Valsts prezidenta priekšlasījums

Godātie sanāksmes dalībnieki!

Esam šodien kopā, lai atcerētos, pārdomātu Draudzīgā aicinājuma sākumu pirms 60 gadiem un izvērtētu tā nozīmi Latvijai. Draudzīgais aicinājums pirmo reizi plaši atskanēja, Kārļa Ulmaņa mudināts, 1935.gada 28.janvārī. Ir vērts analizēt, kas īsti bija Draudzīgā aicinājuma lielo panākumu pamatā: vai tā bija personības ietekme vai autoritārās iekārtas veidotā gaisotne, vai kultūras uzplaukums, kurā gribējās dalīties ar visu tautu, ar visu novadu un pagastu ļaudīm, vai arī tās bija vēl dzīvas, stiprās dzimtas saites, kas lika ar dāvanu atcerēties dzimto vietu, dzimtā pagasta vai pilsētas skolu? Par to vēl spriedīs laiks un ceru arī mēs šodien.

Mums, kas dzīvojam mūsdienu Latvijā — ar prieku un gandarījumu par atgūto neatkarību, bet arī ar dziļām rūpēm un grūtībām gan katra cilvēka, gan visas valsts dzīvē —, Draudzīgais aicinājums liek apzināties mūsu attieksmi pret kultūru, analizēt stāvokli kultūras dzīvē un izprast mūsu pienākumu un iespējas tālākā kultūras attīstības ceļā.

Vispirms gribu pateikt, ka Draudzīgais aicinājums nebija vienreizīga un pirmreizīga parādība latviešu kultūras vēsturē. Tas bija kādas tradīcijas turpinājums un varbūt augstākais punkts šīs tradīcijas līdzšinējā attīstībā. Tomēr nenoliedzama ir vēsturiskā secība, kurā Draudzīgais aicinājums ietilpst kā likumsakarīga un attiecīgajam laikam atbilstoša parādība.

Laikā, kad vēl nebija sākusies latviešu tautas pirmā nacionālā atmoda, kad vēl ļoti kautrīgi presē atskanēja latviešu balsis, Krišjānis Valdemārs rakstīja zīmīgus vārdus:

"Ak, sniedziet jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt, sniedziet jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā! Par jūsu darba augļiem tad vēl bērnu bērni gavilēs."

Tas bija pirmais, bet ne vienīgais Valdemāra aicinājums kultūras darba rosināšanai, un par šā darba rezultātiem — Valdemāra vārdiem runājot — latvieši vēl šodien gavilēt gavilē. Atcerēsimies, ka viņš 1878.gadā aicināja izdot latviešu tautasdziesmu krājumu, pats šim nolūkam dāvinādams pirmos 60 rubļus. Zinām, ka dažu gadu laikā pieauga ne vien rīcības kapitāls, bet no sākumā iecerētā nelielā krājuma izvērtās milzīgais "Latvju dainu" izdevums, Krišjāņa Barona mūža darbs. 1887.gadā Valdemāra ierosmē un ar viņa ziedotajiem pirmajiem līdzekļiem sāka piešķirt Jāņa Reinberga prēmijas jauniem latviešu vēsturniekiem, un pirmais šo prēmiju saņēma Jānis Krodznieks, ko pamatoti varam uzskatīt par latviešu vēstures zinātnes dibinātāju. Kas zina, kā bez šā morālā un finansiālā atbalsta būtu turpmāk izveidojies pirmā Latvijas Valsts arhīva direktora Jāņa Krodznieka zinātniskais darbs.

Krišjānis Valdemārs aicināja pagastos dibināt bibliotēkas, un pietiek minēt vienu šā aicinājuma sekotāju — Jāni Misiņu —, lai aptvertu šā aicinājuma lielo nozīmi latviešu kultūras vēsturē. Un savukārt Misiņa bibliotēka savā tagadējā veidā ar milzīgu grāmatu un rokrakstu krājumu varēja tapt tikai ar nesavtīgu kultūras darbinieku atbalstu, kas ziedojuši bibliotēkai ļoti lielas vērtības.

Valdemāra idejas ietekmēja arī Rīgas Latviešu biedrības pirmo gadu desmitu progresīvo darbu. Atzīmēsim šeit biedrības studentu stipendiju fondu, kas sāka darbību 1869.gadā un ar laiku izvērtās par ļoti plašu pasākumu. Ar šo fondu saistās arī latviešu mecenātu kustības dzimšana. Un zīmīgi, ka šo kustību aizsāka nevis kāds lielkapitālists, fabrikants vai tirgotājs, bet lauku saimnieks — Mārmuižas Sūbru māju īpašnieks J.Sūbris, kas jau dzīves laikā biedrības rīcībā nodeva lielāku naudas summu, bet testamentā novēlēja studentu stipendijām visu savu kapitālu. Runājot par latviešu mecenātiem, gadsimta sākumā goda vietā jāmin Augusts Dombrovskis un Kristaps Morbergs.

Krišjānis Valdemārs bija pirmais, bet ne vienīgais aicinātājs kultūras rosmei. Jānis Cimze lika pamatu latviešu koru dziedāšanai, un viņa skolnieks Juris Neikens 1864.gadā sarīkoja pirmos Dziesmu svētkus Dikļos. Vai toreiz kāds varēja iedomāties, ka viņu ierosme jau dažos gados aizvedīs līdz pirmajiem Latviešu vispārīgajiem dziesmu svētkiem (1873.gadā) un gadu desmitos kļūs par vienu no spēcīgākajām latviešu kultūras un nacionālā gara manifestācijām, kas jo spilgti izpaudās arī nebrīvības un okupācijas laikā?

Es minēju tikai dažus mezgla punktus tai kultūras notikumu straumē, kas bija priekštece Kārļa Ulmaņa Draudzīgajam aicinājumam. Rakstot Latvijas kultūras vēsturi, tajā jābūt ne tikai skolu, teātru, biedrību, muzeju, bibliotēku un citu kultūras pasākumu aprakstam, bet tai jābūt arī ideju vēsturei, tur jāatspoguļojas tām saucēju balsīm, kas daudzās atbalsīs izskanēja visā Latvijā, līdz tālākajam robežu stūrim un malai. Un mums jāievēro, ka viss šis milzīgais darbs tika veikts galvenokārt sabiedriskā kārtā pēc privātas iniciatīvas.

Mūsu tautas kultūru valsts sāka atbalstīt tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918.gadā, kad daudzus izglītības un kultūras pasākumus finansēja no budžeta līdzekļiem. Viens no centrālajiem institūtiem kultūras veicināšanai bija ar valsts budžeta līdzekļiem uzturētais Kultūras fonds, dibināts 1920.gada 18.novembrī. Un atkal mums jāpiemin, ka fonda dibināšanas iniciatīva nenāca no augšas, no valdības. Tā radās Latvijas laukos.

Turpinājums 2.lpp.