Kas palīdzēs pārvarēt sevi: tabletes vai alkohols

Prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Apmēram 64% Latvijas iedzīvotāju izjūt nervozitāti vai iekšēju nemieru, tajā skaitā ap 20% (katrs piektais!) diezgan daudz vai pat ļoti daudz. Vairāk nekā puse pazīst, kas ir saspringtība un uzbudināmība, katrs otrais ir biežāk vai retāk cietis no galvassāpēm vai nomāktības, katrs trešais zina, kas ir bezmiegs. Kā rīkoties? Sākumā katrs mēģina šos simptomus pārvarēt, ignorēt. Ja tas neizdodas, jāmeklē tabletes. Otra iespēja - alkohols.

Dati par neiroloģisku simptomu izplatību

Vēl nav aparātu, kas pareizi izmērītu, cik liels ir cilvēka iekšējais nemiers vai nomāktība, cik dziļš mazvērtības komplekss un cik smaga depresija. Tas nav tik vienkārši, kā izmērīt asinsspiedienu. Šādos gadījumos joprojām liela nozīme ir pašu cietēju pašvērtējumiem. Tādu simptomu esamību katrs var konstatēt samērā viegli un droši, bet to smaguma novērtējums gan būs subjektīvāks. Cits ar pirmajiem simptomiem dosies pie ārsta un žēlosies pilnā balsī, cits - cietīs līdz pēdējam un klusēs. Tomēr iedzīvotāju aptauju rezultātā iegūtajiem datiem par neiroloģiskajiem traucējumiem ir lielāka nozīme nekā par citiem slimību veidiem, kur ticamāki varētu būt medicīnas (ārstēšanas iestāžu) statistikas dati.

Iedzīvotāju dzīves apstākļu pētījumā, ko 1999. gadā veica CSP kopā ar Norvēģijas pētniekiem, reprezentatīvas gadījumizlases respondentiem uzdeva jautājumu par simptomu biežumu, kuri traucēja pēdējās nedēļas laikā (uzskaitot raksturīgākos simptomus, kas noskaidroti iepriekšējo izmēģinājuma aptauju laikā). Atbildes pats par sevi sniedza viens 18 gadu vecs vai vecāks mājsaimniecības loceklis, kurā notika pētījums. Tiklab mājsaimniecība, kā šis aptaujājamais mājsaimniecības loceklis tika izraudzīts gadījumizlases ceļā, izlasei aptverot visu Latvijas teritoriju.

Kā redzams 1. tabulā, visizplatītākie neiroloģiskie un emocionālas dabas traucējumi ir nervozitāte un iekšējs nemiers, saspringtība un uzbudinājums, galvassāpes, uztraukums par kaut ko nenoteiktu, nomāktība. Šos simptomus izjūt 48-64% no pieaugušajiem iedzīvotājiem. Tādi simptomi kā bezmiegs, mazvērtības sajūta, bailes bez iemesla traucē 23-38% iedzīvotāju.

Lielākā daļa respondentu, kas šos simptomus ir novērojuši, atzina, ka to ir nedaudz, parādās neregulāri un daudz netraucē. Tomēr ap 15-20% iedzīvotāju no šādām kaitēm cieš diezgan daudz vai pat ļoti daudz. Retāk izplatīts ir mazvērtības komplekss un bailes bez iemesla vidēji smagā vai smagā formā. Var pieņemt, ka šādiem cilvēkiem ir nepieciešama ārstēšana. Smagākajos gadījumos respondenti ir sūdzējušies par vairākiem no minētajiem simptomiem vienlaikus. Tad jau var runāt par nopietnu saslimšanu.

Veselības traucējumi un zāļu lietošana

Tiem pašiem respondentiem jautāja arī, vai pēdējo 6 mēnešu laikā ir lietojuši sedatīvus vai nervus nomierinošus līdzekļus vai zāles pret psiholoģiska rakstura traucējumiem.

Izrādījās, ka regulāri šādus līdzekļus lieto 8-9% iedzīvotāju, bet dažreiz (pēc vajadzības) - 20-21% (2. tabula).

Salīdzinot šos skaitļus ar atzīmēto traucējumu biežumu (1. tabula), var vērtēt, ka zāles regulāri lieto tie, kuriem traucējumu ir ļoti daudz vai tie ir vairāki, bet neregulāri - tie, kuriem traucējumu ir diezgan daudz. Vairums no tiem, kuriem traucējumu ir nedaudz, specifiskus medikamentus nelieto. Spriežot pēc vispārējām tendencēm, zāļu lietošanas izplatība atbilst vajadzībām. Saprotams, ir daudz izņēmumu. Ir cilvēki, kuri meklē zāles, sajūtot pirmos simptomus, kas varētu būt priekšlaicīgi, un ir tādi, kas neārstējas līdz pilnīgam nervu sabrukumam, diemžēl arī tādēļ, ka nespēj samaksāt par zālēm un vizītēm pie ārsta.

Vērtējot pa dzimumgrupām, lielāka nosliece lietot medikamentus ir sievietēm, mazāka - vīriešiem. Nedomājam gan, ka vīrieši būtu pacietīgāki. Vienkārši tad, kad sieviete iemet mutē tableti, vīrietis - glāzi alkohola vai aizsmēķē cigareti. Pētījums parādīja, ka alkoholiskos dzērienus vīrieši lieto biežāk nekā sievietes un arī smēķētāju starp vīriešiem ir vairāk.

Kā iegūst sedatīvos līdzekļus

Lielākā daļa iedzīvotāju, kuri lieto sedatīvos medikamentus, tos visus vai vismaz lielāko daļu iegādājas pēc ārsta receptēm. Tomēr vairāk nekā trešdaļa tos iegādājās citādi, tātad bez receptēm. Jāatzīmē, ka 1999. gadā, kad notika aptauja, diezgan daudz šīs grupas medikamentu, tāpat dažas efektīvas miegazāles, varēja pirkt aptiekās bez receptēm.

Kā negatīva parādība jāvērtē tā, ka bez ārsta kontroles nervu līdzekļus lieto galvenokārt jauni cilvēki 18-24 gadu vecumā. Vairāk nekā divas trešdaļas no viņiem nervu līdzekļus ir iegādājušies, apejot recepšu sistēmu. Starp viņiem varētu būt arī tādi, kas šos medikamentus lieto nevis lai novērstu veselības traucējumus, bet lai kāpinātu labsajūtu. Tomēr nomierinošie līdzekļi tam ir maz piemēroti. 2000. gadā bezrecepšu psihotropo vielu un zāļu tirdzniecība aptiekās ir drakoniski ierobežota. No vienas puses, it kā būtu jāatzīst mediķu centība, bet, no otras, var izteikt arī iebildumus.

Vispirms vajadzētu nodrošināt pilnīgu pacientu informāciju. Es kā "Latvijas Vēstneša" lasītājs pēdējo par šo tēmu esmu pamanījis "Noteikumus par nelegālā apritē esošo narkotisko un psihotropo vielu un zāļu iedalījumu apmēriem" (2000. gada 11. oktobrī). Būtu loģiski, ka pacients, jūtot vajadzību pēc kādām zālēm, ieskatās šajā dokumentā, praktiski - tā 3. pielikumā. Ja vajadzīgās zāles tur minētas, jāiet pie ārsta, ja ne - var iet tieši uz aptieku. Tomēr, aizejot uz aptieku, izrādās, ka tāpat par naudu vien nedod arī daudz ko citu. Kāds tam pamats, kāpēc papildu ierobežojumi nav publicēti "Latvijas Vēstnesī"?

Un pēc būtības, vai tik plaši ierobežojumi ir vajadzīgi? Vai tiešām tādi vēl pirms gada bezrecepšu miega līdzekļi kā Imovane ( Zopiclonum ) un Stilnox ( Zolpidem ) un vienkāršākie sedatīvie līdzekļi ir kļuvuši tik bīstami veselībai? Salīdzinājumā ar alkoholu un tabaku, kuru tirdzniecībai valsts mērogā nav noteikti nekādi ierobežojumi!

Par to, vai lietotāja veselībai bīstamāks ir alkohols vai vieglākās miegazāles, gribētos lasīt medicīnas speciālistu komentāru. Kas ir bīstamāks sabiedrībai, nav jākomentē. Iedzēris miegazāles, cilvēks guļ un nevienu neapdraud. Toties lielākā daļa huligāniska rakstura noziegumu notiek alkohola reibumā.

Lasot un uzzinot par jauniem un arvien stingrākiem rīkojumiem, kas ierobežo medikamentu tirdzniecību, rodas jautājums, kāpēc nav neviena valsts mēroga ierobežojuma tirdzniecībai ar alkoholu. Var rasties secinājums, ka alkohola un tabakas izstrādājumu ražotājiem un lieltirgotājiem vienkārši ir vairāk līdzekļu savu preču lobēšanai.

Pārpratumu novēršanai jāuzsver, ka šajā rakstā nav runa par īstajām narkotikām, kuras nelieto slimīgu simptomu novēršanai vai mazināšanai, bet garastāvokļa "uzlabošanai" (vismaz sākumstadijā, skat. iepriekš minēto noteikumu 1. un 2. pielikumu). Tās parasti nemeklē aptiekās, bet klubos, diskotēkās, krodziņos un īpašās "točkās".

Tableti vai alkoholu

Pastāstīšu par kādu man tuvu cilvēku jau tālajos kara un dubultokupāciju gados. Viņš bija parasts vīrietis, kurš domāja par sevi un par ģimeni, tikai saviesīgos gadījumos iedzēra pa glāzītei, nekad nenonākot "zem galda".

Un tad pēkšņi darba konflikts ar kārtējās varas vietvalžiem. Toreiz nepiedraudēja ar atbrīvošanu no darba. Vieglākais soda mērs - izsūtīšana, smagākais - nošaušana. Abi draudi bija viegli izpildāmi, un šis cilvēks pāris mēnešus gaidīja vienu un otru.

Pirmskara, kara un vēl pirmajos pēckara gados par nervus nomierinošiem līdzekļiem laukos neviens neko nezināja. Zināja tikai par baldriāna sakņu uzlējumu. Tas palīdz, bet tikai pavisam vieglos gadījumos. Ar ko nomākt nāves briesmas, kuras ir ilgstošas un reālas, bet varbūt ies arī garām? Kāda aktīva rīcība, kā jūrniekam vētrā pie kuģa stūres, nav iespējama. Atliek pasīvi gaidīt briesmīgo un nenovēršamo.

Toreiz augošo šausmu sajūtu nomāca ar alkoholu. Cilvēks, par ko rakstām, sāka regulāri lietot pašbrūvēto, dzerot līdz apziņas aptumsumam. Apmēram mēneša laikā viņš kļuva alkoholiķis, un pāris reizes novēroju pat alkohola delīrija pazīmes. Kas notiktu tālāk, ja tā turpinātos? Visu pārtrauca reāla apcietināšana. Viņš nonāca tur, kur par alkoholu labāk nedomāt, kur jādomā, kā tikt pie maizes kumosa...

Kad pēc piecpadsmit gadiem šis cilvēks atgriezās Latvijā, alkoholiķis viņš nebija, tomēr, ja iznāca ar kādu sastrīdēties, ierāva krietnu glāzi baltā, iekrita gultā un segu pār galvu...

Tagad izsūtīšana nevienam nedraud. No nošaušanas var nebaidīties pat visbriesmīgākais noziedznieks, kura necilvēcība iziet ārpus sapratnes robežām. Vai tagad cilvēkiem ir vajadzība "aizbēgt" no dzīves realitātes?

Citiem vārdiem, vai nomierinoši līdzekļi ir jāmeklē tikai tiem, kuru nervozitāte, nemiers, bailes, nomāktība, bezmiegs rodas pats no sevis, precīzāk - no slimības, kurai ir medicīnisks raksturs? Šādos gadījumos ārsti noteikti izrakstīs vajadzīgās zāles un atrunās no alkohola.

Bet kā rīkoties "sociālo slimību" gadījumā? Vīrietis ir atlaists no darba, ilgstoši darba meklējumi nedod rezultātus. Viņš redz, ka ģimene pakāpeniski nonāk nabadzībā, draud izirt, bet nespēj palīdzēt. Šādām diagnozēm ir pat izdomāts jauns skaistvārds "sociālā impotence". Kā to pārciest - ar zālēm, vai alkoholu?

Zinu kādu vientuļo māti, kura strādā divās darbavietās, naktīs neizguļas, ir jau apmainījusi savu dzīvokli pret mazāku, tomēr jūt, ka pēc obligāto maksājumu nokārtošanas pārtikai vairs nepietiek. Ne sev, ne dēlam. Sūdzas par smagu depresiju. Vai tā vēl ir sociāla depresija vai jau medicīniska? Kā jau vairums sieviešu, viņa neizvēlas alkoholu, bet tabletes.

Kā jūtas ģimenes, kuras jau ir noklausījušās tiesas spriedumu par izlikšanu no dzīvokļa bez citas apdzīvojamās platības ierādīšanas? Kuras gaida ierodamies tiesu izpildītāju un bruņotus vīrus. Cik šāda izlikšana tieši uz ielas atšķiras no izsūtīšanas? Vai neatļauta iemitināšanās kādā pamestā, neapdzīvotā un neapsildītā graustā ir daudz labāka nekā dzīve Sibīrijas barakā? Par to var diskutēt. Tādi skati ir rādīti televīzijā.

Ko šādiem sociāliem slimniekiem ieteiktu ārsts? "Ķepuroties", kamēr nonāk uz "zaļa zara"? Bet, ja "ķepurošanās" ieilgst un nedod rezultātus, ja sociālā slimība pāriet medicīniskā? Autors domā, ka tablešu paciņa nav izeja, tomēr labāks pagaidu risinājums nekā šņabja pudele. Būtu ļoti vēlams, ja šo sarunu turpinātu kāds ārsts psihologs vai psihiatrs un aprādītu, kas ir mazāks ļaunums - tabletes vai alkohols.

1. tabula

Simptomu biežums, kuri traucēja pēdējās nedēļas laikā, no respondentu skaita, procentos

2. tabula

Iedzīvotāju īpatsvars, kuri pēdējo 6 mēnešu laikā lietojuši sedatīvus vai nervus nomierinošus līdzekļus, procentos