25. janvāra sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 15/16., 17.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Godātie deputāti! Lūdzu ieņemiet savas vietas, turpinām darbu! Ozoliņa kungs, lūdzu debates ārpus zāles! Tātad vārds Ilmāram Bišeram, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam!

 

I.Bišers (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja, godātie kolēģi! Šī budžeta apspriešanā es uzstājos ar dalītām jūtām. No vienas puses, es esmu priecīgs, ka šī valdība varēja viena mēneša laikā sagatavot budžetu, kura iepriekšējā valdība savā ilgajā darbības laikā nevarēja tomēr sagatavot likumā noteiktajā termiņā — līdz pagājušā gada 1. oktobrim. Un tajā pašā laikā es nevaru teikt, ka šis budžets mani apmierina un mēs visi priecājamies redzēt budžetu... Deficīts ir samazinājies. Pagājušajā gadā bija 90 miljoni, šeit mums tiek likti priekšā 60 miljoni. Ja gadu atpakaļ finansu ministrs būtu uzkāpis uz tribīnes un teicis, ka viņš plāno budžeta deficītu 90 miljonus vai arī 60 miljonus, viņš vienkārši būtu nosvilpts no tribīnes, bet šobrīd mēs 60 miljonu deficītu uztveram kā lielu sasniegumu. Es tomēr saprotu, ka īsā laikā nevarēja savākt visus galus un aptvert visas iespējas , kur taupīt, un tāpēc balsošu par budžetu pirmajā lasījumā. Un tajā pašā laikā es aicinu visas komisijas un visus deputātus atlikušajā laikā līdz budžeta galīgai apstiprināšanai strādāt un meklēt, kur vēl varētu ietaupīt, kādā veidā arī šo ārkārtīgi bīstami lielo budžeta deficītu varētu samazināt.

Es gribētu šeit parunāt par dažām problēmām, kas man vairāk pazīstamas. Tās ir saistītas ar valsts iestāžu darbību. Vispirms jautājums par ierēdniecību, kas jau te pacēlās ne vienu reizi vien. Es atceros, kā kādreizējais valsts reformu ministrs Gaiļa kungs pēc 5. Saeimas vēlēšanām solīja, ka ierēdņu skaits tikšot samazināts par vienu trešdaļu. Faktiski “Latvijas ceļa” valdības darbības laikā ierēdņu skaits palielinājās apmēram trīs reizes. Piemēram, es atceros, ka bija tas senais laiks, kad es strādāju valdībā, tas ir, Godmaņa valdībā, tad Izglītības ministrijā bija 62 ierēdņi. Tagad viņu ir ap 360. Līdzīgs stāvoklis ir arī Labklājības ministrijā un vēl citās. Ir izaudzis ne tikai centrālais aparāts, bet šis centrālais aparāts ministrijās ir apaudzis ar dažādām iestādēm, kuras ir tagad tik daudzveidīgas un kuru tik daudz, ka to labākai klasifikācijai ir izgudroti īpaši iedalījumi — pakļautībā esošās iestādes, pārraudzībā esošās iestādes un pārziņā esošās iestādes, jo citādi tajās vairs orientēties nevar. Un tās aug vēl straujāk nekā centrālais aparāts. Tā, piemēram, minēsim, teiksim, Valsts ieņēmumu dienestu. Tā ir jauna institūcija, kas pēdējos gados ir augusi ļoti strauji. Un ne bez pamata. Es, piemēram, šā gada sākumā aizgāju uz sava rajona Valsts ieņēmuma dienesta nodaļu, lai saņemtu deklarācijas, kas man būs jāaizpilda par pagājušo gadu, kā vienkāršs pilsonis. Man iedeva četras lapas ar desmitiem aiļu un sleju, kas man ir jāizpilda par maniem pagājušā gada ieņēmumiem. Par laimi es nebiju par saviem sertifikātiem nopircis nevienu Unibankas akciju, jo pretējā gadījumā man būtu vēl divas lapas iedotas klāt. Tātad pavisam sešas lapas uz manu necilo personu. Es pajautāju darbiniecēm, vai viņas spēj izlasīt visus tos papīrus. Viņas man atklāti atbildēja: mēs ņemam naktis palīgā. Taču es domāju, ka ilgi cilvēks un vēl jo vairāk ierēdnis nevar strādāt pa naktīm. Un tāpēc gribot vai negribot nāksies palielināt atkal šajā iestādē štatus. Un rezultātā mani baida, ka šis ieņēmumu dienests nākotnē nevarēs savākt tik daudz nodokļu, lai spētu uzturēt pats sevi, nerunājot par visām citām valsts iestādēm.

Jāsaka, ka mani šinī gadījumā satrauca ne tikai tā nauda, kas tiek izmaksāta ierēdniecības uzturēšanai. Neskatoties uz to, ka ierēdniecības lietu sakārtošanai aizvadītajos gados ir iztērēti vairāki miljoni latu, gan ierēdņu skološanai, gan viņu tarificēšanai, gan eksaminēšanai un tā tālāk, un tā tālāk. Mūsu ierēdniecības aparāts ir viens no smagnējākajiem, birokrātiskākajiem, nelaipnākajiem un apgrūtina visu jautājumu kārtošanu valsts iestādēs.

Katrs ierēdnis grib atrast attaisnojumu savai eksistencei, un mums sastāv jau simtiem lietu, vienkāršu lietu, kuru risināšanai vajadzīgi sertifikāti, licences, atļaujas un vēl desmit dažādi papīri, kuru saņemšanai atkal ir jāsagatavo daži desmiti papīru, ko izskata veselas šo ierēdņu komisijas, pie tam, tādējādi noņemot no sevis individuālo atbildību. Tiek bremzēta ar to normāla saimnieciskā darbība. Praksē nedarbojas vērtspapīru tirgus, nīkuļo nekustamo īpašumu tirgus, bez kā normāla ekonomiskā attīstība nav iespējama.

Vēl viens iemesls ir investīciju trūkums. Visi ārzemju eksperti un biznesmeņi vienā balsī apgalvo, ka viens no lielākajiem šķēršļiem ir sarežģītā jautājumu risināšana ar mūsu ierēdņiem, kas kavē investīciju ieplūšanu Latvijā. Man pašam gadījās, ka man, manam Advokātu birojam vajadzēja uzaicināt vienu biznesa partneri no Krievijas šeit, oficiālas valsts iestādes pārstāvi. Lai noformētu viņam uzaicinājumu, pusotra mēneša bija par maz. Vai tā ir normāla ekonomiska sadarbība ar kaimiņvalsti? Es saprotu, ja iepriekšējās valdības nodibinātajai Valsts reformu ministrijai, ko mēs ar lepnumu atcēlām pagājušajā gada vasarā, teikdami, ka tā savus uzdevumus ir izpildījusi, ja tai bija tikai šāds uzdevums — novest pie šāda stāvokļa, tad labāk, lai tā nebūtu dibināta.

Es saprotu, ka budžeta apspriešanas laikā nevar novērst visus šos trūkumus, acīmredzot ir nepieciešams tālāks darbs. Taču kaut ko var novērst. Mēs, piemēram, vakar izskatījām Juridiskajā komisijā to vienīgo ministriju — Tieslietu ministriju, kas bija mūsu pārziņā, un arī atradām dažādas interesantas lietas. Te jau tika pieminēts Naturalizācijas departaments, kur uz katru ierēdni ir pa vienam iesniegumam. Lai attaisnotu savu eksistenci, tie staigā pa skolām un citām iestādēm un aicina nepilsoņus nākt pie viņiem reģistrēties. Tajā pašā laikā arī ir tāds Cilvēktiesību birojs, kas tika nodibināts pagājušajā gadā un ir radīts bez reālām pilnvarām, un man šķiet, ka tas ir radīts tikai acu aizmālēšanai, ka pie mums rūpējas par cilvēku tiesībām. Un tā izdevumi arī ļoti strauji pieaug.

Turpretim Zemesgrāmatu nodaļas, kuras neķer savus klientus, kurām rindas stāv mēnešiem un gadiem uz priekšu, ir nožēlojamā stāvoklī, tur trūkst darbinieku, un līdz ar to nekustamā īpašuma attiecību sakārtošana mūsu valstī draud izstiepties uz 20 gadiem, kā tiek rēķināts. Tātad normāla ekonomiska dzīve varētu mūsu valstī iesākties tikai pēc 20 gadiem. Es domāju, ka tas arī ir nenormāli. Šādas lietas mēs šeit budžeta apspriešanas laikā varētu paskatīties.

Protams, ierēdņu algas nav vienīgās lietas un vienīgās problēmas. Šādas problēmas var atrast uz katra soļa. Es kā jurists nesaprotu, kāpēc Saeimas likumu un Ministru kabineta lēmumu publicēšanai mums ir divi izdevumi. Mums ir Saeimas un Ministru kabineta vēstnesis, ko izdod Saeimas kanceleja, un mums Tieslietu ministrija izdod “Latvijas Vēstnesi”, kas ir vajadzīgs kā operatīvs izdevums. Bet tas izdot vienlaicīgi arī “Latvijas Vēstneša” dokumentu krājumu, kas burts burtā atkārto šo ziņotāju. Kāpēc par valsts naudu mums jāizdod divi paralēli izdevumi? Tas man nav saprotams.

Un vēl viens. Valdība aicina visus savilkt jostas un pārvarēt pašreizējo grūto situāciju. Man šķiet, ka valdības aicinājums būtu efektīvāks, ja valdība parādītu piemēru. Diemžēl es gan runāju tukšiem valdības soliem, bet var būt, ka arī kādreiz izlasīs stenogrammu, ko mēs te esam runājuši.

Mūžīgi mūs aicina atskatīties uz Latvijas pastāvēšanas pirmo posmu. Toreiz ministriju skaits bija mazāks. Labi, tas ir pieaudzis. Ekonomika aug, viss ir vajadzīgs. Bet tajā laikā nezināja tādas figūras kā valsts ministrs, īpašo uzdevumu ministrs, parlamentārie sekretāri, kuru skaits šobrīd no katras valdības uz valdību aug un pieaug. Katrai valdībai viņu skaits pieaug. Un faktiski, ja valdības ministrus, īstos pilntiesīgos ministrus mēs varam regulēt, mēs nosakām to ar likumu, tad šo procesu mēs nevaram gandrīz nekādi ietekmēt. Jo mums saka — Saeima apstiprina. Bet Saeima šinī jautājumā ir izvēles priekšā. Vai nu izgāzt valdību vispār, ko mums negribas, jo mēs redzam, cik grūti bija sastādīt valdību, vai arī akceptēt šos garos valsts ministru sarakstus, kuriem pietrūkst vietas tajos valdībai atvēlētajos solos, jo viņu ir divreiz vairāk nekā atvēlēto solu. Tātad viena daļa ministru tiek diskriminēti, jo viņiem nav šeit, Saeimā, vietas.

Es negribu šobrīd balsojumu, es gribu griezties pie valdības, lai tā pati objektīvi izvērtētu. Es saprotu, tas nav viegls process, jo šeit pastāv starpfrakciju intereses un stabilitāti starp valdību veidojošiem spēkiem nav viegli saglabāt. Bet tomēr vajadzētu padomāt, vai mēs šeit nevarētu kaut ko ietaupīt. Es domāju, ka šādu soli ļoti pozitīvi uztvertu Latvijas iedzīvotāji. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Dzintars Ābiķis, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

Dz.Ābiķis (LC). Augsti godātā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Jā, protams, žēl, ka šobrīd šeit praktiski nav valdības. Un vienīgi Birkava kungs lepni pārstāv...

Sēdes vadītāja. Ābiķa kungs! Ieskatieties zālē kārtīgāk!

 

Dz.Ābiķis. Jā! Es saku, Birkava kungs pārstāv. Laikam vēl kāds aizmugurē. Jā, finansu ministrs ir. Tas ir ļoti labi. Bet es arī saprotu valdību. Un es tāpēc gribētu aicināt deputātus tiešām uz konstruktīvām runām. Tas, protams, neattiecas uz iepriekšējo runātāju, bet tie grēku plūdi, kas tika sludināti pirms starpbrīža, vai arī tikai un vienīgi budžeta deķīša vilkšana uz savas nozares pusi neapšaubāmi nesekmē valdības stimulu klausīties.

Neapšaubāmi valdības nostāja samazināt budžeta deficītu ir pareiza, un tā ir apsveicama. Bet tajā pašā laikā es aicinātu šeit no tribīnes, es gribētu pat izteikt vienu saukli: “Nost ar padomju varu!” Jeb, pareizāk sakot: “Nost ar vecās sistēmas atražošanu, kas joprojām pastāv!” Kāpēc es tā saku? Diemžēl budžeta apstiprināšanas procedūra ir lielā mērā saglabājusies no padomju laikiem, un tas diemžēl sekmē lielā mērā vēl vecās sistēmas atražošanos. Kā, manuprāt, vajadzētu konceptuāli izskatīt budžetu? Kādai vajadzētu būt secībai?

Pirmkārt. Valdībai vajadzētu vienoties par ienākumu daļu un varbūt pat to vajadzētu apstiprināt ar Saeimas balsojumu.

Tālāk. Otrais, kas ir ļoti svarīgs punkts. Politiķiem un pirmkārt tautas vēlētajiem priekšstāvjiem vajadzētu noteikt procentuālā ziņā prioritātes. Nevis absolūtos ciparos vai skaitļos, bet procentuālā ziņā. Cik mēs atvēlam izglītībai, cik valsts aizsardzībai, cik ierēdņiem, un tā tālāk. Pēc tam neapšaubāmi ministrijām, vadoties no šiem procentiem un vadoties no ieņēmumu daļas, katrai vajadzētu strādāt pie savas sadaļas, protams, to iesniegt Finansu ministrijai, un Finansu ministrijai vajadzētu norādīt uz zināmām nepilnībām. Bet nekādā gadījumā nedrīkst atkārtot vairs to, kas turpinās vēl līdz šim, ka Finansu ministrija vēl joprojām pilda valsts plāna funkcijas. Un Finansu ministrijas ierēdnis pasaka: “Tā, mīļais kolēģi no Izglītības ministrijas! Kāpēc tu māci ģeogrāfiju tik daudz un nevis vēsturi? Kāpēc ir jāmaksā par audzināšanu skolā?” Vispār, manuprāt, ir absurds, ka kaut kas tāds ir varējis izskanēt. Un rezultāts ir tāds, ka mēs atgriežamies pie vecās padomju laiku sistēmas, kad valsts plāns, proti, Finansu ministrija, nosaka prioritātes tā vietā, lai prioritātes iepriekš noteiktu šeit politiķi, tautas vēlētie priekšstāvji.

Runājot par prioritātēm. Diemžēl arī šī iemesla dēļ šobrīd ir ļoti grūti pateikt, kādas tad īsti ir valdības prioritātes. Ja iepriekšējā valdībā vairāk vai mazāk, bet tomēr tika pildītas pasludinātās prioritātes, tas ir, izglītība, valsts drošība, tad šobrīd, raugoties uz prioritātēm, mēs redzam, ka drīzāk prioritāte ir dota valsts pārvaldes iestāžu funkcionēšanai. Un izglītība ir saņēmusi plus 5 procentus, kultūra — mīnus 10 procentus, iekšlietu sistēma — plus 1 procentu apmēram. Tātad tās vairs nav prioritātes, jo valsts pārvaldes institūcijas, piemēram, Ministru kabinets, ir saņēmis plusā apmēram 30 procentus. Šajā sakarībā man rodas jautājums — vai valsts pārvaldes iestāžu ierēdņi ir vairāk pelnījuši nekā skolotāji, mediķi un tā tālāk? Vai tās ir šīs valdības prioritātes?

Neapšaubāmi Ministru prezidents Šķēle ir izteicis daudz vērtīgu ideju, kam es pilnībā piekrītu. Kas attiecas uz izglītības sistēmu, tad, protams, ir arī diezgan lielas iekšējās rezerves, un taisnība ir tā, ka izglītības sistēmas iestādēm būtu jāpāriet vienas ministrijas pakļautībā. Tikai es gribu brīdināt valdību, ka diez vai tas būtu mērķtiecīgi izdarāms līdz šī gada 1.septembrim. Var būt, ka ir vajadzīgs ilgāks laiks, jo jāatceras, ka reforma prasa naudu. Un vai šī gada saspiestā budžeta ietvaros līdz 1.septembrim to būs iespējams izdarīt?

Tāpat, runājot par normatīviem, ir skaidrs, ka nav normāli, ja ir skola, kur klasē ir viens skolēns. Varbūt to var attaisnot Latgalē, kur jāatjauno mazās latviešu klasītes. Bet šobrīd situācija ir tāda, ka rezerves ir pietiekami lielas. Un te nu es gribētu atgādināt Šķēles kungam, ka viņam tik vienkārši neies. Viņš gan ir izteicies tikšanās laikā ar vēlētājiem, ka, lūk, “Latvijas ceļam” savā laikā vajadzēja iedarbināt to balsošanas mašīnu un nežēlīgi iet pa reformu ceļu. Nu jā, bet mēs bijām tikai 36 un vēlāk 35 deputāti. Un diemžēl to balsošanas mašīnu iedarbināt neizdevās tā, kā mēs gribējām.

Un šajā sakarībā es gribu minēt tikai vienu piemēru. Es atceros, kad mēs apspriedām jautājumu par labojumiem Izglītības likumā un kad es tiešām biju iepazinies diezgan pamatīgi ar statistiku, ierosināju, lai vidusskolas klases atvēršanai būtu vajadzīgi kādi normatīvi, stingrāki normatīvi, un es biju izrēķinājis, ka necietīs neviena latviešu vidusskola. Tad tribīnē kāpa ne tikai prokrieviski orientētā frakcija, bet kāpa arī tā saucamās nacionālās frakcijas, un sāka runāt par to, ka mums ir maza dzimstība un ka mēs nezinām, kas būs pēc 10 — 15 gadiem, un kā tad būs... Nu, ticiet man, varbūt pēc 10 — 15 gadiem valsts būs tik bagāta, ka tā varēs atļauties Brocēnos krievu vidusskolas klasi, kurā mācās kādi četri bērni. Un šobrīd man ir bijušas daudzas nopietnas sarunas šajā jautājumā ar pašvaldībām gan Talsu rajonā, gan Kuldīgas rajonā, kas ir izteikti latviski rajoni un kur tiešām vēl pastāv, piemēram, Kuldīgas pilsētā krievu vidusskola, kur ir ārkārtīgi mazs skolēnu skaits un vecāki ir gatavi faktiski sūtīt bērnus latviešu skolā. Tas nenozīmē, ka mēs esam pret izglītību minoritātēm, bet kaut kādi saprātīgi normatīvi taču ir jāievēro, jo valsts taču nav bezizmēra.

Nākamais. Ņoti nopietns jautājums. Redzot, cik grūti iet valdībai šobrīd, un objektīvi tas ir, jo vēlēšanas bija rudenī, un, neskatoties uz to, ka iepriekšējā valdība bija atstājusi budžeta projektu, gada beigās šīs lietas atrisināt ir ārkārtīgi sarežģīti, es uzskatu, ka Saeimai tomēr ir jāizšķiras un jālabo pirmskara kļūda un Saeimas vēlēšanām ir jābūt pavasarī, nevis rudenī. Es domāju, tas jautājums mums noteikti ir jāizšķir, citādi pēc trim gadiem atkārtosies šī situācija.

Un arī šis varbūt ir tas iemesls faktam, ka budžeta projekts diemžēl ir samērā nekvalitatīvs. Tikai šorīt mēs saņēmām investīcijas ministriju griezumā, un tās nav ar Ministru kabineta akceptu. Mēs redzam, ka nav panākta vienošanās ar Pašvaldību savienību, un vēl mani dara aizdomīgu tāds fakts, ka budžeta projektā ir ļoti daudz tādu ciparu izdevumu daļā — 50 tūkstoši, 100 tūkstoši, 200 tūkstoši... Es ļoti šaubos, vai tik precīzi, teiksim, izdevumus kāda objekta celtniecībai vai kādas citas problēmas risināšanai — ar precizitāti līdz absolūtām nullēm — varētu noteikt. Un te es gribētu, lai mēs mācītos un arī mūsu Finansu ministrija pamācītos no pašvaldībām, jo ir, piemēram, tāda pašvaldība kā Ventspils pašvaldība un tur pašvaldības budžetam ir pāri par četrām reizēm vairāk lappušu nekā mūsu budžetam, un tur — varbūt vienam otram tas liekas smieklīgi — ir noteikts, ka iestāžu vadītāji par valsts budžeta līdzekļiem var zvanīt tikai tik un tik minūtes mēnesī. Un tas ir pareizi, un tas ir līdz pēdējam sīkumam izkalkulēts. Jā, protams, var teikt, ka Ventspils pašvaldība ir bagātāka, bet Ventspils pašvaldība, starp citu, ir vienīgā ... Ventspils ir vienīgā pilsēta, kur var braukt ar automobili, kur akas ir vienā līmenī ar ielu un tas neprasa papildu līdzekļus, bet stingru saimnieka roku.

Vēl viena problēma, ar ko valdībai būs jārēķinās, ir slēptais budžeta deficīts, kas neatspoguļojas budžetā. Valsts iestādes ir parādā apmēram 15 miljonus, galvenokārt tie ir komunālie maksājumi. Piemēram, zinātnes iestādes ir parādā 700 tūkstošus, kultūras iestādes — gandrīz miljonu, un tas vēl ir mīnusā nākamā gada budžetā, tas vēl vairāk faktiski palielina budžeta deficītu.

Nākamā problēma. Šķēles kungs pareizi teica: nevajag pieņemt likumus turpmāk šogad, kas prasa lielus izdevumus, bet šobrīd spēkā ir daudzi likumi un Ministra kabineta noteikumi, kas prasa, lai mēs tos realizētu. Šie likumi un noteikumi prasa izdevumus, bet diemžēl naudiņas tam izdalītas nav. Vajadzētu mums, deputātiem, arī padomāt par tādām prioritātēm kaut vai celtniecībā... Kas šobrīd ir svarīgāk, vai, piemēram, Rīgas lietišķās mākslas koledžai izremontēt telpas , jaunās telpas, atvēlēt tam 200 tūkstošus, vai atstāt Rīgas lietišķās mākslas koledžu vecajā ēkā, kas ir īpašnieka īpašumā un kur, kā ir aplēsts, šogad īrei vien tiks iztērēti un visam pārējam apmēram 100 tūkstošu latu. Rezultātā mēs finišā tikai zaudēsim šajā sakarībā. Tāpat mēs nevaram, es domāju, atļauties tik daudz vienreizīgus pasākumus, no tiem mums šogad vajadzētu vairāk atteikties. Bet, ja ēkai nav uzlikts jumts, tas nozīmē, ka ēka bojāsies un finālā budžets tikai zaudēs un valsts līdz ar to zaudēs. Es gribētu šobrīd valsti salīdzināt ar sievieti. Jā, ar sievieti... Lai sieviete aukstajā ziemā nesaslimtu, viņai vispirms vajag siltus apavus un siltu veļu, bet nevajag auskarus. Un pēc šī paša principa mums arī vajadzētu vadīties, diskutējot par budžetu.

Un nobeidzot, vēlreiz es atkārtoju. Mums ir jāmaina budžeta izskatīšanas kārtība un prioritātes ir jānosaka šeit, Saeimā, prioritātes ir jānosaka tautas vēlētajiem priekšstāvjiem, nevis maziem ierēdnīšiem, maziem ministriņiem Finansu ministrijā. Un Kaminska kungs manuprāt nav mazs ministriņš, bet liels ministriņš, kas grib diktēt prioritātes. Tā ka to mums vajadzētu atcerēties, strādājot savlaicīgi jau pie nākamā gada budžeta, pie 1997.gada budžeta, un pie tā vajadzētu sākt strādāt ļoti savlaicīgi, jau varbūt dažus mēnešus pēc šī budžeta vai pat tūlīt pēc šī budžeta apstiprināšanas, lai mēs strādātu pēc jaunas sistēmas, lai mēs neturpinātu atražot iepriekšējo. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Ābiķa kungs, līdz šim brīdim Latvijā ir tikai ministri un citas leksikas pagaidām Latvijas valsts pārvaldes struktūrā nav. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Runājot par budžetu, man ļoti gribētos pievienoties tiem runātājiem, kuri ieraudzījuši vienu ļoti būtisku lietu. Iepriekšējā valdība centās veidot budžetu, pie tam jau oktobrī šim budžeta projektam bija jābūt, to nosaka likums, bet nebija viņa. Šķēles kunga vadītā valdība paspēja to izdarīt nepilna mēneša laikā. Reālajam budžeta deficītam vajadzēja būt ap 100 miljoniem latu. Nu, diezgan iluzori gan tas ir nobraucis lejā uz 60 miljoniem, domāju, ka tā ir pārāk optimistiska prognoze. Un tomēr. Tik tiešām, kā Šķēles kungs pateica un tie cilvēki, kuri labi orientējās ciparos, atvainojiet, Latviju neredz kā sievieti bumbierenēs. Ņoti labi es saprotu Šķēles kunga bažas, kā Latvija šodien dzīvo nevis ar saviem līdzekļiem, bet no humānās palīdzības līdzekļiem, konkrēti, Latvijai praktiski vairs savu līdzekļu nav. Iet runa par to, ka ir acīmredzot spēki, kas ļoti gribētu nabadzīgas valsts — un mums jāatzīst, ka Latvija ir nabadzīga valsts, — jau tā plāno maciņu sadalīt daudzās daļās. Cienījamie kolēģi, man šķiet, ka mēs visi šeit praktiski esam vai vismaz esam bijuši, vai noteikti būsim ģimenes cilvēki. Ja ģimenē trūkst līdzekļu, tad ģimenes galva tur maku... jā, pareizi, kakls. Nu, lielākajā vairumā ģimeņu kakls ir sieva, protams, kas to galvu groza kā grib, var pagrozīt šo galvu. Kopējā sanāksmē ģimenē tiek izspriests, kā dalīt ģimenes budžetu. Šobrīd ir radusies kolīzija jau ar Latvijas Pašvaldības savienību. Man šķiet, ka nevienam no mums nav noslēpums, ka valsts līdzekļi tiek šķiesti ne visai lietderīgi, un noteikti ļoti daudzu pašvaldību līdzekļi tieši tāpat tiek šķiesti nelietderīgi. Es negribu atkārtot to, ko šeit ir teicis savā laikā arī Valsts kontrolieris Černaja kungs. To, ka arī Skrastiņa kungam, Ģenerālprokuroram, ir pietiekoši materiālu, nebūtu vērts atkārtot. Tāpēc es atļaušos paust savas atsevišķās deputāta domas atšķirībā no manis vadītās komisijas domām, kura bija nospriedusi atlikt budžeta skatīšanu. Jo mazāk naudas ir valstī, jo lielāks budžeta deficīts ir iespējams un praktiski iespējams krahs budžetā, ko uzņēmējdarbībā sauc par bankrotu, jo steidzīgāk šāds budžets ir jāpieņem, protams, pirmajā lasījumā.

Ņoti šaubos, vai izdevumu daļu kopumā var samazināt, runāt par bezdeficīta budžetu, atvainojiet, pragmatiska rakstura cilvēki nav spējīgi. Iet runa par to, ka mums jādod iespēja jaunai valdībai, jaunajam premjerministram, arī jaunajai Finansu ministrijas vadībai turpināt šos apņēmīgos soļus. Tik tiešām mēs redzam, ka par ieņēmumu daļu rūpējas. Tik tiešām ir ieviesta degvielas tirdzniecības licencēšana, un nav noslēpums, ka šodien Latvijā legāli ir ievesti tikai 34 procenti no tās degvielas, ko reāli patērē. Mums ir kolosāli ekonomiski autiņi, jo ar 66 procentiem gaisa tie brauc. Bet tā ir kontrabanda, tā ir nelicencēšana! Nodokļu iekasēšanas pastiprinājums nepieciešams arī pašvaldībniekiem. Es gribētu atgādināt, ka šodien principā reāli pašvaldības var saņemt tādu budžetu, kādu tās reāli iztērēja pagājušo gadu, trūkst inflācijai, trūkst jauniem uzdevumiem. Jauna nodokļu iekasēšanas sistēma ļaus parādīt, kā pašvaldības prot saimniekot. Tik tiešām, lai pamācās no Ventspils, kur ir saimnieka roka. Varbūt visās pašvaldībās vajadzētu tādus saimniekus, kādi, piemēram, ir Ventspilī, kādi, piemēram, ir Dagdā, Zlēku pagastā. Es varu nosaukt ļoti daudz tādu pašvaldību, kur ir saimnieki, bet diemžēl tikai varu nosaukt, nevis pateikt masveidīgi.

Ņoti būtisks moments ir korupcijas apkarošanas moments. Es to negribu atgādināt, ka Māra Gaiļa vadītās valdības laikā ierēdņu kandidātu skaits no nulles, jo tādu nebija, ir pieaudzis līdz 13,5 tūkstošiem, no kuriem 2,5 tūkstoši ir Mežu dienesta civildienesta darbinieki, konkrēti, mežsargi un tā tālāk. Pārējie kalpotāji, kuri kopsummā sastādīja uz maija mēnesi apmēram 57 tūkstošus cilvēku, ir līgumdarbinieki. Un, ja mēs gribam civilizētu valsti, tad tiešām ierēdņi, kurus nevajadzētu jaukt ar kalpotājiem un viņu rupjībām ir nepieciešama lieta. Tikai cita lieta, ka šo kalpotāju skaits ir milzīgi izaudzis uz jaunradīto civildienesta iestāžu rēķina, uz milzīgās papīru aprites rēķina.

Jā, es piekrītu Kreitusa kungam, būs liels darbs jāizdara, lai ierobežotu šo nepakļaušanos vadības menedžmentam, jo tad, kad tika aptaujātas visas ministrijas, lai ieviestu šo valdības menedžmentu, izrādījās, ka visiem trūkst kadru, visiem trūkst algu un finansu līdzekļu. Neviens neprata sevi paknapināt.

Es gribētu, mīļie kolēģi, lai mēs saprastu, ka katram ir jābūt uzticīgam dotajai kvotai. Valdība šajā mēnesī ir parādījusi spēju darboties. Pieņemtie lēmumi ir pietiekoši strikti un stratēģiski tālejoši. Mēs varam nepieņemt budžetu. Interesanti, ko tad mēs teiksim savai ģimenei, mūsu Latvijai, mūsu pilsoņiem, kas mūs ir ievēlējuši? Mēs esam nabagi, bet plānot savus izdevumus un ieņēmumus pagaidām vēl negribam. Vai tā tomēr nebūtu mūsu pašu ģimenes, mūsu Latvijas putināšana?

Un pats pēdējais. Es domāju, ka ļoti būtiski mainās cilvēku domāšana. Ja vakar tikai divi cilvēki Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā nenobalsoja par izskatīšanas atlikšanu, tad šodien “pret” nobalsoja tikai pieci no 11. Tātad mainās šī domāšana, tikko iet normāls izskaidrošanas darbs.

Paldies cienījamai opozīcijai. Tas ir jūsu uzdevums — parādīt budžeta likuma nepilnības un vājās vietas, kā parlamenta pozīcijas, tā arī valdības darbībā. Tas ir vajadzīgs darbs. Nevar būt tiesas process, kur ir tikai prokurors un nav advokāta. Advokātam ir jābūt. Bet mēs visi šeit esam parlamentārieši, un, protams, liela daļa arī ļoti labi orientējas ciparos, budžeta plānā, bet — pats svarīgākais — mums ir jānes politiska atbildība. Un šodien mūsu ģimene, mūsu Latvija prasa, lai mums būtu plānojums, kā ieņemt naudu un kā to tērēt. Sadale pa posteņiem — tas ir līdz otrajam lasījumam. Es ļoti ceru, ka arī tas nebūs pārāk ilgi jāgaida. Jāatceras tikai tas, ka Latvija jau tā ir ļoti zemā vietā sarakstā, ko sauc par investīciju drošību. Valsts, kurā nevar pieņemt budžetu, vispār būtu ārpus jebkādas kritikas. Ja mēs pilnīgi esam vienojušies domās, ka tikai ārvalstu investīcijas šodien varētu palīdzēt modernizēt tehnoloģiju, attīstīt jaunas darbavietas visā šajā kompleksā, nu tad neatteiksimies no šīs iespējas. Un tik tiešām, ka tikai mums neiznāk tā, ka, atsakoties no šī varbūt ne visai veiksmīgā budžeta, jo tās naudas jau tiešām nav daudz, nav jau Norvēģija, kur ir 1 miljards dolāru budžeta pārpalikuma, mēs atsakāmies no iespējas mēģināt paši savu likteni lemt. Varbūt tiešām tad mums vajadzēs kādu ārvalsts prezidentu vai premjerministru. Varbūt mums tiešām vajadzēs stāvēt pie Latvijas robežām, gaidot, kad nāks humānās palīdzības kravas. Es domāju, ka 6.Saeimas deputātu uzdevums nav šāds.

Es negribu dziļi iztirzāt tos ciparus, ko lieliski var iztirzāt finansu speciālisti, ko iztirzāja jau Kreitusa kungs un politisko atbildību nebaidījās uzņemties Šķēles kungs, un vēlreiz izsaku lielu pateicību visai opozīcijai, kas, protams, parāda vietas, kur pie budžeta otrā lasījuma ir jāpiestrādā mums visiem, 6.Saeimas deputātiem. Paldies par uzmanību! Tiešām es aicinu balsot pirmajā lasījumā par budžetu un ceru uz mūsu visu loģisko saprātu.

Sēdes vadītāja. Jānis Kazāks, Tautas kustības Latvijai frakcijas deputāts!

 

J.Kazāks (TKL). Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Kolēģi deputāti! Pievienošos iepriekšējiem runātājiem, neiztirzāšu smalki katru cipariņu, bet gribētos pieskarties nedaudz Aizsardzības ministrijas budžetam. Bet, lai izprastu šīs ministrijas budžetu, gribu to saistīt ar deklarāciju par Ministru kabineta darbu, ko Ministru prezidents Andris Šķēle iesniedza Saeimai 20.decembrī. Un 21.decembra sēdē mēs to akceptējām.

Un tā, deklarācijas 11.lapā sadaļa “Valsts vara un drošība”. Nodaļa “Valsts aizsardzība”. Citēju: “Valsts aizsardzības sistēmas tālākai izveidošanai un nostiprināšanai nepieciešams...” zem tā 2.zvaigznīte: “veidot aktīvus sauszemes un jūras bruņotos spēkus”. Citāts beidzas. Pirmkārt, varētu diskutēt, ko nozīmē vārds “aktīvs”. Vai taisāmies kādam uzbrukt? Bet lai tas šoreiz paliek, kā ir. Bažas rada kas cits. Izpētot budžetu no pirmā vāka līdz pēdējam, nekur nevarēja atrast jūras bruņotos spēkus. Arī Aizsardzības ministrijas budžetā to nav. Varbūt tie ir tā nokodēti un nomaskēti, un neatšifrēti, ka tos beigās paši neatradīsim un mūsu bruņotie jūras spēki paliks vai arī ir jau palikuši bez finansējuma 1996.gadam.

Tālāk deklarācijā. 3. zvaigznīte. Citēju: “Teritoriālās aizsardzības sistēma veidota, balstoties uz Zemessardzes struktūru”. Citāta beigas. Aizsardzības ministrijas budžetā Zemessardze ir piemirsta. Kā tad tā? Jūtu, ka arī šeit nesaskan vārdi ar darbiem. Vai, respektīvi, deklarācija ar budžetu. Viens otrs varētu man oponēt, bet teikšu atklāti. Ja 1995.gadā vēl bija Zemessardzes budžets, tad tagad, 1996.gadā, jau tikai Zemessardzes štābam tiek iedalīta naudiņa. Jā! Ja saskaita ciparus kopā, tad iznāk, ka Zemessardzes štābam vien iedalīts uz 1996.gadu virs pagājušā gada budžeta.

4.zvaigznīte deklarācijā. Citēju: “Iesaukuma rezervju uzskaiti un apmācību risināt uz pastāvošo zemessardzes apakšvienību bāzes”. Citāta beigas. Izrādās, ka bez Zemessardzes štāba vēl ir apakšvienības, uz kuru pleciem tiks novelta smagākā aizsardzības daļa, ko īsumā varētu nosaukt par darbu ar kadriem. Par kādiem līdzekļiem tas viss ir izdarāms? Jo mēs jau zinām, ka Zemessardze nesastāv tikai no štāba darbiniekiem vien, bet no lielas ārrindnieku armijas, kuri visus pienākumus veic patriotisku jūtu vadīti. Vai arī šīs funkcijas tiks veiktas ar patriotiskiem saucieniem uz lūpām? Aizsardzības ministrijas budžetā tādas sadaļas nav.

Tālāk. 5.zvaigznīte deklarācijā. Citēju: “Samazināt Aizsardzības ministrijas atestēto ierēdņu skaitu”. Citāta beigas. Veramies budžetā. Centrālais aparāts. Precizētais plāns 1995.gadā — 184 689 lati. Projekts 1996.gadam — 184 tūkstoši 689 lati. Tātad saskan cipars ciparā. Iestāžu darbinieku skaits 1995.gadā — 118 cilvēki, 1996.gadā — 118 cilvēki. Viss precīzi. Tāds pats kā iepriekšējā gadā. Varu tikai ar nožēlu atkārtot — vārdi diemžēl nesaskan ar darbiem. Solījumi ar faktisko. Tā varu savilkt paralēles arī ar pārējiem deklarācijas punktiem, bet domāju, ka pietiek, jo jūs jau redzat, ka vismaz Aizsardzības ministrijas budžets nav izstrādāts attiecīgā līmenī. Domāju, ja ir runa deklarācijā par disciplīnas nostiprināšanu, apmācības un atestācijas sistēmas principiālu pārveidi, tad tas būtu jāsāk ar izglītības un kultūras līmeņa celšanu pašos bruņotajos spēkos. Respektīvi, augstākā izglītība armijai ir. Tā saucas Nacionālās aizsardzības akadēmija. Bet vidējās izglītības nav. Domāju, ka vajadzētu jau šogad ietvert budžetā vidējās karaskolas atklāšanu, kas sagatavotu vidējā ranga komandierus. Un te es saskatu disciplīnas uzlabošanos mūsu bruņotajos spēkos un “ģedovščinas” izskaušanu.

Salīdzinot ar 1995.gadu, Aizsardzības ministrijas budžets ir izaudzis vairāk nekā par 6 miljoniem. Un tas šajā laikā, kad deklarējam, ka 1996.gads būs taupības gads. Un nobeigumā gribu sacīt, ka Aizsardzības ministrijas budžetu mēs neesam izskatījuši ne Aizsardzības un iekšlietu komisijā, ne arī Nacionālās drošības komisijā.

19.janvārī grupa deputātu, kuru vadīja profesors Elmārs Zelgalvis no kustības Latvijai, bija pieņemšanā pie Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga kunga. Un mums bija ļoti liels izbrīns, kad Lemberga kungs parādīja Ventspils pilsētas budžetu. Tas sastāvēja no 322 lapām. Mūsu Latvijas budžets, redzam, ir pavisam, pavisam plāns sarāvies, un pilnīgi piekritīšu Endziņa kungam, ka tiešām Ventspilī bija redzams, ka tur ir saimnieks. Manas domas ir tādas, ka 1996.gada budžets, vismaz Aizsardzības ministrijai, nav izstrādāts pietiekamā līmenī un tāds, kāds tas ir uz šodienu, nav pieņemams. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Kārlis Čerāns, Tautas kustības Latvijai frakcijas deputāts!

 

K.Čerāns (TKL). Cienījamo sēdes vadītāj! Godātie deputāti! Balsošu pret šo budžeta projektu un aicinu arī pārējos deputātus balsot pret. Man galvenais iemesls šādai nostājai, kā jau esmu to vairākkārt minējis Budžeta un finansu komisijas sēdēs, ir budžeta ieņēmumu daļas nesakārtotība. Uzskatu, ka valdībai nebija morālu tiesību uzņemties savas funkcijas šajā tautai tik grūtajā laikā, ja tā nevar uzņemties atbildību par to, ka tā radikāli uzlabos budžeta ieņēmumu daļas izpildi un būs spējīga to palielināt, līdz ar to rodot iespēju gan samazināt budžeta deficītu, gan arī palielināt pieejamos līdzekļus budžeta izdevumu daļai, bērnu pabalstiem, kas šobrīd ir traģiski zemā līmenī, pensijām, izglītības sistēmai. Budžeta ienākumu daļas izmēri ir traģiski mazi. To jūt jau vairs ne tikai tauta, bet sāk atzīt arī valdības ministri. Vēl vairāk. Valdība atzīst, ka nepieciešami konkrēti pasākumi, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanas darbu, kā arī politiskās runās tiek norādīti dažādi konkrēti avoti, no kurienes valdība varētu ņemt naudu, piemēram, akcīzes nodoklis netiek iekasēts par 40 līdz 50 procentiem, un vēl daudzi un dažādi avoti ir izskanējuši. Šie pasākumi ieņēmumu daļas palielināšanai ir absolūti nepieciešami, bet, lai atbalstītu budžeta projektu un izteiktu valdībai uzticību uz tā pamata, ka valdība gatavojas šos pasākumus veikt, es uzskatu par absolūti nepieciešamu, lai arī atbildība par šo pasākumu veikšanu tiktu dokumentāli fiksēta, vismaz daļēji atspoguļojot to arī likumā par valsts budžetu. Tātad fiksēt lielāku budžeta ienākumu daļu. Ja budžeta projekts tiks pieņemts tādā redakcijā, kādā tas ir iesniegts tagad, kas notiks tad, ja nu valdībai pēkšņi viena vai otra iemesla dēļ neizdosies uzlabot šo ienākumu iekasēšanu? Politiskā līmenī nekas. Likums ir pieņemts un izpildīts. Tikai tauta būs atkal kārtējo reizi apmuļķota un iegrūsta vēl dziļāk postā. Uzskatu, ka šādas politiskas spēlītes ar tautu nav pieļaujamas.

Budžeta ieņēmumu daļā sevišķi interesants rādītājs valdības privatizācijas politikas kontekstā ir ieņēmumi no valsts uzņēmumu privatizācijas. Tie parādās Ekonomikas ministrijas speciālajā budžetā. 1995. gadā — 14 miljoni, bet 1996. gadā — 1,7 miljoni, tas ir, gandrīz deviņas reizes mazāk. Un tas ir, neskatoties uz to, ka valdība plāno izvērst grandiozu valsts uzņēmumu privatizācijas programmu un Šķēles kungs pats arī šodien no šīs tribīnes apgalvoja, ka ieņēmumi no privatizācijas varētu tikt izlietoti, lai aizlāpītu budžetā caurumu. Kungi, budžeta projekts neatspoguļo jūsu plānus! Daudzas sabiedriskās grupas, kā arī dažādas institūcijas, kā, piemēram, skolotāji, ārsti, arodbiedrības un citi, laiku pa laikam vairāk vai mazāk skaļi piesaka savas dabiskās prasības uz sabiedrības finansiālo atbalstu caur valsts budžetu. Bet allažiņ, kā likums, samierinās ar valdības atbildi, ka, redziet, mēs jau jums labprāt iedotu, bet, redziet paši, mums nav. Nu kā tu vari kaut ko izspiest no kāda, kurš skaidri un gaiši parāda — nu nav! Nu nevar taču! Es uzskatu, ka šī samierināšanās ar atbildi “nav” un nākamā politiskā jautājuma “kāpēc nav” neuzstādīšana ir daudzu šo prasītāju lielākā kļūda. Manuprāt, atrast atbildi uz jautājumu — kāpēc valstij nav naudas — ir arī inteliģences kā sabiedriska slāņa pienākums visas tautas priekšā, ja tā grib būt cienīta tautas acīs. Kas tad cits to izdarīs, ja ne tie, kam dota nedaudz plašāka un dziļāka izglītība? Jā, skolotāji un zinātnieki, radošā un tehniskā inteliģence. Valstiski ekonomisko jautājumu risināšana tautas atmodas gados tika palaista garām. Pārāk skaista likās šī maksimāli sakāpinātā nacionālā ideja, kas, protams, bija ļoti svarīga, bet kļūda slēpās tajā apstāklī, ka ļoti liela tautas daļa uzskatīja, ka ar šo nacionālo vien bez ekonomiskā pietiks, lai atjaunotu skaidru un tīru Latvijas valsti, kurā tauta varētu brīvi plaukt un attīstīties. Šis uzskats ļāva dažādiem mūsu tautai nelabvēlīgiem spēkiem iegūt būtisku kontroli pār valsts ekonomiskajiem procesiem, virzīt tos tā, kā šiem spēkiem tas labpatīkas, labākajā gadījumā savās personiskajās interesēs, bet nav izslēdzama arī tīšas kaitniecības Latvijai iespēja. Rezultātā mēs esam tur, kur mēs esam. Savas sapņu valsts vietā mēs esam ieguvuši demogrāfiskos rādītājus, pēc kuriem mirstība Latvijā nu jau divus gadus pēc kārtas gandrīz divas reizes pārsniedz dzimstību. Es gribu vērst visu uzmanību uz to, ka šis ir ārkārtīgi traģisks fakts.

Var jau teikt, ka naudas gādāšana budžetā ir valdības uzdevums, bet ko lai dara, ja valdība vai nu godprātīgi necenšas risināt šo uzdevumu, tā vietā būtisku prioritāti atstājot pati sevis kā autonomas vienības saglabāšanai, atražošanai un apgādāšanai ar resursiem, vai arī īsteno politiku, kas vērsta nevis uz valsts labklājības, bet gan uz kādu atsevišķu personu un slāņu bagātības vairošanu. Jā, esmu kļuvis par deputātu un tas ir mans pienākums — valdību uzmanīt dažādos tās ceļos un neceļos. Es to darīšu, bet ar to ir par maz. Zagšana un blēdīšanās gan lielos, gan mazos apmēros, gan privāti, gan no ierēdniecības var tikt izskausta tikai ar plašu visas tautas atbalstu. Aicinu visus iesaistīties šajā cīņā, tajā ir iespējams uzvarēt, un, jo ātrāk tas notiks, jo ātrāk tauta atgūs cilvēciskus dzīves apstākļus un tiks radīti priekšnoteikumi dzīves augšupejai un uzplaukumam.

Atgriežoties konkrēti pie apspriežamā budžeta projekta, es uzskatu par nepareizu, ka šai valdībai ir jāstrādā ne tikai ar lielu no iepriekšējās valdības mantotu ierēdniecības aparātu, bet arī ar daudziem ministriem, kas sevi ir parādījuši kā kopumā nespējīgi vai negriboši vadīt valsti attīstības virzienā. Gribas jau cerēt tīri cilvēciski, ka šai valdībai tomēr izdosies pārstrukturēties un panākt arī kādas cilvēkiem redzami par labu nākošas pārmaiņas, kā , piemēram, palielināti bērnu pabalsti, pensijas, darba algas un citas. Tomēr, ņemot vērā to, ka šī valdība nav politiski adekvāti izvērtējusi iepriekšējās valdības darbu, bet pat pieļāvusi zināmu pārmantojamību visaugstākajā, tas ir, ministru līmenī, kā arī to, ka šis budžeta projekts neparedz valdības gatavību uzņemties atbildību par ieņēmumu daļas izpildīšanu lielākā apjomā, man nerodas pārliecība, ka šādas pietiekami efektīvas pozitīvas reformas tiks veiktas, un tādēļ es atkārtoti aicinu balsot visus pret šo budžeta projektu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Andris Tomašūns, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Tomašūns (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es pieteicos šajā diskusijā par valsts budžetu ar tādu domu, ka varbūt vajadzētu pat ne tikai pievērst uzmanību tam, kas šajā budžeta projektā ir redzams un lasāms, bet īpaši varbūt uzsvērt vienu lietu, kas, manuprāt, ir nepamatoti apieta vai arī varbūt labākajā gadījumā noslēpta. Tas ir tas jautājums, par kuru runājot, Kreitusa kungs teica, ka dažādām budžeta iestādēm, ministrijām kopā pagājušajā gadā ir izveidojies 15 miljonu latu liels parāds, kas visām šīm iestādēm šajā gadā kaut kādā mistiskā veidā jādzēš, tajā pašā laikā nostādot viņas diezgan nepatīkamā situācijā, jo nav īsti skaidrs, kur šo parādu likt — ierēķināt šī gada izdevumos vai pievienot klāt plānotajam budžeta deficītam, vai vienkārši izlikties, ka šāda parāda nav. Skatoties šajā budžeta projektā, es gribētu varbūt pateikt visai šai auditorijai to, ko mēs dzirdējām dažādās komisijas sēdēs, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, kad noklaušinājām ministrus, iepazināmies ar viņu viedokli par to, kā šis budžeta projekts ir tapis un kādas tur ir problēmas. Šie skaitļi nebija patīkami, un tos nav patīkami droši vien klausīties arī jaunizveidotajai valdībai kopumā. Zinātnes parāds par iepriekšējo gadu ir 0,7 miljoni, Izglītības ministrija vēl nav saskaitījusi visus savus skaitļus, bet saka, ka viņi rēķina, ka šis parāds ir apmēram 3 miljonu latu, Kultūras ministrija nosauca, ka parāds ir apmēram 1 miljons latu. Un te rodas jautājums — ko tad darīt? Šajā budžeta projektā mēs redzam, ka Kultūras ministrijai, piemēram, ir plānots, ka budžets samazinās šajā gadā par 11,4 miljoniem, bet noskaidrojās, ka šis samazinājums it kā parādās uz Operas nefinansēšanas rēķina. Redziet, iepriekšējā gadā bija nauda, šajā gadā nebūs. Un faktiski, runājot ar ierēdņiem šajā Kultūras ministrijā, izrādās, ka te vajadzēja būt citam ciparam — samazinājās par 2,4 miljoniem, jo šo viena miljona parādu viņi šajā budžetā nekur nav centušies uzrādīt. Zinātnieki un Izglītības ministrijas darbinieki teica, ka viņi cenšas šo 3 miljonu parādu tomēr ieslēgt iekšā savā budžetā, lai šajā gadā tomēr veiktu šo norēķināšanos ar attiecīgajām organizācijām, ar kurām budžeta iestādes ir slēgušas līgumus, kuras veikušas attiecīgus darbus un gaida šo naudu. Un, ja paskatāmies šajā budžetā, kāds tas ir bijis pagājušo gadu un šogad, it kā jau Izglītības un zinātnes ministrijai budžets pieaug apmēram 1 par procentu jeb 0,06 miljoniem latu. Bet, ja mēs to sasummējam kopā ar 3 miljonu parādu, tad jākonstatē, ka budžets šajā gadā Izglītības un zinātnes ministrijā būs par 2,4 miljoniem mazāks nekā iepriekšējā gadā. Protams, tāpēc nav jābrīnās, ka rodas šie protesti, sākot ar skolām un beidzot varbūt ar arodbiedrību, kas uztraucas par šo samazinājumu un sāk jau domāt, ko darīt nākamajā gadā.

Varētu jau domāt, ka varbūt budžeta iestāžu vadītāji ir vainīgi pie tā, ka šāda situācija veidojās. Un te mēs dzirdējām arī dažus tādus priekšlikumus, ko tad darīt ar šiem parādiem, ko Kreitusa kungs nosauca par slēpto valsts budžeta deficītu. Ja varbūt kādās rūpnīcās, kur ir lielas vērtības, kuras varētu arī kapitalizēt, kā skanēja šis priekšlikums, tad, manuprāt, ļoti grūti ir kaut ko kapitalizēt izglītības un kultūras iestādēs. Un mani uztrauc tas, ka šī programma īpaši šeit šajā gadā neparādās, jo mēs esam pieraduši pie tā, ka katru gadu jau šie parādi ir un kaut kādā veidā jau tās iestādes izkuļas cauri. Bet cik ilgi tas tā turpināsies? Un mans priekšlikums būtu līdz nākošajam lasījumam, noteikti, tas ir iespējams, šajā budžeta projektā tomēr varbūt parādīt atsevišķā ailē šo parādu, kāds ir izveidojies budžeta iestādēm, un blakus tomēr gribētos redzēt ar kādu attiecīgu programmu, ko tad ar šiem parādiem beidzot varētu sākt darīt.

Par budžeta iestāžu vadītājiem, jā, skan kādreiz tādas domas, ka viņi ir vainīgi, ka, lūk, viņi nesaimnieciski tērē, un tā tālāk. Es gan gribētu teikt, ka ir izveidojusies īpatnēja situācija. Pagājušajā gadā vairākas reizes tika grozīts Latvijas Republikas likums par budžetu, un tā bija likumīga parādība. Saeimas deputāti tur piekrita, nepiekrita, bet ar balsu vairākumu tomēr izlēma to darīt. Taču galīgi nepieļaujams ir fakts, ka decembra mēnesī budžeta grozījumus izdarīja vienkārši tikai Finansu ministrija. Un kādā veidā? Ņoti vienkārši — nepārskaitot budžeta iestādēm naudu pilnā apmērā, kā to paredzēja šis budžeta likums. Un, manuprāt, tas ir viens no tiem politiskajiem jautājumiem, kas varbūt būtu pieļaujams, ņemot vērā, ka Latvijas valsts tikai iet šo savu neatkarības ceļu, pēdējo reizi, lai nākamajā gadā šāda nelikumīga fakta nebūtu vairs mūsu valstī. Un budžeta iestāžu vadītājus šeit vainot nevar, jo viņi ir rīkojušies likumīgi, sava budžeta ietvaros slēdzot iepriekš attiecīgus līgumus un darbojoties izglītības vai kultūras sfērā tajos jautājumos, kas viņiem ir atbilstoši pēc tās kompetences, kāda ir iedalīta.

Mans priekšlikums, protams, šodien ir, ka pirmajā lasījumā budžets jāpieņem, jo faktiski nedēļas vai divu nedēļu laikā tā saukto principu, par ko runāja Dzintars Ābiķis, nav iespējams mainīt un grozīt, ja to nav izdarījuši iepriekšējos piecos gados, bet nopietni par šīm problēmām domāt un it īpaši pievērst uzmanību šai parādu lietai vajadzētu gan. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Juris Dobelis, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Kā tad nu skatīties uz šodien aplūkojamā budžeta projektu? Tomēr tas nav kaut kāds atsevišķs, atrauts gadskārtējais ražojums, bet gan diemžēl ļoti gara procesa sastāvdaļa. Mēs paši esam izgājuši kādu daļu no šī procesa šīs Saeimas darbības pašā sākumā un izvēlējušies noteiktu virzienu. Tā ka šeit vispirms ir jārunā tīri konceptuāli par mūsu attieksmi pret šā budžeta pieņemšanu vai nepieņemšanu. Tāpēc es, protams, labāk atbalstu priekšlikumu pieņemt šinī brīdi maksimāli pesimistisku variantu un ar to iesākt, un tad šā gada laikā mēs varam parādīt savas iespējas šo bēdīgo stāvokli uzlabot. Tā būtu tīri politiski konceptuāla pieeja šā jautājuma risināšanai. Jo budžets ir sastādīts ārkārtīgi īsā laikā, un to vajadzētu novērtēt. Te bija runa par mēnesi, bet nav pagājis pat mēnesis. Ir pagājušas kādas trīs nedēļas kopš šī darba. Līdz ar to ir jāatceras arī tas, ka budžetam bija jābūt līdzsvarotam, bija jāpanāk šī līdzsvarotība, un tas ir panākts ar lielām grūtībām. Tāpēc šodien runāt par to, ka te varētu kaut ko grozīt pašā budžetā, ir diezgan apšaubāmi. Protams, var izteikt pārmetumus par vienu vai otru skaitli, bet tas nevar nekādā veidā būtiski izmainīt pieeju pašam budžetam. Bet tad jau tiešām nevajadzētu arī tik daudz par to runāt. Un tomēr man gribētos, protams, izteikt arī savas deputāta pārdomas, jo varbūt tās noder tālākajā darbā. Redziet, tomēr nevaru likt roku uz sirds un ar pilnu pārliecību teikt, ka Finansu ministrijas ierēdņi ir strādājuši pie šī budžeta projekta ar lielāko nesavtību un ar vislielāko atbildības sajūtu. Diemžēl tā tas nav. It kā mums visiem būtu skaidrs, šajā budžetā ielūkojoties, ka nevienam te nekas labs nav gaidāms.

Un tomēr. Nekad nebūs tā, ka visas struktūras ir jāaplūko daudzmaz līdzīgi. Var rasties stāvoklis, ka atsevišķu struktūru sabrukšana var novest pie lavīnveidīgas tālākas sabrukšanas, un radīsies stāvoklis, kurā ļoti lieliski orientēsies šādu stāvokļu speciālisti, kas izmantos cilvēku noskaņojumu, tālos labdarus, vienīgos labos, vienīgos pareizos, izmantos jebkuras iespējas, un tādā veidā valstij no tā nekas labāks nebūs. Pieaugs vienkārši šādu cilvēku vai šādu grupējumu kaitīgā ietekme uz sabiedrību. Mēs jau to arī šodien ļoti labi dzirdam attiecīgo pārstāvju runās. Varbūt viens vienīgs piemērs. Te skanēja kvēls sauklis par papīra ietaupīšanu. Es tomēr šo vienu piemēru minēšu. Pagājušās Saeimas darbības laikā šīs pašas frakcijas deputāts viens pats saražoja tik daudz dokumentu, kas pārsniedza, krietni pārsniedza skaitli, kuru bija sasnieguši visi pārējie Saeimas deputāti kopā. Tad varbūt sāciet to ietaupīšanu paši no savas puses! Un es varbūt arī atgādināšu tos milzīgos papīru plūdus, kurus saņem Zemessardze, kurus saņem pašvaldības visā Latvijā. Visi nāk no viena un tā paša avota. Tā ka nevajadzētu runāt šeit vienu un darīt pavisam kaut ko citu.

Protams, šādā smagā stāvoklī ir vajadzīga ārkārtīga, milzīga izturētība un arī prasme attiecīgi pareizi uz visu reaģēt. Un šeit jau es gribu, lai mēs visi redzētu valsts tālāko gaitu gan pēc gada, gan varbūt arī pēc vairākiem gadiem. Tikai tad mēs varam censties pietiekoši objektīvi skatīties šodien uz šo budžetu. Tāpēc es gribu parunāt par vienu struktūru, kuras iedragāšana tomēr ārkārtīgi bīstami skar visas mūsu valsts intereses. Jā, un tās, protams, atkal ir pašvaldības. Un diemžēl atkal pašvaldības ir nonākušas vislielāko cietēju sarakstā. Es lūgtu tām pievērst īpašu uzmanību. Jo samazinājums pašvaldību dotācijām ir viens no vislielākajiem. Līdz ar to šāds samazinājums praktiski izslēdz šodien pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda darbību. Tā praktiski kļūst neiespējama šādos šodienas apstākļos. Līdz ar to tiek apdraudēts darbs visās Latvijas pašvaldībās. It sevišķi smagi tas noteikti skars lielākās pilsētas. Es esmu strādājis Rīgas Domē gandrīz divus iepriekšējos gadus un labi atceros, cik smagi jau toreiz bija strādāt, it īpaši tad, ja pašvaldības un valdības intereses sāka būtiski atšķirties. Protams, ja ir šāds stāvoklis un pašvaldība nonāk cietējas lomā, rodas lieliskas iespējas politiskai spekulācijai, kas Rīgas gadījumā tiek arī izmantotas vēl šobaltdien. Jo ļoti viegli ir šodien tēlot tautas aizstāvi pret nežēlīgo pašvaldību un neparādīt īpaši pašus būtiskākos apstākļus, kāpēc ir šāds stāvoklis. Tāpēc, ja pieņem budžetu tādu, kāds tas ir šodien, bez visām vajadzīgajām atrunām, es paredzu, ka šis slogs, kas tiek uzkrauts pašvaldībām, var kaut kur kļūt nepanesams. Un šos savus izteikumus es tiešām izsaku kā aicinājumu līdz otrajam lasījumam nopietni pārspriest budžetu kopīgi ar pašvaldību vadītājiem. Pietiek, ja jau iepriekšējās valdības laikā bieži novērojām šīs diezgan nevajadzīgās pretrunas starp valdības un pašvaldību pārstāvjiem. Un tāpēc varbūt šeit vietā būtu LNNK valdes minētie divi punkti, kuri varētu noderēt darbā līdz otrā lasījuma iesniegšanai. Tātad, pirmkārt, tas būtu, ka valdībai ir jāpanāk jauna vienošanās ar Latvijas Pašvaldību savienību vai arī jāievēro Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 1996.gada vienošanās protokols, kuru parakstīja pagājušā gada 25.oktobrī.

Un otrs. Tomēr ir jāparedz budžeta likumā, ka pašvaldību finansu izlīdzināšana 1996.gadā tiks veikta pēc 1995.gada pamatalgoritma, atspoguļojot visus aprēķinu atslēgas nosacījumus un īpaši nosakot maksimāli pieļaujamo pašvaldību iemaksu procentu šajā izlīdzināšanas fondā no pašvaldību ieņēmumiem, kas tiek iekļauti ieņēmumu izlīdzināšanā. Es domāju, šie jautājumi ir ļoti nopietni jāapspriež valdības un pašvaldību pārstāvjiem.

Jā, protams, nav vienkārši šodien aizstāvēt šo budžeta projektu, nav vienkārši šodien teikt labus vārdus ne par Saeimu, ne par valdību. Laiks parādīs, kas notiks tālāk. Bet mēs, Saeimas vairākums, tomēr esam izvēlējušies viena virziena ceļu. Mēs esam noteikti atbalstījuši valdību, un līdz ar to šodien es neredzu citu variantu kā atbalstīt šo budžeta projektu pirmajā lasījumā un tomēr censties maksimāli radīt tās iespējas, kuras varētu palīdzēt, strādājot pie otrā lasījuma. Paldies!

Sēdes vadītāja. Māris Vītols, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

 

M.Vītols (LZS, KDS, LDP). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie Saeimas pozīcijas deputāti! Ne mazāk cienījamā opozīcija! Ministru kungi! Parlamentārajā praksē balsojums par atbalstu vairākuma sastādītas valdības sagatavotam budžeta projektam pirmajā lasījumā tiek pielīdzināts pēc būtības balsojumam par uzticību valdībai. 6.Saeimā ir sešas Saeimas frakcijas, kuras definē sevi kā valdošās politiskās partijas, tātad politisko pozīciju, un pārstāv Saeimas absolūto vairākumu. Un šīm frakcijām vajadzētu faktiski garantēt šī, es vēlreiz uzsveru, politiskā balsojuma pozitīvu rezultātu. No šī viedokļa arī mūsu frakcija konceptuāli izlēma atbalstīt budžeta likumprojektu pirmajā lasījumā. Tomēr, analizējot budžeta projektu, jāsecina, ka laikam Saeimā neatradīsies neviena frakcija, kuru šis projekts pilnībā apmierinātu. Tādēļ viedoklis, ka izdosies apstiprināt šādu budžetu otrajā lasījumā pēc vienkāršotas procedūras, proti, atsakoties no plašākas politiskas diskusijas starp valdību veidojošām frakcijām, ir vērtējams kā iluzors. No mūsu frakcijas viedokļa vienīgie objekti, kas no šādas diskusijas ir izslēdzami, ir budžeta deficīta palielināšana, kas, mūsuprāt, nav pieļaujama, kā arī nepamatotas, es vēlreiz uzsveru, nepamatotas ieņēmumu palielināšanas prognozēšana.

Ja piedāvātais līdzekļu sadalījums ir zināmā mērā kompromiss ministriju šķērsgriezumā, tad mēs ceram, ka premjerministrs atstāj telpu un laiku diskusijai starp abiem lasījumiem šī līdzekļu sadalījuma koriģēšanai, veidojot šo projektu par kompromisu arī starp Saeimas frakcijām. Pretējā gadījumā tuvākajā nākotnē tikai paplašināsies plaisa starp deputātiem Saeimā un valdību. Un šajā gadījumā, ņemot vērā, ka valdību veidojošās frakcijas ir ne vien pozīcijas darbā atšķirīgi motivētas, bet arī atšķirīgi politiski orientētas, tas var nelabvēlīgi ietekmēt politisko situāciju valstī. Mūsu frakcija, kā arī atsevišķi tās deputāti sagatavos savus priekšlikumus otrajam lasījumam, un mēģināsim konstruktīvi meklēt nepieciešamos līdzekļus tām pozīcijām, kur mēs uzskatām, ka ir jāpalielina finansējums. Tomēr vairākus momentus es gribu akcentēt jau šajā diskusijā.

Viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko es vēlos uzdot Saeimas deputātiem,— vai pie šāda budžeta projekta pašvaldības varēs veikt tām ar likumu nodotās funkcijas un kā darbosies pašvaldību finansu izlīdzināšanas sistēma? Manuprāt, budžeta sastādīšanā ir pieļauta kļūda. Iespējams, šī kļūda ir pieļauta aizkavētā budžetārā procesa dēļ, tomēr kļūda ir tā, ka budžeta sastādīšanas sākumā pirms diskusijas par budžeta sadalījumu ministriju griezumā netika uz objektīvu aprēķinu pamata noteikta pašvaldību budžetu daļa Latvijas Republikas kopbudžetā un valsts dotāciju apjoms pašvaldību finansu izlīdzināšanai. Paredzētais dotāciju apjoms — 20 miljoni, mūsuprāt, neatspoguļo pašvaldībām izpildāmo funkciju un ar tām saistīto nepieciešamo minimālo izdevumu objektīvu novērtējumu. Izdevumu kopapjoma samazinājums salīdzinājumā ar 1995.gadu veicams, šajā shēmā lielākā mērā iesaistot citas izdevumu pozīcijas, kā arī ieviešot korekcijas budžeta struktūrā, vēl plašāk praktizējot valdības deklarācijā deklarēto taupības režīmu un tajā skaitā optimizējot valsts pārvaldes struktūru.

Mūs neapmierina... mēs uzskatām, ka līdzekļu ieskaitīšanas kārtība pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā no katras pašvaldības, kā arī dotāciju un mērķdotāciju apjoms katrai pašvaldībai jānosaka nevis ar Ministru kabineta noteikumiem, kā to paredz iesniegtais likumprojekts, bet gan ar likumu, analoģisku likumam par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995.gadā. Tāpat arī, domājot par pašvaldību un valdības attiecībām nākotnē, mūsu frakcija atbalsta viedokli, ka gadskārtējais vienošanās protokols starp Pašvaldību savienību un Ministru kabinetu nākotnē ir ratificējams Saeimā, un tiem punktiem, par kuriem valdība un Pašvaldību savienība ir spējušas atrast kopsaucējus, ir vienojušās, jāpiešķir likuma spēks, tādējādi radot pašvaldībām šīs politiskās garantijas. Beidzot šo pašvaldību daļu, es vēl arī vēlos vērst deputātu uzmanību uz to, ka šodien mēs izskatīsim un, iespējams, ratificēsim Eiropas vietējo pašvaldību hartu pirmajā lasījumā. Diemžēl praksē daudzviet mēs šo iekšējo struktūru veidojumu nopelnus, kurus mēs popularizējam gan Eiropā, gan citās valstīs, ignorējam un arī pārkāpjam būtiskus šīs hartas principus.

Vēl ir vairākas lietas, ko vēlos uzskaitīt. Mūsuprāt, budžetā ir pārāk liels neatšifrēto izdevumu apjoms. Un tādēļ mēs ceram, ka laikā starp abiem lasījumiem deputāti tiks nodrošināti ar vispilnīgāko informāciju par šo neatšifrēto izdevumu izlietojumu. Šāda pieeja atbilstu mūsu proponētajam atklātības principam un veicinātu savstarpējo uzticēšanos, kā arī palielinātu naudas līdzekļu izlietojuma parlamentāro kontroli. Jo tieši budžets ir ne vien finansu vadības plāns, bet arī reāls valdības kontroles instruments, un parlamentārajā praksē budžetārās tiesības ir visefektīvākais valdības darba kontroles mehānisms.

Un, nobeidzot savu uzstāšanos, es vēlos vērsties pie mūsu finansu ministra Kreitusa kunga un lūgt viņu, vadot Finansu ministriju, ņemt vērā vienu vispār pasaules praksē atzītu principu, proti, ka līdzekļu piešķiršanas proporcijas nozaru griezumā ir politisks lēmums un Finansu ministrijas ierēdņiem nav mandāta šo proporciju mainīšanai atkarībā no tā, kā pildās ieņēmumi valsts budžetā. Un es ceru, ka līdzšinējā iepriekšējo valdību negatīvā prakse šajā jautājumā tiks pārtraukta jūsu ministrijas vadīšanas laikā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Bunkša kungs! Jūs izmantosiet astoņas minūtes? Lūdzu! Jānis Bunkšs, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts.

 

J.Bunkšs (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Šajā zālē jau ir runāts ļoti daudz par pašvaldībām, un varbūt viens no iemesliem, kuru dēļ pašvaldības tik bieži tiek pieminētas, ir tas, ka šajā gadā, sagatavojot šo likumprojektu, es domāju, diezgan vienprātīgi gan finansu ministrs, gan arī citi atbildīgi valdības ministri piegāja šim jautājumam un tieši saskaņošanas procesam ar pašvaldībām. Protams, pēdējā nedēļā tas tika darīts sasteigti, un tas ir radījis, es domāju, ne vienu vien pārpratumu. Es tomēr runāšu vēl šajā man atvēlētajā laikā, kuram es esmu piekritis, par ļoti konkrētām lietām, par šo pašu likumu, par pašvaldību budžetiem un par diviem galvenajiem jautājumiem, kas šajā likumā bija paredzēti un kas bija jāsaskaņo.

Pirmkārt, tas ir kopbudžets, valsts kopbudžets. Otrkārt, tas ir pašvaldību kopbudžeta sadalījums dažādās pašvaldību grupās. Ja mēs piekrītam premjerministra izvirzītai tēzei, ka deficīts nav palielināms un nav pieļaujami nepārdomāti ieņēmumu pieaugumi, tad ļoti būtisks ir jautājums, kādā veidā kopbudžets iekšēji sadalās, kā tas tiek pārdalīts starp dažādām tā sastāvdaļām. Kā zināms, kopbudžets sastāv no valsts pamatbudžeta, pašvaldību kopbudžeta un speciāliem budžetiem. Šeit es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka, analizējot pašvaldību sektoru, mums vēl nav īsti tādas vienotas metodikas, un tāpēc es arī izmantoju savu metodiku un piedāvāju sekojošo. Lai mēs salīdzinātu, cik nodrošināta ar budžeta līdzekļiem ir valsts centrālā valdība, cik nodrošinātas ir pašvaldības, tā dotāciju daļa, kas ir iekļauta valsts pamatbudžetā, jāizņem ārā un jāpieskaita pašvaldību ieņēmumiem. Šajā gadījumā mēs iegūstam sekojošus rezultātus. Ņemot vērā, ka 1995.gadā dotāciju daļa bija 55 miljoni, par šo daļu mums nākas samazināt valsts pamatbudžetu, pieskaitot to pašvaldību budžetiem. Prognozēti 1996.gadā ir 23 miljoni dotāciju, tātad, respektīvi, šeit arī vajadzīga šī korekcija. Tad, salīdzinot 1996.gada prognozi ar 1995.gada paredzamo kopbudžetu, valsts pamatbudžets pieaugs par 26,6 miljoniem jeb par 6,5 procentiem. Pašvaldību budžets — par 3 miljoniem jeb aptuveni par 1,1 procentu. To, ka valsts pamatbudžeta ieņēmumi un valsts pamatbudžeta izdevumi, es atvainojos, valsts pamatbudžeta izdevumi pieaug mēs ļoti labi varam redzēt sagatavotā dokumenta 6.pielikumā. Par to jau te vairāki ir izteikušies, es minēšu varbūt dažas pozīcijas. Ministru kabineta izdevumi pieaug par 59 procentiem, Finansu ministrijas — par 27 procentiem, un tā tālāk, izņemot divas lielas ministrijas — Ekonomikas ministriju, kur ir samazinājums par 37 procentiem un, kā paskaidroja Kreitusa kungs, tas ir uz speciālā budžeta rēķina un šo līdzekļu iesaistīšanu, un Satiksmes ministriju — samazinājums par 32 procentiem uz tā rēķina, ka daļu funkciju pārņem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Šeit arī mēs dzirdējām to, ka gadu gaitā, ja salīdzinām 1994.gadu ar 1996.gadu, pašvaldību kopbudžets no 23 procentiem īpatsvarā pret kopbudžetu samazinās līdz 19 procentiem, vai, ja mēs samazinājumu attiecinām uz iepriekšējo, 1995.gadu, tas ir apmēram 15 miljoni reālu latu. Es vēršu jūsu uzmanību uz to, ka pievienotajam dokumentam nav pievienotas ziņas vispār par pašvaldību specbudžetiem, par saistībām, kas ir garantētas ar pašvaldību budžetiem, par valsts iestāžu parādiem pašvaldībām, un mums ir pagājušā gada precedents, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kuru dēļ nākās norakstīt parādus un ieņēmumi reāli netiek saņemti. Šādā situācijā, protams, ir ļoti ērti operēt ar emocionāliem izteikumiem, apgalvot, ka pietrūkst, ka kādam ir par daudz vai kādam ir par maz, bet reālo datu, reālo faktu nav, un ir ļoti grūti pieņemt lēmumu atbalstīt šādu likumprojektu vai neatbalstīt. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc liela daļa no Pašvaldību komisijas deputātiem tomēr ieteica Saeimai šo nedēļu pagaidīt, savākt nepieciešamos datus arī par pašvaldību sektoru un tad izlemt, jo tieši šī neziņa, šī neizpratne par pašvaldību darbu un par pašvaldību problēmām var gluži vienkārši radīt situāciju, kad uz emociju pamata var tiešām pieņemt nepamatotu lēmumu.

Otra problēma, uz kuru gribu vērst jūsu uzmanību, ir tā, ka mēs nevaram operēt tikai ar kopējiem skaitļiem pašvaldību sektorā. Saskaņā ar likumu par pašvaldībām ir trīs dažādas pašvaldību grupas ar ļoti dažādām ieņēmumu bāzēm. Piemēram, ja pagājušajā gadā republikas pašieņēmumi bija apmēram 95 miljoni latu kopsummā, tad rajonu pašvaldību budžetiem šie pašieņēmumi bija tikai apmēram 4 miljoni. Tātad šeit arī tie pasākumi, kuri tiek minēti, piemēram, papildu nodevu ieviešana vai licenču ieviešana par alkohola tirgošanu, radīs arī vēl lielāku ieņēmumu pieaugumu tajās teritorijās, kur ieņēmumu jau tā pietiek. Un jebkurš no šiem pasākumiem jāanalizē šo trīs dažādo pašvaldību grupu ietvaros. Arī šādas analīzes mums diemžēl nav pievienotas dokumentam.

Šeit es gribu vēl kā varbūt uz vienu no tādiem pēdējiem momentiem vērst uzmanību uz to, ka šajā likumprojektā ir kļūdaini noteikts pašvaldību finansu izlīdzināšanas līmenis. Saglabājot 50 procentus pret valsts vidējo līmeni, mēs iegūstam apmēram 40 miljonus... es atvainojos, 24 miljonus deficīta. Tā vajadzība apmēram 40 miljonu apmērā ir, lai segtu izdevumus un nodrošinātu rajonu un pagastu pašvaldību izdevumu līmeni iepriekšējā gada apjomos. Tātad nobeidzot es gribu izteikt vēl vienu nelielu piezīmi, ka šajā budžeta projektā pilnīgi nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem ir sadalītas mērķinvestīcijas pašvaldībām. Uzskaitījums ir, bet jebkura pašvaldība var pajautāt, kādēļ tieši tai, bet ne citai. Es arī šo jautājumu uzdodu, kādēļ tai un nevis kādai citai, un, protams, es uzdodu arī, nobeidzot savu uzstāšanos, jautājumu gan Kreitusa kungam, gan Jurkāna kungam par to, kā balsot. Es ceru, ka viņi arī vēl uzstāsies, un es nedaudz šaubos par to, vai pašvaldību ministrs rīkosies tāpat kā vakar, un man, teiksim, tas var radīt zināmas šaubas, un līdz ar to Šķēles kungs var izrādīties, teiksim, ķīlnieks dažu viņa ministru neizdarībās. Bet es ceru, ka tās atbildes, kuras es saņemšu šīs sēdes vai šī apspriešanas jautājuma beigās, man ļaus arī izšķirties. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pirms pārtraukuma gribu informēt, ka ir runājuši tieši 50 procenti plus viens no tiem, kas pieteikušies debatēs, tas ir, 14 deputāti. Tagad nosaukšu nākamos, kuri uzstāsies debatēs pēc pārtraukuma, — Antons Seiksts, Pēteris Tabūns, Jānis Ādamsons, Aleksandrs Golubovs, Jānis Jurkāns, Jānis Urbanovičs, Jānis Kalviņš, Oļģerts Dunkers, Anna Seile, Modris Lujāns, Andris Rubins otro reizi, Anta Rugāte, Elmārs Zelgalvis otro reizi. Pirms pārtraukuma vārds diviem paziņojumiem. Dzintars Ābiķis, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamie kolēģi no Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas, es aicinu jūs uz komisijas sēdi tūlīt komisijas telpās. Paldies!

Sēdes vadītāja. Juris Kaksītis, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

 

J.Kaksītis (DPS). Es aicinu Juridisko komisiju tūlīt pēc pārtraukuma paziņošanas komisijas telpās sapulcēties.

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Turpinām darbu! Atvainojos, cienījamie deputāti! Arī tie, kas stāv pie sekretariāta. Lūdzu, ieņemiet savas vietas zālē, lai mēs varam turpināt darbu! Antons Seiksts, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Seiksts (LC). Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais Ministru prezidenta kungs! Ceru, ka dzird vismaz pa radio. Populārs latviešu pastāstiņš, kuru reizēm sauc par anekdoti, sākas tā: man ir divas lietas — laba un slikta. Ar kuru sākt? Kas attiecas uz budžetu, es gribētu sākt ar labo. Proti, es ļoti gribētu, lai tie, kas vienā laidā kritizē budžetu, būtu nolikuši tā, kā demokrātisku valstu parlamentos ēnu kabinets noliek, tādu pašu grāmatu blakus un saka, ka viņu budžets ir labāks. Bet, ja nekas nav nolikts pretī? Ja nav nekādas alternatīvas šajā situācijā, tad kritizēšanu no “a” līdz “z” es uzskatu par destruktīvu.

Ja vadīties no tā, kam naudas trūkst, tad es Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vārdā varētu minēt, ka naudas trūkst repatriācijas centram, trūkst bērnu tiesību aizsardzības institūcijai, vienīgajai, kas mūsu valstī ir, trūkst visiem, bet tie, kas kritizē, neviens nav pateicis, kur šo naudu ņemt. Šajā sakarā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, izskatot šo jautājumu, mēģināja maksimāli ievērot citu intereses, jo nevar būt arī tā, ka mūsu paspārnē esošās institūcijas ir privileģētākas nekā citas. Un mēs uzskatījām par absolūti nepieņemamu savos priekšlikumos, kuri tiks iesniegti Finansu ministrijai, par absolūti nepieņemamu , atkārtoju, aizskart Labklājības ministriju, aizskart Izglītības ministriju, Zemkopības un Iekšlietu ministrijas. Tāds ir komisijas viedoklis. Es klāt vēl pieliktu no savas puses Aizsardzības un Ārlietu ministrijas. Tai pašā laikā iekšējās rezerves ir, un ar jūsu atļauju es pāreju pie otrā — pie sliktā.

Proti, man ir zināms pārmetums Tieslietu ministrijai, kam bija jāredz, ka ar 1. martu stājas spēkā bāriņtiesu likums. Protams, ka kabinets var apgalvot un teikt, ka bāriņtiesas ir jāfinansē no pašvaldību budžetiem, bet Pašvaldību likuma 7. pantā skaidri un gaiši ir pateikts: ja likumdevējs piešķir papildu kompetenci pašvaldībām, tad likumdevējam ir jānorāda finansēšanas avoti. Šajā sakarā es gribu izteikt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas viedokli, ka mēs prasām — šajā gadījumā nevis lūdzam, bet prasām, — atrast naudu, lai bāriņtiesas valstī ar 1. martu var sākt darbu. Es nedomāju aizkavēt kolēģu uzmanību, lai pierādītu, cik nepieciešama ir šī sfēra, šīs sfēras uzlabošana un sakārtošana. Valstī joprojām nav izpildinstitūciju līmenī viena cilvēka, kas atbildētu par šo sfēru. Protams, var teikt, ka bāriņtiesas ar laiku par notariālām darbībām varēs gūt zināmus līdzekļus, bet tas būs tad, kad bāriņtiesas strādās. Tas būs tad, kad pašvaldības varēs plānot, kad tas nebūs finansu gada sākumā, šajā gadījumā es domāju — budžeta apstiprināšanas brīdī. Mēs neiebildīsim ne Finansu ministrijai, ne Ministru kabinetam, ja avoti, kur bāriņtiesām atradīs naudu, būs citi, nevis tie, ko mēs norādījām, bet mēs kategoriski iebildīsim, ja bāriņtiesām joprojām arī otrajā un galīgajā lasījumā nebūs atrasta nauda, ar ko iesākt darbu.

Otrais. Ir ļoti neliela, bet vienīgā valstī institūcija, kas nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību, tas ir Izglītības ministrijas paspārnē esošais Bērnu tiesību aizsardzības centrs. Mums nav konceptuāli pieņemams tas, ka vismaz trīs ministrijas nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību un katra, kā tai Krilova fabulā, velk vezumu uz savu pusi, lido, rāpo un gaisā ceļas. Bet katra uz savu pusi. Valstī ir nepieciešama koordinējoša institūcija, kaut vai ministra vai Ministru prezidenta biedra līmenī, kas koordinētu šo darbu. Un šis centrs jāpakļauj tieši Ministru kabinetam, nevis vienai ministrijai, kura pilda tikai šauru funkciju loku no visa, kas tur ir jādara. Šajā sakarībā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz un prasa atrast tikai, piedodiet, tikai 25 tūkstošus latu, lai šī institūcija tiešām varētu savas kompetences noteiktajās robežās veikt savas funkcijas. Vai tiešām ir jārunā par to, ka bērni mirst badā un valsts aizbildinās ar līdzekļu trūkumu?

Es ļoti lūgtu Ministru kabinetu vēlreiz pārskatīt mērķdotāciju sadaļu, kur runa ir par atsevišķiem objektiem pašvaldībās, un gribu minēt tikai vienu piemēru. Jau ilgus gadus runājam par Ludzas slimnīcas pabeigšanu. Šobrīd par šo jautājumu vispār netiek runāts. Tad jāstāda jautājums, un ir trīs varianti. Pirmais — paziņojam, ka Ludzā slimnīca nav vajadzīga, lai cilvēki dzīvo, kā grib, slīkstošo glābšana ir pašu slīkstošo lieta. Es ceru, ka neviens nekad ne kabinetā, ne Saeimā šādu paziņojumu nesniegs, un, ja mēs šādu paziņojumu nesniedzam, slimnīca ir jāpabeidz. Otrs variants: ja slimnīcu nepabeidzam, neko nedaram, tad ir jāiekonservē. Aprēķini, elementārie aprēķini liecina, ka iekonservēšana maksās daudzkārt dārgāk nekā slimnīcas pabeigšana. Vai tiešām Ministru kabinetā, kur ir, man liekas, ļoti prātīgi un politiski pareizi nozīmēts īpašais ministrs pašvaldību jautājumos, vai tiešām tur nevarēja redzēt vissvarīgākos objektus, tajā skaitā Ludzas slimnīcas pabeigšanu. Un tas nav vienīgais, bet es to uzsveru kā vissāpīgāko objektu Latvijas austrumu reģionā. Es gribu sagaidīt, ka otrajam lasījumam piestādītajā Ministru kabineta projektā šis objekts figurēs, jo baidos, ka pretējā gadījumā būs ļoti grūti balsot otrajā lasījumā.

Un visbeidzot. Godātie kolēģi, manis ļoti cienītais deputāt Bišer! Un šajā gadījumā tā nav ekvilibristika, bet tiešām patiesu cieņu jūtu pret deputātu Bišeru. Taču viņa izteiktais viedoklis par Valsts cilvēktiesību biroju man konceptuāli nav pieņemams. Un proti, par ko ir runa. Jā, Valsts cilvēktiesību birojs šobrīd strādā nepietiekoši. Jā, šis birojs neveic visas funkcijas, kas paredzētas Ministru kabineta noteikumos. Šim birojam vēl nav nozīmēts direktors tā, kā to prasa Ministru kabineta noteikumi, un es šaubos, vai personālijas, kas ir birojā, ir visatbilstošākās šī uzdevuma veikšanai. Nav arī likuma, vēl joprojām ir Ministru kabineta noteikumi. Taču, godātie kolēģi, šajā sakarā es gribu atzīmēt sekojošus argumentus:

Pirmais, Valsts cilvēktiesību biroja nodibināšana tai Eiropā, uz ko mēs ļoti gribam iet un kas ir mūsu bezalternatīvais variants, Eiropas Padomes, Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī novērtēta kā viens no visprogresīvākajiem risinājumiem cilvēktiesību aizstāvēšanas sfērā visā Austrumeiropā.

Otrais. Ne jau nu velti es esmu vienā vietā atzīmējis , ka Rietumos prot naudu krāt, prot naudu izlietot, un, ja Apvienoto Nāciju attīstības programmas ietvaros ir 1,7 miljoni piešķirti, tad acīmredzot viņi šo sfēru uzskata par ļoti svarīgu. Tā nav gatava nauda, bet tā ir iespēja šo naudu dabūt. Un vai mēs tiešām būsim tik lieli politikāņi, piedodiet, lūdzu, kolēģi, par šo izteicienu, es to attiecinu arī uz sevi varbūt šajā gadījumā, ja nobalsotu pret, vai tiešām mēs atteiksimies no iespējas dabūt šos līdzekļus, lai tos izmantotu... Protams, izmantošanai jābūt kontrolētai, tā nedrīkst pārvērsties par kaut kādu kabatas naudu, tai jābūt valsts interesēs izlietotai, un mans priekšlikums jau tagad ir, ka rīkotāja par šiem līdzekļiem būs Ārlietu ministrija, nevis birojs. Bet atteikties no tās politiski, es domāju, būtu ārkārtīgi tuvredzīgs solis. Visbeidzot, godātie kolēģi sliktu izpildītāju dēļ nav jālikvidē ideja. Tādā gadījumā, ja mēs konstatējam, ka tikko nodibinātā institūcija vēl nepietiekoši strādā, mēs uz jebkuru valsts institūciju varam attiecināt šo formulu: divus mēnešus strādā, vēl nekā nav izdarījusi, likvidēsim. Nu, ziniet ko, tādā gadījumā var atnākt arī līdz mums, līdz pašai spicei demokrātiskā valstī, jo vērtējumi ir ļoti dažādi.

Godātie kolēģi! Atgriežos pie sākumā teiktā, es esmu spiests iejusties savas kompetences ietvaros , protams, valdības un Finansu ministrijas ādā, un šajos apstākļos es neredzu citu alternatīvu kā nobalsot par budžetu pirmajā lasījumā un aicinu to darīt visus kolēģus. Paldies!

Sēdes vadītāja. Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu iesniegumu: “Ierosinām slēgt runātāju sarakstu jautājumā “Budžeta projekts 1996. gadam”.” Lūdzu zvanu! Tas nozīmē nevis pārtraukt debates, bet slēgt sarakstu un apstāties pie 27. runātāja kā pēdējā — lai deputātiem nebūtu pārpratumu. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par runātāju saraksta slēgšanu! Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — 14, atturas — 3. Priekšlikums pieņemts, runātāju saraksts slēgts.

Pēteris Tabūns, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

P.Tabūns (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Mēs neesam šeit nākuši papļāpāt, un žēl, ka jaunā valdība neatrod par vajadzīgu... Tikai daži ministri ir zālē, reizēm nav gandrīz neviena, bet galu galā mēs runājam tieši par to, kas skars vistiešāk valdību. Tā ka es izsaku ļoti lielu nožēlu par to un es atvainojos, Šķēles kungs, laikam savi vīri jums būs jāņem stingrāk rokās jau no paša sākuma. (Smiekli zālē.)

Bet tagad par būtiskāko. Jā, mēs esam peļķē, izsakoties simboliski, bet tas nav šīs jaunās valdības nopelns un darbs, un veltīgi te biedri, it īpaši Rubina kungs, runāja gari un plaši 15 minūtes par to, it kā Šķēles kungs ar savu komandu būtu vainīgs pie visa tā, kas ir noticis. Ir vainīgas iepriekšējās valdības, ir vainīga iepriekšējā, 5.Saeima, kāpēc tas viss ir noticis.

Jā, mēs šodien varam runāt un es arī šodien varētu piesaukt satriecošas lietas par to, ka mēs nevaram iedalīt līdzekļus ministrijām un tā tālāk, un tā joprojām, ejot attiecīgi struktūrām uz leju, un tiem, kam tieši ir jāstrādā, varētu tas būt. Es pārstāvu Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju un par šīm ministrijām varētu daudz runāt. Jā, tur būs ļoti grūti strādāt. Un zinātnes vīri komisijā teica, ka faktiski zinātne ir uz sabrukuma robežas. Un iespējams, ka sabruks. Tā tas viss varētu būt. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka tas nav, tā nav šīs valdības vaina. Un to vajadzētu mums saprast arī šodien, šeit runājot. Skaidrs ir viens, mēs par to esam daudz runājuši 5.Saeimā, ka miljoni, desmitiem miljonu, ja ne simtiem miljonu aiziet garām valsts budžetam, un par to ir atbildīgas iepriekšējās valdības un iepriekšējā Saeima. Es daudzkārt esmu runājis 5.Saeimas laikā, ka mums vajadzēja noteikti sanākt uz ārkārtas plenārsēdi, lai izskatītu pasākumu kompleksu, kādā veidā beidzot lai ienāktu nauda budžetā, kā sakārtot beidzot šo nu jau anekdotiski aprunāto muitu, ieņēmumu dienestu un tā tālāk, un tā joprojām, visas šīs vietas, kuras visātrāk var iedarbināt un kur var nākt nauda budžetā. Bet neizdarījām to. Diemžēl neizdarījām.

Budžeta ienākumi būs lielāki, nekā paredzēts, teica šodien Šķēles kungs, un to ir ļoti patīkami dzirdēt. Tas nozīmē, ka Šķēles kungs ar savu komandu ir padomājuši, kā to visu izdarīt, kā veikt šo pasākumu kompleksu, un nebūtu solīdi šodien varbūt prasīt no viņa detalizēti jau visu šo, tā sakot, pasākumu kompleksu. Es domāju, ka tas ir nākotnes jautājums. Paies mēnesis, divi, kad valdība iestrādāsies, mēs redzēsim, kā strādā, kādā veidā, un tad varbūt sēdē patiešām pēc pāris mēnešiem varēsim izskatīt šo jautājumu, lai gadījumā, ja neietu tā, kā mums gribētos, varētu par to padiskutēt un arī lemt.

Šķēles kungs, jā, jums taisnība, ka nevar būt normāla neatkarīga valsts, ja nesakārto ekonomiku. Par to nav nekādu šaubu, un nav šaubu, ka budžeta deficīts, kā jūs teicāt, ir noziegums pret valsti. Bet, redziet, tā ir vecā sāpe vēl un neattiecas uz jums. Taču mani visvairāk uztrauc tas, ka šīs nožēlojamās pensijas saņem cilvēki un tā ir miršanas nauda, nomiršanas nauda. Tās ir laupītās cerības uz valsti, neatkarību un vispār ticība, ka nākotnē būs labāk. Lūk, tas mani īpaši uztrauc. Bet es jau teicu, ka tas neattiecas uz jauno valdību, drīzāk tas ir tāds mudinājums, tas ir tāds brīdinājums, lai tā vairs neturpinātos. Šķēles kungs teica, ka varot meklēt jaunu Ministru prezidentu, ja izmainīs galvenās pozīcijas budžetā. Ziniet, tas tā brīdinoši, varbūt pat draudoši skan, bet laikam jau šinī brīdi jums nekas cits neatlika ko teikt šādā situācijā, kad mēs atrodamies, teiksim, valsts atrodas tādā drūmā krīzes situācijā. Pie tam jūs neesat atbildīgs par to, kas ir noticis.

Bet, redziet, es šodien tomēr gribētu pavisam īsi arī par dalīšanu, ka tomēr dalīšana budžetā nav bijusi, teiksim maigi, korekta. Tikai divas pozīcijas. Naturalizācijas pārvalde, kurai paredzēti 675 tūkstoši. Un, kā te jau izskanēja no tribīnes, ir tādas vietas rajonos, kur vairāk ir ierēdņu nekā naturalizēties pieteikušos cilvēku. Un viņi saņem krietnas algas. Tanī pašā laikā Zemes komisijai, kurai iepriekšējā gadā bija paredzēti 809 tūkstoši, tagad ir tikai 506 tūkstoši. Tātad, lūk, 506 tai un 675 Naturalizācijas pārvaldei. Tad es jautāju, kas ir svarīgāks — vai lai iekļūtu pilsoņos vai beidzot sakārtotu šīs zemes lietas? Es domāju, ka te īpaši nemaz nav ko runāt. Šī dalīšana patiešām dažuviet nav īsti pareiza. Un secinājums — es negribu ilgi runāt, izmantot visas iespējamās 15 minūtes, jo šeit nav nekādas priekšvēlēšanu runas, te ir runa par jaunās valdības darbu nākotnē. Tātad galvenais ir nevis dalīt, it īpaši, ja nav ko dalīt, bet galvenais ir darīt visu, lai būtu ko dalīt. Un, lūk, te ir tas grūtākais, kas būs jāatrisina valdībai un, protams, mums kopīgi — valdībai un Saeimai. Jo, ja nestrādāsim kopīgi, tad protams, nekas neiznāks.

Es gribētu tomēr dažus vārdus sacīt, par cik šajā pašā sakarībā runāja Rubina kungs no frakcijas “Latvijai” un viņa runa patiešām neattiecās uz šo budžetu, kuru mēs apspriežam, un neattiecas uz šo valdību. Bet es gribu atbildēt vai varbūt pajautāt Rubina kungam, kurš LNNK un “Tēvzemei un Brīvībai” deputātus un laikam ne tikai deputātus, visus partijas biedrus un varbūt līdzjutējus nosauca tā nievājoši par tīrasiņu... Un tur bija paslēpts pavisam kaut kas cits, ka tīrasiņu ir pavisam cita frakcija. Vai tīrasiņu var būt tā frakcija, kura arī šodien iesniegusi jaunu papīru, šoreiz ne Ministru prezidentam, bet iekšlietu ministram Turlā kungam, kurā, lejot asaras, mēģina noskaidrot, vai Rubiks saņem karbonādi vai melnos ikrus, sēžot cietumā. Un tiek prasītas atbildes uz daudziem jautājumiem, vai Rubiks, tā sakot, apmēram tā var tulkot — vai Rubikam būs varbūt atsevišķa savrupmāja vai viņš atradīsies cietumā turpat, kur citi notiesātie. Te ir runa, ka pārsūdzēta starptautiskajās instancēs šī lieta. Kas ir iesniedzis, jūs varbūt? Es arī to gribētu zināt, tas ir ļoti interesanti. Un kā tiek nodrošinātas starptautiskajās konvencijās minētās iedzīvotāju tiesības. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Jānis Ādamsons, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

J.Ādamsons (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Vispirms es gribu izteikt atzinību Ministru kabinetam par to, ka tik ļoti īsā laikā tika sastādīts un iesniegts parlamentam budžeta projekts. Otrs. Arī gribu izteikt atzinību Ministru kabinetam tajā jomā, ka beidzot sāktas samazināt liekās institūcijas, kuras viena otru dublē dažādās ministrijās. Un gribētu novēlēt, lai turpinātu jau iesākto ceļu. Bet, ņemot vērā acīmredzot to steigu, kādā tapa šis budžets, tad arī ir ieviesušās atsevišķas kļūdas, un dažviet man šis budžets šķiet pat arī nekorekts.

Es gribētu runāt par tām jomām, kuras es uzskatu, ka daudzmaz pārzinu. Tātad Aizsardzības ministrijas budžets un Iekšlietu ministrijas budžets. Aizsardzības ministrijas un Iekšlietu ministrijas budžeti faktiski ir palikuši iepriekšējā līmenī, un, ņemot vērā šodienas deficītu, iespējams, ka tos arī nevarēja palielināt. Bet, ja mēs sākam analizēt pašu budžetu, tad, kā jau šeit arī iepriekšējie deputāti pievērsa tam uzmanību, diemžēl budžeta atšifrējumā Aizsardzības ministrijā ir tikai trīs spēka struktūras — Zemessardzes štābs, Robežapsardzības spēki un Baltijas bataljons. Visas pārējās militārās struktūras, kuras ir Aizsardzības ministrijas sastāvā, tātad gaisa spēki un jūras spēki, nez kāpēc nav atradušas savu vietu šajā budžetā. Man ir grūti pieņemt lēmumu, vai tas budžets, kurš viņiem — jūrniekiem un lidotājiem — ir paredzēts, ir pietiekošs, vai ar to ļoti, ļoti ir par maz un tad jau jādomā, no kurienes tad jāņem attiecīgās naudas summas nost. Gribu pievērst arī Ministru prezidenta vērību tieši gaisa spēkiem. Un arī aizsardzības ministra Krastiņa kunga uzmanību. Acīmredzot tas štābs no 26 cilvēkiem, kurš ir Aizsardzības ministrijā izveidots, lai kontrolētu vienu lidmašīnu un piecus helikopterus, ir daudz par daudz. Un šī nauda būtu daudzmaz jāpārdala.

Nākošais. No šīs tribīnes ļoti bieži un daudz atskan runas par to, ka mums jāstiprina mūsu robeža, jāiegulda tur nauda. Aizsardzības ministrijas budžeta atšifrējumā par Robežapsardzības spēkiem ir tikai trīs rindiņas. Budžeta iestāžu darba samaksas fonds — gandrīz 2 miljoni un dienesta apmaksas fonds — 140 tūkstoši. Valsts investīcijās ir paredzēti 108 tūkstoši. Gribu atgādināt cienījamiem kolēģiem, tiem, kuri nezina, ka viena kontrolpunkta celtniecība izmaksā vismaz pusotra miljona latu. Lai pilnībā nodrošinātu austrumu robežu, mums ir nepieciešama naudas summa 15 miljonu latu apmērā, tad mēs varam garantēt, ka šī robeža būs pietiekoši droša. Diemžēl ne investīciju programmā, kuru iesniedza Kreitusa kungs, ne arī citos, iespējams, kaut kur slēptos veidos, netiek parādīts, kā tad mēs gribam stiprināt robežu, it sevišķi austrumu robežu. Acīmredzot jau sen būtu jāatsakās no tā, ka mēs turpinām celt lielas un milzīgas pilis uz dienvidu un ziemeļu robežas, bet praktiski nekas šajos piecos gados nav ticis darīts, lai nostiprinātu austrumu robežu.

Acīmredzot būtu jāpievērš Ministru kabinetam uzmanība arī darba samaksai. Vidējā alga, kuru saņem robežsargi, ir 97 lati. Vidējā alga, kuru saņem zemessargi, tātad tie, kuri atrodas aktīvajā dienestā, ir 102 lati. Ja mēs atceramies, tad ierēdņu pamatalga ir 206 lati. Visā pasaulē ir pieņemts, ka tiem, kuri aizstāv valsts drošību, rūpējas par sabiedrības drošību, algas ir daudz lielākas nekā ierēdņu algas. Acīmredzot pa šo ceļu būtu jāiet arī mūsu valstij.

Man ir ļoti daudz pārmetumu tieši Finansu ministrijai, un es negribētu pārmest Kreitusa kungam kā šīs ministrijas vadītājam. Bet tieši pievērst Kreitusa kunga uzmanību, ka vienīgā ministrija, kurā faktiski nav izvestas nekādas reformas, ir Finansu ministrija un daļēji Izglītības ministrija. Tā rezultātā, kā jau šeit Ābiķa kungs teica, Finansu ministrija augstprātīgi nosaka, cik skolotājiem jābūt vienā vai otrā skolā vai arī cik policistiem jāatrodas vienā vai otrā iecirknī. Tā man diemžēl Kreitusa kungs ne vakar, tiekoties frakcijas sēdē, ne arī šodien, runājot ar Sudrabas kundzi, nevarēja atbildēt, uz kāda pamata Iekšlietu ministrijai šajā gadā ir samazināti štati par 610 vienībām. Un šī samazināšana skar tieši valsts policiju galvenokārt. Tāpēc, ka no valsts policijas štata tiek noņemtas 317 štata vienības. Gribētu atgādināt, vakar šeit Kostandas kungs aktīvi uzstājās, ka cīņā ar noziedzību nekas nav izdarīts. Gribētu atgādināt, ka attiecībā uz to, kas skar banku lietas, ir ierosinātas, ja mani atmiņa neviļ, 35 krimināllietas un kriminālvajāšana ir piemērota 14 bijušajiem baņķieriem. Kopumā pagājušajā gadā Latvijā ir izdarīti 36 tūkstoši noziegumu, no tiem atklāti 22 tūkstoši, tātad apmēram 60% procenti. Salīdzināsim ar iepriekšējo gadu, kad atklāšanas procents bija aptuveni 25. Tātad ir kaut kas arī šajā jomā izdarīts. Bet diemžēl šajā budžeta projektā es neatrodu nekādu pamatojumu, vai tiks attīstīta transporta iegāde, vai beidzot Iekšlietu ministrija un robežu apsardzība tiks kompjūterizēta. Kompjūteru programmas ar visiem datoriem nemaksā nemaz tik daudz. Kopumā visā Latvijā, lai to kompjūterizētu un beidzot mēs varētu civilizēti cīnīties ar noziedzniekiem, ir nepieciešami divi, maksimums, divarpus miljoni latu. Es gribētu cerēt, ka finansu ministrs arī to ņems vērā. Un gribētos saņemt tomēr atbildi uz visiem tiem jautājumiem, kuri ir izskanējuši.

Tāpat gribētu vērst arī Ministru prezidenta uzmanību uz to, ka atsevišķi viņa ministri tomēr ir rīkojušies nekorekti attiecībā pret parlamentu. Vakar, tiekoties frakcijas sēdē, mums tika solīts, ka būs šodien no rīta uz mūsu galdiem dokumenti par vienošanos ar pašvaldībām, kā arī investīciju programma. Investīciju programmu ir iesniedzis Kreitusa kungs, kaut gan tas ir vistīrākais Ekonomikas ministrijas bizness. Un šī investīciju programma tomēr būtu jāapstiprina valdības sēdē. Es ceru, ka, tiekoties jau komisijās, mēs varēsim par visiem šiem jautājumiem daudz detalizētāk diskutēt. Jā, es arī neesmu ieinteresēts, lai šūpotu šo valdību un izgāztu to šajā balsojumā. Es aicinātu visus tomēr atbalstīt budžetu pirmajā lasījumā, bet nekādā gadījumā es nebalsošu par tādu pašu analoģisku budžetu otrajā lasījumā, ja netiks ņemtas vērā visas kritiskās piezīmes, kuras ir izskanējušas no šīs tribīnes. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Golubovs, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

A.Golubovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Šodien mēs izskatām jautājumu par valsts budžetu 1996.gadam. Un tiešām budžets ir vajadzīgs. Bet, izskatot iesniegto dokumentu, man radusies neizpratne un iebildumi. Ņoti labi, ka budžeta deficīts ir samazinājies salīdzinājumā ar pagājušo gadu līdz 59 miljoniem. Bet deficīta samazinājums par 30 miljoniem nāk no dotācijām un mērķdotācijām pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondam. Un tas nozīmē, ka dažas mazākās pašvaldības nevarēs pastāvēt, nevarēs finansēt ne slimnīcas, ne skolas un pakalpojumu apjoms rajonos samazināsies. Līdz nabadzībai novesti lauku iedzīvotāji, un nabadzības līmenis vēl būs lielāks. Un vēl. Sakarā ar mērķdotāciju izdalīšanu investīcijām republikas pilsētām un rajoniem mani vēlētāji nevar saprast, kāpēc neviens santīms nav iedalīts Ludzas rajonam. Vai nav vajadzīga Ludzas rajona slimnīcas korpusa celtniecības turpināšana? Vai nav vajadzīga Ludzas skolas celtniecība? Vai arī apvedceļa Rīga — Maskava pabeigšana? Kaut gan pagājusī valdība garantēja šo programmu finansēšanas turpināšanu.

Labklājības ministrijas budžetā nevienu santīmu neizdala neredzīgajiem un stomas slimniekiem. Valsts sociālās apdrošināšanas budžetā pensiju izmaksai nav pielikts neviens santīms, kaut gan valdība deklarēja, ka strādājošie pensionāri no 1.janvāra saņems ne tikai darba algu, bet arī pensiju. Izglītības ministrijas budžetā nevienu santīmu neizdala studiju kreditēšanai. Un tajā pašā momentā privāto iestāžu uzturēšanai dotācijas palielinātas. Ministru kabineta iesniegtā budžeta projektā nav paredzēti atskaitījumi no akcīzes nodokļa par alkoholu un tabakas izstrādājumiem medicīnai, ko bija prasījusi mediķu grupa 6.Saeimā, kā arī nav ņemti vērā apsvērumi, ka krīzes izdzīvošanas normatīvs medicīnas izdzīvošanai ir ne mazāk kā 26 lati uz vienu iedzīvotāju. Tas viss vedīs uz tālāku iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanos, kā arī valsts garantēto bezmaksas medicīnisko pakalpojumu apjoma samazināšanos. Tas viss vedīs pie Latvijas valsts un tautas izmiršanas. Es neredzu līdzekļu izdalīšanu budžetā bērnu pabalstu palielināšanai. Tie pabalsti, kas pašreiz pastāv, — 3 lati 75 santīmi uz vienu bērnu līdz astoņiem gadiem un 4 lati 50 santīmi vecākiem bērniem, pat pie pašreizējā mūsu valsts stāvokļa ir izsmiekls. Es gribu vērst Saeimas uzmanību uz to, ka pie pašreizējā bezdarba līmeņa, īpaši lauku rajonos, no šiem pabalstiem iztiek ļoti daudzas ģimenes. Es neredzu līdzekļus zaudējumu kompensācijai iedzīvotājiem komercbanku bankrotēšanas gadījumos, tajā skaitā arī bankas “Baltija” noguldītājiem. Bet tajā pašā laikā Ministru kabineta budžets ir lielāks par vienu miljonu latu, Aizsardzības ministrijas — vairāk nekā par 6 miljoniem. Un tālāk, un tālāk. Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai budžeta likumu, nav saskaņojis ar Latvijas Pašvaldību savienību valsts budžeta kopapjomu, kopbudžeta sadalījumu starp pašvaldībām un valsts dotāciju un mērķdotāciju sadalījumu starp pašvaldībām, ir pārkāpis likuma “Par pašvaldībām” 86.pantu un likuma “Par pašvaldību budžetu” 13.pantu. Es piedāvāju nepieņemt valsts budžetu 1996.gadam pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Mēs esam saņēmuši ierosinājumu izslēgt Saeimas zālē pārspīlēti gaišās ugunis, kas nevajadzīgi deg visu dienu. Tā arī būtu ekonomija, un deputātiem nebūtu jāmokās šo uguņu karstumā. Cienījamie deputāti! Tas ir saistīts ar filmēšanu, kas atrodas šeit, sānos, un mēs ugunis neregulējam.

Jānis Jurkāns, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts!

 

J.Jurkāns (TSP). Godātā priekšsēdētājas kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Dārgie kolēģi! Mēs esam gandrīz vienisprātis, ka situācija valstī ir kritiska, ka mēs esam uz bankrota robežas. Diemžēl mēs neesam vienisprātis, kā no šīs krīzes situācijas izkļūt, kā atrisināt šīs smagās problēmas. Ja mēs šo krīzes situāciju un valsti salīdzinām ar vienu slimu organismu, un kritiski slimu organismu, mums vajadzētu vienoties, ko tad mēs vispirms ārstēsim. Vai tā būs sirds, aknas, nieres vai vēl kaut kas cits. Jeb mēs ārstēsim tikai sirdi, aizmirstot to, ka, ārstējot sirdi, mēs varam sabeigt aknas un nestrādās nieres. Un dakteri jau sāk smaidīt, ka es runāju par medicīnu neprofesionāli, bet mēs zinām, ka tādas parādības, ko sauc par blakusefektiem, ir. Un, ja mēs runājam tālāk par šīs valsts drošību arī kā par vienu organismu, mēs saprotam, ka šīs valsts drošība, šīs valsts neatkarība arī sastāv ne jau no viena aspekta vien. Tas sastāv no ļoti daudziem aspektiem. Un, rūpējoties tikai par kādu atsevišķu aspektu, mēs nenodrošināsim šīs valsts neatkarības neatgriezeniskumu. Mans jautājums ir — vai mēs esam nonākuši pie tās atziņas, ka tieši šie aspekti ir tie, kas būtu jārisina vispirms, lai palīdzētu šai valstij izkļūt no šīs krīzes? Un vai tie līdzekļi, kas ir budžetā sadalīti, atbilst tieši šiem mērķiem? Es nepretendēju šeit uz kaut kādu lielu izpratni budžeta veidošanas lietās un negribu te analizēt ciparus. Jo tos ciparus var staipīt uz vienu pusi vai uz otru pusi. Bet, ja mēs šeit nevienosimies par šīm lietām, par šīm galvenajām lietām, kas būtu jārisina, mēs neko neizdarīsim.

Un šeit es gribu runāt par to, ka diemžēl šinī valstī nav vienojošas ideoloģijas, kas palīdzētu mums šo valsti sakārtot. Šīs vienojošās ideoloģijas un šo vienojošo mērķu nav nedz parlamentā, nedz valdībā. Un nav viņu sabiedrībā. Tad pasakiet man, kādiem paņēmieniem, kādā veidā mēs izvilksim šo valsti no šīs smagās krīzes situācijas! Jūs domājat, ja mēs tagad pasludināsim, ka mēs esam okupēta valsts, tāpēc mēs sāksim dzīvot labāk? Ja mēs arī panāktu, kā viens otrs te grib, ka no Apvienoto Nāciju tribīnes izskanētu šī patiesība, jā, Baltijas valstis bija okupētas, vai tad nu sāks nākt investīcijas iekšā? Tā tas nenotiks. Tie, kas nodarbojas ar ārpolitiku, labi zina, ka vairāk nekā 60 valstis nekad nav atzinušas mūsu okupāciju vai aneksiju, vai sauciet to, kā gribat. Es domāju, tās valstis, kas zina mūsu vēsturi, tās valstis, kas apzinās arī savu vēsturisko atbilstību un vainu, ir izdarījušas maksimāli daudz, lai mēs varētu pēc iespējas ātrāk integrēties šo valstu sabiedrībā, to veidotajās struktūrās. Un atkal ir jautājums, vai mēs esam izpratuši, ka vēsture ir devusi mums ļoti īsu laiku. Diemžēl ļoti īsu laiku, kurā mums vajadzētu paspēt integrēties gan Eiropas Savienībā, gan visās citās iespējamās drošības struktūrās, kas pastāv šodien Eiropā. Bet diemžēl mēs to nedarām. Mēs runājam gan, ka mēs gribam pataisīt šo valsti par investīcijām pievilcīgu valsti. Un tas būtu, protams, ekonomiskajā plāksnē viens no primārajiem uzdevumiem. Bet vai to mēs varam izdarīt, pataisīt šo valsti pievilcīgu, ja mēs mēģināsim, pieņemsim, tagad šo sabiedrību vēl vairāk šķelt, cenšoties revidēt Pilsonības likumu, kas jau tā ar lielām problēmām tika pieņemts 5.Saeimā? Mēs zinām, kāda bija pasaules reakcija pret šo likumu. Bet, neskatoties uz to, mēs domājam — jā, mums tagad vajadzētu vēsturiskās netaisnības izvirzīt priekšplānā. Mums vajadzētu mēģināt mūsu pagātni atkal pataisīt par mūsu nākotni, un tā vietā, lai tiešām saliedētu sabiedrību, mēs to šķeļam. Jūs domājat, ka jaunnedēļ, kad mēs te spriedīsim par drošības komitejas atstātajiem maisiem un citiem jautājumiem, tas sabiedrību vienos? Jūs domājat, ka tas palīdzēs mums visiem labāk dzīvot? Nekad! Un mēs to visi labi zinām, bet mēs ļoti labi iemācījāmies, sākām to darīt 1988.gadā, graut kaut ko, un labi sagrāvām. Bet ir jāapstājas graut, ir jāsāk kaut ko radīt. Un, lai kaut ko radītu, ir vajadzīga šī vienojošā ideoloģija. Es neesmu pesimists, es esmu diezgan optimistisks, ka mēs varētu atrast šo vienojošo ideoloģiju, bet tikai ir vajadzīga šī vēlēšanās. Ja visas šīs emocijas un kaislības, un enerģiju, kas ir šajā zālē, mēs virzītu tiešī uz šo mērķi, mēs kaut ko izdarītu. Ja mēs to nedarīsim, mēs atstāsim mūsu jaunajām tālākajām paaudzēm budžetus ar lieliem deficītiem, mēs atstāsim sagrautu medicīnu, sagrautu izglītību. Un vispār viss, kas mums vien ir, izrādīsies, būs viens grausts. Tāpēc aicinu — mēģināsim atrast šo vienojošo ideoloģiju, kas mūs vienotu un mums visiem palīdzētu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Urbanovičs, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts!

 

J.Urbanovičs (TSP). Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais Ministru prezident! Godātie kolēģi! Vispirms es gribu pieņemt Ministru prezidenta piedāvāto apspriešanas metodi un runāt tikai par trijām lietām — ieņēmumiem, izdevumiem un budžeta deficītu. Vispirms par ieņēmumiem. Es dzirdēju, un mēs visi dzirdējām, ka ir plānots kopprodukta palielinājums 1996.gadā par 0,3 procentiem, kas savukārt, kā izriet no valdības piedāvātā budžeta projekta, nesīs ieņēmumu pieaugumu par 7,3 procentiem, proti, par 27 miljoniem latu. Te es gribu teikt, ka tā ir nevis pesimistiska Ministru prezidenta kunga prognoze, bet gan pārlieku optimistiska. Esmu gatavs ar jums derēt uz vienu algu, ka šogad budžeta deficīts būs lielāks, nekā ierakstīts projektā.

Otrs. Analizējot atsevišķu nodokļu ieņēmumu, teiksim, īpatsvaru kopējā ieņēmumu masā, varam redzēt, ka vislielākais kāpums ir paredzēts ieņēmumiem no akcīzes nodokļa, bet nevis no tiem nodokļiem, kas izriet tiešāk no iekšzemes saimnieciskās rosības. Par ko tas liecina? Tas liecina, ka joprojām neprotam ieņemt nodokļus, bet akcīzes nodoklis ir visvienkāršākais, proti, viena cisterna iebrauc ar 60 tonnām degvielas pāri Latvijas robežai, un uzreiz var 60 tūkstošus reizināt ar 4 vai 5, kā lems valdība par akcīzes nodokļa likmēm. Tas šajā gadījumā, manuprāt, nekādā ziņā nav atainots budžeta projektā, šīs apņemšanās skaitliskie pamatojumi, šī apņemšanās iekasēt vairāk, un tā tālāk.

Tālāk es gribētu apšaubīt pamatojumu arī dažiem plānoto ieņēmumu apmēriem. Vispirms — kāpēc ieņēmumi no valsts īpašuma iznomāšanas un maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu ir tik niecīgi? Mēs dzirdējām, ka plānota liela privatizācija. Labi, bet tādā gadījumā kāpēc vispār nav paredzētas Privatizācijas fonda iemaksas budžetā? Nulle! Vai tas nozīmē, ka tiek gatavotas nopietnas valsts investīcijas kādā no uzņēmumiem? Kāpēc mēs par to nezinām? Tālāk. Maigi izsakoties, dīvains ir ieraksts ieņēmumu daļā. Latvijas Bankas peļņas atlikuma iemaksas — 1,5 miljoni latu. Peļņas atlikuma iemaksas. Cik liela ir tā peļņa? Kāpēc vispār Latvijas Banka pelna? Bet, ja ir peļņa, tad varbūt taisnība ir bijusi Repšes kungam, kas vēl pērn plānoja šogad uzsākt milzīgas naudas glabātavas būvniecību, par kuru runā, ka tā izmaksās vai 30 vai 40 miljonus latu. Vai nebūtu labāk šodien šo naudu valsts investīciju veidā novirzīt tautsaimniecībā, tādā veidā ieliekot pamatus nevis šai milzīgajai glabātavai, bet gan glabātavas piepildījumam nākotnē?

Nedaudz par izdevumu daļu. Nu, šis budžeta projekts nav taupības budžets. Kopumā ministriju izdevumu daļa ir pieaugusi. Un mani nepārliecina tie argumenti, ka nu ir mainītas vienas ministrijas funkcijas un departamenti pārgājuši no vienas uz otru. Bet kāpēc tad nevienā nesamazinās? Vienīgi Zemkopības ministrijā un Iekšlietu ministrijā, un faktiski arī viss. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai palielinājums ir par 75,7 procentiem, Aizsardzības — par 24, Ministru kabinetam — par 59. Un arī Saeimā tagad, kad runājam par briesmīgu krīzi, mēs būvēsim šeit jaunus krēslus, lai mums ir ērtāka sēdēšana vai gulēšana, jo parlamenta darbs būtībā ir pārnests caur lielās koalīcijas izveidošanu uz Ministru kabinetu. Viss ir vienojošs, un viss, ko es tagad runāju vai runāju līdz šim, būtībā ir formas pēc. Un balsojums būs tāds, jo mēs zinām balsojuma rezultātu. Balsojums būs, protams, pozitīvs pirmajam lasījumam, un, saprotams, nevajadzētu nevienam šodien šeit uztraukties. Bet ir viena lieta, ko es gribētu, ja Ministru prezidents pieņemtu manis piedāvātās derības. Es gribētu, lai viņš uzvar šajās derībās, lai ir šis 60, bet ne 80 vai, kā es domāju, 90 miljonu deficīts. Paanalizējiet, lūdzu, kāpēc šajā budžeta projektā nav atšifrēti 89 326 970 lati, kas ir trešā daļa, precīzāk 31,3 procenti. Es piekristu Ābiķa kungam, ka vajadzētu vienkāršot šo sistēmu. Nost ar padomēm, un mēs balsotu būtībā par trim cipariem — par ieņēmumu summu, par izdevumu summu un varbūt deficītu, ja tāds būtu. Bet tā mēs varētu rīkoties tādā gadījumā, ja mums visiem šiem cipariem apakšā būtu skaidrs, kur tad īsti šī nauda aizies. Šodien tas tā nav. Secinājumi var būt divi. Vai nu ministriem ministrijās ir šis pamatojums un viņi uzskata par necienīgu priekš sevis informēt Saeimas deputātus, vismaz opozīcijas deputātus, par to, vai arī tās ir rezerves, uz kuru pamata varēs labi dzīvot visu gadu. Šos ciparus, par kuriem es runāju, protams, es nenosaucu šodien pirmo reizi, es tos jau divas dienas atpakaļ Šķēles kungam esmu iedevis, un es domāju tā — ja jūs, Šķēles kungs, tos paanalizētu, tas gan jums, gan arī finansu ministram tikai atvieglotu valdības vadību un ļautu tikt skaidrībā, kā tad jūsu ministrijas strādā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jānis Kalviņš, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

 

J.Kalviņš (LNNK, LZP). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamais Ministru prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Neesmu šeit nācis, lai kritizētu valdību, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir pagājis tikai mēnesis un četras dienas kopš tā strādājusi, tāpēc kritizēt būtu nekorekti, un, otrkārt, es biju viens no tiem 70, kas balsoja par šo valdību. Esmu par valdības piedāvāto budžeta deficīta samazinājumu, kaut gan man īsti nav skaidrs no vakardienas, kad Latvijas Pašvaldību savienības Domes sēdē Kreitusa kungs teica, ka 1994.gada beigās, pēdējos mēnešos šausmīgi strauji ir cēlies budžeta deficīts. Šeit tā kā derētu atšifrējums. Taču esmu pret katastrofālo samazinājumu mērķdotācijām un dotācijām. Un, lūk, šeit es gribu dot divus finansēšanas avotus, kurus arī minēja Šķēles kungs, un vienu tehnoloģiju, kura vakar tika minēta Latvijas Pašvaldību savienības Domes sēdē. Un, proti, no Šķēles kunga teiktā es sapratu, ka ir ļoti lielas neiekasēto nodokļu rezerves. Šeit negribu nosaukt pozīcijas, tas lai paliek speciālistu ziņā.

Otrs. Šodien Kreitusa kungs teica, ka ir pietiekoši lielas rezerves, pāri par 40 miljoniem, kas varētu ienākt šajā dotāciju vai mērķdotāciju kabatā no ienākuma nodokļa. Tas būtu ļoti patīkami. Un vēl par tehnoloģiju. Vajadzētu ļoti aktīvi iesaistīt pašvaldības šajā nodokļu administrēšanā, to fiksējot ar likumu. Pašvaldības ir gatavas tam, un negribu piekrist tiem runātājiem vai tiem skeptiķiem, kas saka, ka pagasta vecākais vai pilsētas mērs, vai rajona padomes priekšsēdētājs ar savu komandu nebūtu spējīgs šos nodokļus iekasēt. Šeit nekādu problēmu nav, vienkārši vajag šai lietai uzticēties, un tas arī viss. Bet ir viens “bet” — kādas ir garantijas. Diemžēl jau ir tradīcija, ka, ja vajag naudas, tad to izņem no pašvaldību budžeta. Atceramies pagājušā gada jūnija mēnesi: dotācijas, mērķdotācijas — nulle. Un kas tika? Sāka slēgt mazās lauku slimnīcas. Diemžēl arī pašvaldības ir pieradušas, ka valdības neizdarības, pat likumu pārkāpumus tās iznes uz saviem pleciem. Viņas ir vienkārši pieradušas pie tā, tur jau tā lieta, un tāpēc arī valdība var atļauties bez īpašām problēmām pārkāpt likumu, ko nedrīkst darīt pašvaldības divu iemeslu dēļ. Momentā kāds ar pirkstu no augšas gudri pakratīs, un otrs — cilvēku vajadzības ir tūlīt, uzreiz, no rīta uz brokastīm. Tā ir vienkārša aksioma. Vienkārši pašvaldībām, kā es teicu, vajag uzticēties un nevajag tās mānīt. Tās var pamācīt koleģiāli, bet nevajag izlemt pašvaldību vietā. Nevajag! Tāpēc jau tā ir valsts pārvaldes struktūra uz vietām. Valsts pārvaldes struktūra! Tā, kā teikts likumā par pašvaldībām, skaidri un gaiši. Kādas problēmas?

Un otra lieta. Ja ir vēlēšanās izslēgt rajonu posmu, tad skaidri un gaiši tā vajag pateikt. Kāpēc es tā saku? Gluži vienkārši tāpēc, ka rajonu posma dotāciju līmenis kopā ar mērķdotācijām ir ap 90 procentiem, tur ir neliela amplitūda. Ja šo dotāciju izņem ārā tādā apjomā uzreiz, zem sitiena momentā ir divas lietas — medicīniskā aprūpe, tas ir ļoti vienkārši — divi dēļi, četras naglas, un skolas, izglītība, jo tā paņem lauvas tiesu no rajonu pašvaldību budžeta. Es šeit varbūt akcentēju rajonu posmu tāpēc, ka man ir lielāka pieredze tieši šajā posmā, bet es varu pateikt arī to, ka zem sitiena momentā ir lielās pilsētas, pagasti. Šeit tika minēts kā labs saimnieks Aivars Lembergs. Viņš ir ļoti labs mans kolēģis un kaimiņš, es ļoti augsti vērtēju viņa darba kvalitāti, esmu no viņa daudz ko mācījies. Un viena nianse — nav jau tikai saimnieks Ventspilī vien, kur grozās miljoni, kas ir visu acu priekšā, un tas tā ir, tas ir ģeogrāfiski. Plus labs saimnieks, to nedrīkst aizmirst. Ir labi saimnieki arī citur. Un viena nianse, ko es gribu minēt no Lemberga prakses. Viņš ļoti lielu naudu liek iekšā tieši izglītībā, viņš izglīto savus talantīgos jauniešus, sūta viņus pasaulē mācīties un šeit pat uz vietas un piesaista atpakaļ. Un tās lietas iet. Par to, es domāju, arī mums vajadzētu padomāt, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem.

Tā. Par reformām. Principā es minēju rajonu posma izslēgšanu. Tas neizbēgami saistīts ar reformām, un tām ir jānotiek. Es gribētu aicināt kolēģus, arī valdību padomāt par tādu lietu, ka ar kāda posma izslēgšanu vai apvienošanu lielos kolhozos šo jautājumu nevar atrisināt. Bet tā, protams, ir cita tēma, ļoti plaša tēma, pie kuras neizbēgami mēs kaut kad atgriezīsimies. Un gribu akcentēt kolēģa Ābiķa izteikto domu, ka steidzīgi ir vajadzīga budžeta veidošanas reforma, tātad šī sistēma, kā tiek veidots pašreiz budžets, ir jāsalauž. Es to akcentēju tāpēc, ka to solīja darīt arī Šķēles kungs vakar Latvijas Pašvaldību savienības Domes sēdē. Pašvaldības diemžēl ir vienmēr bijušas lūdzēju lomā, un diemžēl ierēdnis nosaka ko, kad un kāpēc. Šeit der padomāt finansu ministram par to Finansu ministrijas slāni, kurš ir strādājis pie visiem karogiem, mainījušās ir tikai augšas. Un šī iemesla dēļ pašvaldību un valdības attiecības vienmēr ir turētas lielā sasprindzinājumā. Rodas jautājums — kam tas ir izdevīgi? Noteikti ne pašvaldībām, jo tās vienmēr ar pastieptu roku ir gājušas uz Finansu ministriju pie ierēdņu korpusa. Tāpēc arī būtu lietderīgi operatīvi padomāt par ierosinājumu Latvijas Pašvaldību savienības un valdības vienošanās protokolu fiksēt kā likumu.

Domāju, ka pirmajā lasījumā budžeta projekts tiks pieņemts. Dotajā situācijā, manuprāt, tas vienkārši ir loģiski. Es šeit negribu minēt “par”un “pret” un akcentēju vēlreiz, ka es esmu par deficīta samazinājumu, bet esmu pret šo lielo dotāciju, mērķdotāciju samazinājumu uzreiz. Taču starp pirmo un otro lasījumu mums visiem ir nopietni jāpastrādā bezemociju režīmā, jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem, lai palīdzētu valdībai, jo, kā jau teicu, mēs par to balsojām. Es runāju par tiem 70 deputātiem, kas balsoja “par”. Tad no mūsu debatēm, mīļie kolēģi, manuprāt, tiks izņemta liela daļa ūdens ārā un mūsu uzstāšanās būs daudz elastīgākas un lakoniskākas, ar konkrētiem priekšlikumiem. Šeit malā nedrīkst stāvēt neviens, jo, kā jau tika minēts, budžets ir valsts prestiža jautājums. Un vēl. Es neiedrošinos teikt, ka šeit sēž simts gudrāko galvu, taču viens ir galīgi skaidrs — šeit strādā simts deputātu, kuriem cilvēki ir izteikuši savu uzticību ar cerību, ka uzlabosies viņu dzīves kvalitāte. Es vienkārši lūdzu, kolēģi, to vienmēr paturēt prātā.

Un visbeidzot — aicinājums īpašo lietu ministram pašvaldību jautājumos Ernestam Jurkānam, un ļoti lūdzu Šķēles kungu arī ieklausīties. Lūdzu korekti, Jurkāna kungs, uzturēt saikni starp Saeimu, valdību un pašvaldībām ar vienu mērķi — lai stabilizētu pašvaldības, tādējādi stabilizējot valsti, jo tā atkal ir aksioma, ka stabilas valsts pamatā ir stabilas pašvaldības, bet ne otrādi. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pirms turpinām debates, gribu jūs iepazīstināt ar dokumentu, ko saņēmis Saeimas Prezidijs. “Ierosinām pagarināt Saeimas 25. janvāra sēdi līdz pulksten 19.00 bez pārtraukuma.” Desmit deputātu paraksti. Lūdzu zvanu! Tā kā runāt neviens nevēlās, lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 37, pret — 20, atturas — 7. Priekšlikums pieņemts.

Oļģerts Dunkers, Tautas kustības Latvijai frakcijas deputāts!

 

O.Dunkers (TKL). Godājamā priekšsēdētāja, kas vairs neesat vientuļa! Godājamie kolēģi, godājamais Ministru prezidenta kungs! Es ar ļoti lielu interesi izlasīju šo budžeta projektu un konstatēju ārkārtīgi interesantu situāciju — ir kārdināli mainījušās man tik ierastās Latvijas prioritātes. Man līdz šim likās, ka Latvijas valsti ir darījušas bagātu un laimīgu gan zemkopība, gan rūpniecība, gan mūsu bagātie meži. Skatoties uz līdzekļu pieaugumu vai kritumu, es ar izbrīnu konstatēju, ka Ekonomikas ministrijas līdzekļi ir samazināti par 40 procentiem, Zemkopības — par 0,3 procentiem un Mežu — par 15 procentiem. Tātad šīs prioritātes vairs nav aktuālas. Kas tad ir aktuāls? Kas ir saņēmis lielākos pielikumus? Lielākos pielikumus ir saņēmis Ministru kabinets — 30 procentus, Aizsardzības ministrija — 40 procentus, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija — 50 procentus. Tātad šīs ir prioritātes, uz kurām tiek vērsta uzmanība. Nu ja mēs ņemam vērā pēdējo ministriju — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kas ir saņēmusi fantastiski lielu pielikumu, tad mēs varam spriest, ka valdība ir nolēmusi, ka Latvija var turpmāk baroties nevis no zemkopības, bet no skaistiem dabas skatiem un dabas veltēm — sēnēm, ogām un pārējo, ko dod daba. Nu ko, arī tā var būt.

Šeit nupat Šķēles kungs sacīja, ka cerot, ka šodien viņam ir darīšana ar profesionāliem politiķiem. Nu, par sevi es to nevaru sacīt, es vēl tikai sāku darbu Saeimā, bet man ļoti gribas cerēt, ka arī mums ir darīšana ar profesionālu valdību, kuru interesē mūsu domas, jo tāpēc jau mēs te it kā esam. Mēs gribētu lietišķi apspriest budžetu. No lietišķas apspriešanas diemžēl nekas neiznāk, jo valdības interese par mūsu domām ir ārkārtīgi “liela”, to redzu pēc “bagātajām” rindām, kādās šeit sēž valdības locekļi, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka valdības locekļi ar milzīgu uzmanību klausās mūs bufetēs, autombiļos un citās sabiedriski derīgās vietās, citādi tas nemaz nevar būt. Un es ceru, ka mūsu domas tomēr kaut kur no šīm vietām būs sadzirdētas.

Es vēl ceru, ka mums ir darīšana ar gudru, topošu valsts vadītāju. Man tāds iespaids rodas. Bet ir viens moments, kas mani dara uzmanīgu. Cik es zinu, tad gudri valsts vadītāji ārkārtīgi augsti ir vērtējuši tādu fantastiski iespaidīgu masu informācijas līdzekli, kāds ir kinematogrāfs. Visi gudrie valsts vadītāji vienmēr ir braukuši visur kinematogrāfa pavadībā, visi viņu soļi ir fiksēti. Tas ir ārkārtīgi svarīgs ne tikai propagandas, bet arī audzināšanas līdzeklis — kino var izdarīt milzīgi daudz. To, ko jūs nevarat izdarīt ne ar vienu avīžu rakstu, ko jūs nevarat izdarīt ne ar kādiem solījumiem, to var izdarīt jūsu vietā gudri izveidots kinodarbs. Taču mēs diemžēl pēc budžeta redzam, ka šī valdība tik ārkārtīgi svarīgai mākslas nozarei kā kino nepiešķir absolūti nekādu nozīmi, jo tās niecīgās summiņas, kas tur ir, neko nenodrošina. Un te nav runa par to, vai kino dabūs dažus latus vairāk vai mazāk, te ir runa par principu. Es redzu, ka kino nav nekādā vērtē. Žēl! Pasaulē, pasaules praksē profesionāls kinematogrāfists — tā ir prestiža profesija, tā ir deficīta profesija. Pie mums diemžēl tā nav. Mani kolēģi, augstas klases profesionāļi, kas ir atveduši no pasaules ārkārtīgi daudz starptautisku balvu latviešu kinomākslai, kas ir aiznesuši šīs kinomākslas slavu tālu pasaulē, šodien sēž bez darba un nevar atrast sev nekādu citu nodarbošanos. Protams, var jau piespiest arī pianistu ar pasaules slavu skaldīt malku, bet vai tā ir kultūrpolitika? Vai tā ir savas tautas garīgo rezervju saprātīga izmantošana, par to es ļoti, ļoti šaubos.

Es domāju, ka te varbūt ir arī dažādi citi iemesli. Pretstatā kino televīzija saņem pašlaik šajā budžetā fantastisku pielikumu, jo ir mūsu, kā saka, valdošās elites trubadūrs, nepārtraukti slavina un realizē stingri izteiktu politiku televīzijas raidījumos. Var jau būt, ka kino neder, jo kino fiksē ne tikai labo, diemžēl kino fiksē arī slikto, kino fiksē tādus faktus, kas vienam otram šķiet nevēlami. Par to liecina nesenais filmas demontrējums Latvijas televīzijā par Latvijai tik traģiskajām dienām. Tūlīt pēc šī demonstrējuma atskanēja zvani, atskanēja draudi, radās dažādas citādas nepatikšanas, jo šī filma izsauca ļoti dažādu reakciju. Var jau būt, ka tad, kad mēs galīgi iznīcināsim dokumentālo kino, tad arī šāda veida filmu vairs nebūs, beidzot varēs absolūti prihvatizēt valsts kino, foto un fono arhīvu, kuram ir miljardu vērtība un kuru varēs pēc tam, kā saka, par privātu naudiņu andelēt pa labi un pa kreisi, un tad jau tas process būs beidzies.

Pašlaik nav jau vairs pat tā, kā bija sociālisma laikā, kad sociālisma budžets teica, nu — kultūrai tie atlikumi. Tad, kad viss pārējais ir sadalīts, kultūrai atlikumi. Tas, kas šodien ir kultūrai, tas jau vairs nav pat atlikums. Tas ir mērķtiecīgs process iznīcināt to, tāpēc man šis budžets ir sēru budžets, jo šis budžets pieliek pilnīgu, treknu, lielu punktu latviešu nacionālā kino iznīcināšanas procesam, kas ir sācies jau diezgan sen. Tas ir process, kas sākās un beigsies gluži tāpat kā tas process, ko es saucu par pensionāru izmirdināšanas procesu republikā, jo arī te neviens santīms nav pielikts klāt. Un ar ko tās nabaga vecās sievas un tie vīri dzīvos šajā inflācijas trakumā, kad paliek tās pašas vecās pensijas, to es gribētu ierosināt kādam pamēģināt — kā tas ir ar šiem dažiem pensijas grašiem nodzīvot vienu mēnesi. Šķēles kungs sacīja, ka budžets ir ļoti knaps un ka pietiek knapi, kā saka, algām un lai būtu silti radiatori. Spriežot pēc tiem procentiem, kas ir pielikti Ministru kabinetam, man šķiet, ka tur radiatori drīz vien pārkarsīs līdz baltkvēlei.

Tāpat Aizsardzības ministrijai pieliktie 40 procenti man liek domāt, ka mūsu izlūkdienests ir saņēmis pilnīgi konfidenciālu un slepenu informāciju par gatavojamu uzbrukumu Latvijas Republikai un tāpēc ir steidzīgi jāpalielina Aizsardzības ministrijas izdevumi, un ka Aizsardzības ministrija tikai nevar izšķirties, ar ko tad stāties pretī iebrucējiem — ar vienu vai ar abiem tankiem. Man šķiet, ka šie budžeta pielikumi šīm ... tās ir manas domas... tādām diezgan dekoratīvām ministrijām... Te , piemēram, pietiktu piecām mākslas filmām, kuras tiešām varētu aiznest slavu tālu pasaulē. Piecas filmas varētu par to uztaisīt. Turklāt ne jau piešķirot tādus nožēlojamus līdzekļus, kā Gaiļa kungs piešķīra 300 tūkstošus Streičam, kas vēl līdz šai dienai nav iedoti, bet kas tika izbazunēti pat visā republikas presē kā milzīga labdarība. Par 300 tūkstošiem nevienu mākslas filmu nevar uztaisīt. Tur ir vajadzīgs vismaz trīs reizes tik daudz naudas, lai tas būtu kaut kas, ko varētu kāds pasaulē, nu, ja nu ne nopirkt, tad vismaz par to ieinteresēties.

Es domāju, ka, tā nopietni runājot, ļoti svarīga, ja ne pati svarīgākā un labākā eksporta prece, kas mums pašlaik ir, tā ir mūsu kultūra, mūsu smadzenes, mūsu talanti. Tie cilvēki, kas patiešām var pārstāvēt Latviju un nest Latvijas vārdu un godu tālu pasaulē. Tāpēc sakarā ar to, ka šai sfērai nauda tiek atņemta, es diemžēl nevaru balsot par šo budžetu, jo tad es balsotu par vienas no svarīgākajām mākslas nozares likvidāciju, es balsotu par nabadzību un bezcerību saviem kolēģiem — režisoriem, operatoriem, visaugstākās kvalifikācijas kinodarbiniekiem laboratorijās, cehos, kuri šodien sēž bez darba. Viņi to nav pelnījuši, es nevaru par to balsot.

Sēdes vadītāja. Anna Seile, LNNK un LZP frakcijas deputāte!

 

A.Seile (LNNK, LZP). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, augsti godātais Ministru prezident, deputāti un klātesošie! Es runāšu ļoti īsi un tikai par tiem būtiskajiem jautājumiem, kas man būtu pasakāmi šajā pirmajā lasījumā, jo katram būs konkrētas iespējas iesniegt priekšlikumus starp otro un trešo... starp pirmo un otro lasījumu.

Un tātad budžets ir sagatavots manā izpratnē pietiekami pārskatāmi, papildināts ar tabulām un papildu materiāliem, no kā var pilnīgi iegūt secinājumu par šā gada budžeta sadalījumu. Bet kāds ir šis sadalījums, tas ir atkal cits jautājums. Var būt, ka tomēr kvalitāte, tieši sadalot starp ministrijām un resoriem šos budžeta līdzekļus, ir cietusi nedaudz tāpēc, ka pārāk lielu slodzi mēs esam uzlikuši vienai personai — Kreitusa kungam, kurš ir gan ministrs — finansu ministrs, gan Budžeta komisijas priekšsēdētājs, gan arī vada lielo valsts akciju sabiedrību VEF. Par to vajadzētu padomāt, lai laikā starp pirmo un otro lasījumu vēl kāds cits spēks šeit nāktu palīgā un Budžeta komisijā tiktu rūpīgāk izvērtēts šis budžets, jo pretrunās dzimst patiesība.

Manuprāt, tomēr ir viens būtisks trūkums — nevar ar budžeta likumu izdarīt grozījumus citos likumos. Jo šajos pārejas noteikumos 5. un 6.punktā ir izdarīti grozījumi Zemes komisiju likumā un likumā “Par valsts civildienestu”. Jā, varbūt šie grozījumi ir vajadzīgi, bet to nevar nokārtot ar cita likuma pārejas noteikumiem. To vajadzētu ņemt vērā un izvērtēt arī Juridiskajam birojam. Patīkami ir tas, ka ieņēmumu daļa tiešām acīmredzot nav pārāk optimizēta un tās prognozes, kas izskan gan no finansu ministra, gan no Ministru prezidenta, sola ienākumu daļas strauju palielinājumu pirmajos trīs mēnešos. Cerēsim, visiem mums uz to ir jācer, un, ja Valsts ieņēmumu dienests labi strādās, varbūt arī tā būs, bet šādā gadījumā pārejas noteikumos jau tūlīt pēc pirmā lasījuma vajadzētu iestrādāt priekšnoteikumus, kur tad dalīsim šos ienākumus, ja tādi parādīsies? Tādu nosacījumu veidā, es domāju, budžeta likuma pārejas noteikumos vajadzētu iestrādāt punktu, kurā paredzētu prioritāti mērķdotācijām pašvaldībām un prioritāti tam, lai tiktu paaugstinātas minimālās algas, jo šis solījums, ko deva iepriekšējā valdība, īstenībā izpildīts nav un tik tiešām Latvijā — mēs varam par to runāt, varam par to nerunāt — ir vesels iedzīvotāju slānis, kurš nevar iztikt ar savu ārkārtīgi mazo algu.

Par izdevumu daļu. Protams, katrs mēģina tajā nozarē, kuru viņš labāk pārzina, izteikt vērtējumu un arī iespējamo prognozi, un tā darīšu arī es.

Vispirms es gribu teikt, ka budžetā nav paredzēta nauda zemes īpašuma kompensācijai. Šeit es runāju kā pašlaik vēl esošā Centrālās zemes komisijas priekšsēdētāja. Ko darīt? Protams, ka tādas naudas nav, vai nu tie būs 3 miljoni, vai tie būs 5 miljoni. Bet es atgādinu deputātiem un arī tiem, kas klausās šo pārraidi un lasīs pēc tam stenogrammas, ka premjers ir solījis un jau uzsācis konkrētus pasākumus šī īpašuma kompensācijas fonda veidošanai. Cerēsim, ka tas veiksies labi, bet nebūtu labi, ja absolūti nekāds risinājums kompensāciju izmaksai naudā par zemes īpašumu, kas netiek atdots represētajām personām, netiktu izmaksāts šogad. Es domāju, ka tad stipri cietīs arī jaunā premjera autoritāte.

Pavisam bezkaislīgi skaitļi, un es nosaukšu jums dažus. Zemes iemērīšanai Valsts zemes dienestam 1994.gadā — 633 tūkstoši, 1995.gadā jau mazāk — 608 tūkstoši, bet 1996.gadā paredzēti 429 tūkstoši,. tātad mazāk. Varētu domāt, ka zemes mērīšanas process iet uz beigām, bet diemžēl tā tas nav. Tieši zemes iemērīšanas dēļ ir apstājusies zemes ierakstīšana zemesgrāmatās. Protams, ir arī vēl citas problēmas, kuras risinot, acīmredzot kopīgi daudzajām institūcijām, kas atbild par zemes reformu un citu īpašumu privatizāciju, būtu jādarbojas aktīvāk un varbūt arī kompaktāk. Kopā jādarbojas.

Nedaudz es vēl gribētu pateikt arī par to, kas saistīts ar Valsts mežu dienestu. Arī Valsts mežu dienestam ir institūcija, ko sauc par Valsts mežierīcības institūtu un kas novērtē mežus. Un tikai pēc šo mežu novērtējuma varētu uzsākt ierakstīšanu zemesgrāmatās. Tas ir ārkārtīgi būtiski, bet šim institūtam izdevumi nav budžetā paredzēti. Tie ir paredzēti no specbudžeta.

Un tagad nedaudz par Mežu dienesta budžetu kopumā. Kopumā no budžeta tātad paredzēti 9,5 miljoni. Tā ir viena no tām ministrijām, kurai no valsts budžeta faktiski neparedz gandrīz neko. Tikai 0,5 miljonus no valsts budžeta. Un pārējie 9 miljoni ir plānoti no specbudžeta. Vai šis specbudžets piepildīsies? Vai tas būs? Mēs visi ceram uz koksnes tirgu, ja? Bet koksnes tirgus apstākļi pēdējā laikā ir ārkārtīgi pasliktinājušies, jo ne jau tikai valsts vien tirgo šo mežu, tirgo arī privātie, kuri nu valstij ir iznākuši lieli konkurenti.

Nepamatoti, es domāju, ir pārmetumi, kas ir izteikti Mežu ministrijai par reorganizēto koksnes tirgu. Tas reizē ir privātbiznesa pienākums un reizē arī mūsu Ārlietu ministrijas un Ekonomikas ministrijas pienākums. Es gribu aicināt nesagraut valsts mežu pārvaldes struktūras, viņām ir grūti izdzīvot no tā, ko viņas nopelna, jo tikai viņas atbild par šo mežu kopšanu, saglabāšanu nākošajām paaudzēm. Un tā ir viena no vecākajām mūsu institūcijām, kura saglabā arī visu šo latvietisko garu. Šeit rūpīgi vajadzētu padomāt it sevišķi tāpēc, ka arī tādai iestādei kā Gaujas nacionālais parks no valsts budžeta nav paredzēts neviens santīms. Tātad arī tikai cerot uz šo specbudžetu, kura prognozes nav tik optimistiskas, kā tas paredzēts budžetā.

Jā, par pašvaldībām šeit runāja daudzi, tādēļ es to vairs neatkārtošu īsuma labad. Gribu tikai vēl piebilst to, ka arī zemes komisijām, kuras ir nodibinātas pašvaldībās, līdzekļi ir samazināti par 50procentiem, tātad 80 latu alga pārvērsta par 40 latu algu, paredzot, ka tos 40 latus piemaksās pašvaldības. No kā? Pašvaldībām šādas naudas nav. Acīmredzot šeit ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai to jaunradīto institūciju, kuras ir dažādās pašvaldībās, nav mazliet par daudz. Jo pašvaldībās pašlaik, neskatoties uz to, ka ir Zemes komisijas priekšsēdētājs, kurš saņem 80 latus, strādā vēl daudzas citas institūcijas, ko rada no jauna. Tas ir Valsts zemes dienesta kontrolieris, kurš saņem 90 latus, un acīmredzot arī dzīvokļu privatizācijas cilvēks, kas nodarbojas ar dzīvokļu privatizāciju. Vai nevajadzētu kaut kādā veidā šīs struktūras apvienot, nevis sagraut to, kura tiešām pieņem galīgo lēmumu, ved visu lietvedību un ar savu parakstu apstiprina, pirms ieraksta zemesgrāmatā, visu īpašuma tiesību atjaunošanas un jauniegūšanas procedūru.

Kopumā par šo budžetu. Nu jāatbalsta, neko citu jau nevar darīt. Bet tikai gribētos, lai šeit noslēguma vārdos tomēr izskanētu šo debašu analīze un lai varētu jau veidot savus priekšlikumus uz otro lasījumu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Cienījamie biedri! Tajā skaitā Tabūna kungs! Protams, pie reizes es arī pārstāvu sociālistus, maziniekus, ja ir sociālists, tad mazinieks. Jā, es nesen klausījos televīzijā un dzirdēju tādu satriecošu informāciju. Valsts ir bankrotā. Ja valsts ir bankrotā, tad tā, kā vakar mēs veidojām bankas “Baltija” izmeklēšanas grupu, drīzumā, iespējams, būs jāveido vēl Saeimas izmeklēšanas grupa, kura pārbaudīs valsts bankrotu. Teiksim, es pilnīgi ar šausmām iedomājos, kā tas būs, kad stāvēs, iespējams, ārvalstu investori pie Saeimas un prasīs vai nu Latvijas valsts sanāciju vai bankrotu. Teiksim, (Starpsauciens no zāles: “Ne jau šīs!”) es ļoti drausmīgi iedomājos, kā tad jāsauc šī valdība būs. Vislatvijas bankrota valdība? Es, protams, arī varu pilnīgi saprast gan vairākuma problēmas, tādu satraukumu, gan arī opozīcijas satraukumu. Pareizi, patiešām, mēs esam “humpalas” valsts. Un tad jau nav ko brīnīties, ka kārtējo reizi opozīcijai būs jādala banāni, un, vienīgais, atliks no sociālistiem maziniekiem prasīt kartupeļus. Mēs taču nevaram visu laiku strādāt valdības vietā. Vienreiz patiešām valdībai būtu jāsāk strādāt, nevis jāstāsta anekdotes par bankrotiem. Tad, piedodiet, nevajadzēja kļūt par premjerministru. Jo tad, kad es klausījos premjerministra kunga deklarāciju šeit, tad jau mums solīja tuvākajā laikā gandrīz komunismu. Protams, es vēl gribētu arī uzdot citu jautājumu, par ko mēs šeit patiešām diskutējam,— kā var saprast, ka viena piektdaļa Saeimas deputātu ir ministri. Vajadzēja izvēlēt, teiksim, pusi Saeimas deputātu par ministriem, un tad vispārībā jautājums būtu skaidrs. Teiksim, 51 vajadzētu patiešām, lai būtu stabils balsojums. Jo šie cilvēki varbūt papriekšu varēja nolikt savus deputātu mandātus un tad jau patiešām kā ministri šeit pārstāvēt ministriju un Ministru kabineta intereses. Citādāk iznāk paradoksāla situācija — kamēr Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja nav uz vietas, tikmēr, izrādās budžets ir slikts, kā ierodas, tā uzreiz tas kļūst labs. Tādas paradoksālas situācijas jau gandrīz vairākkārt notiek.

Protams, man gribētos pie reizes arī norādīt uz to, kas tad būs šīs bankrota valdības galvenie vaininieki, lai arī visi neaizmirstu, jo citādi mēs aizmirstam. Tas būs “Latvijas ceļš”, viens no bankrota sākotnējiem radītājiem, kas sava laikā talantīgi darbojās. Otra būs “Tēvzemei un Brīvībai”, kas arī pievienojusies bankrota valdībai. Trešie diemžēl ir “Saimnieki”, ceturtā ir LNNK, piektā ir Latvijas Vienības partija, un tad vēl būs kristīgie demokrāti, Zemnieku savienība un Latgales demokrāti. Tā ka kolēģi, visi pārējie un arī Latvijas tauta varēs zināt, kas ir šīs bankrota valdības autori un pie reizes, iespējams, arī Latvijas bankrota autori.

Es runāšu šinī gadījumā, protams, par tēmu, un tas ir mūsu budžets. Protams, es arī atrodos tādās divējādas jūtās. No vienas puses jau tiešām vajadzētu atbalstīt šo budžetu, lai bankrota valdība kārtīgi sāktu strādāt, varbūt tad patiešām opozīcijai būs mazāk tās vietā jāstrādā. Bet, no otras puses, atkal moka tāda lieta, ka, ja es atbalstīšu, tad jau gandrīz iznāk, ka es esmu uzņēmies līdzatbildību. Jo, protams, tā kā Prezidenta kungs nenes atbildību, tā kā šīs grupas arī nenes atbildību, tad kādam ir jāuzņemas atbildība. Tādēļ, protams, diemžēl es nevaru atbalstīt šodien un laikam nevarēšu atbalstīt šo budžetu, jo citādāk iznāks... Tā kā viens baņķieris jau sēž cietumā par kaitniecību, tad var iznākt netīšām, ka būs arī šī tā saucamā valsts bankrota valdība jāiesēdina blakām tam baņķierim. Arī par kaitniecību. Un, ja es atbalstu, tad jau arī man tur būs līdzi jāiet uz to cietumu, jo es esmu atbalstījis šo bankrota valdību. (Aplausi.) Tādēļ, protams, es jau sarunājos kuluāros arī par cietuma variācijām. Patiešām, varbūt ir jāveido viens komerciāls cietums, kurā mēs varētu sēdināt gan baņķierus, gan ministrus, gan bijušos, gan esošos. Un varbūt ministri varētu uz priekšdienām pasēdēt, tad varētu kaut ko nolaist līdz bankrotam un viss būs baigi labi. Tā ka tas arī ir perspektīvs jautājums, un pie reizes tā būs budžeta ekonomija. Protams, viss tas ir anekdote, tikai šī anekdote griezīsies pret Latvijas tautu, kurā palielināsies mirušo pensionāru skaits. Un, ja mēs to gribam sasniegt, kā cienījamais Šķēles kungs saka, tad padzīvosim ar to pensiju, kas bija pagājušajā gadā, tad palielināsim to mirušo pensionāru skaitu un patiešām varbūt otrajā pusgadā vairs mums šī problēma nepastāvēs, jo nebūs pašu pensionāru. Tad jau vajadzēja vēl samazināt pensijas, tas arī būtu viens ekonomijas avots. Samazinām, ātrāk nomirst un ātrāk problēmu nav. Citādi ko tad veltīgi cilvēkus mocīt. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lujāna kungs, man jums ir jāaizrāda. Jūs Latvijas Saeimā nevarat pārstāvēt partiju, kas nav Latvijas Republikā juridiski reģistrēta. (No zāles deputāts M.Lujāns: “Es viņu taisu!”)

Andris Rubins, Tautas kustības Latvijai” frakcijas deputāts. Otro reizi — piecas minūtes.

 

A.Rubins (TKL). Cienījamā Prezidija priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Cienījamais Šķēles kungs! Es tiešām vēlētos bezdeficīta budžetu vai vismaz to deficītu samazināt uz pusi. Un es domāju, ka varētu samazināt izdevumus ministrijām un ierēdņiem. Tabūna kungs ir nepareizi sapratis, es tā neteicu, es teicu, ka es arī uzskatu, ka vainīga pie Latvijas ekonomikas pašreizējās lejupslīdes ir valdība. Tas ir, iepriekšējā valdība. Es uzskatu, ka tā ir “Latvijas ceļa” valdība. Un personīgi man Šķēles kungs kā biznesmenis ir simpātisks. Jo arī es visu savu apzinīgo dzīvi esmu bijis spiests nodarboties ar biznesu. Jau tad, Staļina laikā, kad tēvs bija Sibīrijā, es biju spiests, lai izdzīvotu, lasīt tukšās pudeles, un vēlāk pārgājām uz nopietnākām lietām. Tā kā, ja otrajā lasījumā būs samazināts budžeta deficīts uz pusi vai būs bezdeficīta budžets, protams, es balsošu par Šķēles kunga budžetu.

Jau iepriekšējie “Latvijas ceļa” pārstāvji deputāts Apinis un deputāts Endziņš, un šodien ministrs Makarovs pieskārās manas ģimenes budžetam un privātfirmas budžetam. Es jums visiem došu vienu atbildi. Un ar to es arī paziņošu visiem maniem vēlētājiem, visiem, kas klausās. Mani principi dzīvē ir, pirmkārt, turēt vārdu, otrkārt, būt godīgam, treškārt, nebūt nevienam parādā un līdz ar to nebūt ne no viena atkarīgam un palīdzēt cilvēkiem. Es personīgi neesmu nevienam ne parādā ne santīma, ne dolāra, ne arī mana privātfirma.

Vispirms Makarova kungs interesējās, kā es tieku galā ar savas ģimenes budžetu. Es audzinu piecus bērnus, no kuriem četri ir studenti, viens — ģimnāzists. Četri dēli un meita. Meita ir apprecējusies, tāpēc es uzturu arī vēl mazbērnu, jo jauniešiem studentiem nav naudas. Mūsu dzīvoklis, par ko jūs runājat... Tiešām Valdemāra ielā 76 man ar istabām kopā ir 106 kvadrātmetri, un par dzīvokli es regulāri maksāju īri, kura decembrī bija 175 lati un janvāri 135 lati. Un īre ir nomaksāta. Bet tomēr, Tabūna kungs, man nav skaidrs, kā Rīgā, kur valda “Tēvzemei un Brīvībai” un LNNK, var uz ielas izlikt bērnus, septiņu bērnu ģimeni. Un visiem tiem cilvēkiem, kuri interesējas, kuri domā par manu politisko pārliecību, visiem tiem es uzdodu vienu jautājumu — ko jūs esat darījuši Staļina laikā? Un pēc tam man vairs jautājumus neuzdod. Un man ir arī skaidrs par to cilvēku.

Tagad bija pāris jautājumu arī, lai visi dzird, attiecībā uz firmu “Dermfarm Riga”. Tiešām, tas arī ir budžeta jautājums. Bija divi mērķi, kāpēc es to nodibināju. Pirmais —, lai es varētu uzturēt savu lielo ģimeni un lai dzeltenā prese nevarētu rakstīt, ka mums te ir viens tāds profesors, kurš nespēj samaksāt īri. Tas bija pirmais. Jo jūs zināt, ja es būtu Amerikā savā pozīcijā, mana alga gadā būtu no 250 tūkstošiem līdz vienam miljonam dolāru. Es to pārliecinājos savos desmit braucienos uz Ameriku, kur mani radi, kas emigrēja kara laikā, strādā par ārstiem. Un es redzēju, kā dzīvo vienkārši ārsti miljonāri.

Otrs mērķis, kāpēc es nodibināju firmu, bija palīdzība slimniekiem un iedzīvotājiem. Es nevarēju paciest to, ka es redzu, ka nelaimīgs slimnieks ar sifilisu saņem astoņas šprices dienā 30 dienas pēc kārtas. Tas ir 240 šprices mēnesī. Ja pasaulē tajā pašā gadījumā ar jaunākiem medikamentiem varēja saņemt tikai vienu vai divas injekcijas. Un tāpēc es nodomāju ieviest šo terapiju, kas dod valstij ekonomiku pusotra miljona dolāru gadā. Protams, tam pretojās veselības aizsardzības sistēma un ministrija, jo līdz ar to tika samazinātas 100 budžeta dienas. Protams, mums arī ir citi medikamenti, piemēram, tādas zāles kā retīns A, kas izņem sievietēm grumbas un jauniešiem pinnes. Tas ir par to.

Un attiecībā uz kredītu. Kredīta atmaksa ir 1977.gadā, un mums nav nekādu problēmu.

Sēdes vadītāja. Kāda?

 

A.Rubins. Un es bankai “Baltija” esmu devis rīkojumu, un es esmu dzēsis jau savu kredītu ar pagājušā gada 1.septembri. Un, ja gadījumā banka “Baltija” nevar atmaksāt Finansu ministrijai, tad par to lai atbild Latvijas lielākais melis. Kurš tas ir, es jums neteikšu, jo mēs visi viņam ticējām. Un garantētāja šajā gadījumā ir “Turība”. Un es iesaku jums...

Sēdes vadītāja. Rubina kungs! Jūsu laiks diemžēl ir beidzies. Lūdzu atbrīvot tribīni!

Anta Rugāte, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāte!

 

A.Rugāte (LZS, KDS, LDP). Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātais Ministru prezident! Ministri un cienījamie Saeimas kolēģi! Tik daudzi deputāti ir aplūkojuši budžeta projekta iespējas un realitātes vizuāli no visām pusēm, ka mums, tiem pēdējiem runātājiem, ir īpaši jāpacenšas, lai mēs neatkārtotos un šīs daiļrunāšanas un daiļdomāšanas potences neapstrīdētu. Jo es patiešām jūtos kā sieviete, atcerēdamās šī budžeta apspriešanas sākumu. Ar pilnām tiesībām. Un iestājos par cieņu Latvijai. Par cieņu Latvijai un pret patvarībām to pielīdzināt kādam paštēlam. Un tā es domāju arī, klausoties Lujāna kunga teikto. Tādi nu mēs esam šajā bramanībā visus šos piecus gadus. Runājuši par pastalām un jostām, bet pie rupjas maizes ar cietu garozu negribam sevi radināt.

Budžets. Un kārtējais. Un arī šogad tas nav kā viegli norijama kūka, un nebūs arī labuma no sveša cukura salduma. Bet, garozu ilgi ēdot, saldums pats atnāk. Un to mēs esam aizmirsuši. Vecie tēvi par tālu laukos dzīvo. Tā nu mēs cepam, cepam to kukulīti — kam tiks, kas bešā paliks. Vai gribam 1996.gadā dzīvot tikai ar rupjo rudzu maizi vien? Bet visi, visi kā viens. Tādēļ, ka parādu kalns aug, bet visapkārt ir tik daudzi, kam pat garozas nav. Un tie ir bērni. Laukos viņi mirst. Visur. Arī Rīgā. Tepat blakām, Talsu ielas 35. namā. Un citur. Un tas ir tāds karātavu simbols šajā brīdī, ka žurka sēž maizes kastē. Sēž un, acis bolīdama, gaida ko graužamu. Bērns atver šo maizes kasti un saka: “Tante, mums nav maizes mājās.” Nav. Arī tas ir Latvijā, un “humpala” te mums nepalīdzēs. “Humpala” nenodrošinās ne pārticību, ne tiesiskumu, ne brīvību. Un nepalīdzēs arī balsojums pret budžeta projektu. Var jau aizrautīgi virknēt šos ciparus rindās un rotaļāties, bet nedrīkst teorētiski iespējamo pieļaut par praktiski dabūjamo. Kā šodienas sēdē Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā skaitļo īpašo uzdevumu ministrs pašvaldību lietās Jurkāna kungs... Lai sagrabinātu tos trūkstošos septiņarpus miljonus līdz faktiski patērētajai summai 1995.gadā, proti, 221 miljonam, kas būtu nepieciešams šogad izdzīvošanai pašvaldībām, Ministrs piedāvāja šādu paņēmienu, kā šos septiņarpus miljonus iegūt, proti, iekasējot pa vienam latam no iedzīvotāja par ugunsdrošības uzraudzību pašvaldībās. Un tad arī automātiski budžetā būtu 2,5 miljoni plusā, pašvaldību budžetā iekšā, bet no katras ģimenes četri pieci lati, aptuveni rēķinot, ārā. Bet jautājums ir — par ko? Un, ja mēs to pateiksim iedzīvotājiem, tad viņi mums ļoti vienkārši teiks — lai nu deg zilām ugunīm tās pašvaldības pašas. Un tā teiks mūsu vēlētāji visā Latvijā. Un viņiem būs taisnība.

Jurkāna kungs gan ne vārda neteica par izlīdzināšanas fonda algoritmu kritērijiem, bet arī izlīdzināšanas fonds ir viena no saskaitāmajām sastāvdaļām tajā kompromisa skaitļu summā, lai Pašvaldību savienība, pašvaldību ministrs, Ministru prezidents, deputāti, visi vienotos par budžeta atbalstīšanu. Un tas skar 566 pašvaldības valstī. Taču tajā pašā laikā ir pilnīgi neatbalstāms īpašo uzdevumu ministra sekretariāta izdevumu apjoms — 240 tūkstoši latu. 26 štata vienības, uz katru rajonu, rupji rēķinot, pa vienai. Līdz šim mēs zinājām, ka bija koordinatori šajā departamentā četros novados. Es nezinu, varbūt kļūdos, un droši vien kļūdos. Pieņemu kļūdu. Nezināma lieta, kādai vajadzībai, kādam nolūkam paredzēti šie izdevumi un kāds no tiem būs atdeves labums. Tajā pašā laikā ir jāslēdz slimnīcas šajās pašās pašvaldībās. Un nonāks arī līdz skolu slēgšanai. Mēs neesam tālu līdz tam. Un šajā lietā, vienalga, 24 vai 260 koordinatori nevarēs palīdzēt. Gluži tāpat kā tas teorētiskais lats par ugunsdrošības uzraudzību.

Tā ir ampelēšanās. Un šo vārdu es lietoju, citējot Jurkāna kungu. Viņš gan to teica kādā citā kontekstā, runājot par šīm pašvaldību finansu izlīdzināšanas lietām. Bet attiecībā uz budžetu tad līdz otrajam lasījumam mēs prasām 1996.gada pašvaldību finansu izlīdzināšanas likumu, bez kura nebūs iespējama budžeta likuma pieņemšana otrajā lasījumā kopumā. Tāpat korekti būtu, ja Finansu ministrija censtos pati pildīt likumu, neizdarot sociālistiskā mantojuma garā patvarīgas korekcijas gan 1995.gada likuma izpildē, gan arī 1996.gada likuma redakcijā, darot to pēc saviem, pašiem vien zināmiem kritērijiem. Un pilnībā piekrītu ierosinājumam un aicinu budžeta projektu sagatavot, tā sakot, smalkākā malumā. Tas, protams, ir visu kopīgs darbs un veicams ilgā laikā. Nav morāla pamata attaisnot šo sociālistisko inerci budžeta plānošanā. Nedrīkst nogriezt, pasludināt to par taupību. Tas ir vienkāršoti. Un būtu jāuzticas arī ministrijām, jo citādāk mēs tām piedāvājam tikai nīkuļošanu un iznīcību. It īpaši, ja šobrīd runājam par kultūras, par izglītības ministriju, par tām ministrijām, kuras nenodarbojas ar ražošanu, bet diemžēl — tā tas ir bijis un būs — allaž tērē budžeta naudu. Nozaru ministrijām gan tēriņus, gan arī svītrojumus vajadzētu uzticēt pašām. Protams, tas ir liels risks, jo katrs atkal varētu staipīt to deķi uz savu pusi. Un tomēr nolaist rīkojumus no augšas, no Finansu ministrijas — tik jums būs un tik jums nebūs — nav īpaši korekts budžeta finansējuma veidošanas princips. Zaudē jēgu papīru grēdas ar projektiem un pamatojumiem, ja galīgi izlemj nevis nozares ministrs, bet Finansu ministrs. Taču atbild par nozari nozares ministrs.

Tā pati kultūra. Vēlreiz pie tās atgriežos. Kino no tautsaimniecības nozares, no peļņas nozares ir kļuvis šo piecu gadu laikā par aizsargājamu nozari. Vai mēs to esam izpratuši? Taču, ja mēs to tagad neatbalstīsim, šo kino, tad šī nozare nekad vairs nepelnīs. Mums vienkārši tās nebūs. Taču Latvija ir pierādījusi, ka tā ir spējīga uzturēt nacionālo kino pietiekami augstā pasaules atzītā līmenī. Ja runājam par decentralizāciju valstī, tad tas attiecas arī uz ministriju kompetences, tāpat kā uz valdības un pašvaldību kompetences līdzsvarošanu, uzņemoties kopīgu atbildību par kultūru un izglītību valstī. Bet atbildība budžeta likuma izpratnē ir nauda. Un, ja nav naudas, nav arī atbildības. Ja vienai ministrijai palielina izdevumu daļu par 40 procentiem, bet Kultūras ministrijai noņem 10% procentus, tad komentāri ir patiesi lieki. Un kam par to galu galā pienākas šī atbildība un šis gods? Kas atbildēs par to, ka Nacionālā bibliotēka zaudējusi šajā laikā, šajos gados 200 partnerus grāmatu apmaiņai, bet par pieciem tūkstošiem ir pieaudzis lasītāju skaits šajā bibliotēkā. Un pamatā tā apkalpo apmēram 30 tūkstošus lasītāju, un to starpā ir ļoti daudz studentu. Tādēļ, ka bibliotēkas šobrīd ir kļuvušas par viņu mācību vietām. Jo skolas budžeta trūkuma dēļ sašaurina mācību programmas, bet izglītības standarts pasaulē aug. Bibliotēka, Nacionālā bibliotēka šobrīd ir parādā komunālajos maksājumos 138 tūkstošus latu. Katru gadu ir 500 tūkstoši latu uzturēšanas izdevumi. Un būtu jāmeklē šo savstarpējo norēķinu parādu dzēšanas mehānisms valstī vispār. Citādi neražojošās sfēras būs vislielākās cietējas jebkurā situācijā. Taču tad būtu jābūt arī vēl kādai lietai. Proti, šis mierinājums, ko mēs nupat esam saņēmuši, — jūs, deputāti, neuztraucieties, un arī Kultūras ministrija to starpā, jums būs prioritāšu saraksts, kurā paši izvērtēsiet, kas liekams. Labi, mēs cerēsim un paļausimies, ka nauda nāks virs plānotā budžetā un pienāksies arī prioritāšu saraksta pozīcijām. Taču tad, godātie kolēģi, vienosimies kopīgi, ka šīs valsts pastāvēšanai 1996.gadā par šādām lietām jābūt gan sarakstam par finansējuma mehānismu, gan sarakstam par prioritātēm, gan arī par finansējuma mehānismu šīm prioritātēm uz otro lasījumu, līdz budžeta projekta pieņemšanai, jo pretējā gadījumā mums tas viss atkal būs nezināmā tālē un nezināmā procedūrā.

Ir jāsaka paldies par budžeta projektā padarīto, un ir arī jāatbalsta šis budžeta projekts, mums nav citas izejas. Taču mēs prasām, lai līdz otrajam lasījumam būtu pašvaldību finansu izlīdzināšanas budžets 1996.gadam, prioritāšu saraksts un finansējuma mehānisms šīm prioritātēm. Bet Finansu ministrijai ir ļoti sirsnīgs un mīļš lūgums — pēc budžeta pieņemšanas mēs ļoti lūdzam steidzīgi uzsākt ministrijas darba principu reorganizāciju un, ja tas, tā sakot, neradītu īpašas grūtības, varbūt arī informēt Saeimu par to, Kreitusa kungs, kā tas viss norit jūsu ministrijā, un darīt zināmus šos principus, pēc kuriem jūs vēlaties reformēt. Un mēs ticam, ka jūs to vēlaties darīt patiesi, reformēt Finansu ministriju, tātad to ministriju valstī, kura visiem liek strādāt pēc viena, pēc jūsu principa. Mēs negribam pret to iebilst, mēs vēlamies šo principu visiem pieņemamu. 1997.gada budžets arī nav aiz kalniem. Bet Finansu ministriju mēs lūdzam regulāri informēt arī par tiem ienākumiem, kas ienāk virs budžeta, lai mums būtu arī priekšstats par to, cik reāla bijusi šī pesimistiskā prognoze un cik reāls bijis šis solījums par prioritāšu iespējām. Veicināsim ilglaicīgu atbildību, cienījamie kolēģi, par budžeta izlietojuma pamatojumu, ne tikai par vienreizēju pogas nospiešanu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Elmārs Zelgalvis, Tautas kustības Latvijai frakcijas deputāts! Otro reizi — piecas minūtes.

 

E.Zelgalvis (TKL). Godātie deputāti! Es otrreiz lūdzu vārdu, tikai lai pabeigtu savu domu, ko iesāku pirmo reizi. Es sāku runāt par budžeta ieņēmuma palielināšanas problēmām un nosaucu jau šeit galveno ieņēmumu palielināšanas avotu. Diemžēl deputāti, kas uzstājās pēc manis, tajā skaitā arī ļoti daudzi, kas pārstāv valdošo koalīciju, nepateica un nepieskārās šim jautājumam, savu domāšanu nepagrieza šajā virzienā, nepieminēja tādus jēdzienus kā “ēnu ekonomika”, kā kontrabanda. Lūk, kur ir šie ieņēmumu avoti diemžēl. Tāpēc es izdaru secinājumus.

Pirmkārt, iesniegtais budžeta projekts neatbilst valdības deklarācijā paustajām nostādnēm un dotajiem solījumiem. Budžetā nav redzama deklarācijas īstenošana dzīvē, tās izpilde.

Otrkārt. Budžetā nav paredzēti vai ir nepietiekoši paredzēti līdzekļi izglītības vajadzībām, tādām kā studiju kreditēšana un pedagoģiskā personāla darba algu paaugstināšana, minimālās darba algas paaugstināšanai, pensiju indeksācijai, lauksaimniecības veicināšanai, pašvaldību funkciju pildīšanai.

Treškārt. Budžeta projekts neatspoguļo valdības vēlmi un spēju pilnībā iekasēt nodokļus, īpaši no “ēnu ekonomikas”, un likvidēt kontrabandu.

Ceturtkārt. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, frakcija “Latvijai” neatbalsta valdības iesniegto budžeta projektu un aicina Saeimu nepieņemt to pirmajā lasījumā. Šeit pacēlās jautājums par to, vai ir arī kādi citi alternatīvi dokumenti. Es varu pateikt, ka frakcija “Latvijai” ir izstrādājusi savu finansu koncepciju un programmu un mums bija izstrādāts pat savs budžeta projekts, pie tam jau sen, pirms Saeimas vēlēšanām. Ar to mēs gājām pie saviem vēlētājiem, viņi to atbalstīja un atzina. Protams, šajā mūsu budžeta projektā nav vispār budžeta deficīta, bet ir gan kaut kas cits — mums ir paredzēts iekasēt visus nodokļus no visām precēm, kas vispār ir iespējami, kas šodien Latvijā ir noteikti. Bet diemžēl, lūk, šajā budžeta projektā šī valdība to vai nu negrib vai nevēlas darīt. Un vēl vienu momentu es gribu uzsvērt, kas ļoti interesanti saistīts arī ar budžeta ieņēmumiem. Mēs visu laiku dzirdam no valdības, ka, lūk, pēc neilga laika, maija mēnesī, jūnijā vai jūlijā, saņems papildu ieņēmumus un tad nu, lūk, palielinās budžeta izdevumus. Bet vienmēr ir tāds nosacījums — ja mums izdosies to izdarīt. Es domāju, cienītie kolēģi, ka mums ir otrādi jādara, mums ir šie ieņēmumi jāieplāno jau tagad, tajā budžetā jāieliek tā, lai būtu Saeimas direktīva, Saeimas uzdevums valdībai tiešām šos ieņēmumus iekasēt un savākt. Un tad arī būs ar ko palielināt attiecīgos izdevumus, par ko šeit jau daudz un gari runāja.

Vēl viens aspekts attiecībā uz privatizāciju. Ņoti interesanta vispār ir mūsu valdības finansu politika. Mēs dzirdam, ka tagad būs privatizējamo objektu saraksts, kur būs 200 un vairāk objektu, tajā skaitā tādi objekti kā “Latvijas balzams”, “Ventspils nafta” un tā tālāk. Ko tas nozīmē? Mēs visi ļoti labi zinām, ka pēc privatizācijas, un to atzina arī Kreitusa kungs, pēc privatizācijas krasi samazinās ieņēmumi budžetā, nodokļu maksājumi. Tātad, to zinādama, valdība apzināti jau tagad iet uz budžeta ieņēmumu samazināšanu faktiski. Kā tas iet kopā ar teikto, ka, lūk, pēc dažiem mēnešiem budžeta ieņēmumi palielināsies? Nav saprotams. Un vēl, ja runājam par lielajiem nodokļu maksātājiem, par “Latvijas balzamu”, šeit vispār tas saistās ar vēl vienu ļoti nopietni problēmu, vispār alkohola problēmu. Tajā vietā, lai šodien ieviestu reālu valsts monopolu uz alkoholu, lai likvidētu šo kontrabandu, lai ievāktu šos nodokļus, mēs ejam uz to, lai privatizētu pēdējo atbalsta punktu, tas ir “Latvijas balzamu”. Lūk, kāda ir mūsu valdības...

Sēdes vadītāja. Diemžēl, Zelgalvja kungs, piecas minūtes pagājušas. Andris Šķēle, Latvijas Republikas Ministru prezidents!

 

A.Šķēle (Ministru prezidents). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es esmu pateicīgs par visu šodien izteikto kritiku un piezīmēm. Es ļoti uzmanīgi klausījos, es esmu palūdzis un man būs visas stenogrammas no jūsu runām, un es tās izlasīšu pilnībā. Un arī būšu gatavs ar tiem, kas izteica dažādus pēlumus un arī cildinājumus, diskutēt individuāli, ja tas būs nepieciešams. Katrā gadījumā viss racionālais, kas ir teikts jūsu runās, tiks ņemts vērā. Marta mēnesī valdība, iespējams, būs gatava apspriest konceptuāli jaunā, 1997.gada budžeta veidošanas principus. Būšu priecīgs par precīzām nostādnēm rakstiskā veidā no jums ar jūsu parakstiem, ar konkrētiem skaitļiem un argumentiem. Gaidīsu tos. Paldies!

Sēdes vadītāja. Aivars Kreituss, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts, finansu ministrs!

 

A.Kreituss (finansu ministrs). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Pirmais — par budžeta struktūru. Visai budžeta struktūrai ir jāatbilst starptautiskajai klasifikācijai izdevumu daļā, valsts pārvalde, tātad tas ir Ministru kabinets un Finansu ministrija, parvalda attiecīgās nozares. Mēs esam šo pārstrukturēšanu sagatavojuši, lai otrajā lasījumā jūs to saņemtu jau šādā veidā. Kas gribēs strādāt ar budžetu un to pētīt un salīdzināt, varēs salīdzināt ar ārzemēs ANO valstu līmenī esošiem budžetiem. Varēs pētīt un skatīties, cik tur ir attiecināti procentuālā ziņā, cik tur ir pārvaldes aparātam, un tā tālāk. No speciālajiem budžetiem ārā būs maksas par pakalpojumiem, tās būs pamatbudžetā, speciālajos budžetos paliek lielie fondi. Tas uz 1.martu būs sagatavots. Tātad es jau teicu ātrāk, kas otrajā lasījumā būs. Bet tas uz 1.martu vajadzīgs, lai Valsts kases departaments varētu strādāt, kā es jums jau referātā iepriekš teicu.

Es varbūt nepieskaršos tādiem sīkākiem pārmetumiem, bet runāšu mazliet par lielākām grupām. Te tika teikts, ka Finansu ministrija pildot valsts plāna funkcijas. Nu, tas nekādā gadījumā neatbilst patiesībai, jo Finansu ministrija, es jau stāstīju, strādāja pēc tādas shēmas, ka diskutēja ar visām ieinteresētajām pusēm, izteica savus priekšlikumus un neko kādai ministrijai neuzspieda, neko automātiski tai arī neapgrieza. Pēc vienādas procentu klasifikācijas arī visiem pārējiem. Par investīciju programmu vairākas reizes tika teikts, ka tā neesot bijusi saskaņota. Tā investīciju programma, kas visiem tika izdalīta, ir apspriesta Ministru kabinetā, tur tā jūtami tika mainīta un Ministru kabinetā arī apstiprināta. Par precizitātēm. Jā, investīciju programmā ir tādi apaļi skaitļi. Priekš tam mums ir valdībā divi momenti, ir valsts ministre investīciju un kredītpolitikas jautājumos Jēgeres kundze un ir speciāls padomnieks man, kas nodarbojas ar investīciju politikas realizēšanas pārbaudes jautājumiem. Un tas attiecas arī uz skarto Operas jautājumu, kur pašreiz arī kopā ar Valsts kontroli tiek skatīts, kas tad un kāpēc, un kāpēc tik daudz naudas un bezgalīgi arvien vairāk. Par budžetu bija aizrādījumi, ka tas esot varbūt plāns, citur esot biezāks. Atcerieties, pagājušo gadu bija divas grāmatas, daudz biezākas. Atšķirība ir tā, ka tad bija biezāks papīrs un lielāki brīvie laukumi, un lielāki cipari, jūs varat ņemt un salīdzināt. Bet ne jau biezums ir tas galvenais, galvenais ir tas, ka šis budžets tiks pieskaņots starptautiskajai klasifikācijai, starptautiskajai kārtībai.

Par pašvaldībām. Diezgan daudz šeit emociju veidā tiek runāts par attiecībām ar pašvaldībām. Pirmais. Mēs esam iedevuši dokumentus, kas parāda, kāds bija parakstītais protokols, mēs esam pielikuši dokumentus, kas parāda, kādas sarunas notiek, bet, lai pieņemtu budžetu gan pirmajā, gan otrajā lasījumā, nevajag būt parakstītiem dokumentiem un līgumiem, arī protokolam, protokolam arī nav jābūt parakstītam no abām pusēm, bet ir jāparāda pēc likuma, ka šī diskusija un saruna starp pašvaldībām un valdību notiek un ka mēs šo jautājumu risinām. Bet tā nav, vispirms jau tas nav nekāds likums, tas ir protokols. Izskan arī šeit no tribīnes vienpusēji cipari, ka pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā ir daudz mazāka summa — 20 miljoni. Nu, tie nav 20 miljoni, precīzi runājot, tie ir 23 miljoni, un, kā es jau teicu, runātājus es lūgtu būt precīziem, jo to, ko mēs runājam, klausās gan žurnālisti, gan iedzīvotāji, vēlētāji un neaizmirst visus skaitļus, kad tos saka. Neaizmirst, cik nāk no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, neaizmirst, ka tā pieliktā summa klāt tad šo budžetu pataisa vienādu ar pagājušā gada budžeta un vēl par dažiem procentiem lielāku. Tā ka es lūgtu būt precīziem.

Trešais. Te tika izteikts aicinājums uz otro lasījumu dot veselības budžeta atšifrējumu. Jā, jaunajā klasifikācijā tāds ir paredzēts, tas jau ir programmu griezumā. Tā ir laikam atbilde uz Apiņa kunga teikto visvairāk, un tāda vienošanās ar Labklājības ministriju ir, tas jau ir izdarīts darbs būtībā, tas tātad tiks pie otrā lasījuma pielikts klāt, un viss budžets, kā jau es teicu, būs jaunajā klasifikācijā, kas atbilst ANO normatīviem. Speciālais budžets. Neviens netaisās speciālo budžetu likvidēt, te izskanēja tāda pārprasta, manuprāt, doma. Speciālo budžetu taisās kontrolēt caur valsts kasi, un tas ir ļoti būtiski.

Tad mazliet par Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas budžetiem, kur tiek prasītas fantastiskas summas klāt. Šeit izskan 15 miljoni klāt un kaut kas vairāk. Un tas tiek pateikts saistībā ar austrumu robežu, ka austrumu robežu it īpaši vajagot ar dažādiem lieliem punktiem, varbūt arī stipri apbruņotiem, nosegt. Tad es jums varu tikai tādu ciparu minēt, ka uz Latviju caur austrumu robežu un Igauniju nāk 11 procenti kontrabandas bet caur dienvidu robežu, tātad brālīgo Lietuvu, nāk 68 procenti. Tā ka laikam nemaz nav tik lieki, ka mēs starp tām mūsu mīļajām Baltijas valstīm arī kaut ko stingrāku uztaisām un mēģinām kontrolēt.

Par informācijas slepenību tika runāts. Es domāju, ka deputāti kaut ko ir pārpratuši, jo nekādas informācijas slepenības ne budžetā, ne ap to, ne par cipariem un ciparu grupām nepastāv. Ir preses dienests.Rīt, piemēram, pulksten 12.00 ir preses konference Finansu ministrijā. Es esmu lūdzis žurnālistus nepublicēt atsevišķus izteikumus, kas ir izrauti no budžeta viena cipara veidā, bet nākt pie mūsu preses sekretāra, nākt uz preses konferencēm un prasīt, kāpēc ir šie cipari. Mēs parādīsim, no kā tie rodas, lai nebūtu pārpratumu un lai nebūtu tāda, nu, kā es teiktu, tāda tautas, neteiksim, baidīšana, bet mānīšana, kā par lieliem izdevumiem Ministru kabinetam runāts tika, ka tie palielināti 1,5 vai pat vairākas reizes. Tas ir bijis presē trīs reizes, un šodien no tribīnes tika teikts — par miljonu vairāk. Nu tad patiesā aina ir tāda, ka Ministru kabinetam ir trīs programmas pieslēgtas, saikne ar pilsoni — viena, Valsts civildienesta pārvalde — otra, valsts administrācijas skola — trešā, valdības informātikas un sakaru centrs, un kopā tas ir 1,2 miljoni. Tie ir izņemti no citām vietām, tie ir ielikti kabinetā un kancelejas budžetā. Un tie iztaisa to miljonu. Tā ka, lūdzu, atkal mans lūgums ir lasīt budžetu, skatīties to visu, neskatīties tikai divas rindiņas augšā, plikas rindiņas, kur ir kas rakstīts. Un, ja nav skaidrības, tad nākt un paprasīt.

Tas pats attiecas arī uz atalgojumu Ministru kabinetam, par kuru es jau esmu skaidrojis, ka cipars, kas pataisa šo summu lielāku, ir uz pagājušā gada atvaļināšanās rēķina izmaksātās naudas, bet nevis pašreiz.

Nu, vēl es varētu pateikt mūsu attieksmi pret kreditēšanu. Kreditēšana gan studentiem, gan pārējā dotēšana nevarētu tikt izdarīta kā vienkārša naudas izdalīšana, šo mehānismu var visādi un dažādi apspriest, tas ir atsevišķs jautājums, bet katrā ziņā diez vai pareizi ir katram izdalīt 35 latus vai savādāku summu, un tā nauda vienkārši pazūd.

Par vēstniecībām. Jā, ir runāts gan par vēstniecību skaita samazināšanu, gan arī izdevumu samazināšanu. Tas tiek arī darīts. Bet es nosaukšu jums dažus ciparus, kas liks padomāt, es domāju, arī tiem mūsu opozīcijas cilvēkiem, kas grib vēstniecību skaitu, teiksim, samazināt uz pusi. Paklausieties šādus ciparus! Summārie ienākumi no konsulārajiem pakalpojumiem caur vēstniecībām ir 2,5 miljoni latu. Ja mēs likvidējam vēstniecības, tagad ir tāds variants, ja mēs likvidējam vēstniecības, kā tiek prasīts, no aprīļa, no šā gada aprīļa, un likvidējam tās, piemēram, šādās valstīs — ASV, Austrijā, Baltkrievijā, Beļģijā, Čehijā, Dānijā, Francijā, Somijā, tad ko mēs iegūstam? Tad mēs iegūstam 1,3 miljonus, zaudējam 300 tūkstošus latu ieņēmumos, 200 tūkstošus latu no līgumu laušanas, 200 tūkstošus no diplomātisko darbinieku atsaukšanas, kopā 0,7 miljonus, un vismaz lielu daļu no tās konsulārā dienesta pakalpojumu summas, ko es tikko kā nosaucu. Tā ka, redziet, arī mēģinot kaut ko krasi samazināt, krasi lauzt, vienmēr vajadzētu izrēķināt, kā to var izdarīt un cik tas sāpīgi ir.

Šeit ne vienu reizi vien no tribīnes tika runāts, nu, par tādiem jautājumiem, kas būtībā iziet uz vienu un to pašu — ka prāts ir prece. Prāts ir prece. Es to varētu saistīt ar tiem, kas runāja gan Izglītības ministrijas vārdā, gan citu kultūras darbinieku vārdā. Labi, es piekrītu, ka prece, bet, ja prece, tad vajag tirgot. Vajag tirgot, nevis prasīt nabaga grašus no pārējiem nodokļu maksātājiem. Precei cenu nosaka pieprasījums. Domāju, ka tāds ir. Ārzemju universitātēs var lasīt lekcijas, var ņemt dalību starptautiskās kinofilmās, kuras finansē privātie mecenāti, un var ņemt dalību, teiksim, arī Holivudā varbūt filmu uzņemšanā, bet prasīt, lai no nabadzīgo nodokļu maksātāju makiem maksā par prātu, kuram esot liela starptautiska vērtība, es domāju, tas būtu pat pazemojoši šo prātu īpašniekiem.

Un tad es gribētu radīt skaidrību, teiksim, Seiles kundzei... Es neesmu VEF prezidents no 21. decembra jau, es nevadu frakciju. Budžeta komisijai gatavo nākošo vadītāju sadarbības padomes līmenī, tas nav tāds jautājums, ko varam izšķirt mēs tā vienkārši uz vietas. Arī tur lielāko darba daļu dara mans vietnieks. Es strādāju Finansu ministrijā un atbildu uz vēlētāju vēstulēm kā deputāts. Tā ka, redziet, laiks man ir priekš šā darba un es domāju, ka darīt es varu to, kas jādara, un pārslogots ar desmit amatiem es neesmu.

Man patika ... Noslēgumā, ja, man patika vairākas runas, it īpaši Rubina kunga runa par opozīcijas viedokli, pirmā runa, nevis otrā. Es domāju, ka tas ir normāli, ka katrs aizstāv, it īpaši no opozīcijas viedokļa runājot, savu lauciņu budžetā, aizstāv savu šauro lauciņu. Viens aizstāv kultūru, otrs aizstāv citu... Tad to daļu izrauj, un, runājot no opozīcijas, šis deputāts nav atbildīgs vairs par visu kopumu. Bet, ja mēs sākam diskutēt par visu kopumu, man priekšā ir šis viss kopums, tā ka es atvainojos, ka es nevaru apmierināt jūsu atsevišķos lauciņus tik ļoti vienkāršoti. Mums tomēr gribot negribot ir jārunā pēc kārtas, mēs to darām ar tiem ministriem, kas arī pārstāv tos lauciņus, kurus jūs tur atbalstāt vai citreiz kritizējat. Bet pats galvenais, ko es domāju, — ir normāli tas, ka opozīcija prasa nepieņemt. Savādāk nemaz nevar būt . Vai tad kaut kur ir savādāk? Ja opozīcija prasītu pieņemt budžetu, tad jau kaut kas nebūtu kārtībā. Tā ka normāli vien ir, kritizēt vajadzētu, es labprāt šo kritiku pieņemu, bet es tikai gribu teikt, ka precīzā aina ir slikta, man ir priekšā šī precīzā aina, un, ja es gribu kaut ko mainīt, ja mēs gribam to darīt, tad mums būs jādara tā, kā teica Vītola kungs, — jāpieņem tie divi pamatcipari, deficīts un izdevumu daļa, tādi, kādi tie ir, un ieņēmumu daļa, un tikai tad mēs varam diskutēt savā starpā, kā bīdīt kaut ko no vienas puses uz otru. Bet šeit runāt par to, ka ieņēmumus vajadzētu strauji palielināt un ka par to būs atbildīga valdība, ka viņai tas ir jāsola, nu tas manā izpratnē pilnīgi nav pieņemami. Mēs jums godīgi esam ziņojuši to, kas ir, un paldies visiem deputātiem par izteiktajiem spriedumiem, tie visi ir fiksēti.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu, lai balsotu par likumprojektu “Par valsts budžetu 1996.gadam” pirmajā lasījumā. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 62, pret — 21, atturas — 1. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts. (Aplausi.)

Lūdzu otrajam lasījumam labojumu un papildinājumu iesniegšanas termiņu!

 

A.Kreituss. Man būtu lūgums iesniegt labojumus un papildinājumus līdz 1. februārim, nedēļas laikā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Ja ir kādam iebildes, lūdzu tās izteikt no tribīnes! Jānis Bunkšs, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

J.Bunkšs (LC). Ņemot vērā to, ka, apspriežot pirmajā lasījumā projektu, tika izteikts daudzu deputātu viedoklis, ka pietrūkst informācijas tieši saistībā ar pašvaldībām, man ir priekšlikums, lai paspētu sagatavot uz otro lasījumu arī šo informāciju, kas ir nepieciešama, lai būtu iespēja šai plašākai analīzei, tomēr iesniegt priekšlikumus līdz 8. februārim.

Sēdes vadītāja. Aivars Kreituss, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts, finansu ministrs!

 

A.Kreituss. Es atvainojos, bet, Bunkša kungs, jūs neesat informēts par darba gaitu acīmredzot, par to, kādā stilā tas notiek... Pagājušo gadu starp pirmo un otro lasījumu bija divas nedēļas laika dots. Mēs varam arī savādākā kārtībā procedūriski nobalsot to visu, bet pašreiz, ja mēs vai lūdzam nedēļas laikā iesniegt, tas nozīmē, ka mēs vēl nedēļu strādāsim ar jums. Mums vajag saņemt tos priekšlikumus nedēļas laikā, pēc tam mēs strādājam vēl nedēļu. Un tad mums vēl piecas dienas pirms sēdes, kas notiks pēc trijām nedēļām, cerams, ja mēs to visu izdarīsim, jāiesniedz deputātiem jau tas apkopotais dokuments. Tā ka mums ir vairāk nekā divas nedēļas laika praktiski.

Sēdes vadītājs. Tā kā ir divi priekšlikumi — 1. un 8. februāris, tad lūdzu zvanu un balsosim. Balsojums sākās no tālākā datuma, tātad no 8. februāra. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 39, pret — 28, atturas — 15. Priekšlikums nav pieņemts.

Tagad, lūdzu, balsojam par otru iesniegšanas termiņu — par 1. februāri! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 48, pret — 22, atturas — 11. Priekšlikums pieņemts.Tātad iesniegšanas termiņš — 1. februāris.

 

 

Turpinām izskatīt dienas kārtību. Saeimas Prezidijs ir saņēmis iesniegumu. Saeimas frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” izvirza deputātu Jāni Priedkalnu ievēlēšanai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā un Eiropas lietu komisijā un lūdz iekļaut pievienotos lēmumu projektus Saeimas 25. janvāra sēdes darba kārtībā pirms trešās sadaļas “Atbildes uz deputātu jautājumiem”. Deputātiem iebildumu nav. Tātad iekļaujam darba kārtībā jautājumu par deputāta Jāņa Priedkalna ievēlēšanu komisijās.

Tā kā tas ir pirms nākamā jautājuma, kas bija darba kārtībā, tad sākam arī šī jautājuma izskatīšanu.

Pirmais tātad ir balsojums par to, ka Latvijas Republikas Saeima nolemj ievēlēt deputātu Jāni Priedkalnu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — nav, atturas — 8. Deputāts Jānis Priedkalns ievēlēts Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā.

Otrs lēmuma projekts. Ievēlēt deputātu Jāni Priedkalnu Eiropas lietu komisijā. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — nav, atturas — 10. Jānis Priedkalns ievēlēts Eiropas lietu komisijā. Varu novēlēt visu deputātu vārdā veiksmi darbā!

“Latvijas Republikas Saeimas Prezidijam. Lūdzam slēgt sēdi pēc balsojuma par valsts budžetu 1996. gadam un balsojumiem par J.Priedkalna ievēlēšanu komisijās.” Desmit deputātu paraksti. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 67, pret — 12, atturas — 3. Lēmums pieņemts.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāru Imantu Daudišu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

I.Daudišs (Saeimas sekretārs): Godātie deputāti! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Andris Ameriks, Pēteris Apinis, Jānis Bunkšs... — Sēdes vadītāja: Ir zālē. I.Daudišs: Alfreds Čepānis, Vladilens Dozorcevs, Māris Gailis... ir zālē... Oskars Grīgs... — Sēdes vadītāja: Ir zālē. I.Daudišs: Ervids Grinovskis, Roberts Jurdžs, Aleksandrs... — Sēdes vadītāja: Zālē ir Roberts Jurdžs. I.Daudišs: Aleksandrs Kiršteins, Paulis Kļaviņš, Aivars Kreituss... — Sēdes vadītāja: Ir zālē. I.Daudišs: Janīna Kušnere, Ivars Ķezbers, Imants Liepa, Andrejs Panteļējevs, Pauls Putniņš... — Sēdes vadītāja: Ir zālē. I.Daudišs: Juris Sinka, Andris Tomašūns, Dainis... — Sēdes vadītāja: Ir zālē Andris Tomašūns. I.Daudišs: Dainis Turlais, Gundars Valdmanis. Un tas ir viss. Paldies!

Sēdes vadītāja. 25. janvāra Saeimas plenārsēdi pasludinu par slēgtu, nākamā sēde 1. februārī pulksten 9.00.

 

Turpinājums nākamajos numuros