• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sabiedrības integrācija Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.03.2000., Nr. 113/114 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3562

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mūsu ražojumi ceļā uz pasaules tirgu

Vēl šajā numurā

29.03.2000., Nr. 113/114

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sabiedrības integrācija Latvijā

Valsts programmas koncepcija

Saturā

Ievads "LV", 113/114.nr., 4.lpp.
Pirmā nodaļa
Pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija "LV", 113/114.nr., 4.lpp.
I. Pilsoniskās līdzdalības un politiskās
integrācijas mērķi "LV", 113/114.nr., 4.lpp.
II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 113/114.nr., 4.lpp.
1. Līdzdalība "LV", 113/114.nr., 4.lpp.
2. Nevalstiskās organizācijas "LV", 113/114.nr., 4.lpp.
3. Repatriācija, migrācija un sadarbība
ar tautiešiem ārzemēs "LV", 113/114.nr., 4.lpp.
III. Galvenie rīcības virzieni "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
1. Līdzdalība "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
2. Nevalstisko organizāciju darbības
vides uzlabošana "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
3. Repatriācija, migrācija un sadarbība
ar tautiešiem ārzemēs "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
Otrā nodaļa
Sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
I. Sabiedrības sociālās un reģionālās
integrācijas mērķi "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
1. Sociālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
2. Reģionālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
III. Galvenie rīcības virzieni "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
1. Sociālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
2. Reģionālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
Trešā nodaļa
Izglītība, valoda, kultūra "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
I. Sabiedrības integrācijas mērķi izglītībā,
valodas un kultūras politikā "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
1. Izglītība "LV", 113/114.nr., 5.lpp.
2. Valoda
3. Kultūra
III. Galvenie rīcības virzieni
1. Izglītība
2. Valoda
3. Kultūra
Ceturtā nodaļa
Informācija
I. Informācijas pilnveidošanas mērķi
II. Situācijas un problēmu apraksts
1. Masu saziņas līdzekļi
2. Zinātniskais atbalsts
III. Galvenie rīcības virzieni
1. Masu saziņas līdzekļi
2. Pētniecības darba virzieni
Piektā nodaļa
Īstenošanas mehānismi
I. Mērķi
II. Situācijas un problēmu apraksts
III. Galvenie rīcības virzieni
Nobeigums
Par koncepcijas autoriem
1999.gada 18.februārī ar Ministru prezidenta rīkojumu Nr.46 tika apstiprināta programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" šāda vadības grupa.
Vadības grupas vadītāja:
Eiženija Aldermane - Naturalizācijas pārvaldes priekšniece
Vadības grupas locekļi:
Mārcis Ločmelis - Nacionālās Radio un televīzijas padomes
priekšsēdētāja padomnieks juridiskajos jautājumos
Juris Lorencs - Ministru prezidenta padomnieks
Jānis Mažeiks - Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautisko
organizāciju departamenta Starptautisko organizāciju
un humanitāro jautājumu nodaļas vadītāja vietnieks
Aija Priedīte - Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības
vienības priekšniece
Oļģerts Tipāns - Valsts prezidenta padomnieks tautību jautājumos
Elmārs Vēbers - Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības stratēģijas
departamenta Analīzes nodaļas vadītājs
Linda Zīverte - Labklājības ministrijas Sociālās politikas attīstības
departamenta direktora vietnieka pienākumu izpildītāja
Ekspertu darbs notika pēc šādiem principiem:
1) eksperti-autori, kuri ir attiecīgo sadaļu darba grupu vadītāji;
2) eksperti-līdzautori, kuri piedalās sadaļu rakstīšanā;
3) eksperti-konsultanti, kuri piedalās sadaļu apspriešanā.
N. Sadaļa Eksperts- Eksperti-līdzautori
p.k. autors
1. Ievads M.Kūle I.Apine, E.Vēbers, O.Tipāns
2. Izglītība B.Pētersone G.Catlaks, I.Maslo
3. Valoda A.Priedīte I.Druviete, T.Liguta
4. Kultūra A.Tabūns L.Dribins, V.Virtmane
5. Pilsoniskā līdzdalība E.Aldermane N.Muižnieks, R.Āboltiņš
6. Repatriācija, migrācija un E.Vēbers S.Āboltiņa, L.Kovaļevska
sadarbība ar tautiešiem
ārzemēs
7. Informācija O.Tipāns E.Vēbers, A.Celma
8. Nevalstiskās organizācijas E.Leitis A.Jākobsone, A.Kamenska
9. Reģionālie aspekti J.Lorencs E.Zalāns, A.Liepiņš
10. Zinātniskais nodrošinājums E.Vēbers L.Dribins, I.Druviete
11. Īstenošanas mehānismi J.Briede E.Aldermane, I.Indāns
12. Sociālā integrācija J.Krūmiņš M.Pavasare, A.Jākobsone
Koncepcijas redaktori:
1. Satura redaktors: Elmārs Vēbers - LU Filozofijas un socioloģijas institūta
vadošais pētnieks
2. Juridiskais redaktors: Gunārs Kusiņš - Saeimas Juridiskā biroja vadītājs
3. Valodas redaktore: Selga Kaņepe - žurnāla "Ieva" korektore
Eksperti-autori:
1. Eiženija Aldermane - Naturalizācijas pārvaldes priekšniece
2. Jautrīte Briede - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore
3. Maija Kūle - akadēmiķe, Latvijas Universitātes Filozofijas un
socioloģijas institūta direktore
4. Baiba Pētersone - Izglītības un zinātnes ministrijas
Izglītības stratēģijas departamenta direktore
5. Aija Priedīte - Latviešu valodas apguves valsts programmas
vadības vienības direktore
6. Juris Krūmiņš - Latvijas Universitātes prorektors
7. Ēriks Leitis - Nevalstisko organizāciju centra direktors
8. Juris Lorencs - Ministru prezidenta padomnieks
9. Aivars Tabūns - Latvijas Universitātes
Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks
10. Oļģerts Tipāns - Valsts prezidenta padomnieks tautību jautājumos
11. Elmārs Vēbers - Latvijas Universitātes
Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks;
Izglītības un zinātnes ministrijas
Izglītības stratēģijas departamenta
Analīzes nodaļas vadītājs
Eksperti-līdzautori:
1. Ilga Apine - profesore, Latvijas Universitātes
Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece
2. Gundars Catlaks - Sorosa fonda - Latvija programmas
"Pārmaiņas izglītībā" direktors
3. Irina Maslo - Latvijas Universitātes
Pedagoģijas un psiholoģijas institūta vadošā pētniece
4. Ina Druviete - profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas
Latviešu valodas institūta vadošā pētniece
5. Tatjana Liguta - Krievu valodas un literatūras pasniedzēju
asociācijas priekšsēdētāja
6. Leo Dribins - Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas
institūta vadošais pētnieks
7. Signe Āboltiņa - "Sociāli korelatīvo datu sistēmu" projektu vadītāja
8. Linda Kovaļevska - Pasaules brīvo latviešu apvienības
pārstāvniecības vadītāja
9. Anhelita Kamenska - Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra
direktora vietniece
10. Anita Jākobsone - Latvijas pieaugušo izglītības apvienības priekšsēdētāja
11. Maruta Pavasare - Rīgas pilsētas Kurzemes rajona
Sociālās palīdzības dienesta vadītāja
12. Nils Muižnieks - Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra
direktors
13. Ivars Indāns - Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks
14. Vija Virtmane - Kultūras ministrijas
Kultūrpolitikas departamenta direktore
15. Edgars Zalāns - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas
Reģionālās attīstības departamenta direktors
16. Andris Liepiņš - Latvijas Attīstības aģentūras
Investīciju departamenta direktors
Eksperti-konsultanti:
1. Aija Kļaviņa - Vēstures skolotāju asociācijas prezidente
2. Baiba Kinslere - IZM Vispārējās izglītības departamenta
Integrācijas nodaļas vadītāja
3. Vladimirs Volkovs - LU Filozofijas un socioloģijas institūta
vadošais pētnieks
4. Grigorijs Krupņikovs - Rīgas Ebreju kopienas līdzpriekšsēdētājs
5. Jakovs Pliners - Rīgas vispārizglītojošās skolas "Evrika" direktors
6. Maija Krūmiņa - Rīgas Klasiskās ģimnāzijas pasniedzēja
7. Igors Pimenovs - Latvijas Krievu mācībvalodu skolu
atbalsta asociācijas priekšsēdētājs
8. Vija Piese - Valsts valodas centra darbiniece
9. Ieva Zuicena - Galvenās valsts valodas atestācijas komisijas
priekšsēdētāja
10. Knuts Skujenieks - Latvijas Rakstnieku savienība
11. Uldis Bērziņš - Latvijas Rakstnieku savienība
12. Boriss Cilēvičs - Saeimas deputāts
13. Anna Stroja - Laikraksta "Diena" krievu izdevuma redaktore
14. Brigita Šiliņa - Latviešu valodas apguves valsts programmas
darbiniece
15. Leo Dribins - LU Filozofijas un socioloģijas institūta
vadošais pētnieks
16. Ineta Ziemele - LU Cilvēktiesību institūts
17. Skaidrīte Lasmane - LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesore
18. Undine Bollova - EDSO misijas Latvijā vadītāja vietniece
19. Heidi Botolfa - EDSO misijas Latvijā locekle
20. Pēteris Bankovskis - Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs
21. Rikke Helms - Dānijas Kultūras institūta vadītāja
22. Ilmārs Geige - Saeimas deputāts
23. Rafi Haradžanjans - Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas
priekšsēdētājs
24. Marija Kudrjavceva - Latvijas poļu asociācija
25. Vilnis Zariņš - LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors
26. Artūrs Priedītis - Multinacionālās kultūras centra direktors
27. Irina Markina - LU docente
28. Miroslavs Mitrofanovs - Saeimas deputāts
29. Jurijs Abizovs - Latvijas krievu kultūras biedrības priekšsēdētājs
30. Ābrams Kleckins - LU Žurnālistikas un komunikācijas zinātnes
katedras docents
31. Leonīds Raihmans - Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs
32. Gunārs Kurlovičs - Jelgavas pilsētas domes
Izglītības un kultūras departamenta direktors
33. Jānis Lagzdiņš - Saeimas deputāts
34. Ilmārs Mežs - Starptautiskās migrācijas organizācijas
Rīgas biroja vadītājs
35. Roberts Ķīlis - Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs
36. Juris Dombrovskis - IeM Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes
Repatriācijas centra vadītājs
37. Dmitrijs Nikolajevs - Latvijas nacionālās komisijas "Rietumu krievi"
prezidents
38. Dmitrijs Aļehins - Nevalstisko organizāciju centrs
39. Laila Kundziņa - Nevalstisko organizāciju centrs
40. Ilona Kunda - Baltijas-Amerikas partnerattiecību programma
41. Linda Pavlovska - Nevalstisko organizāciju centrs
42. Arnolds Gerontidi - Latvijas krievu mazākumtautību
nacionālā kultūras autonomija
43. Jāzeps Brolišs - Rēzeknes augstskolas profesors
44. Inesis Feldmanis - LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors
45. Jānis Stradiņš - LZA prezidents
46. Artis Pabriks - politoloģijas doktors
47. Veronika Krūmiņa - Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece
likumdošanas jautājumos
48. Anita Švarckopfa - Statistikas pārvaldes
Sociālās statistikas departamenta vadītāja vietniece
49. Ineta Ielīte - Latvijas Bērnu tiesību centra direktore
50. Ivars Balodis - invalīdu draugu organizācijas "Apeirons" prezidents
51. Pārsla Eglīte - LZA Ekonomikas institūta
Sieviešu informācijas centrs
52. Oļģerts Krastiņš - LU profesors
53. Zinta Miezaine - Sorosa fonda - Latvijā programmas direktore

Ievads

Pagājuši astoņi gadi, kopš Latvija ir atguvusi valstisko neatkarību. Tie ir bijuši spraigi un pārmaiņām bagāti gadi. Laika gaitā no cilvēku prātiem arvien vairāk gaist atmiņas par dzīvi padomju iekārtā. Aug jaunā paaudze, kura šo neseno pagātni iepazīst tikai no vēstures grāmatām un vecākās paaudzes atmiņām.

Tomēr pagājībā aizgājušie laiki nav izzuduši bez pēdām. Patiesībā neatkarības posms ir vēl pārāk īss, lai pilnībā atbrīvotos no totalitārā režīma un piecdesmit gadu nebrīves sekām. Mēs vēl joprojām neesam atbrīvojušies no neuzticēšanās valsts varas iestādēm un bieži vien uztveram tās atsvešināti. Arī cieņas trūkums pret likumu un sabiedrisko kārtību ir viena no totalitārisma sekām. Latvijā lēni attīstās pilsoniskā sabiedrība. No padomju laikiem Latvija ir mantojusi vairāk nekā pusmiljonu ieceļotāju un viņu pēcnācējus, daudzi no viņiem aizvadīto gadu laikā nav iekļāvušies Latvijas kultūras un latviešu valodas vidē, neizjūt saistību ar Latvijas valsti. Šādu saišu trūkst arī daļai Latvijas pilsoņu.

Sabiedrības attīstība var tikt ievērojami kavēta, ja pastāv atsvešinātība starp indivīdu un valsti, starp atsevišķām sabiedrības daļām, starp sabiedrību un valsti. Sabiedrības integrācija ir kļuvusi par aktuālu nepieciešamību.

Sabiedrības integrācijas programmas nepieciešamība. Latvijas turpmākajai attīstībai ir nepieciešama skaidra, politiski līdzsvarota un finansiāli nodrošināta sabiedrības integrācijas programma. Gan iekšpolitiski, gan arī ārpolitiski ir nobriedusi situācija, lai Latvijas sabiedrība un valdība integrācijas procesam pievērstu lielāku uzmanību nekā līdz šim. No līdzšinējās, bieži vien spontānās pieejas integrācijai jāpāriet uz mērķtiecīgu valsts politisko stratēģiju šajā jomā. Valsts stratēģija balstāma uz:

• sabiedrības integrācijas vispārējo koncepciju,

• sabiedrības integrācijas programmas detalizētu izstrādi,

• institucionālās sistēmas sakārtošanu,

• finansiālo nodrošinājumu.

Integrācijas būtība. Sabiedrības integrācija nozīmē indivīdu un grupu savstarpēju saprašanos un sadarbību kopīgas valsts ietvaros. Sabiedrības integrācijas pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti, apziņa, ka ikviena indivīda nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību. Tās pamats ir gatavība labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru.

Sabiedrības integrācija un pilsoniskā līzdalība kā Latvijas sabiedrības nākotni veidojošs process paredz izmaiņas iedzīvotāju attieksmē pret valsti un citam pret citu.

Integrācijas mērķis ir izveidot demokrātisku saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām. Viena no šīm pamatvērtībām ir neatkarīga, demokrātiska Latvijas valsts.

Tikai demokrātiska un stabila valsts var dot iespēju katram Latvijā pastāvīgi dzīvojošajam cilvēkam ( turpmāk tekstā - Latvijas iedzīvotājam) piekopt laikam atbilstošu, Eiropas civilizācijas sasniegumos balstītu dzīvesveidu, kas nodrošina labklājību, izglītību, drošību un labvēlīgas attiecības starp pamatnāciju un mazākumtautībām.

Integrācijas uzdevums ir palīdzēt Latvijai uzticīgiem un lojāliem iedzīvotājiem izprast savas perspektīvas Latvijā, panākt, lai visi Latvijas iedzīvotāji apzinās, ka mums ir vajadzīga kopīga valsts, ka tikai kopīgi spēsim celt labklājības un drošības līmeni, ka ikviens cilvēks ar savām zināšanām, uzņēmību un labo gribu ir vajadzīgs Latvijas sabiedrības attīstībai.

Integrācija nozīmē iespēju paplašināšanos, savstarpēju bagātināšanos. Zināt vairākas valodas ir labāk nekā zināt tikai vienu. Iepazīt vairākas kultūrvides ir perspektīvāk nekā norobežoties tikai vienā kultūrvidē. Integrācijas procesā notiek kopīgu vērtību, zināšanu un interešu nostiprināšanās individuālajā līmenī un visā sabiedrībā kopumā.

Sabiedrības integrācija aptver procesus, kas norisinās politiskajā, tiesiskajā, sociālajā, izglītības, kultūras u.c. cilvēka dzīves jomās. Līdzās politiskai integrācijai ļoti nozīmīga loma ir sociālai integrācijai.

Integrācija notiek, visiem Latvijas iedzīvotājiem aktīvi iesaistoties Latvijas sabiedrības dzīvē. Integrēta ir tāda pilsoniskā sabiedrība, kurā cittautieši brīvi pārvalda latviešu valodu, pārvarējuši atsvešinātību no latviešu kultūras vērtībām un iesaistījušies Latvijas sabiedrības kopīgo mērķu īstenošanā, kurā nodrošinātas cittautiešu tiesības saglabāt savu dzimto valodu un kultūru.

Integrācija balstās uz šādām pamatnostādnēm :

• Latvijas valsts neatkarība ir neatgriezeniska. No šā atzinuma izriet galvenās politiskās, tiesiskās, ekonomiskās un kultūras nostādnes, kuras tiek īstenotas integrācijas procesā. Neatkarīgas Latvijas valsts attīstība un sabiedrības integrācija ir vienoti un nepretrunīgi procesi;

• pasaules pieredze liecina, ka sabiedrības sašķeltība var apdraudēt vienotas valsts pastāvēšanu. Latvijas valsts ir latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību attīstības galvenais garants, apdraudējums Latvijas valstij ir apdraudējums Latvijas sabiedrībai, visiem Latvijas iedzīvotājiem;

• starptautiski atzīto cilvēktiesību, tostarp tautas pašnoteikšanās tiesību respektēšana ir nozīmīgs instruments Latvijai sabiedrības konsolidācijā un attīstībā;

• Latvija nekad nav bijusi homogēna, etniski viendabīga valsts. Sabiedrībai jārēķinās ar tagadnes situāciju un nākotnes perspektīvām. Bijušās PSRS pilsoņu - kuriem nav citas valsts pilsonības un kuri dzīvo Latvijā (turpmāk - nepilsoņu) - vidū nav daudz tādu cilvēku, kuri vēlas aizbraukt no Latvijas;

• Latvija ir demokrātiska, nacionāla valsts, kurā katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības uz savas nacionālās identitātes veidošanu un saglabāšanu. Integrācijas programma paredz izstrādāt konkrētus mehānismus latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību garantēšanai un mazākumtautību kultūrautonomijas tiesību garantēšanai un mazākumtautību kultūrautonomijas tiesību īstenošanas nodrošināšanai;

• psiholoģiskā nozīmē integrācija ir spēja uzticēties. Uzticēšanās sabiedrībā attīstīsies tikai tad, ja integrācijā iesaistītās puses jutīsies drošas un aizsargātas. Latviešiem tas nozīmē garantijas savu tradīciju, dzīvesveida, latviskās identitātes, tautas dzīvā spēka attīstības nodrošināšanā. Cittautiešiem uzticēšanās pamatā ir pārliecība, ka Latvijas valsts interesēs nav viņu izraidīšana, piespiedu asimilācija vai tiesību samazināšana;

• integrācijas veiksmīgai norisei nepieciešams sabiedriskās domas, skolotāju, kultūras darbinieku, reliģiju pārstāvju, visas inteliģences atbalsts un uzticība. Sabiedrības integrācija nav iedomājama bez Latvijas politisko spēku atbalsta un aktīvas līdzdalības. Sabiedrības integrācijas ideja kļūs par spēku tad, ja tās nepieciešamību apzināsies un aktīvā līdzdalībā iekļausies lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa.

Integrācijas stratēģija neatbalsta:

• divkopienu valsts veidošanos, modeli "divas sabiedrības vienā valstī"; sabiedrības atsevišķu daļu konfrontāciju; segregāciju, marģinalizāciju un piespiedu asimilāciju;

• etnofederālisma tendences, kas vērstos pret Latviju kā unitāru nacionālu valsti;

• ekstrēmismu, neiecietības un nacionālā naida kurināšanu .

Vēsturiskie apstākļi, kas ietekmē integrāciju. Latvijas vēsturiski veidojusies kā teritorija, kurā kopš seniem laikiem dzīvo latvieši, kas 19.gadsimtā izveidojās par nāciju, sena tās pamattauta ir lībieši, kā arī dažādos laika periodos un veidos ieceļojušie cittautieši.1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīgā Latvijas valsts. Noziedzīgā 1939. gada Molotova-Ribentropa pakta rezultātā 1940. gadā neatkarīgo Latviju okupēja Padomju Savienība un varmācīgi iekļāva PSRS sastāvā, kā tas atzīmēts Augstākās Padomes deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (1990. g. 4. maijs) un LR Saeimas "Deklarācijā par Latvijas okupāciju" (1996. g. 22. aug.). Smagus zaudējumus Latvijai nodarīja arī hitleriskās Vācijas okupācija 1941.-1945. gadā. Nebrīves gados notika Latvijas ekonomiskās, sabiedriskās un kultūras dzīves deformācija, pakļaušana totalitāro režīmu prasībām. Šajos gados Latvijas tauta saņēma smagu etnodemogrāfisku triecienu: kara, deportāciju un citu represiju rezultātā būtiski samazinājās latviešu skaits un viņu īpatsvars Latvijā, tika iznīcināta gandrīz visa Latvijas vēsturiskā ebreju kopiena, nogalināti daudzi čigāni. Etnodemogrāfiskās problēmas nav atrisinātas līdz pat šim brīdim PSRS īstenotās kolonizācijas politikas rezultātā cittautiešu skaits Latvijā pēc Otrā pasaules kara pieauga par vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas viņi nonāca sarežģītā stāvoklī, jo izrādījās, ka tagad viņi dzīvo citā valstī ar citu politisku iekārtu.

Principiālās pārmaiņas, kas notikušas Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, izvirza nepieciešamību latviešiem un cittautiešiem, pilsoņiem un nepilsoņiem apzināties savas jaunās lomas un iespējas demokrātiskā, nacionālā valstī. Sabiedrības integrācija ir daudzējādā ziņā atkarīga ne tikai no latviešu, bet arī no Latvijas mazākumtautību attīstības iespējām, kas ietver ne vien tiesības saglabāt savu etnisko identitāti, bet arī nepieciešamību pieņemt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, apgūt šo valodu un lietot to sabiedrības dzīvē. Gan latviešiem, gan mazākumtautībām piederošām personām jābūt lojāliem pret Latvijas valsti, jāievēro Latvijas valsts likumi, jābūt gataviem aizstāvēt un stiprināt šo valsti.

Latvijas valsts atdzimšana ir atjaunojusi latviešu majoritāti valstī kopumā, tomēr sešās no septiņām lielākajām pilsētām vēl joprojām latvieši ir mazākums, un tas nosaka viņu apziņu. Latvieši bieži vien sevi uztver kā minoritāti un nejūtas kā noteicēji un saimnieki savā valstī. Majoritātes stāvoklis uzliek latviešiem lielu atbildību gan par latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, gan arī par tādu Latvijas politisko un saimniecisko attīstību, kas būtu labvēlīga visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Sabiedrības integrācijas pretinieki netic cittautiešu integrācijas iespējai Latvijas demokrātiskajā un nacionālajā valstī. Raksturīgi, ka pretestība integrācijai rodas no bailēm par savas etniskās identitātes zaudēšanu. Taču praktiski tas nozīmē integrācijas būtības neizpratni, jo sabiedrības integrācija neparedz etniskās identitātes zaudēšanu, bet gan tās izkopšanu un paplašināšanu.

Sabiedrības integrācijai patiesībā nav alternatīvas. Latviešiem ir nepieciešams atbrīvoties no vēsturiskajiem mazvērtības kompleksiem un jārīkojas pārliecībā, ka viņi spēj kontrolēt un labvēlīgi ietekmēt Latvijā notiekošos procesus. Savukārt cittautiešiem jāiegūst pārliecība, ka viņi spēj uzturēt savu etnisko identitāti Latvijā un spēj būt pilntiesīgi šīs valsts pilsoņi; vēl neintegrēto cittautiešu daļai ir svarīgi atbrīvoties no padomju laika propagandas iepotētiem priekšstatiem, no neuzticības un nedrošības sajūtas. Svarīgi apzināties, ka Latvijā ir iespējams veidot valsti, kura nodrošina jebkuras tautības cilvēka brīvu attīstību.

Vēsturisko apstākļu izvērtējums kā integrācijas nosacījums. Lai vienotos par Latvijas nākotni, svarīgi ir veidot objektīvu pagātnes izpratni. Sevišķa nozīme ir Latvijas neatkarīgās valsts vēstures izpratnei un to cēloņu izzināšanai, kuru dēļ 1940. gadā neatkarīgā Republika tika okupēta un varmācīgi iekļauta PSRS sastāvā. Latvijas tauta labprātīgi neizvēlējās padomju iekārtu un dzīvi totalitārajā sistēmā. Principiāla nozīme ir vienotai nostādnei jautājumā par padomju laika nelikumībām: deportācijām un visām cita veida represijām pret Latvijas tautu, privātīpašuma nacionalizāciju, piespiedu kolektivizāciju un industrializāciju, demogrāfisko politiku. Nosodījumam ir jābalstās uz dziļu un objektīvu izpratni par vēsturiskajiem notikumiem, lai dažādo etnisko kopienu - it sevišķi jaunās paaudzes - vēsturiskā apziņa nekļūtu par šķērsli integrācijas procesam .

Integrācija kā nākotnes forma. Integrācija ir virzīta nākotnē, tā paredz Latvijas valsts un sabiedrības attīstību un pilnveidošanos. Jāapzinās, ka ir tādi sabiedrības slāņi un cilvēku paaudzes, kam vecuma, nepietiekamas izglītības vai kādu citu apstākļu dēļ būs grūti iekļauties integrācijas procesos, kas nespēs saskatīt savu vietu vienotā Latvijas sabiedrībā. Integrācija, šķiet, veiksmīgāk notiks jaunu un izglītotu cilvēku vidū, jo viņi ir atvērtāki kontaktiem un vairāk orientēti uz demokrātiskām vērtībām.

Integrācija var būt tikai brīvprātīga, valsts uzdevums ir radīt tai labvēlīgus apstākļus. Integrācijas procesi nav jāveicina kā masu, sociālo kopienu integrēšanas pasākumi. Tiem jābūt individualizētiem, konkrētiem attiecībā pret atsevišķu cilvēku un situāciju. Ja vecākās paaudzes cilvēki paši nespēs iekļauties integrācijas procesā, viņi to "paveiks" ar savu bērnu starpniecību, šādā gadījumā paši ieturot labvēlīgu neitralitāti attiecībā pret valsti. Sabiedrības integrācija nevar notikt kampaņas veidā, tai vajadzīgs laiks. Iespējams, pat vairāki gadu desmiti. Tomēr arī tad, ja sabiedrības integrācija ir paaudžu uzdevums, integrācijas politikas pirmie pozitīvie rezultāti nebūs ilgi jāgaida.

Integrācijas procesu dalībnieki. Integrācija ir daudzpusējs process - tas nozīmē ne tikai to, ka cittautieši ir apguvuši latviešu valodu un pārvarējuši atsvešinātību no latviešu kultūras vērtībām, bet arī - latviešu "atvērtību" attieksmē pret cittautiešiem. Līdz šim Latvijā nereti ir valdījis uzskats, ka integrācija ir cittautiešu problēma. Taču, īstenojot sabiedrības integrācijas programmu, jānotiek attieksmes un izpratnes pārmaiņām arī latviešu vidē. Sabiedrības integrācija Latvijā - tā ir pie dažādiem sociāliem slāņiem piederošu cilvēku, latviešu un cittautiešu, pilsoņu un nepilsoņu partnerība, kurā aktīvas ir visas integrācijā iesaistītās puses.

Apstākļi, kas veicina integrāciju:

• Latvijā atjaunota demokrātiska valsts, kurā vara pieder Latvijas tautai;

• Latvija arvien vairāk iekļaujas pasaules demokrātisko valstu sabiedrībā, veido tiesisku valsti, nodrošina cilvēktiesību un demokrātisko brīvību ievērošanu;

• gan latviešu, Latvijā dzīvojošu mazākumtautību grupu, gan atsevišķu cilvēku drošība un labklājība ir savstarpēji cieši saistītas;

• nav neatrisināmu pretrunu, kas Latvijā neļautu izveidoties valstiski vienotam, nacionāli un sociāli integrētam pilsoņu kopumam;

• Latvijas vēsture devusi sabiedrībai etnisko attiecību veidošanas pozitīvu pieredzi;

• sadzīves līmenī, kā to apstiprina socioloģisko pētījumu rezultāti, nacionālās attiecības nav saspīlētas. Daudzi un dažādi sakari - draudzība, darba attiecības, jauktās ģimenes - Latvijā ir plaši izplatīta parādība;

• viens no galvenajiem cittautiešu integrācijas apliecinājumiem ir latviešu valodas prasme;

• ekonomiska augšupeja ļauj vairāk uzmanības veltīt sabiedrības integrācijai;

• likumdošana nosaka skaidrus kritērijus naturalizācijai, kas ir svarīga integrācijas sastāvdaļa.

Latvijas iedzīvotājus integrācijas procesā vieno:

• kopīgas vispārcilvēciskas un Eiropas kultūras vērtības,

• demokrātiska un tiesiska valsts,

• kopīga teritorija, kurā vēlamies dzīvot labklājībā, saticībā un drošībā,

• centieni uzturēt labvēlīgu saskarsmi starp dažādu tautību cilvēkiem,

• vēlēšanās saglabāt un attīstīt savu etnisko un kultūras identitāti,

• rūpes par Latvijas dabas saglabāšanu un aizsardzību,

• centieni dot saviem bērniem labu izglītību un audzināšanu,

• ekumeniskās tendences reliģiskajā dzīvē,

• dažādu tautību cilvēku kā Latvijas pārstāvju kopīgas uzvaras un panākumi sportā, kultūras festivālos, konkursos.

Latvijas sabiedrības integrācija ir vēsturiska iespēja kopīgi veidot savu valsti, balstoties uz vispārcilvēciskām vērtībām un interesēm, panākot visu Latvijai piederīgo personu, indivīdu, kā arī sociālo grupu, etnisko kopienu interešu saskaņu. Tā ir izvēle uzklausīt un sadarboties. Tā ir izvēle par saskaņu starp Latvijas iedzīvotājiem. Tā ir izvēle par drošu nākotni sev, saviem bērniem un bērnubērniem.

Pirmā nodaļa

Pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija

Sabiedrības integrācija nebūs veiksmīga, ja tā būs virzīta tikai "no augšas" bez aktīvas pilsoniskās līdzdalības "no apakšas". Aktīva pilsoniska līdzdalība sabiedriski politiskajā dzīvē sekmē integrācijas neatgriezeniskumu un tās atbilstību tautas vairākuma interesēm; tā saliedē Latvijas iedzīvotājus un stiprina demokrātiju. Aizvadītajos neatkarības gados Latvijā ir principiāli palielinājušās iespējas pilsoņu līdzdalībai valsts un sabiedrības dzīvē. Tomēr, lai panāktu iedzīvotāju vēl aktīvāku un aptverošāku līdzdalību sabiedriskajās norisēs, jāpārvar dažādi aizspriedumi, pasivitāte, neticība savām spējām. Iedzīvotāju akla paklausība valsts iestādēm tika kultivēta padomju iekārtā. Tolaik valsts iestādes bija ideoloģizētas un iedzīvotāju līdzdalības iespējas dažādu svarīgu jautājumu izlemšanā bija nelielas.

Mūsdienu Latvijā, demokrātiskas valsts un sabiedrības pārvaldes apstākļos, ir radīti priekšnoteikumi iedzīvotāju un iedzīvotāju grupu interešu pārstāvniecībai, atliek vien apzināt savas intereses, rast motivāciju rīcībai un izvēlēties vispiemērotāko līdzdalības veidu. Daļai Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija būs iespējama, ja uzlabosies viņu materiālais stāvoklis un ar to saistītā sociālā drošības sajūta. Taču tautsaimniecības uzplaukums vien nenodrošinās līdzdalības palielināšanos, ja vienlaikus netiks veikti arī citi pasākumi, kas tuvinātu Latvijas iedzīvotājus un valsti .

Politiskā integrācija nozīmē iedzīvotāju sociālpolitisko vērtību, interešu un mērķu tuvināšanos. To veicina pilsoniskās līdzdalības nostiprināšanās. Demokrātiska politiskā integrācija noris uz parlamentārās iekārtas pamata saistībā ar lojalitātes un neatkarīgās valsts vērtībām; tā notiek, Saeimā un valdībā pārstāvētajām partijām savā darbībā izmantojot un nostiprinot demokrātiskas darbības metodes, nevalstiskajām organizācijām attīstot demokrātijai raksturīgos lēmumu pieņemšanas procesa ietekmēšanas paņēmienus, indivīdiem apgūstot demokrātijai nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Lai sekmētu šādu tuvināšanos, valstij nepieciešams veicināt Latvijas iedzīvotāju informētību un izglītotību par politisko procesu norisi Latvijā, par valsti un tās vēsturi, par savām tiesībām un līdzdalības iespējām. Vienlaikus valstij jārada vide, kas atraisa tautas patriotismu un līdzdalības potenciālu pilsoniskajā sabiedrībā - nevalstiskajās organizācijās, politiskajās partijās, vēlēšanu gaitā, naturalizācijas procesā u. tml.

Viens no vispieejamākajiem ceļiem, kā indivīdam nodrošināt savu līdzdalību sabiedrības dzīvē, ir darbība nevalstiskajās organizācijās (NVO). Plaša NVO sistēma valstī un mērķtiecīga tās darbība veicina pilsoniskas sabiedrības izveidi un stiprina, no vienas puses, saites starp indivīdiem un grupām, no otras, - saites starp indivīdu vai grupu un valsti. Tieši līdzdalība nevalstisko organizāciju darbā, līdzdalība politiskajos procesos, sabiedriski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā var stiprināt sabiedrības locekļu piederības sajūtu Latvijai, neraugoties uz piederību dažādām sociālām, etniskām, reliģiskām un lingvistiskām grupām vai citām atšķirībām.

Modernās tehnoloģijas laikmetā pilsoniskā līdzdalība ir iespējama arī tad, ja pilsonis atrodas ārpus savas valsts robežām. Šīs iespējas jāizmanto, lai pilsoniskai līdzdalībai piesaistītu ārzemēs dzīvojošos latviešus un LR pilsoņus.

Sabiedrības integrāciju ietekmē starpvalstu migrācija - cilvēku izceļošana no Latvijas un ieceļošana mūsu valstī. Latvijas valsts neatkarības atjaunošana pavēra iespēju atgriezties dzimtenē ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem - ir uzsācies repatriācijas process. Cilvēkiem, kuri atgriežas Latvijā, ir jāpalīdz integrēties Latvijas valstī.

Latvijas valsts ir ieinteresēta uzturēt kontaktus arī ar cittautiešiem, kuri, aizbraucot no Latvijas, vēlas sadarboties un saglabāt kontaktus ar mūsu valsti. Atbilstoši daudzu starptautisko cilvēktiesību dokumentu garam atbalstāma ir Latvijas mazākumtautību vēlme sadarboties ar savu etnisko dzimteni un saviem tautiešiem citās valstīs.

I. Pilsoniskās līdzdalības

un politiskās integrācijas mērķi

• Pilsoniskā līdzdalība. Stiprināt Latvijas iedzīvotāju politisko integrāciju un aktīvu līdzdalību parlamentārajā demokrātijā visos varas līmeņos; pārvarēt Latvijas iedzīvotāju atsvešinātību no valsts un pašvaldību institūcijām, uzturot dialogu starp indivīdu, sabiedrību un valsti; paaugstināt Latvijas pilsonības prestižu, radot labvēlīgu attieksmi pret pilsonības ieguves procesu.

• Nevalstiskās organizācijas. Veicināt pilsonisko līdzdalību - indivīda iesaistīšanos sabiedrības un valsts dzīvē, atbalstot nevalstisko organizāciju izveidi un darbību un rosinot indivīdu iesaisti NVO darbā; stiprināt saites a) starp indivīdiem un sabiedrības grupām un b) saites starp indivīdiem/ sabiedrības grupām un valsti.

• Repatriācija, migrācija un sadarbība ar tautiešiem ārzemēs . Izveidot vienotu sistēmu, lai palīdzētu atgriezties dzimtenē ikvienam latvietim un LR pilsonim, kurš to vēlas, un sekmētu viņa integrāciju Latvijas sabiedrībā; radīt sistēmu sadarbības uzturēšanai un stiprināšanai ar tautiešiem ārzemēs; sniegt palīdzību tiem cilvēkiem, kuri pēc valsts neatkarības atjaunošanas nevēlas integrēties Latvijas sabiedrībā un domā par atgriešanos etniskajā dzimtenē un dzīvi citā valstī.

II. Situācijas un problēmu apraksts

1. Līdzdalība

Vēlētāju līdzdalības noturīgums. Piedalīšanās vēlēšanās ir izplatītākais politiskās līdzdalības veids. Līdzšinējā tautas līdzdalība Saeimas vēlēšanās ir bijusi augsta: 89,9% balsstiesīgo piedalījās 5. Saeimas vēlēšanās, 71,9% - 6. Saeimas vēlēšanās un 71,9% - 7.Saeimas vēlēšanās. Pašvaldību vēlēšanās šī aktivitāte ir bijusi ievērojami zemāka: 58,5% balsstiesīgo 1994. gadā un 56, 8% balsstiesīgo 1997. gadā.

Tautas nobalsošanas rezultāti 1998. gada 3. oktobrī par grozījumiem Pilsonības likumā tika uztverti kā uzticības apliecinājums personām, kuras vēl nebija Latvijas pilsoņi. Tas veicināja neuzticības gaisotnes mazināšanos sabiedrībā un kalpo par vienu no priekšnoteikumiem sabiedrības integrācijai.

Jāatzīmē, ka vēlētāju vidū ir aptuveni 24% pilsoņu cittautiešu. Vēlēšanu rezultāti parāda, ka šie LR pilsoņi atbalsta dažādas partijas un politiskās apvienības.

No vēlēšanām atšķirīgi līdzdalības veidi. Kā liecina vērojumi un socioloģiskie pētījumi, pilsoniskās līdzdalības aktivitātes strauji samazinājās tūlīt pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet pēdējos gados no jauna pakāpeniski pieaug. Tas attiecas gan uz dažādām politiskajām aktivitātēm (meklējot kontaktus ar valsts amatpersonām vai masu mediju pārstāvjiem, lai risinātu kādu politisku jautājumu; piedaloties protesta akcijās u. tml.), gan uz iesaistīšanos nevalstisko organizāciju darbā.

Atsvešinātība no valsts un individuālisms sabiedrībā. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, Latvijas iedzīvotāji daudz gaida no valsts, bet vienlaikus arī neuzticas valsts institūcijām, uztver tās kā svešas un nepieejamas. Šī neuzticība un atsvešinātība ir daļēji mantota no padomju laika, kā arī saistīta ar objektīvām sociālekonomiskām un politiskām grūtībām pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Neraugoties uz valdības maiņām un tautsaimniecības attīstības tendencēm, šī atsvešinātība kopš neatkarības atjaunošanas diemžēl ir bijusi visai noturīga. Vēl arvien sabiedrībā dominē viedoklis "viņi un es".

Latvijas iedzīvotāji netic, ka viņu līdzdalība politiskajos procesos var būt nozīmīga, viņiem ir salīdzinoši zems pašvērtējums. Saskaņā ar Baltijas Datu nama 1997.-1998. gada aptauju rezultātiem 66% Latvijas iedzīvotāju domā, ka viņi politiskajos jautājumos orientējas sliktāk nekā līdzcilvēki. Tikai 27% iedzīvotāju tic, ka publisks protests (piemēram, pikets) var ietekmēt lēmumu pieņemšanu, un tikai 14% ir gatavi paši piedalīties šādās aktivitātēs. Pilsoņi neuzticas deputātiem un valsts institūcijām. Tikai 8% iedzīvotāju tic, ka viņu ievēlētie deputāti pildīs priekšvēlēšanu solījumus, un tikai 20% uzticas valsts un pašvaldību ierēdņiem. Vairākums Latvijas iedzīvotāju problēmu situācijās paļaujas tikai uz sevi vai tuviniekiem. 40% Latvijas iedzīvotāju tic, ka kopīgas intereses var aizstāvēt sadarbojoties, bet tikai 24% uzskata, ka līdzcilvēkiem var uzticēties.

Uzņemšana pilsonībā - svarīgs sabiedrības integrācijas elements. Pilsonība ir gan priekšnoteikums citu politisko aktivitāšu (tiesību) īstenošanai, gan svarīga juridiska saikne starp valsti un indivīdu, kas ietver pilsoņa uzticību savai valstij, kā arī pienākumu pret valsti. Tikai pilsoņiem ir tiesības piedalīties vēlēšanās un tautas nobalsošanā.

Vēsturisku, politisku un juridisku iemeslu dēļ Latvija citu Eiropas valstu vidū izceļas ar lielu nepilsoņu īpatsvaru - gandrīz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir nepilsoņi. No 1995. gada 1. februāra, kad sākās naturalizācijas process, līdz 1998. gada oktobrim, kad notika tautas nobalsošana par grozījumiem Pilsonības likumā, naturalizācijas temps bija ļoti lēns. Četru gadu laikā tikai nedaudz vairāk nekā 12 000 personu ieguva pilsonību naturalizācijas ceļā. Pēc 1998. gada 3. oktobra referenduma valstī vērojama lielāka nepilsoņu aktivitāte naturalizācijas procesā. Iesniegumu skaits no personām, kuras vēlas naturalizēties, vidēji mēnesī ir pieaudzis 5- 6 reizes.

Svarīgs šajā sakarā ir jautājums par Latvijas pilsonības prestiža paaugstināšanu, veidojot labvēlīgu attieksmi pret pilsonības iegūšanas procesu. Ir iezīmējies noteikts problēmu loks:

• iedzīvotāji maz interesējas par savām iespējām un tiesībām iegūt Latvijas pilsonību;

• naturalizācija nereti tiek traktēta un uztverta tikai kā formāls pasākums un netiek saistīta ar kopējo integrētas sabiedrības veidošanās procesu;

• pilsonības pretendenti priekšstatu par pilsonības un naturalizācijas jautājumiem gūst no masu saziņas līdzekļiem, kuros ne vienmēr ir atrodama objektīva informācija par naturalizācijas jautājumiem;

• būtiski naturalizācijas procesu Latvijā aizkavē latviešu valodas neprasme - aptuveni 20% nepilsoņu nezina latviešu valodu un aptuveni 30% zina samērā slikti. Daudzi nepilsoņi (15% - 20%) norāda, ka ikdienā viņi latviešu valodu dzird ļoti maz. Tas liecina, ka viņiem ir maz iespēju apgūt un lietot latviešu valodu;

• daudziem nepilsoņiem trūkst motivācijas, lai kļūtu par pilsoņiem un uzņemtos LR pilsoņa pienākumus.

2. Nevalstiskās organizācijas

Nevalstisko organizāciju veidošanās dinamika. Vislielākais sabiedrības līdzdalības vilnis NVO bija vērojams astoņdesmito gadu beigās, kad vairākums Latvijas iedzīvotāju iesaistījās sabiedriskajās kustībās, lai tieši vai netieši veicinātu neatkarības atjaunošanu. Pēc 1991. gada iedzīvotāju aktivitāte strauji kritās. 1991. gadā 54% iedzīvotāju sevi identificēja par vismaz vienas sabiedriskas organizācijas biedru, ieskaitot reliģiskas organizācijas un politiskas partijas, 1994. gadā - 40%, 1996. gadā - 20% un 1998. gadā - 28%. Šī dinamika raksturo vairākus procesus. No vienas puses, - pakāpeniski kā masu organizācijas beidza pastāvēt tādas organizācijas kā arodbiedrības vai Sarkanais krusts, kurās cilvēki, stājoties darbā vai uzsākot mācības, tikai iekļauti automātiski; no otras, - tikai pakāpeniski sāka veidoties nevalstiskās organizācijas, kuru mērķi balstīti pārejas perioda vajadzībās un kuras veidojas pēc brīvprātības principiem. Pēc dažādu pētījumu rezultātiem, par NVO biedriem uzskatāmi tikai ap 10% iedzīvotāju, turklāt pilsoņiem salīdzinājumā ar nepilsoņiem ir lielāka tendence apvienoties organizācijās savu interešu sasniegšanai.

NVO konsolidēšanās. Kopš 1996. gada Latvijā darbojas NVO centrs. Tas izveidots ar trīs pamatfinansētāju - Dānijas valdības, Apvienoto Nāciju Attīstības programmas un Sorosa fonda - Latvija palīdzību. Piesaistot arī ES PHARE programmas līdzekļus, izveidoti vienpadsmit reģionālie NVO centri - Alūksnē, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Tukumā, Kuldīgā, Talsos, Madonā, Cēsīs, Preiļos un Jēkabpilī, perspektīvā tiks izveidoti vēl divi - Rēzeknē un Ventspilī. Tādējādi NVO reģionālo centru tīkls pārklāj visu Latviju un turpinās veicināt integrāciju, gan palīdzot indivīdiem atrast sev domubiedrus un iesaistīties jau esošā organizācijā atbilstoši savām interesēm, gan arī - kopā ar domubiedru grupu izveidojot jaunu NVO. Centri sniedz konsultācijas organizāciju izveidē, māca NVO vadīšanu, finansu piesaisti, grāmatvedību, sabiedriskās attiecības, cilvēktiesības.

NVO kā sadarbības veicinātājas kopīgu mērķu sasniegšanai. NVO veidojas, gan apvienojoties savu mērķu sasniegšanai, veicinot kopīgu vērtību rašanos un sadarbību neatkarīgi no organizācijas biedru izcelsmes vai statusa, gan arī - apvienojoties organizācijās pēc etniskā principa, radot vidi dažādo Latvijā dzīvojošo tautību etniskās identitātes saglabāšanai.

Vairākumā organizāciju cilvēki apvienojas uz kopīgu vērtību pamata kopīga mērķa sasniegšanai neatkarīgi no etniskās izcelsmes, pilsonības vai piederības kādai sociālajai grupai. Te jāmin sabiedriskās organizācijas, kas darbojas tādās jomās kā sociālā un veselības aizsardzība, cilvēktiesības un integrācija, vides aizsardzība, izglītība, uzņēmējdarbība, sports un atpūta. Minamas arī tādas interešu organizācijas kā mednieku un makšķernieku biedrības, auto amatieru u.c.; dažādas uzņēmēju un citu profesionālo grupu biedrības un asociācijas.

Savukārt nacionālajās kultūras biedrībās iedzīvotāji parasti apvienojas, lai saglabātu savu etnisko identitāti - šādas organizācijas ir krieviem, baltkrieviem, poļiem, ebrejiem, ukraiņiem, igauņiem, lietuviešiem un citām mazākumtautībām. Visdažādāko veidu biedrību (kas radītas etniskās identitātes kopšanai) pastāvēšana rada priekšnoteikumus savas kultūras apzināšanai, kultūras vērtību nodošanai nākamajām paaudzēm, tādējādi mazinot asimilācijas draudus visu Latvijā dzīvojošo etnisko grupu vidū.

NVO centra 1998. gadā veiktās aptaujas rezultāti liecina, ka Latvijas NVO vide ir iecietīga un atvērta. 75% aptaujāto atzīst, ka sadarbība starp organizācijām, kurās pārsvarā runā latviski, un mazākumtautību organizācijām ir vēlama. 53% NVO biedru ir gatavi mācību pasākumu laikā palīdzēt tiem, kuri pagaidām nerunā latviešu valodā, 65% neiebilst pret epizodisku krievu valodas lietošanu NVO mācību semināros. Visas aptaujātās kultūras biedrības ir izteikušas gatavību piedalīties semināros, kurus rīko latviešu valodā.

Tomēr jāatzīmē arī dažu ekstrēmisku nacionāli (gan latviešu, gan krievu) orientētu organizāciju parādīšanās Latvijā. To rašanās faktoriem un darbībai pievēršama īpaša uzmanība, raugoties, lai vārda un pulcēšanās brīvības robežas nepārkāptu demokrātiskas valsts pamatprincipus.

NVO kā iedzīvotāju līdzdalības valsts dzīvē veicinātājas. Turpinoties demokrātijas attīstībai un ekonomiskajai augšupejai mūsu valstī, var prognozēt arvien pieaugošu Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanos sabiedriskajā darbībā. Arī Latvijas vēsture rāda tradīcijām bagātu un integrācijai tolerantu vidi, kas sākusi uzplaukt jau pagājušajā gadsimtā un 1920.gados ar daudzu kustību un biedrību dibināšanos un to aktīvu darbību.

Nevalstiskās organizācijas ir pierādījušas, ka spēj efektīvi sadarboties ar valsts institūcijām gan centrālā, gan arī pašvaldību līmenī.

• Viens no sadarbības veidiem ir partnerība, veicot valsts un pašvaldību deleģētās funkcijas - sevišķi veiksmīga pieredze NVO ir sociālajā un izglītības jomā sadarbībā ar Labklājības ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju. Šīs sadarbības attīstību veicināja Ministru kabineta "Noteikumi par valsts pārvaldes kompetences deleģēšanu pilnvarotajām institūcijām" pieņemšana.

• Cits sadarbības veids - NVO kā valsts institūciju darba vērtētāji un kontrolētāji - sevišķi aktīvas šajā jomā ir cilvēktiesību, vides aizsardzības, kā arī patērētāju tiesību aizstāvības organizācijas.

• Svarīga ir valsts un NVO sadarbība lēmumu pieņemšanas procesā. Nevalstisko organizāciju viedoklis tika uzklausīts, gatavojot MK "Noteikumus par valsts pārvaldes kompetences deleģēšanu pilnvarotajām institūcijām", izstrādājot grozījumus likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" un citos gadījumos.

• Jāatzīmē arī Nevalstisko organizāciju centru loma, kuri darbojas kā koalīciju partneri, nodrošinot informācijas apmaiņu starp reģioniem un darbības jomām.

3. Repatriācija, migrācija un sadarbība ar tautiešiem ārzemēs

Repatriācija un sadarbība ar tautiešiem ārzemēs. Ārpus Latvijas dzīvo ievērojams skaits latviešu, tomēr pilnīgi precīzas ziņas par ārzemēs dzīvojošo latviešu skaitu nav iespējams iegūt. Saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem ap 100 tūkstoši latviešu dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, ap 40 tūkstoši - Krievijā, 23 tūkstoši - Austrālijā, 22 tūkstoši - Kanādā, 10 tūkstoši - Lielbritānijā, 8 tūkstoši - Vācijā, 4 tūkstoši - Zviedrijā un vēl citās zemēs, kopskaitā vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku.

Rietumos daudzās pilsētās izveidojušies lieli latviešu centri - Toronto, Ņujorkā, Melburnā, Čikāgā, Sidnejā vienkopus dzīvo daudzi tūkstoši latviešu, kas radījis samērā labvēlīgus apstākļus latvietības uzturēšanai. Tie latvieši, kuri dzīvo ārpus šiem centriem, ir vairāk pakļauti asimilācijai. Visur, kur vien bija lielāks latviešu skaits, ir izveidotas biedrības. Skolas atrodas biedrību vai draudžu paspārnē, mācības tajās notiek galvenokārt sestdienās, svētdienās. Arī NVS - Maskavā, Pēterburgā, Magadanā, Tbilisi darbojas bērnu svētdienas skolas.

1956. gadā tika nodibināta Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), apvienojot Rietumos dzīvojošos latviešus. Jau pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas PBLA pievienojās arī Krievijas latviešu kongress (KLK), kurš izveidojās tikai 1996. gadā, apvienojot visas latviešu biedrības lielākajās pilsētās un ciemos Krievijā un citur NVS.

Trimdas gados latviešu organizācijām ārzemēs pietrūka saiknes ar etnisko dzimteni. Atjaunojoties Latvijas valstij, situācija ir mainījusies. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši sāka interesēties par atgriešanās iespējām. 1995. gada pieņemtajā Repatriācijas likumā teikts, ka "Latvijas Republika atbalsta latviešu tautas atkalapvienošanos un aicina latviešus un līvus, kuri apzinās savu piederību Latvijai, atgriezties savā etniskajā dzimtenē".

Saskaņā ar statistikas datiem vidēji gadā uz Latviju repatriējas ap 800 cilvēku. Pēdējā laikā vērojama tendence, ka pieaug repatriantu skaits no Rietumiem. Līdz ar to ir mainījušās repatriantu proporcionālās attiecības. Iepriekšējos gados aptuveni 80% ieradās no NVS valstīm, bet 20% - no ASV, Vācijas, Kanādas, Austrālijas, Lielbritānijas un citām rietumvalstīm. Pēdējo gadu repatriācija liecina, ka aptuveni vienāds skaits tautiešu atgriežas no Austrumiem un Rietumiem.

Repatriācijas procesa aktualizācija radīja nepieciešamību pēc valstiskas institūcijas, kura nodarbotos ar šo jautājumu. Sākot ar 1991. gadu, šos pienākumus veica Pilsonības un imigrācijas departamenta (PID) Repatriācijas sektors (tagad - Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Repatriācijas centrs). Cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, palīdzību sniedz arī dažādas sabiedriskās organizācijas. Atbilstoši Repatriācijas likumam tika izveidots Repatriācijas fonds. Kaut arī likumā paredzēts, ka Repatriācijas fondu veido valsts budžeta līdzekļi, kā arī ārvalstu, vietējo juridisko un fizisko personu, starptautisko organizāciju ziedojumi, tomēr pašlaik šo fondu veido tikai valsts budžeta līdzekļi. Fonda līdzekļi tiek izlietoti repatriantu ceļa izdevumu segšanai, dzīvokļu īres parādu nomaksai, latviešu valodas apguvei u. tml.

Tomēr kopējie repatriācijas tempi ir lēni. Latvijas valsts līdz šim nav spējusi sniegt pietiekamu atbalstu repatriantiem un veicināt viņu atgriešanos un integrāciju Latvijas sabiedrībā. Kaut arī Repatriācijas likumā ir norādīts, ka pašvaldībām ir jānodrošina repatrianti ar dzīvojamo platību atbilstoši MK noteiktajām ikgadējām kvotām, tomēr likumā "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā" noteikts, ka pašvaldība var sniegt (tātad - var arī nesniegt) repatriantiem palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Pašlaik repatriants dzīvojamo platību var iegūt tikai tādā pašā kārtībā kā jebkurš cits LR pilsonis, ārvalstnieks vai bezvalstnieks, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Garantēta dzīvokļa izīrēšanas tūlītēja iespēja ir paredzēta tikai tiem repatriantiem, kuri atbilst politiski represētas, nelikumīgi notiesātas un pēc tam reabilitētas personas statusam.

Latvijā bieži vien nav arī radīti apstākļi repatriantu sociāli ekonomiskajai un psiholoģiskajai adaptācijai. Izdzīvošanas problēmas rodas, ja neizdodas atrast darbu, ja nepieciešama profesionālā pārkvalifikācija, bet to neizdodas izdarīt, ja nepietiekamas ir latviešu valodas zināšanas, ja nevar saņemt bezdarbnieka pabalstu u. tml.

Ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem ir liela interese par dzīvi Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rietumu latvieši vairāk līdzekļu ir ziedojuši palīdzībai Latvijai, nevis vietējo biedrību uzturēšanai. Daudzi īpašumi tiek pārdoti, organizāciju darbība sašaurinās, to dalībnieku vidējais vecums arvien palielinās. Asimilācija mazina latviešu skaitu gan Rietumos, gan Austrumos. Skolās trūkst latviešu valodas skolotāju, katrai zemei (vietējai valodai) piemērotas mācību grāmatas. Ārzemēs dzīvojošie LR pilsoņi ne vienmēr spēj reāli izmantot savas tiesības un piedalīties Saeimas vēlēšanās. Izglītības un kultūras darbu latviešu diasporā Krievijā visvairāk apgrūtina finansiālās problēmas.

Imigrācija un emigrācija. Padomju režīma laikā Latvija pret savu gribu bija kļuvusi par imigrācijas zemi. Ieceļotāju skaits krasi samazinājās, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas imigrācijas procesu sāka reglamentēt Latvijas likumi un valdības lēmumi. 1992. gadā stājās spēkā likums "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā", ko sāka īstenot Iekšlietu ministrijas PID (tagad PMLP).

Mūsdienu Latvijā migrācijas procesi ir ieguvuši pretēju virzību, un Latvija ir pārvērtusies par emigrācijas valsti. Sākot ar 1990.gadu, no Latvijas vairāk cilvēku izbrauc nekā iebrauc. Emigrācija notiek pārsvarā austrumu virzienā. Lielākais prombraucēju skaits ir no krievu, ukraiņu, baltkrievu, kā arī ebreju etniskajām grupām.

Ar pārceļošanu saistītas problēmas pakāpeniski sāk risināt arī, balstoties uz starptautisku vienošanos. 1993. gadā Latvijas valdība un Krievijas valdība ir parakstījušas vienošanos par pārceļošanas procesa regulēšanu un pārceļotāju tiesību aizsardzību, kas ratificēta abu valstu parlamentos. Saskaņā ar šo vienošanos Krievijas vēstniecība Latvijā ir atvērusi Krievijas Federācijas Federālā migrācijas dienesta (KF FMD) pārstāvniecību, kura sniedz palīdzību izceļotājiem uz Krieviju. 1998. gadā ir parakstīta vienošanās starp KF FMD un Starptautiskās migrācijas organizācijas Helsinku biroja Rīgas pārstāvniecību par materiālās palīdzības sniegšanu atsevišķām mazturīgām ģimenēm, vientuļām mātēm, pensionāriem, invalīdiem u. c. maznodrošinātiem izceļotājiem.

LR Ministru kabinets 1999. gadā pieņēma noteikumus nr. 160 "Kārtība, kādā izceļotājiem kompensējami izceļošanas izdevumi". Tie stāsies spēkā 2001. gada 1. janvārī.

Sabiedrisko organizāciju darbība, kuras ir mēģinājušas palīdzēt austrumu virziena izceļotājiem, ir bijusi ne visai veiksmīga. Kopumā emigrācijas process austrumu virzienā vēl joprojām notiek samērā stihiski. Iepriekšminēto apstākļu dēļ cilvēku skaits, kuri vēlētos izceļot, ir lielāks nekā aizbraukušo skaits. Savā dzimtenē nespēj atgriezties daudzi mazturīgie un gados vecie nepilsoņi, pat ja viņi to ļoti vēlas. Tomēr šis jautājums nav pietiekami pētīts un apzināts.

Latvijā turpinās demogrāfiskā krīze, un Latvijas tautsaimniecības attīstības interesēs nav veicināt valstij lojālo cilvēku aizbraukšanu no Latvijas.

III. Galvenie rīcības virzieni

1. Līdzdalība

Dialogs starp iedzīvotāju un valsti. Lai pārvarētu atsvešinātību, valsts institūciju un pašvaldību darbība jāpadara iespējami caurspīdīgāka un atklātāka. Pieņemamo lēmumu nepieciešamība un jēga jāskaidro aktīvāk un pietiekamu laiku pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, lai neizraisītu iedzīvotājos nesapratni un mazinātu spontānu un nekontrolējamu akciju iespējamību. Tiešs sabiedrības un valsts pretnostatījums valstij un sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā neveicina dialogu, drīzāk mazina uzticību valsts iestādēm kopumā un veicina atsvešinātības saglabāšanos.

Latvijas iedzīvotāju savlaicīga un regulāra informēšana par norisēm valsts institūcijās nav tikai žurnālistu pienākums. Informāciju par savu darbību aktīvi jāsniedz arī pašām valsts iestādēm. Iestāžu darbs būs daudz efektīvāks, ja tās strādās ar informētiem iedzīvotājiem. Jānodrošina informācijas pieejamība un līdzdalības iespējas lēmumu apspriešanā pirms to pieņemšanas.

Lai nodrošinātu efektīvu darbību informācijas sniegšanas jomā, jāizvērtē programmas «Saikne ar pilsoni» darbs, tā jāatjauno vai arī jārada decentralizēti mehānismi šīs funkcijas veikšanai valsts institūcijās. Atsvešinātību no valsts stiprina arī iedzīvotāju neinformētība par savām tiesībām un iespējām gan attiecībā uz tiesību un brīvību īstenošanu privātajā, gan arī sabiedriskajā sfērā.

Pilsonība un naturalizācija. Nepieciešams izstrādāt un īstenot plašu pasākumu kompleksu, kas vērsts uz sabiedrības informēšanu un pilsonības institūta prestiža paaugstināšanu ar nolūku panākt pozitīvu psiholoģiskās attieksmes maiņu pilsonības un naturalizācijas jautājumos. Šajā nolūkā veicami vairāki pasākumi.

• Jāinformē sabiedrība par pilsonības un sabiedrības integrācijas jautājumiem, par pilsonību ES, par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Naturalizācijas pārvaldes Informācijas centram ir jārada informatīvā bāze sabiedrības izglītošanai un informēšanai, sabiedrības domu un aktivitāšu orientēšanai naturalizācijai un sabiedrības integrācijai vēlamā virzienā, ar dažādu pasākumu palīdzību popularizējot pilsonības statusu, veicinot aktivitātes, kas saistītas ar integrācijas un naturalizācijas procesu, palielinot to personu skaitu, kuras naturalizācijas kārtībā iegūst pilsonību un tādā veidā palielina pilsoņu īpatsvaru valstī.

• Jāizstrādā vienota standartizēta sistēma, ar kuras palīdzību cittautiešiem, kā arī repatriantiem, kuri nepārvalda latviešu valodu, būtu iespēja katrā Latvijas administratīvajā teritorijā apgūt latviešu valodu, Latvijas vēstures pamatus. Tā vienlaikus būtu arī pilsoniskās izglītošanas programma pieaugušajiem. Šo pasākumu īstenošanā sadarbības partneri ir Naturalizācijas pārvalde, Izglītības un zinātnes ministrija, Latvijas tautas skola, pieaugušo izglītības centri, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde u.c. Pasākumu mērķauditorija: Latvijas iedzīvotāji, kuri gatavojas naturalizācijai; pilsoņi, kuri nepārvalda latviešu valodu; repatrianti (sevišķi no austrumiem); ikviens Latvijas iedzīvotājs, kuram ir interese par Latvijas vēsturi, tiesiskajiem jautājumiem, pilsonisku sabiedrību u.tml.

• Sabiedrības informēšanas nolūkos ieteicams izstrādāt izglītojošu raidījumu ciklu valsts un reģionālajās raidstacijās, kā arī veicināt klausītāju aktivitāti, iesaistot viņus raidījumu konkursos ar mērķi apkopot vēlētāju domas un zināšanas par Latvijas sabiedrībai aktuāliem jautājumiem.

2. Nevalstisko organizāciju darbības vides uzlabošana

Likumdošana. Jāsekmē NVO darbībai labvēlīgas likumdošanas izstrāde, kas veicinātu NVO veidošanos un to finansiālo ilgtspēju. Pašlaik spēkā esošie likumi, kas regulē nevalstisko organizāciju darbību, gan neliek īpašus šķēršļus organizāciju izveidei un darbībai, tomēr arī neveicina to izaugsmi. Likumā "Par sabiedriskajam organizācijām un to apvienībām" vēl joprojām pastāv ierobežojumi NVO saimnieciskajai darbībai, kas neļauj iegūt līdzekļus organizāciju mērķu sasniegšanai.

Labdarība un filantropija. Jāveicina labdarības un filantropijas nostiprināšanās. Lielāko daļu NVO ienākumu Latvijā veido starptautisko donoru finansējums - Sorosa fonds - Latvija, Apvienoto Nāciju Attīstības programma, ES PHARE , Baltijas - Amerikas partnerattiecību programma u. c. Valsts finansējums NVO projektiem pieejams Kultūrkapitāla fondā un Vides aizsardzības fondā. Latvijā jāizstrādā likums par fondiem, kas veicinātu finansu līdzekļu apvienošanu fondos sabiedrībai svarīgu mērķu sasniegšanai. Sadarbība starp valsti, pašvaldībām, uzņēmējiem un NVO. Jāveicina sadarbība starp valsti, pašvaldībām, uzņēmējiem un NVO. Reģionos vērojama laba sadarbība starp pašvaldībām un NVO, vienojoties par dažādām atlaidēm organizāciju darba nodrošināšanai. Šī sadarbība jāpaplašina, piesaistot arī uzņēmējus.

Funkciju deleģēšana nevalstiskajām organizācijām . Jāveicina valsts un pašvaldību funkciju deleģēšana nevalstiskajām organizācijām, ievērojot līdztiesības un atklāta konkursa principus. Funkciju deleģēšanu, piešķirot atbilstošo finansējumu, jau praktizē Labklājības ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija, tomēr vairākumā valsts institūciju nav izpratnes par šo mehānismu un tas netiek praktizēts. Tādēļ veicami izglītojoši pasākumi šo institūciju un arī NVO vidē par funkciju deleģēšanu.

Sabiedrības integrācijas valsts politikai jāparedz aktīva sadarbība ar NVO centriem, atbalstot tos un veicinot NVO attīstību.

3. Repatriācija, migrācija

un sadarbība ar tautiešiem ārzemēs.

Atbalsts repatriantiem, kuri pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā . Nepieciešams nodrošināt repatriantiem psiholoģisku, sociālu un finansiālu atbalstu, lai veicinātu viņu atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un integrēšanos Latvijas sabiedrībā. Jāveido repatriantu, imigrantu un bēgļu integrācijas sistēma, kas palīdzētu risināt dažādus ar integrāciju saistītus jautājumus. Lai veidotu integrācijas sistēmu repatriantiem un personām, kas legāli iebraukušas Latvijā, nepieciešama LR Iekšlietu, Tieslietu, Finansu, Izglītības un zinātnes, Labklājības, Kultūras u.c. ministriju, kā arī pašvaldību un nevalstisko organizāciju sadarbība.

Jāveido datu bāze par repatriantiem, kuri tuvāko gadu laikā iecerējuši pārcelties uz dzīvi Latvijā. Ar viņiem jāuztur regulāri kontakti, lai laikus sagatavotos viņu integrācijai Latvijas sabiedrībā. Jāveic regulāri pētījumi par to repatriantu un imigrantu integrāciju un adaptāciju Latvijas apstākļos, kuri ieradušies Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas.

Atbalsts personām, kuras vēlas izceļot no Latvijas. Latvijai sadarbībā ar Rietumvalstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un citām valstīm jārada apstākļi, lai palīdzētu izceļot tiem cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties savā dzimtenē, taču dažādu iemeslu dēļ nespēj to izdarīt. Lai risinātu šo problēmu, nepieciešams izstrādāt un pieņemt atbilstošus tiesiskos aktus, kā arī

• apzināt personas, kuras vēlas aizbraukt no Latvijas,

• ar tām valstīm, uz kurām viņi vēlas izceļot, sākt starpvalstu sarunas par atbalsta sniegšanu šiem izceļotājiem,

• veicināt nevalstisko organizāciju un starptautisko organizāciju interesi par izceļotāju problēmu risināšanu,

• risināt ar izceļošanu saistītos finansiālos jautājumus, sniedzot atbalstu pirmām kārtām maznodrošinātajiem izceļotājiem.

Lai veiksmīgi īstenotu šos projektus, nepieciešama sadarbība arī ar rietumvalstīm. Sadarbībā ar ārvalstu vēstniecībām būtu ieteicams veidot informatīvo datu bāzi par izceļotāju iespējamām dzīves un darba vietām, par skolām un bērnudārziem, veco ļaužu pansionātiem, citiem viņus interesējošiem jautājumiem.

Sadarbība ar tautiešiem ārzemēs. Jāveic konkrēti pasākumi, kas veicinātu sakaru uzturēšanu un attīstīšanu ar ārzemju latviešiem, sekmētu viņu kopienu saglabāšanu un repatriācijas procesu. Ārzemju latvieši ir neatsverami palīgi Latvijas tēla veidošanā un kontaktu dibināšanā ar mītnes zemes sabiedrību un valdību. Sadarbībā ar ārzemju latviešiem aktīvi jāiesaistās arī Latvijas nevalstiskajām organizācijām un pašvaldībām.

Otrā nodaļa

Sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija

Kopenhāgenas ANO Sociālās attīstības deklarācijā, kuru 1995. gadā kopā ar 116 pasaules valstīm parakstīja arī Latvija, atzīta sociālās attīstības un visu cilvēku labklājības nozīmība un piešķirta šim mērķim vislielākā prioritāte.

Latvijas valsts un Latvijas tautas attīstības interesēs ir līdzvērtīgu darba, ienākumu, sociālās un kultūras dzīves iespēju nodrošināšana visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šādai sabiedrībai jābalstās uz cilvēktiesību un brīvību, kultūras un reliģijas atšķirību respektēšanu, sociālā taisnīguma ievērošanu. Sevišķa uzmanība jāvelta sociālās atstumtības riska samazināšanai īpaši apdraudētās sociāli demogrāfiskās grupās. Nav pieļaujama tāda attīstība, ka valstī kādā reģionā veidojas Latvijai nelojāla iedzīvotāju kopiena.

I. Sabiedrības sociālās

un reģionālās integrācijas mērķi

• Sociālā integrācija . Radīt sabiedrību ar vienlīdzīgām iespējām visiem; palielināt indivīdu un iedzīvotāju grupu sociālās līdzdalības iespējas; nodrošināt sabiedrības locekļiem vienlīdzīgas iespējas piekļūt sabiedrības resursiem un veidot pilnvērtīgu dzīvi; sekmēt sabiedrības vidusslāņa veidošanos.

• Reģionālā integrācija. Panākt iespējami līdzvērtīgus dzīves un darba apstākļus visos valsts reģionos; samazināt un novērst nelabvēlīgās reģionālās atšķirības, veicinot labvēlīgas vides un kultūras atšķirību saglabāšanos; sekmēt personu reģionāli vienmērīgu naturalizāciju un integrāciju Latvijas pilsoņu kopumā - Latvijas tautā, veicināt nelatviskas izcelsmes Latvijas pilsoņu ciešāku sakļaušanos ar latviešu sabiedrību.

II. Situācijas un problēmu apraksts

1. Sociālā integrācija

Ne vienmēr ekonomiskajai augsmei līdzvērtīgi un proporcionāli norit sociālā un tautas attīstība. Daudzās pārejas valstīs, tostarp Latvijā, vērojamas disproporcijas ekonomikas un sociālajā attīstībā. Tāpēc arvien lielāka uzmanība jāpievērš izaugsmes struktūrai un kvalitātei, lai veicinātu tautas attīstību, sociālo integrāciju, mazinātu nabadzību, aizsargātu vidi un nodrošinātu sabiedrības ilgtspējīgu attīstību.

Harmonisku valsts attīstību apdraud ekonomiskās izaugsmes ieguvumu nevienmērīgs sadalījums. Nav izveidojies pietiekami plašs un turīgs sabiedrības vidusslānis. Turpinās iedzīvotāju noslāņošanās un atsvešināšanās.

Dzimstības, ģimeņu veidošanās un stabilitātes, kā arī paredzamā mūža ilguma samazināšanās izraisījusi demogrāfiskās krīzes parādības sabiedrībā. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums jau ilgstoši ir negatīvs, kas līdz ar emigrācijas pārsvaru pār imigrāciju novedis pie valsts un tās reģionu iedzīvotāju kopskaita samazināšanās.

Visai pārliecinoši var apgalvot, ka arī turpmāk samazināsies bērnu un palielināsies veco ļaužu skaits un īpatsvars. Mazāk paliks reproduktīvā vecuma sieviešu, līdz ar to vēl mazāks var kļūt dzimušo skaits. Iedzīvotāju sastāva vidējais vecums joprojām palielinās. Demogrāfiskā novecošanās tendence rosinās pievērst lielāku uzmanību tādiem sociāliem jautājumiem kā mūžizglītība un pārkvalificēšanās, veco ļaužu veselības aprūpe, sociālā apdrošināšana u.c. Demogrāfiskā attīstībā turpmāk arvien lielāka nozīme būs nevis kvantitatīviem aspektiem, bet gan dzīves kvalitātei.

Sociālo integrāciju ierobežo šādi galvenie faktori:

• nabadzība,

• bezdarbs,

• nepietiekama izglītība un informācijas trūkums,

• vāja sociālā mobilitāte,

• nepilnības sociālās drošības sistēmā.

Šajā sakarībā atzīmējamas šādas galvenās sociālās attīstības problēmas:

• sociālās polarizācijas palielināšanās, ko rada galvenokārt ienākumu nevienlīdzība un nabadzības izplatība;

• nedabiskās un vardarbīgās nāves gadījumu pārlieku liela izplatība;

• cilvēku, ģimeņu un sociālo grupu marģinalizācija;

• varmācības izplatība, tostarp masu saziņas līdzekļos;

• ubagu, bezpajumtnieku un ielas bērnu skaita pieaugums;

• alkoholisma izplatība kā "izeja" no ilgstoša negatīvā stresa, narkotiku un citu atkarības vielu lietošanas pieaugums.

Vairākām sabiedrības sociāli demogrāfiskajām grupām ir raksturīgs paaugstināts sociālās atstumtības risks. Sociālās integrācijas sakarā tām jāpievērš pastiprināta uzmanība. Šādas grupas ir, piemēram, bāreņi; riska ģimenes un ģimenes krīzē, tostarp daudzbērnu ģimenes; bezdarbnieki; bezpajumtnieki; cilvēki, kas dzīvo trūkumā; no ieslodzījuma vietām atbrīvotie; cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem; cilvēki ar speciālām vajadzībām; pirmspensijas vecuma un veci cilvēki u.c.

Nabadzība un ienākumu diferenciācija. Nabadzība ir galvenais sociālo integrāciju ierobežojošais faktors. Tajā fokusējas visi pārējie riska faktori. Materiālā labklājība vai tās trūkums nosaka lietotā uztura, apģērba, mājokļa kvalitāti un līdz ar to veselības stāvokli, izglītību, kā arī līdzdalības iespējas darboties sabiedrībā un sociālo mobilitāti.

Nabadzība un sociālā atstumtība ir savstarpēji cieši saistītas. Līdz ar nabadzības izplatību pieaug arī sociālā atstumtība sabiedrībā. To veicina bezdarbs un zemā darba samaksa. Zemās algas ir izdevīgas makroekonomiskās situācijas stabilizēšanai, taču tās atstāj negatīvu ietekmi uz cilvēku dzīvesveidu, veselību un sociālo aizsardzību, kas ietekmē arī nākamo paaudžu dzīves kvalitāti. Saskaņā ar socioloģisko pētījumu datiem apmēram 40 % bērnu Latvijā dzīvo ģimenēs, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par 28 latiem.

Sabiedrībā, kurā ir daudz indivīdu, kam nav nodrošinātas pamatvajadzības, un kurā dominē nabadzīgo slānis, neizbēgami plaukst asociālās parādības (alkoholisms, narkomānija, pašnāvības, noziedzība, prostitūcija u.c.).

Par sociālu problēmu kļūst nabadzības reģionalizācija. Rīgā un tās apkārtējos rajonos nabadzības relatīvais līmenis ir zemāks par vidējo valstī. Dzīveslīmeņa un iespēju atšķirības rodas no tā, kur cilvēks dzīvo. Jo lielāka pilsēta, jo mazāks nabadzības risks.

Dažām grupām risks būt nabadzīgām ir lielāks par vidējo: mājsaimniecībām, kurās ir trīs vai vairāk bērnu; mājsaimniecībām, kuru apgādnieks ir gados jauns, ar zemu izglītības līmeni vai bezdarbnieks un mājsaimniecībām, kuras galvenokārt ir atkarīgas no lauksaimnieciskajiem ienākumiem un sociālajiem maksājumiem (izņemot pensijas).

Nabadzīgās ģimenes bieži tiek izslēgtas no sociālajiem kontaktiem, no kultūras pasākumiem, labas izglītības iegūšanas, kvalitatīvas veselības aprūpes u. tml. Šādās ģimenēs retāk svin svētkus, neveidojas pilnvērtīgas ģimenes tradīcijas. Nabadzīgo ģimeņu locekļiem ir vājāka pašapziņa, biežāk ir depresīvs noskaņojums, nereti šajās ģimenēs raksturīga nabadzības pārmantojamība no paaudzes uz paaudzi.

Bezdarbs. Viens no galvenajiem nabadzības iemesliem un sociālo integrāciju ierobežojošiem faktoriem ir bezdarbs. Latvijā raksturīgs strukturālais bezdarbs, kuru radīja tautsaimniecības strukturālie pārveidojumi pēc neatkarības atjaunošanas. Daudzu uzņēmumu likvidācijas rezultātā samazinājās pieprasījums pēc darbaspēka. Pašlaik kā bezdarbnieks ir reģistrējies katrs desmitais ekonomiski aktīvais iedzīvotājs.

Valstī ir daudz cilvēku, kuriem nav darba, viņi to meklē un ir gatavi uzsākt darbu, taču nav reģistrējušies kā bezdarbnieki. Reālais darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā trīs reizes pārsniedz reģistrēto bezdarba līmeni. Sieviešu darba meklētāju īpatsvars ir lielāks nekā vīriešu. Pilsētās tas ir augstāks nekā laukos.

Daļa cilvēku, kuri zaudējuši cerību atrast darbu un atteikušies no aktīviem pasākumiem darba meklēšanā, tiek uzskatīti par ekonomiski neaktīviem. Viens no galvenajiem bezdarba iemesliem ir darba pieredzes trūkums un profesionālā neatbilstība darba devēja prasībām. Darba meklētāji bez pieredzes pārsvarā ir personas, kas pārtraukušas darbu pirms trīs un vairāk gadiem, un jaunieši pēc mācību iestādes beigšanas vai mācību pārtraukšanas.

Pastāv arī strādājošo, bet nabadzīgo iedzīvotāju grupa, kuru darba algas ir ļoti zemas. To ietekmē zemais minimālās algas līmenis valstī, prakse izmaksāt algu "aploksnēs", augsts zemas produktivitātes darbu īpatsvars, sevišķi lauksaimniecībā. Šī grupa veido alternatīvu bezdarbam. Nabadzīgās mājsaimniecības cieš no vairāku faktoru ietekmes: no zemas ekonomiskās aktivitātes, no tā, ka tikai nelielam procentam ekonomiski aktīvo mājsaimniecības locekļu ir darbs, bieži vien tas ir zemas kvalifikācijas un slikti atalgots.

Izglītība, vecums, dzimums ir svarīgi panākumu noteicēji darba tirgū. Cilvēki ar zemu izglītību un vairākums jauniešu atpaliek no pārējām sociālajām grupām darba tirgū. Jauniešiem ir arī zemākas algas. Sievietēm ir zems līdzdalības līmenis darba tirgū, zemākas algas, un tās pilda nekvalificētākus darbus.

Īpaša problēmu grupa ir ilgstošie bezdarbnieki. Nodarbinātībā pastāv liela atšķirība starp pilsētu un laukiem. Pilsētās bezdarbs ir augstāks, bet lauki ir nabadzīgāki nekā pilsētas, jo laukos ir zemākas algas, zemāka nodarbinātības kvalitāte, lielāks nepilna darba laika nodarbinātības biežums.

Nodarbinātības politika īstenojas vienotā kompleksā ar citiem ekonomiskās politikas pasākumiem. Jaunas darba vietas tiek radītas, veicot noteiktus pasākumus tādās jomās kā privatizācija, attīstot mazo un vidējo biznesu, veicinot uzņēmējdarbību, stimulējot eksportu, sabalansējot reģionālo attīstību u. tml. Latvijas vidējā termiņa ekonomiskās attīstības stratēģija paredz, ka minēto un vēl citu pasākumu komplekss bezdarbu ļautu samazināt. Atbilstoši pašreizējām Finansu ministrijas prognozēm, bezdarba līmenis laika posmā līdz 2003.gadam samazināsies, taču paliks 8% robežās.

Nepietiekama izglītība un informācijas trūkums kā sociālo integrāciju ierobežojošs faktors. Izglītības un informācijas pieejamība vai tās deficīts lielā mērā nosaka ienākumu sadali, sociālo atstumtību, tās īslaicību vai neatgriezeniskumu. Mūsdienās informācija un izglītība ir kļuvusi par nozīmīgu faktoru ne tikai ražošanas tehnoloģiju attīstībā, bet arī sabiedrības sociālās hierarhijas veidošanā, tā kļuvusi par priekšnoteikumu atsevišķu indivīdu un sociālo grupu mobilitātei.

Deviņdesmitajos gados ir palielinājusies nevienlīdzība izglītības un informācijas pieejamībā, sevišķi pieaugušajiem iedzīvotājiem. Kopējā informācijas apjoma pieaugums neizslēdz atsevišķu indivīdu un sociālu grupu pastāvēšanu, kuri maz vai ļoti maz izmanto informāciju un kuri nav motivēti zināšanu papildināšanai, mācībām un studijām.

Izglītība arvien vairāk ir saistīta ar cilvēka sabiedrisko stāvokli, bet sevišķi ar darba vietu. Atkarībā no darba vietas un darba līguma termiņa strādājošajiem ir atšķirīgas iespējas informācijas ieguvē un profesionālajā izaugsmē. Labākas iespējas ir lielu uzņēmumu un valsts iestāžu vadošajiem speciālistiem, mazākas - nodarbinātajiem uz noteiktu laiku, vēl mazākas - daļēji nodarbinātajiem un bezdarbniekiem.

Galvenie ar izglītību saistītie riski informācijas sabiedrībā ir šādi: 1) prasmes trūkums orientēties informācijas plūsmās, ātri iegūt nepieciešamo informāciju, novērtēt tās ticamību; 2) neprasme mācīties; 3) informācijas trūkums, kas veicina iedzīvotāja saikni ar sabiedrību un valsti, izpratni par cilvēka tiesībām, pienākumiem un iespējām sabiedrībā; 4) informācijas un izglītības trūkums par sociālo pašpalīdzību un izdzīvošanu, sevišķi krīzes situācijās; 5) izglītības iestāžu atrautība no sabiedrības attīstības un tirgus pieprasījuma noteiktām izglītības vajadzībām; 6) izglītības politikas neatbilstība dažādu iedzīvotāju grupu vajadzībām, tostarp cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, cilvēkiem ieslodzījuma vietās u.c.

Nepilnības sociālās drošības sistēmā. Attīstītu, integrētu sabiedrību raksturo pietiekami liels un stabils vidusslānis ar plašām horizontālās un vertikālās sociālās mobilitātes iespējām. Sociālā mobilitāte izpaužas indivīdu vai grupu sociālā statusa maiņā. Latvijā deviņdesmitajos gados dominējošā bija sociālā statusa pazemināšanās tendence. Tās rezultātā izveidojās jauna sociālā hierarhija ar krasām atšķirībām starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Aizsākās sociālo slāņu norobežošanās. Tas smagi skāra ģimenes ar bērniem, jauniešus, cilvēkus vecumā pēc 45 gadiem, sievietes, iedzīvotājus ar zemu vispārējās un profesionālās izglītības līmeni, personas ar veselības problēmām, atsevišķas profesionālās grupas ( skolotāji, medicīnas darbinieki, inženieri u.c.).

Laikā, kad ļoti liela iedzīvotāju daļa pārvietojas uz leju sociālajā hierarhijā, gan atsevišķiem cilvēkiem, gan sociālajām grupām ir raksturīgas jaunā sociālā statusa identifikācijas grūtības. Nākas radikāli mainīt dzīvesveidu, profesiju, ierobežot vajadzības, izvērtēt vērtību prioritātes. Šādā situācijā izšķirīga nozīme ir cilvēka ticībai saviem un līdzcilvēku spēkiem, kā arī sabiedrības atbalstam.

Valsts ir akceptējusi sociālās drošības sistēmas principus, kuru mērķis ir visiem valsts iedzīvotājiem nodrošināt sociālās drošības minimālo līmeni, sadalot valsts un indivīda tiesības un pienākumus tā, ka palielinās indivīda loma sevis un savas ģimenes sociālajā aizsardzībā. Tas dažkārt noved pie valsts politikas neizpratnes, jo pastāv pretruna starp atbildības uzņemšanos un nevienādām iespējām to īstenot. Arī indivīdam ir jāuzņemas atbildība savas sociālās drošības jomā. Gan darba ienākumu saņēmēji, gan sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēji spiesti griezties pēc atbalsta sociālās palīdzības sistēmā, kuras mērķis ir palielināt sociālo drošību un aizsardzību tiem iedzīvotājiem, kuri atrodas krīzes situācijā.

Sociālās drošības pakalpojumu tīkls vēl nav pilnīgi attīstīts, lai nosegtu visus sociālos riskus. Vairākas iedzīvotāju grupas dzīvo praktiski bez sociālās apdrošināšanas ienākumiem, bet sociālās palīdzības pabalsti spēj segt tikai pašas minimālākās dzīves vajadzības. Atstumtības iespējas vēl pastāv pārlieku lielas birokrātijas, kā arī resursu un informācijas trūkuma dēļ.

Pašreizējā sociālās palīdzības sistēma nespēj apmierināt visas krīzes situācijā nonākušo cilvēku un ģimeņu neatliekamās vajadzības. Tam ir vairāki cēloņi: pārāk daudz ir iedzīvotāju ar ļoti zemiem ienākumiem, relatīvi liels ir to personu skaits, kurām nepieciešami aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. Nav atrastas metodes, kas nepieļautu atsevišķu cilvēku atrašanos ārpus sociālās drošības tīkla. Arvien nozīmīgāka sociālās drošības jomā kļūst sadarbība starp valsts institūcijām, pašvaldībām, nevalstiskām organizācijām un privāto sektoru.

2. Reģionālā integrācija

"Reģionālās attīstības koncepcijā" reģions definēts kā "relatīvi viendabīga Latvijas teritorijas daļa (pagastu vai pilsētu kopa, rajons vai rajonu kopa), ko vieno noteiktas pazīmes vai kopīgas problēmas".

Latvijas reģionālo atšķirību izveidošanos ir noteicis gan Latvijas vēsturiski etniskais sastāvs (latgaļi, kurši, sēļi, lībieši u.c.), gan vēsturiskie apstākļi (atsevišķu novadu pakļautība dažādām valstīm un piederība atšķirīgām reliģiskām konfesijām) un tautsaimniecības attīstība.

Reģionu veidošanos ietekmējuši arī migrācijas procesi, sevišķi Latgalē un lielajās pilsētās, tie notika gan cariskās Krievijas, gan padomju okupācijas laikā. Tas atspoguļojas reģionu iedzīvotāju atšķirīgajā nacionālajā sastāvā. Arī Latvijas konfesionālais sastāvs reģionāli ievērojami atšķiras. Protestanti (luterāņi, baptisti, adventisti, metodisti) dzīvo galvenokārt Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, katoļi, pareizticīgie un vecticībnieki - Latgalē. Vidzemē joprojām saglabājusies pareizticīgo latviešu kopiena.

Latvijas reģionos izveidojušās būtiskas dzīvesvides un saimnieciskās darbības iespēju atšķirības. Tās izpaužas teritoriju nevienmērīgā ekonomiskā attīstībā un saimnieciskā aktivitātē, atšķirīgā nodarbinātības un attiecīgi bezdarba līmenī, iedzīvotāju ienākumu līmenī, sociālās un kultūras dzīves nosacījumos.

Ne visas reģionālās atšķirības uzskatāmas par trūkumu. Dažādos novados vērojamās latviešu kultūras, valodas, tradīciju atšķirības vērtējamas kā mūsu tautas un Latvijas bagātība. Par tādu uzskatāma, piemēram, arī latgaliskā identitāte, lībiskā identitāte, vecticībnieki.

Nepilsoņu reģionālā integrācija. Ap 80% no visiem nepilsoņiem dzīvo lielajās pilsētās - Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Jūrmalā un Rīgas rajonā. Tieši šīs pilsētas visvairāk skāra padomju laika imigrācija no PSRS. Savukārt Latgalē, lai gan tur ir liels slāvu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars, prāvākā daļa iedzīvotāju ir Latvijas pilsoņi. Atšķirībā no laukiem un mazpilsētām, kur vērojama cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, lielajās pilsētas ir izveidojusies nelatviska (pirmām kārtām slāvu izcelsmes iedzīvotāju) kopiena, kuras kontakti ar latvisko vidi un masu medijiem latviešu valodā bieži vien ir ierobežoti. Relatīvi noslēgta nelatviska kopiena ārpus lielajām pilsētām izveidojusies arī dažos Latgales lauku novados. Svarīgākais integrācijas veicinātājs šajos gadījumos varētu būt skola, kas tuvinātu cittautiešu skolēnus latviešu valodai un kultūrai.

Citas Latvijā dzīvojošās minoritātes koncentrējas noteiktos reģionos (lietuvieši - Lietuvas pierobežā, čigāni - Kurzemē, poļi - Latgalē). Kā liecina pētījumi, šo iedzīvotāju grupu integrācijas pakāpe ir ievērojami augstāka nekā krievu, baltkrievu un ukraiņu izcelsmes iedzīvotājiem.

Tautsaimniecība un sociālā joma. Latvijas neatkarības atjaunošana, pāreja uz tirgus saimniecību, īpašuma tiesību atjaunošana un privatizācija saistās ar dziļām pārmaiņām tautsaimniecības struktūrā. Tam ir arī negatīvas reģionālas sekas.

Svarīgākie cēloņi reģionu nevienmērīgai ekonomiskai attīstībai ir dažāds attālums no tirgiem un transporta maģistrālēm un ar to saistītās komunikāciju un transporta izmaksas, dažādais infrastruktūras attīstības līmenis, plānveida ekonomikas mantojums, atšķirīgs saimnieciskās dzīves daudzveidības līmenis, iedzīvotāju demogrāfiskā struktūra un izglītības līmenis.

Lielākā daļa infrastruktūras, intelektuālā un finansu potenciāla un tā izmantošanas iespējas pašlaik koncentrētas Rīgā un vēl dažās lielākajās Latvijas pilsētās. Sekas tam ir disproporcija starp lielāko pilsētu un lauku novadu attīstības tempiem un iespējām. Tas izpaužas bezdarba un ienākumu, nacionālā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju un investīciju līmenī. Lai gan parasti kā depresīvs reģions pirmām kārtām tiek minēta Latgale, arī citos Latvijas lauku reģionos, it sevišķi Sēlijā, Vidzemē, arī atsevišķos Zemgales un Kurzemes novados, stāvoklis ir smags.

Latvijā turpina veidoties efektīvas, konkurētspējīgas lauku saimniecības, palielinās to apstrādājamās zemes platības. Attīstoties lauksaimnieciskajai ražošanai, neizbēgami samazināsies lauksaimniecībā nodarbināto skaits. Tā kā ne visiem pašlaik laukos dzīvojošajiem nākotnē būs iespējams atrast darbu lauksaimniecībā, valsts politikā sevišķi svarīgi ir savienot tirgus regulēšanas pasākumus ar tiešu atbalstu lauku saimnieciskās struktūras maiņai, paplašinot darba izvēles iespējas lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem.

Reģionālās politikas īstenošanas līdzšinējie panākumi ir nepietiekami, salīdzinot ar ievērojamajām izmaiņām tautsaimniecības struktūrā pēdējā desmitgadē. Savukārt apskatot pašu reģionu iespējas, trūkst spēcīgas reģionālās struktūras, kurām būtu jāattīsta procesi "no apakšas". Tā rezultātā negatīvās atšķirības joprojām pastiprinās un, notiekot darbaspēka un kapitāla migrācijai uz attīstītākajiem valsts reģioniem, mazāk attīstītiem reģioniem pašu spēkiem vien vairs nav iespējams koncentrēt vietējos cilvēku un tehniskos resursus reģiona priekšrocību izmantošanai un attīstībai.

Psiholoģiskie aspekti. Pētījumi liecina ne tikai par nopietnām saimnieciskām un sociālām, bet arī par psiholoģiskām problēmām Latvijas laukos un mazpilsētās. Cilvēkiem ir grūti piemēroties jaunajiem apstākļiem, daudzi nespēj izrauties no pusnaturālās saimniekošanas, sevi pieteicis tā saucamais nabadzības aplis: zems ienākumu līmenis - zems ietaupījumu līmenis - zems patēriņa līmenis - zems kapitālieguldījumu līmenis un zemas investīcijas cilvēkkapitālā - zems izglītības līmenis - zems darba ražīgums - zems ienākumu līmenis.

Latviešu inteliģence, it sevišķi rakstnieki, padomju okupācijas gados idealizēja lauku dzīvi, jo lauki tolaik bija galvenais latviskās identitātes glabātājs. Īpašumu atgūšanai laukos nereti bija tieši emocionāls, ētisks, nevis saimniecisks pamats. Daļā sabiedrības joprojām ir izplatīts uzskats, ka tieši lauksaimniecība ir nodarbošanās, kas visvairāk raksturīga un arī piemērota latviešiem atšķirībā no cittautiešiem. Tāpēc dažkārt vērojama lauku un pilsētas pretstatīšana etniskajā dimensijā. Šādi uzskati darbojas pretī integrācijas procesam.

Iespējamie draudi. Katrā valstī pastāv objektīvi apstākļi, kas atsevišķus reģionus padara konkurētspējīgākus par citiem, tādēļ reģionālās problēmas, pat neraugoties uz mērķtiecīgo darbu reģionālo atšķirību novēršanā, ir visās valstīs.

Latvijas problēma ir tā, ka ekonomiski veiksmīgākajās pilsētās dzīvo lielākoties nelatviešu izcelsmes Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, turpretī depresīvajos lauku reģionos - latvieši vai pilsoņi nelatvieši (Latgalē). Lauku un pilsētas ekonomiskās attiecības tālāk var projicēties kā attiecības "latviskie" lauki un "nelatviskās" pilsētas, ietverot ar šo problēmu saistīto etnisko un politisko pretstatījumu.

Latvijas tautsaimniecības nozares joprojām atšķiras pēc tajās nodarbināto iedzīvotāju nacionālās struktūras. Ievērojams skaits tautsaimniecībā nodarbināto strādā lauksaimniecībā, turklāt noteicošā daļa no tiem ir latvieši. Joprojām jūtamas sekas okupācijas gados kultivētajai profesiju struktūras deformācijai, kad latvieši tika izstumti no tādām svarīgām tautsaimniecības nozarēm kā dzelzceļš, kuģniecība un aviācija. Arī izglītības sistēmā šīs profesijas varēja apgūt tikai krievu valodā. Pēc neatkarības atgūšanas šīs disproporcijas pakāpeniski izzūd.

III. Galvenie rīcības virzieni

1. Sociālā integrācija

Nodarbinātības veicināšana. Īstenojot Valsts vidējā termiņa ekonomisko stratēģiju, lai pievienotos Eiropas Savienībai, nepieciešams veicināt nodarbinātību atbilstoši koncepcijā "Par nodarbinātības veicināšanu valstī" izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem, izvirzot to par vienu no galvenajiem ekonomiskās un sociālās politikas uzdevumiem, sevišķu uzmanību pievēršot problēmu risinājumiem saistībā ar ilgstošiem bezdarbniekiem, jaunatnes bezdarbu, sievietēm. Jāveido vidējo un mazo biznesu veicinoša vide, lai vairotu labāk atalgotu darba vietu skaitu.

Nabadzības ierobežošana. Veicināt nabadzības ierobežošanu atbilstoši koncepcijai "Rekomendāciju izstrāde nabadzības mazināšanai" un konceptuālajam jautājumam par trūcīgo iedzīvotāju ienākumu stabilizāciju. Veicināt vienāda atalgojuma saņemšanu par vienādu darbu. Regulāri paaugstināt minimālo algu atbilstoši iztikas minimumam. Nostiprināt sociālo partneru un darba koplīgumu lomas. Uzlabot sociālā nodokļa un citu nodokļu administrēšanu.

Izglītības attīstība. Nostiprināt saites starp izglītību un darba tirgu. Veicināt tālākizglītību mazizglītotiem, tostarp - pieaugušo izglītību. Sabalansēt profesionālās izglītības attīstību ar darba tirgus vajadzībām.

Demogrāfiskās politikas aktivizēšana. Attīstot un pilnveidojot Nacionālo programmu "Latvijas iedzīvotāji" un Pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, aktivizēt demogrāfisko politiku valstī. Stiprināt ģimeni, nodrošinot tai lielāku atbalstu atbilstoši koncepcijā "Valsts atbalsts ģimenēm" izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem. Pilnveidot valsts sociālo pabalstu sistēmu ģimenēm ar bērniem, tuvinot pabalstus minimālajai mēnešalgai. Veicināt ģimeņu atpūtas un tūrisma organizāciju veidošanos, sevišķu vērību veltot ģimenēm ar bērniem. Rosināt dialogu starp paaudzēm, sekmējot proporcionāli visu vecumu grupu cilvēku ieguldījumu harmoniskas sabiedrības veidošanā.

Starpsektoriālās sadarbības veicināšana. Paaugstināt pašvaldību, nevalstisko organizāciju un privātā sektora lomu sociālo problēmu risināšanā. Tuvināt sociālos pakalpojumus dzīvesvietai. Ievērot šo pakalpojumu savlaicības un pieejamības principus. Pilnveidot sociālo pakalpojumu administrēšanu, samazināt birokrātiju.

2. Reģionālā integrācija

Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidošanas (1993. gadā) Latvijā ir uzsākta mērķtiecīga valsts reģionālās politikas izstrāde un īstenošana. Izstrādāta un MK akceptēta Reģionālās attīstības koncepcija (1996.gadā), Ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanas projekts (1996.gadā) un Latvijas lauku attīstības programma (1998.gadā). Konkrētu, valsts atbalstītu attīstības projektu iedzīvināšanai atsevišķos valsts reģionos (rajoni, pagasti) LR Saeima 1997. gadā pieņēma likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" un šī likuma izpildes nodrošināšanai ir pieņemti vairāki Ministru kabineta noteikumi. Noteikti īpaši atbalstāmie reģioni, izveidota un darbību uzsākusi Reģionālā attīstības padome, Reģionālais fonds un tā izpildinstitūcija - bezpeļņas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Reģionu attīstība", kura sniedz finansiālu atbalstu konkrētajiem pašvaldību un uzņēmējsabiedrību attīstības projektiem.

Reģionālo atšķirību samazināšanai nepieciešama saskaņota un mērķtiecīga valsts un pašvaldību rīcība, nepieciešamības gadījumā šajā darbā piesaistot arī nevalstiskās organizācijas un starptautisko palīdzību. Svarīgākie Latvijas reģionu attīstības politikas virzieni saskaņā ar Reģionālās attīstības koncepciju, Latvijas lauku attīstības programmu, Izglītības attīstības stratēģisko programmu un citiem dokumentiem ir šādi.

• Mērķtiecīgi ieguldījumi infrastruktūras attīstībā, tā veicinot privātās investīcijas un ceļot īpašumu vērtību reģionos; valsts investīciju programmu saskaņošana ar reģionālās attīstības politikas mērķiem.

• Tirgus regulēšanas pasākumu (subsīdijas lauksaimniecībai, sabiedriskajam transportam u.c.) savienošana ar tiešu atbalstu saimnieciskās struktūras maiņai un ekonomikas daudzveidības palielināšanai lauku novados. Lauku attīstībā blakus tradicionālajai lauksaimniecībai akcentējama nelauksaimnieciska rakstura darba vietu veidošanās.

• Darbaspēka pārkvalifikācija atbilstoši tautsaimniecības struktūras izmaiņām, pārkvalifikācijas un pieaugušo mācību centru atbalstīšana.

• Tāda lauku un mazpilsētu skolu un reģionālo augstskolu, studentu kreditēšanas sistēmas attīstība, lai studijas būtu pieejamas ikvienam Latvijas jaunietim neatkarīgi no vecāku turības.

• Uzņēmējdarbības atbalsta centru, lauksaimniecības konsultāciju centru un pieaugušo izglītības centru tīkla pilnveidošana un paplašināšana.

• Jaunu, Latvijā vēl maz pazīstamu uzņēmējdarbības veicināšanas formu - inovāciju centru, tehnoloģisko parku, biznesa inkubatoru - attīstība.

• Lai novērstu pierobežas reģionu ekonomisko depresivitāti, aktivizēt starpvalstu projektu īstenošanu infrastruktūras attīstībā un veicināt pierobežu teritoriju sadarbību.

• Latviskās izglītības atbalsta programmas izstrāde un īstenošana Latgales reģionā.

• Valsts un pašvaldību atbalsta veicināšana novadu savdabīgās kultūridentitātes saglabāšanai un attīstīšanai, tostarp - latgaliešu, sēļu u.c. kultūras aktivitāšu un programmas "Lībieši Latvijā" atbalstīšana.

• Speciālu sabiedrības integrācijas programmu izstrāde Latvijas lielākajām pilsētām.

• Darbaspēka reģionālās mobilitātes sekmēšana, attīstot transporta, nekustamā īpašuma un īres tirgu, izplatot informāciju par brīvām darba vietām, likvidējot birokrātiskos šķēršļus (pieraksta sistēmu u.c.). Lai palielinātu nekustamā īpašuma tirgus likviditāti, nepieciešams paātrināt dzīvokļu privatizāciju un īpašumu reģistrāciju Zemes grāmatā.

Trešā nodaļa

Izglītība, valoda, kultūra

Izglītības sistēma izšķirīgi ietekmē sabiedrības vērtību apziņas veidošanos un vērtību pārmantojamību. Tikai vienota izglītības sistēma spēj nodrošināt Latvijas sabiedrības kā vērtībās un atbildībā vienota pilsoņu kopuma attīstību.

Sabiedrības integrācijas procesa īstenošanā vissvarīgākā mērķgrupa ir bērni un jaunieši, taču arī pieaugušo iedzīvotāju integrācijā izšķirīga nozīme ir demokrātiskās un politiskās izglītības līmenim un latviešu valodas prasmei. Tādēļ Latvijas izglītības sistēma kļūst par galveno sabiedrības integrācijas procesa virzītāju un īstenotāju, kam jānodrošina gan vispārcilvēcisko, gan Latvijai specifisko vērtību apguve un pārmantojamība, gan starpkultūru izglītības un mazākumtautību kultūras identitātes saglabāšanas iespējas.

Sekmīgai sabiedrības integrācijai nepieciešama kopīga valoda gan lingvistiskā ziņā, gan kopīgas vērtību sistēmas izveidei un izpratnei. Valsts valoda ir gan valsts simbols, gan sabiedrības integrācijas instruments. Tomēr vēsturisko apstākļu sekas vēl pilnībā nenodrošina šo latviešu valodas statusu, tādēļ tam pievēršama sevišķa uzmanība, vienlaikus respektējot mazākumtautību tiesības kopt un saglabāt savu valodu un kultūru kā etniskās identitātes pamatu.

Kultūra ir nosacījums tam, lai veidotos radoši darbīga, humāna, nacionāli pašapzinīga personība. Visu iedzīvotāju grupu izpratne par latviešu tautas kultūrvērtībām un mazākumtautību kultūru ir sabiedrības integrācijas procesa neatņemama sastāvdaļa. Lai sekmētu latviešu un mazākumtautību kultūru attīstību, sabiedrības integrācijas gaitā jāveidojas kopīgai kultūrtelpai, jāpaplašina kultūru dialogs.

I. Sabiedrības integrācijas mērķi

izglītībā, valodas un kultūras politikā

• Izglītība. Nodrošināt latviešu valodas apguvi tādā līmenī, lai visi Latvijas iedzīvotāji, jo sevišķi jaunā paaudze, spētu to brīvi lietot kā savstarpējas saziņas līdzekli; veidot izglītības sistēmu par galveno instrumentu pilsoniskās sabiedrības vērtību apziņas, tolerances, jaunās paaudzes politiskās kultūras attīstībā; nodrošināt tādu mazākumtautību izglītības programmu veidošanu un īstenošanu, kuras atbilstu iepriekš minētajiem mērķiem un vienlaikus veicinātu mazākumtautību identitātes saglabāšanu un integrāciju Latvijas sabiedrībā.

• Valoda. Veidot stabilu sabiedrību, kurā ir kopīga valsts valoda - latviešu valoda un nodrošinātas iespējas to lietot publiskajā saskarsmē visā valsts teritorijā, kā arī atbalsts mazākumtautībām kopt savu valodu un lietot to saskaņā ar Latvijas likumdošanu.

• Kultūra. Nodrošināt kultūras vērtību saglabāšanu un attīstību, veicināt kultūru dialogu; garantēt personas tiesības brīvi paust, aizsargāt un attīstīt savu etnisko, kultūras un reliģisko identitāti; pastiprināt valsts gādību par latviešu un mazākumtautību kultūras bagātību saglabāšanu, izpēti un kultūras attīstību, radīt priekšnoteikumus kultūras dzīves integrācijai; veicināt Latvijas iedzīvotāju izpratni par latviešu nācijas un par Latvijā dzīvojošo etnisko grupu kultūras vērtībām; attīstīt cilvēkos cieņu un iecietību pret citas tautas kultūru; veicināt visu Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanos kultūras dzīvē.

II. Situācijas un problēmu apraksts

1. Izglītība

Mazākumtautību izglītības attīstība

Vispārējā izglītība, iestāžu tīkls un mācību valodas izvēle. Viena no sabiedrības sašķeltības asākajām izpausmēm un veicinātājām ir paralēli pastāvošā latviešu un krievu mācībvalodas skolu sistēma. Starp latviešu un krievu mācībvalodas skolām tikai pamazām sāk veidoties sadarbības kontakti. Līdz šim pastāvējusī norobežošanās ir bijis viens no faktoriem, kas veicinājis etnisko aizspriedumu un stereotipu veidošanos. Krievu mācībvalodas skolas tikai pamazām iegūst minoritāšu izglītības iestādēm raksturīgās iezīmes. Šo procesu apgrūtina mazākumtautību skolu (sevišķi krievu mācībvalodas skolu) pedagogu nepietiekamā latviešu valodas prasme un nepietiekamie profesionālie kontakti ar latvisko izglītotāju vidi. Tāpēc sabiedrības integrācija izglītībā nav domājama kā vienpusējs process, kurā tikai cittautieši apgūst latviešu valodu un mācās Latvijas vēsturi un kultūru. Sabiedrības integrācija izglītībā ir divpusējs process, kurā abām pusēm - gan latviešiem, gan cittautiešiem - jābūt gatavām uz starpkultūru dialogu, sapratni, toleranci un sadarbību.

1998./99. mācību gada sākumā Latvijā bija 725 latviešu mācībvalodas skolas, 193 - krievu, 145 - jauktās, 11 - citas. Lielākā cittautiešu skolēnu daļa mācās krievu mācībvalodas skolās. 1998./99. mācību gadā šajās skolās mācījās 119,2 tūkstoši skolēnu, t.i., 34,6% no kopējā skolēnu skaita pašvaldību un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) skolās. Statistika liecina, ka samazinās krievu mācībvalodas skolu skaits, kā arī to skolēnu skaits, kuri mācās šajās skolās. Tomēr lielajās pilsētās krievu mācībvalodas skolu un skolēnu īpatsvars ir ievērojams.

Mazākumtautību izglītības iestādes aptver vispārējo izglītību no pirmsskolas līdz vidējai izglītības pakāpei, to skaits katrā pašvaldībā atkarīgs no skolēnu skaita, kuru ģimenes ir izvēlējušās šādu izglītības programmu. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā darbu uzsākušas sešas poļu skolas, ebreju, ukraiņu, igauņu, lietuviešu un baltkrievu mazākumtautību skola, kā arī čigānu klases.

Būtiskas pārmaiņas mācībvalodas izvēlē notikušas, bērniem uzsākot skolas gaitas. 1998./99. mācību gadā latviešu valodā mācības uzsāka 72,1% no visiem pirmklasniekiem. Domājot par savu bērnu izglītības iespējām un konkurētspēju nākotnē, cittautiešu un jaukto ģimeņu vecāki izvēlas mācības latviešu valodā.

1998./99. mācību gadā Latvijā darbojās 613 pirmsskolas izglītības iestādes (no tām 29 privātās), kā arī 168 grupas skolās. Latviešu valodā pirmsskolas izglītības iestādēs mācījās 72,3% bērnu, krievu valodā - 27,2% bērnu, citā valodā - 0,5% bērnu. 1998./99. mācību gadā procentuāli ir palielinājies bērnu skaits, kuri mācās grupās ar latviešu mācību un sarunu valodu (par 4,8% salīdzinājumā ar 1997./98. mācību gadu).

Likumdošana. 1998. gadā Saeima pieņēma jauno Izglītības likumu; 1999. gadā - Vispārējās izglītības likumu un Profesionālās izglītības likumu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo jaunais Izglītības likums nosaka atšķirīgu izglītības sistēmas strukturēšanas veidu - izglītības programmu principu. Likums noteic, ka izglītības ieguves valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, bet paralēli latviešu valodai izglītībā var tikt lietotas citas valodas - mazākumtautību izglītības programmās un starptautiskajos līgumos vai īpašos likumos paredzētos gadījumos. Mazākumtautību izglītības programmām noteiktās prasības tiek iekļautas valsts standartos, un IZM izstrādā attiecīgo programmu paraugus atbilstoši izglītības pakāpēm. Vispārējās izglītības likums noteic, ka pamata un vidējās izglītības programmas var tikt apvienotas ar mazākumtautību izglītības programmām, programmas izvēles daļā ietverot ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistīto mācību saturu. Izglītības likums noteic, ka valsts un pašvaldību finansējumu, var saņemt tikai tās privātās izglītības iestādes, kuras īsteno akreditētas izglītības programmas valsts valodā. Tas nozīmē, ka arī privātās izglītības iestādes, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, var saņemt valsts un pašvaldību finansējumu, taču šīm iestādēm ir jāievēro valsts standartu prasības, jātiek akreditētām un vismaz 50% priekšmetu mācīšana jānodrošina valsts valodā vai bilingvāli.

Izglītības likumos noteiktā izglītības politika attiecībā uz mazākumtautībām ir guvusi starptautisku akceptu Eiropas Savienības un EDSO institūcijās.

IZM ir izstrādājusi un publicējusi (1998. gadā) Izglītības attīstības stratēģisko programmu "Izglītība. 1998.- 2003.", kura paredz veicināt arī sabiedrības integrāciju.

Izglītības valoda mazākumtautību izglītības programmās - bilingvālā izglītība. Bilingvālā izglītība ir mērķtiecīga izglītības procesa organizācija, izmantojot tajā divas mācību valodas. Līdz ar to otrā valoda (šajā gadījumā - latviešu valoda) no mācību priekšmeta kļūst par mācību līdzekli.

Pasaulē pastāv apmēram 200 bilingvālās izglītības modeļi. Latvijas apstākļiem piemērotākie ir bilingvālās izglītības modeļi, kuri pieļauj dažādas modifikācijas. Šie modeļi paredz, ka bērni izglītošanos sāk dzimtajā (mazākumtautības) valodā, bet valsts valodas īpatsvars izglītošanās procesā palielinās pakāpeniski. Bilingvālās izglītības metodika atkarībā no skolēnu otrās valodas prasmes paredz diferencētu otrās valodas lietošanas īpatsvaru, sākot ar paralēlu abu valodu lietošanu un beidzot ar priekšmetu mācīšanu galvenokārt otrajā valodā. Pāreja uz bilingvālo izglītību mazākumtautību izglītības programmās nav tulkojama kā dzimtās valodas apguves un tās lietošanas izslēgšana no mācību procesa.

Uzsākot jaunā Izglītības likuma ieviešanu, IZM ir izstrādājusi 4 modeļus mazākumtautību pamatizglītības programmai, kas paredz atšķirīgus variantus pārejai uz bilingvālo izglītību atkarībā no vecāku un skolēnu pieprasījuma, valodas prasmes līmeņa un pedagogu sagatavotības. Piedāvātājiem programmu paraugiem ir ieteikuma raksturs, un, saņemot licenci IZM, skolas ir tiesīgas īstenot arī pašu izstrādātas izglītības programmas. Bilingvālā izglītība dod cittautiešiem iespēju apgūt latviešu valodu un kultūru, nezaudējot savas etniskās piederības apziņu.

Jaunais Izglītības likums stājās spēkā 1999. gada 1. jūnijā. Sākot ar 1999./2000. mācību gadu, visas iepriekš par cittautu mācībvalodas skolām dēvētās izglītības iestādes ir sākušas īstenot reformu, izvēloties vienu vai vairākus mazākumtautību izglītības programmas modeļus un uzsākot mācības pirmajās klasēs atbilstoši šiem modeļiem. Reformas veiksmīgai īstenošanai sevišķi nozīmīga ir skolu demokrātisko institūciju, pašpārvalžu un skolu padomju līdzdalība, jo tā ir tiešākā forma, kādā vecāki kā mazākumtautību pārstāvji var kontrolēt šo procesu.

Bilingvālās izglītības atbalstam 1999. gada valsts budžetā ir piešķirti līdzekļi 200 tūkstošu latu apmērā, piemaksu nodrošināšanai latviešu valodas kā otrās valodas skolotājiem un skolotājiem, kuri māca priekšmetus latviešu valodā un bilingvāli mazākumtautību izglītības programmās.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!