1. februāra sēde. Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 20., 21.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

J.Kaksītis (DPS). Es ierosinu vispirms nobalsot par izmaiņām Krimināl-kodeksa 23.pantā tādā redakcijā, kā to iesniedz komisija, tas ir, izslēgt ceturto daļu un papildināt septīto daļu ar vārdu “mēnešos”.

Sēdes vadītāja. Runāt neviens nevēlas. Lūdzu balsošanas režīmu!

 

J.Kaksītis. Es domāju, tā kā nav neviens pieteicies runāt par šo jautājumu, tātad arī balsojums nav nepieciešams sakarā ar to, ka redakcija ir tā pati, kas pieņemta ir pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies! Līdz ar to 23.pants ir pieņemts jaunajā redakcijā. Lūdzu, nākamo!

 

J.Kaksītis. Tātad par pārejas noteikumiem. Es jau sniedzu informāciju, un es lūdzu jūs atbalstīt pārejas noteikumus tādā redakcijā, kāda ir jūsu rīcībā, kā arī noteikt, ka Ministru kabinetam jāizstrādā likumprojekts par apžēlošanas kārtību.

Sēdes vadītāja. Par pārejas noteikumu 1.pantu Valsts prezidents ir iesniedzis savu labojumu, ko komisija nav atbalstījusi. Tā kā zālē nav Valsts prezidenta, kas varētu piekrist vai nepiekrist komisijas atzinumam, par šo labojumu ir jābalso. Lūdzu balsošanas režīmu! Tātad deputāti balso par Valsts prezidenta priekšlikumu izslēgt pārejas noteikumus — atbalstīt vai neatbalstīt šo priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par — 7, pret — 33, atturas — 19. Priekšlikums nav pieņemts.

Labojumu vairāk nav. Lūdzu deputātus balsot par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā” pieņemšanu kopumā otrajā, galīgajā lasījumā! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — 2, atturas — 4. Likums “Grozījumi Latvijas Kriminālkodeksā” pieņemts.

 

Likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības nolīgumu par automobiļu starptautisko satiksmi”. Indulis Bērziņš — “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts, — Ārlietu komisijas vārdā!

 

I.Bērziņš (LC). Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi! Ja jūs atceraties, tad pagājušajā reizē mēs nenobalsojām šo likumprojektu otrajā lasījumā, kaut arī pieņēmām kā steidzamu, jo dažiem kolēģiem radās jautājumi par šī nolīguma 18.punktu jeb, vienkārši sakot, par to, kam tas ir izdevīgi, kurai valstij tas ir izdevīgi. Protams, slēdzot līgumu, mēs varētu formāli paziņot, ka izdevīgi tas ir abām valstīm, ja jau līgums ir noslēgts. Ārlietu komisija šinī sakarā atsevišķā sēdē izskatīja šo jautājumu. Tika vēlreiz pieaicināti speciālisti no ministrijas, kuri arī izskaidroja reālo situāciju. Un noskaidrojot reālo situāciju, izrādījās, ka tieši Latvijas pusei ir ļoti izdevīga šī punkta pastāvēšana dotajā līgumā. Jo pretējā gadījumā tieši Latvijas pusei tas izmaksātu daudz dārgāk. Un tieši Latvijas puses speciālisti, kas slēdz šo līgumu, daudz ko darījuši, lai attiecīgais 18.punkts tiktu ierakstīts šinī līgumā. Tātad tas izriet no tā, ka kravas pārvadājumi pa Krievijas teritoriju no Latvijas puses ir daudz lielāki, teritorija ir daudz lielāka, un no visa pārējā, kas ar to saistīts. Komisijā tika izskatīti visi jautājumi, kuri radās. Nekādus labojumus uz otro lasījumu komisija nav saņēmusi. Tāpēc es aicinātu nobalsot par šo likumprojektu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 69, pret — 1, atturas — 3. Likums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības nolīgumu par automobiļu starptautisko satiksmi” pieņemts.

 

Nākamais dienas kārtības jautājums — likumprojekts “Grozījumi likumā “Par pievienotās vērtības nodokli””. Saeimas Prezidijs ir saņēmis sekojošu dokumentu. “Saeimas Prezidijam. Par 1.februāra sēdes 35.jautājumu — likumprojekts “Grozījumi likumā “Par pievienotās vērtības nodokli””. Lūdzu atlikt minēto jautājumu uz vienu nedēļu sakarā ar papildu ziņu ievākšanu saskaņā ar Kārtības ruļļa 136.pantu.” Runāt par priekšlikumu neviens nevēlas. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par priekšlikumu atlikt minētā jautājuma izskatīšanu sakarā ar papildu ziņu ievākšanu uz vienu nedēļu! Lūdzu rezultātu Par — 63, pret — 1, atturas — 3. Jautājuma izskatīšana tiek atlikta uz vienu nedēļu.

 

Nākamais dienas kārtības jautājums — “Grozījumi Latvijas Darba likumu kodeksā”. Ludmila Kuprijanova, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāte, — komisijas vārdā!

 

L.Kuprijanova (TSP). Cienījamie kolēģi! Mēs strādāsim ar dokumentu nr.241. Grozījumus Latvijas Darba likumu kodeksā mēs izskatām otrajā lasījumā, un uz otro lasījumu ir iesniegts viens priekšlikums no deputāta Kārļa Druvas kunga. Komisija, izskatot šo priekšlikumu, pēc būtības tam piekrita, bet tomēr liek priekšā jums pieņemt komisijas redakcijas variantu. Tas viss ir tabuliņā uzrādīts.

Sēdes vadītāja. Kuprijanovas kundze, jūs zināt, ka otrajā lasījumā mēs izskatām pa pantiem likumprojektu!

 

L.Kuprijanova. Jā! Mums ir tikai viens labojums un tikai 15.pantā. Mums vairāk nav ko skatīt. Nav nekādi priekšlikumi iesniegti.

Sēdes vadītāja. Kārlis Druva, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

 

K.Druva (LZS, KDS, LDP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Kad apspriedām valsts budžetu, mēs dzirdējām virkni deputātu izsakoties par mūsu iedzīvotāju labklājību. Tomēr neesmu dzirdējis nevienu deputātu izsakoties par to, ka Latvijā mēs katru dienu redzam un ignorējam klaju diskrimināciju pret tiem, kuriem joprojām ir visgrūtāk iztikt un iegūt labi atalgotu darbu, lai varētu gādāt par sevi, bērniem un savām ģimenēm. Tādēļ šodien es aicinu katru deputātu atbalstīt mūsu Darba likumu kodeksa sakārtošanu, lai visi Latvijas iedzīvotāji varētu kandidēt uz normālu darbu, neskatoties uz to, vai darba ņēmējs ir gados jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete. Kā piemēru rādīju jums vienu sludinājumu, kuru jūs varējāt redzēt 17.janvāra “Dienā”, laikrakstā 6.lapā. Šeit vienkārši ir rakstīts, ka aicina darbā ekonomistu — vīrieti vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Un tad tomēr nākošais jautājums būtu — kā ir ar citiem vecumiem? Šādus sludinājumus jūs varat redzēt katru dienu gan katrā Latvijas laikrakstā, gan radio, gan televīzijā. Bet ko tad mēs darām priekš cilvēkiem, kuri ir 45 — 50 gadus veci vai vecāki? Ko mēs darām priekš sievietēm, kuras bez vīra mēģina audzināt savus un bieži vien mūsu pašu bērnus? Vēl bēdīgāk ir ar mūsu fiziski ierobežotiem invalīdiem. Zināms, šis likums neatbilst viņu prasībām, jo par darba pieejamību invalīdiem ir runāts darba aizsardzības likumā. Bet šodien mūsu invalīdiem iespēju iegūt atbildīgu, labi atalgotu darbu tikpat kā nav. Taču Amerikas Savienotajās Valstīs un citās attīstītajās valstīs statistika rāda, ka invalīdi kā grupa ir viena no visatbildīgākajām, kad runa iet par darbaspēku, kas ierodas strādāt katru dienu un savlaicīgi veic uzticēto darbu. No savas personīgās pieredzes varu apgalvot, ka fiziski ierobežoti invalīdi ir tikpat augstas klases profesionāļi un ražīgi kā mēs, pārējie, bez šādiem ierobežojumiem. Šāda diskriminācija netiek pieļauta nevienā Rietumeiropas valstī un citās attīstītās demokrātiskās valstīs. Šīs valstis rūpīgi dara visu, lai diskriminācija netiktu pieļauta jebkādā veidā, un, ja pārkāpumus atrod, tad valsts dod cietējiem iespēju saņemt atlīdzību tiesas ceļā. Sazinoties ar Valsts darba inspekcijas direktoru, sapratu, ka neviens cilvēks nav griezies pie Valsts darba inspekcijas ar sūdzību par to, ka nav pieņemts darbā vecuma vai dzimuma dēļ. Vēl bēdīgāks ir fakts, ka Valsts darba inspekcija nav vērsusies pret nevienu darba devēju par šādu klaju diskrimināciju. Ceru, ka tas ir vienīgi tādēļ, ka šobrīd mūsu likums par šādiem pārkāpumiem vienkārši klusē. Fakts arī ir tāds, ka šodien sods par likuma pārkāpumu vēl ir izteikts rubļos. Tātad sāksim ar šo likumu sakārtošanu un turpināsim. Lūdzu jūsu atbalstu manam iesniegumam, jo galu galā mans iesniegums runā par to, kāda konvencija ir pieņemta visā pasaulē. Un tātad lūdzu jūsu atbalstu manam priekšlikumam. Paldies!

Sēdes vadītāja. Kristiāna Lībane, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāte!

 

K.Lībane (LC). Cienījamie kolēģi! Es runāšu Juridiskās komisijas vārdā, jo Juridiskā komisija ir otra komisija, kas ir atbildīga par šo likumprojektu. Komisijas vārdā es gribu teikt, ka mēs noteikti sagatavosim priekšlikumus uz trešo lasījumu, bet šodien, izskatīšanas gaitā otrajā lasījumā es vienkārši pāris reižu īsi vērsīšu jūsu, un it sevišķi atbildīgās komisijas locekļu, uzmanību uz tiem pantiem, pret kuriem mums bija iebildumi.

Tātad par 15.pantu. Lai nerastos pretrunas starp šo un citiem Darba likumu kodeksa pantiem, kuri nosaka dažādas tiešas un netiešas priekšrocības ne tikai attiecībā uz darba ņēmēja vecumu, kā izriet no piedāvātās redakcijas, bet arī attiecībā, piemēram, uz dzimumu, tad būtu jāsvītro, mūsuprāt, vārdi “likumā paredzētā” un jāpapildina šī panta redakcija ar atrunu, kas skanētu aptuveni šādi: “Izņemot tos ierobežojumus un priekšrocības, ko paredz šis un citi likumi un normatīvie akti.” Un es lūgtu atbildīgo komisiju apsvērt šādu iespēju uz trešo lasījumu, un mēs to arī iesniegsim noteikti rakstiski. Paldies!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu, komisijas vārdā... Nevēlaties ...

 

L.Kuprijanova. Es gribētu tikai pateikt, ka es lūgtu atbalstīt komisijas piedāvāto variantu, jo tas pēc būtības neatšķiras no deputāta Druvas varianta. Es paskaidrošu, kādēļ mēs mainījām, pielikām tos vārdiņus “kā paredzēts likumā”. Un arī šobrīd Juridiskā komisija vēl drusciņ grib precizēt, jo šajā pašā likumā ir 180.pants, kas runā par bērnu tiesību aizsargāšanu, proti, ka pieņemt pastāvīgā darbā var bērnus tikai no 15 gadiem, kā var izmantot bērnus, teiksim, līdz 15 gadiem, kādos darbos, un tā tālāk. Un, ja mēs ierakstām vienkārši vārdu “vecums”, kā piedāvā deputāts Druva, tad mēs varam nonākt pretrunā ar bērnu tiesībām, jo tad iznāk, ka mēs varam praktiski arī zīdaiņus sākt noformēt darbā un izmantot. Nu, tas ir varbūt tāds tīri juridisks moments, tādēļ es lūgtu atbalstīt komisijas variantu otrajā lasījumā. Un acīmredzot mēs jau esam saistījušies iepriekš ar Juridisko komisiju, trešajam lasījumam mēs vēl precīzāk noteiksim bērnu tiesību aizsardzību. Tādēļ es lūgtu nobalsot tomēr tieši par komisijas piedāvāto redakciju.

Sēdes vadītāja. Tātad vispirms balsojam par deputāta Kārļa Druvas iesniegto 15.panta redakciju. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 35, pret — 10, atturas — 22. 15.pants pieņemts Kārļa Druvas redakcijā.

 

L.Kuprijanova. Es neviļus maldināju jūs, cienījamie kolēģi, jo mums priekšlikumi nebija ienākuši, bet ir komisijas labojumi dažādos pantos, un tas ir gabaliņā pie dokumenta nr.65. Tie labojumi jums jau bija piestādīti uz pirmo lasījumu, kad mēs jums stāstījām principā, kādi ir labojumi šajā likumprojektā. Un pilnīga taisnība ir priekšsēdētājas kundzei, ka forumā mums vajadzētu nobalsot arī visus šos pantus. Tad mēs tos apspriedām jau pirmā lasījumā, bet formāli mums ir jābalso, un tādēļ... Tātad dokuments nr.65, un tas ir 16.pants. Es varu atgādināt būtību. Šis pants izraisīja lielas debates, jo tas runā par darba līguma termiņu. Un darba līguma termiņi mums bija noteikti sekojoši, un arī šobrīd tie ir, — darba līgumu slēdz uz nenoteiktu laiku, uz noteiktu laiku, uz noteikta darba izpildīšanas laiku. Un šīs trīs formas paliek. Bet, ņemot vērā pēdējos gados veidojušos praksi no darba devēju puses, kā arī ļoti, teiksim, motivētos arodbiedrību iebildumus un jau dažas tiesu prāvas, kas gan ir rets gadījums darba likumdošanā, bet šobrīd notikušas tieši sakarā ar šo pantu, komisija pievieno tam šādu nosacījumu: ja ar to pašu darba ņēmēju darba devējs ir noslēdzis pēc kārtas trešo darba līgumu uz noteiktu laiku, šis līgums, ja to pieprasa darbinieks, uzskatāms par darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku. Un es gribētu jums paskaidrot šīs atrunas ļoti vienkāršo būtību. Tas nozīmē, ka darba devējs slēdz līgumus uz noteiktu laiku, tad viņš tos pārtrauc un atkal slēdz. Un tas būtu normāli, ja tas patiešām būtu kaut kāds vienreizējs darbs jeb, nu, teiksim, vienreizēja darba izpildei vajadzīgais laiks. Bet šobrīd darba devējs izmanto šo pantu tādēļ, lai atlaišanas gadījumā jeb darba līguma pārtraukšanas gadījumā neizmaksātu sociālās garantijas, neizmaksātu atvaļināšanas pabalstu. Un tādēļ komisija ļoti ilgi debatēja par šo jautājumu un nolēma, ka mūsu pienākums tomēr būtu aizsargāt šajā gadījumā darba ņēmēju, un, ja uz vienu un to pašu vietu cilvēku trīs reizes pieņem uz noteiktu laiku, tad pēc darba ņēmēja prasības to var kvalificēt kā pieņemšanu uz nenoteiktu laiku un attiecīgi iestājas visas viņa tiesības tālāk. Es jums tik sīki pastāstu tāpēc, ka daudzi pārējie panti te ir tomēr diezgan tādi formāli, tehniskas dabas labojumi. Šis pants ir diezgan principiāls. Paldies!

Sēdes vadītāja. Kristiāna Lībane, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāte!

 

K.Lībane (LC). Jā, cienījamie kolēģi, šis ir otrais un pēdējais priekšlikums par ko es gribu šodien runāt šī likumprojekta sakarā. Lai gan Juridiskajai komisijai , protams, būs arī citi priekšlikumi uz nākamo lasījumu. Ar šo pantu, kolēģi, ir izveidojusies ļoti sarežģīta situācija. Pirmkārt, jau pati ideja, ka ar to pašu darba devēju noslēgtais pēc kārtas trešais darba līgums uz noteiktu laiku uzskatāms par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, protams, ir diskutējama un ne tuvu nav viennozīmīga. Līdz šim Darba likumu kodeksā nebija normas, kas līdzinātos piedāvātajai normai. Tomēr, kā mums Juridiskās komisijas sēdē paskaidroja valdības izveidotās darba grupas, kas strādā pie likumu kodeksa projekta jaunā varianta, vadītāji, tad saturiski līdzīgu, taču darba ņēmēju intereses vēl vairāk aizsargājošu normu, tas ir, tādu normu, kas paredz nevis trīs pēc kārtas noslēgtus līgumus, bet tikai atkārtotus līgumus, tātad pietiktu ar diviem, Latvijas Republika ir pieņēmusi jau 1990.gadā, ratificējot 1978.gada konvenciju nr.151 par darba attiecībām. Un tātad situācija veidojas sekojoša. Kamēr mūsu valsts likumos nav iestrādāta ne šāda, ne līdzīga norma, jebkura persona var griezties tiesā un atsaukties uz ratificētu starptautisku līgumu, kas, kā zināms, prevalē pār nacionālo likumdošanu. Ja turpretī mēs iestrādājam šādu, maigi izsakoties, kompromisa normu starp šo ratificēto konvenciju un to, kas kodeksā ir pašlaik, tad mēs radām tādu, nezinu pat, kā to formulēt, tālejošu juridisku nekonsekvenci. Tāpēc Juridiskā komisija lūdz atbildīgo komisiju veltīt īpašu uzmanību šim pantam un arī apsvērt iespējas. Faktiski jau iespējas ir tikai divas — vai nu izslēgt šo 16.panta otro daļu, kas ir jau akceptēta pirmajā lasījumā, vai arī saskaņot to ar manis minētās konvencijas normu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lībanes kundze, tad lūdzu vēlreiz — jūs noraidāt šo izstrādāto labojumu un ierosināt atstāt pirmā lasījuma variantu vai piekrītat šobrīd otrajam lasījumam, kādu ir iesniegusi komisija?

 

K.Lībane. Tā kā Juridiskā komisija nav sagatavojusi rakstiskus priekšlikumus uz otro lasījumu, tad, apzinoties to, mēs piekrītam otrajā lasījumā saglabāt šo normu, taču lūdzam atbildīgo komisiju apsvērt šīs divas manis minētās iespējas — vai nu izslēgt šo normu vai saskaņot to ar manis minētās konvencijas normu.

Sēdes vadītāja. Tas ir, uz trešo lasījumu?

 

K.Lībane. Jā.

Sēdes vadītāja. Paldies! Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Kolēģi! Jā, tik tiešām es arī atbalstītu savu kolēģu priekšlikumus saskaņot ar konvencijas normām, bet es vēlētos vērst uzmanību uz vienu citu lietu. Latvija ir starptautiski uzņemta un atzīta daudzās organizācijās, tajā skaitā arī Starptautiskajā darba organizācijā un Starptautiskajā darba devēju organizācijā. Latvijā eksistē arī Darba devēju konfederācija un formāli eksistē pat tripartu sistēma, kuru veido Ministru kabinets, Arodbiedrību padome un Bertrāna kunga vadītā Darba devēju konfederācija. Protams, ir ļoti interesanti, ka jautājums, kurš būtiski skar visas trīs puses, tripartu sistēmas puses, manuprāt, nav saskaņots ar Darba devēju konfederāciju. Te es atgriežos pie jautājuma, ka civilizētajā pasaulē, Eiropā un, es ceru, arī Latvijā, šie jautājumi tiek saskaņoti trīspušu sarunās. Un, protams, trīspušu sarunās vajadzēja parādīties momentam, ka Latvijas norma nedrīkst atšķirties no starptautiskās normas. Tāpēc es arī aicinātu, protams, neizmanīt šo formulējumu — trešais darba līgums, bet atbalstīt pirmajā lasījumā pieņemto. Paldies!

Sēdes vadītāja. Krisberga kungs, jūs zināt, ka labojumi likumprojektos ir jāiesniedz rakstiski komisijai, mēs par mutiskiem priekšlikumiem labot nevaram zālē balsot. Debates par 16.pantu beidzam.

 

L.Kuprijanova. Paldies debatētājiem! Es tomēr lūgtu atbalstīt uz otro lasījumu komisijas piedāvāto variantu, un, protams, komisija, varbūt pat kopīgā sēdē, var apspriest šo pantu ar Juridisko komisiju. Bet, lai arī nākamajos pantos nerastos, teiksim, dažādi komentāri, es gribētu pateikt tikai vienu — to, ka, protams, tā ir veca, ļoti veca kodeksa lāpīšana, mēģinot to tomēr, nu, kaut kā sakārtot šobrīd, jau otrajā Saeimas sasaukumā. Par nožēlu, ne no Tieslietu ministrijas, ne no valdības puses nenāk iekšā praktiski jauns Darba likumu kodekss, kaut gan darba grupas tika veidotas un taisītas. Nu, acīmredzot ir savas problēmas izveidot šo jauno Darba kodeksu, un tādēļ, lai tomēr veco kaut kādi samērotu ar pašreizējiem apstākļiem un arī pieņemtajiem jaunajiem likumiem, mums tas ir jālabo. Tādēļ es lūgtu šo argumentu visu laiku ņemt vērā. Tas nav jauns likumprojekts, nav moderns, nav saskaņots, kā teikt, ar visu, kas varbūt ir jaunajos likumos pieņemts. Un es lūgtu vēlreiz tomēr atbalstīt komisijas piedāvāto variantu, un uz trešo lasījumu tad mēs varam vēl precizēt. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Jo, tā kā deputāts Krisbergs iebilda pret otrajā lasījumā iesniegto panta redakciju, lūdzu balsot par 16.panta... Krisberga kungs, jums ir priekšlikums atstāt pirmā lasījuma redakciju? Tātad balsot par deputāta Krisberga priekšlikumu atstāt 16.pantu pirmā lasījuma redakcijā... Es atvainojos, vārds Aivaram Endziņam, “Latvijas ceļa” frakcijas deputātam! Es atvainojos, Endziņa kungs, es sapratu savu kļūdu, mēs balsojam par redakciju, kāda mums ir 16.pantam iesniegta. Paldies!

Tātad, deputāti, balsojam par 16.panta jauno redakciju! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 4, atturas — 20. 16.pants pieņemts jaunajā redakcijā.

 

L.Kuprijanova. Paldies! Nākamos ļoti daudzos pantus es arī mēģināšu attiecīgi jums lasīt pantu kārtībā. Tātad 20.pantā aizstāt vārdus “Ministru padome” attiecīgajā locījumā...

Sēdes vadītāja. Lūdzu, Aivars Endziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Būtībā rakstveida priekšlikums bija tikai pie viena panta, ja, un šeit viss, kas ir tabulā, ir tas pats pirmais lasījums. Un šeit jau Lībanes kundze no Juridiskās komisijas teica, ka šeit veselā virknē citu pantu ir ļoti daudzas neprecizitātes, pat nepareizs teksts ar spēkā esošo likumu ir dots, kā arī no juridiskās tehnikas viedokļa ir vairākas kļūdas, bet par to Juridiskā komisija dos konkrētus priekšlikumus uz trešo lasījumu. Pašreiz mums ir tikai tāds variants, kāds bija pirmajā lasījumā, neviens priekšlikums rakstveidā iesniegts nav. Līdz ar to mums pa pantiem nav ko iet, mēs varam balsot tikai par šo projektu otrajā lasījumā kā tādu un dot savus priekšlikumus uz trešo lasījumu, un tad ir viss.

Sēdes vadītāja. Endziņa kungs, bet ir komisijas izdarītie labojumi pirmajā lasījumā, kas mums ir apkopoti trešajā sadaļā... Nu, kā tad nav, paskatieties 28.pantu, tas neatbilst tai pirmā lasījuma sadaļai!

 

A.Endziņš. Bet tādā gadījumā, es atvainojos, šeit nekur nav uzrādīts, ir viens un ir otrs. Tas, kas ir ielikts iekšā, — 28.pants nav uzrādīts, ka šeit būtu labojums. 16.pantā, kas ir ar treknāku dots, par ko mums bija nupat diskusija un par ko arī Krisberga kungs aizrādīja, ir tas pats, kas ir otrajā ailītē, kāds bija pirmajā lasījumā. Šeit, šajā gadījumā 28.pantā, jā, te ir otrajā daļā neliels, kā saka, grozījums, bet visos citos pamatā tādas lietas nav.

Sēdes vadītāja. Tātad paldies, Endziņa kungs, mēs tagad darba kārtībā izskatīsim šo nelielo 28.panta grozījumu. Tālākajos pantos šo grozījumu nebūs, un tad balsosim par likumprojektu kopumā otrajā lasījumā. Paldies! Komisijas vārdā vārds deputātei Kuprijanovai, Tautas saskaņas partijas frakcija!

 

L.Kuprijanova (TSP). 28.pantā ir papildinājums, ir runa par pagaidu pārcelšanu dīkstāves laikā. Un esošajā likumā pateikts, ka dīkstāves laika izmantošanas kārtību nosaka darba koplīgums. Komisija piedāvā pie šī teksta pievienot arī iekšējos darba kārtības noteikumus. Tāda ir labojuma būtība.

Sēdes vadītāja. Endziņa kungs, Kārtības ruļļa 97. pants nosaka: “Izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, referents sniedz ziņojumu, pēc kura tiek uzsākta likumprojekta izskatīšana pa pantiem.” Vārds Aivaram Endziņam, “Latvijas ceļa” frakcijas deputātam!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja, cienījamie kolēgas! Tas pats Kārtības rullis nosaka, ka izskata tikai tos pantus, par kuriem ir iesniegti rakstiski priekšlikumi vai pret kuriem tiek izteiktas iebildes. Ja arī šeit tagad ierosināts, ka 28. pants tiek papildināts ar iekšējās darba kārtības noteikumiem... Vai, nu, teiksim, tagad tīri tehniski otrajā ailītē... vai tā ir jauna? Tā ir pirmā lasījuma redakcija, kāda bija, un tas pats ir arī šeit trešajā ailītē, kur ir tā, kā ierosina komisija. Vārds pret vārdu. Tikai tur vienkārši ir pateikts, ka papildināt 28. panta otro daļu pirms vārda “koplīgums” ar vārdiem “iekšējās darba kārtības noteikumi vai”. Un tas tālāk parādās tekstā trešajā ailītē. Ja tas nav bijis pirmajā lasījumā, tad tā ir cita lieta, bet pēc šī teksta, kādā veidā tabula šeit pasniegta, tā ir pirmā lasījuma redakcija un te nekā jauna nav. Līdz ar to, ja nekādu iebildumu nevienam nav, neviens neizsaka, rakstveidā nav, tad mēs par šo pantu vispār nediskutējam un par to arī nav jāziņo. Ziņotāji vienkārši paziņo, ka neviena priekšlikuma vairāk ne pie viena panta nav, komisija nekādus grozījumus vai labojumus nav... Ja neviens deputāts neiebilst pret kādu konkrētu pantu un neaicina to apspriest, tad tā ir cita lieta.

Sēdes vadītājs. Endziņa kungs, Kārtības ruļļa 99. panta otrā daļa: “Ja par pantu nav iesniegti priekšlikumi un deputātiem nav iebildumu attiecībā uz šo pantu, par to atsevišķi nebalso. “Bet pants otrajā lasījumā ir jānosauc, un, ja nav šo... “Tādā gadījumā, ņemot vērā, ka tiek strādāts pie Kārtības ruļļa labojumiem, vajag izlabot arī šo pantu, jo šeit ir teikts: “Ja par pantu nav iesniegti priekšlikumi un deputātiem nav iebildumu attiecībā uz šo pantu, par to atsevišķi nebalso.” (Deputāts A.Endziņš no zāles kaut ko saka.) Jā, Endziņa kungs, to mēs arī gribam, lai nosauc panta numuru, pasaka, ka priekšlikumu nav un labojumu nav, un ejam tālāk, jo man Kārtības rullis ir jāievēro. Endziņa kungs, ja jūs vēlaties debatēt, lūdzu, no tribīnes!

Vārds Aigaram Jirgenam par Kārtības ruļļa 99. panta otro daļu, “Tēvzemes un Brīvības” frakcijas deputātam!

 

A.Jirgens (TB). Es šajā situācijā pilnīgi piekrītu Endziņa kungam, jo tālāk mēs varam paskatīties arī Kārtības ruļļa 100.pantu, kas nosaka, ka otrajā lasījumā balsojami tikai tie priekšlikumi, kas noteiktā termiņā iesniegti atbildīgajai komisijai vai Saeimas kancelejai un līdz balsošanai nav atsaukti. Un tālāk ir 104. panta pirmā daļa, ka pēc visu priekšlikumu izskatīšanas sēdes vadītājs liek uz nobalsošanu likumprojektu kopumā ar pieņemtajiem priekšlikumiem. Un nav jābalso vēlreiz par to pašu redakciju, kas pirmajā lasījumā jau ir nobalsota. Paldies!

Sēdes vadītāja. Paldies! Neviens ne par vienu redakciju, kas nav iesniegta, balsot šobrīd nevienu nav aicinājis, tāpēc lūdzu Ludmilu Kuprijanovu komisijas vārdā turpināt.

 

L.Kuprijanova. Es jau mēģināju piedāvāt jums un mēs nobalsojām par 15. pantu, kas bija iesniegts rakstiski. Tādēļ es tagad lūdzu izskaidrojumu. Man iet pa visiem pantiem otrreiz?

Sēdes vadītāja. Jā, Kuprijanovas kundze! 30. pants — labojumi, iesniegumi nav saņemti. Paliek iepriekšējā redakcija. Ja deputātiem nebūs iebildumu, nosauksiet nākamo pantu un tā tālāk, tā, kā ir noteikts Kārtības rullī, un deputāti nebalsos, ja nebūs citu priekšlikumu.

 

L.Kuprijanova. 33. pants — priekšlikumi nav iesniegti.

Sēdes vadītāja. Iebildumu nav? Tālāk, lūdzu!

 

L.Kuprijanova. 34.1. pants — iesniegumu nav.

Sēdes vadītāja. 33. pants bija pirms 34.1..panta.

 

L.Kuprijanova. Par 33. es jau ziņoju.

Sēdes vadītāja. Lūdzu tālāk!

 

L.Kuprijanova. 34.1. pants — iesniegumu komisijai nav. 35. pants — iesniegumu nav. 37. pants — nav iesniegumu, 38. pants — nav iesniegumu, 40. pants — nav iesniegumu, 48. pants — nav iesniegumu, 49. pants — nav iesniegumu, 62. pants — nav iesniegumu, 66. pants — nav iesniegumu, 85. pants — nav iesniegumu, 92. pants — nav iesniegumu, 101. pants — nav iesniegumu, 102. pants — nav iesniegumu, 103. pants — nav iesniegumu, 135. pants — nav iesniegumu, 176. pants — nav iesniegumu, 208. pants — nav iesniegumu, 216. pants — nav iesniegumu, 241. pants — nav iesniegumu, 246. pants — nav iesniegumu, 254. pants — nav iesniegumu. Vairāk iesniegumu ne par vienu pantu nav, tādēļ es lūgtu Saeimu nobalsot par šā likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Darba likumu kodeksā” pieņemšanu otrajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 65, pret — nav, atturas — 14. Likumprojekts “Grozījumi Latvijas Darba likumu kodeksā” pieņemts otrajā lasījumā.

Lūdzu datumu, līdz kādam iesniedzami labojumi un papildinājumi!

 

L.Kuprijanova. Es lūgtu iesniegt priekšlikumus nedēļas laikā — līdz 8. februārim.

Sēdes vadītāja. Tātad 8. februāris. Iebildumu nav?

 

Nākamais dienas kārtības jautājums — likumprojekts “Par 1985. gada 15. oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu”. Indulis Bērziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts, — Ārlietu komisijas vārdā!

 

I.Bērziņš (LC). Cienījamā sēdes vadītāja, cienījamie kolēģi! Ārlietu komisijas vārdā es lūgtu nobalsot par šo likumprojektu kā par steidzamu. Uzreiz jau gribu pasvītrot, ka es neaicināšu ne savā, ne Ārlietu komisijas vārdā jau šodien balsot par otro lasījumu, un attiecīgi būs laiks — vairāk nekā nedēļa — iesniegt priekšlikumus, kas ir nepieciešami, lai izskatītu šo te dokumentu otrajā lasījumā. Tā kā Ārlietu komisija ir atzinusi nepieciešamību izskatīt šo dokumentu kā steidzamu, es lūgtu nobalsot vispirms steidzamību.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par likumprojekta atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 69, pret — nav, atturas — 8. Steidzamība pieņemta.

 

I.Bērziņš. Tagad pirmais lasījums, ja?

Sēdes vadītāja. Jā, lūdzu!

 

I.Bērziņš. Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! 1985. gada 15. oktobra Eiropas pašvaldību harta nosaka vispārīgos pašvaldību darbības un pašvaldību finansēšanās principus Eiropas Padomes dalībvalstu teritorijā. Latvijas Republikas likumdošana, kas regulē pašvaldību darbības jautājumus, atbilst minētās hartas nosacījumiem. Tādēļ pievienošanās hartai neuzliek Latvijas Republikai papildu pienākumus pieskaņot nacionālo likumdošanu Eiropas Padomes dalībvalstīm izvirzītajām prasībām, bet drīzāk demonstrē attīstītas nacionālas pašvaldību sistēmas pastāvēšanu.

Saskaņā ar hartas 12. panta noteikumiem katrai valstij, kas pievienojas hartai, ir jāapņemas uzskatīt par saistošiem visi minētajā pantā uzskaitītie hartas pirmās daļas panti un punkti vai daļa no tiem.Un tādēļ jau tagad Ārlietu komisijas kā atbildīgās komisijas vārdā es ļoti lūgtu Pašvaldības komisiju nopietni izskatīt šo jautājumu, jo tas ir ļoti specifisks un saistīts ar pašvaldībām, un Ārlietu komisija šajā gadījumā nevarētu tikai sausi savu viedokli ņemt vērā. Ņoti rūpīgi izskatīt tos punktus, kurus vajadzētu iekļaut atbilstoši hartas 12. panta noteikumiem, un iesniegt priekšlikumus Ārlietu komisijai, lai mēs varētu sagatavot nepieciešamos punktus uz otro lasījumu un visi kopā šeit tad... Tad šī harta tiktu skatīta, šis likums tiktu skatīts otrajā lasījumā.

Gatavību pievienoties hartai pirmo reizi izteica jau Latvijas Republikas Augstākā padome, un tas notika 1992. gada 11. martā, taču sakarā ar to, ka hartai pievienoties var tikai Eiropas Padomes dalībvalstis, tas kļuva iespējams tikai pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Padomē, tas ir, pagājušajā gadā. Tāpēc es aicinātu šodien cienījamos deputātus nobalsot par šo dokumentu, par šo likumu par pievienošanos hartai pirmajā lasījumā un attiecīgi tad vienoties par termiņu, kas ir nepieciešams, lai tiešām Pašvaldības komisija un visi pārējie, kas ir ieinteresēti šā jautājuma izskatīšanā, nopietni iepazītos ar šo problēmu un iesniegtu nepieciešamos priekšlikumus Ārlietu komisijai, kura tad sagatavotu jau otro lasījumu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Ernests Jurkāns, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts, īpašo uzdevumu ministrs pašvaldību lietās!

 

E.Jurkāns (īpašo uzdevumu ministrs pašvaldību lietās). Cienījamā priekšsēdētāja, godātie deputāti! Es arī atbalstu tikko izteikto priekšlikumu atzīt steidzamību un, protams, balsošu, es domāju, kopā ar jums, par pievienošanos šai hartai. Tā būs, pirmkārt, mūsu pašvaldību varbūt piecu gadu vēlme, lai mēs pievienotos šai hartai, jo līdz ar to mēs ievērotu tos principus vietējo pašvaldību darbā, kādi ir noteikti šajā svarīgajā aktā attiecībā uz vietējo pašpārvaldi. Un vēl būs nākotnes etaps — ļoti svarīgi divi principi, par ko arī cīnās pašvaldības un kas arī ir svarīgi no demokrātijas principu viedokļa. Tā ir tāda lieta, ka otrā pantā teikts, ka pašvaldību definējums varētu būt... definējumam jābūt likumdošanā, noteiktā aktā, un tur ir arī tāda piezīme, ka vēlams — arī konstitūcijā, tātad mūsu valsts Satversmē. To es arī atbalstu, ka tas noteikti varētu būt šis princips. Arī Pašvaldību savienība vairākus gadus jau ir lūgusi, lai šis princips tiktu ierakstīts. Tagad nu būs grozījumi vai papildinājumi Satversmē, un šo paketi arī mēs varētu sagatavot un virzīt uz komisijām un uz Saeimu izskatīšanai.

Arī šīs hartas 4. pants par pašvaldību funkcijām lūdz un iesaka, ka tām jābūt noteiktām likumdošanā, un arī, vēlams, konstitūcijā. Tātad šie divi punkti varētu būt mūsu Satversmē. Tas radītu stabilu bāzi pašvaldību darbam nākotnē, tāpēc es atbalstu vēlreiz šo steidzamību un, protams, novēlu jums sīki iepazīties ar šo dokumentu un pozitīvi nobalsot otrajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Māris Vītols, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

 

M.Vītols (LZS, KDS, LDP). Latvijas Zemnieku savienības, Kristīgo demokrātu savienības un Latgales Demokrātiskās partijas frakcija atbalsta pievienošanos Eiropas vietējo pašvaldību hartai kā Eiropas pamatdokumentam par vietējām pašvaldībām. Tomēr es vēlos pievērst jūsu uzmanību vienam jautājumam, proti, tam, ka sagatavotajā likuma redakcijā otrajā pantā, kur ir noteikti konkrētie punkti un daļas, kam Latvijas Republika apņemas pievienoties atbilstoši hartas 12. panta noteikumiem, ir izslēgts viens punkts, konkrēti, 4.panta 3.punkts. Mūsu frakcija uzskata, ka šis punkts Eiropas vietējo pašvaldību hartā ir ļoti būtisks, jo definē subsidaritātes principu, kas ir arī viens no Kristīgo demokrātu savienības pamatprogrammas galvenajiem aspektiem, un nosaka tādu principu, ka pamatā valsts pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas vistuvāk pilsoņiem, ka, uzdodot kāda pienākuma izpildi citai varai, ņem vērā uzdevumu apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un ekonomijas nosacījumus. Mēs uzskatām, ka, veidojot mūsu pašvaldību struktūru un veicot pašvaldību reformu, jāņem vērā šis subsidaritātes princips, un uz otro lasījumu iesniegsim priekšlikumu pievienoties arī šim attiecīgajam panta punktam. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. Komisijas vārdā neviens nevēlas vairs runāt. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — 2, atturas — 3. Likumprojekts pirmajā lasījumā ir pieņemts. Otrā lasījuma datumu, lūdzu!

 

I.Bērziņš. Ja Pašvaldības komisija mūs atbalstītu, mēs ierosinātu iesniegt priekšlikumus Ārlietu komisijai līdz 7.februārim — ceturtdienai. Tātad ir nedēļa laika, un nākamajā sēdē Pašvaldības komisija varētu tos izskatīt un iesniegt mums. Pēc nedēļas mēs izskatītu vēlreiz. 7.februāris — ceturtdiena.

Sēdes vadītāja. Bērziņa kungs, steidzamajiem mēs nosakām otrā lasījuma datumu! Lūdzu, tas ir, pēc nedēļas ir 8.februāris. Vēl pēc nedēļas — 15., pēc tam — 22.februāris. Citu priekšlikumu nav. Tātad otrais lasījums 22. februārī.

 

Nākamais — likumprojekts “Par Latvijas Republikas valdības un Zviedrijas Karalistes valdības līgumu par savstarpējo palīdzību muitas jautājumos”.

Indulis Bērziņš, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts, — Ārlietu komisijas vārdā!

 

I.Bērziņš (LC). Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi! Pirms sākam izskatīt šo jautājumu pirmajā lasījumā, es lūdzu komisijas vārdā atzīt šo likumprojektu par steidzamu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par likumprojekta atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 66, pret — 2, atturas — 4. Steidzamība ir pieņemta.

 

I.Bērziņš. Cienījamie kolēģi! Man liekas, ka muitas sakārtošanas jautājums ir viens no tiem jautājumiem par ko pēdējos piecus gadus, varbūt pat vairāk, Latvijā runā varbūt vairāk nekā par citiem jautājumiem. Tas tiešām ir saistīts pirmkārt ar mūsu budžetu un tātad ar visu mūsu labklājību. Nav brīnums, ka mūsu kaimiņvalstis — Rietumu kaimiņvalstis — arī ir ieinteresētas mums palīdzēt muitas jautājuma sakārtošanā. Tāpat kā robežjautājuma sakārtošana, tas ir attiecīgi tālāk saistīts ar šīm valstīm, jo ir bijuši arī bēdīgi fakti, pieņemsim, ieceļotāji. Tas nav tieši saistīts ar muitu, bet ar robežām. Ieceļotāji jau ir mēģinājuši no Latvijas doties tālāk, piemēram, uz Zviedriju. Tas pats, kā jūs saprotat, var notikt arī ar precēm, ne tikai ar cilvēkiem. Tāpēc arī Zviedrijas puse ir ieinteresēta mums palīdzēt, un tāpēc ir noslēgts šis līgums starp Latvijas Republikas valdību un Zviedrijas Karalistes valdību “Par savstarpējo palīdzību muitas jautājumos”. Praktiski līgums ir zināmā mērā līdzīgs tāda veida līgumiem, kas ir noslēgti ar citām valstīm, kuras ir izteikušas gatavību mums palīdzēt šā jautājuma nokārtošanā.Tāpēc es komisijas vārdā lūdzu nobalsot par šo līgumu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Debatēs pieteikušos nav. Lūdzu zvanu! Balsojam par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret — nav, atturas — 3. Likumprojekts pirmajā lasījumā ir pieņemts.

 

I.Bērziņš. Cienījamie kolēģi, tāpat kā iepriekš līdzīgos gadījumos, ja nav iebildumu, es aicinu jūs balsot otrajā lasījumā par šo likumprojektu un pieņemt attiecīgo likumu.

Sēdes vadītāja. Iebildumu nav. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 72, pret — nav, atturas — 3. Likums “Par Latvijas Republikas valdības un Zviedrijas Karalistes valdības līgumu par savstarpējo palīdzību muitas jautājumos” ir pieņemts.

 

Nākamais darba kārtības jautājums — likumprojekts “Latvijas Izglītības likums”.

Andris Tomašūns, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts, — Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā!

 

A.Tomašūns (LC). Cienījamā Prezidija priekšsēdētāja! Prezidij, kolēģi! Jūsu priekšā ir dokuments nr.57, kurā ir iekļauts likumprojekts par izglītību, pārejas noteikumi, Izglītības un zinātnes ministrijas secinājumi par šo likumprojektu un Ministru kabineta sēdes protokola nr.62 izraksts, kā arī dokuments ar nr.268 par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Šobrīd Latvijā darbojas un ir spēkā Izglītības likums, kas tika pieņemts 1991.gada 19.jūnijā Augstākajā padomē. Pagājušā gada nogalē tika izdarīti daži labojumi šajā likumā, un šis likums ir šobrīd spēkā. Kāpēc ir vajadzīgs jauns likums? Šajos piecos gados ir notikušas ļoti daudzas izmaiņas, kas apsteigušas kādreiz likumā ietvertās normas, attiecības un parādības. Tāpēc droši vien varētu izdalīt veselu virkni dažādu izmaiņu, kas skar gan juridiski, gan ekonomiski, gan sociāli valstī esošo situāciju, kuru šis likums pilnībā vairs neregulē.

Šis likumprojekts, kas atrodas jūsu priekšā, ir tapis ļoti ilgā laikā, faktiski apmēram divarpus gadus strādājot pie tā gan Saeimas deputātiem, gan Ministru kabineta ierēdņiem, gan Izglītības un zinātnes ministrijai, iesaistot arī plašus sabiedrības slāņus. Vairākas reizes likumprojekts ir bijis publicēts un ir bijusi iespēja tā apspriešanā piedalīties gan skolām, gan arī vecākiem un citiem sabiedrības pārstāvjiem. Nesen notikusī valdības maiņa varēja varbūt zināmā mērā ietekmēt šā likumprojekta gaitu, jo to iesniedza iepriekšējā valdība. Bet, veicot pārrunas gan ar Ministru prezidentu Šķēles kungu, gan ar jauno Izglītības ministrijas vadību, tika panākta vienošanās, ka šis likumprojekts tiek akceptēts arī šajā valdībā un tā izskatīšana būtu vēlama jau tuvākajā laikā Saeimas komisijās un šajā Saeimas zālē. Likumprojektu ir atbalstījusi Izglītības, zinātnes un kultūras komisija un Pašvaldības komisija. Man būtu priekšlikums šodien balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Es esmu mazliet uztraucies, jo es runāšu par ļoti nopietnu lietu šā likuma sakarā — par Saeimas darbu vispār. Ar šo likumprojektu, ja mēs drīkstam to tā nosaukt ar jūsu atļauju, es iepazinos jau pagājušajā pavasarī. Un jāsaka, ka mani partijas biedri Ilmāra Lapas personā izspēlēja ar mani neglītu joku. Proti, viņi izstrādāja mūsu partijā arī Izglītības likumu, un Ilmārs Lapa, laikam jokus dzīdams, teica: “Tu arī kā jurists apskaties šo likumprojektu.” Nepateikdams, ka tas nav mūsu partijas likumprojekts.Es aizgāju mājās un tūlīt ķēros pie darba kā bijušais kārtīgs komjaunietis, un mēģināju skatīties, kas tajā likumprojektā ir. Izlasīju vispirms pirmo definīciju — paskaidrojumu par vārdu “izglītība” — un konstatēju, ka izglītība, kura latviešiem visiem ir saprotama, šajā likumprojektā acīmredzot tiek citādākā nozīmē lietota, tiek definēta ar pieciem svešvārdiem. To, godātie kolēģi, paskatieties tajā likumprojektā, kam tas ir uz galda! Es pacietu to, es lasīju tālāk. Es domāju: velns parāvis, piedodiet par izteicienu, vai tiešām mūsējie arī ir tik jocīgi, ka raksta tāda veida likumprojektus. Es izlasīju pacietīgi līdz 3.lappusei, un tad, ziniet, es vilku vienkārši svītru pāri un biju gatavs Ilmāram Lapam teikt, lai mūsējie neraksta, ja neprot uzrakstīt likumprojektu.

Kad es aizgāju uz mūsu biroju, tad man paskaidroja: “Nē, tas ir “Latvijas ceļa” likumprojekts, mēs tikai tev iedevām paskatīties, kā raksta likumprojektus.” Šis ir tas pats likumprojekts nemainītā formā, kas pašlaik atrodas jums uz galda. Ja kādam tas atrodas un ja kāds to ir izlasījis līdz galam, es izsaku līdzjutību tam, kas ir izlasījis to līdz galam.

Šis likums ir pateicīgs materiāls, lai sāktu šeit, Saeimā, beidzot nopietnu sarunu par darba līmeni un Saeimas darba metodēm. Piedodiet, ka sākšu ar bērnišķīgām pamatpatiesībām. Saeima ir augstākā valsts varas iestāde — likumdevēja. Svešvārdā — institūcija. Pamatdarbs — likumdošana. Tad šim pamatdarbam mums ir jābūt gataviem un jāzina, kas ir likumprojekts. Tas ir normatīvs akts, kas aizliedz dot tiesības, nosaka kārtību, bet tas nav pārstāsts, nav literārs sacerējums par tēmu. Taču šis likumprojekts ir sacerējums par tēmu. No normatīva akta tur vispār nav nekā. Paskatīsimies ar tādu jēgas un formas izpratni uz Izglītības likumu! Likums sākas tātad ar terminu definīciju — terminus definē likumos tikai tad, ja tos lieto citādā nozīmē nekā parasti, vai nu sašaurinātā vai paplašinātā nozīmē. Terminus, kas ir pilnīgi skaidri, nevajag definēt. Un vispār arī ieteikts izteikt likumu tā, lai nevajadzētu atsevišķi definēt terminus, bet tikai tekstā paskaidrot. Šis princips ir pārkāpts.

Izglītība. Es jums tagad nolasīšu to definīciju: “Izglītība — mērķtiecīgs personības attīstības process, izglītošanās un izglītošana, un rezultāts ir izglītotība, cilvēka garīgā un garīgi fiziskā kvalitāte.” Vai jums tika skaidrs, kas ir izglītība? (Smiekli zālē.)

Pedagogs, izrādās, nav skolotājs, kas māca, bet persona, kura piedalās izglītības programmas īstenošanā. Tātad nevis māca, bet tikai piedalās mācīšanā. Varbūt tā ir taisnība, ka mēs līdz šim, tā teikt, komunistu laikos, esam tikai piedalījušies, nevis kaut ko nopietni darījuši, bet piedalījušies darbā. Bet to nu nevajadzētu nostiprināt, kolēģi, nevajadzētu nostiprināt likumā šo bezjēdzību, bet tiešām nostiprināt, ka strādā cilvēks.

Tad es vienkārši ņemu uz ātru roku piemērus no šī likuma... likumprojekta, manā uztverē — sacerējuma par tēmu. Profesionālās izglītības definīcijā teikts: “Tā rada iespējas personai nodrošināt savu eksistenci un veidot sociālo karjeru mainīgajos darba tirgus apstākļos.” Profesionālā izglītība tāda ir. Bet pasakiet, kura izglītība un kura cilvēka darbība nerada to pašu. Kāda jēga definēt, ja tas ir visiem vienādi? Šādu tukšu frāžu pilns ir viss sacerējums no vienas vietas. Praktiski, ja tur gadās kaut kas sakarīgs, tad tas ir brīnums un atliek tikai brīnīties. Tāpēc man gribas saukt te no tribīnes: “Autoru! Cienījamo autoru!” Ziniet, gribot negribot man gribas pastāstīt, kā mums bija jauno autoru apvienībā Rakstnieku savienībā. Tie autori, kas bija izkrituši cauri izdevniecībās, sūtīja savus romānus uz Rakstnieku savienību un Prozas sekcija fiksi pāradresēja tos mums, jauno autoru apvienībai. Un tad mēs lasījām daudzus diždarbus, un tad mums izveidojās tāds formulējums, ka tas ir tik ģeniāli diletantisks un gluds, ka tam nevar nekur piesieties. Tikai literatūras tur gan nav. Un es gribu par šo likumprojektu teikt to pašu. Tas ir tik gluds, ka tur nevar piesieties nekur. Redziet, man jāpiesienas sīkumos. Bet tikai likumprojekta gan tur nav.

Gludajā tekstā valda zinātniski birokrātiskais žargons, kas ļoti, ļoti var ietekmēt tos nabaga skolotājus, kas vispār izlasīs cauri šo likumu, sabojājot viņu normālo latviešu valodu. Tur ir, es te piesaukšu, gluži kā anekdotē — spuldzi vairs nesauc par spuldzi, bet par gaismas ķermeni. Skolnieku vairs nesauc par skolnieku, bet par izglītojamo, kas rada, starp citu, pārpratumus tekstā. Mācīšanu vairs nesauc par mācīšanu, bet par programmas īstenošanu. Nozari sauc par apakšsistēmu. Nu, es varētu jūs smīdināt un stāstīt jums minūtes desmit taisni par šo tēmu vien. Vēl tikai vienu tādu elegantāku skaidrojumu jeb, modernajā latviešu valodā sakot, “definīciju interpretāciju”, nevis skaidrojumu. Citēju, tas ir tā: “Izglītības pārvaldes iestāde — iestāde, kas īsteno izglītības pārvaldes funkcijas.” Vārdu sakot, lambaks ir lambaks, kas īsteno lambaka funkcijas. Starp citu, ziniet, ka to, lai nedefinētu vienu vārdu ar to pašu vārdu, man iemācīja 3.klasē vienkārši normāls skolotājs. Ja šis autors nav beidzis pat 3.klasi vai arī nenormālā skolā gājis, tad mums ir jāuzmanās no šādiem autoriem, kas taisa visas mūsu skolu programmas vai pārstāv likumdevējus, augstākos valsts likumdevējus. Iedomājiet, šis cilvēks pārstāv augstāko varu mūsu izglītības jautājumos! Vai tā nav traģēdija, kungi? Un tāpēc es jums gribu sacīt to.

Gandrīz vai pietiktu, bet, lai jūs nedomātu, ka es tikai ņemu definīcijas un ka pārējā tekstā ir ļoti gudras lietas, es nolasīšu, teiksim, uz labu laimi, 16.pantu: “Izglītība tiek iegūta, apgūstot izglītības programmu.” Stop! Tātad nevis apgūstot programmā paredzēto vielu, bet pašas programmas jeb plānus. Paskatos definīcijā: “Izglītības programma — dokuments, kas atbilstoši izglītības pakāpei un veidam nosaka konkrētas izglītības programmas īstenošanas mērķi, uzdevumus...” un tā tālāk. Tad izrādās, ka dokumentu apgūšana ir izglītības apgūšana. Tātad izglītība tomēr apgūstama, iemācoties dokumentus. Jā!

Labi, ņemsim kādu tālāku pantu, lai jūs mani neturētu aizdomās par kaut kādu nepareizu atlasi. 68.pants “Pedagoga vispārējie pienākumi”. Seko uzskaitījums bez jēgas, pēc krieviskā principa “povsedņevno učiķ i tak daļie”. Un es tagad citēju: “Čstenot, atbildēt par sava darba rezultātiem, pilnveidot, ievērot spēkā esošos tiesību aktus...” Bet pasakiet, kuram cilvēkam tad tas nav jādara? (Smiekli zālē.) Jāievēro, piemēram, tiesību akti vai jāuzlabo darba rezultāti? Bezjēdzīga, pilnīgi nevajadzīga, piedodiet, muldēšana!

Bet pietiek, lasiet paši to likumu, ja kāds grib uzjautrināties. Baidos gan, ka jūs, apmēram 90 procenti, neesat šo likumu ne kārtīgi apskatījuši, ne līdz galam izlasījuši, jo tur vajag sevišķu pacietību, kāda piemīt tādiem malēniešiem kā es. Es uzskatu, ka te jau jārunā par garīgo spīdzināšanu — dot cilvēkiem kaut ko tādu lasīt.

Tikai vēl viens jautājums — kāpēc Juridiskais birojs, es uzsveru, Saeimas Juridiskais birojs, kur strādā labi juristi un kas ir pietiekoši kupls, kāpēc tas šādu sacerējumu par tēmu nolaida kā likumprojektu līdz Prezidijam? (Starpsauciens no zāles: “Jāmaina Kārtības rullis!”) Vai viņiem ir kaut kāda atbildības sajūta? Un, ja nav, tad, biedri, nelaimes biedri, mums ir steidzīgi jāmaina Kārtības rullis, lai šīs bezjēdzības nenonāktu tik tālu. Un galu galā Juridiskais birojs ļoti lepni ievēro visus rekvizītus. Ja tur nav kaut kas, kā vajag, ja nosaukums nav tāds, kā vajag, met atpakaļ vai novirza jokodamies kaut kur, kur nevajadzētu novirzīt. Ņoti labi, vajag prasīt kārtību. Bet kāda struktūra ir likumam? Un vai tur vispār ir likums? Par to absolūti neatbild. Mēs formāli kaut ko prasām. Būtība neatbild. Vai tā ir jokošanās? Es domāju, steidzīgi ir jāmaina Kārtības rullis. Tāpēc es saku, ka šī saruna, šis likumprojekts bija lielisks, labs materiāls nopietnas sarunas sākšanai, lai līdzīgas bezjēdzības neatkārtotos. Jo es jums gribu teikt tā — šis likums nav vienīgais. Un es negribu tā autoru tik stipri sist tāpēc, ka tādu autoru ir diezgan daudz. Juridiskajā komisijā mēs strādājam vaiga sviedros, un mani kolēģi Juridiskajā komisijā no dažādām partijām varēs apgalvot, ka ir līdzīgas absurdas lietas. Un pirmā lieta, ko man Kaksīša kungs lūdza Juridiskajā komisijā sagatavot, bija zema līmeņa juriskonsulta darbs, kas bija radies Tieslietu ministrijas juristu neizdarības dēļ un nonāca arī pie mums. Tā es arī formulēju — paldies, ka jūs iedevāt man juriskonsulta darbu zemā līmenī! Kāpēc tādas lietas notiek? Es domāju par šīm metodēm, kas ļauj noiet mums līdz tādu bezjēdzīgu tekstu nokļūšanai šurp. Tās vajadzētu radikāli pārkārtot. Un jums, kas gribat turpināt šo bezjēdzīgo, bezatbildīgo darbu, tiem, kas to grib turpināt, varu teikt tā — lūdziet Dievu, lai Tautas kustība Latvijai nākošajā sasaukumā netiek ievēlēta pietiekošā skaitā, jo mēs šīs nekārtības patiešām novērsīsim un šeit sēdēs tikai cilvēki, kas nopietni gribēs strādāt darbu un...

Sēdes vadītāja. Mauliņa kungs! Es ļoti atvainojos, jūs esat savu laika limitu iztērējis. Tikai, lūdzu, pasakiet, kāds ir jūsu priekšlikums! Kāds ir priekšlikums par pirmo lasījumu?

 

J.Mauliņš. Mans priekšlikums ir tāds, ka tas jānodod arhīvā pie savdabīgām parādībām, kaut kur varbūt tā autora personīgajā arhīvā.

Sēdes vadītāja. Paldies! To gan Kārtības rullis neparedz, un mēs balsot par nodošanu arhīvam nevaram. Saeimas Prezidijs gribētu noņemt izvirzītās pretenzijas pret Juridisko biroju, jo par likumprojektu atbild iesniedzējs, šinī gadījumā Izglītības, kultūras un zinātnes komisija.

Krisberga kungs, jūs minūti izmantosiet? Paldies! Lūdzu zvanu reģistrācijai. Pirms reģistrācijas es nosaukšu debatēs pieteikušos. Tātad nākamais ir Valdis Krisbergs, pēc tam — deputāts Bartaševičs, Anatolijs Gorbunovs, Anta Rugāte, Aida Prēdele, Antons Seiksts. Lūdzu reģistrācijas režīmu un deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāru nolasīt reģistrācijas rezultātus! Godātie deputāti! Vēl pārtraukums nav paziņots. Lūdzu, uzklausiet reģistrācijas rezultātus, lai jums pašiem pēc tam nerastos pārpratumi par atrašanos vai neatrašanos zālē.

 

I.Daudišs (Saeimas sekretārs). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies Valdis Birkavs, Ilmārs Bišers, Oļegs Deņisovs, Oļģerts Dunkers, Aivars Endziņš, Māris Gailis, Janīna Kušnere, Ivars Ķezbers, Valdis Nagobads, Antons Seiksts, Leonards Stašs, Pēteris Tabūns.

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Cienījamie deputāti, lūdzu ieņemt vietas, turpinām darbu! Nākamajam debatēs vārds Valdim Krisbergam, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi, jo sevišķi tie, kuri atgriezušies no pusdienas! Man šodien, atklāti sakot, ir sarežģīta situācija. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbalstījusi šo likumprojektu, lai to nodotu izskatīšanai pirmajā lasījumā. Man kā deputātam un arī kā Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas pārstāvim ir vēlēšanās aicināt deputātus attiecīgajā Kārtības ruļļa kārtībā atgriezt atpakaļ šo likumprojektu. Jautājums — kāpēc šāda duālistiska noskaņa? Mūsu kolēģi no frakcijas “Latvijai” ar lielu emociju pacēlumu parādīja šī likuma smieklīgo pusi. Jā, tik tiešām, šodien šādu likumu lasīt vienkārši ir smieklīgi. Es paanalizēšu to no tīri pragmatiskās puses kā konstruktīvs opozicionārs.

Ņoti būtisks moments ir tas, ka pašreiz mainās budžeta noteikumi, mainās pašvaldību teritoriāli administratīvie noteikumi, priekšā stāv lielas reformas. Tāpēc dažreiz arī varētu domas mainīties pat stundu laikā, jo sevišķi pēc vakardienas Ministru kabineta sēdes. Šis likumprojekts — tas tik tiešām jūtams — ir rakstīts gadiem ilgi, un šodiena šajā likumprojektā nemaz nav parādījusies. Paanalizēsim dažus ļoti būtiskus momentu!

Latvijai intelekts ir viens no momentiem, kas palīdzēs izdzīvot konkurences cīņā ar citām pasaules valstīm. Intelekta pamats ir augstākā izglītība. Nav nekāds noslēpums, ka Latvijā attīstās arī privātizglītība, tajā skaitā augstākā. Un jau šodien ir radīta pelnoša institūcija pie Izglītības ministrijas vai pie kādas citas ministrijas — īsti skaidrs nav, tātad SIA, kas nodarbojas ar augstskolu akreditāciju un licencēšanu. Pie tam katrs priekšmets tiek licencēts un akreditēts, un par to arī pieprasa naudu. Cik es zinu, ne latu un ne divus latus, bet līdz 500 latiem par katru priekšmetu. Kolosāls pelnīšanas veids! Šajā likumā nekas nav pateikts par izglītības licencēšanas mehānismu. Tā kā briest pašvaldību reforma, nav zināms, kas notiks ar rajonu posmu. Un likumā ir iestrādāta sešu klašu obligātā skola, kas ir katrā pašvaldībā. Un tālāk? Absolūti nekas nav skaidrs arī daudzos citos jautājumos. Un var parādīties jautājums, kāpēc manis vadītā komisija tomēr nolēma atbalstīt pirmajā lasījumā. Kompleksi laikam sāk veidoties arī ar nākamo komisijas sēdi. Es saprotu, ka kādam cilvēkam varbūt ir ļoti neveicies un viņam pat ir niknums pret visiem fotogrāfiem tāpēc, ka tā bilde viņam lāga nav iznākusi pašam. Bet likumu par izglītību tikai koleģiālu apsvērumu dēļ komisija nolēma laist cauri pirmajā lasījumā, jo ir doma, ka absolūti visos likuma pantos būs jāiestrādā jaunas normas. Tas kā “jumta likums” ir ļoti vajadzīgs. Un mūsu tauta to gaida tiešām gadiem ilgi.

Likums par vietvārdiem. Pirmo reizi komisija noraida, bet tad, kad kolēģis nāk, gandrīz vai lūgdamies, ka, nu, vajadzētu komisijai pārskatīt savu lēmumu, tā ar sāpīgu sirdi, ar milzīgu iesniegto priekšlikumu lapu skaitu tomēr ļauj šo likumu skatīt pirmajā lasījumā. Un tomēr vadzis neiztur. Likums par zinātni tiek atgriezts atpakaļ. Man ir tieši tāds pats jautājums kā maniem kolēģiem no kustības Latvijai. Kad beidzot mēs sāksim strādāt kvalitatīvi? Un ne jau varbūt visi, bet tie, kuri negrib kvalitatīvi strādāt? Varbūt arī tāpēc pacēlās jautājums Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, ka vajag izlaist pirmajā lasījumā šo likumprojektu cauri, jo nevar taču galu galā savu kolēģu vietā veikt darbu, kas ir jāizdara viņiem pašiem. Protams, par to ir atbildīgs arī komisijas priekšsēdētājs. Un tāpēc es arī lūdzu savus kolēģus — komisiju priekšsēdētājus, savus kolēģus — komisiju locekļus pieiet atbildīgāk likumu sastādīšanas darbam. Arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā iepriekšējos gados bija sacepti pajēli likumi, tas pats Antikorupcijas likums, un vēl dažus citus varētu nosaukt. Bet tas jau ir anekdotiski, ja trīs likumprojekti, no vienas komisijas nākuši, principā neiztur nekādu kritiku. Tāpēc kā Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas pārstāvis es lūdzu atgriezt atpakaļ šo likumprojektu jaunai izstrādei un noraidīt to pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Bartaševičs, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

A.Bartaševičs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie deputāti! Savu uzstāšanos sākšu ar diviem citātiem. Pirmais — no apspriežamā likumprojekta. Izglītības ieguve Latvijas Republikā ir valsts valodā, citās valodās izglītību var iegūt līdztekus valsts valodai nacionālo un etnisko minoritāšu izglītības iestādēs. 7.pants.

Valsts un pašvaldību vidējās izglītības iestādes atbilstoši izstrādātajai valsts programmai šajā laikā, tas ir līdz 2005.gadam, tiek pārveidotas par skolām ar valsts mācībvalodu. Pārejas noteikumu 5.pants.

Otrais citāts — no Eiropas cilvēktiesību konvencijas. Šajā konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Kā var nodrošināt tiesības un brīvības neatkarīgi no valodas nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, pieņemot tādu izglītības likumu, kas paredz valsts un pašvaldību finansēšanas pārtraukšanu izglītībai citā, ne valsts valodā tādā valstī, kurā puse iedzīvotāju pārstāv nacionālās minoritātes? Starp citu, tas fakts, ka skolas ne ar valsts valodu būs vienkārši pamestas no valsts un pašvaldību puses finansējuma jomā, ir ļoti dziļi noslēpts neskaidrajās likuma normās un formulējumos. Bet fakts pats par sevi no tā nemainās.

Es te nejauši atcerējos Eiropas cilvēktiesību konvenciju. Pēc deviņām dienām mēs atzīmēsim gadadienu kopš konvencijas svinīgās parakstīšanas Strasbūrā. Nesen es kopā ar citiem deputātiem uzdevu tieslietu un ārlietu ministriem jautājumu, kad ir plānots ratificēt konvenciju. Savā atbildē cienījamais Birkava kungs minēja, ka tiek apzinātas pretrunas starp Latvijas likumdošanu un minēto konvenciju un ka līdz šā gada 31.janvārim jāsniedz pārskati par pirmajiem 12 pantiem, konvencijas pantiem. Šodien ir 1.februāris. Atļaušos pajautāt likumprojekta atbalstītājiem — ar ko tad Saeima nodarbosies? Ar likuma saskaņošanu ar konvenciju vai ar nesaskaņotību pavairošanu? Vēl vairāk. Eksistē daudz konkrētākas normas, kas aizsargā nacionālo minoritāšu tiesības uz savas dzimtās valodas lietošanu un izglītības iegūšanu tajā. Es šeit domāju vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, kuru Birkava kungs ir parakstījis drusciņ vēlāk, proti, 1995.gada 11.maijā. Attiecībā uz šo konvenciju Birkava kungs, kā ir redzams no viņa atbildēm, pārāk neuztraucas, jo, lūk, to ir ratificējušas tikai četras Eiropas Padomes dalībvalstis. Bet ko tad? Mēs izglītības likumu pieņemam tikai uz pāris gadiem? Jo pēc konvencijas ratifikācijas un stāšanās spēkā būs jāmaina likuma koncepcija. Konvencijā ir teikts, citēšu: “Valstu izglītības sistēmu ietvaros puses apņemas, ja nepieciešams, nodrošināt savu iespēju robežās personām, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, līdzvērtīgas iespējas iegūt izglītību minoritātes valodā vai saņemt instrukcijas šajā valodā tajā teritorijā, kuru vēsturiski vai ievērojamā skaitā apdzīvo nacionālo minoritāšu personas.” Ar to aicinu Saeimu nedarīt lieku darbu, pārtaisot likumu atbilstoši minēto konvenciju normām, un konceptuāli neatbalstīt piedāvāto likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Anatolijs Gorbunovs, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Gorbunovs (LC). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Vispirms es gribētu pievienoties izteiktajai domai par to, ka pozitīvi ir tas, ka mēs esam Saeimā sākuši apspriest Latvijas Izglītības likuma projektu. Protams, runājot par autoriem, te būtu dažādas iebildes. Mēs redzam gan iesniedzēju parakstus, gan arī Ministru kabineta izteikto viedokli. Bet es domāju, ka, lai raksturotu šo likumprojektu, es tomēr sākšu no pozitīvā. Un to varbūt formulēšu tā, ka tas ir mēģinājums sakārtot izglītības sistēmu kaut kādā noteiktā kārtībā. Tas, protams, ir mēģinājums izveidot pamatlikumu. Un sākts, kā jau tas ir pamatlikumos, ar dažādu terminu skaidrojumiem, lietotajiem terminiem. Protams, te sākas arī lielas diskusijas, varbūt ne tikai par atsevišķām valodas lietām, bet par pašu būtību. Taču es gribētu īsi atzīmēt varbūt šeit tās parādības likumā, kuras būtu nopietni jālabo. Un pirmais ir tas, ka likumā nav pietiekami akcentēts izglītības mērķis Latvijā. Bet, ja nav pietiekami akcentēts izglītības mērķis, tad faktiski ar šo likumu nav noteikta vai nav raksturota izglītības politika Latvijā. Un šeit, protams, katrs mēs varētu tīri subjektīvi šos mērķus noteikt un definēt. Es domāju, ka būtu jāietver lielāks personības attīstības aspekts virzībā uz demokrātiskas sabiedrības veidošanu. Man liekas, ka novārtā ir palikuši tādi nozīmīgi izglītības mērķa aspekti kā aktīvs līdzatbildīgs darbs personības veidošanā, ar kuru es saprotu gan tiesības, gan pienākumus brīvā un demokrātiskā sabiedrībā. Un tālāk no tā paša izriet, ka ne mazāk nozīmīgi ir arī izglītības sistēmas mērķsaturā iekļaut tieši pašu skolēnu un studentu lomu zināšanu iegūšanā, darba metožu apgūšanā un tā tālāk.

Otrkārt, nav konsekventi realizēts līdzsvars starp vispārīgām nostādnēm un sīki izstrādātām instrukcijām. Un te jāpiekrīt deputāta kolēģa Mauliņa teiktajam, protams, nedaudz citādākā veidā, vismaz es to gribētu teikt. Piemēram, likumā tiešām tik sīki nebūtu jāapraksta skolēnu un studentu pienākumi, tajos ietverot lietas, kas pašas par sevi ir saprotamas un ir iekļautas mācību iestāžu nolikumos, satversmēs, iekšējās kārtības noteikumos. Šeit var citēt to, ko jau teicu. Vai arī, piemēram, pienākums mācīties, lai iegūtu izvēlētajai izglītības programmai atbilstošu izglītību. Tas, liekas, likumā nav jāraksta. Ir arī citas nekonsekvences, kuras, manuprāt, izriet no tā, ka nav formulēti izglītības mērķi. Pedagogos, studentos un augstskolu pasniedzējos, man liekas, ir jau nostabilizējusies pārliecība, kas balstās uz Eiropas valstu izglītības attīstības procesos iegūto pieredzi, ka pats skolēns, pats students ir atbildīgs par savu izglītību, ka pedagogu uzdevums ir palīdzēt skolēnam un studentam izglītoties, nevis mūžīgi būt par izglītojamo. Diemžēl šis termins “izglītojamais”, kas lietots likumā, jau pēc vārda satura savā nozīmē raksturo pasīvo partneri izglītības procesā.

Tad vēl es atzīmētu, ka likumā ir ielikts skolas modelis 37.pantā, kam nav pietiekama seguma ieviešanai ar 1998.gadu, kā rakstīts pārejas noteikumos. Šodien nav nedz programmas, nedz grāmatu, nedz atbilstoši sagatavotu skolotāju šai pārejai. Tāpēc es lūgtu un ierosinātu, lai izglītības ministrs, ja mēs likumprojektu skatīsim otrajā lasījumā, sniegtu īsu paskaidrojumu, kā šī pāreja plānota, it sevišķi, kā tā tiks nodrošināta ar programmām, ar grāmatām, ar skolotāju pārkvalificēšanos un tā tālāk.

Bet tagad varbūt varētu pārskatīt vēl šo analīzi, taču es domāju, ka galvenais tomēr jautājums, ko tālāk mums darīt. Es esmu sagatavojis, protams, man ir palīdzējuši sagatavot, un iesniegšu otrajam lasījumam labojumus četrdesmit pantos. Kā saprotat, tas ir uz robežas, ja tik daudz pantu ir jālabo. Un šīs pārdomas man arī izsauca šī situācija, bet man izsauc pārdomas arī otra situācija. Mums ir mežu likums, mums ir būvniecības likums, mums ir ostu likums un tā tālāk, tikai ar Izglītības likumu mēs nekādā veidā netiekam galā. Tiekoties ar skolu valžu darbiniekiem — lielākā daļa tur bija priekšsēži —, es viņiem jautāju: nu ko tad darīt? Ja ne kaut kādā aptaujā, tad sakiet vismaz, ko man darīt kā deputātam tālāk ar šo likumu, jo es esmu iesaistījies tagad arī tā apspriešanā un man ir jābūt savam viedoklim. Un tad viņi teica tā: jūs vēl trešo reizi publicēsiet kādu projektu? Un vēlreiz nodosiet apspriešanā, un vēlreiz apspriešanā, un atgriezīsieties pie ceturtā projekta? Bet kāpēc viņi tā pamato šo lietu? Tāpēc, ka acīmredzot viņiem rūp tās reformas, kuras ir vajadzīgas skolai, un tās koncepcijas, kuras ir vajadzīgas skolai un sevišķi tiem, kas gatavo skolotājus, un visai skolu sistēmai, es šeit domāju — izglītības sistēmai. Viņiem šī koncepcija un pamatlikums ir vajadzīgs. Un šie valžu priekšsēži, kuri piedalījās Pedagoģiskajā fakultātē Latvijas Universitātē, ieteica personīgi man, jo tad es nerunāju neviena vārdā un šodien arī nerunāju... runāju tikai savā vārdā, ka būtu tomēr jāpieņem pirmajā lasījumā, jo divreiz tagad publicējot... tagad pēdējo reizi publicējot un informējot skolu sabiedrību, jāteic, ka skolu sabiedrība nav to noraidījusi ar kaut kādu mehānismu palīdzību. Jo nav jau mums tāda mehānisma, kur var visus skolotājus aptaujāt vai kā citādi... Viņi lūdza pieņemt likumprojektu pirmajā lasījumā, lai pēc tam varētu iesniegt labojumus. Un mūsu Kārtības rullis atļauj konceptuāli mainīt pantus un pašu likumprojektu, bet lai šī lieta virzās uz priekšu un lai skolas un izglītība saņem šo koncepciju kaut vai tādā veidā, kādā mēs to varam izveidot.

Un mani personīgi ļoti pārsteidza kolēģa Mauliņa paštaisnums. Es no šīs tribīnes tik lielu paštaisnumu vienkārši nebiju dzirdējis, ka par citu cilvēku darbu — es saprotu, cik dažādi raksturi ir cilvēkiem, — bet ka par to tik ļoti var smieties. Tas man likās ļoti paštaisni un par daudz paštaisni.

Es pilnīgi piekristu Mauliņa kunga viedoklim, ja viņš divus pašus efektīgākos piemērus parādītu un tad teiktu: “Kolēģi, atliksim šo likumprojektu uz trim nedēļām, un es iesniegšu šeit savu alternatīvo projektu.” Un tad mums būtu pilnīgi skaidrība, ka mūsu kolēģim, kurš, izrādās, jau pusotru gadu ir pazīstams ar šo likumprojektu, ka viņam ir šis alternatīvais likumprojekts un ka mēs varam šo alternatīvo likumprojektu pēc trijām nedēļām izskatīt. Ja šī alternatīvā likumprojekta nav, tad es personīgi balsošu par šī likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā un iesniegšu tos četrdesmit labojumus otrajam lasījumam.

Sēdes vadītāja. Anta Rugāte, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāte!

 

A.Rugāte (LZS, KDS, LDP). Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja, cienījamo Prezidij un cienījamie kolēģi deputāti! Tas ir ļoti labi, ka mums beidzot ir iespēja runāt par ļoti konkrētu izglītības koncepcijas dokumentu. Tas varbūt ir vislabākais, kas mums šobrīd ir Izglītības likuma jautājuma apspriešanas sakarā. Tādēļ, ka noteikts dokuments noteiktā savas gatavības pakāpē ar noteiktu saturu ļauj mums iespējami dziļāk izprast šo problēmu un iedziļināties tās izklāstā, kā to piedāvā tomēr profesionāļi, jo, ja jūs atceraties, kāds ir anotējums šim likumprojektam, — to iesniedz Izglītības un zinātnes ministrija. Tādēļ es arī ne visai gribētu pievienoties Mauliņa kunga asajai nostājai pret autoriem, taču par prasībām pret autoriem mums laikam gan ir jāiestājas, un te varbūt arī parādīsies, lūk, tās iztrūkstošās iestrādes, kuras otrajam lasījumam būtu īsti vietā šī likumprojekta papildināšanā.

Es šobrīd, kolēģi, vairāk jūsu priekšā esmu kā Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre, un mans uzdevums ir parādīt un pat pierādīt to iztrūkstošo daļu, kurai ir jābūt likumā. Un šī daļa ir tā daļa, kas attiecas uz kultūrizglītību. Kultūrpolitikas pamatnostādnes ir Saeimas apstiprināts sabiedrības un valsts kopīgs kultūrizpratnes nolīgums, kas nosaka galvenos principus, mērķus un uzdevumus nacionālo kultūras programmu un kultūras likumprojektu paketes izstrādei, kā arī valsts kultūrpolitikas īstenošanai. Tas ir 5. Saeimā pieņemtais dokuments, kas ir absolūti saistošs arī Izglītības likumam kā “jumta likumam” nozarei, taču diemžēl šajā likumā mēs neatrodam nedz terminu nodaļā terminu “kultūrizglītība”, nedz arī izklāstu atbilstošajās citās likuma sadaļās, kur tas būtu saistošs un to būtu nepieciešams izklāstīt. Un, ņemot vērā to, ka šī ir tātad neapzināta tēma un mums nebija iespēju iepazīties ar šo tēmu likuma ietvaros, es gribētu, kolēģi, jums atgādināt kā pamatojumu, kādēļ mums tas ir vajadzīgs, citējot šīs kultūrnostādnes. Protams, kultūrizglītība šeit ir formulēta kā profesionālās izglītības joma, kuras galvenais uzdevums ir sagatavot profesionālus māksliniekus un kultūrnozaru speciālistus, pedagogus, kritiķus un pētniekus. Šeit ir šis maģiskais kultūrizglītības struktūras trīsstūris, kura apakšējā pamatnē atrodas šobrīd apmēram 126 bērnu mūzikas un mākslas skolas, vidējā posmā — 17 mākslas un mūzikas vidusskolas un koledžas un visbeidzot — trīs augstākās mācību iestādes. Šis ir pilnīgi nopietni apdomājams jautājums un arī diskutējams jautājums, kādēļ likumā šī sadaļa nav iekļauta. Taču to var atrisināt arī ceļā uz otro lasījumu, tas nav tādas, jāsaka, pilnīgi neizbēgamas kļūdas fakts.

Vēl ir jautājums, kurš saistīts ar tiem priekšlikumiem, kas saņemti no kultūrizglītības darbiniekiem, no Kultūras ministrijas skolu centra un tiem kolēģiem, kuri jau ir sagatavojuši priekšlikumus iestrādei šajā likumprojektā ļoti daudzos pantos un kuri uzskata arīdzan, ka ir jāpastiprina un ir jāapliecina kultūrizglītības saturs arī vispārizglītojošās skolās, kas tāpat šeit neparādās tādā formā, kādā mēs to gribētu redzēt, proti, lai izglītības saturs būtu viena no Izglītības likuma sastāvdaļām pēc būtības, nevis būtu jāpaļaujas uz kādiem citiem šim likumam vairāk vai mazāk saistošiem, pakļautiem vai kā citādi piesaistītiem dokumentiem, kuri tiks veidoti pēc tam, pēc likuma pieņemšanas. Vai nu tad tiem ir jābūt klāt pievienotiem vai tiem ir jābūt ar saviem nosacījumiem iekšā iekļautiem likuma pantos.

Kas attiecas uz Pašvaldības komisiju, kura ir otra komisija, kas Saeimā izskatījusi šo likumprojektu un pēc būtības konceptuāli atbalstījusi tā izskatīšanu pirmajā lasījumā plenārsēdē, arī šeit motivācija patiesi ir tāda, kā to jau minēja komisijas priekšsēdētājs Krisberga kungs,— pamatā bija samērā koleģiālas attiecības, kuru dēļ mēs vēlējāmies patiešām palīdzēt Kultūras, izglītības un zinātnes komisijai iespējami ātrāk ievirzīt šo likumprojektu praktiskā darbībā, lai tas ātrāk veidotos no šī brīža gatavības dokumenta par tādu dokumentu, kādu mēs vēlētos turpmākajā gadu gaitā uzskatīt par Latvijas izglītības pamatlikumu. Un tādēļ varbūt es neatkārtošos arīdzan tajās pamatnostādnēs, par kurām teica Krisberga kungs attiecībā uz pašvaldību līmeņiem, uz rajonu līmeni — šī brīža diskusiju par tā lietderību, par tā turpmāko statusu, par tā funkcijām. Taču likumprojektā nenoliedzami ir iestrādāta diezgan skaidra un ļoti liela atbildības daļa pagastiem un arīdzan rajoniem attiecībā uz izglītības nodrošinājumu valstī. Ja šie jautājumi, kas saistīti ar teritoriālo reformu un administratīvo tiesību reformu, netiks saskaņoti ar tik nozīmīgu lietu kā izglītības nodrošinājums valstī, var gadīties, ka pat tad, ja mēs pieņemsim labu un izsvērtu Izglītības likumu, mēs tomēr diemžēl nonāksim praktiskās izglītības neiespējamībā. Tādēļ, ka tas saistās ar finansiālo nodrošinājumu un diemžēl arī šajā ziņā vēl nav izdiskutēts līdz galam jautājums, kam tad īsti valstī ir jāfinansē izglītība — vai tā ir valsts un pašvaldības ar juridisko un fizisko personu papildu līdzekļiem, vai tās ir tikai pašvaldības, kuras finansē noteiktā līmenī, līdz noteiktam klašu līmenim, vai arī kādas citas papildizglītības iestādes finansē pašas, un kā tad tas tādā gadījumā atsauksies uz visu kultūrpolitiku valstī un uz kultūrpolitikas pamatnostādnēm, kuras mēs esam pieņēmuši ar pilnu atbildību, apzinoties nepieciešamību valstī veidot izglītotu tautu.

Tādēļ, ja ir jārunā par priekšlikumiem, ko tad šobrīd pirmajā lasījumā darīt ar likumprojektu — vai to noraidīt un atdot komisijai vai rīkoties kā citādi — es gribētu vēlreiz minēt tātad šo vienu no saviem pamatojumiem, ka šo likumprojektu izstrādāja Izglītības un zinātnes ministrija. Tātad komisijai pēc procedūras ir pilnīgi iespējams, kompensējot trūkstošos jautājumus, kas nav iestrādāti, un arī paveidojot likumprojektu strukturāli citādi, iesniegt bez īpaša konflikta alternatīvu likumprojektu, taču tam tad ir vajadzīgs kāds laiks. Un ar šādu lēmumu es esmu arī jūsu priekšā, lai paustu Latvijas Zemnieku savienības, Kristīgo demokrātu savienības un Latgales Demokrātiskās partijas viedokli. Taču kā Pašvaldības komisijas locekle es esmu, protams, atbalstījusi šo likumprojektu pirmajā lasījumā, tādā veidā to iesakot virzīt arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai — tā, kā to lēma Pašvaldības komisija, tā ka jautājums ir kolēģiem izlemšanai. Es zinu, ka es personīgi balsošu par šī likumprojekta turpmāko virzību, vēl aizvien paļaujoties uz koleģiālu iespēju sadarboties ar komisiju un iestrādāt tās trūkstošās daļas, kuras mēs šo gadu laikā patiesi vairāk vai mazāk, taču esam apzinājušies. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aida Prēdele, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāte!

 

A.Prēdele (LZS,KDS, LDP). Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Augsti godātie kolēģi! Arī es, tāpat kā mana kolēģe Rugātes kundze, runāšu mūsu frakcijas — LZS, KDS un LDP frakcijas vārdā, un, kā jau Rugātes kundze arī to sacīja, mūsu frakcija ir nolēmusi šo likumprojektu neatbalstīt un lūgt to nosūtīt atpakaļ komisijai pārstrādāšanai, par pamatu ņemot to, ka mūs absolūti neapmierina šā likumprojekta 10.pants, kura nosaukums ir “Izglītība un reliģija”. Es domāju, ka nevienam nav nekāds pārsteigums, kāpēc mūsu frakciju īpaši interesē šis jautājums, kas šeit ir formulēts kā “Izglītība un reliģija”, bet ko es formulētu kā “Izglītība un kristīgā mācība” vai “Izglītība un ticības mācība”. Tas nav svarīgi mūsu frakcijai vien. Cik es zinu, tad arī “Tēvzemei un Brīvībai” ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu savas partijas līmenī par kristīgās izglītības mācīšanu. Tāpēc es gribētu aicināt jūs visus šajā brīdī pārdomāt to, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir kristieši. Un mēs, Latvija, neesam ne islamiska, ne jūdaiska valsts, bet mēs stāvam vienā rindā ar visām pārējām Ziemeļeiropas kristīgajām valstīm.

Cik svarīgi ir jauniešiem, bērniem mācīt kristīgo izglītību, tas vairs no šīs tribīnes, manuprāt, nav jāpierāda. Es gribu runāt par to, ka šāda mācība, lai kā mēs to nosauktu — par kristīgās ticības mācību vai kristīgās ētikas mācību, nav svarīgs nosaukums, svarīgs ir šīs mācības saturs un būtība, ka šāda mācība ir jāmāca līdztekus un blakus obligāti. Tāpat kā mēs bērniem mācām rēķināt obligāti, mācām ģeogrāfiju, mācām attīstīt viņu prātu un mācām arī attīstīt viņu fizisko ķermeni, tāpat ir jāmāca obligāti un visiem bērniem un jauniešiem viņu garīgā attīstība, jāaudzina viņu dvēseles dzīve, un uzskatīt, ka tas ir kaut kas otršķirīgs un nenozīmīgs, šobrīd ir liela vieglprātība. Jo, ja jūs kaut mazliet zināt, kas notiek skolās, tad jūs būsit arī pamanījuši to, ka mūsu bērni intelektuāli jau šobrīd tiek mācīti un daudzās disciplīnās viņi nekur neatpaliek no Eiropas līmeņa, bet diemžēl tieši varmācība, savstarpējs ļaunums un neiecietība, un visas tās kaitīgās īpašības, kuras ikvienam cilvēkam nāk par ļaunu, nodara briesmīgu ļaunumu mūsu bērniem, mūsu skolai. Un tas ies tālāk no paaudzes un paaudzi. Bet turēsimies tātad pie Izglītības likuma tuvāk!

Gribu sacīt, ka mēs, sākot darbu šeit, 6.Saeimā, mūsu Kristīgo demokrātu savienība tātad kā vienu no galvenajiem programmatiskajiem priekšvēlēšanu solījumiem augstu turēja šo ideju par kristīgās izglītības kā obligāta un valsts finansēta mācību priekšmeta ieviešanu visās valsts, pašvaldību un arī citās skolās. Gribu uzsvērt, šī doma arī bija pamats tam, ka mēs iesaistījāmies valdības sastādīšanā un valdības darbā, tāpēc es gribu nolasīt to, kas mūsu Deklarācijā par Ministru kabineta darbu ir rakstīts tieši par kristīgo izglītību. Lūdzu, ieklausieties! “Atbilstoši Izglītības likuma prasībām jānodrošina pakāpeniska pāreja valsts skolu mācību plānos uz izvēles priekšmetiem, tātad divi dažādi izvēles priekšmeti — tautas ētiskie un tikumiskie pamati un kristīgās reliģijas mācība.” Mēs uzskatām, ka, lūk, šī deklarācija ir ne tikai tāds valdības pamatdokuments, kā rīkoties, kā darīt, bet arī zināmā mērā Saeimas programmatisks dokuments, kas liecina par to, kā vajadzētu pieņemt likumus un veidot tālāk mūsu likumdošanu. Lūk, šis 10.pants “Izglītība un reliģija” runā par kaut ko tādu tik ļoti nenoteiktu un mistisku, ka varētu pat to raksturot vienā vārdā, ka tur nekas jēdzīgs nav pateikts. Te ir runa par to, ka pēc vecāku vai aizbildņu brīvas vēlēšanās izglītības iestāde ir tiesīga īstenot reliģiskās papildizglītības programmas. Nav skaidrs, kas tās būs par reliģijām, kādas tad būs šīs papildu programmas, un līdz ar to arī patiesībā pilnīgi tiek nosvītrotas tās domas, kas ir izteiktas valdības deklarācijā.

Gribu vērst jūsu uzmanību, cienījamie deputāti, arī uz to, ka pašlaik Saeimā top grozījumi likumā “Reliģisko organizāciju likums”. Un šajā grozījumu likumā mēs ejam uz to gaišo pusi, uz to, ka kristīgā izglītība, kristīgā mācība būtu ieviešama skolās kā obligāta un katram bērnam pieejama, bet, lūk, šeit šajā nozīmē arī tiek runāts par to, ka ticības mācību var mācīt, kristīgo mācību var mācīt, bet tad, lūdzu, baznīcas, pašas apmaksājiet šo pasniedzēju darbu! Tas nozīmē, ka šāda ticības mācība nevar tikt ieviesta skolās, jo, kā jau es esmu vairākas reizes no šīs tribīnes sacījusi, baznīcai tas šobrīd nav pa spēkam un mums kā kristīgai valstij ir jāgādā par to, lai obligātā veidā tas pirmām kārtām tiktu ierakstīts Izglītības likumā. Un šis 10.pants, mūsuprāt, ir absolūti jāpārstrādā no pirmās līdz pēdējai zilbei. Tāpēc arī ir šī mūsu frakcijas doma par atdošanu atpakaļ komisijai. Paldies!

Sēdes vadītāja. Antons Seiksts, frakcijas “Latvijas ceļš” deputāts!

 

A.Seiksts (LC). Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Gorbunova kungs un Prēdeles kundze manu runu saīsināja vismaz uz pusi. Paldies! Es, protams, neesmu ne literāts, ne malēnietis, tāpēc tik tēlaini kā Mauliņa kungs es izteikties nevarēšu. Bet vienā jautājumā es viņam piekrītu pilnīgi. Ja valodnieks šo projektu būtu izlasījis, kvalificēts valodnieks, šis projekts būtu vismaz par vienu trešdaļu īsāks.

Bet tagad par pašu projektu un par tā būtību. Tā nav šīs Izglītības komisijas vaina, šo deputātu vaina, ka šis projekts ir, piedodiet, tik “šķidrs”, jo, izņemot pāris cilvēku, ja nemaldos, tur visi tikko sāk darbu šajā komisijā. Tāpēc es negribu apvainot deputātus par to, ka viņi, lūk, pasnieguši mums tādu tiešām negatavu materiālu. Bet, piekrītot pilnīgi visam, pilnīgi visam, ko teica manis augstāk minētie abi kolēģi — Gorbunova kungs un Prēdeles kundze, varbūt koncepcijā, Prēdeles kundze, mums ir citādas domas, attiecībā uz šo projektu es neatkārtojoties gribu minēt vēl sekojošas lietas.

Šeit varbūt profesionāli labākā līmenī ir izglītības aspekts. Šeit izkrīt audzināšanas aspekts. Un tad, mīļie pedagogi, nebrīnieties, ja kādam finansistam paceļas roka pedagogiem par audzināšanu vairs nemaksāt. Jo jūs jau par šo aspektu savā likumā nemaz nerunājat. Var būt, ka tas ir tas pats tagad jau pēc šīs teorijas šodien — kas ir izglītošana, tas ir arī audzināšana. Bet tad tā arī pasakiet! Šis aspekts šeit nestrādā, šajā projektā.

Otrkārt. Mēs ,komisijā analizējot, mēģinājām pārliecināt, ka ir jārunā arī par bērnu tiesību aizsardzību tiktāl, ciktāl viņi atrodas skolā. Mēs negribam uzlikt Izglītības ministrijai vai skolai bērnu tiesību aizsardzību ārpus skolas, mājās vai naktī, ja bērns ģimenē dzīvo. Bet tad vismaz šajā aspektā, ciktāl viņš ir skolā, par to tomēr ir jārunā. Un mūs mēģināja pārliecināt, ka tapšot cits likumprojekts šajā jautājumā.

Treškārt. Es ar citiem argumentiem gribu runāt par to, par ko Prēdeles kundze runāja, bet šeit ir juridiski nekorekta pieeja, konkrēti runājot par 10.pantu. Un šeit nu gan Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai bija jāņem vērā sekojošais. Tieši ar šīs komisijas rokām 5.Saeimas nogalē tika “torpedēta” jēdziena “izglītība un reliģija” jēga. Jo, lūk, ar Folkmanes kundzes muti tika paziņots, ka visus jautājumus šajā aspektā atrisinās Izglītības likums. Es ar cerībām sagaidīju likumu, paskatījos 10.pantā un redzēju, ka tas ne tikai nerisina problēmu, bet atsaucas uz 1990.gada likumu, kurš jau trīs reizes ir grozīts, un 5.Saeimā vispār ir pieņemts jauns likums. Tad, piedodiet, vai jūs 1990.gadā sarakstījāt, kolēģi, likumu un tad turējāt to atvilktnē, lai tagad pasniegtu? Vismaz šajā daļā, es uzskatu to par nekorektu gan no konceptuālā gan no juridiskā viedokļa.

Es, protams, nevarētu balsot, ja likums tagad būtu jāpieņem šādā redakcijā, šā panta dēļ es nevaru balsot par visu likumu. Mēs vienojāmies, godātie kolēģi Izglītības komisijā, un neviens man neiebilda pret to, ka apstākļos, kad valstī ir 850 draudzes, 30 konfesijas, tomēr ir jānosaka, kas drīkst iet skolā. Bet šo jautājumu, kas drīkst iet skolā ar reliģijas mācību, ir kompetents risināt Reliģisko organizāciju likums. Turpretim par to, kā mācīt, par mehānism, ir jārunā Izglītības likumā, un mēs jūsu kompetencē nejauksimies iekšā tiktāl, ciktāl būs runa par mehānismu, kā šo procesu realizēt. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija praktiski ir sākusi darbu pie šī jautājuma. Vienā jautājumā gan es Prēdeles kundzei piekrītu, bet tās ir manas personīgās domas, kuras nesaskan ar komisijas nobalsojumu, proti, ka nevar uzlikt baznīcām maksāt par šo procesu. Un es zinu, ka zālē ir daudzi, pat viena vesela apvienība pārstāvēta Saeimā, viena no lielākajām, kas ir pret šādu viedokli. Es arī personīgi esmu. Bet tas ir mūsu Reliģisko organizāciju likuma jautājums, kas drīkst mācīt skolā. Es aicinu uz sadarbību visas Saeimas frakcijas, Izglītības komisiju, Kristīgo demokrātu savienību, Latvijas tradicionālās baznīcas, lai Reliģisko organizāciju likumā šis pants tiktu izrediģēts pieņemamā veidā, un tad, izejot no šī panta, Izglītības likumā varēs runāt par mehānismu.

Es, protams, kolēģi balsošu “par”. Kāpēc? Tāpēc, ka neredzu šeit blakus noliktu alternatīvu. Otrkārt, tādēļ, ka es neuzņemos tiesības būt gudrākam par izglītības speciālistiem. Bet tā, kolēģi, ir cieņas parādīšana profesionāļiem cerībā, ka viss likums izskatīsies pavisam citādi.

Tagad es gribētu, lai nebūtu plaģiāta, atsaukties uz godāto Sinkas kungu, kurš mani pilnvaroja, un mūsu domas saskan šeit, prasīt labojumu iesniegšanai kā minimumu mēnesi. Ja jau deputāts Gorbunova kungs gatavs labot 40 pantus un arī mums būs labojami daudzi panti, tad tas nav dažu nedēļu jautājums un es ļoti gribu lūgt referentu vai to, kas referē par šo likumprojektu, vai visu komisiju piekrist vismaz mēnesim priekšlikumu iesniegšanai. Jo, ja laiks būs mazāks, tad deputāti pārslodzes dēļ vienkārši nespēs izanalizēt un sagatavot likumprojektu tādā līmenī, lai tas būtu pieejams otrajam lasījumam. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pēteris Tabūns, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

P.Tabūns (LNNK, LZP). Esmu no komisijas, kura virzījusi šo likumprojektu uz pirmo lasījumu. Un ko es gribu sacīt? Šis ir viens no svarīgākajiem likumprojektiem, kas ir pieņemams šajā Saeimā. Likums par izglītību ir ļoti vajadzīgs, un par to, es domāju, nešaubās neviens. Un šeit runātāji jau to uzsvēra daudzkārt, ka reforma izglītībā ir vajadzīga, jāsakārto viss, jānoliek, kā saka, savās vietās. Debates ir visai interesantas. Mauliņa kungs ļoti izteiksmīgi pasniedza šo likumprojektu tādā smieklīguma garā no valodas viedokļa, un viņam daudzkārt ir taisnība. Grūti te ko iebilst. Bet ko es gribētu sacīt? Šie smiekli, ja tādi ir, ir caur asarām. Jo šādu valodu ierēdņiem, kuri ir gatavojuši šo likumprojektu, un vispār mums, latviešiem, tautai, ir uzspieduši šie 50 gadi, šīs dīvainās konstrukcijas, mehāniski pārceltas no krievu valodas, nāk un nāk aumaļām gan likumprojektos, gan mūsu valodā, gan pat literatūrā. Un, lūk, mēs paskatījāmies un it kā gribējām emocionāli noraidīt šo likumprojektu no šī smieklīguma viedokļa. Taču to visu var labot un samērā veiksmīgi un ātri var labot. Valodnieki izlabos šīs pieļautās kļūdas.

Bet ļoti simptomātiski ir tas, ko teica Bartaševiča kungs, un tas ir nopietni. Viņš šajā likumprojektā gribētu ielikt pavisam kaut ko citu. Viņš gribētu, lai Latvijā mēs runātu turpmāk krievu valodā, lai krievu valodai šeit būtu ierādīta ļoti nozīmīga vieta. Vismaz tā, kā Daugavpils to grib. Lai tā kļūtu par otru valodu. Lūk, tas ir ļoti nopietni. Un tāpēc mums šis likumprojekts jāvirza pirmajā lasījumā. Mēs komisijā ļoti labi apzinājāmies, ka likumprojekts nav pilnīgs, bet tā nav mūsu vaina. Ja mēs ķertos komisijā pie alternatīva likumprojekta izstrādāšanas, paietu daudzi mēneši, varbūt pat gads, un tikai tad mēs jums varētu likt priekšā šo likumprojektu. Bet likums ir vajadzīgs. Protams, Ministru kabinetam turpmāk ieteicams daudz nopietnāk gan no valodas, gan no satura viedokļa gatavot likumprojektus, lai nenonāktu tādi šeit gan komisijā, gan jau deputātu priekšā pirmajā lasījumā. Bet tas ir cits jautājums. Atminieties, kā bija 5.Saeimā ar likumu “Par radio un televīziju”! Toreiz es strādāju Vides un sabiedrisko lietu komisijā, un mēs strādājām pie šī likumprojekta, komisija radīja šo likumprojektu un tas visas 5.Saeimas laiku aizņēma. Ar to mēs nevaram nodarboties. Tāpēc es iesaku un lūdzu jūs atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, iesniegt visus priekšlikumus, un likumprojekts lai iet turpmāko gaitu. Jo tas, kāds tas būs, atkarīgs no jums, no jūsu priekšlikumiem, no visu komisiju darba. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamo priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Es gribu tikai dažas piezīmes pie jau līdzšinējo, iepriekšējo runātāju teiktā, bez tādas plašākas, izvērstākas analīzes šoreiz. Bet jebkurā gadījumā šis Izglītības likums Latvijā neapšaubāmi ir vajadzīgs. Un vai vienā, vai otrā veidā mums būtu jācenšas pietiekoši īsā laikā arī līdz šādam likumam nonākt. Ja mēs vērtējam šo konkrēto dokumentu, kuru mēs apspriežam pirmajā lasījumā, tas ir, dokumentu nr.57, tad man ir jāpiekrīt līdz šim izteiktajam Mauliņa kunga vērtējumam, ka tas ir vairāk kā filozofisks sacerējums par tēmu, kā definēt dažādus ar izglītību saistītus jēdzienus, un ka tajā nav īstas normativitātes. Bez tam es gribu piekrist Gorbunova kunga teiktajam, ka šeit būtu bijis vajadzīgs plašāk akcentēt šo izglītības mērķi, un arī man gribētos redzēt, ka šeit parādās kaut kāda valsts izglītības politika aiz šī likuma. Formāli mērķis ir minēts šajā likumā, bet man ļoti gribētos, lai tur tiktu arī uzsvērts vairāk tieši šis personības tikumiskuma aspekts.

Bet, ja mēs runājam par šo likumu kā par filozofisku sacerējumu, tad es gribu teikt, ka arī no šī viedokļa tas ir diezgan vājš, jo, piemēram, ja mēs paskatāmies izglītības definīciju, tas ir pats pirmais jēdziens, redzam, ka tā ir mērķtiecīgs personības attīstības process un rezultāts. Bet pēc tam, ja mēs 16.pantā lasām, ka izglītība tiek iegūta, apgūstot izglītības programmas, tad man gribas jautāt — vai tiešām nav nekādas iespējas iegūt izglītību, tas ir, īstenot mērķtiecīgu personības attīstības procesu, citādi kā tikai apgūstot noteiktas un kaut kur apstiprinātas izglītības programmas? Pat ja mēs runājam par šo programmu satura apgūšanu, nevis teksta mācīšanos, protams. Šādi es konstatēju, ka ir pamatos jāpārstrādā pašas galvenās definīcijas. Un tad ir arī vienkāršas loģiskas kļūdas, kuru šeit tiešām ir bezgala daudz. Tāpat, ja mēs runājam par tiem aspektiem, ko šis likums mēģina normēt, tad arī mēs redzam diezgan lielus neloģismus. Piemēram, 9.pantā, kurā tiek runāts par maksu par izglītību, otrajā daļā teikts, ka Ministru kabinets nosaka to izglītojamo skaitu, par kuriem izglītības maksu sedz no valsts budžeta. Un savukārt pašvaldības nosaka kārtību, kādā šis izglītojamo skaits tiek noteikts, par kuriem maksa par izglītības ieguvi tiks segta no pašvaldību budžeta. Tas ir, katra iestāde nosaka pati par sevi, cik tad tā maksās. Manuprāt, šeit būtu vajadzīgs īstenot to principu, ka lēmums par to, cik maksāt, tomēr jāpaceļ augstākā līmenī. Tā arī varētu būt detaļa, kuru, iespējams, varētu labot. Kas attiecas uz izglītības un reliģijas tēmu, mazliet par Prēdeles kundzes minēto 10.pantu. Man ir ļoti patīkami, ka šeit, Saeimā, ir cilvēki, kuri atbalsta ticības mācības ieviešanu skolās, bet diemžēl vismaz attiecībā uz Prēdeles kundzi man tiešām ļoti žēl, ka tā metode, kura tiek piedāvāta šī jautājuma risināšanai, man ļoti nepatīkami atgādina tādu kā izlikšanos vai farizejiskumu. Jo ne jau viena panta dēļ mums šobrīd būtu jānoraida viss likums. Tas ir tipisks otrā lasījuma jautājums, kur mēs izdiskutētu par vienu vai par otru normu un pieņemtu to, kura ir pieņemamāka. Manuprāt, tā vietā daudz plašāk būtu akcentējams tieši šī tikumiskuma atspoguļojums izglītības mērķos un visā valsts izglītības politikā. Arī šis audzināšanas aspekts, ko minēja Seiksta kungs. Domāju, ka likuma pārstrāde perspektīvā, agrāk vai vēlāk, es ceru, tiks veikta nopietnāka, ka tā būtu veicama, tieši ņemot vērā šos principus.

Nobeidzot es aicinātu šos deputātus tomēr, ņemot vērā šos daudzos un dažādos vājos punktus, to, ka likumprojekts konceptuāli nav tas labākais, tomēr neatbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, bet gadījumā, ja deputāti tomēr nobalso par atbalstīšanu, tad lūgt atstāt pietiekami ilgu laiku priekšlikumu iesniegšanai, lai varētu tomēr kaut zināmu daļu, pietiekami lielu daļu no tiem trūkumiem novērst tālākā šī likuma izskatīšanas gaitā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Juris Celmiņš, demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

 

J.Celmiņš (DPS). Cienītā priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es gribētu sākumā uzsvērt to situāciju, ka mēs apspriežam Izglītības likumu, kuru ir izstrādājis iepriekšējais Ministru kabinets, tātad Māra Gaiļa valdība, kas to akceptējusi savā sēdē 1995.gada 21.novembrī. Un šobrīd mēs apspriežam likumprojektu un gatavojamies pieņemt likumu, pēc kura būs jāstrādā tai valdībai, tātad Andra Šķēles vadītajam Ministru kabinetam, kas pašreiz atrodas pie varas. Mūsu komisijai, apspriežot iespējas, bija jāizvēlas starp šīm divām iespējām. Viena iespēja bija virzīt šo likumprojektu šeit uz plenārsēdi, otra iespēja — sākt gatavot, izstrādāt alternatīvu likumprojektu. Vairāki deputāti, kas šeit uzstājās un runāja par šo likumprojektu, adresēja pārmetumus par tekstu un valodu, un stilu mūsu komisijai. Šiem deputātiem acīmredzot nebija skaidrs tas, ka Izglītības, kultūras un zinātnes komisija nevar izdarīt nekādas izmaiņas tanī tekstā, ko ir iesniedzis Ministru kabinets. Ja mēs esam izlēmuši Ministru kabineta izstrādāto un pieņemto, akceptēto likumprojektu virzīt šeit uz plenārsēdi, tad mēs to virzām tādu, kāds tas ir. Un daudzus šos trūkumus, par kuriem šeit deputāti runāja, arī mēs saskatījām un šo lēmumu pieņēmām tikai tāpēc, ka uzskatījām par iespējamu šos trūkumus novērst, strādājot pie otrā lasījuma sagatavošanas.

Kāpēc mēs esam tā izšķīrušies? Izšķīrušies mēs esam tāpēc, ka šādā veidā varētu iegūt laiku, varētu iegūt tempu, un tāpēc mums šodien ir jārunā par to, kad mēs gribam redzēt šo likumprojektu pieņemtu un kādā termiņā mēs plānojam šīs reformas realizēt. Un tāpēc vēl es gribētu runāt arī par to, kādas tad aktuālas izmaiņas šobrīd ir nepieciešams izglītības sistēmā izdarīt. Vairākas šādas izmaiņas jau apspriež gan Ministru kabinetā, gan arī mūsu komisijā par tādām ir runāts. Viena no būtiskajām izmaiņām ir skolotāju darba algas izmaksas kārtības mainīšana. Tātad Ministru kabinetā ir apspriesta iespēja, ka šīs skolotāju darba algas, tātad to pašu summu, kas tagad ir budžetā paredzēta skolotāju darba algām, varētu proporcionāli sadalīt pašvaldībām. Savukārt pašvaldībām tad rastos iespēja realizēt šo darba algu izmaksu pedagogiem, protams, vienlaicīgi slēdzot līgumus ar pedagogiem. Vienlaicīgi jānosaka arī normatīvi, minimālie normatīvi pedagogu darba algām, kas pašvaldībām ir jāievēro, bet jādod iespējas un jāparedz, ka pašvaldības var šīs pedagogu darba algas palielināt, ja tām šādas iespējas ir, un izmaksāt arī lielākas. Tā ir viena iespēja. Teorētiski tātad šis modelis, protams, varētu darboties. Daudzās pasaules valstīs šāda pedagogu darba algas izmaksas kārtība pastāv. Bet, protams, ir zināmas bažas, ir zināmas iebildes, ir arī bažas par pašvaldību kompetenci šajos skolu jautājumos, un tāpēc jautājums nav viennozīmīgi izlemts ne valdībā, ne arī pašreiz mūsu komisijā.

Vēl viens no iespējamiem reformas virzieniem izglītības sistēmā varētu būt jau šeit minētā starp vismaz kādiem astoņiem resoriem izkliedēto mācību iestāžu apvienošana Izglītības ministrijas sistēmā. Tas, protams, dotu iespēju gan ietaupīt budžeta līdzekļus, samazinot ierēdņu skaitu šajās ministrijās, gan arī izstrādāt daudzmaz vienotus mācību iestāžu finansēšanas normatīvus. Šobrīd tie ir stipri atšķirīgi, un jāatzīst, ka šie normatīvi ir ievērojami par labu tām mācību iestādēm, kuras atrodas ārpus Izglītības ministrijas sistēmas. Tā, piemēram, izmaksas uz vienu studentu Izglītības ministrijas sistēmā gadā sastāda vidēji 717 latus, bet Zemkopības ministrijas sistēmā — 948 latus. Tas pats attiecas arī uz pasniedzēju darba algām, kuras vidēji resoru skolās ir augstākas, tā ir ar izmaksām attiecībā gan uz arodskolu audzēkņiem, gan uz vidējo speciālo mācību iestāžu audzēkņiem. Visas šīs problēmas varētu tādā gadījumā risināt. Tāpat ļoti aktuāls ir arī jautājums par studiju kreditēšanu, kuru vajadzētu iestrādāt Izglītības likumā. Faktiski gandrīz visas šeit, Saeimā, pārstāvētās politiskās partijas savās priekšvēlēšanu programmās atbalstīja šo ideju par studiju kreditēšanu. Budžetā mums šīs iespējas laikam neradīsies, bet ir iespējas iestrādāt finansēšanas sistēmu Izglītības likumā, paredzot tomēr, ka varētu arī šo studiju kreditēšanu uzsākt un šādas iespējas mums rastos.

Mums ir jārisina vēl vesela virkne problēmu. Tās ir skolas ar krievu mācībvalodu, tās ir nacionālo minoritāšu skolas, jo arī attiecībā uz tām ir jāizdara zināmas izmaiņas likumdošanā. Tāpat šeit tika uzsvērta nepieciešamība izdarīt izmaiņas likumdošanā attiecībā uz reliģijas mācīšanu. Tātad izmaiņas ir nobriedušas. Un kādu lēmumu mums šobrīd pieņemt? Es uzskatu, ka mums ir izvēles iespējas. Vispirms mums jāsaprot, kādā tempā mēs gribam šīs reformas realizēt. Un, ja mēs gribam šīs reformas realizēt, sākot ar šī gada 1.septembri, tad mums ir jāiet tas ceļš, ka mēs šodien balsojam par Izglītības likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, lai varētu šo laiku saīsināt, dodot pietiekami ilgu laiku un plašas iespējas strādāt starp pirmo un otro lasījumu, varbūt kādus divus mēnešus, lai varētu nopietni sagatavot likumprojektu otrajam lasījumam.

Otra iespēja arī mums ir. Ja mēs paredzam, ka ar šā gada 1.septembri nekādas būtiskas izmaiņas izglītības sistēmā mēs neizdarām, tad reāli budžetā kādas izmaiņas varam paredzēt tikai ar nākošo gadu, un tātad arī skolu reformas tādā gadījumā mēs reāli atbīdām uz 1997.gada 1.septembri. Jo mācību gada vidū izdarīt kādas izmaiņas, teiksim, pārcelt skolas no viena resora pakļautības otrā vai kaut ko citu realizēt, praktiski nav iespējams. Tātad vai mēs esam par reformām, un, ja esam, tad kādā tempā tās mēs gribam realizēt. Un šim momentam vajadzētu noteikt arī mūsu balsojumu. Tādēļ man ļoti gribētos šodien dzirdēt arī šeit Ministru kabineta pārstāvi, kurš varētu mums, deputātiem, skaidri un gaiši pateikt par Ministru kabineta iecerēm. Un, ja šīs ieceres saistās ar to, ka šīs reformas grib izdarīt un censties realizēt tātad ar šā gada 1.septembri,

Turpinājums nākamajos numuros