Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Nacionālās drošības likums Nacionālo bruņoto spēku likums Valsts valodas likums Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecības likums Par nekustamo īpašumu nodošanu Tautas frontes muzeja sabiedriskajai padomei Fizisko personu datu aizsardzības likums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.12.1998., Nr. 359 (1420) https://www.vestnesis.lv/ta/id/33209

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Centrālās zemes komisijas lēmums Nr.319

Par kārtību, kādā atjaunojamas zemes īpašuma tiesības un piešķirama kompensācija par zemi pilsētās

Vēl šajā numurā

03.12.1998., Nr. 359 (1420)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PROJEKTI

Likumprojekts

Nacionālās drošības likums

7. Saeimas dok. nr.93; likumprojekts nr.59

6. Saeimā 1. lasījumā pieņemts

un saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 39. pantu

Aizsardzības un iekšlietu komisijas 1998. gada 26. novembrī

nodots tālākai izskatīšanai 7. Saeimā

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants. Nacionālā drošība

(1) Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kas garantē valsts neatkarību, tās konstitucionālo iekārtu un teritoriālo integritāti, sabiedrības brīvas attīstības perspektīvu, labklājību un stabilitāti.

(2) Nacionālās drošības nostiprināšana ir valsts pamatpienākums.

2. pants. Likuma mērķis

Likums nosaka Latvijas valsts nacionālās drošības sistēmu veidojošo institūciju vienotus tiesiskos un organizatoriskos pamatus, to darbības saskaņošanas, nodrošināšanas un kontroles principus un kārtību.

3. pants. Nacionālās drošības sistēma un tās mērķi

(1) Nacionālās drošības sistēmu veido valsts varas un pārvaldes institūcijas un Latvijas pilsoņi, kam likums deleģē pienākumus un tiesības nacionālās drošības jomā noteiktas kompetences ietvaros.

(2) Nacionālās drošības sistēmas mērķi ir šādi:

1) valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu savlaicīga prognozēšana un novēršana, valsts aizsardzība, sabiedrības drošība un tās ilglaicīgas attīstības perspektīvas nodrošināšana;

2) valsts varas un pārvaldes institūciju vienotas, sistemātiskas nacionālās drošības politikas izstrāde un tās noteikto tiesisko, ekonomisko, sociālo, militāro, drošības un citu pasākumu saskaņota un mērķtiecīga izpilde visos valsts pārvaldes līmeņos;

3) efektīvas vadības nodrošināšana valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanai.

 

II nodaļa. Nacionālās drošības sistēmas subjektu institucionālā kompetence

4. pants. Nacionālās drošības sistēmas tiesiskais pamats

un institucionālā kārtība

(1) Nacionālās drošības sistēmas veidojošo valsts varas un pārvaldes institūciju darbības tiesiskais pamats ir Satversme, šis likums, citi likumi un likumpamatotie akti, Latvijai saistoši starptautiskie līgumi.

(2) Nacionālās drošības sistēmu veidojošo valsts varas un pārvaldes institūciju kompetences sadalījuma pamatā ir Satversmē noteiktā Latvijas valsts iekārta, parlamentārās demokrātijas, valsts varas dalīšanas princips un principi, saskaņā ar kuriem tiek veikta civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un drošības iestādēm, kā arī lietderīgums.

5. pants. Latvijas pilsoņi

(1) Latvijas pilsoņi, piedaloties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, deleģē deputātiem tiesības izlemt jautājumu par to, kādi pasākumi nepieciešami nacionālās drošības jomā, un realizēt šos pasākumus, kā arī veikt civilo kontroli pār šo pasākumu izpildes gaitu.

(2) Tikai Latvijas pilsoņi var:

1) piedalīties nacionālās drošības un valsts aizsardzības plānu izstrādāšanā;

2) pildīt militāro dienestu;

3) ieņemt amatus valsts drošības iestādēs.

6. pants. Saeima

Saeima ir vadošā valsts varas institūcija nacionālās drošības jautājumu izlemšanā. Tās kompetencē ir:

1) likumu pieņemšana un Latvijai saistošu starptautisko līgumu apstiprināšana nacionālās drošības jomā;

2) Nacionālās drošības un Valsts aizsardzības koncepciju apstiprināšana;

3) civilā kontrole pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, iekšlietu un valsts drošības institūcijām, kā arī:

a) Nacionālo bruņoto spēku, iekšlietu un valsts drošības institūciju struktūras un to apjomu noteikšana;

b) valsts aizsardzības un drošības vajadzībām nepieciešamo budžeta līdzekļu noteikšana un kontrole pār šo līdzekļu izlietojumu;

4) lemšana par Nacionālo bruņoto spēku izmantošanu ārpus valsts teritorijas;

5) Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes komandieru, Satversmes aizsardzības biroja direktora apstiprināšana amatā;

6) karastāvokļa izsludināšana;

7) izsludinātās ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa pamatotības izvērtēšana.

7. pants. Valsts prezidents

Valsts prezidenta kompetencē ir:

1) jebkura ar valsts aizsardzību un drošības iestādēm saistīta jautājuma ierosināšana izskatīšanai Saeimā;

2) Nacionālo bruņoto spēku vadoņa pienākumu veikšana un Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieka apstiprināšana;

3) Valsts prezidenta militārās padomes izveidošana;

4) Satversmes aizsardzības biroja pārraudzība un brīva piekļūšana tā rīcībā esošajai informācijai;

5) Nacionālās drošības padomes ārkārtas sēžu sasaukšana.

8. pants. Ministru prezidents

Ministru prezidenta kompetencē ir:

1) Nacionālās drošības padomes vadīšana;

2) valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanas pasākumu vadīšana tieši vai ar padoto atbildīgo institūciju starpniecību;

3) ikgadējā ziņojuma sniegšana Saeimai par nacionālās drošības stāvokli.

9. pants. Ministru kabinets

Ministru kabineta kompetencē ir:

1) Nacionālo bruņoto spēku, iekšlietu un valsts drošības, citu valsts pārvaldes un civilo iestāžu finansiālā nodrošināšana, lai izpildītu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītās koncepcijas un plānus;

2) Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieru un citu likumā noteikto aizsardzības, iekšlietu un drošības institūciju augstāko amatpersonu iecelšana amatos;

3) nacionālajai drošībai nozīmīgu valsts objektu kopuma noteikšana un drošības pasākumu realizēšana;

4) ārkārtējas situācijas un izņēmuma stāvokļa izsludināšana.

10. pants. Aizsardzības ministrija

Aizsardzības ministrijas kompetencē ir:

1) valsts aizsardzības politikas izstrāde un īstenošana;

2) Nacionālo bruņoto spēku un citu tās pakļautībā vai pārraudzībā esošo institūciju civilā kontrole un vadība;

3) valsts aizsardzības pasākumu un tiem nepieciešamo līdzekļu nodrošināšana;

4) valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldes un militārās izglītības nodrošināšana;

5) Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes komandieru ieteikšana apstiprināšanai Saeimā.

11. pants. Nacionālo bruņoto spēku komandieris

Nacionālo bruņoto spēku komandiera kompetencē ir:

1) visu Nacionālo bruņoto spēku veidu, to vienību, padoto dienestu vadība un tiem nepieciešamās kaujas gatavības uzturēšana;

2) Valsts aizsardzības plānu un citu bruņoto spēku darbībai un attīstībai nepieciešamo plānu sagatavošana un izpilde;

3) Latvijas valsts jūras un gaisa robežas kontrole;

12. pants. Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks

Ja valstij pieteikts karš vai izdarīts militārs iebrukums tās teritorijā, tiek apstiprināts Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks, kura kompetencē ir:

1) Nacionālo bruņoto spēku, drošības un iekšlietu institūciju virsvadība;

2) Nacionālo bruņoto spēku rezervju un tautsaimniecības mobilizācija valsts aizsardzības vajadzībām;

3) personu tiesības un brīvību ierobežojošu rīkojumu izdošana.

13. pants. Iekšlietu ministrija

Iekšlietu ministrijas un tās pkaļautībā un pārraudzībā esošo institūciju kompetencē ir:

1) valsts iekšlietu politikas izstrāde un īstenošana;

2) sabiedriskās kārtības un drošības sargāšana;

3) personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība;

4) fizisko personu reģistrācijas, migrācijas regulēšanas, personu likumīgas uzturēšanās valstī nodrošināšana;

5) ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās aizsardzības pasākumu īstenošana;

6) Latvijas valsts sauszemes robežas kontrole;

7) valsts un pašvaldību institūciju un sabiedrisko organizāciju darbības koordinēšana sabiedriskās kārtības uzturēšanas jautājumos;

8) valsts un sabiedrības drošības, tautsaimniecības apdraudējumu prognozēšana un novēršana.

14. pants. Ārlietu ministrija

Ārlietu ministrijas kompetencē ir:

1) Latvijas valsts ārējās drošības politikas īstenošana;

2) Latvijai saistošu starptautisko līgumu slēgšana nacionālās drošības jautājumos;

3) ārvalstu ārējās un iekšējās politikas analīze un ar Latvijas valsts nacionālo drošību saistītās iegūtās informācijas sniegšana Ministru kabinetam, Saeimai, Valsts prezidentam un Satversmes aizsardzības birojam.

15. pants. Pašvaldības

Pašvaldību kompetencē ir:

1) sabiedriskās kārtības nodrošināšana pašvaldības administratīvajā teritorijā;

2) valsts pārvaldes funkcijas, kuru izpilde likumā noteiktajā kārtībā nodota attiecīgajām pašvaldībām;

3) ārkārtējo situāciju pārvarēšanas plānos noteikto pasākumu izpilde.

16. pants. Citas ministrijas un valsts iestādes

Citas ministrijas un valsts iestādes nacionālās drošības jomā pilda likumā un Ministru kabineta noteiktajā apjomā tām uzliktos pienākumus, lai garantētu ar valsts drošību un aizsardzību saistīto koncepciju un plānu, kā arī operatīvo drošības pasākumu un valsts apdraudējuma situācijām noteikto pasākumu izpildi.

17. pants. Sabiedriskas organizācijas

(1) Nacionālās drošības pasākumos likumā un likumpamatotajos aktos noteiktā kārtībā un apjomā var iesaistīt brīvprātīgo sabiedriskās organizācijas vai to apvienības.

(2) Aizliegts izveidot, apmācīt un apbruņot militārās brīvprātīgo sabiedriskās organizācijas vai to apvienības, ja tās netiek iekļautas Nacionālo bruņoto spēku sastāvā.

 

III nodaļa. Nacionālās drošības padome

18. pants. Nacionālās drošības padomes sastāvs

(1) Nacionālās drošības padomes locekļi ir:

1) Ministru prezidents — Nacionālās drošības padomes vadītājs;

2) Valsts prezidents;

3) Saeimas priekšsēdētājs;

4) aizsardzības ministrs;

5) iekšlietu ministrs;

6) ārlietu ministrs;

7) finansu ministrs;

8) Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs;

9) Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs;

10) viens Saeimas deputāts no katras valdības koalīcijā ietilpstošās partijas.

(2) Nacionālās drošības padomes un tās sekretariāta darbību nodrošina Valsts kanceleja.

19. pants. Nacionālās drošības padomes uzdevums un kompetence

(1) Nacionālās drošības padome:

1) saskaņo augstāko valsts varas institūciju un amatpersonu — Saeimas, Ministru kabineta un Valsts prezidenta vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas;

2) akceptē likumā noteiktos ar valsts drošību un aizsardzību saistītos plānus;

3) izrauga Satversmes biroja direktora amata kandidatūru un virza to apstiprināšanai Saeimā, kā arī apstiprina Satversmes aizsardzības biroja kolēģijas locekļus.

20. pants. Nacionālās drošības padomes lēmums

(1) Nacionālās drošības padomes lēmums ir rekomendējošs.

(2) Valsts prezidentam ir tiesības pieprasīt, lai Nacionālās drošības padome no jauna izskata pieņemto lēmumu.

 

IV nodaļa. Valsts drošības iestādes

21. pants. Valsts drošības iestāžu struktūra

Valsts drošības iestādes ir:

1) Satversmes aizsardzības birojs;

2) Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienests;

3) Iekšlietu ministrijas Drošības policija.

22. pants. Valsts drošības iestāžu kompetence

Valsts drošības iestāžu komptenecē ir:

1) politiskās, ekonomiskās, sociālās, militārās, zinātniskās, tehniskās un citas ar valsts drošību saistītās informācijas vākšana, uzkrāšana, analīze un izmantošana likumā noteiktajā kārtībā;

2) valsts noslēpumu un citu valstij vitāli svarīgu interešu aizsardzība;

3) valsts un sabiedrības drošības, tautsaimniecības apdraudējumu prognozēšana, rekomendāciju un likumā noteikto dokumentu izstrādāšana valsts drošības jautājumos;

4) izziņas veikšana tām noteiktās kompetences ietvaros;

5) sadarbība ar citu valstu attiecīgajiem drošības dienestiem starptautiskās drošības sekmēšanā.

23. pants. Satversmes aizsardzības birojs

Satversmes aizsardzības birojs:

1) organizē un koordinē valsts drošības iestāžu izlūkošanas, pretizlūkošanas un operatīvo darbību;

2) saņem, apkopo, uzkrāj, uzglabā, analizē un noteiktā kārtībā izmanto ar nacionālo drošību saistīto informāciju;

3) likumā noteiktajā kārtībā un apjomā savlaicīgi nodrošina valsts varas un pārvaldes institūcijas, to atbildīgās amatpersonas ar pilnīgu un objektīvu informāciju nacionālās drošības jomā;

4) sagatavo Valsts apdraudējuma analīzi;

5) veic valsts drošības iestāžu nolikumu kontrasignāciju.

 

V nodaļa. Valsts apdraudējuma pārvarēšana

24. pants. Valsts apdraudējums un krīze

(1) Ja ārēju vai iekšēju draudu rezultātā ir apdraudēta nacionālā drošība, valsts un sabiedrības labklājība un stabilitāte, ir uzskatāms, ka iestājies Valsts apdraudējuma stāvoklis. Ņemot vērā apdraudējuma veidu, tā intensitāti un raksturu, apdraudētās teritorijas lielumu, valstī vai tās daļā likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli vai karastāvokli.

(2) Ārkārtējo situāciju izsludina dabas katastrofu, lielu tehnogēno avāriju vai katastrofu, epidēmiju un epizootiju gadījumā, ja apdraudēta sabiedrības, vides un saimnieciskās darbības drošība.

(3) Izņēmuma stāvokli izsludina terorisma, liela mēroga kriminogēnās krīzes, nekontrolējamas imigrantu ieplūšanas, valsts iekārtu apdraudošu iekšēju nemieru vai izteiktu ārējo draudu gadījumā.

(4) Karastāvokli izsludina, ja valstij pieteikts karš vai izdarīts militārs iebrukums tās teritorijā.

(5) Krīze iestājas situācijā, ja apdraudējuma pārvarēšana nav iespējama ar pašvaldību vai ministriju rīcībā esošajiem līdzekļiem un nepieciešama plašāku valsts resursu izmantošana un Krīzes kontroles centra virsvadība, lai novērstu kritisko stāvokli.

25. pants. Ministru kabineta atbildība un Ministriju pienākumi

(1) Gatavība pārvarēt Valsts apdraudējuma stāvokli un novērst tā sekas ir Ministru kabineta kompetencē.

(2) Ministrijas izstrādā to atbildībā esošo tautsaimniecības nozaru apdraudējuma situāciju prognozēšanas, novēršanas un likvidēšanas pasākumus, kas noteikti valsts drošības un aizsardzības plānos. Tos apstiprina un to izpildi nodrošina Ministru kabinets.

(3) Apdraudējuma situācijas novēršanas pasākumus vada par nozari atbildīgā ministrija.

(4) Krīzes situācijā valsts apdraudējuma pārvarēšanas virsvadību veic Krīzes kontroles centrs, kas pakļauts Ministru prezidentam. Krīzes kontroles centrs darbojas saskaņā ar likumu un Ministru kabineta piešķirtajām pilnvarām.

(5) Ministru kabinets var izveidot valsts operatīvo komisiju apdraudējuma stāvokļa izraisīto seku sekmīgai likvidēšanai.

(6) Valsts apdraudējuma gadījumos Ministru kabinets var pieņemt lēmumu iesaistīt Nacionālos bruņotos spēkus sabiedriskās kārtības uzturēšanā un radušos seku likvidēšanā.

26. pants. Ārkārtējie noteikumi un pilnvaras

(1) Kara vai tā pieteikšanas gadījumā par valsts aizsardzību un nacionālo drošību atbildīgajām amatpersonām nav tiesību atteikties aizsargāt valsti un sabiedrību.

(2) Valstij pieteikta kara vai citas valsts militāra iebrukuma gadījumā, līdz brīdim, kad Saeima, Ministru prezidents vai aizsardzības ministrs likumā noteiktajā kārtībā sāk pildīt tiem uzliktos valsts aizsardzības uzdevumus, Valsts prezidents nekavējoties:

1) sāk pildīt Nacionālo bruņoto spēku vadoņa pienākumus un ieceļ amatā Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieku;

2) rīkojas saskaņā ar Valsts aizsardzības plāna noteikumiem, izdod pavēles un rīkojumus Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, valsts, pašvaldību un civilajām institūcijām un valsts iedzīvotājiem;

3) saskaņā ar Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem pieprasa starptautiskās sabiedrības atbalstu kara novēršanai vai pārtraukšanai;

4) nekavējoties sasauc Saeimu karastāvokļa izsludināšanai. Ja Saeima nav lemtspējīga, tad karastāvokli izsludina Valsts prezidents.

(3) Karastāvokļa vai izņēmuma stāvokļa laikā, ja Valsts prezidents, Saeima un Ministru kabinets nav lemtspējīgi vai ārkārtēju apstākļu dēļ nevar pildīt valsts drošības un aizsardzības plānos noteiktās vadības un lēmumu pieņemšanas funkcijas:

1) Saeimas priekšsēdētājs rīkojas Valsts prezidenta vietā;

2) ja arī Saeimas priekšsēdētājs nevar pildīt tā pienākumus, Ministru prezidents uzņemas arī Valsts prezidenta pienākumus;

3) ja neviena valsts augstākā amatpersona nevar pildīt tās pienākumus, tad ārkartējās pilnvaras pārstāvēt Latvijas valsts likumīgo varu pārņem Latvijas pilnvarotais vēstnieks Apvienoto Nāciju organizācijās.

(4) Ja Latvijas valsts likumīgās varas un pārvaldes institūcijas likvidētas nedemokrātiskā veidā vai citas valsts militāras agresijas rezultātā:

1) nacionālie bruņotie spēki, kā arī citas valsts varas un pārvaldes institūcijas rīkojas saskaņā ar sevišķu, situācijai atbilstošu Nacionālās drošības plānā noteiktu kārtību;

2) pilsoņi un sabiedrība pret nelikumīgajām pārvaldes iestādēm vērš nevardarbīgās pretošanās pasākumus;

3) nelikumīgo pārvaldes iestāžu rīkojumi atzīstami par nelikumīgiem;

4) ārpus valsts atrodošās varas institūcijas un amatpersonas veic pasākumus valsts neatkarības atjaunošanai ar starptautisku organizāciju palīdzību.

 

VI nodaļa. Valsts apdraudējumu novēršanas koncepciju

un plānu izstrādāšana, apstiprināšana un kontrole

27. pants. Valsts apdraudējuma analīze

Valsts apdraudējuma analīze ir visaptverošs izvērtējums, kura rezultātā tiek noteikti esošie un potenciālie specifiskie nacionālās drošības apdraudējumi vai riska faktori.

Valsts apdraudējuma analīzi:

1) sagatavo Satversmes aizsardzības birojs;

2) apstiprina Nacionālās drošības padome rezi gadā līdz 1. aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

28. pants. Nacionālās drošības koncepcija

Nacionālās drošības koncepcija ir uz valsts apdraudējuma analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti nacionālās drošības apdraudējumu novēršanas stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi.

Nacionālās drošības koncepciju:

1) sagatavo Ministru kabinets;

2) akceptē Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim.

29. pants. Valsts aizsardzības koncepcija

Valsts aizsardzības koncepcija ir dokuments, kurā noteikti valsts militārās aizsardzības stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi miera, krīzes, bruņota konflikta vai kara laikā.

Valsts aizsardzības koncepciju:

1) sagatavo Aizsardzības ministrija;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) akceptē Ministru kabinets. No jauna sastādīts Ministru kabinets Valsts aizsardzības koncepciju pārskata sava darba perioda septītajā mēnesī;

4) apstiprina Saeima reizi katrā sasaukumā līdz sava otrā darbības gada 1.oktobrim.

30. pants. Nacionālās drošības plāns

Nacionālās drošības plāns balstās uz Nacionālās drošības koncepcijā noteikto stratēģiju un principiem. Tajā ietverti konkrēti valsts drošības apdraudējumu neitralizācijas un novēršanas pasākumi un līdzekļi.

Nacionālās drošības plānu:

1) izstrādā Ministru kabinets;

2) akceptē Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima reizi gadā līdz 1. aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

31. pants. Valsts aizsardzības plāns

Valsts aizsardzības plānu izstrādā, vadoties pēc Valsts apdraudējumu analīzē un Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktās stratēģijas un principiem. Tajā nosaka konkrētus valsts aizsardzības pasākumus, prioritātes un nepieciešamos resursus, kā arī Nacionālo bruņoto spēku, valsts varas un pārvaldes institūciju un amatpersonu, pašvaldību, pilsoņu un sabiedrības rīcību valsts aizsardzībā.

Valsts aizsardzības plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izskata Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

32. pants. Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns

Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu izstrādā saskaņā ar Valsts aizsardzības koncepcijā noteiktajām stratēģiskajām prioritātēm un pasākumiem. Tajā nosaka Nacionālo bruņoto spēku strukturālā, personāla, bruņojuma un materiāltehniskā nodrošinājuma perspektīvo attīstību un plāna izpildei prognozējamos valsts budžeta līdzekļus.

Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) apstiprina Saeima reizi gadā līdz 1. aprīlim (pusgadu pirms valsts budžeta projekta iesniegšanas termiņa).

33. pants. Valsts aizsardzības operatīvais plāns

(1) Valsts aizsardzības operatīvais plāns ietver operatīvās situācijas izvērtējumu, Nacionālo bruņoto spēku operatīvo kaujas gatavību un darbības plānu, kas sagatavots atbilstoši NATO standartiem. Tajā nosaka operatīvās situācijas vadību, uzdevumus, pienākumus, to izpildes kārtību, sagaidāmo atbalstu, iespējamos sakarus un materiāltehnisko nodrošinājumu.

(2) Valsts aizsardzības operatīvais plāns ir slepens.

(3) Valsts aizsardzības operatīvo plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs;

2) apstiprina Ministru kabinets;

3) izpilda:

a) Nacionālo bruņoto spēku komandieris miera laikā;

b) Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks bruņota konflikta vai kara laikā.

34. pants. Bruņoto spēku mobilizācijas plāns

Bruņoto spēku mobilizācijas plānu sagatavo bruņota konflikta vai kara laikam. Tas ietver Nacionālo bruņoto spēku rezervju izvēršanu daļējai vai pilnai kaujas gatavībai. Tajā nosaka mobilizācijas vadību, pienākumus, kārtību, atbildību un materiāltehnisko nodrošinājumu.

Bruņoto spēku mobilizācijas plānu:

1) izstrādā Nacionālo bruņoto spēku štābs sadarbībā ar Aizsardzības ministriju;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izvērtē Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

35.pants. Tautsaimniecības mobilizācijas plāns

Tautsaimniecības mobilizācijas plāns ietver valsts materiālo rezervju, tautsaimniecības nozaru, valsts un civilo objektu sagatavošanu, saglabāšanu un izmantošanu miera, izņēmuma stāvokļa, bruņota konflikta vai kara laikā.

Tautsaimniecības mobilizācijas plānu:

1) sagatavo atbildīgās nozaru ministrijas Aizsardzības ministrijas vadībā;

2) kontrasignē Valsts prezidents;

3) izvērtē Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija;

4) apstiprina Ministru kabinets.

36. pants. Valsts civilās aizsardzības plāns

Valsts civilās aizsardzības plāns ietver valsts civilās aizsardzības sistēmas nodrošināšanas, preventīvos kā arī glābšanas koordinēšanas, ārkārtējo situāciju un to izraisīto seku likvidēšanas pasākumus.

Valsts civilās aizsardzības plānu:

1) izstrādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības centrs;

2) apstiprina Ministru kabinets.

 

Pārejas noteikums

1. Nacionālās drošības padomes vadību Ministru prezidents pārņem 1999. gada 1. janvārī.

 

 

Likumprojekts

Nacionālo bruņoto spēku likums

7.Saeimas dok. nr.86a; likumprojekts nr.51

6.Saeimā 2.lasījumā pieņemts

un saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 39.pantu

Aizsardzības un iekšlietu komisijas 1998.gada 26.novembrī

nodots tālākai izskatīšanai 7.Saeimā

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

Šis likums nosaka Nacionālo bruņoto spēku struktūru, uzdevumus, vadības sistēmu, izvietojumu, sadarbību ar valsts un pašvaldību institūcijām, tiesisko aizsardzību un darbības garantijas.

2.pants. Nacionālie bruņotie spēki

Nacionālie bruņotie spēki ir organizēta, militāri apmācīta un apbruņota tautas daļa, kas tieši un aktīvi veic valsts militāro aizsardzību — sargā Latvijas valsts suverenitāti, nedalāmību un tās iedzīvotājus no jebkuras agresijas.

3.pants. Nacionālo bruņoto spēku uzdevumi

(1) Nacionālo bruņoto spēku galvenie uzdevumi ir šādi:

1) nodrošināt valsts sauszemes teritorijas, jūras akvatorijas un gaisa telpas neaizskaramību;

2) sargāt un aizstāvēt valsts jūras un gaisa robežu, bet kara vai izņēmuma stāvokļa laikā — arī sauszemes robežu;

3) novērst vardarbīgu likumīgās valdības gāšanu un Satversmē noteiktās valsts iekārtas maiņu;

4) nodrošināt personālsastāva un militārajam dienestam pakļauto pilsoņu militāro apmācību, gatavot personālsastāva mobilizācijas rezerves;

5) piedalīties starptautiskajās operācijās likumos un starptautiskajos līgumos noteiktajā kārtībā;

6) piedalīties ārkārtējo situāciju novēršanā un to radīto seku likvidēšanā.

(2) Citu uzdevumu veikšanā Nacionālo bruņoto spēku vienības (apakšvienības) var iesaistīt tikai ar Ministru kabineta rīkojumu.

 

II nodaļa. Nacionālo bruņoto spēku sastāvs un to sastāvdaļu uzdevumi

4.pants. Nacionālo bruņoto spēku sastāvs

(1) Nacionālo bruņoto spēku sastāvā ir Zemessardze, Jūras spēki, Gaisa spēki, Saeimas un Valsts prezidenta Drošības dienests (turpmāk — Drošības dienests), Militārā policija, Speciālo uzdevumu vienība un īpašo uzdevumu vienības, bet kara vai izņēmuma stāvokļa laikā — arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija.

(2) Nacionālo bruņoto spēku struktūru apstiprina aizsardzības ministrs pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera priekšlikuma.

(3) Izveidojot Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienības, to juridisko statusu nosaka aizsardzības ministrs.

5.pants. Zemessardzes uzdevumi

(1) Zemessardze nodrošina valsts sauszemes teritorijas aizsardzību.

(2) Zemessardzes uzdevumi ir šādi:

1) nodrošināt struktūrvienību pastāvīgu kaujas un mobilizācijas gatavību, to spēju pretoties agresijai, valsts sauszemes robežas un teritorijas aizsardzību;

2) piedalīties avāriju un dabas katastrofu radīto seku likvidēšanā;

3) veikt sprādzienbīstamu priekšmetu iznīcināšanu;

4) iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts aizsardzības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā;

5) piedalīties valsts tiesiskās kārtības nodrošināšanā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

6.pants. Jūras spēku uzdevumi

Jūras spēku uzdevumi ir šādi:

1) nodrošināt struktūrvienību pastāvīgu kaujas un mobilizācijas gatavību, to spēju pretoties agresijai, valsts jūras robežas un valsts teritoriālo ūdeņu neaizskaramību;

2) sargāt valsts jūras robežu, kontrolēt valsts teritoriālos ūdeņus un valsts ekonomisko zonu;

3) piedalīties meklēšanas un glābšanas darbos jūrā un kuģu avāriju seku likvidēšanā, kā arī piedalīties ekoloģiskajā uzraudzībā uz jūras;

4) veikt sprādzienbīstamu priekšmetu meklēšanu un iznīcināšanu jūrā.

7.pants. Gaisa spēku uzdevumi

(1) Gaisa spēku uzdevumi ir šādi:

1) nodrošināt struktūrvienību pastāvīgu kaujas un mobilizācijas gatavību, to spēju pretoties agresijai, valsts gaisa telpas kontroli un aizsardzību;

2) piedalīties cilvēku un objektu meklēšanas un glābšanas operācijās, pildīt neatliekamus gaisa transporta uzdevumus;

3) piedalīties ārkārtējo situāciju radīto seku likvidēšanā.

8.pants. Īpašo uzdevumu vienības

Īpašo uzdevumu vienības veido ar aizsardzības ministra pavēli pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera priekšlikuma.

9.pants. Militārā policija un tās uzdevumi

(1) Militārā policija ir vienība, kas militārajās struktūrvienībās nodrošina militāro disciplīnu, kārtību un likumību, un izziņas iestāde ar operatīvās darbības subjekta tiesībām.

(2) Militārās policijas uzdevumi ir šādi:

1) sniegt palīdzību militāro struktūrvienību komandieriem (priekšniekiem) militāro pasākumu drošības, militārās disciplīnas, kārtības un likumības nodrošināšanā, pārkāpumus un noziegumus veicinošu apstākļu novēršanā, kā arī gādāt, lai karavīri un zemessargi ievērotu sabiedriskās kārtības noteikumus;

2) apsargāt amatpersonas, militāros objektus un citus objektus. Ametpersonu un objektu sarakstu nosaka Ministru kabinets, bet militāros objektus un amatpersonu un militārpersonu sarakstu un to aizsardzības (apsardzes) kārtību nosaka aizsardzības ministrs;

3) nodrošināt militārā transporta kustības kontroli, kolonnu pavadīšanu un militāro kravu apsargāšanu;

4) meklēt un aizturēt apsūdzētās vai notiesātās militārpersonas, kuras izvairās no izmeklēšanas, kā arī militārpersonas, kas dezertējušas vai ir patvaļīgā vai bezvēsts prombūtnē;

5) veikt militārā dienesta noziegumu un militārajās struktūrvienībās vai to dislokācijas vietās izdarīto noziegumu izziņu, kā arī to noziegumu izziņu, kurus izdarījuši karavīri, zemessargi un militārajās struktūrvienībās strādājošās civilpersonas saistībā ar savu dienesta (amata) stāvokli vai dienesta pienākumu izpildi;

6) nodrošināt aizturēto militārpersonu pavadapsardzību un apsardzi militārpersonām, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu vai pret kurām ir piemērots drošības līdzeklis likumā noteiktajā kārtībā.

10.pants. Speciālo uzdevumu vienība un tās uzdevumi

(1) Speciālo uzdevumu vienības uzdevumi ir šādi:

1) miera laikā pildīt Ministru kabineta noteiktos uzdevumus;

2) kara laikā veikt speciālas operācijas valsts aizsardzības interesēs.

(2) Speciālo uzdevumu vienības nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

11.pants. Drošības dienests un tā uzdevumi

(1) Drošības dienests ir īpaša valstiskās aizsardzības militāra vienība ar operatīvās darbības subjekta tiesībām.

(2) Drošības dienesta uzdevumi ir šādi:

1) nodrošināt Saeimas deputātu un Saeimas Prezidija, kā arī Saeimas institūciju (objektu) aizsardzību (apsardzi);

2) nodrošināt Valsts perzidenta, viņa ģimenes locekļu, Valsts prezidenta Kancelejas un Valsts prezidenta rezidences aizsardzību (apsardzi).

(3) Saeimas amatpersonu un Saeimas institūciju (objektu) aizsardzības (apsardzes) kārtību nosaka Saeimas Prezidijs. Valsts prezidenta, Valsts prezidenta institūciju un objektu aizsardzības (apsardzes) kārtību nosaka Valsts prezidents.

 

III nodaļa. Nacionālo bruņoto spēku vadība

12.pants. Nacionālo bruņoto spēku vadība

(1) Nacionālo bruņoto spēku komandieris realizē Nacionālo bruņoto spēku tiešo vadību un ir pakļauts aizsardzības ministram.

(2) Nacionālajos bruņotajos spēkos ievēro vienvadības principu.

13.pants. Nacionālo bruņoto spēku komandieris

(1) Nacionālos bruņotos spēkus komandē Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Nacionālo bruņoto spēku komandieri pēc aizsardzības ministra ieteikuma ieceļ amatā uz četriem gadiem un atbrīvo no amata Saeima. Nacionālo bruņoto spēku komandieri var atcelt no amata Saeima pirms noteiktā termiņa izbeigšanās.

(2) Nacionālo bruņoto spēku komandieris:

1) ir nacionālo bruņoto spēku augstākais militārais vadītājs un valsts augstākais militārais pārstāvis;

2) atbild par Nacionālo bruņoto spēku militāro sagatavotību, kaujas un mobilizācijas gatavību, kā arī gatavību noteikto uzdevumu izpildei;

3) nodrošina Nacionālo bruņoto spēku nepārtrauktu vadību, uzdevumu plānošanu un to izpildes kontroli;

4) atbild par valsts aizsardzības operatīvā plāna, Nacionālo bruņoto spēku kaujas gatavības plāna, mobilizācijas plāna un attīstības plāna izstrādi;

5) atbild par Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildei nepieciešamā personāla, materiāltehnisko un finansu resursu pieprasījuma savlaicīgu iesniegšanu aizsardzības ministram un šo resursu lietderīgu izmantošanu.

14.pants. Nacionālo bruņoto spēku štābs

(1) Nacionālo bruņoto spēku štābs ir Nacionālo bruņoto spēku komandiera institūcija, kas nodrošina komandierim iespēju realizēt pastāvīgu vadību, lēmumu pieņemšanai nepieciešamo informāciju, dokumentus un priekšlikumus, viņa pavēļu un rīkojumu izpildes kontroli, kā arī sadarbības organizāciju kaujas operāciju apstākļos.

(2) Par Nacionālo bruņoto spēku štāba uzdevumu izpildi atbild Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieks. Pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera ieteikuma Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieku ieceļ amatā uz laiku līdz četriem gadiem un atbrīvo no amata aizsardzības ministrs.

15.pants. Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieri

(1) Nacionālo bruņoto spēku veidus komandē Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieri, kas ir tieši pakļauti Nacionālo bruņoto spēku komandierim.

(2) Zemessardzes komandieri pēc aizsardzības ministra ieteikuma ieceļ amatā uz četriem gadiem un atbrīvo no amata Saeima. Pirms noteiktā termiņa izbeigšanās Zemessardzes komandieri var atcelt no amata Saeimas.

(3) Pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera ieteikuma Gaisa spēku un Jūras spēku komandierus amatā uz četriem gadiem ieceļ aizsardzības ministrs. Pirms noteiktā termiņa izbeigšanās Gaisa spēku un Jūras spēku komandierus var atcelt no amata aizsardzības ministrs.

(4) Nacionālo bruņoto spēku veidu komandieri:

1) ir bruņoto spēku veidu tiešie priekšnieki un atbild par pakļauto vienību kaujas un mobilizācijas gatavību, personālsastāva militāro apmācību, militāro disciplīnu un morālo stāju, valstisko un tiesisko audzināšanu;

2) nodrošina bruņoto spēku veida pastāvīgu vadību, uzdevumu plānošanu un to izpildes kontroli;

3) atbild par bruņoto spēku veida kaujas gatavības plāna izstrādi un vienību (apakšvienību) gatavību noteikto uzdevumu izpildei;

4) atbild par uzdevumu izpildei nepieciešamā personāla, materiāltehnisko un finansu resursu pieprasījuma savlaicīgu iesniegšanu Nacionālo bruņoto spēku komandierim un šo resursu izmantošanu.

(5) Īpašo uzdevumu vienība komandierus (priekšniekus), kas tieši pakļauti Nacionālo bruņoto spēku komandierim, ieceļ amatā un atbrīvo no amata aizsardzības ministrs.

 

IV nodaļa. Nacionālo buņoto spēku sadarbība ar valsts un pašvaldību

institūcijām, to izvietojums miera laikā un lietotais īpašums

16.pants. Nacionālo bruņoto spēku sadarbība ar valts un pašvaldību institūcijām

(1) Nacionālie bruņotie spēki sadarbojas ar valsts, pašvaldību un privātām institūcijām likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Sabiedriskās kārtības sargāšanā, likumā noteikto pienākumu izpildē var piedalīties speciāli sagatavotas Zemessardzes vienības.

17.pants. Nacionālo bruņoto spēku izvietojums

Nacionālo bruņoto spēku vienību izvietojumu miera laikam nosaka aizsardzības ministrs pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera priekšlikuma, un apstiprina Ministru kabinets.

18.pants. Nacionālo bruņoto spēku lietotais īpašums

(1) Nacionālo bruņoto spēku lietotais nekustamais un kustamais īpašums ir valsts īpašums, kas nodots Aizsardzības ministrijas valdījumā un bezmaksas lietošanā.

(2) Nacionālo bruņoto spēku apgāde ar materiāltehniskajiem resursiem notiek vienotas iegādes un apgādes sistēmas ietvaros. Apgādes kārtību nosaka Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Iegādes noteikumus apstiprina aizsardzības ministrs.

(3) Nacionālie bruņotie spēki dienesta nekustamā īpašuma lietošanas izdevumus sedz no Aizsardzības ministrijai iedalītajiem budžeta līdzekļiem.

 

V nodaļa. Nacionālo bruņoto spēku komplektēšana

19.pants. Nacionālo bruņoto spēku komplektēšana ar personālsastāvu

(1) Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvu var komplektēt tikai no Latvijas Republikas pilsoņiem.

(2) Nacionālo bruņoto spēku komplektēšanas principu maiņa jāsaskaņo ar Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju.

 

Pārejas noteikumi

1. Atzīt par spēku zaudējušu likuma "Par Aizsardzības spēkiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 13., 23.nr.; 1995, 2.nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 6., 20.nr.) I, II un XIV nodaļu.

2. Atzīt par spēku zaudējušu likuma "Par valsts aizsardzību" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 2., 21.nr.; 1996, 6.nr.; 1997, 6.nr.) II nodaļu.

 

 

Likumprojekts

Valsts valodas likums

7.Saeimas dok. nr.99; likumprojekts nr.60

6.Saeimā 2.lasījumā pieņemts

un saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 39.pantu

Saeimas deputātu grupas (J.Dobelis, A.Prēdele, P.Tabūns, Dz.Rasnačs, R.Zīle) 1998.gada 30.novembrī nodots tālākai izskatīšanai 7.Saeimā

1.pants.

(1) Šis likums reglamentē valsts valodas lietošanu un aizsardzību valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldību institūcijās, tiesībaizsardzības un citās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), kā arī izglītībā un citās jomās.

(2) Likums nereglamentē valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā un reliģiskajās organizācijās, kā arī nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā.

2.pants.

(1) Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda.

(2) Ikvienam cilvēkam ir garantētas tiesības kārtot jautājumus un sazināties valsts valodā valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldību institūcijās, tiesībaizsardzības un citās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās).

(3) Valsts nodrošina latviešu zīmju valodas attīstīšanu un lietošanu saziņai ar nedzirdīgajiem cilvēkiem.

(4) Valsts nodrošina, lai tiktu aizsargāta latgaliešu rakstu valoda kā vēsturiski izveidojies reģionāls latviešu valodas paveids, veicina tās saglabāšanos un attīstību.

3.pants.

Valsts nodrošina lībiešu valodas kā vienīgās pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas aizsardzību, tās saglabāšanos un attīstību.

4.pants.

Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.

5.pants.

Valsts varas un pārvaldes institūciju, pašvaldību institūciju, tiesībaizsardzības un citu iestāžu, organizāciju un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātajām personām jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Valsts valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šiem darbiniekiem, kā arī valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets.

6.pants.

(1) Valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijās, pašvaldību institūcijās, tiesību aizsardzības un citās iestādēs, sabiedriskās organizācijās, kā arī uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), kuros ir valsts kapitāla daļa, sēžu un citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda.

(2) Ja šā panta pirmajā daļā minētajās sēdēs un sanāksmēs tiek lietota svešvaloda, tad rīkotājam jānodrošina tulkošana valsts valodā.

(3) Lietojot svešvalodu uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), kuros nav valsts kapitāla daļa, izglītības iestāžu, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, kā arī svešvalodās izdotās preses izdevējorganizāciju (dibinātāju, izdevēju, redakciju) sēdēs un sanāksmēs, rīkotājam jānodrošina tulkošana valsts valodā, ja to pieprasa kaut viens sēdes vai sanāksmes dalībnieks.

7.pants.

(1) Valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldību institūcijās, tiesībaizsardzības un citās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) Latvijas Republikas teritorijā lietvedībā, visos dokumentos, lietojama valsts valoda. Sarakste un lietu kārtošana ar ārvalstīm var notikt svešvalodā.

(2) Latvijas Republikas starptautisko līgumu teksti tulkojami valsts valodā.

8.pants.

(1) Valsts varas un pārvaldes institūcijas, pašvaldību institūcijas, organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no iedzīvotājiem pieņem un izskata dokumentus valsts valodā, kā arī svešvalodās, ja tie izsniegti Latvijas Republikas teritorijā līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.

(2) Pārējiem svešvalodās iesniedzamajiem dokumentiem pievienojams apstiprināts vai notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā.

9.pants.

(1) Oficiālos publiskos pasākumos lietojama valsts valoda. Ja tiek lietota svešvaloda, rīkotājam jānodrošina tulkošana valsts valodā.

(2) Nacionālo kultūras biedrību, reliģisko organizāciju, nacionālo un etnisko grupu pasākumos, kā arī mītiņos, piketos un demonstrācijās var lietot arī citu valodu.

(3) Starptautiskajos pasākumos vienai no darba valodām ir jābūt valsts valodai un rīkotājam jānodrošina tulkošana valsts valodā. Izņēmuma gadījumos, saskaņojot ar Valsts valodas centru, pasākuma rīkotājs no šīs prasības var tikt atbrīvots.

10.pants.

Nacionālajos bruņotajos spēkos lietojama tikai valsts valoda, izņemot gadījumus, kad pieļaujama svešvalodu lietošana atbilstoši starptautiskajiem līgumiem par Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās vai mācībās.

11.pants.

Tiesā un citās tiesībaizsardzības iestādēs lietojama valsts valoda, izņemot likumos noteiktos gadījumus.

12.pants.

(1) Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā.

(2) Atbilstoši mazākumtautību izglītības programmām vispārējo izglītību līdztekus valsts valodai mazākumtautību pārstāvjiem ir tiesības iegūt dzimtajā valodā. Valsts valodas apjomu šajās programmās nosaka Izglītības un zinātnes ministrija.

13.pants.

(1) Vispārējās pamata, vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kā arī pamata un vidējās profesionālajās izglītības iestādēs un augstākajās izglītības iestādēs mācībvaloda ir valsts valoda, ja šajā vai citos likumos nav noteikta cita mācībvaloda.

(2) Vidējās vispārējās izglītības iestādēs ar citu mācībvalodu vismaz pusei mācību priekšmetu jābūt valsts valodā.

(3) Kvalifikācijas paaugstināšana un pārkvalificēšana, kas tiek finansēta no budžeta līdzekļiem Latvijas Republikā, notiek valsts valodā. Pārējos gadījumos — atbilstoši maksas pakalpojuma pasūtītāja prasībām.

14.pants.

Zinātnisko grādu iegūšanai darbi iesniedzami latviešu valodā. Publiskā aizstāvēšana var notikt arī citā valodā pēc vienošanās ar autoru un ja to akceptē attiecīgā zinātnisko grādu piešķiršanas padome.

15.pants.

Valsts un reģionālo sabiedrības saziņas līdzekļu raidījumiem jābūt valsts valodā, izņemot valodu mācību raidījumus, skaņdarbu tekstus un mazākumtautībām adresētos raidījumus. Tekstiem svešvalodā jābūt dublētiem vai nodrošinātiem ar diktora tekstu vai subtitriem valsts valodā. Raidlaika apjomu valsts valodā un svešvalodās nosaka atbilstoši Radio un televīzijas likumam.

16.pants.

Uzņēmējsabiedrībām, kas izplata radio un televīzijas programmas, raidlaika apjomu valsts valodā nosaka atbilstoši Radio un televīzijas likumam.

17.pants.

(1) Televīzijā un citur publiski demonstrējamām kinofilmām, videofilmām un to fragmentiem jābūt dublētiem valsts valodā vai arī apgādātiem ar oriģinālo skaņas pavadījumu un subtitriem valsts valodā.

(2) Pirmsskolas vecuma bērniem paredzētajām filmām jābūt dublētām vai ieskaņotām valsts valodā.

(3) Nav pieļaujama kinofilmu, videofilmu un to fragmentu dubultā dublēšana.

18.pants.

Latvijas Republikā vietu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, bet valsts īpaši aizsargājamā Lībiešu krasta teritorijā — arī lībiešu valodā.

19.pants.

(1) Latvijā dibināto valsts varas un pārvaldes institūciju, pašvaldību institūciju, tiesībaizsardzības un citu iestāžu, organizāciju un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi, kā arī Latvijā rīkojamo pasākumu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemot likumos noteiktos gadījumus. Valodas lietošanu nosaukumos un informācijā reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(2) Lībiešu krasta teritorijā ir tiesības iestāžu, uzņēmumu, organizāciju un citus nosaukumus veidot un dublēt lībiešu valodā, ievērojot Ministru kabineta noteikumus par valodu lietošanu nosaukumos un informācijā.

20.pants.

(1) Personvārdus lieto saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām valodas normām.

(2) Vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju, kā arī citu valodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(3) Līdzās pirmās daļas nosacījumiem iespējama citu valodu personvārdu lietošana arī oriģinālvalodas ortogrāfijā, ja to pieprasa pati fiziskā persona.

21.pants.

Valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldību institūcijās, tiesībaizsardzības un citās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) zīmogu un spiedogu tekstam un veidlapām sarakstei Latvijas Republikas teritorijā jābūt tikai valsts valodā. Nacionālo kultūras biedrību un reliģisko organizāciju zīmogu un veidlapu tekstā līdzās valsts valodai var lietot arī svešvalodu. Sarakstē ar ārvalstīm veidlapās līdzās valsts valodai pieļaujama arī svešvalodu lietošana.

22.pants.

Atklātiem ziņojumiem, izkārtnēm, afišām, plakātiem, reklāmai, cenu zīmēm un cenu rādītājiem, Latvijā sniedzamo pakalpojumu aprakstiem, kā arī citai publiskai informācijai jābūt valsts valodā. Valsts valodas lietošanu publiskajā informācijā, kā arī gadījumus, kad līdzās valsts valodai var lietot arī svešvalodu, reglamentē Ministru kabineta noteikumi par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā.

23.pants.

(1) Latvijā ražoto preču etiķetes un marķējumā ietvertajai informācijai, lietošanas instrukcijām, uzrakstiem uz saražotās produkcijas, tās konteinera vai iesaiņojuma jābūt valsts valodā. Līdzās valsts valodai var lietot arī svešvalodu. Informācija valsts valodā satura ziņā nedrīkst būt ierobežotāka par informāciju svešvalodās.

(2) Jebkurai importētai precei, ja tās marķējumā, lietošanas instrukcijā, garantijas dokumentos vai tehniskajā pasē ietvertā informācijā ir svešvalodā, pievienojams autentisks šīs informācijas tulkojums valsts valodā.

(3) Valodu lietošanu šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos, kā arī šā likuma normu piemērošanu preču zīmēs ietvertajā informācijā reglamentē Ministru kabineta noteikumi par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā.

24.pants.

Valsts varas un pārvaldes institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai. Valsts nodrošina latviešu valodas zinātnisku izpēti.

25.pants.

(1) Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot literārās valodas normas.

(2) Latviešu literārās valodas normas kodificē Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija.

(3) Latviešu valodas ekspertu komisijas nolikumu un latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets.

26.pants.

(1) Speciālajā mācību literatūrā, tehniskā un lietvedības dokumentācijā lietojama vienota terminoloģija. Terminu veidošanu un lietošanu nosaka Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija (turpmāk — Terminoloģijas komisija).

(2) Jauni termini un to definīciju standarti lietojami oficiālajā saziņā tikai pēc apstiprināšanas Terminoloģijas komisijā un publicēšanas laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

(3) Terminoloģijas komisijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

27.pants.

(1) Vietas pamatnosaukumu nosaka Ministru kabineta Vietvārdu komisija.

(2) Vietvārdu lietošanu un aizsardzību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

28.pants.

Par valsts valodas likuma ievērošanu valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldību institūcijās, tiesībaizsardzības un citās iestādēs, oganizācijās un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) ir atbildīga šo institūciju augstākā amatpersona vai uzņēmuma īpašnieks.

29.pants.

(1) Valsts valodas likuma ievērošanu valstī pārrauga Valsts valodas centrs, pašvaldības vai to pilnvarotas institūcijas.

(2) Valsts valodas centrs ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā, tā nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

 

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē 1989.gada 5.maija Valodu likums.

2. Šā likuma 13.panta pirmā daļa attiecībā uz pamata un vidējo profesionālo izglītību, kā arī 13.panta otrā daļa stājas spēkā 2005.gada 1.septembrī.

3. Ministru kabinets triju mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas pieņem šajā likumā minētos normatīvos aktus un apstiprina Latviešu valodas ekspertu komisijas, Latvijas Zinātņu akadēmijas Teminoloģijas komisijas un Vietvārdu komisijas nolikumus.

 

Likumprojekts

Latvijas Nacionālās bibliotēkas

būvniecības likums

7.Saeimas dok.nr.25; likumprojekts nr.4

Ministru kabineta 1998.gada 4.novembra sēdē akceptēts (prot.nr.60, 18.§)

un 17.novembrī nodots izskatīšanai 7.Saeimā

1.pants.

Šā likuma mērķis ir nodrošināt arhitekta G.Birkerta projektētās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvniecību kā Latvijas sabiedrībai prioritāru un nacionālas nozīmes celtni.

2.pants.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka funkcionē kā sabiedrisks kultūras, izglītības, zinātnes un komunikāciju centrs. Tajā izvietojamas bibliotēka, konferenču, izstāžu un lekciju telpas, Latvijas Zinātņu akadēmijas folkloras krātuve, kā arī laikmetīgās mākslas centrs.

3.pants.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka būvējama par līdzekļiem, no kuriem valsts daļa ir līdz 50% no kopējās projekta izmaksas, pārējo daļu veido pašvaldību finansējums, tehniskā palīdzība, dāvinājumi, fondu līdzekļi un citi finansēšanas avoti.

4.pants.

Latvijas Nacionālā bibliotēka būvējama no 1999.gada līdz 2004.gadam atbilstoši šādam grafikam:

1) 1999.gadā — priekšprojekta sagatavošana un arhitektoniskā projekta precizēšana;

2) 2000.gadā — pilna projekta dokumentācijas izstrāde, būvfirmas (būvfirmu) izvēle un teritorijas sagatavošana;

3) no 2001.gada līdz 2003.gadam — būvniecība;

4) 2004.gadā — jaunās ēkas ekspluatācijas uzsākšana.

5.pants.

Valsts pasūtītāja funkcijas veic Kultūras ministrija.

6.pants.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas projekta realizācijas koordināciju veic starpministriju vadības grupa, kuras sastāvu un kompetenci nosaka Ministru kabinets.

 

 

Likumprojekts

Par nekustamo īpašumu nodošanu Tautas frontes muzeja

sabiedriskajai padomei

7.Saeimas dok.nr.67; likumprojekts nr.32

Saeimas deputātu grupas (R.Ražuks, J.Lagzdiņš, Dz.Ābiķis,

I.Godmanis, K.Pētersone) 1998.gada 25.novembrī

nodots izskatīšanai 7.Saeimā

1.pants.

Nodot nekustamo īpašumu Rīgā, Vecpilsētas ielā 31/15, (zemes kadastra Nr.01000030094) bez atlīdzības tautas frontes muzeja sabiedriskās padomes īpašumā.

2.pants.

(1) Tautas frontes muzeja sabiedriskajai padomei aizliegts atsavināt vai ieķīlāt ar šo likumu tai nodoto nekustamo īpašumu.

(2) Ja Tautas frontes muzeja sabiedriskā padome izbeidz pastāvēt, šā likuma 1.pantā minētie īpašumi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nododami pēc darbības mērķa līdzīgai organizācijai.

 

Pārejas noteikums

Ministru kabinetam mēneša laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās nodrošināt nekustamā īpašuma Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15, izslēgšanu no a/s "Valsts nekustamā īpašuma aģentūra" statūtu fonda.

 

 

Likumprojekts

Fizisko personu datu aizsardzības likums

7.Saeimas dok. nr.85; likumprojekts nr.50

6.Saeimā 1.lasījumā pieņemts, saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 39.pantu

Ministru kabineta 1998.gada 24.novembra sēdē akceptēts (prot. Nr.63, 25.§)

un 26.novembrī nodots tālākai izskatīšanai 7.Saeimā

I nodaļa. Vispārīgie jautājumi

1.pants.

Šī likuma mērķis ir nodrošināt jebkuras fiziskās personas tiesību un brīvību aizsardzību, kas saistīta ar fiziskās personas datu (turpmāk — personas dati) apstrādi.

2.pants.

Likumā lietotie termini:

1) personas dati — jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu;

2) datu subjekts — fiziskā persona, kura var tikt tieši vai netieši identificēta, izmantojot datu apstrādes sistēmā esošos datus;

3) sensitīvi personas dati — personas dati, kas norāda personas rasi, politisko, reliģisko un citu pārliecību, piederību pie politiskās partijas, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselības stāvokli, ģenētisko kodu, kaitīgiem ieradumiem vai seksuālo dzīvi;

4) publiski personas dati — personas dati, kurus datu subjekts pats vai ar citas personas starpniecību ir publiski izpaudis vai atļāvis izpaust, vai dati, kuru publiskumu nosaka likums;

5) personas datu apstrāde — jebkuras ar personas datiem veiktas darbības, ieskaitot datu vākšanu, reģistrēšanu, ievadīšanu, glabāšanu, sakārtošanu, pārveidošanu, izmantošanu, nodošanu, pārraidīšanu un izpaušanu vai datu dzēšana;

6) sistēma — uz jebkura datu nesēja izvietota, strukturizēta personas datu kopa, kura ir pieejama, ievērojot attiecīgus kritērijus, un kuras apstrādei nepieciešama iekārta, programmatūra un apmācīts personāls;

7) sistēmas pārzinis — fiziskā vai juridiskā persona, kas vada personas datu apstrādes sistēmu, nosaka tās mērķus un apstrādes līdzekļus;

8) personas datu operators — sistēmas pārziņa pilnvarota persona, kas veic personas datu apstrādi sistēmas pārziņa uzdevumā;

9) saņēmējs — fiziskā vai juridiskā persona, kurai tiek izpausti personas dati.

3.pants.

(1) Šis likums attiecas uz visu veidu personas datu apstrādi un jebkuru juridisko vai fizisko personu, kas ir iesaistīta personas datu apstrādē, izņemot šī panta otrajā daļā norādītos gadījumus.

(2) Šis likums neattiecas uz fizisko vai juridisko personu vai to apvienību iekšējām informācijas sistēmām, kurās personas datu apstrādi veic personiskām vai iekšējām vajadzībām un savāktie personas dati netiek izpausti citām personām.

4.pants.

To personas datu aizsardzību, kuri ir atzīti par valsts noslēpuma objektiem, reglamentē likums "Par valsts noslēpumu".

II nodaļa. Vispārīgie personas datu apstrādes principi

5.pants.

Ikvienai fiziskajai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.

6.pants.

(1) Personas datu apstrāde ir atļauta šādos gadījumos:

1) datu subjekts ir devis piekrišanu personas datu apstrādei vai datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām;

2) personas datu apstrāde ir noteikta ar likumu.

(2) Ja personas datu apstrāde nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vitāli svarīgas intereses, un šī panta pirmajā daļā minētos nosacījumus nav iespējams ievērot, šo interešu aizsardzībai datu apstrādi var veikt bez datu subjekta iepriekšējas piekrišanas, ja likumos nav noteikta citāda kārtība.

7.pants.

(1) Vācot personas datus, sistēmas pārzinim ir pienākums sniegt datu subjektam šādu informāciju, ja vien tā jau nav datu subjekta rīcībā:

1) sistēmas pārziņa nosaukums vai vārds, uzvārds un adrese;

2) paredzētais personas datu apstrādes mērķis;

3) iespējamie personas datu saņēmēji;

4) datu subjekta tiesības piekļūt saviem personas datiem un iespēja izdarīt tajos labojumus;

5) norādes par atbilžu obligātumu un informācijas vākšanas pamatojums.

(2) Šī panta pirmā daļa netiek piemērota, ja likums ļauj veikt personas datu apstrādi, neatklājot to vākšanas mērķi.

8.pants.

(1) Ja personas dati ir iegūti bez datu subjekta ziņas vai piekrišanas, sistēmas pārzinim ir pienākums pirms datu izpaušanas jebkurai citai fiziskajai vai juridiskajai personai sniegt datu subjektam šādu informāciju:

1) sistēmas pārziņa nosaukums vai vārds, uzvārds un adrese;

2) paredzētais personas datu apstrādes mērķis;

3) iespējamie personas datu saņēmēji;

4) personas datu ieguves avots;

5) datu subjekta tiesības piekļūt saviem personas datiem un iespēja izdarīt tajos labojumus.

(2) Šī panta pirmā daļa netiek piemērota, ja:

1) likums paredz personas datu vākšanu, neinformējot par to datu subjektu;

2) personas dati ir publiski;

3) personas dati nepieciešami zinātniskiem vai statistiskiem pētījumiem un šādu datu apstrāde nepārkāpj datu subjekta tiesības un brīvības;

4) datu subjekta informēšana prasa nesamērīgas pūles vai ir neiespējama.

9.pants.

(1) Lai aizsargātu datu subjekta intereses, sistēmas pārzinis nodrošina:

1) personas datu apstrādes likumību;

2) personas datu vākšanu atbilstoši paredzētajam mērķim;

3) personas datu glabāšanas veidu, kas datu subjektu ļauj identificēt attiecīgā laikposmā, kurš nepārsniedz paredzētajam datu apstrādes mērķim noteikto laikposmu;

4) personas datu pareizību un to savlaicīgu atjaunošanu, labošanu vai dzēšanu, ja personas dati ir nepilnīgi vai neprecīzi.

(2) Personas datu apstrāde sākotnēji neparedzētiem mērķiem ir pieļaujama, ja tā nepārkāpj datu subjekta tiesības un tiek veikta zinātnisku vai statistisku pētījumu vajadzībām atbilstoši šī likuma 8.pantā un 9.panta pirmajā daļā noteiktajiem nosacījumiem.

10.pants.

(1) Sensitīvo personas datu apstrāde ir aizliegta, izņemot, ja:

1) datu subjekts ir devis rakstisku piekrišanu savu sensitīvo datu apstrādei;

2) speciāla personas datu apstrāde, neprasot datu subjekta piekrišanu, ir paredzēta normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, un tie garantē personas datu aizsardzību;

3) personas datu apstrāde ir nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vai citas personas dzīvību un veselību, un datu subjekts tiesiski vai fiziski nav spējīgs dot savu piekrišanu;

4) personas datu apstrāde ir nepieciešama, lai sasniegtu likumīgus sabiedrisko organizāciju un to apvienību mērķus, ja tā ir saistīta tikai ar šo organizāciju vai to apvienību locekļiem, un tiek garantēta personas datu aizsardzība;

5) personas datu apstrāde ir nepieciešama profilaktiskās medicīnas vai ārstēšanas vajadzībām, un to veic ārstniecības persona vai veselības aprūpes dienests, nodrošinot atbilstošu personas datu aizsardzību;

6) apstrāde attiecas uz tādiem personas datiem, kuri ir nepieciešami fiziskās vai juridiskās personas likumīgo tiesību un interešu aizsardzībai tiesā.

11.pants.

(1) Sistēmas pārzinim ir pienākums likumā noteiktajos gadījumos personas datus izpaust valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām, kuras sistēmas pārzinis pirms minēto datu izpaušanas ir identificējis.

(2) Papildus šī panta pirmajā daļā minēto institūciju amatpersonām personas datus var izpaust arī citām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras pamato informācijas nepieciešamību, ja, personas datus izpaužot:

1) netiek atklāta informācija, kas ir valsts noslēpums;

2) netiek apdraudēta sabiedriskā drošība vai kārtība, cilvēku dzīvība, veselība vai īpašums;

3) netiek pārkāptas citas būtiskas datu subjekta vai citu personu tiesības.

(3) Personas dati var tikt izpausti, pamatojoties uz rakstisku iesniegumu vai vienošanos, norādot to izmantošanas mērķi, ja ar likumu nav noteikta citāda kārtība. Personas datu pieprasījumā norādāma informācija, kas ļauj identificēt datu pieprasītāju un datu subjektu, kā arī pieprasāmo personas datu apjoms.

(4) Saņemtos personas datus drīkst izmantot tikai paredzētajiem mērķiem.

12.pants.

(1) Personas datu apstrādi sistēmas pārzinis var uzticēt citai fiziskajai vai juridiskajai personai (personas datu operatoram), noslēdzot rakstisku līgumu.

(2) Personas datu operators viņam uzticētos personas datus drīkst apstrādāt tikai līgumā norādītajā apjomā un atbilstoši tajā paredzētajiem mērķiem.

(3) Personas datu operatoram pirms personas datu apstrādes sākšanas jāveic sistēmas pārziņa norādītie drošības pasākumi sistēmas aizsardzībai atbilstoši šī likuma prasībām.

(4) Sistēmas pārzinis ir atbildīgs par drošības pasākumu ievērošanu.

III nodaļa. Datu subjekta tiesības

13.pants.

(1) Papildus šī likuma 7. un 8.pantā norādītajām datu subjekta tiesībām datu subjektam ir tiesības iegūt bez maksas visu informāciju, kas par viņu savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā, ja vien šo informāciju izpaust nav aizliegts ar likumu.

(2) Datu subjektam ir tiesības iegūt to fizisko vai juridisko personu sarakstu, kuras noteiktā laikposmā no sistēmas pārziņa ir saņēmušas informāciju par datu subjektu, ja vien šīs ziņas izpaust nav aizliegts ar likumu. Šajā sarakstā nav iekļaujamas valsts iestādes, kas ir kriminālprocesa virzītāji vai operatīvās darbības subjekti un attiecīgajā laikposmā saņēmušas informāciju par datu subjektu.

(3) Datu subjektam ir tiesības bez maksas pieprasīt arī šādu informāciju:

1) sistēmas pārziņa nosaukums vai vārds, uzvārds un adrese;

2) personas datu apstrādes mērķis, apjoms un veids;

3) datums, kad datu subjekta personas datos pēdējo reizi izdarīti labojumi;

4) personas datu ieguves avots, ja vien šīs ziņas izpaust nav aizliegts ar likumu.

(4) Datu subjektam ir tiesības bez maksas (ne biežāk kā divas reizes gadā) saņemt rakstiski šī panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā norādīto informāciju mēneša laikā no datu subjekta pieprasījuma iesniegšanas dienas.

14.pants.

(1) Datu subjektam ir tiesības pieprasīt, lai viņa personas datus papildina vai izlabo, kā arī pārtrauc to apstrādi vai iznīcina tos, ja personas dati ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi, pretlikumīgi iegūti vai arī tie vairs nav nepieciešami vākšanas mērķim. Ja datu subjekts var pamatot, ka sistēmā iekļautie personas dati ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi vai pretlikumīgi iegūti vai arī tie vairs nav nepieciešami vākšanas mērķim, sistēmas pārziņa pienākums ir nekavējoties novērst šo nepilnību vai pārkāpumu.

(2) Ja informācija tikusi atsaukta, sistēmas pārzinim jānodrošina gan jaunās, gan atsauktās informācijas pieejamība, kā arī lai izziņas saņēmējs minēto informāciju saņemtu vienlaikus.

15.pants.

Datu subjektam ir tiesības pārsūdzēt Valsts datu inspekcijā sistēmas pārziņa atteikumu sniegt šī likuma 13.pantā minēto informāciju vai veikt šī likuma 14.pantā minētās darbības.

IV nodaļa. Personas datu apstrādes kārtība

16.pants.

(1) Visām valsts un pašvaldību institūcijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām, kas veic vai vēlas uzsākt personas datu apstrādi un veido personas datu apstrādes sistēmas, jāreģistrē tās šajā likumā noteiktajā kārtībā, ja ar likumu nav noteikta citāda kārtība.

(2) Šajā likumā noteiktā reģistrācijas kārtība neattiecas uz personas datu apstrādi, ko sabiedriskās drošības, noziedzības apkarošanas vai valsts drošības un aizsardzības jomā veic speciāli ar likumu pilnvarotas institūcijas.

17.pants.

(1) Šī likuma 16.pantā minētās institūcijas un personas, kas vēlas uzsākt personas datu apstrādi un izveidot personas datu apstrādes sistēmu, iesniedz Valsts datu inspekcijā reģistrācijas pieteikumu, kurā ir iekļauta šāda informācija:

1) institūcijas vai personas (sistēmas pārziņa) nosaukums (vārds, uzvārds), reģistrācijas kods, adrese un tālruņa numurs;

2) sistēmas pārziņa pilnvarotās personas vārds, uzvārds, personas kods, adrese un tālruņa numurs;

3) personas datu apstrādes sistēmas darbības tiesiskais pamats;

4) informācija par to, kādus personas datus ietvers sistēma, kādiem mērķiem tā paredzēta un kāds būs informācijas apstrādes apjoms;

5) paredzētais informācijas apstrādes veids;

6) plānotais personas datu iegūšanas veids un to kvalitātes kontroles mehānisms;

7) citas datu apstrādes sistēmas, ar kurām būs saistīta reģistrējamā sistēma;

8) personas dati, kādus no reģistrējamās sistēmas varēs iegūt saistītās sistēmas, kā arī dati, kādus reģistrējamā sistēma varēs iegūt no saistītajām sistēmām;

9) veids, kādā reģistrējamās sistēmas dati var tikt nodoti citai sistēmai;

10) fiziskās personas identifikācijas kodi, kādus lietos reģistrējamā sistēma;

11) veids, kādā notiks informācijas apmaiņa ar datu subjektu;

12) kārtība, kādā datu subjekts ir tiesīgs saņemt informāciju par sevi, kā arī citu šī likuma 8., 9. un 11.pantā norādīto informāciju;

13) personas datu papildināšanas un atjaunošanas kārtība;

14) tehniskie un organizatoriskie pasākumi, kas nodrošina personas datu aizsardzību.

(2) Ja šī panta pirmajā daļā minētajā informācijā ir izmaiņas, sistēmas pārzinis 30 dienu laikā rakstiski par to informē Valsts datu inspekciju.

(3) Reģistrējot personas datu apstrādes sistēmu, sistēmas pārziņa pilnvarotā persona saņem datu apstrādes sistēmas reģistrācijas apliecību.

18.pants.

(1) Valsts datu inspekcija var atteikt reģistrēt datu apstrādes sistēmu, ja:

1) nav iesniegta visa šī likuma 17.pantā norādītā informācija;

2) nav ievēroti šajā likumā noteiktie personas datu apstrādes principi un kārtība.

(2) Valsts datu inspekcijas reģistrācijas atteikumu var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

19.pants.

(1) Valsts datu inspekcijas personas datu apstrādes sistēmu reģistrā iekļauj šī likuma 17.pantā norādīto informāciju. Reģistrs ir publiski pieejams.

(2) Informāciju par reģistrētajām sistēmām publicē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

20.pants.

(1) Sistēmas pārziņa pienākums ir lietot nepieciešamos tehniskos un organizatoriskos līdzekļus, lai aizsargātu personas datus un novērstu neatļautu to izmantošanu, nodošanu, bojāšanu vai dzēšanu.

(2) Sistēmas pārzinis kontrolē sistēmā ievadīto personas datu veidu un ievadīšanas laiku un ir atbildīgs par to personu rīcību, kuras veic personas datu apstrādi.

21.pants.

Sistēmas aizsardzības obligātās tehniskās un organizatoriskās prasības nosaka Ministru kabinets.

22.pants.

(1) Fiziskās personas, kuras tiek iesaistītas personas datu apstrādē, rakstiski apņemas saglabāt un nelikumīgi neizpaust personas datus. Šo personu pienākums ir neizpaust personas datus arī pēc darba tiesisko vai citu līgumā noteikto attiecību izbeigšanās.

(2) Sistēmas pārziņa pienākums ir veikt šī panta pirmajā daļā minēto personu uzskaiti.

(3) Apstrādājot personas datus, personas datu operatoram jāievēro sistēmas pārziņa norādījumi.

23.pants.

(1) Personas datus var nodot uz citu valsti, ja šī valsts nodrošina datu aizsardzības pakāpi, kas nav zemāka par Latvijā spēkā esošo datu aizsardzības pakāpi, un ir saņemta Valsts datu inspekcijas rakstiska piekrišana.

(2) Izņēmumi šī panta pirmajā daļā noteikto prasību ievērošanā ir iespējami, ja tiek ievērots vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) datu subjekts ir devis piekrišanu datu nodošanai uz citu valsti;

2) datu nodošana ir nepieciešama, lai izpildītu vienošanos starp datu subjektu un sistēmas pārzini, vai arī personas dati jānodod saskaņā ar datu subjekta līgumsaistībām;

3) datu nodošana ir nepieciešama un noteiktā kārtībā pieprasīta saskaņā ar svarīgām valsts un sabiedriskajām interesēm vai ir nepieciešama tiesvedībā;

4) datu nodošana ir nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vitāli svarīgas intereses;

5) datu nodošana attiecas uz tiem personas datiem, kuri ir publiski vai ir uzkrāti publiski pieejamā reģistrā.

V nodaļa. Valsts datu inspekcija

24.pants.

(1) Personas datu aizsardzības uzraudzību veic Valsts datu inspekcija, kas atrodas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Valsts datu inspekciju vada direktors.

(2) Valsts datu inspekcijas pienākumi personas datu aizsardzības jomā:

1) nodrošināt valstī datu apstrādes atbilstību šī likuma prasībām;

2) pieņemt lēmumus un izskatīt sūdzības, kas saistītas ar personas datu aizsardzību;

3) reģistrēt sistēmas;

4) ierosināt un veikt darbības, kas vērstas uz efektīvāku personas datu aizsardzību.

(3) Valsts datu inspekcijas tiesības personas datu aizsardzības jomā:

1) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā bez maksas saņemt no fiziskajām un juridiskajām personām inspekcijas uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju;

2) veikt sistēmas pirmsreģistrācijas pārbaudi;

3) pieprasīt datu bloķēšanu, izdzēšanu vai iznīcināšanu, noteikt pastāvīgu vai pagaidu aizliegumu datu apstrādei;

4) iesniegt tiesā prasību par personas datu aizsardzības likuma pārkāpumiem.

25.pants.

(1) Lai izpildītu šī likuma 24.panta otrajā daļā minētos pienākumus, Valsts datu inspekcijas direktoram un viņa pilnvarotiem inspektoriem, uzrādot dienesta apliecību, ir tiesības:

1) bez iepriekšēja brīdinājuma iekļūt jebkurās nedzīvojamās telpās, kurās atrodas sistēmas, un sistēmas pārziņa pārstāvja klātbūtnē veikt nepieciešamo pārbaudi vai citus pasākumus, lai noteiktu personas datu apstrādes procesa atbilstību likumam;

2) pieprasīt rakstisku vai mutisku paskaidrojumu no jebkuras fiziskās vai juridiskās personas, kas ir saistīta ar personas datu apstrādi;

3) pieprasīt uzrādīt dokumentus un saņemt citu informāciju, kas attiecas uz kontrolējamo sistēmu;

4) pieprasīt sistēmas, jebkuras tās iekārtas vai informācijas nesēja pārbaudi un noteikt ekspertīzi nepieciešamo jautājumu izpētei;

5) ja nepieciešams, savu pienākumu izpildes nodrošināšanai pieaicināt tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekus;

6) ja nepieciešams, sagatavot un iesniegt tiesībaizsardzības iestādēm materiālus vainīgo personu saukšanai pie atbildības.

(2) Reģistrēšanā un inspicēšanā iesaistītie Valsts datu inspekcijas darbinieki nodrošina reģistrācijas un inspicēšanas gaitā iegūtās informācijas neizpaušanu, izņemot publiski pieejamu informāciju. Šis aizliegums ir spēkā arī pēc amata pienākumu pildīšanas izbeigšanas.

Pārejas noteikums

Šī likuma 16.pantā minētajām institūcijām un personām, kuras darbību sākušas pirms šī likuma stāšanās spēkā, jāreģistrējas Valsts datu inspekcijā sešu mēnešu laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas. Nereģistrēto sistēmu darbība pēc šī termiņa notecēšanas jāizbeidz.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!