Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece:

— Latvijas Televīzijā

Intervija Latvijas Televīzijas 9. augusta raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

Labvakar! Vai jūs varētu latviski izskaidrot, ko nozīmē naturalizācija?

Eiženija Aldermane: — Tas ir vārds, kas man pašai nav pie sirds. Es sen esmu ierosinājusi mainīt mūsu iestādes nosaukumu un nosaukt to par Pilsonības lietu pārvaldi. Tas būtu loģiski, jo mēs nodarbojamies ar visiem pilsonības ne tikai iegūšanas, bet arī zaudēšanas veidiem. Mēs atņemam un atjaunojam pilsonību. Naturalizācija ir viens no pilsonības iegūšanas veidiem naturalizācijas kārtībā, kad ne tikai dokumentāli ir jāpierāda tas, ka cilvēks var kļūt par šīs valsts pilsoni, bet ir arī papildu pienākumi šai procesā — pārbaudes un eksāmeni.

Kas ir integrācija?

E.Aldermane: — Es domāju, ka, cilvēcīgā valodā runājot un atceroties latīņu vārdu integro — vesels — , tas ir veselums, tāds veselums, kuram piemīt kaut kādas kopīgas vērtības.

Protams, katrs cilvēks paliek kā individualitāte, arī katra sociālā grupa saglabā individuālas iezīmes, bet ir kopīgas vērtības. Ir kopīga valsts, kopīga valsts valoda, ir kopīga sajūta, ka mana labklājība ir cieši saistīta ar valsts labklājību un drošību. Tā ir iespēju paplašināšanās, cilvēka iespēju bagātināšanās.

Es saprotu, ka naturalizācija un integrācija nav tas pats, kas segregācija.

E.Aldermane: — Nekādā gadījumā.

Mums ir ļoti daudzas vēstules, kuras vieno jautājums, vai latviešus padarīs par krieviem un krievus par latviešiem? Mūsu skatītāji dalās divās daļās.

E.Aldermane: — Tas būtu kaut kas neparasts, ja varētu krievus pataisīt par latviešiem un latviešus par krieviem. Tas nozīmē, ka ir par maz debatēts ar sabiedrību un sabiedrība ir par maz informēta par to, kas ir integrācija. Tas ir saprotami, jo cilvēki nevar izlasīt ne valsts programmu, ne koncepciju, jo valoda ir profesionāla, domāta speciālistiem un cilvēkiem, kas interesējas par šo procesu. Tie, kas ir izlasījuši, zina, ka pilsoniskās līdzdalības sadaļā naturalizācijai ir atvēlēta visai niecīga daļa. Viens no galvenajiem akcentiem likts uz katra iedzīvotāja pilsonisko līdzdalību. Tas nozīmē — esi pilsoniski aktīvs, darbojies nevalstiskās organizācijās, saki savu jā vai nē, runā ar savu pašvaldību. Nesēdi un negaidi, ka kāds tev kaut ko atnesīs un noliks priekšā. Nedrīkst aizmirst, ka šai programmā vislielākais akcents, vismaz no iedzīvotāju puses, tiek gaidīts no sociālās integrācijas sadaļas, kas aptver invalīdus, narkomānus.

Krievu un latviešu narkomāni ir vienādi tāpat kā cietumnieki.

E.Aldermane: — Jā, visi ir vienādi. Nākošās sadaļas ir valoda, izglītība, kultūra. Ir sadaļa — reģionālie aspekti, kur ir aplūkots, kas ir raksturīgs Latgalei, kas Kurzemei utt. Protams, ir arī informācijas sadaļa, kur īpaša nodaļa veltīta zinātnei. Kad mums beidzot būs teorētiski pamatota izpratne par Latvijas vēsturi? Ļoti daudzi cilvēki nezina Latvijas vēsturi.

Katrs to zina citādāk.

E.Aldermane: — Arī mācību grāmatās interpretācija ir visdažādākā.

Katrs skolotājs māca, kā viņam gribas. Vienu no interesantākajām publikācijām es atradu šodien internetā. Tās autors ir mans kolēģis Aivars Tarvids, kurš strādā "Vakara Ziņās". Viņš raksta: "Sovjetisko tautu draudzības jēdzienu atjaunotajā Latvijā aizstājis eiropeiskais integrācijas termins. Tikai teorija atšķiras no prakses. Brāļu tautu idilliska bučošanās izpaliek kā komunistu laikos, tā arī otrajā republikā".

E.Aldermane: — Kur tad ir tā tautu bučošanās? Integrācijas programmas galvenā doma ir tā, lai ikviens cilvēks, vienalga kādas tautības viņš arī būtu, prastu atrast savu vietu sabiedrībā, lai viņš mācītos kļūt sabiedriski aktīvs. Šobrīd mēs redzam, paskatoties vienalga kuru pētījumu, vienalga, kurā auditorijā esot, ļoti nepatīkamu tendenci — cilvēku atsvešinātību no valsts. Neticību nekam vairs. Kaimiņš vairs netic kaimiņam, cilvēks — cilvēkam. Lūk, galvenais akcents ir likts uz cilvēku iespēju bagātināšanu. Protams, tas neizslēdz to, ka cittautieši labāk iepazīst Latvijas vēsturi un kultūru, atzīst valsts valodu, bet latvieši savukārt, vai tas būtu slikti, ja mēs vairāk uzzinātu par ukraiņu vēsturi, lietuviešu vēsturi utt.

Es pārtraukšu jūsu skaisto integrācijas sapni, kas ir jūsu prātos, bet nav ne latviešu, ne krievu prātos. Kaut vai pēdējie Dziesmusvētki, kas bija ļoti skaisti un visi latvieši raudāja. Bet tie bija veltīti Rīgas astoņsimtgadei, kurā dzīvo ļoti daudzas tautības. Vai Dziesmusvētkos atskanēja kāda vācu dziesma, zviedru vai pat krievu dziesma? Šoreiz faktiski bāliņi dziedāja bāliņiem. Tur nebija nekā no integrācijas.

E.Aldermane: — Tāds noteikti nebija mērķis. Šo Dziesmusvētku programma bija ar pilnīgi citu tendenci. Tā bija vairāk tāda kopīga tautas dziedāšana.

Bet tikai latviešu dziedāšana.

E.Aldermane: — Jā, tikai latviešu dziedāšana. Es varētu piekrist tam, ko jūs sakāt, un uzskatu, ka nebūtu bijis slikti, ja būtu nodziedāta kāda zviedru tautasdziesma, vai vācu, atceroties šo astoņsimtgadi. Droši vien tie, kas veidoja šos Dziesmusvētkus, tos redzēja tieši tādus, kādi tie bija.

Viņi nebija lasījuši jūsu integrācijas programmu.

E.Aldermane: — Tā ir viņu nelaime.

Es gribētu nocitēt vēl pašas beigas Tarvida rakstam: "Latvijas valsts atrodas dramatiskā attīstības stadijā. Grūti būs sabalansēt Latvijas tik dažādo pasaules redzējumu un mentalitāti. Pagaidām vieni birdina asaras Dziesmusvētku estrādē, bet citi urravo Maskavas popsa tusiņā Doma laukumā. Bet abu pušu ekstrēmistiem kopīgi ir viņu lietotie lamuvārdi. Kad pienāks latviešiem tie laiki, kad vārdi — pilsoņu kara priekšnojautas — būs tikai hrestomātiskas gleznas nosaukums, nevis biedējoša perspektīva vai nemitīgu politisku spekulāciju objekts?" Vai jūs jūtat pilsoņu kara priekšnojautas šajos notikumos?

E.Aldermane: — Man nav pilsoņu kara priekšnojauta. Es domāju, ka latviešu mentalitāte nav tāda, lai apzināti ietu uz konfrontāciju.

Klimats mums ir mērens.

E.Aldermane: — Jā. Bet tas, ka ir neapšaubāmas divkopienu sabiedrības iezīmes, ir pavisam noteikti. Es to redzu savā darbā. Strādājot pie integrācijas programmas, mums ir bijuši vairāki nozīmīgi pētījumi. Tie pierāda, ka cilvēki dzīvo divās informatīvajās telpās, un katra no šīm informatīvajām telpām baro to cilvēku kopu...

Jā, latviešu un krievu avīzes atšķiras. Ja lasa gan vienas, gan otras avīzes, tad atklājas pavisam citas zemes.

E.Aldermane: — Mums augusta beigās "Phare" programmas ietvaros būs pētījums "Masu saziņas līdzekļu analīze". Tur tiks analizēts, ko par nacionālajiem jautājumiem, pilsonības jautājumiem, integrācijas jautājumiem raksta latviešu prese un ko raksta krievu prese. Es domāju, ka šī aina būs visnotaļ nepievilcīga. Divkopienu sabiedrības iezīmes ir, bet tieši tāpēc vieni nevar sākt birdināt asaras, bet otri vīstīt dūrītes. Mums ir jādomā, ko darīt. Mūsu programma, kuru var nepieņemt, kuru var lamāt, var uzskatīt, ka to ir rakstījuši cilvēki, kuriem ir svešas Latvijas valsts intereses, tas gan ir absurds... Tiem cilvēkiem vienkārši nav vienalga, kas var notikt Latvijā. Mani, piemēram, ļoti satrauc, kas šobrīd notiek ar jaunatni. Vidējai un vecākajai paaudzei ir biezāka āda, viņi neizrādīs tik ātri savas emocijas. Jaunieši visu uzsūc kā sūklis. Sabiedrības īstenais spogulis ir jaunatne. Ko mēs redzam? No vienas puses, Dziesmusvētki, no otras, mītiņš Mežaparkā. Kāds būs nākamais solis no vienas un otras puses?

Un abi ir patrioti.

E.Aldermane: — Abi it kā patrioti. Bet ne vieni, ne otri, es domāju, nav īsteni patrioti. Šiem jauniešiem nav padomju laika pieredzes. Viņiem bija deviņi vai desmit gadi, kad Latvija ieguva neatkarību. Viņus, visticamāk, organizē kādas citas organizācijas. Viņi saņem kaut kādu informāciju, kaut kādus lielus emociju lādiņus no kaut kādām organizācijām. Faktiski šie jaunieši ir zināmā mērā ierocis citu cilvēku rokās.

Man stāstīja viens draugs, kā visas nelaimes sākušās Dienvidslāvijā — parādījās televīzija un avīzes, kur visi sāka slavināt sevi, un tas aizgāja līdz asinīm. Tas ir tas pats, kas tagad notiek Maķedonijā. Kad naids sāk velties, tas ir neapstādināms.

E.Aldermane: — Visšausmīgākais, kas var būt, ir, kad cilvēkus sāk pārņemt naids. Ir ļoti labi, ja cilvēkam ir patriotisma jūtas, viņš mīl savu zemi, viņam ir ļoti siltas jūtas pret tautas tradīcijām, viņš labi zina savas tautas vēsturi. Bet, ja viņš sāk to izcelt īpaši, noniecinot kādu citu tautu... Es pieņemu, ka cilvēks var noniecināt cilvēku, pat nīst, bet nevar nīst tautu. Ja jau parādās tāda tendence, tad ir jāsāk domāt, ko darīt. Ko darīt skolai? Ir vajadzīga pilsoniskā audzināšana, patriotiskā audzināšana, cieņas audzināšana pret tiem, kas ir lojāli pret tavu valsti un ir ļoti daudz izdarījuši tās labā.

Sociāldemokrāts Jānis Leja, kurš savulaik vadīja Latvijas Televīziju, raksta atklātu vēstuli: "Ar citttautiešu integrēšanu par Latvijas pilsoņiem mēs veidojam jaunu cilvēku kopību — Latvijas tauta. Mūsu paaudze to ir pieredzējusi. Savā laikā PSRS tika veidota jauna cilvēku kopība — padomju tauta. Mūsuprāt, šāda vienkāršota juridiska procedūra neuzlabos demogrāfisko situāciju. Vispirms sveštautietim vajadzētu integrēties Latvijas sabiedrībā. Un tikai pēc tam, kad izjūt iekšējo aicinājumu, kļūt par Latvijas pavalstnieku".

E.Aldermane: — Mani šī vēstule pārsteidz. Cilvēks, kas nav spēris soli integrācijas virzienā, nav apguvis latviešu valodu, izpratis un izlasījis grāmatu par Latvijas vēsturi, arī nevar kļūt par Latvijas pilsoni. Mēs uzskatām, ka naturalizācija ir viens no pirmajiem soļiem integrācijas procesā. Naturalizācija ir līdzeklis cilvēku integrācijā. Nav jau tā, ka tiek uzņemts Latvijas pilsonībā cilvēks, kas neko nezina par Latviju. Viņi zina ļoti daudz. Es, starp citu, latviešiem — pilsoņiem iesaku izlasīt to vēstures grāmatu, ko mēs izmantojam naturalizācijas procesā. Tajā nav emociju, ir tikai fakti.

Mums ir atrakstījis Ilmārs Caune no Rīgas: "Jau vairākus gadus Aldermanei līdzīgi cilvēciņi pļāpā par šausmīgi lielo kolonistu daudzumu, kuri ir ļoti lojāli un asarām acīm aiz sajūsmas naturalizējas". Vai jums ir šis dalījums — kolonisti un okupanti? Vai cilvēkiem naturalizējoties, jūs uzdodat jautājumu: vai jūs esat kolonists vai okupants?

E.Aldermane: — Ja mēs to atļautos, tad mēs nevarētu strādāt valsts pārvaldē. Naturalizācijas pārvalde nav privāta bodīte. Naturalizācija ir katras valsts noteikta funkcija. Es nerunāju par tām valstīm, kur ir nulles variants — visi iedzīvotāji automātiski kļūst par pilsoņiem. Tātad naturalizācija ir valsts deleģēta funkcija. Tā ir jāpilda divos galvenajos aspektos: pirmkārt, stingri un noteikti pildot pilsonības un citus likumus un, otrkārt, nekompromitējot valsti ar savu neiecietību, nebūt nejaukiem attiecībā pret klientiem. Tas cilvēks, kas pie mums atnāk, ir mūsu klients. Viņš atnāk pie valsts ierēdņa, nevis pie Kalniņa vai Pētersona, vai Aldermanes. Mēs pildām noteiktu valsts funkciju. Ja šim kungam ir pierādījumi, ka kāds Naturalizācijas pārvaldē kaut vai reizi sešos gados nav pildījis pilsonības likumu, lai viņš dara mums to zināmu.

Jāzeps Akmens raksta: "Lai dzīvo latviešu un krievu draudzība, kura galvenokārt balstās uz latviešu spēju pakārtot savas intereses krieviem."

E.Aldermane: — Es domāju, ka tas ir šī kunga izdomāts lozungs. Godīgi runājot, man ir žēl, ka viņš dzīvo ar šo lozungu. Ja cilvēks dzīvo ar šādiem lozungiem, viņam ir ļoti grūti dzīvot. Viņš visu laiku ir diskomforta situācijā, naida situācijā. Kur mēs redzam to, ka kopš neatkarības latviešu intereses tiktu pakārtotas krievu interesēm? Ir jāapzinās, kāda ir Latvijas sabiedrība, bet soli pa solim tiek veidota nacionāla Latvijas valsts, tai pašā laikā tāda valsts, kura var integrēties Eiropā.

Bez cietumiem un varmācības.

E.Aldermane: — Tieši tā. Bez sašķeltības, bez etniskajiem konfliktiem. Iedomāsimies uz brīdi, ja mūsu valstī sāktos etniskie konflikti. Mums ir jāapzinās, ka turklāt mēs atrodamies ģeogrāfiskajās un politiskajās krustcelēs. Tā ir mūsu laime un nelaime vienlaikus. Mēs vienmēr kādam būsim interesanti. Varbūt, ka kādam ir ļoti interesanti un varbūt kāds pat iekšēji gaida, lai Latvijā sāktos etniskais konflikts un varētu mesties palīgā.

— J a es būtu čekas pulkvedis kādā augstā Krievijas iestādē, es darītu visu, lai tas tā būtu.

E.Aldermane: — To es arī saku.

Es maksātu nacionālistiem labas naudas, lai tikai vāvuļo.

E.Aldermane: — Uzkurinot situāciju ar dažādiem lozungiem, pie tam nepaturot tos sevī... Bet redziet, demokrātija ir demokrātija. Mūsu valstī ir demokrātija. Ir iespējas katram izteikt savu viedokli. Bet katrā situācijā jāpadomā, vai man ir tiesības izkliegt savu viedokli. Un jāpadomā, kādas tam var būt sekas. Nu labi, izvedīsim krievus, lai gan tas, protams, ir nereāli...

Šausmas, un kas notiks ar Latviju?

E.Aldermane: — Jā, un kas notiks ar Latviju? No mums tūlīt atsvešināsies, maigi sakot.

Eiropa mūs nesapratīs.

E.Aldermane: — Es mēģināju nepateikt šo frāzi. Es domāju, ka Eiropa mūs ne tikai nesapratīs, bet no mums absolūti novērsīsies. Ko tad — žogu uzcelsim apkārt Latvijai?

Vilis Zemturis–Līcītis raksta, ka Latviju varētu sadalīt divās daļās — krievus aizsūtīt uz Latgali un pārējos latviešus atstāt Rīgā un pieprasīt par to no Apvienotajām Nācijām kompensāciju, jo mēs atdodam krieviem Latgali.

E.Aldermane: — Latgalē būtu kolosāla augšupeja. Kas to zina, varbūt viņi tur integrētos daudz ātrāk. Galu galā es vienmēr lepojos ar to, ka Latvijas karogs nāk no Latgales. Protams, es to saku ar humoru. Es domāju, tas ir līdzīgs ierosinājums, kā mēs runājām pirms tam.

Vēl ir viena vēstule par to, ka ir jādara zināms Krievijas prezidentam Putinam, lai viņš pret latviešiem ir iecietīgs, jo viņa senču dzimtene ir Latvija: "Jaunībā strādāju Ludzas rajona Mežvidus krejotavā, tur vairāki piena piegādātāji bija Putini. Latgalē putnu sauc par putinu. No Mežvidiem ir ļoti laba satiksme ar Petrogradu, tagad sauktu par Pēterburgu. Vairāki mani onkuļi brauca tur peļņā. Es domāju, ka no Latvijas kāds Putins palika Petrogradā, pārkrievojās, bet uzvārds palika".

E.Aldermane: — Šim cilvēkam vajadzētu pievērsties literārajai daiļradei, jo fantāzija ir neapšaubāma.

Ir integrācijas programma, bet kāpēc tā nav daudzo partiju pamatā?

E.Aldermane: — Programmas tapšanas laikā mēs nejutām nevienas partijas interesi par šo programmu, tāpēc es arī atkārtoti norādu, ka tas nav nevienas partijas pasūtījums. Valdības lēmums bija, ka šāda programma ir jāizstrādā. Katra partija strādā uz savu elektorātu. Mēs sarunā pieskārāmies ļoti daudziem politiski jutīgiem jautājumiem. Es domāju, ka politiskās partijas mēģina šos politiski jutīgos jautājumus apiet. Labāk pasolīt vēlētājiem kaut ko fantastisku, kam daļa sabiedrības varētu noticēt un tad ietu un vēlētu. Es domāju, ka par šiem politiski jutīgajiem jautājumiem var runāt tikai ļoti drosmīgi cilvēki. Es partijām novēlētu būt drosmīgākām.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!