Literatūras zinātnieks Ojārs Zanders:
“Mārtiņš Luters un evaņģēliskā Rīga”

Rīga nenoliedzami ir viena no pirmajām luterticībai pievērstajām pilsētām Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Daži procesi te norisa sinhroni ar Vāciju, daži pat Vāciju apsteidzot. Rīga, piemēram, nebija galvenā Hanzas savienības pilsēta (tāda bija Lībeka), bet Rīgā Lutera mācība uzvar jau 1523./1524.gadā, Lībekā toties tikai ap 1530.gadu.

Kā izskaidrot luterticības straujos panākumus Rīgā, Tērbatā, Rēvelē (Tallinā) un citās toreizējās Livonijas pilsētās? Kā izskaidrot Lutera īpašo, aktīvo attieksmi pret notikumiem Livonijā? Luteram te nebija tiešu radinieku, bet saviem ticības brāļiem un domubiedriem viņš sūtīja ap 17 gan ar roku rakstītus, gan iespiestus vēstījumus. Daļa no tiem vēl saglabājusies minēto pilsētu arhīvos.

Luterānisma ātru izplatību Livonijā sekmē fakts, ka katolicismam te nav bijušas dziļas saknes. Ne pamatiedzīvotāju latviešu un igauņu vidū, ne arī Hanzas pilsētas Rīgas vāciskajā pilsonības slānī. Rīgas pilsoņi grib kļūt politiski, saimnieciski un arī garīgi neatkarīgāki no Rīgas katoļu arhibīskapa, neciest no viņa ķildām ar Vācu ordeni. Pilsētas bagātību vairošanu sekmētu arī katoļu baznīcas īpašumu sekularizācija. Tālaika Rīgā kaltajām metāla naudām vienā pusē bija ordeņa mestra ģerbonis ar uzrakstu “Magister Livoniae”, bet otrā pusē virsbīskapa ģerbonis ar uzrakstu “Archiepiscopus Rigensis”. Pēc 1526.gada arhibīskapa ģerboni nomaina pilsētas ģerbonis un uzraksts “Moneta Nova Rigensis”.

Čaklajiem un iniciatīvas bagātajiem Rīgas pilsoņiem arī imponēja Lutera paustās atziņas:

“Nejautā, vai kāds ir drēbnieks vai kurpnieks, zemnieks vai pilsonis, dižciltīgs vai vienkāršs cilvēks. Ja viņš tic uz Kristu, dzīvo dievbijīgi un kalpo savam tuvākam, tad viņš ir dzīvs svētais.”

“Dievs rūpējas, bet mums jāstrādā.”

“Kristīgam cilvēkam jārunā maz, bet jāstrādā daudz.”

Sava loma ir arī gados vecā arhibīskapa Jaspera Lindes slimībai, jaunā arhibīskapa Johana Blankenfelda neiecietībai, ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga kompromisa meklējumiem, kurš pats gan paliek vecajā ticībā, bet ar varu arī netraucē Reformācijas gaitu. Aktīva ir Rīgas rātes sekretāra Johana Lomillera nostāja, kuru atbalsta birģermeisters Konrāds Durkops. Pāvesta biežā iejaukšanās Livonijas pilsētu likteņos nebija pa prātam daudziem.

Katolicisms Rīgā nebalstījās uz senām un stiprām tradīcijām, spēcīgu un labi pārdomātu baznīcas organizāciju, kā tas bija Itālijā, Francijā, Spānijā, Črijā vai Dienvidvācijā. Livonijas franciskāņu un dominikāņu klosteri nebija tāds vecās ticības balsts, kā tas bija Vakareiropā.

Luterānismam Livonijā bija jau sagatavota labvēlīga augsne. Ja problemātiska un vēl pētama ir radikālā Rostokas maģistra Nikolava Rusa uzturēšanās un darbība Rīgā vēl pirms 1517.gada (pēc dažām ziņām viņš Rīgā arī miris), tad neapstrīdama ir Roterdamas Erasma darbu plašā izplatība Rīgā un pārējā Baltijā. Viņš arī sarakstījies ar pirmo Rīgas Pētera baznīcas evaņģēlisko mācītāju Andreasu Knopkenu. Reformācijas sākuma fāzē, kad luterānisma un humānisma ceļi vēl negāja šķirti, Lutera aprindās vēl nereti teica “mūsu Erasms”. Bija pat apgalvojumi, ka “Luters tikai esot izperējis jau Erasma sadētās olas.” Jau Erasms bija aicinājis pievērsties dziļākām Bībeles un citu garīgo rakstu studijām: “Mēs skūpstam baznīcas svēto vecās kurpes un viņu netīros kabatas lakatiņus, bet viņu patiesās relikvijas, tas ir, viņu dziļdomīgās grāmatas, mēs atstājam novārtā.”

Kad Luters 1523.gadā sūta savu pirmo vēstījumu rīdziniekiem, Reformācija Rīgā ir jau principā uzvarējusi. Arī Rīgā, tāpat kā pārējā Eiropā, ātri nonākušas Lutera 95 tēzes, kas 1517.gadā iezīmē Reformācijas sākumu Vitenbergā. Laikabiedri saka, ka tuvāko pāris nedēļu laikā eņģeļi paši bijuši šīs vēsts tālāknesēji Eiropā. Populārs kļūst Lutera izteikums 1519.gadā: “Baznīca ir visur, kur tiek sprediķots un pielūgts Dieva vārds”, tāpat 1520.gadā iznākušais darbs “Par kristīga cilvēka brīvību”, kur formulēts mūsdienu demokrātijas pamatprincips: “Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietām un nav pakļauts nevienam.” Galvenā Svēto Rakstu atslēga ir ticība, nevis tā sauktie labie darbi, kas labi reizēm šķiet tikai pašam darītājam: “Darbi cilvēku nepadara ne labu, ne ļaunu, bet cilvēks dara labus un ļaunus darbus.”

Ar saviem Vormsā 1521.gadā teiktajiem vārdiem Luters apliecina savu uzskatu nopietnību un dziļumu: “Šeit es stāvu, citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz! Āmen!” Protams, arī rīdziniekus apdraud visai bargais Vormsas edikta publicējums 1521.gadā, ar ko pāvests cer salauzt nepakļāvīgā Lutera pretestību: “Neviens nedrīkt lasīt M.Lutera sacerējumus, tos pirkt, pārdot, turēt mājās, pārrakstīt, drukāt un ļaut iespiest citiem.”

Bet pirmos Rīgas luterāņu mācītājus stiprina paša Lutera sacītais: “Pirmais un augstākais mīlestības darbs, kas kristīgam cilvēkam jādara, kad viņš kļuvis ticīgs, ir — citus ļaudis vest pie ticības, tāpat kā viņš pie tās ticis.” Mēs būtu slikti kristieši, ja savas ticības dēļ neko nespētu paciest. “Ja gribi būt Kristus roze, tad atceries, ka tev jāstaigā pa ērkšķiem,” atgādina Luters.

Andreass Knopkens Pētera baznīcā un Silvestrs Tēgetmeijers Jēkaba baznīcā ir pirmie liela mēroga evaņģēliskie sprediķotāji Rīgā jau 1522.un 1523.gadā. Knopkena sprediķi nav saglabājušies, bet viņa komentārs Vēstulei romiešiem, ko ar Johana Bugenhāgena un Fīlipa Melanhtona ieteikumu iespiež 1524.gadā Vitenbergā, pamatojas uz jau iepriekš Rīgā sludināto. Tas ir agrīns evaņģēliskās mācības izklāsts ne tikai Rīgā, bet visā Eiropā. Ar labiem darbiem vien Dieva žēlastība nav iegūstama, galvenais ir ticība.Kristus negrib, ka tie, ko viņš ir izpircis ar savām asinīm, atkal zemotos kāda priekšā. Mums nav jāskūpsta pāvesta ar podagru slimās kājas. Knopkens asi noraida pāvesta garīgās un politiskās pretenzijas. Izvirtusī priesterība līdz šim ne cēlusi, bet aptumšojusi kristīgās baznīcas godu. Knopkena komentētā Vēstule romiešiem (In epistolam ad Romanos) pavisam izdota Vācijā 4 reizes, ne tikai Vitenbergā, bet arī Strasburgā; tas liecina par šī darba popularitāti.

Par Knopkena dzīvi ziņu maz. Viņš dzimis Vācijā, Kistrīnas pilsētā, mācījies Treptovas pilsētas skolā, vēlāk līdz 1521.gadam bijis tās pedagogs. Te sadraudzējies ar vēlāk ievērojamo Reformācijas darbinieku Bugenhāgenu ar iesauku Pomerānus — Luteram tuvu stāvošu cilvēku. Kad Bugenhāgens 1521. gadā pārceļas uz Vitenbergu, arī Knopkens pāriet uz Rīgu, kur viņa brālis Jēkabs ir Pētera baznīcas domkungs. Knopkens ilgstoši sarakstījies ar Erasmu; uz Rīgu viņš pārnāk ar Bugenhāgena un Melanhtona ieteikumu. Rīgā vispirms viņš ir palīgmācītājs Pētera baznīcā, kur, pēc paša izteikuma, reizēm jāsprediķo arī tiem, kas kalpo “vairāk vēderam nekā garam”. Jau 1522.gada vasarā viņš iesaistās Rīgā teoloģiskā disputā ar katoļu garīdzniekiem. 1523.gadā katoļu mūki Rīgu gan demonstratīvi atstāj, bet, savu nepanākuši, vēlāk klusītēm atgriežas.

1522.gadā evaņģēliskā garā Rīgā sāk sprediķot arī no Rostokas nākušais Silvestrs Tēgetmeijers. Viņš ir radikālāks un skarbāks par Knopkenu, bet katrā ziņā mērenāks par vēlāk Rīgā, Valmierā un Tērbatā nonākušo Melhioru Hofmani, kas savu mūžu noslēdz Vācijas cietumā kā anabaptistu sludinātājs. Tieši Tēgetmeijeram nākas Tērbatā klusināt M.Hofmaņa sacelto nemieru. Jau 1520. gadā Luters bija brīdinājis: “Es negribu, lai evaņģēlijs tiktu aizsargāts ar varu un asinsizliešanu.”

Luters neatbalsta svētbilžu grautiņus un citus varmācības recidīvus ne Vācijā, ne Livonijā. Tad jau no debess velves būtu jārauj zemē arī Saule, Mēness un zvaigznes, jo tās taču spīdējušas arī agrāk. “Elki jāiznīdē sirdī, bet, kas dauza akmeņus, tas vēl joprojām ir elku pielūdzējs, tikai dumpīgs, velnišķīgs pēc dabas.” Luters, kura mācībā ir arī mistikas un iracionalitātes elementi, protams, ir teicis: “Ticībā nedrīkst pieķerties tam, ko var just un sajust, bet tam, ko nevar sajust un kas, kā Pāvils raksta, nav redzams.” Bet viņš ir arī atgādinājis: “Es labprāt gribētu redzēt, ka visas mākslas, bet sevišķi mūzika kalpotu tam, kas tās devis un radījis.” Čpašas simpātijas Luteram ir pret mūziku, ko viņš sauc par augstu Dieva dāvanu, kas stādāma tuvu teoloģijai. “Dziesmas aizkustina vairāk nekā svētrunas,” teicis Luters, un viņa varenā “Dievs Kungs ir mūsu stipra pils” ir visa šī trauksmaina laikmeta apliecinājums mūzikā.

Rīgas rātes sekretārs Johans Lomillers savās divās vēstulēs Luteram uz Vitenbergu 1522.gadā informē viņu par Reformācijas gaitu Livonijā. Viņš aicina Luteru būt rīdziniekiem par apustuli Pāvilu. Ja Luters nevar rīdziniekiem veltīt īpašu rakstu, lai vismaz tos iedrošina, pasveicina garāmejot.

Jau vēstulē domubiedram Georgam Spalatinam Vācijā Luters 1523.gada 23.janvārī pauž prieku par Reformācijas panākumiem Livonijā. Tai pašā gadā Vitenbergā tika iespiests tieši livoniešiem veltītais Lutera darbs “Den auserwahlten lieben Freunden Gottis, allen Christen zu Righe, Revell u. Tarbthe in Liefland, meinen lieben Herren u. Brudern in Christo”. Visu izšķirot Dieva žēlastība, nevis, tā saucamie, labie darbi. Cilvēks attaisno sevi ar ticību, nevis ar ārišķīgām kulta ieražām, kas reizēm izskatās kā Dieva zaimošana. Sakramenta sīkāku skaidrojumu rīdziniekiem var dot viņu pašu mācītāji Rīgā. Luters brīdina, ka arī Livonijā starp ganāmpulka avīm var būt paslēpušies vilki.

Rīdzinieku atbildes vēstules kopija agrāk glabājusies Rēveles pilsētas arhīvā. Citā vēstulē jau pieminētajam G.Spalatinam Luters 1524.gada 1.februārī raksta: “Evaņģēlijs uzvar un izplatās Livonijā, sevišķi pie rīdziniekiem, no kuriem nesen saņēmu vēstules un sūtni. Tik brīnišķīgs ir Kristus.”

1524.gadā Vitenbergā iespiests Lutera aicinājums visu pilsētu rātskungiem vācu zemē (An die Ratherren aller Stotte Teutscheslands, das sy Christliche schulen aufrichten und halten sollen), kas ir mudinājums arī Rīgas pilsētas maģistrātam — veidot laicīgās skolas, dibināt bibliotēkas. Kā tieša šī aicinājuma atbalss ir “Bibliotecha Rigensis” tapšana 1524.gada martā.

Rīgas pilsētas pirmais bibliotekārs, starp citu, ir viens no pirmajiem Rīgas latviešu luterāņu mācītājiem — Nikolavs Ramms, ar kura vārdu saistāmi pirmie garīgo tekstu tulkojumi latviski. Arī līdz šim neatrastais 1525.gada izdevums Vācijā, ko varētu saukt par pirmo latviski iespiesto grāmatu.

1524.gadā Vitenbergā iznāk rīdziniekiem veltītais Lutera darbs ar 127.psalma skaidrojumu: “Der hundert und Sieben und zwentzigst psalm, ausgelegt an die Christen zu Rigen ynn Liffland.” Te ir runa arī par skolu dibināšanu un evaņģēlisko mācītāju aprūpi. Dievs rīdziniekus jau bagātīgi esot apveltījis ar savu vārdu, tā ka grūti vēl ko piebilst. Dieva vārds, protams, reizēm kritis arī uz akmeņiem. Dažs meklējot nevis Kristu, bet drīzāk sava paša gandarījumu. Ja Dievs mūs sargās, no kā tad mums vēl baidīties, drošina Luters.

1525.gadā Vitenbergā iznāk “Eyne Christliche vormannug von eusserlichem Gottis dienste unde eyntracht, an die yn lieffland, durch Martinum Luther und andere”. Blakus Lutera sacerējumam te arī J.Būgenhāgena un M.Hofmaņa darbi.

Lai gan kristietības ārējās formas vien pie svētlaimības neved, Luters neieteic to varmācīgu laušanu. Vara mums dota ne jau graušanai, bet esošā uzlabošanai. Visos Dieva tīrumos starp labību zeļ arī nezāles, tāpat kā ikvienā mājā ir dažādi trauki; ne tikai sudraba biķeri vien. Pasaulē arī sātans izsējis savu sēklu.

Lutera vēstījumi rīdziniekiem teoloģiskajos un baznīcas organizācijas jautājumos nav viņa vienīgā saskare ar baltiešiem. Viņš rakstījis gan Rīgas, gan Rēveles rātei arī par dažādiem praktiskiem jautājumiem. 1529.gada 31.augusta vēstulē Rīgas rātei viņš ieteic miera ceļā atrisināt strīdu ar katoļu arhibīskapu. 1537.gada 31.oktobrī viņš dod padomu kādā laulības šķiršanas prāvā, bet 1540.gada 26.augusta vēstulē ieteic par evaņģēlisko sprediķotāju rīdziniekiem Engelbertu Šetekenu. Luters apliecina viņa piederību Augsburgas konfesijai, atzīst viņa dievbijību, godīgumu, labās valodu zināšanas. Cik šis maģistrs būs labs kā mācītājs, gan Luters neuzņemas spriest, jo no kanceles sprediķojam to nav dzirdējis. Vēlāk šis maģistrs, liekas, bija mācītājs Vecgulbenē, un tā ir zināma sakritība, ka tieši pie Gulbenes baznīcas skatāms vienīgais Luteram celtais piemineklis Latvijas lauku novados.

Lutera, Melanhtona un Būgenhāgena ieteikumi nereti ir ne tikai mācītājiem, kas devušies uz toreizējo Rīgu, Vidzemi un Kurzemi. Ar Lutera un Melanhtona atbalstu par Rīgas Domskolas rektoru nāk Nīderlandes zemnieka dēls Jakobs Batus. Luters sarakstās ar Dr.Johanu Brīsmanu, kas 1527.gadā pārnāk no Kēnigsbergas uz Rīgu, lai kopā ar Rīgas luterāņu mācītājiem izveidotu pirmo Rīgas eveņģēliskās baznīcas dievkalpojuma kārtību.

Rīga kopā ar Vitenbergu, Magdeburgu, Kēnigsbergu un Štrālzundi pieder pie tām vācu pilsētām, kur šādu dievkalpojuma kārtību izveido visagrāk. Rēvelei sastādītā palikusi rokrakstā, bet Rīgai veidotā agenda “Kurtze Ordnung des Kirchendienstes” iespiesta Rostokā 1530.gadā, vēlāk Knopkena pārstrādāta arī atkārtoti 1537.gadā. Pēc tam tā vairākkārt iespiesta Lībekā un tāpat kā populārā Rīgas dziesmu grāmata bijusi izplatīta visā Ziemeļvācijā. Arī šeit izpaudusies Rīgas prioritāte.

Savas dzīves noslēgumā (1546) Luters redz Reformācijas panākumus ne tikai Livonijā, un tomēr viņš raksta pieticīgi un piesardzīgi: “Šī dzīve nav dievbijība, bet ceļš uz dievbijību, nav veselība, bet atveseļošanās, nav esamība, bet tapšana, nav miers, bet vingrināšanās.” Viņš lūdz, lai viņa vārdu labāk noklusē, lai saucas par kristiešiem, nevis luterāņiem: “Kas ir Luters?” vaicā pats ticības reformators. “Mācība taču nav mana. Es arī neviena labā neesmu pie krusta sists.” Attieksme pret Dievu ir cilvēka dzīves galvenā problēma. “Ar Dieva vārdu nevar jokus dzīt,” brīdina Luters. “Ja tu to nesaproti, tad noņem cepuri viņa priekšā.” Kur nav izpratnes, lai ir vismaz bijība. Un īsi pirms nāves teiktie Lutera vārdi apliecina viņa skepsi pret visu pārejošo un laicīgo: “Mēs visi esam ubagi. Tā tas ir.”

Lutera ietekme Latvijā bijusi liela arī turpmākajos gadsimtos. Kara posta, bada un epidēmiju gados, kad šķita zudis pēdējais glābiņš, cilvēku ausīs skanējusi dziesma. Veclaicīga un neveikla izteiksmē, bet nepārprotama saturā: “Lai ir to velnu vēl cik daudz,/Kas grib mūs visai parīt.//Mēs tomēr esam Dieva draudz’/Neko tie nespēj darīt.” Arī latviešu mēlē, mūsu paša Kristofora Fīrekera latviskojumā atskanējis Lutera paustais vārds. “Dievs, savu vārdu uzturi!” Uzturi baltās dienās un jo vairāk nebaltās.