Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par organizētās noziedzības īpatnībām Baltijas valstīs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.05.1996., Nr. 83 (568) https://www.vestnesis.lv/ta/id/40157

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"... Tāpēc, ka viņa ir izaudzinājusi dēlu vai dēlus, kuri šobrīd atrodas Latvijas sardzē," - Valsts prezidents Guntis Ulmanis karavīru mātēm Aizsardzības ministrijā sestdien, 11.maijā

Vēl šajā numurā

14.05.1996., Nr. 83 (568)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

REFERĀTI

Par organizētās noziedzības īpatnībām Baltijas valstīs

No 8. līdz 10.maijam Lietuvas galvaspilsētā Viļņā notika starptautiska konference "Organizētās noziedzības iezīmes Baltijas valstīs”. 8.maijā, konferences atklāšanas dienā, gūstot lielu atsaucību konferences dalībniekos, plašu referātu "Organizētās noziedzības attīstības īpatnības Baltijas valstīs” nolasīja Latvijas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš.

Raksturot organizētās noziedzības īpatnības trijās Baltijas valstīs starptautiskai auditorijai ir ļoti sarežģīts uzdevums. Gan personiski kontakti, gan socioloģiskas aptaujas vairākās Eiropas valstīs pierāda, ka informētības līmenis par mūsu valstu pastāvēšanu ir ļoti trūcīgs. Tāpēc izsaku visdziļāko cieņu Lietuvas kolēģiem par viņu uzņēmību un neatlaidību, kā arī “Eiropa–2000” vadībai, kas nodrošināja, lai šī konference notiktu Viļņā. Līdz ar to mans uzdevums ir būtiski atvieglojies, jo gribot negribot pirms došanās uz šo konferenci jums iznāca ieskatīties kartē un jums radās priekšstats par mūsu atrašanās vietu. Domāju, ka pavisam īsa papildu informācija nekaitēs.

Visas trīs valstis izvietotas pie Baltijas jūras, un visas pieskaitāmas nelielo valstu grupai. Pēc teritorijas Lietuva un Latvija praktiski vienādas, bet Igaunija par vienu trešo daļu mazāka. Iedzīvotāju skaita ziņā atšķirības būtiskākas: Igaunijā — 1,5 milj., Latvijā — 2,5 milj., Lietuvā — 3,6 milj. Saprotamāki šie skaitļi kļūst, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Neapšaubāmi nav nozīmes mēroties ar milžiem, bet nevaram tikt pieskaitīti arī punduriem. Pietiekami pazīstamām Eiropas vecbiedrēm Islandei, Luksemburgai, Lihtenšteinai, Maltai, Monako ir daudzkārt mazāk iedzīvotāju, bet aptuveni līdzīgas un salīdzināmas ir Albānija (3 milj.), Črija (3,6 milj.), Slovēnija (2 milj.), Norvēģija (4,2 milj.), Horvātija (4,7 milj.), Somija, Slovakija un Dānija (5 — 5,3 milj.). Lielākā pilsēta Baltijā ir Latvijas galvaspilsēta Rīga (880 tūkst.), kas vienlaikus ir pazīstama ostas pilsēta tāpat kā Igaunijas galvaspilsēta Tallina (450 tūkst.). Savukārt Lietuvas galvaspilsēta Viļņa (540 tūkst.) atrodas valsts iekšienē un pastāvīgi konkurē ar divdesmito un trīsdesmito gadu galvaspilsētu Kauņu (400 tūkst.). Ģeogrāfiskais stāvoklis uz Eiropas Rietumu un Austrumu jūras ceļiem ietekmē ne tikai valstu politisko situāciju, bet arī noziedzības tendences.

Visām trim valstīm ir līdzīga jauno laiku vēsture. Pirmā pasaules kara noslēgumā — 1918.gadā iegūta valstiskā neatkarība, kas divdesmito gadu sākumā starptautiski vispārēji atzīta. Visas bijušas Tautu savienības dalībvalstis un visas vienlaikus okupētas 1940.gadā. Pēc 50 gadiem 1990.gadā pasludināta neatkarības atjaunošana, kas 1991.gadā PSRS sabrukuma rezultātā kļuva reāla. Tagad Lietuva, Igaunija un Latvija ir ANO un EP dalībvalstis.

50 nebrīves gados būtiski mainījies valstu iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Latvijā un Igaunijā plānveidīgu migrācijas procesu rezultātā radīti draudi pamatnāciju — latviešu un igauņu — izdzīvošanai, jo to īpatsvars uz 1990.gadu sastādīja attiecīgi 53% Latvijā un 65% Igaunijā.

Noziedzība divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, protams, nav mehāniski salīdzināma ar šodienas situāciju, tomēr kriminologu pētījumi apliecina, ka brīvvalsts laikā tiesiskā kārtība bijusi salīdzinoši augstāka, noziedzības līmenis daudz zemāks, un nav nekādu ziņu par organizētās noziedzības veidošanos vai profesionālu noziedzīgu apvienību pastāvēšanu. Salīdzināšanai daži skaitļi no Igaunijas kriminālstatistikas:

1938.gadā izdarītas 39 laupīšanas, 9900 zādzības, 49 izvarošanas, 92 slepkavības, 1995.gadā — 694 laupīšanas, 28 000 zādzības, 102 izvarošanas, 304 slepkavības.

Līdzīgi vērtējama situācija Latvijā, kur 1933.gadā izdarītas 149 slepkavības un 86 laupīšanas, pret 429 slepkavībām un 1117 laupīšanām visnelabvēlīgākajā 1993.gadā.

Raksturīgi, ka straujš noziedzības pieaugums visās trijās valstīs sākās astoņdesmito gadu otrajā pusē un turpinājās līdz 1992.—1993.gadam, šajā laikā kopējais noziegumu skaits pieauga 2—3 reizes, bet bīstamākie noziegumi pat vairāk. Sākot ar 1993.gadu, visās valstīs iezīmējusies noziedzības stabilizācija. Latvijā pēdējos trijos gados noziedzība samazinājusies par vienu trešdaļu un atgriezusies 1990.gada līmenī. Pašreizējo kriminogēno situāciju katrā valstī raksturo noziegumu skaits uz 10 000 iedzīvotāju:

Latvijā — 154,7,

Lietuvā — 163,6,

Igaunijā — 265,2.

Neskatoties uz reģistrēto noziegumu skaita samazināšanos, nevienā no valstīm noziedzības jomā nevalda optimisms un apmierinātība, jo būtiski mainījusies noziedzības struktūra, daudzi noziegumi tiek izdarīti ar šaujamieroču un spridzekļu pielietošanu. Sadzīviskus situāciju noziegumus aizvien biežāk aizstāj iepriekš izplānoti, rafinēti grupveida noziegumi. Ņoti augsta kļūst latentība vairāku noziegumu veidos, tajā skaitā — kukuļošanā, izspiešanā un saimnieciskos noziegumos.

Tāda ir vide, kurā attīstījās un pastāv Baltijas valstu organizētā noziedzība. Valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, politiskā un ekonomiskā situācija, vēsturiskās tradīcijas, etniskais sastāvs — visi šie faktori ietekmē konkrētajai valstij raksturīgās mafiozo grupu pazīmes.

 

50 gadus mūsu valstīm bija liegta iespēja dzīvot atbilstoši savas tautas mentalitātei un savām vēlmēm, atrodoties pilnīgā Krievijas ietekmē. Atkarību vēl vairāk pastiprināja “dzelzs priekškars”, ar ko Latvija, Lietuva un Igaunija kopā ar citām PSRS tautām bija nodalītas no pārējās pasaules. “Priekškara” katrā pusē dzīve ritēja pēc citādiem likumiem, bet abās pusēs bija pietiekami lielas personu grupas, kas savu mērķu īstenošanai nerespektē likumus un līdzcilvēku intereses.

Ilgstošā atrašanās Krievijas impērijas un PSRS sastāvā Baltijas valstu noziedzību tuvinājusi Krievijas modelim, tas attiecināms arī uz organizētās noziedzības veidošanās īpatnībām.

Krievijā izsenis bija iedibinājušās profesionālas noziedznieku apvienības — “likumiskie zagļi” — ar stabiliem iekšējiem noteikumiem, kuri ilgstošā laikā tradīciju veidā bija kļuvuši saistošāki par valsts likumiem. Par šo likumu neievērošanu “zagļus” sodīja vienīgi ar nāvi. Galvenie uzvedības principi “likumiskiem zagļiem” palika nemainīgi cauri gadu desmitiem, un proti:

— nestrādāt, nemācīties, nedienēt armijā;

— negriezties pēc palīdzības pie valsts, neziņot policijai par citiem, tajā skaitā arī par ienaidniekiem, neatzīties bez saieta piekrišanas;

— stingri ievērot “zagļu” likumus, nekad par tiem nerunāt ārpus zagļu sabiedrības;

— lietot visus līdzekļus, lai citas personas piespiestu pakļauties zagļiem;

— ierasties uz saietu pēc pirmā aicinājuma un pakļauties tā lēmumiem;

— nodot daļu salaupītā kopkasē.

 

Ilgus gadus “likumiskie zagļi” bija vienīgais organizētas noziedzības paveids visā PSRS, arī mūsu valstīs. Baltijā šīs tradīcijas tika ievazātas pēckara periodā saskarsmē ar Krievijas notiesātajiem. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tika veikti enerģiski pasākumi “likumisko zagļu” organizāciju sagrāvei, sevišķi brīvības atņemšanas vietās. Tas notika pēc vairākiem ļoti nopietniem cietumnieku dumpjiem, kurus inspirēja un vadīja “likumiskie zagļi”. Neskatoties uz to, tradīcijas saglabājās un ar jaunu spēku atdzima labošanas darbu nometnēs septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā. Visa notiesāto dzīve noritēja, pieskaņojoties zagļu likumiem, kaut arī īstu “likumisku zagļu” notiesāto vidū nebija. Galvenie zagļu principi palika: nestrādāt, nekādā formā nesadarboties ar valsti un administrāciju, biedroties tikai ar citiem zagļiem, lietot visus līdzekļus citu pakļaušanai. Lai arī kādu iemeslu dēļ zaglis būtu nonācis zemākā grupā, pacelšanās atpakaļ nebija iespējama, tāpēc arī starplaikos starp notiesāšanām zagļu tradīciju piekritēji centās ievērot šos noteikumus, lai, atgriežoties cietumā, baudītu zagļu privilēģijas.

Pastāvot “dzelzs priekškaram”, nebija reālu kontaktu ar Rietumu organizēto noziedzību, tāpēc tā tieši neietekmēja tās veidošanās procesus Baltijā. Krievijas zagļu likumi tika pielāgoti jaunajai situācijai, jo sevišķi jautājumā par neziņošanu un liecību nesniegšanu, par jebkādu nesadarbošanos ar valsti, par kopkasi un tās izlietojumu, par pakļaušanos saieta lēmumam, padarot tos par organizēto grupu uzvedības pamatnormām. Ievērojot vēsturiski veidojušos ārkārtējo nežēlību zagļu privilēģiju un tradīciju aizsargāšanā, var izprast krievu mafijas bīstamības raksturu un cēloņus.

Ieskats zagļu tradīciju vēsturē nedod atbildi, kad un kā Baltijas valstīs sāka veidoties moderna organizētā noziedzība. Tradicionālās mafijas darbības sfēras (narkotikas, ieroči, azartspēles, dārgu mašīnu zādzības, pornobizness u.c.) nespēja sociālisma apstākļos dot pietiekamu peļņu veselām grupām, pie tam riska pakāpe, darbojoties šajās nozarēs, bija pārāk augsta. Tāpēc padomju mafijas veidošanās notika pilnīgi citās sfērās, ko speciālistiem no valstīm ar citu ekonomisko sistēmu varētu būt grūti pat izprast. Lai to paskaidrotu, jārunā par sociālisma ideoloģiju un plānveida tautsaimniecību, kur valstiska sadale aizstāj tirgus mehānismus. Par vienu no strādnieku valsts sasniegumiem vienmēr tika deklarēta rubļa stabilitāte un augstais kurss. Patiešām — oficiāli dolāra kurss vienmēr bija noteikts zemāks par rubļa kursu. Nopirkt dolārus par šādu cenu varēja, vienīgi izbraucot uz ārzemēm, ļoti ierobežotā daudzumā. Ārzemniekiem domātajos veikalos padomju cilvēks varēja pārliecināties par faktisko valūtu samērību, tāpēc arī valūtas pirkšana par cenu, kas 8—10 reizes augstāka par oficiālo kursu, tik un tā nodrošināja ievērojamas peļnas iegūšanu, vai nu tālāk pārdodot valūtu, vai realizējot par to iegādātās preces. Tādējādi operācijas ar valūtu bija viens no ienesīgākajiem darbības veidiem. Veicot jebkuru darījumu ar valūtu un tai pielīdzinātām vērtībām (zeltu stieņos, lūžņos, dārgmetālu monētās u.c.), bija risks tikt notiesātam par valsts noziegumu — valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu, piemērojot bargus sodus un arī konfiskāciju. Tādējādi valūtas operācija bija tipisks mafijas darbības virziens, jo nelikumīga rīcība deva superpeļņu. Šis darbības virziens attīstījās kompleksā ar prostitūcijas un sutenerisma aizsākumiem tā dēvēto intermeiteņu un valūtas uzpircēju personā. Visas Baltijas valstis ir jūras valstis ar nozīmīgām ostu pilsētām, kur šīs meičas apkalpoja ārzemju jūrniekus, bet iegūto valūtu nodeva uzpircējiem par cenu, kas bija ievērojami zemāka par pagrīdes tirgus cenu.

Nereālais valūtas kurss, pastāvīgais preču deficīts un mākslīgi veidotā cenu sistēma kopā ar pilnīgi privātās uzņēmējdarbības aizliegumu veidoja vēl citus tikai sociālismam raksturīgus paradoksus. Kā atbildes reakcija jau sešdesmitajos gados parādījās pagrīdes ražotnes un to organizētāji, kurus sauca par “cehovikiem”. Izmantojot sociālistiskās ražošanas gausumu un atpalicību, uzņēmīgi cilvēki slepenās ražotnēs ātri noorganizēja pieprasītu preču kvalitatīvāku izgatavošanu. Sevišķi tas attīstījās astoņdesmitajos gados, kad būtiski pieauga modernu importa preču pieprasījums. Šo priekšmetu imports bija ļoti ierobežots, un tās tika iztirgotas “pa blatu” vai “zem letes” ar uzcenojumu. No vienas puses, tas radīja tā dēvēto tirdzniecības mafiju, bet, no otras puses, veicināja īsto firmu produkcijas atdarinājumu plašu ražošanu un tirgu.

Šī mehānisma darbību centīšos raksturot ar piemēru par džinsu apģērbiem. Čstie firmu izstrādājumi bija ārkārtīgs deficīts un praktiski nebija nopērkami, tāpēc tika izveidota plaša pagrīdes džinsu industrija. Valstī tika importēts salīdzinoši liels džinsu auduma daudzums. Tā cena bija noteikta neatbilstoši zema reālajam pieprasījumam — 18 rbļ. par metru. Izveidojās stabili kontakti starp tirdzniecības darbiniekiem un pagrīdes ražotņu organizētājiem, kuri uzpirka audumu lielos daudzumos par 30—40 rbļ. metrā, dodot nelegālus ienākumus visa līmeņa tirdzniecības pārstāvjiem. Tālāk audums jau sīkākās partijās tika iztirgots sūšanas organizētājiem, kuri slepeni nodarbināja šuvējus, maksājot par viena izstrādājuma izgatavošanu līdz 10 rbļ. Lai džinsiem būtu pieprasījums, tie tika papildināti ar viltotu slavenu firmu atribūtiku (furnitūru un preču zīmēm), kas tika ražota pagrīdes ražotnēs un tirgota komplektos vienam izstrādājumam par aptuveni 10 rbļ. Šo atdarinājumu pārdošanas cena Latvijā bija 180—200 rbļ., bet Krievijas attālākajos novados pat līdz 250 rbļ. Kopējais nelegālais ienākums uz katru metru auduma bija ne mazāks par 150 rbļ., no kuriem lielākā daļa palika auduma sagādātājiem un ražotņu organizētājiem. Tā kā visos posmos tika pieļauti tā laika krimināllikuma pārkāpumi (kukuļošana, nodarbošanās ar aizliegtu rūpalu, krāpšana, spekulācija), tad šie ienākumi bija rūpīgi slēpjami no valsts un nevarēja tikt aizsargāti ar civiltiesiskām metodēm. Atsevišķu personu rokās koncentrējās sociālisma apstākļiem neiedomājami lielas naudas summas, kuras vajadzēja izmantot darījumos, tajā skaitā arī aizdot uz procentiem. Krāpšanas, apzagšanas, parādu neatdošanas vai kādu citu saistību nepildīšanas gadījumos nedrīkstēja griezties milicijā vai celt prasību tiesā. Pagrīdes bagātniekiem vajadzēja rūpēties pašiem par savu apsardzi, darījumu drošumu un parādu piedziņu. Šim mērķim tika piesaistīti cīņas sporta veidu pārstāvji, kā arī notiesāto autoritātes. Paralēli tam veidojās ļoti interesants process, kad šie jaunbagātnieki iesaistījās milicijas ziņotājos, par ko milicijas darbinieki centās nodrošināt viņiem aizsardzību gan pret atmaskošanu, gan pret konkurentiem. Par pateicību, protams, tika saņemti ne jau tikai ziņojumi, bet arī materiālās vērtības, tādējādi korumpējot plašu milicijas darbinieku loku.

Tieši plaša mēroga pagrīdes ražošanas attīstība var tikt atzīta par organizētās noziedzības rašanās brīdi, jo veidojās stabilas saites ar valsts darbiniekiem, sevišķi ar miliciju un tirdzniecībā nodarbinātajiem, kā arī radās kaujinieku brigāžu iedīgļi personīgo sargu personās.

 

Paralēli jaunās noziedzības grupējumiem eksistēja “likumisko zagļu” organizācija visas PSRS mērogā ar kopējo kasi un autoritāšu saietiem. Jaunbagātnieki paralēli veidoja paši savus saietus, bet viņu vidū nebija nedz tik stingru noteikumu, nedz bijības pret tiem. Tajā pašā laikā viņu rīcībā bija pietiekami līdzekļi kaujinieku algošanai, lai varētu atriebt vai iebiedēt pretiniekus. Savukārt vecā noziedzība turpināja valdīt cietumos. Šāda konkurence vājināja abas puses, un pamazām notika aktīvāko abu virzienu pārstāvju saplūšana, būtiski papildinot kopējo kasi ar jaunbagātnieku iemaksām, par to aizsargājot viņu nelegālo biznesu un dodot privilēģijas cietumos. Neatkarīgi no ceļa, kādā persona iesaistījās organizētajā noziedzībā, tā uzņēmās saistību pildīt būtiskākos zagļu likumus — neziņot, neliecināt, nenosaukt grupas dalībniekus, maksāt kopējā kasē un pakļauties autoritātēm un saieta lēmumiem.

Gorbačova “perestroika” būtiski ietekmēja ekonomiskās attiecības. Kooperatīvu kustība ļāva daudziem pagrīdes bagātniekiem uzsākt legālu biznesu, to darīja arī citas uzņēmīgas personas, kas agrāk bija baidījušās pārkāpt likumu. Kooperatīvu kustība tika uzsākta pilnīgi nesakārtotā tiesiskā vidē, tāpēc bija saistīta ar nelikumībām un apšaubāmiem darījumiem, tajā skaitā ar dubultu grāmatvedību un nodokļu nemaksāšanu. Tādējādi parādījās skaitliski pietiekami liels un bagāts personu loks, kas bija viegli šantažējams un iebaidāms. Līdz tam eksistējošās apsargu grupas izgāja no savu maizes devēju pakļautības un uzsāka patstāvīgu reketa darbību. Fiziskais spēks, nekaunība un nevairīšanās no jebkādas vardarbības noteica reketieru grupu dominējošo stāvokli organizētajā noziedzībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā.

 

Šī teorija vairāk balstīta uz Latvijas piemēru, bet Igaunijas un Lietuvas kolēģu iesniegtie materiāli liecina, ka princip‘a attīstība ir bijusi līdzīga. Atšķirības bijušas grupu veidošanās principos un to etniskajā sastāvā. Latvijā noteicošāki bijuši agrākie cietumu sakari un nauda. Lietuvā grupas veidojušās pēc tā dēvētā pagalmu principa, kad dalībnieki apvienojušies pēc dzīves vietām, pie tam tas atšķirīgi noticis Viļņā un Kauņā, bet Igaunijā grupas galvenokārt veidojušās pēc nacionālām vai teritoriālām pazīmēm, kā piemēram, čečenu grupa, Kazaņas grupa, Saratovas grupa un tamlīdzīgi, kur pamatkodolu un vadošās pozīcijas saglabāja ieceļotāji no attiecīgajām teritorijām.

 

Kvalitatīvs pavērsiens noticis PSRS sabrukuma posmā. Nekādā gadījumā to nedrīkst uzskatīt par neatkarības atgūšanas sekām, bet gan par impērijas iepriekšējās politikas rezultātu.

Veidojoties un attīstoties privātajam īpašumam, privātajai uzņēmējdarbībai un tirgus attiecībām, atkrita sākotnējie noziedzīgās darbības veidi — valūtas operācijas un pagrīdes cehi, bat paplašinājās bāze reketam, strauji attistījās prostitūcija, nozīmīgu vietu ieņēma kontrabanda un finansu mahinācijas. Pašreizējā situācijā visām trim valstīm ir pārsvarā līdzīga organizētās noziedzības struktūra un galvenie darbības veidi.

Lietuvā apzinātas 18 nopietnākas grupas. Visvairāk — piecas — darbojas Kauņā un Panevēžā, pa divām grupām fiksētas Viļņā, Klaipēdā un Šauļos, bet pa vienai vēl četrās pilsētās. Grupu iekšējā struktūra atbilst klasiskai mafijas ģimenei ar vienu līderi, kapteiņiem atsevišķu virzienu vadīšanai un viņiem tieši pakļautām brigādēm. Viļņas grupas veidotas pēc citiem principiem. Tām nav izteikta līdera un kapteiņu, bet vairākas personas ir vienādi autoritatīvas, kuras pašas tieši plāno un vada noziedzīgo darbību. Ietekmes sfēras un teritorijas ir strikti nodalītas un tiek rūpīgi aizsargātas. Vairākkārt atzīmētas nopietnas grupu sadursmes ar vairāku cilvēku upuriem. Visām grupām raksturīgs tas, ka tiek izdalīti speciāli grupas dalībnieki, kas iesaistās dažādā uzņēmējdarbībā grupas interesēs, kas dod iespēju ar legāliem darījumiem maskēt nelikumīgos, kā arī atmazgāt noziedzīgi iegūtos līdzekļus.

Igaunijā pašlaik notiek sarežģīts grupu reformas process. Nozīmi zaudē pēc etniskā un teritoriālā principa veidotās grupas, saglabājas vienīgi Kazaņas grupa, kurā ietilpst tatāru tautības dalībnieki. Pašreiz izveidojies viens organizētās noziedzības stabils līderis, kuram Igaunijā nav reāla konkurenta, tāpēc visas grupas respektē viņa lēmumus. Atsevišķās grupas veidojas ar vienu līderi un tiek dēvētas vadoņa vārdā. Tāpat kā Lietuvā, visas grupas cenšas iesaistīties legālajā biznesā. Raksturīga pazīme, ka grupu pārstāvji tiek izvietoti bankās un nekustamo īpašumu aģentūrās atsevišķu darījumu nodrošināšanai, parādu piedziņai un informācijas vākšanai. Organizētā noziedzība cenšas izmantot dažādus fondus naudas izkrāpšanai un arī atmazgāšanai.

Saskaņā ar Latvijas kriminālpolicijas datiem speciālās struktūras apzinājušas un vāc operatīvos materiālus par 78 noziedzīgiem grupējumiem. Lielākā daļa no tiem ir samērā nelielas grupas ar 8—10 dalībniekiem, kas darbojas nelielās teritorijās vai šauros virzienos, tāpēc tās nevar uzskatīt par pilnīgi patstāvīgām, jo iespēju saglabāt savu ietekmes sfēru var nodrošināt vienīgi ar autoritatīvāku grupu līderu atbalstu. Pašreiz Latvijā nav izteiktu līderu, jo vairākas autoritātes savstarpējos karos gājušas bojā, slēpjas ārzemēs vai arestētas. Tāpat kā abās kaimiņvalstīs, arī Latvijā mafija cenšas iesaistīties legālajā biznesā. Tiek lietotas divējādas metodes, gan iesaistot īpašus grupas pārstāvjus ar tīru biogrāfiju, gan iesaistoties pašām autoritātēm, tādējādi radot leģendu par nodarbošanos ar godīgu biznesu un saišu saraušanu ar noziedzīgo pasauli. Kā var noprast no kolēģu sniegtās informācijas, ne Lietuvai, ne Igaunijai nav novērota izteikta ietekme no ārzemēs dzīvojoša līdera puses, kā tas ir Latvijas gadījumā. Ir pamats uzskatīt, ka visas grupas respektē Holandē dzīvojošā B. viedokli. Par to liecina vairākas pazīmes. Meklējamās noziedzības pasaules autoritātes vajadzības gadījumā slēpjas tieši Holandē, B. klātbūtne jūtama lielākajos kontrabandas darījumos, viņa bijušie padotie (līdz 1990.gadam B. dzīvoja Latvijā) ir starp grupu autoritātēm, B. ir starp dibinātājiem vairākos noziedzīgo grupējumu veidotajos uzņēmumos.

Ir vairāki apstākļi, kurus, raksturojot savu valstu organizētās noziedzības veidošanos un darbību, atzīmējuši visu triju valstu speciālisti. Pie tādiem jāpieskaita VDK likvidācijas ietekme uz organizēto noziedzību. Redzamākais faktors ir bijušo darbinieku tieša iesaistīšanās noziedzīgajos grupējumos. Tādi piemēri sastopami visās trijās valstīs. Gan caur viņiem, gan vienkāršas pārdošanas rezultātā noziedznieki ieguvuši to informāciju, kas par mafiozajām struktūrām bija VDK rīcībā. Latvijas praksē ir gadījums, kad G-24 kredīta izkrāpšanai izmantota pase, kas bija nodota VDK piesegdokumentu izgatavošanai. Tas pats bijušais VDK darbinieks organizējis ietekmīgu autoritāšu sarunu noklausīšanos cita grupējuma interesēs. Vairākas pazīmes liecina, ka čekistu starpā saglabājušies agrākie kontakti, tajā skaitā ar citās valstīs dzīvojošajiem, un ir pamats uzskatīt, ka vairākos gadījumos viņu saistība ar organizēto noziedzību ir politisku spēku sankcionēta ar nolūku kaitēt Baltijas valstu neatkarībai. Nedrīkst arī noliegt, ka PSRS apstākļos VDK bija viens no spēkiem, kas centās atklāt milicijas saaugšanu ar noziedzīgo pasauli. Katrā valstī uz īsāku vai ilgāku laiku policiju operatīvi neviens nekontrolēja, tādējādi saaugšanas riska faktors palielinājās.

Tāpat visās trijās valstīs izjuta ar PSRS armijas izvešanu saistītos kaitīgos blakus faktorus. Dažādu rangu militārpersonas izmantoja radušos situāciju iedzīvošanās nolūkos, pārdodot ieročus, sprāgstvielas un tehniku noziedzīgām struktūrām. Tas papildināja organizēto grupu bruņojumu, kā arī radīja iespēju iesaistīties nelikumīgā ieroču tirdzniecībā.

Kā īpaša, tikai postkomunisma valstīm raksturīga darbības forma ir noziedzīgo līdzekļu iesaistīšana privatizācijas procesā. Lielie brīvās naudas resursi ar noziedzīgo pasauli saistītajām personām dod priekšrocības izsolēs un arī ierēdniecības piekukuļošanā.

Galvenie noziedzīgās darbības virzieni visās trijās valstīs raksturojami ļoti līdzīgi. Pirmo vietu joprojām saglabā rekets, kas darbojas pēc klasiskas “jumta” shēmas. Kāds igauņu grupas līderis paudis viedokli, ka Tallinā “jumtam” maksā visi, tikai daļa maksā valsts struktūrām un apsardzes firmām, kamēr vairākums — noziedzīgajiem grupējumiem, bet visos gadījumos no “melnās kases”. Šādam raksturojumam var piekrist arī par Latviju un Lietuvu. “Jumta” cena pārsvarā noteikta 10—15% apmērā no peļņas. Masveidīgu reketu pagaidām veicina masveidīga izvairīšanās no nodokļiem un parādu neatdošana. Par parādu piedziņu mafija ņem 50% no piedzītās summas.

Otrs lielākais darbības virziens visās valstīs ir kontrabanda, kas dalās divās pretējās plūsmās:

— alkohola un tabakas izstrādājumu plūsma no Rietumiem uz NVS valstīm ar ievērojamas tranzītkravas palikšanu Baltijas valstīs;

— naftas produktu, krāsaino un reto metālu plūsma no NVS valstīm uz Rietumiem, tāpat ar daļas tranzīta palikšanu iekšējā tirgū.

Nozīmīga vieta ir zagto mašīnu tirgus organizēšanai. Ir vairāki viedokļi. Daļa speciālistu to uzskata par Baltijas valstu grupu nodarbošanos ar mašīnu kontrabandu. Manuprāt, jārunā par noziedzīgu darbību ar starptautisku darba un peļņas dalīšanu, kurā iesaistīti vairāku valstu noziedznieki un viņu noziedzīgie sakari valsts iestādēs, par ko liecina iespējas apiet muitu kontroles, saņemt jaunas tehniskās pases un numurus.

Arī prostitūcija atzīmēta visu triju valstu speciālistu ziņojumos kā plaukstošs un nozīmīgs darbības virziens. Izpausmes formas visiem labi zināmas, tāpēc pievērsīšu uzmanību tikai vienam aspektam. Plaši izplatīta prostitūtu piegāde darba veikšanai pasūtītāja telpās. Šādos gadījumos darbojošos personu pavada sargs. Pārsvarā tie ir jauni puiši, kas iziet apmācību šajā vienkāršajā procesā, lai vēlāk jau varētu tikt izmantoti nopietnāku uzdevumu risināšanai. Tādējādi veidojas kaujinieku aktīvā rezerve. Ar prostitūciju saistās arī starptautiskā tirdzniecība ar jaunietēm, viņu aizvilināšana uz svešu valsti, kur iespējas pārtraukt savu nodarbošanos un atbrīvoties no sutenera varas ir daudz mazākas.

Šobrīd narkobizness vēl nav ieņēmis tam parasti raksturīgo nozīmīgāko vietu, bet tendence ir augoša, par ko liecina 26 kg heroīna, 3 kg opija un 2 kg kokaīna, kas izņemti Lietuvā, kā arī igauņu rīcībā esošā informācija par viņu organizēto grupu iesaistīšanos narkotiku tranzītā.

 

Tāds ir īss triju Baltijas valstu organizētās noziedzības tapšanas un darbošanās raksturojums. Centos vairāk akcentēt tos momentus, kuri atšķiras no tradicionālā Rietumu modeļa. Šīs atšķirības var būt lielākas vai mazākas, bet nemainīga paliek pati organizētās noziedzības daba — būt visur, kur var gūt milzīgus ienākumus, šā mērķa sasniegšanai lietojot varmācību, uzpirkšanu un iespiešanos valsts pārvaldē.

Godīgās sabiedrības centieni vainagosies panākumiem, ja tiks lietoti civilizēti, bet adekvāti pretlīdzekļi. Kardinālais jautājums ir: samērīgi saskaņot cilvēktiesību garantijas ar speciāliem valstu pasākumiem cīņā ar mafiju. Noziedznieku nelietīgums un darbības bīstamība ir tik liela, ka tradicionālās kriminālprocesa normas nevar garantēt pilsoņu tiesības uz dzīvību, veselību un īpašuma neaizskaramību, kas neapšaubāmi pieder pie fundamentālākām cilvēka tiesībām.

 

Savā informācijā neskāru jautājumus, kas saistīti ar Baltijas valstu praksi un pasākumu kompleksiem cīņai ar organizēto noziedzību, jo ar nepacietību gaidīšu šīs konferences prezidenta, mana bijušā kolēģa — izmeklētāja godājamā Bičkauska kunga ziņojumu tieši par šo tēmu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!