REFERĀTI

Raiņa politikas morāle un filozofija

Egīls Baldzēns, filozofs — priekšlasījums Raiņa 130.dzimšanas dienai veltītajā zinātniskajā konferencē, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, 11.septembrī

Liekas, ka daudz nemaldīšos, ja teikšu, ka Rainī mēs meklējam ne tikai Raini, bet arī Latviju, mūsu tautu, sevi pašu. Ja runājam par Raini, tad jebkurā referātā daudz kas paliek “aiz kadra”, daudz kas nozīmīgs. Es mēģināšu pasekot Raiņa domu pasaulei, viņa gara biogrāfijai. Rainim piemīt liels gara spēks, lai arī fiziski viņa veselība ir trausla. Ja atceramies Raiņa “lauzto priežu” tēlu, tad varam teikt, ka pats dzejnieks bija “nesalauztā priede”. Viņa dvēseles spēkiem piemīt intuitīva pārliecība, kurā vienojas griba, gars un prāts.

Kad domāju, par Raini, jūtu — esmu viņam parādā. Par maz vērības iznāk veltīt, ikdienas rūpēs un darbos ejot. Tāpēc ir labi, ka ir profesionāli Raiņa pētnieki, kas kārto šos mūsu parādus, bet paši mēs labi, ja ar procentiem tiekam galā.

Rainis ir meklētājs, kas nevairās no dzīves pretrunām, problēmām, šaubām un patiesību pārbaudes. Viņam augstākā autoritāte ir paša sirdsapziņa un pārliecība. Dzejnieks raksta tā, it kā tas būtu sacīts šodienai. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņš raksta mūžībai, tāpēc ka lielākā vērtība viņam ir personība, patnis.

Personībai ir nepieciešama sabiedrība, kurā tā var normāli attīstīties. Vismaz normāli! Taču robežas indivīda uzplaukumam pamatā nosaka sabiedrības attīstības pakāpe. Tāpēc Rainim sociālo problēmu loks ir personības interešu loks, tāpēc nepieciešama sociālo attiecību humāna pārveide!

Varbūt tieši tādēļ Rainis varēja sacīt sev nozīmīgos vārdus: “Ja es nebūtu politiķis, tad es nebūtu nekas!”

Rainis vienkārši apsteidz laiku. Arī kā politiķis, stratēģis. Daudzi aizvien vēl nezina, ka dažām Raiņa filozofiskajām atziņām ir pasaules 50 gadu līmenis, bet citām nozīme nav zudusi arī šobrīd...

Rainis patiesībā ir eiropeiskā virsotne Latvijā un latviskā gara virsotne Eiropā!

Tāpēc paradoksāli, ka Latvijā tik maz zina Raini. Kultūras vērtību meklējumos nedrīkstam paiet garām mūsu tautas gara mantām. Tāli, aplinkus ceļi, kurus skrejam Rietumeiropā, pasaulē, ir tikai tādi aizjūras dārgumi — garšvielas mūsu pašu kultūras raudzei!

Rainim politika ir tik vērta, cik tajā ir patiesības un morāles. Bez ideāliem, bez morāles politika pārvēršas par veikalu un top zema. Tā top sveša tautas interesēm un kā tāda — tā arī tiek vērtēta. Politika, kas kalpo šaurām interesēm, zaudē savu vispārnacionālo, vispārdemokrātisko jēgu.

Ne jau velti īsta politika ir principu un vērtību politika. Citādi tā pārvēršas par privātpolitiķu monopolu, kur valda “tikai organizēta barības iekarošana”, kur “katra lieta top zema!”

Rainis sīko grupējumu politikai, veikalam politikā pretstata politiku bez viltus un meliem – sirdsapziņas un pārliecības politiku! Tā nav tik ierastā politika ar blēdībām un intrigām, ar cīņu par mantu un ambīciju divkaujām.

Rainim politikai ir ne tikai sociālā dimensija. Ne mazāk spilgta ir tās nacionālā dimensija. Dzejnieks ir stingri pārliecināts: tauta ir dzīva būtne, organisms, kam piemīt dzīvības instinkts — neiznīkt, augt un attīstīt sevi.

Rainis: “Šo dzīvības dziņu tautā veicināt — materiāli, kulturāli, garīgi — ir augstākā tautas politika. Kurai šķirai piemīt vadošā loma tautā, tai jāved šī politika. Kura šķira interesējas par tautas lielām lietām un ne par saviem veikaliem vien, tā attīstās.”

Sava valsts tautai nozīmē labvēlīgākos apstākļus augšanai un attīstībai. Tāpēc nacionāla kultūras politika: tautas apziņas modināšana, apskaidrošana un spēcināšana — “tas ir augstākais darbs”, lai varētu “attīstīt tautu par nāciju!”

Rainis nenoliedz sociālo pretrunu nozīmi vienas tautas, nācijas ietvaros. Taču tautas kopīgās intereses stāv pāri atsevišķu šķiru interesēm un nav ar tām pretrunā. Šķiras ir ne tikai konkurenti, bet arī sadarbības partneri. 1915.gadā Rainis raksta: “Tautas labā jāstrādā kopā visām šķirām, arī māmuļnieks ir latvietis un cilvēks.” Brīvvalsts laikā Rainis šo domu attīsta par koalīcijas ideju — sociāldemokrātiem un pilsoniskajām aprindām ir jāsadarbojas, jāveido kopīga valsts politika. Šķiru auglīga sadarbība tikai stiprina tautu, demokrātiju un valsti!

Ja lielās valstis vēl var paļauties uz ārēju spēku, tad mazām valstīm ir jābūt iekšēji stiprām. Autokrātija, kas balstās uz ārēju spēku — vadoni, karaspēku, valdošajām aprindām, — ir maz piemērota nelielām tautām.

Arī kultūra autokrātijai ir tikpat lieka — tā ir vajadzīga vienīgi kā režīma ārējs laķējums. Rainim demokrātijas iekšējais spēks pastāv likumībā un kultūrā. Cik ir tās, tik arī ir demokrātijas...

Demokrātijas spēku ietekmē arī katra cilvēka izglītības un kultūras līmenis. Tāpēc demokrātijā ir grūti pārvērtēt izglītības sistēmas nozīmīgumu.

Rainis ir pārliecināts, ka kultūrai ir jāieņem ievērojama loma politikā. Viņš neatlaidīgi atgādina — ir jāatstumj malā šaurā, tīri veikaliskā politika, tās vietā ir jānāk kulturālai politikai, kuras “mērķis ir augstāka kultūra, cilvēka pacelšana”. Ir jāizkopj dvēsele, arī tas ir politikas uzdevums!

Raiņa Saeimas runa liecina: “Es domāju, ka politikā jautājums grozās ap lielām garīgām lietām. Es vienmēr saprotu politiku lielumā, un tādā ziņā tikai es esmu politiķis, citādi es piederu kā rakstnieks pie tās dzīves, kura specifiski garīga.”

Rainis atzīst: “Par maz cīņas, nepietiek, ka mēs cīnāmies par politiskās un saimnieciskās iekārtas pārgrozību vien un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsele nesekmēs pārvērsties ij ārējai iekārtai.” Tādēļ tieši kultūras darbs ir īpaši radošs, īpaši revolucionārs.

Neaizmirsīsim, ka dzejniekam dvēsele ir nemirstīga realitāte. Tā ir mūžība, kuras progress ir iespējams vienīgi kultūras, apgaismības darbā. Tieši dvēsele ir personības, patņa individualitātes satvars, tās neatkārtojamības glabātāja. Tāpēc Rainim personības vērtība ir nezūdošā — mūžības progress.

Runās, rakstos, darbos Rainis pastāvīgi vēršas pie visas sabiedrības, pie visas tautas, pie dažādu tautību Latvijas ļaudīm. Viņš skaidri zina — par maz ir runāt ar tautas vai sabiedrības daļu. Lai rosinātu sociāli vērtīgas pārmaiņas, tām ir jāgatavo visa sabiedrība. Lielā mērā tieši no tā ir atkarīgs pašu pārvērtību temps un raksturs. Progresa virzībai ir kā materiāli, tā garīgi nosacījumi. Ja materiālie veidojas vairāk vai mazāk spontāni, tad garīgo pamatā ir rūpīgs, mērķtiecīgs apgaismības darbs. 1912.gadā Rainis raksta: “Es gatavoju garīgu lauku, kurā var sēt propagandas sēklu, arī pilsoniskās aprindas..., ne vien proletariātu — zemi... Ar to tikai var uzvarēt.”

Vērtējot oficiālo politiku, Rainis atzīst, ka tā ne sociāldemokrātiem, ne pilsoniskajām aprindām nav ideālu augstumos: “Politika ar slēpšanu, pārspīlētiem urrā, neģēlību polemikā, melošanu... ir tā pati vecā birģeliskā un Machiavelli politika, kura der sīkām partijām un interešu grupām.”

Neraugoties uz trūkumiem, Rainis atzīst, ka LSDSP Latvijas brīvvalsts laikā ir augstas kultūras partija, kura politiskā cīņā nekad nav lietojusi dūres varu. “Ar kultūras līdzekļiem par kultūras mērķiem!” tā Rainis formulē sociāldemokrātu politiku.

Politiskā cīņa nedrīkst kļūt par zvēru cīņu. Rupja vara, nekulturāla cīņa maitā arī pretcīnītāju, maitā tautas raksturu. Vai demokrātijā cīņa ir cīņa ar dūri un šauteni? Vai mežonību var izmantot sev par labu?

Līdzekļi nav svēti un neaizskarami. To izvēle ir arī politikas izvēle. Rainis raksta: “Pašiem ir jāizšķiras, vai mums būt barbariem vai kulturāliem cilvēkiem, vai mums būt demokrātiem... vai... pretdemokrātiem?”

Rainis atzīst — politiskā cīņā ir zināma regula. Humanitāte. Tās pamats — vispārnacionāla, starpšķiru kultūra un morāle. Humanitāte — cilvēkmīlestība savu iekšējo saturu izvērš, padziļina Raiņa morāles filozofijā.

Rainis par savu mūža nopelnu uzskata to, ka viņš pārliecināja latviešu strādnieku: “Mums vajag savu valsti!” Latvijas demokrātijā viņš uzņēmās nepateicīgo starpnieka misiju starp pilsonību un strādniecību. Tieši tādēļ viņu tik bieži nesaprata un negribēja saprast. Tieši tādēļ viņš saņēma tik daudz rūgtu pārmetumu un nievu.

Rainis ir politiķis un ne tik daudz tāpēc, ka ir Satversmes sapulces, Saeimas deputāts vai izglītības ministrs, bet vispirms jau tāpēc, ka viņš ir principu politiķis, kam ir kas nozīmīgs sakāms gandrīz par katru tautai izšķirīgu jautājumu, tāpēc viņš patiesi ir tautas — un valsts — vīrs, politiķis, kas pats sev uzliek pienākumus un pats tos arī pilda! Laikam jau tāpēc Rainis varēja teikt: “Ja es nebūtu politiķis, tad es nebūtu nekas!”

Miķelis Valters — goda vīrs un politiķis — atzīst Raini par “tikuma aristokrātu". Un tāds viņš arī bija dzīvē un politikā! Miķelis Valters raksta: "Par sevi saku — jā, metiet akmeņus!" Par Raini: "Nē!...Rainis bija iedzīvojies Faustā, bet ar to pašu skepsi...” Un arī mums, latviešiem, ir jādod sava atbilde uz Šekspīra mūžīgo jautājumu: "Būt vai nebūt!" Jādod gan šodien, gan rīt!