Ministru, amatpersonu atbildes

Dokuments nr.796a

Par lopkopības problēmu sakārtošanu

Nosūtu atbildi uz Saeimas frakcijas “Latvijai” deputātu iesniegtajiem jautājumiem par lauksaimniecības problēmām.

Zemkopības ministra v.i. G.Krasts

1. Ko valdība darīs un cik ātrā laikā sakārtos gaļas pārstrādes uzņēmumu darbu un dos reālu iespēju Latvijas ražotājiem — zemniekiem, nodot savus lopus gaļas pārstrādes uzņēmumos (ražotāju interesēm atbilstoši optimālos laikos, par optimālām cenām)? Kādi reāli iemesli to traucē, kāds importa gaļas daudzums (procentos salīdzinoši ar Latvijā ražoto) tiek ievests un pārstrādāts un kādas institūcijas to regulē?

Laikā no 1993.—1995.gadam notika pilnīga bijušo valsts gaļas kombinātu privatizācija, izņemot Valsts Rēzeknes gaļas kombinātu, uz kuru ir pieteikušies bijušie īpašnieki. Tādā kārtā republikā ir izveidojies pārstrādes tīkls, kas sastāv no 10 lieliem pāstrādes uzņēmumiem un vairāk nekā 100 privātiem pārstrādes cehiem. Savā darbā visi gaļas pāstrādes uzņēmumi vadās no iespējas realizēt savu produkciju vietējā un ārzemju tirgū. Tirgus konjuktūru ietekmē:

• ievērojams gaļas un gaļas produktu ievedums (kā legālais imports, tā arī kontrabanda). Pēc Zemkopības ministrijas Valsts veterinārā departamenta informācijas, 1995.gadā dzīvu lopu un gaļas imports sastādīja 22,5 tūkst. t (kautsvarā) un gaļas izstrādājumi un subprodukti — 24,7 tūkst. t. Pēc VSK datiem — lopu un gaļas imports — 6,0 tūkst. t (kautsvarā), gaļas izstrādājumi — 0,1 tūkst. t;

• eksistējošās muitas attiecības ar Krieviju un citām NVS valstīm, kā rezultātā kopējās muitas nodevas sastāda no 35—45% no eksportējamās preces vērtības, piemēram, ievedmuitas tarifu likme gaļai ir 20%, kurai pievieno apgrozījuma nodokli 10%, federālos nodokļus 3% un vairumtirdzniecības uzcenojumu 3—5%;

• līdzekļu trūkums subsīdiju piešķiršanai gaļas un gaļas produktu eksportētājiem;

• samērā augstās lopbarības cenas vietējā tirgū, kas pieaugušas gada laikā vidēji par 30—40 Ls/t, tas savukārt ietekmē gaļas, it sevišķi cūkgaļas, ražošanas pašizmaksas;

• valsts iedzīvotāju zemā pirktspēja.

Šie un citi faktori neļauj pārstrādes uzņēmumiem iepirkt visus republikā saražotos lopus optimālos termiņos par optimālām cenām.

Lai aizsargātu iekšējo tirgu un ražotāju intereses, pēc Zemkopības ministrijas iniciatīvas ar 01.03.1996.g. ir paaugstinātas robežcenas, kuras jāpielieto muitas iestādēs preču muitas vērtības noteikšanai, t.i., galvenokārt cūkgaļai (no 0,62 uz 0,77 Ls/kg — 1,10 Ls/kg atkarībā no produkcijas veida). Š.g. maijā tiek plānota Zemkopības ministrijas speciālistu tikšanās ar atbildīgiem Krievijas pārstāvjiem, lai risinātu jautājumus par savstarpējo tirdzniecības aktivitāšu palielināšanas iespējām.

Ir uzsākts praktizēt ikmēneša Zemkopības ministrijas un lielāko gaļas pārstrādes uzņēmumu kopējās apspriedes, kurās tiek analizēts pašreizējais stāvoklis un meklētas iespējas, lai palielinātu regulāru lopu pieņemšanu no visiem tiem zemniekiem, kas vēlas savu produkciju pārdot pārstrādes uzņēmumiem, samazinot lopu nodošanas termiņus un paātrinot apmaksas saņemšanu.

Pašreiz Zemkopības ministrijas Valsts veterinārais departaments strādā pie ievedamās gaļas un gaļas produktu veterināro prasību pastiprināšanas, lai novērstu nekvalitatīvu un veselībai bīstamu produktu ieplūšanu vietējā tirgū.

Gaļas un gaļas izstrādājumu importu kontrolē Finansu ministrijas Muitas departaments, Zemkopības ministrijas Valsts veterinārais departaments, Labklājības ministrijas Nacionālais vides veselības centrs saskaņā ar esošo valsts likumdošanu, ievedmuitas tarifiem un robežcenām.

2. Kā tiek veikta valsts robežu veterinārā kontrole?

a) kādā kārtībā notiek transportlīdzekļu un kravas veterinārā kontrole muitas robežas caurlaides punktos?

Valsts robežu veterinārā kontrole notiek Ministru kabineta 1995.gada 18.jūlija noteikumos nr.221 “Noteikumi par muitas robežas caurlaides punktu un valsts robežas pārejas punktu izvietojumu uz Latvijas Republikas valsts robežas” noteiktajos robežas pārejas punktos.

Veterinārajai kontrolei pakļautas kravas un preces, kuru nomenklatūra noteikta Ministru kabineta 1995.gada 4.jūlija noteikumos nr.185 “Noteikumi par transportlīdzekļu, kravu un personu karantīnas, fitosanitārās un veterinārās kontroles kārtību muitas robežas caurlaides punktos”. Šajā dokumentā sadalītas kompetences sfēras — noteiktas kravas, kuras jāpārbauda katram dienestam, taču pašreizējā norma pieļauj paralēlismu un dublēšanos triju dienestu — Zemkopības ministrijas Valsts veterinārā dienesta, fitosanitārā dienesta un labklājības ministrijas Vides veselības dienesta darbībā. Pašreiz Zemkopības ministrija izstrādājusi un iesniegusi apstiprināšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu, kurā šī negatīvā parādība ir novērsta.

Veterinārais dienests kontrolē tikai to transporta līdzekļu veterinārsanitāro stāvokli, ar kuru tiek pārvesti dzīvnieki vai veterinārai kontrolei pakļautas kravas.

b) kā praktiski tiek nodrošināta visa veida lopkopības produkcijas, citu pārtikas produktu un dzīvnieku kontrole importa, eksporta un tranzīta gadījumos?

Pašreiz Valsts robežu kontroles veterinārie inspektori pārbauda visas valsts veterinārajai kontrolei pakļautās importa, eksporta un tranzīta kravas. Kontrole paredz:

• veterināro, kvalitātes un/vai fitosanitāro sertifikātu un citu pavaddokumentu ekspertīzi;

• preču identifikāciju, t.i., kravas satura atbilstību pavaddokumentam;

• paraugu ņemšanu laboratoriskai izmeklēšanai un, ja nepieciešams, kravu aizturēšanu līdz laboratoriskās izmeklēšanas rezultātu saņemšanai;

• dokumentu izsniegšanu, tranzītkravu saskaņošanu ar citām valstīm un atļauju izsniegšanu veterinārajai kontrolei pakļauto kravu tranzītam, to ievešanai, vai eksportam, izdarot attiecīgas atzīmes veterinārajā un/vai kvalitātes sertifikātā.

Importa, eksporta un tranzīta kravas tiek reģistrētas speciālā žurnālā. Par katru mēnesi tiek izdarīti kopsavilkumi robežkontroles veterināro iecirkņu un valsts mērogā par attiecīgo mēnesi un kopumā no gada sākuma. Kopsavilkumi tiek iesniegti Zemkopības ministrijai un citām ieinteresētajām institūcijām.

Veterinārās kontroles darbu ļoti apgrūtina operatīvo sakaru līdzekļu trūkums. Daudzos robežkontroles iecirkņos veterinārajam dienestam nav telefona sakaru (Valka–2, Veclaicene, Medumi, Grebņeva, Terehova, Lugaži). Pašreiz notiek robežkontroles iecirkņu metariāli tehniskās bāzes pilnveidošana: tiek iegādāti kompjūteri, faksi un citi operatīvo sakaru līdzekļi.

c) kā tiek nodrošināts likuma “Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību” 41. panta darbības mehānisms?

41. pants. Aizliegts ievest izplatīšanai Latvijā tādu pārtiku, kurai nav šajā likumā vai citos spēkā esošajos normatīvajos aktos noteikto kvalitāti apliecinošo pavaddokumentu, vai arī, kuras pavaddokumentos minētie kvalitātes rādītāji ir zemāki par Latvijā noteiktajām obligātajām kvalitātes prasībām.

Valsts robežas pārejas punktos, kuros darbojas Valsts veterinārais dienests, tiek pārbaudīta Latvijā ievedamā valsts veterinārajai kontrolei pakļautā dzīvnieku un augu valsts produkcija, tās pavaddokumenti, produkcijas atbilstība Latvijā noteiktajām prasībām. Prasībām neatbilstoša produkcija Latvijā netiek ielaista.

3. Cik daudz un kādas importa, eksporta veterinārās atļaujas izsniegtas laika periodā par 1995. gadu un 1996. gadu (3—4 mēnešos) un uz kāda likuma pamata?

1995. gadā Latvijā pavisam ir izdotas 6828 veterinārās atļaujas valsts veterinārajai kontrolei pakļauto kravu ievešanai, tai skaitā gaļai un gaļas produktiem — 1838; piena produktiem — 956; margarīnam, majonēzei un sausajiem buljoniem — 490; zivīm un zivju produkcijai — 992, olām — 26; šķirnes dzīvniekiem, dzīvnieku spermai, inkubācijas olām — 740; lopbarībai — 1069; dzīvnieku tehniskajā izejvielām — 569.

Pēdējos gados paplašinoties valstu savstarpējiem ekonomiskajiem sakariem, Latvijas Republikā strauji pieauga lauksaimniecības produktu imports un tranzīts. Lai aizsargātu valsti no nekvalitatīvu pārtikas produktu ievešanas, izsargātos no lipīgo slimību ierosinātāju ievazāšanas, mazinātu infekcijas slimību uzliesmojumu risku un nodrošinātu valstī labvēlīgu epizootisko situāciju, Valsts veterinārais departaments 1992.—1993. gadā izstrādāja un turpmākajos gados pilnveidoja Latvijas Republikas Valsts veterinārā departamenta prasības eksportētājvalstīm, ievedot dzīvus dzīvniekus, to produkciju un citas valsts veterinārajai kontrolei pakļautās kravas. Šādu rīcību paredz Starptautiskais epizootiju birojs, kura sastāvā Latvijas Republika uzņemta 1992. gada maijā, kā arī likuma “Par veterinārmedicīnu” 32. pants.

Saņemot Valsts veterinārā departamenta prasības eksportētājvalstij, ieinteresētās personas bieži neuzrādīja ievedamās produkcijas daudzumu, valsts robežas šķērsošanas kontrolpunktus, transporta līdzekļus u.c., kas apgrūtināja ievedamo kravu precīzu uzskaiti un tālāku produkcijas aprites veterinārsanitāro kontroli valstī. Ir konstatēti vairāki veterināro apliecību, licencēto veterinārārstu zīmogu un pat valsts robežu veterinārās kontroles iecirkņa zīmogu viltošanas gadījumi.

Lai iegūtu savlaicīgu un precīzu ievesto dzīvnieku un to produkcijas apjoma uzskaiti un lai nodrošinātu operatīvu informāciju par produkcijas apriti Zemkopības ministrijai, Valsts veterinārais departaments, sākot ar 1994. gada 15. aprīli, ieviesis stingrāku kārtību importējamo dzīvnieku un to produkcijas kvalitātes nodrošināšanā (Valsts veterinārā departamenta rīkojums nr. 21—13/134, 14.04.1994.). Šīs kārtības būtība ir tāda, ka visām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras vēlas importēt Latvijas Republikā dzīvniekus un to produkciju, jāiesniedz iesniegums ne tikai par importējamās produkcijas veidu un daudzumu, bet arī attiecīgās valsts veterinārā izziņa par epizootisko situāciju un produkcijas kvalitāti. Ja dokumentāri tiek pierādīts, ka kvalitāte ir atbilstoša Latvijas Republikā noteiktajām prasībām, vai arī to apliecina Eiropas Savienības atzīts sertifikāts vai veterinārā izziņa — tiek izdota veterinārā atļauja dzīvnieku un to produkcijas importam. Jāvērš uzmanība uz to, ka, ja tiek izpildītas augstākminētās prasības, t.i., ja apliecinošie dokumenti ir atbilstoši un apliecina mūsu valstī noteikto kvalitātes barjeru ievērošanu, Latvijas Republikas likumdošana neparedz importa atļauju atteikumu jeb kādus citus ierobežojumus. Tas nozīmē, ka veterinārās importa atļaujas praktiski nevar izmantot kā valstī ievedamās produkcijas daudzuma regulēšanas mehānismu.

Veicot importa procedūru, importētājs veterināro atļauju produkcijas ievešanai iesniedz valsts robežu veterinārās kontroles inspektoram, kurš veic šo dokumentu ekspertīzi un novērtē kravas atbilstību augstākminētajām prasībām. Atbilstības gadījumā uz veterinārajiem dokumentiem tiek uzlikts inspektora zīmogs un attiecīgā krava tālāk tiek pakļauta muitas speciālistu kompetencei (likums “Par veterinārmedicīnu” 32. pants, 30.06.92.).

Vēlreiz jāuzsver, ka, ja visas mūsu veterinārās prasības importētājfirmas “iztur”, Valsts veterinārajam departamentam nav nekādu tiesību ievešanas atļauju nedot. Mūsu rīcībā ir tikai divi kritēriji, kā importa “plūdus aizkavēt” — obligātās kvalitātes (veterinārsanitārās) prasības un ievešanas aizliegums no valstīm un reģioniem, kuros konstatētas dzīvnieku un cilvēku karantīnas slimības. Šo divu kritēriju ievērošana, ko Valsts veterinārais departaments konsekventi īsteno, ir maksimālais regulēšanas mehānisms, kuru paredzējusi Latvijas Republikas un starptautiskā likumdošana.

4. Cik daudz mājdzīvnieku slimo ar Tešenas slimību Latvijas Republikā un kāds vakcīnas daudzums nepieciešams, lai nodrošinātu slimības apkarošanu un profilaksi?

Tešenas slimība jeb cūku enzootiskais encefalomielīts ir kontagioza vīrusinfekcija. 1995. gadā Latvijas Republikā bija 17 cūku saslimšanas gadījumi, pavisam saslima 143 cūkas. Tešenas slimība bija konstatēta Aizkraukles, Balvu, Bauskas, Daugavpils, Dobeles, Jēkabpils, Jelgavas, Krāslavas, Preiļu, Rēzeknes, Rīgas un Tukuma rajonā.

1996. gada 3 mēnešos Tešenas slimība diagnosticēta 12 gadījumos (Bauskas, Jēkabpils, Krāslavas rajonā, Krāslavas pilsētā, Rēzeknes un Tukuma rajonā), kur saslima 89 cūkas.

Lai nodrošinātu ikgadējo slimības profilaksi un apkarošanu, nepieciešams izdarīt 13 slimības skarto un 9 slimības apdraudēto rajonu visu kategoriju saimniecībās esošo cūku imunizāciju. Cūku imunizācijai gadā nepieciešams apmēram 450—500 tūkst. devu vakcīnas (1995. g. varējām iegādāties tikai 150 tūkst. devu). Šogad ir iegādātas jau 90 tūkst. devas šīs vakcīnas.

5. Cik reģistrēti saslimšanas gadījumi ar cūku mēri 1995. gadā un 1996. gada 3—4 mēnešos? Kad tiks veikta slimības likvidācija kāds nodrošinājums ar attiecīgo biopreparātu?

1994. un 1995. gadā Latvijas Republika bija brīva no cūku klasiskā mēra. 1996. gada 27. februārī Talsu rajona Virbu pagasta zemnieku saimniecībā “Ērgļi” reģistrēts pirmais gadījums, kur saslima 9 cūkas, otrais cūku klasiskā mēra gadījums diagnosticēts 22. aprīlī Tukuma raj. Zemītes pagasta “Birzītēs”, kur saslima 15 cūkas.

Abos gadījumos slimības ierosinātājs skartajā perēklī tika iznīcināts 2—3 dienās un 5—7 dienu laikā tika imunizētas šo abu skarto rajonu visu kategoriju saimniecībās esošās cūkas. Pirmajā gadījumā infekcija likvidēta saskaņā ar cūku klasiskā mēra apkarošanas instrukciju — 40 dienās, otrajā gadījumā paredzams, ka karantīna tiks atcelta š. g. 4. jūnijā. Domājams, ka potenciālais infekcijas avots Latvijā ir savvaļas cūkas, jo 1995. gadā, izmeklējot savvaļas cūku asins paraugus, 21% gadījumu savvaļas cūkām konstatēta klasiskā cūku mēra vīrusa klātbūtne.

Arī Talsu un Tukuma rajonā cūku klasiskā mēra uzliesmojumā ir pamatotas aizdomas uz savvaļas cūkām kā primāro infekcijas avotu. Tas nozīmē, ka aktuāls jautājums ir par savvaļas (meža) cūku orālo imunizāciju pret klasisko cūku mēri, ko ar sekmēm praktizē Vācijā u. c. valstīs.

Pašreiz šos pasākumus nevaram veikt finansiālo apsvērumu dēļ.

Ministru kabinets slimības apkarošanai izdalīja papildus Ls 43,7 tūkst., taču Finansu ministrija papildu līdzekļus nepiešķīra, bet iedalīja Ls 40 tūkst. no Ls 138 tūkst. 1996. gadā paredzētās tāmes. Tas nozīmē, ka, iegādājoties ārkārtējās situācijas likvidēšanai nepieciešamās vakcīnas, šīs summas pietrūks biopreparātu iegādei Tešenas slimības, leptospirozes u.c. infekciju apkarošanai un profilaksei.

Šobrīd ir iegādāta cūku klasiskā mēra vakcīna no Vācijas, tuvākajā laikā tiks pabeigta cūku imunizācija Valkas, Balvu, Alūksnes un Gulbenes rajonā.

6. Cik reģistrēti mājdzīvnieku saslimšanas gadījumi ar trakumsērgu 1995. gadā un 1996. gada 3 mēnešos? Vai ir bijuši cilvēku saslimšanas gadījumi, vai slimība progresē vai samazinās?

Trakumsērga ir ļoti bīstama infekcijas slimība, ar kuru var saslimt arī cilvēks. Galvenie trakumsērgas izplatītāji un uzturētāji dabā ir plēsīgie savvaļas dzīvnieki — lapsas, jenotsuņi, āpši u.c. sugas. Tie inficē mājdzīvniekus, visbiežāk suņus un kaķus, kuri savukārt kļūst par infekcijas izplatītājiem. 1995. gadā pavisam bija 206 trakumsērgas skarti punkti, kuros saslima un arī nobeidzās 224 dzīvnieki, t. sk. savvaļas dzīvniekiem — 155 skartie punkti, kuros saslima un nobeidzās 168 savvaļas dzīvnieki. No mājdzīvniekiem ar trakumsērgu 1995. gadā saslima 14 govis, 1 cūka, 22 suņi un 19 kaķi.

1995. gadā Latvijas Republikā pret trakumsērgu profilaktiski ir imunizēti 104,1 tūkst. suņi un 9,3 tūkst. kaķi, bet slimības skartajos punktos pret trakumsērgu piespiedu kārtā ir vakcinēti 2038 mājdzīvnieki.

1995. gadā dzīvnieku saslimstība ar trakumsērgu salīdzinājumā ar 1994. gadu ir samazinājusies (attiecīgi 206 un 242), bet savukārt saslimušo savvaļas dzīvnieku skaits 1995. gadā ir vislielākais pēdējo deviņu gadu laikā.

Pēdējais cilvēka saslimšanas un nāves gadījums bija 1994. gadā Saldus rajonā. Cietušais pēc kontakta ar slimu meža dzīvnieku netika ziņojis ne veterinārajam dienestam, ne arī griezies pēc medicīniskās palīdzības. Jāatzīmē, ka pēc medicīniskās palīdzības 1993. gadā griezušies un piespiedu kārtā pret trakumsērgu vakcinēti 6129 no suņiem un kaķiem cietušie cilvēki, 1994. gadā — 7112 cilvēki, 1995. gadā — 5508 cilvēki, bet 1996. gada pirmajā ceturksnī piespiedu kārtā pret trakumsērgu imunizēti 848 cilvēki.

Lai kardināli atveseļotu Latvijas Republiku no trakumsērgas, bez mājdzīvnieku (suņi, kaķi) obligātās imunizācijas ir jāveic arī savvaļas dzīvnieku orālā imunizācija, kuru pēdējos gados plaši pielieto Eiropā, tādējādi krasi samazinot savvaļas dzīvnieku saslimšanu ar trakumsērgu.

Valsts veterinārais departaments kopā ar Labklājības ministrijas Vides veselības departamentu ir izstrādājis nacionālo programmu trakumsērgas apkarošanai.

7. Cik Latvijā procentuāli ir inficētas govis, jaunlopi ar liellopu leikozi, kādi konsekventi pasākumi tiek veikti, lai leikozi ātrāk likvidētu vai samazinātu līdz minimumam, un kad tas gaidāms?

1995.gadā Latvijā, veicot kārtējos plānotos pretepizootiskos pasākumus, konstatēts, ka ar govju leikozi pavisam saslimuši 3,5% liellopu, t.sk. 2,3% jaundzīvnieku un 3,0% nobarojamo dzīvnieku (1991.gadā — 51%).

Lai govju leikozi ātrāk apkarotu, 1994.gada 15.martā Valsts veterinārais departaments izstrādāja instrukciju, kurā, pamatojoties uz veterinārmedicīnas zinātnes un prakses sasniegumiem, tika ieviesti jauni principi inficēto dzīvnieku novērtēšanā, izmantošanā, to produkcijas izvērtēšanā un slimo dzīvnieku likvidēšanā. Šī instrukcija paredz, ka pēc diagnozes noteikšanas ar leikozi slimās govis ir nekavējoties jāizolē un atkarībā no fizioloģiskā stāvokļa tuvākajā laikā jālikvidē, tās aizliegts dabīgi vai mākslīgi apsēklot.

Arī 1995.gada 1.martā izdotajā valsts standartā “Govs piens, tā pieņemšana” ir paredzēts, ka ar leikozi slimo govju pienu pieņem ne augstāk kā II šķirā.

Ventspils rajons, kurā uz 1996.gada 1.janvāri bija 20 ar govju leikozi slimu dzīvnieku, govju leikozes problēmu varētu atrisināt jau šogad vai nākošā gada I pusgadā, turpretī Madonas rajonā ir 2190 ar leikozi slimu dzīvnieku, kuru atveseļošanu veic pēc īpaši sastādīta plāna.

Paredzams, ka 1998.— 1999.gadā govju saslimstība ar leikozi tiks samazināta līdz 0,3—0,5%, kas saskaņā ar Starptautiskā epizootiju biroja “Dzīvnieku veselības kodu” tiek uzskatīts par valsts labvēlīgu statusu raksturojošu līmeni.

8. Kādas dzīvniekiem un cilvēkiem kopīgas infekcijas slimības reģistrētas Latvijas Republikā pēdējos divos gados?

Pēdējos divos gados Latvijas Republikā cilvēkiem un dzīvniekiem kopīgas reģistrētās lipīgās slimības ir trakumsērga, leptospiroze, trihineloze, listerioze, salmoneloze, kailā ēde, mikrosporioze, ērču vīrusencefalīts, kolibakterioze.

9. Ar kādiem medikamentiem Latvijas lopkopību nodrošina “Sigfarm”? (Pievienot veterināro medikamentu sarakstu.)

SIA “Sigfarm” pašreiz veterinārmedicīnu nodrošina ar 63 preparātiem.

Šīs firmas “Piedāvājumu” pievienojam.

10. Kādi un cik daudz iepirkti mājdzīvnieku attārpošanas līdzekļi, tai skaitā cik iepirkts preparāts “Hebantāls” no “Bayer” firmas?

1992.gadā, izmantojot Starptautiskās rekonstrukciju un attīstības bankas kredītu, iegādāti sekojoši pretattārpošanas zāļu līdzekļi: Ivermektīns — 3800 flakoni, Fenbendazols — 356kg un Febantels (Bayer) — 3000kg. Valsts veterinārais departaments ir noslēdzis līgumus ar valsts un privātajām licencētajām veterināro zāļu lieltirgotavām, aptiekām un firmām par kredīta izmantošanu. Sakarā ar dzīvnieku skaita strauju samazināšanos šajos gados veterināro zāļu izplatītājiem radās zināmas grūtības pasūtīto zāļu apjomu realizācijā. Pēc pašreizējās informācijas, Ivermektīns un Fenbendazols praktiski ir realizēti, bet Febantels realizēts par 44%.

11. Kādus un no kādām valstīm LR iepērk lopkopības vajadzībām biopreparātus, medikamentus, vai iedalītie naudas līdzekļi nodrošina absolūti nepieciešamo minimumu tādu biopreparātu iegādei, uz kuru bāzes veiktie izmeklējumu rezultāti tiks atzīti par ES standartiem atbilstošiem?

Lipīgo slimību pretepizootisko pasākumu veikšanai tiek iegādāti diagnostikumi (antigēni), diagnostiskie serumi, alergēni, ārstnieciskie serumi un vakcīnas. Veterinārās laboratorijas infekcijas slimību diagnostikā pamatā izmanto Krievijā, Ukrainā, Čehijā un Vācijā ražotos diagnostikumus. Vakcīnas un alergēnus iepērkam no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Kazahijas, Čehijas, Vācijas, Holandes, Francijas u.c. valstīm.

Lai pilnveidotu infekcijas slimību, it sevišķi vīrusu, izraisīto slimību diagnostiku, nepieciešami papildu līdzekļi gandrīz visu infekcijas slimību imūnfermentatīvās analīzes diagnostikumu iegādei no vadošajām ārzemju biopreparātu ražotājfirmām.

Budžeta līdzekļu trūkuma dēļ apmēram 70% no iegādātajiem biopreparātiem ir iepirkti Krievijā un citās NVS valstīs, kur to cenas ir daudz zemākas salīdzinoši ar Rietumvalstīm.

Iedalītie budžeta līdzekļi 1996.gadam nodrošina tikai 11,7% no vajadzības, tas nenodrošina pat minimālo obligāto pretepizootisko pasākumu izpildi, nemaz nerunājot par ES valstu standartiem atbilstošas lipīgo slimību diagnostikas bāzes (modernas aparatūras, pasaulē atzītu diagnostikumu, reaģentu) radīšanu.

Lai daļēji kompensētu radušos situāciju, Valsts veterinārais departaments maksimāli izmanto speciālā budžeta līdzekļus, kā arī meklē citas finansēšanas formas (piem., caur ārzemju projektiem un programmām).

12. Kāda situācija ar veterinārā dienesta štatu, veterināro laboratoriju un to aprīkojuma atbilstību, lai nodrošinātu uzlikto pienākumu izpildi?

Valsts veterinārajā dienestā uz 1996.gada 1.maiju ir 572 štata darbinieki, t.sk. veterinārajās laboratorijās 221 darbinieks. Valsts veterinārais dienests, veicot reorganizācijas pasākumus laika periodā no 1991. — 1996. gada 1.aprīlim, samazināja dienestu par 735 štata vienībām, t.sk. laboratorijas par 406 štata vienībām.

Pašreiz laboratoriskos diagnostiskos izmeklējumus veic Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centrs, 19 rajonos esošās veterinārās laboratorijas un 6 rajonos nodibinātie veterinārie diagnostiskie kabineti pie veterinārajām pārvaldēm.

Ņemot vērā valsts epizootisko situāciju, plānotos obligātos pretepizootiskos pasākumus un izmeklējumus turpmāk veiks Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centrā un 4 novadu veterinārajās laboratorijās, kuras tiks izveidotas atbilstoši Eiropas standarta 45001 prasībām. Pārējos rajonos veidosim diagnostiskos kabinetus pie veterinārajām pārvaldēm, kas pilnīgi nodrošinās zemniekiem un pārējiem dzīvnieku īpašniekiem, kā arī produkcijas pārstrādātājiem nepieciešamos piena, gaļas un citu produktu bakterioloģiskos, ķīmiskos un bioķīmiskos izmeklējumus, bet nepieciešamības gadījumā arī lopbarības laboratoriskos izmeklējumus.

Sakarā ar nepietiekošo finansiālo nodrošinājumu sevišķas grūtības rada modernu, augstražīgu laboratoriju iekārtu, diagnostikumu, standarta tīrvielu, krāsvielu, ķīmisko reaktīvu, kvalitatīvu laboratorijas trauku iegāde, kas apgrūtina diagnostiskā darba izpildi.

Lai pilnībā nodrošinātu laboratoriju darbību atbilstoši Eiropas standarta EN 45001 prasībām, papildus būtu nepieciešams investēt ap 250 000 Ls .

Šie augstākminētie uzdevumi, t.sk. Eiropas Savienības prasībām atbilstošas laboratoriski diagnostiskās bāzes pilnveidošana, ir jāveic nekavējoši, jo pretējā gadījumā tiks kavēts Latvijas Republikas lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports uz ārvalstīm, t.sk. iedalīto eksporta kvotu izpildi uz Eiropas Savienību.

1996.gada 8.maijā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs J.Lapše