Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par rīcības programmudarba, darba aizsardzības un produkcijas un pakalpojumu drošības un kvalitātes jautājumos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.05.1996., Nr. 83 (568) https://www.vestnesis.lv/ta/id/40159

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par labvēlību vācu investīcijām

Vēl šajā numurā

14.05.1996., Nr. 83 (568)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Projekti, koncepcijas, programmas, plāni

Par rīcības programmudarba, darba aizsardzības un produkcijas un pakalpojumu drošības un kvalitātes jautājumos

Koncepcija
Akceptēta Ministru kabineta
1996.gada 23.aprīļa sēdē
(skat. Ministru kabineta sēdes

23.protokola 38.paragrāfa izrakstu).

Saskaņā ar 1996.gada 11.janvāra Ministru prezidenta rīkojumu nr.18 Labklājības ministrija veica pastāvošo valsts kontroles un uzraudzības institūciju, kuras nodarbojas ar darba, darba aizsardzības, pārtikas, dzīvnieku, augu, vides, mašīnu un iekārtu atbilstības un nekaitīguma novērtēšanu cilvēkiem, dzīvniekiem un apkārtējai videi, funkciju un šo iestāžu darbības likumpamatotības analīzi un darbības atbilstības ES normatīvu prasībām novērtēšanu.

Sarunu, pārrunu un normatīvo dokumentu analīzes rezultātā tika konstatēts sekojošais:

1. Uzrādītajās jomās darbojas 18 valsts kontroles un uzraudzības iestādes, kuras 1996.gadā saņem valsts budžeta finansējumu Ls 6,887 miljoni un kurās nodarbināti 4434 cilvēki (1.pielikums). Bez tam valstī strādā 281 atbilstības novērtēšanas laboratorija (ieskaitot vides veselības centra, bez ārstniecības iestāžu (122) laboratorijām), kurās ir nodarbināti 1147 cilvēki (2.pielikums). Šīs iestādes strādā 4 ministriju — Labklājības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības un Ekonomikas ministrijas pakļautībā un pārraudzībā. Daļa laboratoriju tiek finansētas no valsts budžeta, daļa no pašvaldību budžetiem, bet daļa darbojas uzņēmējsabiedrību sastāvā un veic kvalitātes atbilstības novērtēšanu ražošanas procesā.

2. Apsekojot 76 uzraudzības veidus (funkcijas), kuras veic uzskaitītās iestādes, konstatēts, ka 28 gadījumos (37%) tie tiek dublēti, 13 gadījumos vai (17%) pārbaudīti trīskārši, bet vienā gadījumā (produkcijas derīguma termiņi) — to kontrolē veselas četras iestādes.

Absolūtajā vairumā gadījumu šīm valsts varas izpausmēm nav likumīga pamata, jo, lai gan virkne likumu (“Latvijas Republikas robežas likums”, “Par patērētāju tiesību aizsardzību”, “Par pārtikas apriti”, “Par darba aizsardzību”, “Par veterinārmedicīnu” u.c.) nosaka kontroles un uzraudzības subjektu (piemēram, pārtika, gaiss, ūdens) un piemin kontrolējošās institūcijas nosaukumu, pašu kontrolējamo faktoru kopumu labākajā gadījumā nosaka ministriju apstiprinātas pagaidu normas un noteikumi, bet vairumā gadījumu pašu kontrolējošo organizāciju definētas prasības. Šāda kārtība ir pretrunā ar likumu “Par Ministru kabineta iekārtu”, kur ir teikts, ka prasības, kuras valstī ir saistošas visiem, var apstiprināt vienīgi Ministru kabinets.

Piemēram, atšķirīgas prasības hlora daudzumam rūpniecības notekūdeņos ir VARAM un Labklājības ministrijai. Lai izpildītu Labklājības ministrijas prasību uzņēmējam ir jānopērk hlors un jāhlorē notekūdeņi, bet par to ir jāsamaksā paaugstināts nodoklis (VARAM) par dabas piesārņošanu. Vidējam uzņēmumam tas gadā maksā ap Ls 80 tūkstoši. Cits piemērs. Ministru kabineta precīzi nodefinētu sanitāri higiēnisko prasību trūkums ēdināšanas uzņēmumiem un veikaliem ļauj Labklājības ministrijas Vides veselības centram tās brīvi traktēt un nostāda veikala vai restorāna īpašnieku juridiski absurdā situācijā. Līdzīgi tas ir ar celtniecības projektu saskaņošanu VVC un daudzos citos gadījumos, nemaz nerunājot par šo prasību atbilstību ES regulācijām.

3. Lielākā daļa valsts kontroles un uzraudzības institūcijas savas funkcijas veic likumpamatoti (1.pielikums 5.aile), izņēmumi ir Labklājības ministrijas Vides un veselības centri un Zemkopības ministrijas Zivju audzētavu izkšzemes ūdeņu laboratorijas, kuru nolikumus ir apstiprinājušas attiecīgas ministrijas. Attiecībā uz EM Tirdzniecības uzraudzības komiteju tas ir izdarīts ignorējot to, ka tās darbību reglamentē (lai arī daļēji novecojis) 1993.g. marta Ministru padomes lēmums nr.113. Atkārtojoties uzsveru, ka tas ir likuma “Par Ministru kabineta iekārtu” pārkāpums, jo tikai likumdevējs vai Ministru kabinets ir tiesīgs apveltīt ar kontroles un uzraudzības varu tās vai citas institūcijas. Piemēram Tirdzniecības uzraudzības komiteju ministrija, bez likumpamatota pilnvarojuma uz to, ir apveltījusi ar nodokļu administrācijas funkcijām, dodot tai tiesības uzraudzīt, kontrolēt, konfiscēt un pat pārdot konfiscētos alkoholiskos dzērienus, iegūtos līdzekļus izlietojot darbinieku prēmēšanā.

Bez tam lielākā daļa likumu, kuri reglamentē uzraudzības institūciju darbu, ļauj tām pašām noteikt obligātas prasības, kas neatbilst ES principiem un arī valstī pastāvošajiem likumiem.

4. Valstī pastāvošā valsts kontroles un uzraudzības sistēma (ar retiem izņēmumiem) neatbilst Eiropas Savienībā pastāvošajai produkcijas kvalitātes un atbilstības novērtēšanas sistēmai. Ir saglabājusies no sociālisma laikiem mantotā sistēma, kur kontrolētājs pats nosaka, ko un kā kontrolēt, pats nosaka samaksu par to, pats kontrolē un nekādi neatbild par saviem slēdzieniem (4.pielikums). Šāda kārtība tirgus ekonomikas apstākļos stimulē korupciju, veicina patvaļu, diskreditē valsti un tieši ietekmē tās ekonomiku (pakalpojumu un preču pašizmaksu, cenas).

Piemēram, bez likumīgā kārtībā noteiktām prasībām un pilnvarojuma Labklājības ministrijas VVC veic pastāvīgu sanitārās karantīnas (kaut gan likums “Par valsts robežu” nosaka to izņēmumu gadījumos) uzraudzību uz valsts robežas, par to saņemot sevis noteiktu samaksu no katra transporta plūsmas dalībnieka. Pāri robežai bez papildu pārbaudēm Latvijā netiek laistas tās preces, kurām ir ES atbilstības sertifikāts.

ES noteiktā kārtībā, kura ir pieņemta lietošanai arī Latvijā un aprakstīta standartos LVS–EN–45001–45014, nosaka citu pieeju. Tā atdala administrēšanu (uzraudzību un kontroli) no pārbaudēm un ar precīzi (direktīvās) deklarētām (Ministru kabineta) prasībām nodrošina, ka ražotājs:

— vai nu pats deklarē savas produkcijas atbilstību minētajām prasībām un atbild par to ar visu savu mantu,

— vai obligātajā sfērā (piemēram, paaugstināta bīstamība) noslēdz līgumu ar neatkarīgu (juridiska persona) sertifikācijas vai pārbaudes institūciju, kura atbilstoši noteiktajām prasībām apliecina preces, produkta atbilstību, izsniedzot sertifikātu, un atbild par savu slēdzienu ar visu savu mantu un biznesu (5.pielikums). Sektorālās pieejas direktīvās iekļauto produktu, piemēram, pārtikas, ķīmisko preču, medikamentu, treileru un trīsasu vilcējmašīnu, kā arī lauksaimniecības produktu kontrolē ir īpatnības, un tā notiek atbilstoši “vecās” pieejas principiem (variants pielikumā 5a).

Bez tam Latvijā pašlaik lietotā prakse, kad normatīvie akti (likumi un MK lēmumi, ministriju noteikumi) nosaka tikai kontroles un uzraudzības subjektu (robeža, tirgi, kokvilna, ādas utt.), bet nenosaka kontrolējamo faktoru kopumu (smagie metāli, pesticīdu daudzums, tehniskie parametri), ir pretrunā ar principiem, kuri ir definēti tā sauktajā “jaunajā pieejā”, kur tehniskām prasībām, standartiem vai atbilstības novērtēšanas procedūrām ir konkrēti mērķi: cilvēka dzīvības aizsardzība, dzīvnieku aizsardzība, apkārtējas vides aizsardzība un tirdzniecības tehniskās barjeras (6.pielikums).

5. Virzība uz ES normatīviem dokumentiem atbilstošu preču, pakalpojumu atbilstības novērtēšanu notiek ļoti lēni un daudzās nozarēs vispār nav sākusies. Par to liecina tas, ka no, piemēram, Labklājības ministrijas “ietekmes sfērā” nepieciešamajām 88 direktīvām ir adaptētas tikai 3, un tas, ka Latvijas Nacionālajā standartizācijas un metroloģijas centrā Standartu tehniskās komitejas (STK) kā ES direktīvu adaptēšanas mehānisma svarīga sastāvdaļa (7.pielikums) tikai sāk veidoties (akceptēti tikai 6 standarti un izveidotas tikai 12 STK).

Situāciju sarežģī arī tas, ka 1996.gada budžetā nav paredzēti līdzekļi direktīvu adaptēšanai. Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem direktīvu adaptēšanas nepieciešamais laiks ir garš un izmaksas lielas.

Vienas direktīvas ieviešanai ir nepieciešami aptuveni 2—3 gadi un attiecīgi cilvēku resursi (8.pielikums), bet obligātajā produkcijas (produktu direktīva) kontroles sfērā (kur ir nepieciešams radīt atbilstības novērtēšanas laboratorijas) izmaksas sastāda kā minimums Ls 86 000 katrai (9.pielikums).

Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, tās ietekmes sfērā esošo direktīvu ieviešanas grafikam būtu jābūt sekojošam (10.pielikums). Līdzīga situācija, acīmredzot, ir arī citās ministrijās. Šo jautājumu nerisināšana praktiski var apstādināt Latvijas iesaistīšanos ES un integrēšanos ekonomiski attīstīto valstu starpā.

Atšķirības starp “Baltajā Grāmatā” minēto direktīvu skaitu un 10.pielikumu rada tas apstāklis, ka ES prioritāte ir vērsta uz direktīvām, kas nodrošina Eiropas valstu brīvu preču plūsmu uz Latviju, bet sociāli orientētu un ar vietējās rūpniecības un lauksaimniecības attīstību saistītu (pasākumu) direktīvu ieviešana, kas nodrošinātu Latvijas ražotāju orientāciju uz ES tirgiem, un pieņemšana ir atlikta nākamajās kārtās.

 

Secinājumi

1. Esošā valsts kontroles un uzraudzības sistēma pamatā ir saglabājusi bijušās PSRS pamatprincipus un šobrīd darbojas nevis integrācijai Eiropā, bet sevis atražošanai. Tā diskreditē Latvijas valsti un rada loģiski neizskaidrojamas barjeras ārvalstu investīcijām.

2. Esošā valsts kontroles un uzraudzības sistēma valstī nav precīzi reglamentēta likumos un tiem pakārtotos likumpamatotos tiesību aktos, virkne funkciju vairākkārt dublējas, tā ir dārga valsts budžetam un neatbilst ES noteiktajiem pamatprincipiem.

3. Spēkā esošā likumdošana, kā arī virkne Ministru kabineta noteikumu neprecīzi reglamentē kontroles un uzraudzības funkciju objektus, subjektus un pašus uzraudzības principus.

4. Esošās valsts kontroles un uzraudzības iestādes ir reorganizējamas, taču šai procesā nedrīkst pārsteigties un “pazaudēt” kādu no valstij vitāli nepieciešamām funkcijām. Reorganizācijas process, pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, varētu ilgt 4—8 mēnešus un tā rezultātā:

4.1. nesamazinot šai jomā nodarbināto skaitu, kopējais kontroles un uzraudzības iestādēs, no valsts budžeta finansējamo, štata vienību skaits varētu samazināties par aptuveni 50%;

4.2. par 50—60% būtu jāsamazinās arī budžeta finansējumam laboratoriju uzturēšanai, atlikušajai daļai saglabājoties kā valsts pasūtījumam to vai citu procesu parametru mērīšanai.

5. Latvijas integrācijas procesa ES paātrināšanai atbildīgajām ministrijām ir jāiedala līdzekļi līgumu slēgšanai ar kontraktoriem par katras konkrētas ES direktīvas adaptēšanu.

Darba lietu valsts ministrs A.Bērziņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!