Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par reliģijas brīvību un Latvijas Satversmi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.11.1998., Nr. 350 (1411) https://www.vestnesis.lv/ta/id/33126

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Adopcija Latvijā - fakti un risinājumi

Vēl šajā numurā

25.11.1998., Nr. 350 (1411)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

VIEDOKĻI

Par reliģijas brīvību un Latvijas Satversmi

Mag. iur. RINGOLDS BALODIS, LU Juridiskās fakultātes

Valststiesību zinātņu katedras asistents, — "Latvijas Vēstnesim"

Visām ticībām pasaules kultūras attīstībā ir vienāda vērtība un nozīme. Reliģijas jeb ticības brīvība ir viena no cilvēka pamattiesību sastāvdaļām. Cik tālu drīkst ļaut reliģijas brīvībai izplatīties vai cik drīkst iegrožot reliģijas brīvību? Analizējot mūsdienu konstitucionālos tiesību aktus, kas saistīti ar reliģiskām lietām, var redzēt jēdziena "reliģijas brīvība" dažādās variācijas un nostiprināšanās mehānismu. Reliģijas brīvība ir līdzīga citām personiskām brīvībām, kuras bez valsts likumdošanas procesa starpniecības nevar iedibināt, jo galu galā baznīcai nav tiesību pieņemt likumus. Vai valstij vispār šie procesi jāregulē ar administratīvām metodēm? Šī problēma ir ļoti aktuāla mūsdienās. Būtiska ir amerikāņu tiesību teorētiķa Harta maksima: "Likums ir savienība, ko veido primāri un otršķirīgi noteikumi."1 Tas kļūst saprotamāks, ja vadāmies no šādiem apsvērumiem:

— indivīda tiesības ticēt ir tā personīgā lieta;

— sabiedrība nedrīkst apspiest indivīda apziņas brīvību;

— indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt saviem līdzcilvēkiem;

— indivīds ar savu ticību nedrīkst kaitēt valstij.

No iepriekšminētās domas rodas secinājums — reliģijas brīvība ir indivīda ticības brīvības un sabiedrības locekļu tiesības būt netraucētiem. Ja valsts ieinteresēta demokrātiskā pārvaldē, tad tai jārespektē arī pilsoņu cilvēktiesības un reliģiskās jūtas kā to forma. Valsts varai ir jārūpējas par to, lai valstī prevalētu mūsdienu tiesību principi, kas pamatojas morālē, kura savukārt sakņojas kristietībā. Valstij, kā jau iepriekš tika uzsvērts, jāseko, lai pilsoņu (kā tiesību subjektu) īpašā ieinteresētība reliģijas brīvības un cilvēktiesību jomā nenonāktu kolīzijā ar sabiedrības interesēm. Dzīvē tomēr bieži vien jānovēro darbības, kas ir visai tālu no teorijas, tāpēc arī ir aktuāls jautājums par principa teorētisko pamatojumu, ko nevar smelties, tikai izlasot, piemēram, sauso, juridiski filigrāni korekto Latvijas Satversmes normu: "Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību" (99.p.).

"Reliģijas brīvība" ir tiesiski politisks termins, kas kļuvis par konstitucionālu principu ilgā laika periodā un kā tāds nav ekvivalents jēdziens pašas kristīgās Baznīcas terminam. Ir jāņem vērā, ka Bībelē, uz kuru atsaucas daudzi (arī ne tad, kad vajag) vārds "brīvība" atrodams 20 reizes. Astoņas reizes — Vecajā Derībā brīvība domāta tikai kā atmaksa par labu verga uzvedību (paklausību). Divpadsmit reizes Jaunajā Derībā brīvība ir tā balva, ko Dieva paklausīgie bērni gūs no Jēzus.2

Reliģijas brīvības princips ir Rietumu civilizācijas sastāvdaļa, kas mums jāņem vērā, jo piederam pie šīs civilizācijas. Tāpēc no Rietumu institucionālā separātisma viedokļa mēģināšu skatīt vispārīgos reliģijas brīvības juridiskos kritērijus un aprakstīt reliģisko organizāciju tiesības, priekšrocības, kā arī to pienākumus. Starp citu, otrs Latvijā pieņemtais termins "ticības brīvība", manā skatījumā, latviešu valodā neatklāj patieso principa jēgu. Manā izpratnē jēdziens "reliģijas brīvība" sevī iekļauj indivīda "ticības brīvību".

Demokrātiskā sabiedrības modelī baznīcas reliģijas brīvība ir īpaši jārespektē visaugstākajā mērā, tāpēc, pirms apskatīt valsts un reliģijas attiecību peripetijas, ņemsim vērā būtisku šo organizāciju raksturīgu iezīmi — tā ir subjekts, kam piemīt reliģijas brīvība. Pilsoņi apvienojas šajās organizācijās, lai spētu veiksmīgāk piekopt savu ticības brīvību, kas neatraujami saistās ar visu cilvēku vienlīdzību valsts priekšā. Vienā vārdā — tās ir dabiskās cilvēku tiesības jeb cilvēktiesības. Arī ASV valsttiesībās valda uzskats, ka dabiskās tiesības uz reliģijas brīvību piemīt ne tikai fiziskām, bet arī juridiskām personām. Reliģijas brīvībai ir divi aspekti, kurus nepieciešams īpaši definēt: 1) indivīda brīvība; 2) baznīcas kā savienības — juridiskās personas sociāla un labdarības veidojuma iestādījuma brīvība.

Organizācijai, kas ir reģistrējusies likumā noteiktajā kārtībā kā juridiska persona, piemīt visas priekšrocības, ko valsts garantē ar šo statusu. Tas attiecas arī uz reliģisku organizāciju. Pēc reģistrācijas reliģiskā organizācija nošķir savu īpašumu un atbildību no tās dibinātāju un biedru atbildības. Tai sāk piemist īpaša valsts piešķirta tiesībsubjektība. Reliģiskās organizācijas dibinātāju un locekļu (biedru) reliģijas brīvība sāk pilnīgāk realizēties caur jaunizveidoto organizāciju. Reliģijas brīvība apvienojoties palielinās. Tiesiskajā praksē tiek nošķirtas organizācijas reliģijas brīvība no atsevišķas personas reliģijas brīvības. Tās ir dažādas. Lai arī princips ir viens, tā piemērošana, vadoties no tiesībsubjektivitātes, ir atšķirīga.

Reliģijas brīvība var ekistēt tikai tajās valstīs, kurās izveidojusies reliģiskā tolerance. Reliģiskā tolerance valstī var izveidoties (1)apzināti (starptautisku apsvērumu dēļ— vēloties, piemēram, iekļauties Eiropas Savienībā) vai (2)vēsturiski:

— monokonfesionālai valstij tiek pievienotas teritorijas, kuras apdzīvo citu konfesiju piekritēji (sekotāji);

— vienā valstī apvienojas iedzīvotāji, kas pieder pie dažādām konfesijām (Latvijā 1918. gadā apvienojās Latgales iedzīvotāji (katoļi) un Vidzemes, Zemgales, Kurzemes iedzīvotāji, kas vairumā bija evaņģēliskie luterāņi);

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!