NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Darbs, bezdarbs — šodien, rīt

ANDRIS BĒRZIŅŠ, darba lietu valsts ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Ministra kungs, pastāstiet, lūdzu, kāda situācija patlaban ir darba tirgū Latvijā. Kāds ir darba piedāvājums?

— Tas, protams, ir atkarīgs no valsts ekonomiskā stāvokļa, jo darba piedāvājums svārstās līdzi ekonomikas svārstībām valstī. To vēlreiz apstiprināja banku krīze, kas izraisīja arī bezdarba pieaugumu. Tagad darba piedāvājums palielinās. Taču brīvo darba vietu piedāvājums ir visai nosacīts process un grūti statistiski novērtējams.

No vienas puses, likums nosaka, ka darba devējam brīvās darba vietas ir jāreģistrē Nodarbinātības valsts dienestā, no otras puses — ļoti daudzi uzņēmēji šajās darba vietās, pirms tās kļūst brīvas, iekārto citus darbiniekus. Personāla rotācija notiek visu laiku. Turklāt vismaz 30 procenti darba meklētāju neizmanto Nodarbinātības valsts dienesta pakalpojumus un darbu meklē paši vai ar paziņu starpniecību. Interesanti atzīmēt, ka valstī, neraugoties uz bezdarbu, ik mēnesi vidēji brīvas ir 1500 līdz 1800 darba vietas. Iemesli ir divējādi: vai nu šajās darba vietās ir nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki, kas pārzina moderno tehnoloģiju vai arī pilnīgi nekvalificēti darbinieki. Tātad bezdarbam ir arī strukturāla puse.

Daudz ir tādu, kas ilgstoši strādājuši par tehnologiem, tehniķiem, respektīvi, vidējais tehniskais personāls, kā arī rutinēti kalpotāji, kuru darbs tagad vairs nav pieprasīts. Tie ir cilvēki, kuriem mēs gan varam piedāvāt pārkvalificēties, bet kuri dažkārt paši nav gatavi to darīt. Viņi bieži vien saka: es gribu darīt to pašu darbu, ko darīju iepriekš, es vēl pagaidīšu. Tādus cilvēkus grūti iekārtot darbā, jo konkrētā darbā, ko viņš veicis līdz šim, piedāvājumu ir ļoti maz vai pat nav nemaz, bet mainīt savu kvalifikāciju vai profesiju cilvēks nevēlas.

Mums ļoti nopietni jāapsver, kā ietekmēt cilvēku psiholoģiju. Proti, cilvēkam, kamēr viņš strādā, visu laiku ir arī jāmācās, jāseko līdzi ekonomiskajām izmaiņām valstī un regulāri jāceļ sava kvalifikācija vai pat jāmaina profesijas. Šajā ziņā presei jānāk palīgā un jāveido sabiedriskā domā, ka tikai retais varēs nodzīvot savu darba mūžu līdz pensijai nemācoties, nepaaugstinot savu kvalifikāciju. Tie laiki, kad cilvēki lepojās ar to, ka visu mūžu nostrādājuši vienā amatā, ir beigušies. Darba tirgus kļuvis mobilāks, un cilvēkam nākas tam pielāgoties. Ja cilvēks ilgāku laiku nevar atrast darbu, tad vispirms cēlonis jāmeklē sevī, nevis citos.

— Statistika rāda, ka Latvijas lielajās pilsētās bezdarba rādītāji turas tā sauktajā “veselīgajā” līmenī, taču Latgales pusē — Ludzas, Preiļu, Jēkabpils, Rēzeknes rajonos — šie rādītāji spītīgi saglabājas 22 līdz 26 procentu robežās. Liekas, ka tur pat augsti kvalificēts speciālists ne vienmēr atrod darbu.

— Šai problēmai ir dziļas saknes. Gan ap Rēzekni, gan Daugavpili un Jēkabpili ir tāda pati infrastruktūra kā citviet valstī: dzelzceļš, autoceļi, tāpat ir savi rūpniecības uzņēmumi. Tad kāpēc bezdarba rādītāji šajā pusē ir tik augsti un cilvēkiem nav darba? Vaina meklējama makroekonomiskajā situācijā. Kāpēc Rīgas aglomerācijā bezdarba līmenis ir zem četriem procentiem? Lielā mērā to nodrošina Rīgas tuvums, tas veicina šā reģiona attīstību. Cilvēkiem no tuvākas un pat tālākas apkārtnes ir iespējams vienas vai pusotras stundas laikā nokļūt Rīgā, tur strādāt un vakarā atgriezties mājās. Uz Rīgu brauc strādāt no Jūrmalas, Tukuma, Jelgavas, pat no Dobeles un Aizkraukles. Arī pašvaldības ir ieinteresētas šajā kustībā, jo šo cilvēku ienākuma nodoklis tiek pārskaitīts tām pašvaldībām, kuru teritorijās viņi dzīvo.

Bet Latgalē attālumi ir pārāk lieli, lai brauktu uz darbu uz tiem Latvijas centriem, kas ekonomiski attīstās, bet tā rūpniecība, kas tur bija, daļēji ir zaudējusi tirgu. Otrs faktors — sociālisma laikā laukos dzīvoja trīs reizes vairāk cilvēku, nekā pašlaik ir vajadzīgs nodarbināt lauksaimniecībā. Toreiz laucinieki tika sadzīti ciematos, kolhozu centros, kur tagad viņi dzīvo pilsētas tipa mājokļos. Šie cilvēki pie mājokļa ir “piesieti”. Tā kā dzīvoklis nav iemītnieku īpašums, viņš to nevar pārdot, lai pārceltos uz citu vietu, kur ir labākas darba iespējas, un cilvēks ir spiests dzīvot tur, kur viņš ir, un gaidīt, kamēr darba piedāvājums sameklē viņu. Tāpēc vien, manuprāt, ir nepieciešama ātrāka dzīvokļu privatizācija. Līdzīgā situācijā ir cilvēki, kas atguvuši savus zemes īpašumus. Sakarā ar to, ka Latvijā nedarbojas zemes tirgus, īpašnieks nevar šo zemi ieķīlāt, lai bankā saņemtu kredītu saimnieciskās darbības aktivizēšanai, jo zemei nav īstās cenas.

Uzskatu, ka šajā teritorijā, lai samazinātu bezdarbu, ir “jāiedarbina” zemes tirgus, jāveic dzīvokļu privatizācija un valstij — gan šiem rajoniem, gan visai valstij kopumā, jāizstrādā konkrēta struktūrpolitika. Tieši šo struktūrpolitiku mēs visu laiku gaidām no mūsu Ekonomikas ministrijas.

Ir jāzina, kas būs mūsu valsts — tūrisma valsts, banku valsts vai lauksaimniecības valsts. Droši vien, ka tā būs vairāk rūpniecības nekā lauksaimniecības valsts. Tādā gadījumā jādefinē, kādas nozares tiks attīstītas. Ja mēs šodien varētu droši pateikt, ka Jēkabpils tuvumā tiks celts liels celulozes ražošanas kombināts, tad jau tagad ap to sāktu veidoties attiecīga infrakstruktūra. Arī Latgales cilvēkiem būtu sava noteikta mērķa izjūta, jo ap šādiem lieliem objektiem veidojas apkalpojošā sfēra, ceļi, veikali, kafejnīcas, dzīvojamās mājas un citi objekti un struktūras. Taču struktūrpolitika vien, protams, nespēs atrisināt bezdarba problēmas, ja nedarbosies zemes un dzīvokļu tirgus.

— Kā zināms, ziemas mēnešos bezdarba līmenis arvien ir augstāks nekā vasaras mēnešos. Taču jaunākie statistikas dati tomēr rāda, ka ir neliela tendence bezdarbam turpināt pieaugt. Kā jūs to izskaidrosit?

— Varbūt tā vēl ir ieilgušās ziemas ietekme, taču es to vairāk izskaidroju ar to, ka notiek valsts uzņēmumu intensīva privatizēšana. Es prognozēju, ka bezdarbs turpinās pieaugt, taču tas nebūs lecienveidīgs pieaugums. Tas turpināsies arī vasarā. Par šo nepatīkamo parādību ir jādomā ļoti nopietni, jo, ja valstī vidējais bezdarba līmenis sāk pārsniegt astoņus procentus, tad tas rada nopietnas sociālas problēmas.

Domāju, ka šogad salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bezdarba līmenis pieaugs par kādiem diviem procentiem. Tas notiks uz uzņēmumu privatizācijas un valsts saimniecības pārstrukturizēšanas rēķina. Privatizētajos uzņēmumos vairs nebūs tāda kārtība, ka līdz šim valsts uzņēmumos, kad bez darba palikušie atrodas ilgstošā bezalgas atvaļinājumā, bet saglabā formālas darba attiecības, cerot, ka uzņēmums sāks atkal darboties kā agrāk.

— Nesen notikušajā pašvaldību vadītāju sanāksmē tika izteikts viedoklis, ka, turpinoties pašreizējai valsts politikai, Latgales novadu sāks pamest gan inteliģence, gan augsti kvalificēti speciālisti. Kāds ir jūsu uzskats?

— Es tomēr domāju, ka Latgalē situācija vēl nav tik katastrofāla. Jā, četros rajonos — Rēzeknes, Lūdzas, Preiļu un Jēkabpils rajonā — bezdarba ziņā stāvoklis ir ļoti smags. Taču turpat kaimiņos ir rajoni, kur bezdarbs nav tik liels, un ir iespēja meklēt darbu tur. Vēl saglabājas arī valsts infrastruktūras, kurās turpina strādāt augsti kvalificēti speciālisti. Tāpat laukos pastāvēs gan skolas, gan ambulances, gan kultūras iestādes, tātad saglabāsies arī darbs ārstiem, skolotājiem un kultūras darbiniekiem. Valsts netiecas samazināt šo iestāžu skaitu. Neaizmirsīsim abus lielos Latgales centrus Rēzekni un Daugavpili, kas no laika gala ir cīnījušās par šī novada galvaspilsētas statusu. Šajās pilsētās ir pieteikami lieli inteliģences un kvalificēta darbaspēka resursi. nedrīkst ignorēt arī baznīcas lomu Latgales novada norisēs. Tās kalpotāji ir inteliģenti, tautai tuvi cilvēki un spēj palīdzēt iedzīvotājiem orientēties šī laika kolīzijās.

Ja valstij izdotos tuvākajā laikā “iedarbināt” zemes tirgu un sakārtot dzīvokļu privatizācijas jautājumus, tad šī nelāgā procesa attīstība apstātos. Latgalei ir nepieciešamas investīcijas. Nupat Ekonomikas ministrija informēja, ka Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka piešķīrusi Latvijai 12 miljonus ekiju (12 milj. latu) mazo un vidējo uzņēmumu darbības attīstīšanai. Mēs valdībā spriedām, ka šī nauda jāiegulda Latgales sīko un vidējo uzņēmēju darbības aktivizēšanā, īpaši veicinot pārstrādes nozaru attīstību.

— Kā veidosies darba devēju un darbinieku atttiecības jaunajos apstākļos, kad lielākā daļa uzņēmumu būs privatizēti? Kā ministrija plāno sakārtot šīs attiecības?

— Vispirms jāatzīmē, ka šajā jomā ir notikušas lielas izmaiņas likumdošanā. Tās ir fiksētas jaunajā Darba likumu kodeksā. Ja vērtējam no likumdošanas viedokļa, tad jāatzīst, ka Latvijā ir viens no labākajiem likumiem par koplīgumiem, mums ir sava likumdošana par arodbiedībām, ir izveidojušās arī darba devēju organizācijas. Mums ir laba bāze, lai nostiprinātu jaunās attiecības starp darba devējiem un darbiniekiem.

Protams, pēc privatizācijas pabeigšanas uzsvari šajās attiecībās mainīsies. Kaut vai darba samaksas jautājums — algu mēs līdz šim prasījām no valdības. Pēc privatizācijas to regulēs koplīgums starp darba devēju un darbiniekiem.

Uzskatu, ka nākotnē priekšroka tiks dota nozaru līgumiem. Piemēram, ķīmiķu arodbiedrība noslēdz līgumu ar ķīmisko uzņēmumu vadību par noteiktiem, vienotiem principiem visā nozarē, lai nodrošinātos pret cilvēku, respektīvi, darbinieku pārpirkšanu vai pārvilināšanu, kas uzņēmumos rada neveselīgu konkurenci strādājošo vidū. Jau tagad var minēt daudz šādu piemēru.

Turpmāk daudz vairāk darba būs mūsu darba aizsardzības inspekcijai. Viņu funkcijās lielāks īpatsvars būs darba likumdošanai. Tās efektivitāte daļēji kļūs atkarīga no darba devēja un darbinieku sadarbības. Vienlaicīgi, protams, Latvijā jau tuvākajā laikā ir jāizstrādā streiku un lokautu likums. No vienas puses, ar to tiktu ierobežota strādājošo rīcības brīvība, piemēram, bet brīdinājuma uzsākt strieku; no otras puses, — darba devējiem tiktu liegta iespēja boikotēt darbinieku prasības un intereses.

— Vai šīs attiecības būs iespējamas noregulēt, ja valstī neizveidosies spēcīgas nozaru arodbiedrības? Liekas, ka pašlaik apmēram 70 procenti strādājošo nav arodbiedrību biedri. Vai tādā gadījumā viņi netiks pakļauti pilnīgai darba devēju patvaļai?

Darba likumu kodeksā paredzēts, ka darbinieku intereses pārstāv arodbiedrības vai arī strādājošo pilnvarotie pārstāvji. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, Latvijā apmēram 25 procenti strādājošo ir arodbiedrību biedri. Rietumvalstīs ir līdzīga aina, un viņu līderi uzsver, ka nav svarīgi, cik biedru ir arodbiedrības rindās, ir svarīgi, cik liela daļa no tiem, kas neietilpst arodbiedrībās, atbalsta viņus.

Manuprāt, mūsu arodbiedrības līderi pirms pēdējā kongresa bija pārāk politizējušies. To apliecināja tas, ka arodbiedrības kā tādas piedalījās vēlēšanās. Es to uzskatu par kļūdu, jo vairums cilvēku arodbiedrībās meklē sociālo aizstāvību nevis meklē kādu, kam deleģēt tiesības pārstāvēt sevi politiski. Jaunā Brīvo arodbiedrību savienības vadība, liekas, nebūs tik ļoti politizēta un kļūs “arodbiedrībnieciskāka”. To apliecina jaunās vadības konstruktīvā darbība.

Ir jābūt gan spēcīgām arodbiedrībām, gan spēcīgām darba devēju organziācijām — tie ir divi pretspēki, kas veicina darba attiecību pozitīvu attīstību. No valdības puses tiks sekmēta šo abu spēku sadarbība. To apliecina fakts, ka Saeimā ir ratificēta Starptautiskās darba organizācijas konvencija nr. 144 par trīspusējo — valdības, darba devēju un darbinieku — sadarbību un izveidota Trīspusējā konsultatīvā padome. Tas nozīmē, ka šīs konvencijas principi tiks un jau tiek iestrādāti nacionālās likumdošanas aktos. Trīspusējās sadarbības princips patlaban ir ieviests septiņos mūsu valsts likumos. Mēs centīsimies attīstīt šo sadarbību, jo saprotam, ka tā sekmē sociālo mieru sabiedrībā.

— Paldies par interviju!

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"