Lielais grāmatnieks Lauberē, Jelgavā un Prezidenta pilī

Ceļu uz Viļa Miķelsona grāmatu klēti Lauberē iestaigājuši daudzi lasītāji. To zina arī pasta ļaudis, jo grāmatas mērojušas šurp ceļu no Kalamazū, kur ir Viļa Miķelsona pastāvīgā dzīvesvieta. Patlaban lielais grāmatnieks kopā ar jaunāko dēlu Māri ciemojas pie māsas Lucijas Kalniņas un grāmatu klēts pārzines Daces Jansones Lauberē un tiekas ar draugiem no visiem Latvijas novadiem.

Piektdien, 15.septembrī, Vili Miķelsonu pieņēma Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš viesim pateicās par rosīgo iesaistīšanos Draudzīgā aicinājuma kustībā un interesējās par latviešu kultūras dzīvi Amerikā.

Vilis Miķelsons ciemojās arī “Latvijas Vēstneša" redakcijā, jo mūsu laikraksts bija pirmais, kas pirms diviem gadiem lasītājiem stāstīja par Lauberes grāmatu klēti.

— Esmu bijusi klāt, kad Dace mirdzošām acīm izsaiņo jūsu sūtījumus. Cik tādu lielu paku pa šiem gadiem esat sarūpējis?

— Uz Lauberi esmu atsūtījis 85 kastes ar grāmatām un gleznām, bet gandrīz tikpat daudz — uz dažādām citām bibliotēkām un skolām. Domāju, ka esmu atsūtījis četrus vai piecus tūkstošus grāmatu. Esmu pārliecināts, ka trimda nebūs mūžīga. Ar laiku latvieši atgriezīsies mājās. Un arī mūsu grāmatām un mākslas darbiem jāatgriežas Latvijā.

— Jūsu vārdu daudzina arī Garezera latviešu centrā, kur esat palīdzējis izveidot ļoti bagātu grāmatu krātuvi. Turklāt liela daļa grāmatu ir no jūsu personīgajiem krājumiem. Vai arī pats esat čakls lasītājs?

— Lasu diezgan daudz, sevišķi romānus. Mana mīļākā rakstniece ir Irma Grebzde. Bet mani sajūsmina grāmata kā tāda. Es nevaru izskaidrot, kā tas ir, bet grāmatas vilinājumu esmu izjutis kā lielu spēku jau kopš agras bērnības. Augu laukos. Mājās mums nekādas literatūras nebija. Ar kaunu jāatzīstas, ka astoņu gadu vecumā vienu grāmatu pat nozagu. Biju pie māsīcas ciemos, droši vien būtu varējis viņai palūgt, bet, ieraudzījis “Mazo jaunības teku” sējumiņu, nespēju to vairs izlaist no rokām.

Skolas gados biju čakls mazpulcēns, vienu otru grāmatu nopelnīju par labu darbu. Prezidents Kārlis Ulmanis kā balvu man uzdāvināja arī velosipēdu. Manu literāro gaumi audzinājuši daudzi labi skolotāji. Sevišķi labi atceros Veru Ozoliņu, kas divas reizes pārdzīvojusi izsūtījumu uz Sibīriju. Viņa man deva savas grāmatas, rosināja lasīt un mudināja arī rakstīt jaunatnes žurnālos.

Kad devāmies trimdā, jau ap 1946.gadu noorganizēju grāmatu galdu Vācijas bēgļu nometnē. Vēlāk pārceļoties uz Ameriku, vienīgā manta, ko vedu līdzi, bija divas kastes ar grāmatām.

Trimdā visiem bija kāre pēc latviešu romāniem un dzejas. Kad apmetāmies uz dzīvi Kalamazū, drīz vien noorganizēju grāmatu stūrīti. Piecdesmitajos gados kopā ar skolotāju un dzejnieku Arturu Kaugaru savācām grāmatas latviešu skolas bibliotēkai. Bet ap 1970.gadu mani ievēlēja Garezera skolas valdē. Kas tā par skolu, kad nav savu grāmatu! Savācām. Toreiz arī dzima nosaukums “klēts". Kāpēc lietot svešvārdu? Kā rudzus glabājam labības klētīs, tā gara maizi varam glabāt grāmatu klētī. Tur tas nosaukums iegājies, tālab arī Lauberē lūdzu nosaukt mūsu bibliotēku par grāmatu klēti.

Uz Viļa Miķelsona izlolotās grāmatu klēts trešās gadskārtas svinībām bija ieradušies ciemiņi no daudziem Latvijas novadiem. Sarīkojumu vadīja pazīstamais valodnieks, habilitētais zinātņu doktors Konstantīns Karulis, kas Viļa skolas gados bija Lauberes skolas pārzinis.

Ar lielu sirsnību Vili Miķelsonu godināja arī Jelgavā.

— Lauksaimniecības universitātē mani par daudz saslavēja. Pēc tam bija jādzer sirdszāles. Tur nu mani nopelni nemaz nebija tik vareni. Kad profesore Liene Dindone brauca uz Jelgavu strādāt, mums Amerikā bija savākti medikamenti un dažādas veterinārijas lietas pusmiljona dolāru vērtībā, bet nebija naudas transportam. Tad nu ar “Daugavas Vanagu” palīdzību to nokārtojām.

Jā, Vilis Miķelsons darbojas arī “Daugavas Vanagos” un atkārtoti ievēlēts par Centrālās valdes priekšsēdi Latviešu preses biedrībā, kas darbojas ASV, Austrālijā, Anglijā, Kanādā un Vācijā. Latvietības kopšana viņam ir dzīvesveids.

Attēlos: pie Valsts prezidenta — Māris Miķelsons, Dace Jansone un Vilis Miķelsons; Lauberes grāmatu klētī — mācītāja Vaira Bitēna ar savu dāvinājumu Bibeli (aizmugurē — Konstantīns Karulis).

Aina Rozeniece,
"LV" nozares redaktore
Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
un Māris Miķelsons