"Suleikenas bailes"

"Die Zeit"

— 2000.03. nr.12.

ES Lisabonā spriedīs par bezdarbu savās valstīs. Savukārt Polijas mazo saimniecību zemnieki bez kādām cerībām raugās uz iestāšanos ES.

Pirms desmit gadiem Rietumi kaimiņvalstīm Austrumos apsolīja atgriešanos Eiropā. Taču ceļš uz turieni ir pārāk tāls, pat relatīvi veiksmīgajai Polijai.

"Ko Suleikena gaida no iestāšanās ES?" — "Nabadzību." Un Suleikena nav izņēmums. Valsts laukos šodien katrs trešais ir bez darba. "Mēs taustāmies tumsā vieni paši kā aklie. Trūkst jebkādu instrukciju," saka zemnieki. Viņiem pagājušajā gadā vairāk palīdzēja "zemnieku karš", nedēļām ilgā ES subsidētās produkcijas blokāde, kas pārplūdina Polijas lauksaimniecības tirgu. Valdība Varšavā beigās bija spiesta nodrošināt zemniekiem augstākas cūkgaļas iepirkšanas cenas un uz laiku apturēt graudu importu.

Varšavā viss izskatās citādi. Tur Polija ir kā paraugskolnieks starp 12 ES kandidātvalstīm, kā dinamiskas ekonomiskās attīstības meistars, atraktīva starptautiskajiem investoriem. Varšava steidzas uz priekšu, bet zemnieki atpaliek arvien vairāk. Polija ir sadalīta divās daļās. Lauku provincēs ir sākusies eiropeiskā traģēdija: ziemeļaustrumos laukstrādnieku nabadzības dēļ, bet dienvidaustrumos tāpēc, ka simtiem tūkstošiem mazo zemnieku tika atņemtas saimniecības, ar kurām viņi padomju laikā Poliju veiksmīgi pasargāja no komunistiskās kolektivizācijas. Tā kā drāma norisinās bez asinsizliešanas un Eiropas apvienošanas un efektivitātes vārdā, par poļu zemnieku upuriem masu medijos netiek runāts daudz mazāk nekā par albāņu vai citiem padzītajiem.

Traģēdija ir tikpat neapturama kā tehnika. Polija ar 39 miljoniem iedzīvotāju ir vislielākā no kandidātvalstīm. Un nevienā citā vietā zemnieki nesastāda tik lielu daļu no iedzīvotāju kopskaita. Viņu nerentablajās saimniecībās joprojām ir nodarbināta apmēram ceturtā daļa darba spējīgo iedzīvotāju. Taču viņi saražo tikai 6% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Bez struktūrreformām Varšavai un Briselei draud izmaksu lavīna. Taču birokrātiem maz rūp sociālās un politiskās sekas, kādas sev līdzi nes lauku iedzīvotāju liktenis. Varšavas valdības, kas tik bieži mainās, ir rentabli privatizējušas pilsētas. Savukārt Brisele aizstāv rietumeiropeisko faktisko īpašumu un ignorē Austrumeiropas problēmas.

Spēcīgi subsidētais ES eksports rada lielus zaudējumus Polijas lauksaimniekiem.

"Vai Polijai ir jāiestājas ES?" — "Cik ātri vien iespējams. Man tikai ir bail, ka mēs kļūsim par kaut ko līdzīgu piektajam ritenim," saka kāds zemnieks, kuram ir paveicies. "Zemnieki nav iemācījušies savstarpēji cits citam palīdzēt, ne arī palīdzēt paši sev. Tagad mēs to mēģinām. Taču tas ir grūti. Daudzi joprojām nemeklē jaunas inciatīvas, bet veco vienlīdzību."

Taču vairums zemnieku, kuru šaurās aramzemes strēmeles kādreiz bija kā kolektivizācijas pretestības simbols, brīvās tirgus ekonomikas apstākļos ir kļuvuši par izmisīgiem valsts regulēšanas piekritējiem. Laiks laukos ir apstājies.

Pēc pagrieziena valdības Varšavā veicināja struktūrreformas īpaši izvēlētās ekonomikas nozarēs. Lauksaimniecība kalpoja tikai kā sociālais drošības tīkls. Daudzi strādnieki, kuri zaudēja darbu ogļu un tērauda rūpniecībā, atgriezās ciematos. Lauksaimniecībā nodarbināto skaits palielinājās par 10%. Šodien tur nepaturami aug bezdarbnieku skaits.

Dažkārt šķiet, ka arī ES iestādes līdz šim ir maz dzirdējušas par poļu zemniekiem. Acīmredzot tās nespēj iztēloties, ko nozīmēs, ja ES lauksaimniecībā nebūs nodarbināti vis 5%, kā pašreiz vidēji Savienībā, bet 26%.

Polijas lauksaimniecības ministrs Romans Jagielickis saka: "Ir jāatbalsta 400 000 zemnieku. Taču viņiem jau no paša sākuma ir jābauda tādas pašas tiesības kā pārējiem ES zemniekiem."

Taču ES par to neko negrib zināt. Poļu un pārējo kandidātvalstu lauksaimniekiem nebūs pieejams 15 dalībvalstu Savienības zemnieku ienākumu avots: tiešā palīdzība, kas 1992. gadā tika ieviesta kā kompensācija par garantēto cenu pazemināšanos. Tā sastāda lielu ES lauksaimniecības budžeta izdevumu daļu — 40 miljardu eiro gadā. Miljardi jaunajām dalībvalstīm līdz 2006. gadam nav ieplānoti. "Plikadīdām vajadzēs apmierināties ar drupatām," raksta "Sūddeutsche Zeitung".

Polijas liberāli konservatīvā koalīcijas valdība, kas iekšējo strīdu dēļ jau tāpat gandrīz nav rīcībspējīga, attiecīgi ved arī sarunas ar ES par lauksaimniecības iedaļu. Par laimi, viens no šīs grūtās nodaļas sarunu grupas dalībniekiem ir kompetentais Polijas lauksaimniecības eksperts un lauksaimniecības ministra vietnieks Jerži Pleva. "Mums jau tagad tiek uzkrauts pārāk daudz. Mūsu zemniekiem nedrīkst atņemt nevienas no tiesībām. Eiropas kopējā likumdošana nav nekāda ēdienkarte, no kuras var izvēlēties pēc patikas," saka Pleva.

Tieši lielie zemnieki iestājas par ceļu bloķēšanu. Divas trešdaļas pat grib piedalīties jaunā "zemnieku karā". Nekur Austrumeiropā konflikts starp pilsētām un laukiem, starp ieguvējiem un sarūgtinātajiem nav pieņēmis tādus apmērus kā Polijā.

Kristiana Šmite–Hauere