Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.01.1996., Nr. 6 (491) https://www.vestnesis.lv/ta/id/38505

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Centrālās vēlēšanu komisijas dokumenti

Par parakstu vākšanu likumprojekta "Latvijas Republikas Pilsonības likums" ierosināšanai

Vēl šajā numurā

12.01.1996., Nr. 6 (491)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AUGSTĀKĀS TIESAS DOKUMENTI

Lieta nr. K—5

1995.g.

Par A.Rubika un O.Potreki krimināllietu

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 1995. gada 27. jūlijā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

priekšsēdētājs F.Jaunbelzējs,

piesēdētāji A.Skudra, I.Čepuks,

ar sekretāriem L.Marcinkēviču, A.Rubeni, A.Jurēvicu, D.Kvalbergu un D.Zommerfeldi, piedaloties prokuroriem, O.Šabanskim, J.Drobiševskim, aizstāvjiem zvērinātiem advokātiem A.Ogurcovam, A.Rukmanim, atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu, kurā apsūdzēti Alfreds Pētera d. Rubiks un Ojārs Dmitrija d. Potreki

Turpinājums. Sākumu skat. "LV" 11. janvāra numurā

1991.gada 19.augustā ap plkst. 20.00, izmantojot BKA bruņutransportierus, ieņēma Iekšlietu ministrijas ēku Rīgā, Raiņa bulvārī 6. Atbruņoja milicijas darbiniekus, izlaupīja valsts un ministrijas darbinieku mantas, kā arī nodarīja ministrijai zaudējumus, bojājot ēku un tajā esošo inventāru. Pēc vardarbīgas ēkas ieņemšanas tā tika nodota BKA karaspēka apakšvienības kontrolē;

1991.gada 19.augustā ap plkst.22.00 Rīgas OMON apakšvienība, izmantojot bruņutransportierus, iebruka IeM 1.atsevišķā policijas patruļdienesta bataljona bāzē Rīgā, Grostonas ielā 2. Lietojot šaujamieročus, atbruņoja dežūrmaiņu, pielietoja vardarbību pret policijas darbiniekiem, demolēja bāzes un Latvijas Universitātes telpas, nolaupīja šīm organizācijām piederošās mantas, tajā skaitā transporta līdzekļus, pēc tam bāzes teritoriju atstāja;

1991.gada 19.augustā ap plkst.22.00 Rīgas OMON iebruka LTF telpās Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15, demolēja un bojāja tur atrodošos sabiedrisko īpašumu;

1991.gada 20.augustā ap plkst. 2.00 Rīgas OMON, izmantojot bruņutransportierus, bruņoti iebruka Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejas raidstacijā “A–1” (Stopiņu pagastā), pārtrauca raidstacijas darbību, nodarīja materiālos zaudējumus, nodeva raidstaciju karaspēka apakšvienības kontrolē;

1991.gada 20.augustā ap plkst.4.00 Rīgas OMON apakšvienība viņas rīcībā esošajos bruņutransportieros ieradās Latvijas valsts tālsakaru telefonu centrā Rīgā, Dzirnavu ielā 105, iebruka tajā, pārtrauca centra darbību, pēc iebrukuma nodeva centra telpas karaspēka apakšvienībai;

1991.gada 20.augustā ap plkst. 4.30 Rīgas OMON iebruka valsts tālsakaru centrā Rīgā, Brīvības ielā 83, atbruņoja apsardzi, nolaupīja tai izsniegtos ieročus un citas mantas, pārtrauca telegrāfa darbību, nodeva centra telpas karaspēka apakšvienības kontrolē;

1991.gada 20.augustā ap plkst. 5.00 omonieši ar bruņu transportieriem ieradās Doma laukumā, kur vardarbīgi izklīdināja laukumā atrodošos pilsoņus, iebruka Radionama ēkā, demolēja to, ņirgājās par darbiniekiem, bojāja, iznīcināja, kā arī izlaupīja inventāru. Tika pārtrauktas radiopārraides un ēka nodota karaspēka kontrolē. Uzbrukuma laikā, izdarot šāvienus, tika nodarīti arī bojājumi ap laukumu esošajām celtnēm;

1991.gada 20.augustā ap plkst. 14.00 Rīgas OMON kaujinieki, lietojot bruņutransportierus un šaujamieročus, iebruka brīvprātīgo kārtības sargu štābā Rīgā, Hospitāļu ielā 75, piekāva sargus, demolēja telpas un iznīcināja valsts un pilsoņu īpašumu;

1991.gada 20.augustā ap plkst. 20.00 Rīgas OMON apakšvienība ar bruņutransportieriem kopā ar BKA helikopteriem uzbruka Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta mācību centram Kauguros, Slokas ielā 44, iebruka skolas telpās, bojāja un izlaupīja valsts un kursantiem piederošās mantas;

1991.gada 20.augustā ap plkst. 23.00 BKA apakšvienības karavīri, izmantojot bruņutransportierus, iebruka Latvijas Republikas Ministru padomes ēkā Brīvības ielā 36, atbruņoja apsardzes darbiniekus, izraidīja tos no ēkas, nolaupīja ieročus.

1991.gada 21.augustā ap plkst. 11.00 bruņoti omonieši iebruka institūta “Pakalpojumprojekts” ēkā Rīgā, Brīvības ielā 86. Iebrukuma laikā tika bojātas institūta un tajā atrodošās SIA “GKF” un kooperatīva “Darjan” materiālās vērtības, pazemoti šo iestāžu darbinieki;

1991.gada 21.augustā ap plkst. 12.00 OMON vienība iebruka P.Dauges Rīgas 1.medicīnas skolā Rīgā, Tomsona ielā 37/39, bojāja tur atrodošos inventāru, nolaupīja valsts īpašumu un darbinieku personīgās mantas;

1991.gada 21.augustā ap plkst. 13.00 Rīgas OMON vienības kaujinieki iebruka LNNK un LTF Iekšrīgas apvienības telpās Rīgā, Ģertrūdes ielā 19/21, pārmeklēja tās un tur atrodošos darbiniekus un apmeklētājus, kā arī piekāva viņus. Iebrukuma laikā izdemolēja telpas, salaužot un bojājot inventāru, nolaupīja sabiedrisko īpašumu un pilsoņu personīgās mantas;

1991.gada 21.augustā ap plkst. 13.00 bruņoti omonieši ar BKA bruņutransportieriem ieradās Doma laukumā, kur, demonstrējot bruņotu spēku Latvijas Republikas Augstākās padomes tiešā tuvumā, ņirgājās par cilvēkiem, kuri tur atradās, šaujot no automātiem, metot cilvēku pūlī dūmu sveces, sitot ar gumijas stekiem un dūrēm, spārdot ar kājām;

1991.gada 21.augustā ap plkst. 13.00 Rīgas OMON vienības kaujinieki iebruka Latvijas Republikas Ministru padomes apsardzes dienestu telpās Rīgā, Šķūņu ielā 3, un apsardzes dienesta tehniskajās telpās Kaļķu ielā 5, kur ieradās ar BKA karaspēka bruņutransportieriem. Atbruņoja dežūrmaiņu, uzlauza ieroču glabāšanas telpas durvis un nolaupīja tajā atrodošos ieročus, kā arī apsardzes dienesta inventāru un personīgās mantas.

Ar šādām darbībām A.Rubiks un O.Potreki, katrs šajā spriedumā konstatētajā apjomā un apstākļos, ievērojot Latvijas Republikas Augstākās padomes prezidija 1992.gada 26.marta lēmumā doto izskaidrojumu “Par Latvijas Kriminālkodeksa 59.panta piemērošanu”, izdarīja noziegumu, kāds paredzēts Latvijas KK 59.pantā.

A.Rubiks un O.Potreki sevi par vainīgiem šajā spriedumā konstatētajās noziedzīgajās darbībās neatzina.

A.Rubiks tiesas izmeklēšanā liecināja, ka viņa darbība LKP CK 1.sekretāra amatā (viņš bijis ievēlēts arī par PSKP CK Politbiroja locekli) nevienā gadījumā neesot bijusi antikonstitucionāla un vērsta pret Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, tikai viņa izpratnē to bijis jāīsteno PSRS Konstitūcijas kārtībā, bet nevis, kā uzskata A.Rubiks, izdarot parlamentāru apvērsumu. Tāpat neesot veicis nekādas darbības, lai organizētu pret Latvijas Republiku naidīgi noskaņotu sabiedriski politisku un bruņotu militāru grupējumu. Tāda grupējuma pastāvēšana viņam neesot zināma. Ne Latvijas Kompartija, ne viņš personīgi pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas pieņemšanas neesot veidojis bruņotus formējumus vai alternatīvas valsts pārvaldes struktūras, piešķirot tām valsts varas un pārvaldes institūciju pilnvaras, kā arī neesot organizējis nekādus citus pasākumus Latvijas Republikas valsts varas vardarbīgai gāšanai. Tāda nodoma viņam nekad neesot bijis. Būdams PSRS Augstākās padomes un Latvijas PSR Augstākās padomes tautas deputāts, viņš tautas uzticētos pienākumus pildījis, stingri ievērojot PSRS un Latvijas PSRS konstitūcijas un uz to pamata pieņemtos likumus, jo šīs konstitūcijas bijušas spēkā Latvijas teritorijā.

Par sabiedriski politiskās organizācijas, PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsargāšanas komitejas priekšsēdētāju ticis ievēlēts demokrātiskā ceļā, kongresa delegātiem balsojot par viņa kandidatūru, un tādā pašā kārtā viņš ievēlēts par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas līdzpriekšsēdētāju 1990.gada 25.novembrī. Tās galvenais uzdevums bijis cilvēku tiesību aizsargāšana Latvijā un darbaļaužu interešu aizstāvēšana. Nekad neesot bijis nodoma izmantot minētās komitejas darbību Latvijas valsts varas vardarbīgai gāšanai. Viņam neesot bijis nekādu pilnvaru kārtot Rīgas OMON vienības darbību, tā neesot atradusies viņa pakļautībā, un, būdams LKP CK 1.sekretārs, nekad neesot izmantojis ne šo vienību, ne arī Baltijas kara apgabala bruņotos spēkus savu vai Kompartijas politisko mērķu sasniegšanai. Kompartijas galvenais uzdevums bijis aizstāvēt darbaļaužu likumīgās tiesības un intereses, kas arī ticis darīts, ievērojot likuma prasības.

Apsūdzībā norādītie naudas līdzekļi un automašīnas LKP CK Lietu pārvalde iedalījusi OMON kooperatīvam “Vikings” ar šo kooperatīvu noslēgtā līguma ietvaros, nevis citu — apsūdzībā norādīto OMON vienības darbību materiālai nodrošināšanai. A.Rubiks, noraidot apsūdzību, apgalvoja, ka LKP CK Lietu pārvalde patstāvīgi kārtojusi materiāli tehniskos un finansiāla rakstura jautājumus ar kooperatīvu “Vikings” un viņš šo jautājumu izlemšanā neesot piedalījies. Kooperatīvam nodotās automašīnas neesot piedalījušās bruņotu uzbrukumu izdarīšanā apsūdzībā norādītajiem objektiem. Kā arī neesot organizējis līdzekļu vākšanu OMON vajadzībām, tāds pasākums viņam nav zināms.

A.Rubiks kategoriski iebilda pret apsūdzības apgalvojumu, ka būtu iekārtojis telefona sakarus tiešiem kontaktiem ar OMON vienības bāzi, kā arī sniedzis materiālo pabalstu bruņotu akciju organizēšanai pret Latvijas Republikas Muitas departamenta iestādēm — muitas kontrolposteņiem.

Nepamatots esot arī apsūdzībā izteiktais apgalvojums, ka viņš būtu sasaucis LKP CK biroja sēdes un organizējis LKP CK 10.plēnumu — viņam — CK 1.sekretāram — šādu tiesību nebija. Par CK biroja sasaukšanu lēmis CK sekretariāts, bet par CK plēnuma sasaukšanu — birojs. LKP CK X plēnumā 1991.gada 13.janvārī ticis apspriests politiskais stāvoklis republikā un Kompartijas uzdevumi, nevis plāni par vardarbīgu valsts varas gāšanu.

LKP CK X plēnuma 4.punktā un VSGK politiskajā paziņojumā izvirzīto prasību uzņemties valsts varu un pārvaldi gadījumā, ja Augstākā padome atteiktos no atlaišanas, un pārvaldi gadījumā, ja Augstākā padome atteiktos no atlaišanas un valdība no atkāpšanās, A.Rubiks tiesā vērtēja tikai par politiska rakstura deklarāciju, jo reālai valsts varas pārņemšanai nekādi pasākumi neesot bijuši ne plānoti, ne veikti. Par vardarbīgu varas sagrābšanu vispār nekādu runu nebijis. CK X plēnuma lēmuma un VSGK politiskā paziņojuma izstrādāšanā neesot piedalījies. Strādnieku vienības bijis paredzēts izmantot nevis politisku mērķu sasniegšanai, bet V.I.Ļeņina, Kompartijas īpašuma un pieminekļu aizsargāšanai, kā arī kārtības nodrošināšanai masu pasākumu laikā. Par vienību apbruņošanu neesot ticis runāts un tādu plānu nebijis.

A.Rubiks tiesā noliedza, ka būtu ticies ar OMON vadību. Šādas tikšanās neesot bijušas ne pirms, ne pēc OMON uzbrukuma Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei, ne arī pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai. Neesot redzējis arī OMON transporta kolonnu piebraucam pie CK ēkas Elizabetes ielā 2a pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai.

Viņam nekas neesot bijis zināms par OMON vienības uzbrukuma gatavošanu skolai, Iekšlietu ministrijai, muitas kontrolposteņiem. Par OMON akcijām 1991.gada janvārī uz Brasas un Vecmīlgrāvja tilta uzzinājis no publikācijām masu informācijas līdzekļos.

Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (VĀSK) izveidošana Maskavā 18.augustā viņam bijusi negaidīta — par to uzzinājis no rīta, klausoties radio.

Ar Baltijas kara apgabala pavēlnieku F. Kuzminu 19. augustā no rīta ticies pēc F. Kuzmina uzaicinājuma. Ieradies pie viņa kopā ar LKP CK 2. sekretāru V. Rimaševski un dažu sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. Arī viņu pieaicināšana notikusi pēc F. Kuzmina ieteikuma. Sarunā ar F. Kuzminu noskaidrojies, ka viņam uzdots nodrošināt kārtību Kara apgabala teritorijā. Tikšanās laikā F. Kuzmins paziņojis, ka ārkārtējais stāvoklis attiecas arī uz Latviju. Izdarījis secinājumu, ka F. Kuzmins iecelts par VĀSK pārstāvi Latvijā. Par to viņš informējis arī žurnālistus preses konferencē, kas notikusi pēc tikšanās ar F. Kuzminu.

Pēc A. Rubika vārdiem, preses konference bijusi ieplānota jau nedēļu iepriekš par jautājumiem, kas saistīti ar LKP CK 3. augusta plēnumā pieņemtajiem lēmumiem, bet šajā dienā sakarā ar pēdējiem notikumiem žurnālistus interesējis, kā tie risināsies Latvijā, tāpēc atsevišķas atbildes bijušas nepārdomātas un nesagatavotas. Jautājumos par pārējo sabiedriski politisko organizāciju darbības aizliegšanu, par komandanta stundas noteikšanu, par preses izdevumu slēgšanu, kas bijuši uzstājušies pret PSRS Konstitūciju, par ārkārtējā režīma apstākļiem turpmākajos 6 mēnešos izteicis savas personīgās domas.

LKP CK un Rīgas pilsētas partijas komitejas biroja kopējā sēde sasaukta, lai apspriestu neskaidro situāciju. Sēdē piedalījušies CK biroja loceklis — Baltijas kara apgabala pavēlnieka vietnieks politiskajā darbā ģenerālmajors V. Vakars un Rīgas pilsētas partijas komitejas biroja loceklis ģenerālmajors A. Vodopjanovs, bijis klāt arī VDK priekšsēdētājs E. Johansons un PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēka koordinators Baltijā pulkvedis N. Gončarenko, taču par kādiem PSRS IeM norādījumiem viņš neko neteicis. Biroja kopsēdē A. Vodopjanovs informējis par vispārējo stāvokli valstī, aicinājis veikt pasākumus, lai nodrošinātu mieru un kārtību. Birojs atbalstījis VĀSK. Viņš — A. Rubiks, to uzskatījis par likumīgu PSRS varas struktūru un tās pasākumus — par centieniem ieviest valstī kārtību. Biroja sēdē tikusi izveidota operatīvā grupa informācijas iegūšanai, kuru ticis uzdots vadīt LKP CK 2. sekretāram V. Rimaševskim. Ar LKP CK Preses centra galveno redaktoru J. Mitinu pēc biroja sēdes viņam bijusi saruna par organizāciju loku, kuru vārdā būtu jāparaksta skrejlapa sakarā ar VĀSK darbību, par ko ticis minēts biroja sēdē. Skrejlapas teksta izstrādāšanā und rediģēšanā dalību neesot ņēmis.

No 1991. gada 19. augusta vakara līdz 21. augusta dienas vidum atradies Maskavā. Nekādu līdzdalību VĀSK pasākumu organizēšanā un realizēšanā neesot ņēmis. Pēc atgriešanās no Maskavas informācijas nolūkos ticies ar Baltijas kara apgabala pavēlnieku F. Kuzminu, kā to liecinājis iepriekšējā izmeklēšanā (2. sēj. 165., 169. l. lpp.).

Viņš neesot arī nevienu, tai skaitā Ojāru Potreki, iesaistījis darbībās, kuru mērķis būtu vardarbīgi gāzt Latvijā pastāvošo valsts varu.

Tiesājamais O. Potreki tiesā liecināja, ka neesot piedalījies pret Latvijas Republiku naidīgi noskaņota grupējuma organizēšanā, nedz arī piedalījies šāda grupējuma darbībās, vērstās uz vardarbīgu Latvijas valsts gāšanu. Arī viņam par šādu grupējuma pastāvēšanu nekas neesot bijis zināms. Nekādā veidā neesot bijis saistīts ar Rīgas OMON vienības darbību. Rīgas OMON vienības faktiskā darbība Latvijā esot pretrunā ar viņa personīgo pārliecību un tādējādi pilnīgi nepieņemama politisku jautājumu risināšanā. Sakarā ar atrašanos komandējumā Vācijas Federatīvajā Republikā no 1990. gada 20. maija līdz 31. maijam neesot piedalījies PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsargāšanas komitejas dibināšanas kongresā 1990. gada 20. maijā un minētās komitejas struktūru veidošanā un tās darbības organizēšanā un izvēršanā. Pēc atgriešanās no komandējuma viņam neviens neko neteicis par notikušo kongresu un komitejas izveidošanu, kā arī viņam nav ticis pateikts, ka viņš ievēlēts komitejas un tās prezidija sastāvā. Par to uzzinājis tikai 1990. gada augustā, kad viņu A. Rubiks uzaicinājis uz kādu no komitejas sēdēm, lai klātesošos iepazīstinātu ar LKP CK ekonomiskās politikas koncepciju. Arī šīs komitejas 2. kongresā 1990. gada 25. novembrī, kurā tā pārdēvēta par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju (VSGK), neesot piedalījies.

Turpinājums — nākamajos numuros

No 1990. gada 9. novembra līdz tā paša gada 23. novembrim atradies komandējumā, un viņam nebija zināms, ka ticis ievēlēts par VSGK priekšsēdētāja vietnieku un šīs komitejas prezidija locekli. VSGK prezidija sēdēs kā tās loceklis neesot piedalījies. Neesot arī piedalījies darba grupas izveidošanā konsultācijām ar PSRS Augstāko padomi par Savienības līguma koncepcijas izstrādāšanu, kā arī jautājuma apspriešanā un risināšanā par strādnieku vienību organizēšanu. Pēc viņa pārliecības opozīcijas partijai cīņa par varu jārealizē ar legālām, demokrātiskām un likumīgām metodēm, tāpēc noraidījis pašu paralēlu varas struktūru veidošanas ideju.

Neesot arī piedalījies aicinājuma izstrādāšanā un teksta apspriešanā, kurš adresēts PSRS prezidentam M. Gorbačovam ar prasību ieviest Latvijas teritorijā PSRS prezidenta pārvaldi. Atzina, ka ir parakstījis šo aicinājumu 1990. gada decembra sākumā, kad to viņam atnesis partijas organizatoriskā darba nodaļas darbinieks V. Šustovs, norādot, ka tādas ir CK vadības domas. Viņš aicinājuma saturā īpaši neiedziļinājies. Parakstot to, bijis pārliecināts, ka prezidenta pārvaldes ieviešana Latvijā ir nepieciešama, lai stabilizētu stāvokli, kas būtu bijis pilnīgā saskaņā ar PSRS Konstitūciju. O. Potreki uzsvēra tiesas izmeklēšanā, ka pēc viņa ieskata Latvija iepriekš minētā aicinājuma parakstīšanas brīdī atradusies PSRS sastāvā — Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācija šo stāvokli nekādi nebija grozījusi, bet tikai izteikusi tautu vēlmi dzīvot neatkarīgā valstī, jo republikas politiskās, ekonomiskās un administratīvās pārvaldes modelis palicis bez izmaiņām.

Pēc O. Potreki vārdiem, viņš 1991. gada 13. janvāra LKP CK biroja sēdē un X plēnumā neesot piedalījies. Tūlīt pēc plēnuma pie A. Rubika notikusi sekretāru sanāksme, kurā paziņots, ka viņam un V. Rimaševskim uzdots nākošajā dienā tikties ar Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju A. Gorbunovu un apspriest LKP CK prasības. Pirms tam iepazinies ar biroju un plēnuma materiāliem un tikšanās laikā 1991. gada 14. janvārī ar Augstākās padomes priekšsēdētāja A. Gorbunova vadīto deputātu grupu Rīgas pilsētas deputātu padomes izpildu komitejas telpās viņš nolasījis CK izstrādāto paziņojumu, kurā bijušas ietvertas LKP CK 13. janvāra biroja lēmumā izvirzītās prasības par Augstākās padomes un visu vietējo tautas deputātu padomju atlaišanu un pirmstermiņa vēlēšanu sarīkošanu, par valdības atkāpšanos un visas valsts varas nodošanu Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai. Pēc O. Potreki vārdiem, viņš vienlaicīgi sniedzis īsus komentārus sakarā ar izvirzītajām prasībām, jo apspriedes gaisotne viņā viesusi pārliecību, ka ne Augstākās padomes priekšsēdētājs, ne klātesošie deputāti un masu informācijas līdzekļu pārstāvji pietiekami nopietni neuztver prasību neizpildīšanas sekas. O. Potreki uzsvēra, ka, nolasot LKP CK prasības un komentējot tās, viņš, būdams LKP CK sekretārs, izpildījis CK biroja koleģiālo lēmumu, kā arī pildījis savu pilsoņa pienākumu, lai novērstu vardarbību vai kādu citu nepārdomātu rīcību, kas destabilizētu situāciju valstī.

Liecinot tiesas izmeklēšanā par viņam inkriminēto pret Latvijas Augstāko padomi un Ministru padomi vērstā mītiņa vadīšanu un tajā pieņemto dokumentu parakstīšanu, O. Potreki liecināja, ka viņam nav zināms, kas bija šo dokumentu autors — viņš pats neesot piedalījies ne mītiņa organizēšanā, ne tajā pieņemto dokumentu projekta izstrādāšanā.

Iepriekšējā izmeklēšanā dotās liecības, ka ar visiem mītiņā apspriežamo dokumentu projektiem, kā arī ar VSGK politiskā paziņojuma projektu viņš ticis iepazīstināts pirms mītiņa, O. Potreki tiesā grozīja, norādot, ka pirms mītiņa viņš nav tos ne redzējis, ne lasījis. Mītiņa norises scenārijs viņam iedots jau uzrakstītā veidā. Mītiņā ar plašu runu, vērstu pret Augstākās padomes un Ministru padomes pasākumiem sociāli ekonomisko jautājumu risināšanā, uzstājies A. Rubiks. Pēc tam saskaņā ar scenāriju ticis dots vārds citiem runā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!