PROBLĒMAS. REFERĀTI

Latvijas Inteliģences apvienības sanāksmē (3.februārī)

LZA Ekonomikas institūta profesore Pārsla Eglīte:

"Tautas izmiršanas draudi un to novēršanas iespējas"

Sabiedrības daļa, kas lasa laikrakstus, protams, zina, ka Latvijā jau piecus gadus iedzīvotāju skaits mazinās, jo mirstība pārsniedz dzimstību (1.tabula). Šie zudumi no gada gadā pieaug un jau 1994. gadā sasniedza 6,9 uz 1000 iedzīvotājiem (par 1995. gadu vēl nav precizētu ziņu). Tik lieli zudumi miera laikā pasaulē nav novēroti pat pēc lielām zemestrīcēm.

Iedzīvotāju ataudzes sašaurināšanās vērojama arī citās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, tomēr Latvijā zudumi ir vislielākie (2.tabula). Vidējais paredzamais mūža ilgums jaundzimušiem vēl vairāk sarucis ir vienīgi Krievijā.

Zināmā mērā arī Latvijas demogrāfisko krīzi var izskaidrot ar cittautiešu lielo īpatsvaru, jo viņu vidū dzimstības samazinājums un mirstības pieaugums ir izteiktāks nekā latviešiem. Daļēji to izraisa apmēram 100 tūkstošu slāvu tautu pārstāvju atgriešanās savā vai vecāku izcelsmes zemē. Tā kā aizbraucēju vidū pārsvarā ir 25—45 gadus veci cilvēki un viņu bērni, tad samazinās palikušiem cittautiešiem dzimušo bērnu skaits. Tāpēc arī vislielākais tā samazinājums novērots 1991.—1993. gadā, kad visvairāk cilvēku atstāja Latviju. Vienlaikus palikušo cittautiešu vidū palielinājās vecāku cilvēku īpatsvars un līdz ar to arī mirstība vidēji uz 1000 cilvēkiem.

Latviešiem krasāka dzimstības mazināšanās iestājās 1—2 gadus vēlāk, un pagaidām viņu skaita zudumi paaudžu nomaiņas gaitā ir mazāki par vidējo valstī: 1994. g. “tikai” — 5,0 uz 1000 iedzīvotājiem. Tas tomēr ir vājš mierinājums, jo vēl nekas neliecina par atveseļošanās iezīmēm un arvien padziļinās arī nevēlamās sekas.

Valsts iedzīvotāju vai kādas tautas skaita zudumi kā tādi nav īpaši bīstami tās pastāvēšanai: abu pasaules karu un 18. gadsimta sākumā lielā mēra izraisītie zaudējumi bija vēl lielāki, bet tie skāra visu vecumu iedzīvotājus. Bīstama ir ilgstoši zema dzimstība, jo tās iespaidā veidojas kroplīgs iedzīvotāju vecumsastāvs ar niecīgām skaita atjaunošanās iespējām nākotnē.

Grafiski iedzīvotāju vecumsastāvu mēdz attēlot kā piramīdu, kuras pamatnē ir jaundzimušo un virsotnē — simtgadnieku skaits. Ja katra jaunākā paaudze pēc skaita kaut nedaudz pārsniedz iepriekšējo, veidojas normāla piramīda, kas liecina par paaudžu pilnīgas skaitliskās nomaiņas iespējamību. Mūsdienu Latvijā šī vecuma piramīda drīzāk atgādina eglīti, kam apakšējie zari nesniedz zemi, bet rēgojas kāts, protams, šaurāks salīdzinājumā ar zarotni. Un jo ilgāku laika posmu pastāv pārlieku zemā dzimstība, jo vairāk parādās šī šaurā pamatne un ir mazāka tautas skaitliskās atjaunošanās varbūtība (1. attēlā).

Vēl līdz 2010. gadam visaktīvākajā ģimenes papildināšanas vecumā Latvijā ir un arī ienāks samērā daudzskaitlīgās sešdesmitajos, septiņdesmitajos un īpaši šai ziņā labvēlīgajos astoņdesmitajos gados dzimušās paaudzes. Ja vidēji vienai auglīgā vecuma sievietei dzimušo bērnu skaits turpmākos 20 gadus, t.i., līdz 2015. gadam, saglabātos nemainīgs — 1994. gada līmenī, valsts iedzīvotāju skaits, ieskaitot vēl zināmas daļas cittautiešu izbraukšanu, samazinātos par kādiem 15%. Latviešu skaits, ko praktiski neskartu migrācija, samazinātos par 10%, t.i., neskaitot iespējamo asimilāciju, no 1,385 milj. līdz 1,245 milj. (3.tabula). Bērnu un pusaudžu skaits, saglabājoties deviņdesmito gadu dzimstībai, mazinātos straujāk, un viņu īpatsvars iedzīvotāju sastāvā saruktu no 20,7% 1995. gada sākumā līdz 16,1% visā iedzīvotāju kopumā un 18,4% — latviešu vidū (1995. g. — 22,5%). Auglīgo vecumu tad jau būs sasniegušas deviņdesmito gadu pirmajā pusē dzimušās paaudzes, kuru skaits, kā zināms, ir gandrīz divkārt mazāks nekā astoņdesmito gadu vidū dzimušām. Tātad arī bērnu pie visiem citiem līdzīgiem nosacījumiem gaidāms vēl par aptuveni 40% mazāk nekā pašreiz: tieši par tik, par cik deviņdesmito gadu laikā samazinās dzimušo skaits, t.i., aptuveni 1/3 no astoņdesmitajos gados dzimušajiem (2.attēls).

Var jau būt, ka no valsts budžeta viedokļa kādam šķiet izdevīga apgādājamo iedzīvotāju grupu īpatsvara mazināšanās un darbspējīgo — tātad iespējamo nodokļu maksātāju — īpatsvara pieaugums. Tā tomēr ir tāda viendienīšu domāšana: — pēc manis kaut ūdens plūdi. Jaunākās — līdz zināmam briedumam apgādājamās — paaudzes patiesībā ir ne tikai iedzīvotāju skaita, bet arī sabiedrības darbotiesspēju atjaunošanās nosacījums. It kā visu atjaunotās Latvijas valdību pārstāvji saprot ieguldījumu nepieciešamību jaunu ražošanas iekārtu iegādei. Bet, lai tās sekmīgi darbinātu, lai īstenotu iecerētos pārveidojumus, ir vajadzīgs atbilstoši sagatavots un ražīgam darbam spējīgs darbaspēks. Lieki teikt, ka jaunus arodus un iemaņas labāk apgūst jauni cilvēki: ne jau velti darba devēji tādiem dod priekšroku. Nemaz jau nerunājot par to, ka visi uzlabojumi un ražošana ir vajadzīgi cilvēkiem, viņu attīstībai un labklājībai... Bet no nekā nekas nerodas. Arī attīstībai piemērota darbaspēka radīšana prasa ieguldījumus. Izliekoties nesaprotam un paļaujoties uz bezmaksas tautas pašsaglabāšanās instinktu, esam nonākuši pie izmiršanas sliekšņa.

LZA Ekonomikas institūtā aprēķinājām, kā mainītos valsts iedzīvotāju skaits un sastāvs, ja, sākot ar šo gadu, dzimstība un mirstība katrā no vecuma grupām pakāpeniski atjaunotos vēl nesen sasniegtajā — paaudžu nomaiņai pietiekamajā astoņdesmito gadu otrās puses līmenī. Izrādījās, ka, pakāpeniski augot dzimstībai un mazinoties priekšlaicīgai mirstībai, līdz 2015. gadam vēl neizdosies atgūt deviņdesmito gadu izraisītos zudumus, bet būs vismaz atjaunota tā iespējamība (3.attēls). Nav arī izslēgta varbūtība, ka atveseļošanās sākas un iestājas agrāk, kā tas jau notika no 1981. līdz 1986. gadam — 5 gadu laikā.

Tātad tautas izmiršana ir novēršama, ja sāksim darboties nekavējoties un visos līmeņos. Saprotams, ka slimnieka atlabšanu visdrošāk var panākt, novēršot slimības cēloni.

Iedzīvotāju ataudzes izmisīgā stāvokļa cēloņi ir vairāki. Galvenais no tiem — dzīves līmeņa krišanās. Ja 1992. gadā strādājošo pirktspēja, salīdzinot ar 1990. gadu bija samazinājusies vairāk nekā divkārt, tad ir skaidrs, kāpēc visstraujākā dzimstības mazināšanās notikusi 1993. gadā, kaut gan vēl 1992. gadā veiktajā aptaujā darbspējas vecuma iedzīvotāji ģimeni un bērnus atzina par pirmo dzīves vērtību vidū. Arī 1994. gadā trīsgadīgo bērnu vecāku aptaujā 81% viena un 39% divu bērnu vecāki izteica vēlēšanos papildināt ģimeni vai arī vēl nebija izlēmuši to nedarīt. Trīs un vairāk bērnu ģimenēs gan gatavība palielināt to skaitu bija niecīga — nepilni 10%. Tātad Latvijā vēl arvien valda ievirze uz paaudžu nomaiņai izšķirošo ģimeni ar diviem, retāk trim bērniem.

Diemžēl arī samērā veiksmīgākajā 1994. gadā strādājošo pirktspēja Latvijā nepārsniedza 60% no 1990. gada līmeņa. Turklāt ģimeņu budžetu statistika ar skaitļiem apliecina pašsaprotamo sakarību, ka jo vairāk apgādājamo ir ģimenē uz katru pelnītāju, jo mazāki ienākumi uz vienu ģimenes locekli un arī iespējas segt nepieciešamos izdevumus pārtikai, transportam, skolas un sporta piederumiem, kultūras iestāžu apmeklējumiem. Ģimenes valsts pabalsti pat pēc to palielināšanas otrajiem un trešajiem bērniem ir tikai 4 līdz 8 lati mēnesī vienam bērnam, bet bērnu kopšanas pabalsti, izmantojot šim nolūkam atvaļinājumu, līdz bērna 1,5 gada vecumam — 12 latu, bet līdz 3 gadu vecumam — 7,5 lati mēnesī nav palielināti līdzi cenu kāpumam kopš 1992. gada novembra un, protams, nevar kompensēt bērnu aprūpes dēļ radušos mātes darba algas zaudējumu tieši tajā dzīves posmā, kad izdevumi krasi palielinās. Tāpēc neatkarības atjaunošanas pirmo gadu saukļi par bērnu mājas aprūpes priekšrocībām ar atbilstošiem bērnu kopšanas pabalstu saņemšanas nosacījumiem un lielākās daļas pirmsskolas iestāžu slēgšanu pārejas laika apstākļos arī veikuši savu daļu melnā darba bērnu skaita ierobežošanā.

Būtiska loma ir arī dzeršanai. Alkohola psihožu biežums no 1987. gada līdz 1994. gadam ir pieaudzis 14,5 reizes, bet no saindēšanās ar alkoholu mirušo skaits — 6 reizes, tāpēc nav brīnums, ka šajā laika posmā vīriešu izdarīto pašnāvību skaits ir pieaudzis divkārt un vidējais mūža ilgums vīriešiem samazinājies par 6 gadiem un sievietēm — par diviem (4.tabula). Nelaime ir tā, ka vidējais mūža garums nesarūk no vecumgala, bet gan priekšlaicīgo nāves gadījumu dēļ. Darbspējas vecumā nedabiskā nāve (t.i., satiksmes negadījumi, slīkšanas, slepkavības, pašnāvības u.tml.) ir kļuvusi par biežāko mirstības cēloni: 1994. gadā vīriešiem 39% un sievietēm 31%. Arī visu vecumu iedzīvotāju mirstības cēloņu vidū šai gadā tā izvirzījusies otrajā vietā.

Vīriešu priekšlaicīgās nāves dēļ, jau sākot ar 30 gadu vecumu, kad dzimst tikai ceturtdaļa otro un puse trešo bērnu, sievietes iedzīvotāju skaitā ir vairākumā. Savukārt vīra alkoholisms ir biežākais laulības šķiršanas iemesls, un, pat nešķiroties, dzērāja ģimenē palielināt bērnu skaitu nav prāta darbs: kaut vai dzeršanas izraisītās vai pastiprinātās nabadzības dēļ. Tādējādi dzeršana un arī visu citu veidu nevērība pret savas un bērnu veselības saglabāšanu kaitē tautas ataudzei no abām pusēm: veicinot priekšlaicīgu mirstību un mazinot pašu vēlamā bērnu skaita īstenošanas iespējas.

Ja dzimstības samazinājumā ierobežoto ģimenes ienākumu dēļ var daļēji vainot valdību, totalitārisma sekas, centienus atjaunot iepriekšējo gadsimtu lomu sadali ģimenēs vai ļaunu likteni, tad dzeršanas sērgas izplatībā visvairāk jāvaino sevi: gan paši aizmiršanās tīkotāji, gan tie vecāki un skolotāji, kas bija par slinku vai bailīgu nodot nākamai paaudzei iekšējo vajadzību un prasmi gūt prieku un gandarījumu dabā, darbā, dziesmās, grāmatās, ceļojumos un citās jēdzīgās darbībās. Protams, sava loma ir arī valsts radītām iespējām jaunatnei veidot un izkopt šīs vēlmes. Atbilstoši tam arī izmiršanas draudu novēršanā jāpiedalās gan valsts varai, gan katram pašam.

 

Mums jāprasa no Saeimas un valdības:

— sociālo politiku vērst galvenokārt uz sabiedrībai un cilvēka pašcieņai vēlamās rīcības (bērnu audzināšanas, veselīga dzīvesveida, izsargāšanās no slimībām, izglītošanās visos tās veidos, ilga darba mūža, centieniem nopelnīt vai ietaupīt ar savu darbu, rosības darba meklējumos u.tml.) veicināšanu ar dažādiem līdzekļiem, atsakoties no līdzšinējās — bezdarbību un ienākumu slēpšanu veicinošās nostādnes: palīdzības sniegšanā vadoties gandrīz vienīgi no nabadzības pakāpes neatkarīgi no mazturības cēloņiem un saņēmēju rīcības atbilstības sabiedrības vajadzībām. Pamatnostādnes maiņa, starp citu, sekmētu mazturīgo iedzīvotāju īpatsvara mazināšanos, protams, atskaitot patiesi darba nespējīgos;

— īstenojot aktīvas sociālās politikas nostādni, novērst šķēršļus ģimeņu ienākumu papildināšanai, pelnot abiem vecākiem, — jāizdara grozījumi likumā par sociālo palīdzību, atceļot nosacījumu, ka bērnu kopšanas pabalstu var saņemt tikai tas no vecākiem, kura darba slodze nepārsniedz 20 (1,5—3 gadus veciem bērniem — 34) stundas nedēļā;

— 1995. gadā izsludinātajā likumā par valsts pensijām izdarīt grozījumus, paredzot papildpensijas mātēm proporcionāli bērnu skaitam (ar atbilstošu koeficientu);

— iespēja visas profilaktiskās potes saņemt bez maksas, nepieciešamības gadījumā to izmaksu kompensācijai palielinot maksu par ārstēšanos;

— nodrošināt vismaz obligātās pamatizglītības laikā visiem skolēniem pieejamas bezmaksas fizkultūras un pašdarbības ārpusklases nodarbības vai palielināt atbilstošo priekšmetu stundu skaitu obligātajā programmā. Jau vistuvākajā laikā tas ļautu ietaupīt izdevumus ārstniecībai un Iekšlietu ministrijas darbībai;

— noteikt cilvēka turpmākā mūža gadu iespējamam veikumam atbilstošu kompensāciju cietušajam (no vainīgajiem) par jebkuru kaitējumu cilvēkam — tas sekmētu dzīvības un veselības vērtības apzināšanos un saudzīgu attieksmi pret to, pārvarot no totalitārisma mantoto necieņu pret personību;

— ieviest zemes īpašnieku un apsaimniekotāju atbildību par kaitējumu cilvēka veselībai šīs teritorijas nesakoptības dēļ: slidenām ielām, bedrainiem ceļiem u.tml., kā arī nekārtību un nevīžību tajā.

Savukārt visi izglītotie un savai tautai labvēlīgi noskaņotie cilvēki jāaicina pašiem piekopt darbīgu un veselīgu dzīvesveidu un mudināt uz to citus, visos pieejamos sabiedriskās saziņas līdzekļos aprakstot un parādot šāda dzīvesveida piemērus un daudzveidīgās iespējas, it īpaši izmantojot Latvijas dabu, ražojumus un tautas mākslu.

1.tabula

Iedzīvotāju ataudze Latvijā 90. gadu pirmajā pusē, tūkstošos*

Gads Dzimuši Miruši Dabiskais no visiem latvieši

pieaugums– dzimuši miruši dabiskais

zudumi pieaugums–

zudumi

1990 37,9 34,8 3,1 21,4 19,9 1,5

1991 34,6 34,7 -0,1 20,1 19,8 0,3

1992 31,5 35,4 -3,9 19,4 20,0 -0,6

1993 26,8 39,2 -12,4 17,3 21,7 -4,4

1994 24,2 41,7 -17,5 15,7 22,7 -7,0

1994:1990% 64,0 120,0 .. 73,4 114,0 ..

* Ziņas no Latvijas demogrāfijas gadagrāmatas par attiecīgiem gadiem

 

2.tabula

Iedzīvotāju ataudzes pamatrādītāji Latvijā

un tuvējās pārejas ekonomikas valstīs 1994. gadā**

Valsts Uz 1000 iedzīvotājiem Summārais Vidējais paredzamais

dzimuši miruši dabiskais dzimstības mūža ilgums

pieaugums koeficients vīrieši sievietes

Latvija 9,5 16,4 -6,9 1,39 60,7 72,9

Igaunija 9,4 14,5 -5,1 1,45 62,4 73,8

Lietuva 11,5 12,5 -1,0 1,89 63,3 75,0

 

Krievija 9,5 15,5 -6,0 1,39 57,3 71,1

Ukraina 9,9 14,7 -4,8 .. 64* 74*

Baltkrievija 10,7 12,5 -1,8 .. 64* 74*

 

Polija 12,5 10,0 2,5 .. 66,7* 75,7*

Čehija 10,3 11,4 -1,1 1,50 69 77

Ungārija 11,3 14,4 -3,1 1,68 64,6* 73,7*

Vācijas austrumu daļa (bijusī VDR) 5,0 11,5 -6,5 .. .. ..

* 1992. gads

** Population & Societies — 1995, N 304, 306

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995 — Rīga, 1995, 50.—51.lpp.

ESA Statistical Yearbook 1995 — Tallinn, 1995

Hjccbz d wbahf[.# Ujcrjvcnfn Hjccbb> Vjcrdf 1995> c.38> 41

 

3.tabula

Latvijas iedzīvotāju skaita un sastāva paredzamās pārmaiņas*

Iedzīvotāju 1995** 2015** Pārmaiņas % Vecumsastāvs %

grupas tūkst. inerces aktīvais inerces aktīvais 1995 inerces aktīvais

variants variants variants variants variants variants

Visi

iedzīvotāji 2529,4 2138,6 2337,3 84,5 92,4 100,0 100,0 100,0

tai skaitā,

gadu

0–14 524,6 345,2 458,9 65,8 87,5 20,7 16,1 19,6

15–59 1527,6 1349,4 1395,4 88,3 91,3 60,4 63,1 59,7

60+ 477,2 444,0 483,0 93,0 101,2 18,9 20,8 20,7

auglīgā ve-

cuma sievie-

tes (15–49) 610,2 472,8 478,1 77,5 78,4 24,1 22,1 20,4

 

latvieši 1385,0 1245,3 1362,2 89,9 98,4 100,0 100,0 100,0

tai skaitā,

gadu

0–14 311,9 228,5 299,2 73,3 95,9 22,5 18,4 22,0

15–59 799,4 784,9 809,0 98,1 101,2 57,7 63,0 59,4

60+ 273,8 231,9 254,0 84,7 92,8 19,8 18,6 18,6

auglīgā ve-

cuma sievie-

tes (15–49) 317,0 289,3 291,7 91,3 92,0 22,9 23,2 21,4

 

* LZA Ekonomikas institūta aprēķini

** gada sākumā

 

4.tabula

Latvijas iedzīvotāju sociālās higiēnas raksturīgākie rādītāji

uz 100000 iedzīvotājiem*

Raksturlielumi 1985 1986 1987 1988 1989 1990 1991 1992 1993 1994

No stacionāriem

izrakstītie alkohola

psihožu slimnieki 22 15 10 12 13 17 28 30 68 145

Mirušo skaits no

saindēšanās ar

alkoholu

vīrieši 9,7 5,7 4,8 5,3 6,3 7,7 8,8 11,8 17,1 28,8

sievietes 2,9 1,6 1,3 1,1 1,2 1,3 2,2 2,1 4,1 6,2

Pašnāvību biežums

vīriešiem 47 40 33 35 38 43 47 57 72 71

sievietēm 13 12 14 12 15 11 13 15 17 14

Vidējais paredza-

mais mūža ilgums

jaundzimušiem

vīriešiem 65,5 66,3 .. 66,3 65,2 64,2 63,8 63,2 61,6 60,7

sievietēm 74,5 75,0 .. 75,1 75,2 74,6 74,6 74,8 73,8 72,9

 

* Latvijas demogrāfijas gadagrāmata par atbilstošiem gadiem

Likumpārkāpumi un sabiedrībai nevēlamas parādības, Stat. datu krājums — Rīga, 1994 un 1995

 

Iedzīvotåju dzimuma un vecumsaståvs 1995.gadå

vecums

 

 

Iedzīvotåju dzimuma un vecumsaståvs1995. un 2015.gadå (inerces variants)

 

 

Iedzīvotåju dzimuma un vecumsaståvs 1995. un 2015.gadå (aktīvais variants)