Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Tikai brīvībā ir radoša kultūra" - Rainis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.09.1995., Nr. 138 (421) https://www.vestnesis.lv/ta/id/36726

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts prezidents - Latvijas Tautas frontes 7.kongresam. Valsts prezidents - mācību priekšmetu starptautisko olimpiāžu dalībniekiem. Valsts prezidents - starptautiskā filatēlijas izstādē.

Vēl šajā numurā

12.09.1995., Nr. 138 (421)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Tikai brīvībā ir radoša kultūra" — Rainis

1995.gada 11.septembris

Trīsdesmitie Dzejas svētki Latvijā sākušies. Raiņa muzejā. Pie Raiņa pieminekļa

Šajā rudenī, kad Rainim aprit 130. un Krišjānim Baronam — 160. dzimšanas diena, Latvija trīsdesmito reizi svin dzejas svētkus. Dzejnieki, literatūras zinātnieki un grāmatizdevēji tiekas ar lasītājiem, muzejos tiek atklātas jaunas ekspozīcijas, skan dzīvais dzejas vārds.

Neparasti daudz interesentu pulcināja zinātniskā konference par Raini kā dzejnieku un politiķi, kas pirmdien, 11.septembrī, notika Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Aplūkojot dažādus Raiņa personības veidošanās aspektus un analizējot viņa daiļradi saistībā ar politisko darbību, literatūras zinātnieki Saulcerīte Viese, Gundega Grīnuma un Benedikts Kalnačs, filozofs Egīls Baldzēns un LU lektors Ojārs Lāms īpaši akcentēja Raiņa tiecību uz humānismu, harmoniju, nācijas vienotību. Kā atzīmēja muzeja direktore Māra Eņģele, līdztekus Raiņa personības un mākslas aizvien dziļākai izpētei allaž svarīgs būs mūsu lielā klasiķa daiļrades popularizēšanas darbs, lai Raini saprastu aizvien lielāka sabiedrības daļa.

Dzejas sarīkojumu pie Raiņa pieminekļa vadīja pazīstamais latviešu dzejnieks no Zviedrijas Juris Kronbergs. Uzticot “Latvijas Vēstnesim” savas uzrunas manuskriptu, viņš laipni atļāva to koriģēt un īsināt. Tomēr publicējam nesaīsinātu. Uzrunājot daudzos dzejas svētku viesus, Juris Kronbergs teica:

— Jūsu Ekselences! Kolēģi! Dāmas un kungi!

Man bija iespēja pirmo reizi piedalīties dzejas dienās 1988.gadā. Dažas dienas pirms LNNK saieta Arkādijas parkā, pāris nedēļas pirms Tautas frontes dibināšanas. Kopā ar zviedru rakstnieku delegāciju mēs toreiz spērām pirmos soļus Zviedrijas un Latvijas literātu sadarbībā. Toreiz pirmo reizi viesojos arī sava tēva dzimtajā pilsētā Liepājā. Tie bija dziedošās revolūcijas paši pirmsākumi. Situācija bija tik dramatisma pilna un politizēta, ka mēs vairāk runājām par aktualitātēm nekā par literatūru. Tomēr abu valstu rakstnieku savienības noslēdza līgumu par stipendijām, lai rakstniekiem dotu iespēju viesoties un strādāt vieniem pie otriem. Toreiz zviedri par latviešiem zināja visai maz un latviešiem šķita, ka Zviedrija atrodas kaut kur aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem.

Tagad atskatoties, tas viss šķiet esam aiz kāda cita laikmeta robežas. It kā pats Laiks būtu bijis ieslogots aiz dzelzs priekškara. Aizvakar Liepājas pamestajā kara ostā, kurai noņemts slepenības plīvurs, redzēju tā laika pēdas: tukšas, izlaupītas, nodegušas, sagruvušas mājas, spoku pilsētu, kur pat grūti iedomāties, ka tajā dzīvojuši cilvēki. Pamestā kara osta ir liecība par kādu neprātīgu atvēzienu, kas it kā apturēts pusceļā.

Es uzaugu Stokholmā un Raini jau agri uztvēru kā realitāti. No Londonas bija atbraucis režisors Jānis Zariņš, lai iestudētu viņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Pēc visai intensīvas pierunāšanas, kur galvenie runātāji bija Jānis Grīns, Jānis Kārkliņš un Artūrs Bērziņš, mans tēvs piekrita spēlēt Uldi. Mēģinājumi bieži vien notika mūsu dzīvoklī. Tā es jau agrā bērnībā bez īpašas piepūles varēju citēt Raini.

Kāda cita atmiņa saistās ar “Daugavas” izrādi Stokholmas Latviešu teātrī. Vajadzējā tā sauktās tautas masas. Šim uzdevumam piemēroti statisti bija Stokholmas latviešu basketbolisti. Vajadzēja uzskriet uz skatuves pie nonīkušajiem latvjiem ar saucienu “Ko jūs guļat!”. Nedaudz mainot uzsvaru, mūsu basketbolistu barvedis panāca negaidītu efektu, “Ko jūs guļat!” vietā iesaukdamies: “Ko? Jūs guļat?”

1962.gada vasarā kopā ar vecākiem devāmies uz Kastaņolu, lai Raiņa un Aspazijas fonda uzdevumā nogādātu tur tēva gleznoto Raiņa un Aspazijas dubultportretu. Uzzinājusi, kas mēs esam un kāds mūsu uzdevums, saimniece izplūda sajūsmā un sirsnībā, neļaudama mums maksāt ne par vakariņām, ne par naktsmājām. Viņa pastāstīja, ka, maza meitene būdama, redzējusi Raini un Aspaziju. Neatceros, ko viņi stāstīja, bet tas, ka biju vietā, kur Rainis un Aspazija dzīvojuši, un runājos ar cilvēku, kas viņus atcerējās, man abus trimdiniekus padarīja reālāk uztveramus. Tas veidoja arī manu sapratni par to, ka tā latviešu trimda, kurā es biju piedzimis, nebija pirmā mūsu tautas pieredzē. Ievērojot savu emocionālo pieredzi, es sāku domāt arī par to eksistenciālo telpu, kas ir trimda. Un es domāju, ka Rainis pēc Piektā gada šajā eksistenciālajā telpā — trimdā — palika visu savu atlikušo mūžu.

Viņa filozofiskos meklējumus, tiekšanos pēc humānisma un universālisma es uztveru arī kā tādas telpas meklējumus, ko viņš varētu izjust kā mājas. Viņa mākslai bija jābūt durvīm, caur kurām varētu iekļūt šajās mājās. Rainis sevišķi skaudri dabūja izjust to, par ko liecinājuši daudzi mākslinieki — trimdas sajūtu kā mākslas priekšnosacījumu, it kā smagu maksu par dāvanu radīt mākslu.

Šīs Raiņa eksistenciālās situācijas politiskais skaidrojums būtu meklējams šķietamā pretstatā starp nacionālo un internacionālo. Tas ir šķietams pretstats, jo šie jēdzieni viens otru neizslēdz, bet gan papildina viens otru. Ja vārdam “internacionālisms” šodien šķiet slikta pieskaņa, varam lietot terminu — starptautiskie kontakti vai mijiedarbe. Pašlaik pasaulē kultūras izolācija vispār nav iespējama. Darbošanās šādā virzienā var izraisīt tikai vieglu smīnu.

Aizvakar Liepājā Zviedru akadēmijas loceklim dzejniekam Šelam Espmarkam vaicāja, vai Zviedrija, ieejot Eiropas Savienībā, nezaudēs savu identitāti. Viņš atbildēja: “Mēs, protams, turpināsim kopt un attīstīt savu kultūru, savu valodu, un citi par to mūs cienīs.” Pēdējos gados mēs esam daudz runājuši par atgriešanos Eiropā. Šodien mēs varam sacīt — mūsu atgriešanās Eiropā ir notikusi. Mēs jau esam atgriezušies. Gribam vai negribam, tas ir jau noticis fakts, ar kuru mums jārēķinās. Tas var mums sagādāt gan prieku, gan arī rūpes, jo mums jāpiemērojas tam Eiropas sadzīves veidam, kas piecdesmit gadus veidojies bez mūsu klātbūtnes. Mums jāpiemērojas dažādiem starptautiskiem noteikumiem un likumiem. Tas nekad nav viegli. Kontakti ar citiem var izraisīt prieku un arī bailes. Jo mums pašiem jāizlemj, ar ko un kādā veidā mēs vēlamies sevi parādīt citiem. Mēs nevaram citiem jautāt — “Ko jūs no mums gribat redzēt?”, jo citiem nav tik lielu zināšanu par mūsu kultūru, lai to izlemtu. Stādīt sevi priekšā citiem — tas ir liels izaicinājums mums pašiem.

Citu skatiens uz mums arī pašiem mums palīdz labāk saredzēt sevi. Bet reizēm tāda atklāsme var būt nežēlīga. Varbūt dažos aspektos pat sagrūs izolācijā radušās leģendas par ģenialitāti un vienreizīgumu. Ir un būs arī gadījumi, kas palīdzēs mums labāk ieraudzīt pašu vērtības. Bet mums šis ceļš nav un nebūs jāiet vieniem pašiem. Mēs to ejam kopā ar Igauniju un Lietuvu. Un aizvien vairāk — kopā ar mūsu kaimiņiem — Ziemeļvalstīm. Ar savu ģeogrāfisko stāvokli, vēsturi, kultūru, arī ar savu lielumu un demokrātiskajām tradīcijām mēs varam izveidot spēcīgu komandu šajā pasaules nostūrī. Kulturāli mēs bagātinām viens otru. Politiski mēs papildinām viens otru. Varu minēt dažus piemērus attiecībā uz dzeju: pērn Zviedrijā iznāca dainu izlase, nākamā gada sākumā tāda iznāks Norvēģijā. No latviešu dzejniekiem Baltijā un Ziemeļvalstīs visai plaši pazīstami ir Vizma Belševica, Knuts Skujenieks un Imants Ziedonis, arī Uldis Bērziņš un Māris Čaklais. Viņi visi mums šodien lasīs savus dzejoļus.

Tīri kultūrpolitiski mūsu uzdevums ir panākt, lai mūsu labākie dzejnieki kļūtu tikpat pazīstami Baltijā un Ziemeļvalstīs, cik pie mums ir pazīstami un tulkoti šo valstu labākie autori. Mums vairāk nekā līdz šim jātulko un jāizdod lietuviešu un igauņu rakstnieku darbi. Jo nedrīkst būt tā, ka mēs dzirdam kādu čukstam Ņujorkā, bet nedzirdam kādu kliedzam Viļņā vai Tallinā.

Simboliskai manifestācijai es uzaicināju Baltijas un Ziemeļvalstu vēstniekus piedalīties šajos svētkos un nolasīt savā valodā kādu dzejoli no savas tautas “Raiņa”. Es vēlētos, ka turpmāk mūsu dzejas dienās vienmēr piedalītos arī pa dzejniekam no katras Baltijas un Ziemeļvalsts.

Šis moments simbolizē vēl vienu lietu: diplomātija un kultūra var visai labi sadarboties. Mēs šo aspektu varētu ņemt vērā un attīstīt vēl mērķtiecīgāk nekā līdz šim. Mēs vēl neražojam tādas pasaules klases preces kā “Volvo” vai tetrapakas, bet mums ir kultūras izpausmes visaugstākajā starptautiskajā līmenī. Pie tādām pieder arī mūsu dzeja. Mūsu labāko dzejnieku darbi un augstākās izpausmes arī citās kultūras jomās spēj dot estētisku un emocionālu pārdzīvojumu cilvēkiem visās zemēs. Kultūra ir Latvijas labākā eksportprece. Kultūra ir labākais Latvijas tēls ārzemēs.

Pirms dodu vārdu kaimiņvalstu pārstāvjiem, es savu uzrunu pabeigšu ar Raini, ar rindām, kas rakstītas 1921.gadā:

 

“Brīvības gars bij tas, kas izrāva latvju tautu no verdzības un svešnieku jūga un uzcēla mums jaunu valsti; brīvības gars būs arī tas, kas mūs vienīgais pasargās no jaunas verdzības un uzturēs mūsu valsti. Tikai brīvībā ir radoša kultūra. Būs nebrīvība un nekultūra, nebūs Latvijas. Mūsu jaunā valsts var būt tikai tautas pašas valdīta, augstākā radošā kultūras gara vadīta tautas valsts, t.i., demokrātiska republika, un kā tāda iet pretim spožai nākotnei.”

 

Dānijas vēstnieks Maikls Mecs Merhs lasīja savas zemes klasiķa Johannesa Vilhelma Jensena liriski drastisko poēmu “Pie brokastu galda”, Igaunijas vēstnieks Tomass Tīvels bija izvēlējies Juhana Līva dzejoli “Nākotne”, islandiešu students Ingvars Gīslasons, ar kuru ļoti labi var sarunāties arī latviski,— Gudmunda Bledparta dēla dzejoli “Mūsu pils”, Lietuvas vēstnieks Rimants Karazijs — Solomejas Neris lirisko dzejolīti par ziedošo dievkociņu, Norvēģijas vēstnieks Knuts Torasens — Bjernstjernes Bjernsona filozofisko poēmu “Brīnos es, ko ieraudzīšu”, Somijas vēstniecības padomniece Anija Būmane — Alekša Kivi “Tālo mežu” un Zviedrijas vēstnieks Andreass Adāls — Vernera fon Heidenstama dzejoli par mājām.

Savus darbus lasīja Vizma Belševica, Uldis Bērziņš, Māris Čaklais, Knuts Skujenieks un Imants Ziedonis.

Muzikālu hepeningu cēla priekšā Juris Kulakovs. No Raiņa bagātīgā aforismu pūra viņš bija izraudzījies gan tādas aktuālas atziņas kā “labāk turēt muti nekā runu”, gan pusaizmirsto pasaku par divām māsām. Tā bagātā māsa — mīla, tā nabagā — patmīla. Un kā rezumējums visam — “Dodot gūtais neatņemams!”

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!