Skarbs un cēls raksturs

Četrdesmito gadu beigās Latvijā starp latviešu zemniekiem sākām meklēt tādus novatorus, kas darbā sasnieguši kaut ko jaunu un var līdzināties kvalificētiem zinātniekiem. Zinātnieku liktenis tolaik bija diezgan rūgts. Un nu izrādījās, ka mums ir meistari, kas ne tikvien prot labi audzēt rudzus un kartupeļus, izveidot lieliskas ganības un kopt augstražīgas govis, bet arī introducēt augus, kādi mūsu klimatā parasti neaug.

Šo cilvēku vidū kā patriarhs izcēlās Pēteris Upītis. Gan ar savām plašajām un enciklopēdiskajām zināšanām, gan neiedomājami augstām darba spējām, gan vispārējām kultūras interesēm, sevišķi mūzikā, fotogrāfijā, glezniecībā, daiļliteratūrā, gan stingru un pat skarbu, nelokāmu raksturu. Viņš bija poliglots un nenogurstošs korespondents. Man nav zināmi fakti, ka Augstākā atestācijas komisija būtu piešķīrusi zinātnisko grādu cilvēkam bez augstākās izglītības. Taču Pēterim Upītim piešķīra zinātņu kandidāta grādu. Jo ar viņa roku un prāta padarītajiem darbiem pietika pat vairākiem doktora grādiem.

Man ar Upīti vienmēr bija labas attiecības un pilnīga saprašanās. Taču tad, kad ieņēmu oficiālu valsts amatu, šīs attiecības distancējās. Un tā nebija mana vaina.

Upīša raksturs visā cēlumā atklājās pēc tam, kad tiku padzīts no visiem augstajiem amatiem un daži vakardienas draugi vairs nepazina mani un, lai tikai nesakompromitētos, mēģināja pārskriet pāri ielai, mani satiekot. Kādā jaukā dienā Upītis ieradās pie manis mājās ar saviem diapozitīviem, pat ar ekrānu un skaņu platēm. Mana ģimene bija sajūsmā un pārmeta, kādēļ neesmu jau agrāk aicinājis mūsu mājās šo lielisko cilvēku.

Pēc tam, kad man jau bija lemts dzīvot un strādāt tālu no Latvijas, Ziemeļkaukāza stepēs, ar Pēteri Upīti intensīvi apmainījāmies vēstulēm. Viņš grasījās apciemot mani. Un man bija ko parādīt šim cilvēkam ar asu redzi un prātu, ar milzīgu dzīves gudrību. Viņš vienmēr bija kā neizsmeļams avots. Taču slimības un citi objektīvi apstākļi viņam neļāva īstenot savus nodomus.

Skaitliski nelielā latviešu tauta devusi cilvēcei daudz dižu garu. Manuprāt, arī Pētera Upīša vārdam starp tiem ir vieta.

Aleksandrs Ņikonovs, akadēmiķis, bijušais Latvijas lauksaimniecības ministrs