri nespēs atrisināt. Tāpēc mēs neatlaidīgi meklējam papildu variantus, kas paātrinātu mūsu pilsētas attīstību. Visai konkrēti meti jau sāk iezīmēties.

Taču par Liepāju kā kūrortpilsētu... Es domāju, ka par šo tēmu pēc dažiem gadiem mēs varēsim runāt visai ilgi un ļoti nopietni.

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors
Autora foto

Liepājas pilsētas Domes priekšsēdētājs Teodors Eniņš

Liepājas pilsētas aktīvists pedagoģijas zinātņu doktors Jānis Birzkops