Izstādē "Vecauce ’98" visa ģimene kopā: Aivars, Māra un bērni – Līga, Laura, Roberts un Jānis

Rīta cēliens Liepiņu ģimenes saimniecībā Jelgavas rajona Cenu pagasta "Līcīšos" rit savu gaitu. Pilnās kannas ceļo uz piena māju, kur saimniece gatavojas siet sieru, bērni rosās, bet saimnieks cenšas iedvest dzīvību krietni vecam auto. Tikai nebēdnīgās kazas aplokā nepacietīgi lēkā un gaida ganos iešanas laiku.

"Līcīšu" ganāmpulks ir viens no lielākajiem valstī — slaucamo kazu vien ir 40 un kur tad vēl 20 šajā pavasarī dzimušie pusauga kazlēni. Cik no tiem paliks ganāmpulka atjaunošanai, to rādīs laiks. Veidojot augstražīgu tīršķirnes Zānes kazu ganāmpulku, svarīgs ir katrs sīkums. Piemēram, ēdināšana. Par ziemu domājot, nojumē savestas 30 tonnas siena. Ierēķināta arī nākamajā pavasarī dzimstošo kazlēnu tiesa. Bieži nākas pašu mežā pašķīt skujas vai pagādāt kārklu zarus. Vairs gan nevajag, kā tas bija pirmajos gados, ganīt mežā, jo pamazām iekoptas ganības. Spēkbarību var iegādāties Tukuma rajona kombinētās lopbarības rūpnīcā "Straume", bet var gatavot arī paši, kā to dara Liepiņi, tikai tad graudu barībai noteikti jāpievieno vitamīnu un mikroelementu piedevas. Arī tik nepieciešamo sulīgo barību — burkānus, bietes, kāpostus, pat veselu kabaču kalnu — izaudzējuši paši.

Ja teiktu, ka Liepiņi nav dzimuši lauksaimnieki, neticētu, jo par kazām viņi var stāstīt stundām ilgi. Pagājuši tikai seši gadi, kopš viņi nodarbojas ar kazkopību. 1992. gadā, kad Aivars Liepiņš atguvis īpašumā mantoto zemi – 20 hektārus, no kuriem 8 hektāri ir aramzeme, un kopā ar ģimeni nolēmis pārcelties no Rīgas uz laukiem, vajadzējis izdomāt, kā saimniekot un ko darīt. Nolēmuši, ka kazu audzēšana īstiem pilsētniekiem būtu vispiemērotākā. Tā arī iegādājušies pirmos desmit dzīvniekus. Pati saimniece Māra Liepiņa, ļoti neatlaidīga būdama, meklēja visu iespējamo informāciju par kazām gan Latvijas Lauksaimniecības universitātē, gan Zemkopības ministrijā. Bijis vien jāatzīst, ka šī piena devēja Latvijā vēl nav pienācīgi novērtēta.

Kazas piena un tā produktu veselīgās īpašības pēdējos gadu desmitos vēl nebija tik labi zināmas, tāpēc valdošo nicinošo attieksmi nebija viegli pārvarēt. Meklējot domubiedrus, 1993. gadā tika nodibināta kazu audzētāju apvienība. Par tās pirmo vadītāju kļuva M. Liepiņa. Tikšanās ar kolēģiem, savstarpējs atbalsts un pieredzes apmaiņa daudz palīdzējusi. Lielu atbalstu sniegusi arī ASV firma "Land O’ Lakes". Šīs firmas kazkopības nozares speciālisti viesojušies Latvijā, vadījuši vairākus seminārus, palīdzējuši veidot kazu vērtēšanas jeb bonitēšanas sistēmu. 1994. gadā Jelgavas rajona Ozolniekos sadarbībā ar Lauksaimniecības konsultācijas centru pirmajā Bērtuļdienas gadatirgū mājdzīvnieku skatē piedalījās krietni daudz kazu audzētāju. Kompetentajiem vērtētājiem nācās atzīt, ka Latvijā ir izveidots savs kazu tips. Labus rezultātus uzrādīja Alpu un Zānes šķirnes kazu audzētāji.

Jāpiebilst, ka jau tolaik Liepiņu ģimenes audzētās kazas saņēma augstu vērtējumu. Tāpēc nolēmuši, ka vajadzētu pievērsties Zānes šķirnes izkopšanai, jo dienā no vienas kazas izslaukt 5 kilogramus piena bijis pavisam reāli. Īsti laikā nākušas Zemkopības ministrijas piešķirtās subsīdijas šķirnes dzīvnieku iegādei 1900 latu apmērā. Devušies uz Poliju, kur Olštinas Lauksaimniecības akadēmijas speciālisti palīdzējuši izvēlēties atbilstošu šķirnes materiālu. Nopirkuši grūsnas kazas un pāris āžu. Diemžēl viens no tiem izrādījās neauglīgs. Summējot visus izdevumus kopā, viena kaza maksājusi govs cenu. Patlaban Māra ir pārliecināta, ka vērtīgāk ir, ja subsīdiju saņemšana tiek saskaņota ar apvienību. Tad ir vieglāk dzīvniekus atvest, arī sekmīgāk veikt ciltsdarbu.

Laika gaitā daudz kas ir mainījies. Tagad Līcīšos" izaudzētās kazas tiek pārdotas arī Lietuvā un Igaunijā. Liepiņu ganāmpulkā vidējais izslaukums no kazas laktācijā ir 750 kg, atsevišķiem dzīvniekiem tas pat pārsniedz 900 kg. Te gan jāpiebilst, ka kazas var atnesties arī divas reizes gadā. Tāpēc nav piemērojami tie paši vērtēšanas kritēriji, kas govīm. Tas pats sakāms arī par dzīvnieku bonitēšanu.

Kazkopības nozarē iegūt zināšanas tagad var arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur vairāki diplomandi izstrādājuši arī darbus par šo tematu. Atsaucīgi ir Lauksaimniecības konsultāciju centra speciālisti Ozolniekos.

Lai papildinātu zināšanas, kā pareizi barot un kopt kazas, Liepiņi savulaik apmeklējuši specializētās prakses saimniecības Polijā, Lietuvā, Kanādā, Čehijā, Krievijā un ASV. Sevišķi interesants Mārai Liepiņai bijis brauciens uz Kanādu un ASV, ko organizējusi kooperatīvā firma "Land O’ Lakes" un atbalstījusi Dagnija Vidiņš. Īpaši paticis Dženiferas Baisas fermā, kas izveidota pirms 40 gadiem. Bijis redzams, ka šajās valstīs kazkopība ir vērā ņemama un tradīcijām bagāta nozare. Regulāri tiekot rīkotas dažādas dzīvnieku skates un šovi. Vienu no tiem vērojusi arī Māra, kur viņu pārsteidzis daudzveidīgais kazas piena produktu klāsts, sieru vien bijis vairāki desmiti.

Jā, arī "Līcīšos" gatavo dažādus sierus, piemēram, klasisko "Fetas", kas tiek iesaiņots vakuumpakās, kā arī pildīts 100 gramu burciņās eļļā ar garšvielām. Jāmin arī mīkstais un pūdētais kazas siers. Šodien bez kazas siera nav iedomājama neviena sevi cienoša restorāna ēdienkarte. Pirmais siera pircējs bijis slavenais pavārs Mārtiņs Rītiņš. Patlaban "Līcīšu" produkcija — pasterizēts kazas piens un siers — tiek tirgota 15 Rīgas veikalos, kafejnīcās un vairumtirdzniecības bāzē.

Visas tirdzniecības lietas ir Aivara ziņā. Viņš katru otro dienu pasūtītājiem piegādā svaigu preci, rūpējas par līgumu slēgšanu utt. Savukārt Māra sevi uzskata par mājas cilvēku, jo viņas pārziņā ir viss kazu ganāmpulks. Protams, bez palīgiem neiztikt, un tie ir visi četri bērni — septiņgadīgais Roberts, astoņgadīgā Līga, vienpadsmitgadīgā Laura un trīspadsmitgadīgais Jānis. Jāpiebilst, ka Jānis aktīvi piedalās mazpulku darbā un šārudens Zemgales novada skatē Jēkabpilī saviem vienaudžiem stāstījis par kazām. Par šo darbu interese bijusi liela.

"Uz bērniem mēs vienmēr varam paļauties, jo zinām, ka viņi visu izdarīs daudz labāk un kārtīgāk nekā jebkurš algots strādnieks," teic Māra.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Aleksejs Koziņecs