Atzinība — olīvzara un zobena atveids pie atloka

Baltijas bataljona 139 karavīriem pasniegta medaļa "Par piedalīšanos starptautiskās operācijās"

Baltijas bataljona latviešu rota "Ordeņu parādē" 2000.gada 24.martā

Apbalvojumus pasniedz NBS komandieris Raimonds Graube

Pagājušajā nedēļā no miera uzturēšanas misijas Bosnijā atgriezās 139 Baltijas bataljona karvīri. 24.marta rītā Ādažu mobilo strēlnieku bataljona parādes laukumā Baltijas bataljona vīri nostājās "ordeņu parādei". Nacionālo bruņoto spēku komandieris Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube pasniedza 139 virsniekiem, seržantiem un kareivjiem medaļu "Par piedalīšanos starptautiskās operācijās". Nacionālo bruņoto spēku vadība ar šo apbalvojumu pateicās karavīriem par profesionāli veikto uzdevumu, par izturību, par ieguldījumu integrācijas procesā NATO. R.Graube, jautāts par Baltijas bataljona vīru turpmākajiem uzdevumiem, "Latvijas Vēstnesim" pastāstīja:

— Mēs vēlamies viņus saglabāt bruņotajos spēkos pēc iespējas ilgāk. Viņi ir līgumdarbinieki. Bruņoto spēku vadība piedāvās pieredzējušajiem karavīriem darbu dažādās apakšvienībās ar turpmākām karjeras izaugsmes iespējām. Nebūtu lietderīgi gatavot un uzturēt lielu pastāvīgu vienību nākamajām misijām, daudz vērtīgāk, ja šie karavīri nodotu savu pieredzi nākamajiem misiju dalībniekiem — jaunajiem karavīriem. Pašlaik svarīgāk par 120 profesionāļiem ir 600 vai vairāk šo profesionāļu apmācītu karavīru. Kareivjiem mēs piedāvāsim instruktoru kursus. Pēc to pabeigšanas viņi varēs strādāt par instruktoriem Alūksnes bataljonā, Ādažos utt. Tas ir labākais veids, kā izmantot šo pieredzējušo karavīru zināšanas. Jūs redzējāt, ka vairākumam Baltijas bataljona vīru šis nav pirmais līdzīgais apbalvojums, daudziem tas ir pat trešais. Līdztekus svarīgi saglabāt bruņotajos spēkos to karavīru kodolu, kuri veidos un apmācīs Latvijas bataljonu, jo no šī gada novembra mainīsies Baltijas bataljona koncepcija — turpmāk katra valsts sagatavos savu kontingentu mājās un nodos profesionāli sagatavotu rotu vai kādu citu vienību attiecīgās misijas vadībai.

Baltijas bataljona komandieris pulkvežleitnants Guntis Porietis:

— Rudenī lielai daļai Baltijas bataljona karavīru beigsies līgums. Cerams, ka viņi turpinās dienestu, pārejot uz Latvijas bataljonu. Tas ļaus latviešu bataljonam iedzīt iekavēto un sagatavot vienību, kas dosies uz misiju 2001.gadā. Līdz šim Baltijas bataljons bija pati par sevi pastāvoša noslēgta vienība, kas pati sagatavoja jaunpienācējus. Tagad viņi to darīs daudzos mācību centros un apakšvienībās.

Par karavīru psiholoģisko sagatavošanu. Viens no iemesliem, kāpēc "bosnijieši" no lidostas nedevās mājās, bet trīs četras dienas atradās kazarmās, bija — noskaidrot, vai karavīru starpā nav domstarpību vai emocionālu uzplūdu. Viņi pamazām atgriezās Latvijas dzīvē, viņi saprata, ka neviens par viņu nopelniem un veiktajiem darbiem Bosnijā sevišķi neinteresējas, ka tā ir īslaicīga interese. Mēs centāmies sagatavot viņus, ka, atgriežoties mājās atvaļinājumā, viņi nebūs tie galvenie varoņi, galvenie varoņi katru dienu mainās. Pieļaujam, ka dažam karavīram varētu būt emocionāla rakstura problēmas, bet ne vairāk, jo viņi visi ir ar lielu pieredzi.

Pagaidām gan karavīri par uzmanības trūkumu nevarēja sūdzēties, jo krietns pulks, pārsvarā daiļā dzimuma pārstāvju, gaidīja oficiālās daļas beigas. Tur bija meitenes no visas Latvijas, tāpat kā vīri, Baltijas bataljonā skanēja latgaliešu un ventiņu mēles. Kādam Tukuma puses seržantam sieviņa ar vienu roku sniedza rozes, ar otru pievilka bērnu ratiņus, kuros gulēja divus mēnešus vecais dēls.

Virsleitnants Ēriks Martinovs dienēja Dānijas bataljonā, kurā kā zināms, iekļāvās latviešu rota, štābā Vallahlā. Martinovs bija štāba rotas komandieris un atbildēja par visa Baltijas personāla nodrošinājumu un apgādi, štāba apsardzi, plānoja patruļas, organizēja šaušanas treniņus. Kā vienu no lielākajiem ieguvumiem virsleitnants minēja iespēju ieskatīties Latvijas armijas nākotnē, jo viņam ikdienā nācās strādāt kopā ar dažādu tautību profesionāļiem, strādāt ļoti precīzi un intensīvi, bet ar labu nodrošinājumu, apgādi, apbruņojumu un plānošanu. Visgrūtākais bijis monotonais darbs dienu dienā piecu mēnešu garumā, aizmirstot, kas ir brīvais laiks, ar ko dažreiz Latvijā nezinām ko darīt, par izklaidēšanos nemaz nerunājot. Bija arī psiholoģiskas problēmas virsniekiem — sevišķi, ja no mājām pienāca kāda satraucoša vēstule. Ar vietējiem iedzīvotājiem attiecības bija labas, bet bez provokācijām jau neiztika. Visapkārt mīnu lauki. No tiem ceļus un takas atdalīja plastmasas lentes. Nedod Dievs, nobraukt no ceļa!

Dienvidslāvija Otrajā pasaules karā zaudēja vairāk nekā pusotru miljonu jeb desmito daļu iedzīvotāju. XXI gadsimtu šis reģions sagaida ar jauniem upuriem un karu. Bijušās Dienvidslāvijas teritorijā etniskās un ticības nesaskaņas samilzušas tiktāl, ka, lai apturētu savstarpēju asinsizliešanu, jāiejaucas starptautiskiem spēkiem. Latvijas bruņotie spēki arī turpmāk gatavosies šai misijai.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"