"Vai Ziemeļvalstis vēl pastāv?"

"Taloussanomat"

— 2000.01.08.

Kaut arī premjerministrs Pāvo Liponens (Paavo Lipponen ) īgņājas, zviedru saziņas līdzekļos aizgājušā gadā par Somiju rakstīts vairāk un pozitīvāk nekā jebkad agrāk.

P.Liponens jau rudens beigās pārmetis zviedru žurnālistiem, ka viņi, pēc premjera domām, par Somijas prezidentūras laika notikumiem ziņojuši sagrozītā tonī.

— Dažiem zviedriem joprojām ir grūti pieciest somu panākumus, P.Liponens toreiz komentēja.

Taisnība, ka dažu labu zviedru Somijas panākumi kaitina. Taču zviedru pašreizējo nostāju vairāk raksturo samulsums nekā skaudība.

Kā ir iespējams, ka mazais austrumu kaimiņš pēkšņi mūs apdzen daudzās jomās? Kā tas varēja notikt, viņi jautā.

Tā pati neuzticība valda Zviedrijā arī attiecībās otru ar tās mazo kaimiņu — Norvēģiju. Naftas dēļ pēkšņi bagātāka kļuvusī Norvēģija ir gājusi pāri Zviedrijai un arī citām Ziemeļvalstīm, vismaz pēc saimnieciskiem rādītājiem.

Šķiet, ka Somija un Norvēģija ir pametušas Zviedriju arī politiski. Valstis, kuras ilgu laiku gāja vecās "mātes valsts" ceļu daudzos ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumos, 1990.gados sāka rīkoties citādāk, kaut arī katra savu iemeslu dēļ.

Šī atvienošanās visskaidrāk ir redzama Eiropas politikā, kurā Norvēģija izvēlējusies izolāciju, bet Somija ātrās eiropeizācijas ceļu. Zviedrija nolēmusi palikt piesardzīga.

Samulsuma pamatā, ko kaimiņvalstis izraisa zviedros, daļēji ir neziņa. Kaut arī dažos pēdējos gados daudz vairāk rakstīts par Somiju un bijusi lielāka interese par to, zviedri joprojām par Somiju zina daudz mazāk nekā somi par Zviedriju.

Tā ir arī Zviedrijas un Norvēģijas attiecībās.

— Lai gan mūsu valodas ir tik līdzīgas, zviedri galu galā par Norvēģiju neko citu nezina, kā vien "zivis, nafta un Telemark",— kāds mans norvēģu paziņa nesen sakaitināts sacīja.

Pēc viņa domām, tieši ar neziņu saistās šoks, ko Zviedrijā izraisīja strīdi par Telia un Telenor fūzijas šovu. Zviedri nevarēja iedomāties, ka norvēģi taisa biznesu tik atšķirīgi.

Zviedru politiķu, žurnālistu un pārējās tautas samulsums ir saistīts arī ar Zviedrijas pašas lomu Ziemeļos, Eiropā un visā pasaulē.

1990.gadi Somijai bija atbrīvošanās un jaunu iespēju laiks. Zviedrijai tie bija kāds atpakaļgriešanas posms ārpolitikā, piemin Stokholmas universitātes valsts zinātnes profesors Ūlofs Ruins ( Olof Ruin ) jaunajā, Tapani Suominena ( Tapani Suominen ) un Andersa Bjernsona ( Anders Björnsson ) rediģētajā grāmatā "Det hotade landet & det skyddade" (Apdraudētā un sargātā valsts).

O.Ruins uzskata, ka Zviedrija vēl 1980.gados un agrākajos gadu desmitos ar savu neitralitāti un turību varēja spēlēt vienā klasē ar lielvalstīm. Tagad tai jāspēlē Eiropas un Ziemeļu klasēs un arī ne vienmēr pirmajā divīzijā.

— Somijas ārpolitiskie horizonti pēdējos gados ir paplašinājušies, Zviedrijas — drīzāk sašaurinājušies,— O.Ruins raksta.

Norvēģijai 1990.gadi nozīmēja arvien skaidrāku attālināšanos no Eiropas un arī pārējās pasaules.

ES dalībvalstīm Somijai un Zviedrijai nav izdevies atrast kopīgu noti daudzos vissvarīgākajos Eiropas politikas jautājumos, un šķiet, ka oficiālā ziemeļvalstu sadarbība ir zaudējusi savu pievilcību.

Provokatīvi varētu gan jautāt, vai Ziemeļvalstis vairs politiski vispār eksistē.

Katrā ziņā ir skaidrs, ka trīs Ziemeļvalstis ir dzīvojušas 20.gadsimta pēdējo desmitgadi ļoti dažādi un daļēji slīdējušas prom cita no citas.

Skaidrs ir arī tas, ka Ziemeļvalstu savstarpējais varas līdzsvars ir mainījies, vismaz pagaidām.

Lai gan Zviedrijai joprojām pieder visvairāk kvadrātkilometru un iedzīvotāju, tā vairs nav pats par sevi saprotams līderis.

Līdz ar to, ka politiskā sadarbība, liekas, zaudē savu nozīmi, arvien vairāk tiek sietas ekonomiskas saites, īpaši starp Somiju un Zviedriju.

Varbūt jaunā simtgade Ziemeļvalstīm dos iespēju atrast sadarbību, kas balstās uz jauna tipa, vienlīdzīgu partnerību. Tādu, kuru pamatā ir uzņēmumu un privātpersonu attiecības, nevis oficiālā ārpolitika.

Tīna Laitila

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS