Par namu, kurā mēs strādājam un dzīvojam

Turpinājums no 1. lpp

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis — Mārtiņa Pagasta nams Bruņinieku ielā 36 — ir arī piemineklis tās latviešu paaudzes uzņēmībai, strādātprasmei un neatlaidībai, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē un mūsu gadsimta sākumā ieplūda Rīgā un paveica apbrīnojami daudz, lai Rīga kļūtu par to Rīgu, kādu to pazīstam un mīlam vēl šodien. Rīgu cēluši latvieši: gandrīz 2/3 no visiem daudzstāvu mūra namiem, kas 20.gs. sākumā būvēti pilsētas centrā, piederēja latviešiem!

Mārtiņš Pagasts bija pazīstams galdniekmeistars. 1896. un 1898.g. viņš savā Bruņinieku ielas zemesgabala dziļumā pēc toreizējā Rīgas pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projektiem uzcēla divas galdniekdarbnīcu ēkas. Patiesībā tā bija pamatīgi aprīkota fabrika, kas atbilstoši savai sākotnējai funkcijai darbojās vēl piecdesmitajos gados. Un tad drīz vien M.Pagasts uzcēla arī lielu dzīvojamo namu, kura projektu 1902.gadā izstrādāja Reinholda Šmēlinga dēls Aleksandrs, arī pazīstams arhitekts, un 1904.gadā ēku iesvētīja.

Tas bija laiks, kad senāko vēsturisko stilu formās tērpto 19.gs. eklektismu nomainīja jauns stils — jūgendstils. Tieši tad arī radās tā apbūve, kuras dēļ Rīgu pamatoti dēvē par jūgendstila metropoli.

M.Pagasta nama Bruņinieku ielas fasādē abu stilu izteiksmes līdzekļi saplūduši izlīdzsvarotā kopskaņā — tur redzams gan kaut kas no renesanses, gan baroka, gan vēlās gotikas formu valodas, bet šur tur ievīts pa kādam jūgendstila ornamentam. Pie tiem pieder arī pāris šaušalīgās grimasēs mutes pavērušie viepļi, kas no augšas noraugās uz garāmgājējiem. Tie ir visai raksturīgi apjomīgajā paņēmienu klāstā, ar ko jūgendstils uzbūra savu plašo tēlainību un noskaņu gammu.

Bijušajā saimnieka dzīvoklī nama otrajā stāvā pašlaik atrodas “Latvijas Vēstnesis”. Dzīvoklis tiek nomāts no savu senču īpašumu atguvušajiem M.Pagasta pēctečiem — mazmazmeitas Māras Strodes, mazmeitas Astrīdas Pagastas un citiem. Šīs dāmas arī laipni dalījās atmiņās par laikiem, kad dzīvoklī viss vēl izskatījās “kā toreiz”. Taču daudz kas ir “dzīvs” vēl šodien, un tas ir īsts arhitektūras, būvgaldniecības, dekoratīvās un tēlotājas mākslas brīnums.

Ievads šajā brīnumvidē nojaušams jau kāpņu telpā ar smalkajiem kokā grieztajiem paneļiem un greznajām dzīvokļu ieejas durvīm. Taču pašas efektīgākās tās ir saimnieka dzīvoklim. Aiz tām ienācēju sagaida izsmalcināti grezna priekštelpa. Uz sienām mijkārtojas eleganti koka profilējumi un spoguļi ar smalkiem plauktiņiem virs tiem. Un kasetētie koka griesti ir īsts būvgaldniecības meistarstiķis. Vēl pārsteidzošāka formu spēle koka griestos ir kabinetā, kas atrodas pa labi no priekštelpas, bet kabineta kamīns ir tikpat kā skulptūra no bezgala dažādiem zaļganbrūniem keramikas podiņiem. Arī kabineta durvis ir vesels mākslas darbs, kura klasisko formu pamatkompozīcijā veikli ieausti plastiski jūgendstila rotājumi. Tikpat krāšņas durvis no priekštelpas ved uz kabinetam pretējā pusē esošo zāli. Tā ir dzīvokļa galvenā un lielākā telpa, kurā ģimene pulcējās atpūtas brīžos un kurā svinētas ne vienas vien kāzas. Kristīne un Mārtiņš Pagasti izaudzināja četras meitas un divus dēlus.

Zāle ir jauns pārsteigums — te vairs nav nekā no smagnēji piesātinātās kabineta klasikas. Pilna vaļa ļauta jūgendstilam ar tā smejošajām vai raudošajām maskām, apļiem, līniju vijumiem, ziediem un lapām griestu veidojumos un gaišu, modīgi zaļgano krāsu priekam fantastisku augu stilizējumos ziedošajā podiņu krāsnī.

Savukārt zāli ar plaši atveramām, kokgriezumiem izšķērdīgi rotātām daudzvērtņu durvīm varēja telpiski saplūdināt ar ēdamtelpu, kuras dziļumā stāvēja stikla baseins — akvārijs, bet plašajos logos aiz tā bija krāsainas vitrāžas. Tas laika gaitā gan no ēdamtelpas pazudis, tomēr skaista tumšzaļu podiņu krāsns, filigrāni koka pilastrojumi uz sienām un kasetējums griestos ir joprojām, turklāt lielākoties pilnīgi oriģinālajā apdarē — vietām ar dabīgo koka tekstūru, vietām ar veiklu tās imitāciju eļļas krāsā. Sliktākā stāvoklī, bet oriģināli saglabāti ir visi griestu gleznojumi, toties nevainojami izskatās divas abpus akvārija nišai sienās iestrādātās gleznas. Vienā redzama idealizēta sapņu zeme ar ūdeņiem, mežiem un kalniem, otrā — gluži reāla Mārtiņa Pagasta dzimtā pilsēta Valmiera, kāda tā izskatījās 20.gs. sākumā. Viss, kas dzīvoklī un arī visā mājā taisīts no koka, tapis, protams, turpat saimnieka darbnīcās.

Pēc kara daļa kupli sazarojušās Pagastu ģimenes locekļu nonāca svešumā, bet citi šajā mājā mīt joprojām. Pēc nacionalizācijas, galdniekmeistara dzīvoklī ierīkoja aģitpunktu, kas tur atradās vēl piecdesmitajos gados. Pēc tam dzīvoklī ievācās dažādi kantori. Vispirms viena otru nomainīja divas būvorganizācijas, tad nāca Ģeoloģijas pārvalde. Katrs “saimnieks” iebūvēja pa kādai starpsienai, šo to notriepa ar laku vai krāsu un promiedams paņēma līdzi pa kādam spogulim, plauktiņam, misiņa rokturim vai kādai koka detaļai vai arī personīgas izklaidēšanās nolūkā sadauzīja pa vitrāžai. (Māras kundze atceras, kā viņi, bērni, pagalmā rotaļājušies ar sadauzītajiem krāsainajiem stikliņiem.) Taču piemineklis joprojām ir autentisks un trūkstošo vai bojāto itin viegli iespējams perfekti atjaunot.

Jānis Krastiņš,

profesors, Dr.habil.arch.

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis — Mārtiņa Pagasta nams Bruņinieku ielā 36 — ir arī piemineklis tās latviešu paaudzes uzņēmībai, strādātprasmei un neatlaidībai, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē un mūsu gadsimta sākumā ieplūda Rīgā un paveica apbrīnojami daudz, lai Rīga kļūtu par to Rīgu, kādu to pazīstam un mīlam vēl šodien. Rīgu cēluši latvieši: gandrīz 2/3 no visiem daudzstāvu mūra namiem, kas 20.gs. sākumā būvēti pilsētas centrā, piederēja latviešiem!

Mārtiņš Pagasts bija pazīstams galdniekmeistars. 1896. un 1898.g. viņš savā Bruņinieku ielas zemesgabala dziļumā pēc toreizējā Rīgas pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projektiem uzcēla divas galdniekdarbnīcu ēkas. Patiesībā tā bija pamatīgi aprīkota fabrika, kas atbilstoši savai sākotnējai funkcijai darbojās vēl piecdesmitajos gados. Un tad drīz vien M.Pagasts uzcēla arī lielu dzīvojamo namu, kura projektu 1902.gadā izstrādāja Reinholda Šmēlinga dēls Aleksandrs, arī pazīstams arhitekts, un 1904.gadā ēku iesvētīja.

Tas bija laiks, kad senāko vēsturisko stilu formās tērpto 19.gs. eklektismu nomainīja jauns stils — jūgendstils. Tieši tad arī radās tā apbūve, kuras dēļ Rīgu pamatoti dēvē par jūgendstila metropoli.

M.Pagasta nama Bruņinieku ielas fasādē abu stilu izteiksmes līdzekļi saplūduši izlīdzsvarotā kopskaņā — tur redzams gan kaut kas no renesanses, gan baroka, gan vēlās gotikas formu valodas, bet šur tur ievīts pa kādam jūgendstila ornamentam. Pie tiem pieder arī pāris šaušalīgās grimasēs mutes pavērušie viepļi, kas no augšas noraugās uz garāmgājējiem. Tie ir visai raksturīgi apjomīgajā paņēmienu klāstā, ar ko jūgendstils uzbūra savu plašo tēlainību un noskaņu gammu.

Bijušajā saimnieka dzīvoklī nama otrajā stāvā pašlaik atrodas “Latvijas Vēstnesis”. Dzīvoklis tiek nomāts no savu senču īpašumu atguvušajiem M.Pagasta pēctečiem — mazmazmeitas Māras Strodes, mazmeitas Astrīdas Pagastas un citiem. Šīs dāmas arī laipni dalījās atmiņās par laikiem, kad dzīvoklī viss vēl izskatījās “kā toreiz”. Taču daudz kas ir “dzīvs” vēl šodien, un tas ir īsts arhitektūras, būvgaldniecības, dekoratīvās un tēlotājas mākslas brīnums.

Ievads šajā brīnumvidē nojaušams jau kāpņu telpā ar smalkajiem kokā grieztajiem paneļiem un greznajām dzīvokļu ieejas durvīm. Taču pašas efektīgākās tās ir saimnieka dzīvoklim. Aiz tām ienācēju sagaida izsmalcināti grezna priekštelpa. Uz sienām mijkārtojas eleganti koka profilējumi un spoguļi ar smalkiem plauktiņiem virs tiem. Un kasetētie koka griesti ir īsts būvgaldniecības meistarstiķis.

Par savu pirmo mājvietu Baznīcas ielā 1993.gadā avīzes 21.numurā rakstījām, ka tas ir jūgendstila nams ar eņģeli zelminī. Bet tāpat gadsimta sākumā celta staltā ēka Bruņinieku ielā, kurā esam tagad. Arī te ir jūgendstils, turklāt daudzkas saglabājies no pirmatnējā interjera. Un ir mājas saimnieces, kas bērnībā dzirdējušas, kā viņu vectēvs Mārtiņš Pagasts no dzimtās Valmieras kājām mērojis ceļu uz Rīgu, lai mācītos amatā. Bērzakoka ceļa spieķis ilgi glabājies kā ģimenes relikvija. Tāpat kā sudraba tējkarotes ar gada skaitli, kad notikusi mājas iesvētīšana.

Lai labāk apzinātos, kādā namā strādājam, uzaicinājām ciemos arhitektūras profesoru Jāni Krastiņu. Un liels bija mūsu pārsteigums, kad arī daudzpieredzējušais jūgendstila pērļu kolekcionārs bija pārsteigts par savā laikā tik pamatīgo un harmoniski izveidoto namu.