Latvijas lauksaimniecībai uz Eiropu ir vismaz divi ceļi

Mārtiņš Roze, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības politikas un ES integrācijas departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Jānis Gžibovskis

Pēdējā laikā ļoti aktivizējušās divpusējās sadarbības programmas ar Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm — Vāciju, Zviedriju, Somiju, Dāniju, Nīderlandi. To visu var nosaukt par palīdzību kandidātvalstīm pirmsiestāšanās procesā. Nosaukums it kā ļoti vienkāršs, bet tas sevī ietver visas Latvijas lauksaimniecības attīstību. Ne tikai likumdošanas saskaņošanu, likumprojektu un Ministru kabineta noteikumu projektu rakstīšanu, saskaņošanu un tālāko juridisko virzību, bet arī divus citus aspektus — likumdošanas ieviešanu un lauksaimniecības sektora attīstību kopumā. Jo nav nozīmes sakārtotai likumdošanai, ja reāli nav dzīvotspējīgas un konkurētspējīgas nozares, kurā šī likumdošana darbosies arī pēc iestāšanās ES. Šie visi aspekti skar ne tikai šodienas darbus lauksaimniecībā, bet arī tuvākās nākotnes plānošanu gan pašā nozares iekšienē, gan ārpus tās.

Sadarbības programmas finansē to dalībvalstis, nevis ES budžets. Protams, projektos nepieciešams līdzfinansējums arī no Latvijas. Nepieciešamie līdzekļi netiek īpaši piešķirti, bet nāk no izdevumiem, kas dažādās budžeta pozīcijās paredzēti semināriem, ārvalstu komandējumiem utt. No līdzšinējās pieredzes atzinīgi varu teikt, ka divpusējā palīdzība, kāda ir arī šo programmu pamatā, vienmēr ir bijusi ļoti elastīga un laiks no idejas līdz tās realizācijai bijis ļoti īss.

Palīdzība no ES dalībvalstīm pašlaik izpaužas vairākos veidos, un dažus gribētu minēt. Viens veids saistīts ar mūsu likumdošanas aktu izvērtēšanu. Otrs — praktiskā iespēja mūsu institūciju speciālistiem stažēties atbilstošās iestādēs ES dalībvalstīs. Līdz šim iespēja stažēties bija ļoti ierobežota, bet pašlaik ES dalībvalstīs šim mērķim ir atvēlēti resursi. Tiesa, cilvēkam, kurš dodas stažēties, ir jābūt spējīgam zināšanas uztvert un arī vēlāk Latvijā reāli lietot. Tas vispirmām kārtām nozīmē, ka labā līmenī jāpārvalda svešvaloda, un otrām kārtām ir jābūt labam speciālistam savā nozarē.

Ļoti būtisks ir arī trešais veids — ES dalībvalstis piedāvā mums palīdzību sektora ekonomiskajai analīzei, kas vēlāk varētu kļūt par pamatu lauksaimniecības nozares tālākās attīstības prognozēšanai. Piemēram, ES prasību lietošana dažādās ražošanas struktūrās nes līdzi dažādas izmaksas un dažādas sekas. Ja nepieciešamās higiēnas, veterinārās, sanitārās un citas prasības attiecinām uz lielu ganāmpulku un arī uz divu govju ganāmpulku, tad prasību ieviešanas izmaksas atšķirsies ļoti, ļoti būtiski. Kā noteikt optimālo ganāmpulka lielumu, lai izmaksas nesagrautu ražošanu? Un kā veiksmīgi visus procesus vadīt, lai neizslēgtu mazos ražotājus no tālākās lauksaimnieciskās ražošanas aprites? Tas ir ļoti būtiski. Un šādas lietas risināmas visās lauksaimniecības nozarēs. Piemēram, ja runājam par Latvijas labības tirgu, šogad netika nodrošināts nepieciešamais lopbarības graudu apjoms vietējā tirgū. Un mums ir nopietni jāpiedomā, kā nodrošināt šīs vajadzības, un līdztekus arī jādomā par ārējo tirdzniecību. Jo mēs nekad nevarēsim būt konkurētspējīgi pilnīgi visās preču grupās. Mums jācenšas no kopējā produkcijas klāsta atrast to, ar ko varam būt konkurētspējīgi, ar ko varam nodrošināt ne tikai vietējo tirgu un ražotāja pašnodrošinājumu, bet kas šķiet interesants arī tirgum ārpus Latvijas. Par to jādomā jau tagad, lai spētu laikus pārstrukturēties vēl pirms iestāšanās ES.

Šāda ekonomiskā ievirze nepieciešama turpmākajai lauksaimniecības ekonomiskajai analīzei, katrai tās specifiskajai nozarei. Un tas ir steidzami, jo drīzumā mums jābūt skaidrai savai pozīcijai iestāšanās sarunās ar ES. Mums ir jābūt ekonomiski pamatotām prasībām attiecībā uz iesaistīšanos Eiropas koptirgū, un mums jābūt skaidrībā pašiem, kādu īsti redzam Latvijas lauksaimniecības attīstību un kas būs pamats savas pozīcijas aizstāvēšanai sarunās.

Kas attiecas uz likumdošanas lietām, tad esam izgājuši stadiju, kad izanalizēta ES likumdošana un uzrakstīti mūsu likumi. Mēs zinām, kā to pareizi darīt. Bet mums ir ļoti lielas problēmas izveidot struktūras, kurām šī likumdošana reāli jāīsteno — jāievieš un jākontrolē. Jo nav jēgas jebkādam normatīvajam aktam, ja to nav iespējas pilnībā realizēt. Ne vairs teorētiskā, semināru līmenī, bet praktiskā līmenī, ikdienā. ES valstīs daudzas lietas jau darbojas, un tādēļ ir ļoti būtiski speciālistiem pamācīties un izbaudīt šo institūciju reālo darbu — redzēt priekšrocības, arī trūkumus un modelēt darbību atbilstoši Latvijas situācijai.

Ko es gribu teikt īpaši par Latvijas lauksaimniecības nozari saistībā ar iekļaušanos ES? Nostāja, kas ļoti bieži ir izskanējusi no Eiropas Komisijas (EK), ir tāda, ka mums nevajadzētu atkārtot kļūdas, ko pieļāvušas jau esošās ES dalībvalstis, atbalstot lauksaimniecības jeb lauksaimnieciskās ražošanas attīstību. Mums vajadzētu domāt tikai par lauku attīstību jeb nelauksaimnieciskajiem ienākumu avotiem — dažādu pakalpojumu sniegšanu, tajā skaitā tūrismu, vides sakopšanu utt. Mēs daļēji varētu šim apgalvojumam piekrist. Taču tā nauda, kas tiek novirzīta lauksaimniecības atbalstam no katras ES dalībvalsts budžeta (ieskaitot to ES kopbudžetā), ir mazāk nekā viens procents no dalībvalsts budžeta. Un kopējais atbalsts lauksaimniecībā ES valstīs uz vienu saražoto vienību, platību vai nodarbināto ir daudz, daudz reižu augstāks, nekā Latvijā tas iespējams.

Kāds tam ir pamatojums? Kopējais ekonomiskais līmenis ES valstīs ir tāds, ka šī nauda lauksaimnieciskās ražošanas atbalstam ir pieejama. Un ne tikai lauksaimniecībai, arī lauku atbalstam un attīstībai. Bet — kādam par to ir jāmaksā. Vai mūsu trūcīgais budžets var atļauties subsidēt lauksaimniecisko ražošanu un vēl īpaši maksāt par vides sakopšanu, par ainavas veidošanu un attīstību laukos? Nevar. Jo tautsaimnieciskā ražošana Latvijā vēl nenodrošina pietiekami augstu pievienotās vērtības radīšanu, līdz ar to arī nenodrošina ienākumus iedzīvotājiem un pietiekamu nodokļu apjomu. Vai par to maksās mūsu sabiedrība, katrs tās indivīds? Pašlaik diezin vai, jo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vienkārši nevar to atļauties.

Nenoliedzami, arī esot ES sastāvā, Latvijā lauksaimniecība, lauksaimnieciskā ražošana būs. Cits jautājums ir, cik tā būs liela, kādu procentu veidos no kopprodukta, kādas platības aizņems, cik cilvēku tajā būs nodarbināti. Ticamākais, ka šie skaitļi nebūs lieli. Bet jebkurā gadījumā visai lauksaimnieciskajai ražošanai, kas Latvijā paliks, noteikti jābūt stabilai un konkurētspējīgai. Un tas ir pamats, uz kā veidot savu nostāju sarunās ar ES par lauksaimnieciskās ražošanas attīstības programmu nepieciešamību.

Ar EK mums pašlaik ir diskusija par kompensējošajiem maksājumiem lauksaimniecībai, kas ES valstīs veido lielu daļu no lauksaimnieku ienākumiem. Ir izskanējis viedoklis, ka jaunās dalībvalstis nevarēs pretendēt uz šiem maksājumiem, jo nepietiks līdzekļu. (Tātad daudzās dalībvalstīs paredzētā cenu samazinājuma pēc iestāšanās ES nebūs.) Šim argumentam atliek tikai piekrist. Taču rezultātā, ņemot vērā konkrēto situāciju, divas zemnieku saimniecības, kas ražos vienu un to pašu produkciju, saņems dažādu atbalstu, ja tiks saglabāti atbalsta maksājumi vecajām dalībvalstīm, bet nebūs jaunajām. Protams, ir dažādi priekšlikumi par to, ka varētu jauno dalībvalstu lauksaimnieku ienākumus kompensēt citādā veidā, piemēram, caur vides programmām. Taču tas vienalga radīs nevienlīdzīgus apstākļus lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai un pārkāps arī nosacījumu, ka ES iekšienē ir vienota ekonomiskā telpa.

Kas Latvijai būtu darāms, lai pasargātu savu lauksaimniecisko ražošanu, saglabātu šo nozari. Kā jau teicu, jebkurā gadījumā mūsu lauksaimniecībai būs vieta ES, ja mēs paši vien to gribēsim gan valsts, gan ražotāju līmenī. Jo kandidātvalstu vidū ir valstis, kurās lauksaimnieciskās ražošanas apstākļi nebūt nav labāki kā Latvijā, tāpat arī spēja konkurēt. Tādēļ mums nepieciešama nozares analīze, lai panāktu, ka mūsu lauksaimniecība kļūtu konkurētspējīga jau industriālā līmenī. Piemēram, konkurētspējīga ir mūsu cukura ražošana, tāpat labā līmenī ir piensaimniecība, arī saldumu ražošana. Ar nosacījumu, ka mums ir tādi paši noteikumi kā ES dalībvalstīs. Taču mums vēl jāatrisina iekšējās strukturālās problēmas.

Iespējams, ka būs jāziedo dažas lauksaimniecības jomas, lai nostiprinātu nākotnē būtiskākās, bet tas ir jādara uz kopīgas vienošanās un atklātības pamatiem, neļaujot ražotājiem pārmērīgi ilgi lolot veltas ilūzijas. Izrunājot un ekonomiski pamatojot vienu vai citu lēmumu. Bet šeit ir nepieciešama visu mūsu kopīga strādāšana. Un raita strādāšana. Tādēļ jau ilgāku laiku notiek konsultācijas ar zemnieku organizācijām un profesionālajām asociācijām par ražotāju viedokļa pārstāvniecību Zemkopības ministrijas lēmumu pieņemšanā. Mums ir jāatrod kopsaucējs.

Nenoliedzami, pirmās ugunskristības savas pozīcijas aizstāvēšanā sarunām ar ES notiks tepat, mūsu valsts iekšienē. Sarunu grupai ir jābūt dzelžaini pārliecinātai par lauksaimniecības prioritātēm, par to ekonomisko pamatojumu un tālākajām sekām. Tieši šī seku analīze ir ļoti, ļoti nepieciešama. Tas īpaši attiecas gan uz Zemkopības ministriju (ZM), gan uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM). Jo tā ES politika, ko administrē šīs abas ministrijas, ir finansiāli visietilpīgākā. Gan lauksaimniecība, gan vides prasību ievērošana visās sfērās ir visdārgākās lietas, līdz ar to ietekmes jeb seku novērtējums ir vissvarīgākais. Un ir jādomā par to, kādus resursus varētu piesaistīt, lai nepieciešamo analīzi plānotu un veiktu.

Pašlaik Latvijai ir izstrādāta arī ES likumdošanas ieviešanas izmaksu novērtēšanas metodika, ko sagatavoja Finansu ministrija sadarbībā ar Eiropas Integrācijas biroju. Tās prasības, kas ir iestrādātas šajā metodikā, pēc būtības ir objektīvas un nepieciešamas, ja domājam par tālāko ekonomisko attīstību. Bet es neredzu pašlaik mūsu rīcībā tādus resursus, lai mēs pēc šīs metodikas varētu izmaksu novērtēšanu īsā laikā sagatavot.

Esam runājuši ar saviem Skandināvijas kolēģiem par iespējamiem Latvijas iestāšanās ES scenārijiem. Viens scenārijs ir tāds, ka Latvija iestājas, būdama gatava pilnībā pieņemt ES likumdošanu un tajā darboties. Tas ir vislabākais variants, un mēs iespēju robežās uz šo variantu orientējamies — tas atvieglotu gan iestāšanās sarunas, gan arī Latvijas darbošanos ES iekšienē: mēs varētu pilntiesīgi piedalīties visās procedūrās, visos atbalsta pasākumos. Tomēr maz ticams, ka ar mūsu rīcībā esošajiem resursiem paspēsim visu pilnībā izdarīt līdz iestāšanās brīdim. Ticamākais, ka būs vajadzīgs kāds pārejas periods.

Otrs scenārijs — maksimāli drīza iestāšanās ES, ar ES iekšējo atbalstu pēc iespējas pārejas periodu saīsinot. Pārejas perioda laikā — sakarā ar veterinārijas un nekaitīguma prasībām — Latvijā ražotajām precēm nebūs brīvas pieejas ES kopējā tirgū, tās brīvi varēs pirkt un pārdot tikai Latvijas teritorijā. Tātad — mēs it kā būsim ES dalībvalsts un tajā pašā laikā izolēti, un mums nebūs nekāda pamata ierobežot ES ražoto preču brīvu kustību Latvijas tirgū. Tas radīs lielu apgrūtinājumu, uzliks milzu slogu iespējamai Latvijas lauksaimniecības ražošanas attīstībai. Ja šis pārejas periods pēc iestāšanās nebūs ļoti īss, tad pastāv pārāk augsts risks, vai pēc pārejas perioda beigām Latvijā lauksaimniecība vēl eksistēs.

Ja salīdzinām dažādas kandidātvalstis, piemēram, Latviju un Poliju, tad Polijas lauksaimniecības preču ražojumu apjomi ir ievērojami lielāki nekā Latvijas apjomi — Polijā lauksaimniecības sektors absolūtajos skaitļos ir būtiski lielāks nekā Latvijā. Ja Polija piemēro pārejas periodu, šai valstij tas nav tik bīstami kā mūsu valstij, kurai lauksaimniecības sektors ir neliels un kuru kaut minimālas svārstības, kaut neliels tirgus zudums var paātrināti iznīcināt.

Ja Latvija piemēro pārejas periodu kādā lauksaimniecības jomā, tad kompensējošie un atbalsta maksājumi ir pirmsiestāšanās sarunu jautājums. Ja konkrētais sektors kaut kad nākotnē būs konkurētspējīgs un mēs to pratīsim pierādīt, tad atbalsts sektoram varētu būt. Tas būtu veiksmīgu sarunu iznākuma gadījumā. Protams, būs runa arī, kādā līmenī šis ES finansiālais atbalsts būs un kādā veidā — vai tā kā ES dalībvalstīs vai arī tiks veidotas īpašas programmas sektora pārstrukturēšanai. Un pārstrukturēšanas programmas acīmredzot būtu labākais variants, jo samazinātu pārejas perioda ilgumu. Līdzšinējā ES praksē, piemēram, Īrijai un Portugālei, atbalsts bijis galvenokārt šādu programmu veidā.

Iestāšanās sarunas par lauksaimniecību ātrākajā variantā varētu sākties šā gada beigās. Mums galvenais ir sarunas sākt un to gaitā pamatot savu viedokli. Latvijā vēl pagaidām ir ļoti plaša svārstību amplitūda ekonomikā, un vēl var krasi mainīties ražošanas struktūra, dažādu sektoru īpatsvars gan visā tautsaimniecībā, gan arī lauksaimniecībā. Un vēl var mainīties arī īpašuma struktūra. Lauksaimniecībā pārstrāde jau pilnībā ir privātajās rokās, arī 98 procenti lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir privāta, bet ir notikusi ražošanas samazināšanās. Pamazām lauksaimniecības attīstību sāk nomainīt lauku attīstība, pamatojoties uz nelauksaimnieciskās ražošanas aktivizēšanos. EK nostāja arī ir tāda, ka būtu jāsamazina atbalsts tiešai lauksaimnieciskajai ražošanai. Mūsu viedoklis nav gluži tāds pats. Ja lauksaimniecība kļūs stipri efektīvāka no darbaspēka viedokļa un tajā paliks, piemēram, trešā daļa no pašlaik lauksaimniecībā nodarbināto ar pašreizējo ražošanas apjomu, tad rodas loģisks jautājums — ar ko lauksaimniecība tiks aizstāta? Jo nevar forsēt cilvēku aiziešanu no lauksaimniecības, nepiedāvājot vietā citus ienākumu avotus. Taču šeit ir vēl viens aspekts — šķiet, it kā tiek veicināta ļoti lielu īpašumu veidošanās. Taču tas nebūt nav tā. Ir jābūt lielākai ražošanas vienībai, bet tas nenozīmē, ka jābūt lielākam īpašumam. Latvijā pašlaik ir 150 000 zemnieku saimniecību. Un šim skaitam jebkurā gadījumā būs jāsamazinās. Un te mēs nonākam pie lietas, ko sauc vienkāršā vārdā — kooperācija. Tieši kooperācija pašlaik Latvijas lauksaimniecībā ir pati nepieciešamākā lieta, un tā darītu vienkāršāk risināmas visas iepriekšminētās ar iestāšanos ES saistītās problēmas.

Rūta Bierande,

"LV" ekonomikas redaktore