Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Lāčplēša Kara ordeni: kavalieris Arturs Jansons. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.11.1998., Nr. 339/340 (1400/1401) https://www.vestnesis.lv/ta/id/33039

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri

Vēl šajā numurā

12.11.1998., Nr. 339/340 (1400/1401)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Ar Lāčplēša Kara ordeni:

kavalieris Arturs Jansons

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr.228/229(1289/1290), 7.08.98.

Karogs pacelts! Vīri, pulcēties!

JANSUNS2.JPG (17841 BYTES)

Arturs Jansons — Rīgas Mironova komercskolas audzēknis

Var tikai minēt, kas tajās tālajās dienās pirmie ieradās tā sauktajās Pubuliņa kazarmās, kur viņus kā rūpīgs saimnieks sagaidīja poručiks, bijušais rotas komandieris Arturs Jansons — tobrīd ikdienas satiksmē dominēja krievu armijas dienesta pakāpes un paradumi.

Ar zināmu drošību varam uzskatīt, ka sākumā sapulcējās Jānis Bambis no Drabešu pagasta, cēsinieki Pēteris Bokalders, Oskars Caunītis, Mārtiņš un Jānis Plauciņi, Augusts Ozols un Elmārs Smilga, Jēkabmuižas Jānis Grosvalds, skujenietis Teodors Jauntirāns, liepēnietis Kārlis Maizītis, Gustavs Mežulis no Sērmūkšu pagasta, Kārlis Miglis no Dzērbenes, Oskars Rozenbergs no Raiskuma un Kornēlijs Veitmanis no Rāmuļu pagasta, kā arī pāris desmit citu drosmīgu vīru, kuru vārdus neesmu pratis pacelt no aizmirstības miglas dienas gaismā. Taču skaidri saskatām, ka visu vadīja un organizēja, ik pa brīdi palūgdams kādu pastāvēt sardzē pie vārtiem — komunistu spiegiem šeit nebija vietas! — jau pieminētais virsleitnants, "Siļķu" māju saimnieka Eduarda Jansona dēls.

...Apspriede vai sapulce tuvojās beigām, vīri bija izlēmuši; tad kāds slaids, iesirms vīrs panāca soli uz priekšu un pacēla roku, lūdza mirkli uzmanības. Es nezinu kā viņu sauca, taču dzirdu no gadu desmitu tāles šā vīra skaidros un noteiktos vārdus:

"Tā tad rītu nākam šurp un ņemam līdzi, kas jau nu kuram saglabāts. Tā kā mēs nebūsim bars, bet karaspēka vienība, tai vajadzīgs komandieris. Nespēlēsim balsu skaitīšanu kā lielinieki, bet uzticēsim komandu vīram, kas mūs sapulcinājis — poručikam Arturam Jansonam!"

Piekrītoša dunoņa liecināja, ka ierosinājums pieņemts! Līdz ar to bija izveidota pirmā Latvijas karaspēka vienība.

1918. gada 17. novembrī Latvijas Pagaidu nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka kopējā sēdē tika izveidots pagaidu parlaments — Tautas padome, kurā ietilpa 8 politisko partiju pārstāvji. Dienu vēlāk tagadējā Nacionālajā teātrī notika svinīgs valsts proklamēšanas akts. Tika izveidota Pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā.

Šie abi notikumi zināmi ikvienam latvietim, jo tiek ik gadu atzīmēti. Taču par jaunās valsts valdības visai grūto stāvokli tiek runāts maz, reti un negribīgi — nepatīk atzīt, ka bijām visai atkarīgi no vēsturiskā ienaidnieka, kas, kaut karu zaudējis, vēl bija daudz stiprāks nekā jaunā valsts, kurai nebija itin nekā, atskaitot tās dibinātāju drosmīgās galvas un karstās sirdis.

Tāpēc pagāja veselas 19 dienas, līdz 7. decembrī apsardzības ministrs J.Zālītis un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs parakstīja līgumu, kas noteica Latvijas bruņoto spēku veidošanas pamatus.

Ieradies Cēsīs, plkv. Apinis atrada jau priekšā gandrīz vai regulārā karaspēka vienību un pēc īsas inspekcijas un tuvāko uzdevumu izvirzīšanas apstiprināja faktisko stāvokli: atzina vai iecēla virsleitnantu A.Jansonu par Cēsu rotas komandieri. Pēc brīvprātīgo pieteikšanās izsludināšanas štābs izbrauca tālāk uz Valmieru, kur noskaidroja, ka stāvoklis pavisam citāds nekā Cēsīs. Tā vai citādi šo rindu autoram nav ziņu, ka plkv. Apiņa aktivitātēm Valmierā būtu bijis kāds rezultāts.

Līdz ar Vidzemes kara iecirkņa štāba izvietošanos Cēsīs, par tā novietni kļūst Cēsu pils, uz kurieni pārceļas arī Cēsu rota. Tās komandieris, virsnieki un citi karavīri kļūst par plkv. Apiņa, viņa "labās rokas" plkv. ltn. Kalpaka un citu štāba darbinieku visuzticamākajiem un aktīvākajiem palīgiem.

(..) Izsludinātā brīvprātīgo pieteikšanās deva necerēti labus rezultātus, gan tikai Cēsīs. Dažās dienās pieteicās ap 300 karotāju. It kā radās iespēja saformēt vēl vienu rotu! Tomēr regulāras apgādes un ieroču trūkuma (tai brīdī) dēļ tas netika uzreiz izdarīts. Arī priekšnieku attieksme pret privātās drēbēs tērpušos brīvprātīgo nebija un arī nevarēja būt tāda pati kā pret jauniesaukto, kuru ved pirtī, apģērbj, pabaro un ierāda gultu kazarmā, uzreiz pakļaujot kaprālim, grupas komandierim un stingram vada seržantam.

(..) Blakus karotāju vākšanas, vienību formēšanas un apgādes uzdevumiem plkv. J.Apiņa štābam un Cēsu rotai nācās risināt arī dažus stratēģiskus un taktiskus uzdevumus. Virsleitnants V.Dāle atceras: "...Plkv. ltn. Kalpakam tika uzdots veikt priekšdarbus atbalsta punkta organizēšanai pie Ieriķu stacijas .. Kalpaks še sabija divas vai trīs dienas, noskaidrodams vietējos apstākļus un orientēdamies par ienaidnieku. Pēc tam Kalpaks uzņēmās lielu izlūkošanu ar nedaudz cilvēkiem. Bija jāapbrauc divi simti verstu liels apgabals, izzinot pretinieka līnijas un spēkus. Plkv. ltn. Kalpaks izpildīja šo grūto un riskanto uzdevumu ar apbrīnojamu pacietību un izturību, ievākdams vērtīgas ziņas".

Diemžēl iegūtās ziņas apliecināja to, ka Cēsis ar latviešu spēkiem vien aizstāvēt nav iespējams, bet, tā kā blakus dislocēto vācu vienību komandieri ar lieliniekiem nopietni cīnīties negatavojās, atlika vienīgi organizēti atkāpties.

(..) Daži vēstures avoti norāda, ka šajā laika sprīdī, kad izšķīrās jautājums — aizstāvēt vai atstāt Cēsis, līdz vienības iziešanai ir notikusi rotas komandiera maiņa. Virsleitnants Arturs Jansons iesniedzis atlūgumu un viņa vietā iecelts vltn. Puriņš. Šo faktu piemin Cēsu rotas karavīrs Oskars Caunītis savā trimdā tapušajā rakstā par Cēsu rotas pimsākumiem, norādot, ka Jansons bijis spiests atkāpties "rotas iekšējo nesaskaņu dēļ".

Rūpīga analīze liek noraidīt visas aizdomas, ka šīs "nesaskaņas" būtu radušās kādu sīkumainu, personisku motīvu dēļ, lai gan tādi gadījumi diemžēl latviešiem nav pārāk reti.

(..) Kad 20. decembrī rotai pievienojās seši brīvprātīgie madonieši virsleitnanta, vēlākā Latvijas armijas ģenerāļa Ezeriņa vadībā un astoņi studenti, kuri bija pavadījuši ieroču transportu no Rīgas, uzturā bija 85 karotāji. Trīs dienas vēlāk, kad rota 23. decembra agrā rītā stājās, ierindā bija vairs tikai 45! Pārējos bija padarījusi mazdūšīgus izvērstā un sakāpinātā komunistu propaganda, kas, jūtot iespaidīga militāra spēka tuvošanos, bija kļuvusi jo dienas jo nekaunīgāka — piedraudēja izrēķināties ar ģimenēm, atņemt īpašumu utt. Tas jūtami ietekmēja cilvēku psihi un biedēja atstāt Cēsis. Taču viņiem nebija nekādu priekšstatu par to nežēlīgo izrēķināšanos, kas sagaida pēc pāris dienām.

Jau šajā liktenīgajā naktī pēc vāciešu atkāpšanās no pagrīdes izlīda vairākas bruņotas sarkano "nelegālistu" grupas, un sāka klīst valodas par "baltgvardu" atbruņošanu, tāpēc rota no pils pa Gaujas ielu devās līdz upei. Te vltn. Arturs Jansons vēl steigā ieskrēja "Siļķēs" atvadīties no mātes, pēc tam steidzās pa pēdām rotai, kas pa Gaujas senleju atkāpās līdz Meijermuižai, lai pēc tam nokļūtu uz Cēsu – Rīgas šosejas.

(..) Kad rota 23. decembra vakarā Ieriķu tuvumā apstājās atpūtā, vltn. Arturs Jansons pats pieteicās ar izlūku grupu doties atpakaļ Cēsu virzienā, lai rotas apmešanās vieta būtu drošībā. Skaidri mēs zinām vienīgi to, ka izlūku ragavās bija rotas spēcīgākais ierocis — ložmetējs. Kā izlūki atklāja Drabešu ceļa pagriezienā tuvojošos sarkanās kavalērijas eskadronu, varam tikai minēt. Varbūt sasprindzinātā dzirde uztvēra zirgu pakavu dimdoņu, pārjājot kādam tiltiņam, varbūt izlūka teicamā redze pamanīja aiz ceļmalas krūmiem pīķi ar sarkano karodziņu, varbūt A.Jansons bija saglabājis kara trofeju — vācu virsniekam atņemto binokli.

Vēsturisks fakts ir, ka ložmetējs tika novietots izdevīgā, maskētā kaujas pozīcijā un garām kārtām šautās zalves izsauca paniku ienaidnieka eskadronā. Agonijā vārtīdamies, zviedza sašautie zirgi, bēgot glābās veselie.

Kaujas iznākumu apliecināja arī pāris dienas vēlāk Cēsīs notikušās sarkanarmiešu bēres, par ko ziņoja lielinieku prese.

Par šo veiksmīgo Latvijas armijas pirmās kaujas vienības pirmo kaujas saskari ar ienaidnieku vltn. Arturam Jansonam tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis nr. 244.

Lāčplēša Kara ordeņa pirmajiem 288 kavalieriem apbalvojumus pasniedza Satversmes sapulces priekšsēdētājs J.Čakste svinīgā parādē Rīgā, Esplanādē 1920. gada 11. novembrī. Pēc tam apbalvošana notika katru gadu līdz 1928. gadam.

Cik atkāpjoties solis smags!

No Induļa Dišlera atmiņu un vēsturisku faktu apkopojuma, Arturu Jansonu 105. un Cēsu rotu 80.gadskārtā atceroties. Rīgā 1998.gadā

Cēsis no Rīgas nav tālu, šo ceļa gabalu it viegli paveikt, ejot draugu pulkā. Kājas cilājas kā pašas no sevis, sirds priecājas, vērojot skaistās dzimtenes āres, kalnus, lejas un birztalas.

1918. gada Ziemassvētku priekšvakarā Cēsu karavīru gājiens bija daudzkārt grūtāks. Gan plecus spieda ieroču un uzkabes svars, gan sirdi — bēdas par to, ka jāatstāj ienaidnieka varā tuvinieki un draugi, viss skaistais Vidzemes novads un mīļā pilsēta.

(..) Saglabājušies vēstures avoti lakoniski izgaismo rotas atkāpšanos līdz Rīgai. Tie vēsta par to, ka vācu vienības, kas atkāpušās pa to pašu ceļu, vienmēr izvairījušās no jebkuras kaimiņu starpā nepieciešamas sadarbības un pametušas arjergarda pozīcijas, nepaziņojot par to latviešiem. Tā noticis gan Ieriķos, gan Līgatnē. Tāpēc rotai visu laiku iznāca segt vāciešu atkāpšanos: augu dienu rotas izlūki atradās kaujas saskarē ar pretinieka priekšējām vienībām. Nerunājot par uzspiesto, netīkamo vācu apsarga lomu, tas nelielajai Cēsu rotai uzlika pārāk lielu fizisko slodzi, pārlieku nogurdināja. Lai to izbeigtu, rota Siguldā apsteidza vācu kolonu un apmetās Griķu krogā pie Inčukalna, iegūdama iespēju naktī labāk atpūsties. Šeit arī pienāca oficiāla pavēle atiet uz Rīgu. Par to Latvijas Atbrīvošanas kara vēsturē raksta Arvīds Krīpens: "... Ar kaujās gūtiem vērtīgiem piedzīvojumiem, un vedot līdzi pareizas un svarīgas ziņas par pretinieku, gan stipri noguruši, tomēr pilni ticības Latvijas valstij un pilni vēlēšanās tai kalpot, ienāca Rīgā šie apbrīnošanas cienīgie karavīri."

Cēsu rota iesoļoja Rīgā 1918. gada trešajos Ziemassvētkos, vēlu vakarā. Līdz ar to pienācis brīdis pavērot situāciju Rīgā. Tā bija visai sapringta un nervoza jau tāpēc vien, ka pilsētai tuvojās apmēram 6000 lielinieku karotāju, vairumā pieredzējušo latviešu sarkano strēlnieku. Tos aizturēt mēģināja 700 vācu landvēristu un viens regulārās 8. armijas kājnieku bataljons apmēram 350 vīru sastāvā.

Tāpat kā Cēsīs, arī Rīgā, frontei tuvojoties, strauji pieņēmās spēkā lielinieku aģitācija. Tās ietekmē sadumpojās Kr.Barona ielā nr. 99 izvietotā 1. apsardzības rota, kuru nācās atbruņot.

31. decembrī Pagaidu valdība gan izsludināja Rīgā mobilizāciju, taču šis solis nespēja neko glābt, jo tūlīt pienāca ziņa, ka landesvērs zaudējis kauju pie Inčukalna, atkāpies un uzspridzinājis Juglas tiltu. Lielinieku artilērijas šāviņi krita jau Rīgas pilsētas robežās. 1919. gada 1. janvārī valdība izšķīrās par atkāpšanos un apsardzības ministrs J.Zālītis nodeva visu latviešu vienību virspavēlniecību pulkvežleitnantam O.Kalpakam.

(..) 3. janvārī jau agrā rītā no pilsētas sāka plūst bēgļu straumes. Rīgu atstāja arī Daugavā noenkurotie angļu flotes kara kuģi. Aiz bēgļiem pilnā kārtībā atkāpās plkv. ltn. O.Kalpakam pakļautās latviešu karaspēka vienības — Virsnieku rezerves rota, Latgales virsnieku rota, Latgales apakšvirsnieku rota, Cēsu rota, 2. zemessargu rota un 3. zemessargu rota.

(..) Karavīri nevēlējās samierināties ar iespēju atkāpties vēl tālāk — drīz latvju zemei bija mala! Iniciatīvu pārņēma Cēsu rota un 26. janvārī izdzina lieliniekus no Lēnām, bet nākošā dienā — arī no Rudbāržiem.

28. janvārī, attīstot sekmīgi iesākto ofensīvu, bataljons kopā ar nesen Liepājā saformēto firsta Līvena krievu rotu ieņēma Skrundu. Panākumi ievērojami uzlaboja vienību noskaņojumu, taču stratēģiskā ziņā brīdis bija ļoti kritisks: bija kritusi Ventspils un Kuldīga, tādējādi Liepāja ielenkta plašā puslokā, kas draudēja žņaudzoši savilkties. Ja ienaidnieka rokās kristu Liepāja — kara osta un svarīgs atbalsta punkts, — rastos tieši draudi Vācijas provincei Austrumprūsijai.

(..) Vācijas kara ministrija nosūtīja uz Liepāju izcilu un visai nežēlīgu karavīru, grāfu ģenerālmajoru Rīdigeru fon der Golcu un pakļāva viņam visus vācu spēkus Kurzemē. 1919. gada 3. februārī Golcs uzņēmās virspavēlniecību par 6. Rezerves korpusu un Baltijas landesvēru. Līdz ar to viņa komandai pakļāvās arī Latvijas bruņoto spēku dienvidu kodols — Kalpaka bataljons.

Trešā marta rītā sākās uzbrukums lieliniekiem visā frontē. Kalpaka bataljons pulksten 7 forsēja Ventu, ieņēma Jauno muižu, nākamajā rītā arī Skrundas skolu, bet 5. martā izvirzījās līdz Skudru mājām, kur bija plānota sastapšanās ar Dzelzs divīzijas Borha bataljonu.

Šeit tad arī notika vispārzināmā liktenīgā nelaime. Pēc nejaušas un īsas savstarpējas apšaudes ar tikko pieminēto vācu vienību krita pulkvedis Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis Grundmanis, Jātnieku nodaļas virsleitnants Krievs un latviešiem piedalītās vācu artilērijas baterijas leitnants Šrinders. Zaudējumi bija arī Borha bataljonā, taču tie nebija vadoši virsnieki.

Šis traģiskais atgadījums rakstos apgaismots daudzkārt, tāpēc sīkāk pie tā neuzkavēsimies. Viscildenāk to aprakstījis dzejnieks E.Virza greznā piemiņas izdevumā ar A.Prandes māksliniecisko iekārtojumu. Šo izcilo retuma vērto iespieddarbu nacionālās audzināšanas nolūkā būtu vēlams izdot arī tagad. Atzīmēsim tikai, ka pulkveža Kalpaka nopelnus atzinis arī viņa latvisko centienu sīvais pretinieks grāfs fon der Golcs. Viņa dienas pavēlē karaspēkam teikts: "...Es pazinu un cienīju Kalpaku kā priekšzīmīgu vīru un veselu personību."

Šādu atzinumu ģenerālis bija izveidojis no personīgās saskarsmes ar pulkvedi. Kur diplomāti lavierēja un apmierinājās ar kompromisu, Kalpaks stāvēja stingri un savu panāca. Par traģisko notikumu pie Skudru mājām spriests vairākkārt. Izveidotas versijas, mēģināts saskatīt tīšu diversijas mēģinājumu no vācu puses, taču nekad nav sniegti pārliecinoši pierādījumi. Apgalvots arī, ka Kalpaka pirmsnāves vārdi: "Balodi, palieciet manā vietā!" izdomāti jaunā komandiera autoritātes celšanai. Taču arī tas nav pierādāms un pagriežams citādi — Balodim kā dienestā vecākajam rotas komandierim postenis bija jāpārņem tik un tā.

Kapteini J.Balodi apsardzības ministrs iecēla par bataljona komandieri un paaugstināja par pulkvedi. Uzbrukums neapstājās ne dienu, ne stundu. Bataljons drīz vien ieņēma Saldu, Blīdeni un Jaunpili, bet landesvērs — Tukumu un Jelgavu.

21. martā bataljonu izvērta par brigādi trīs bataljonu — Neatkarības, Cēsu un Studentu — sastāvā un nosauca par Latvijas armijas Dienvidu grupu.

Uz priekšu! Atbrīvosim Rīgu!

1919.gada maija pirmajās dienās sākās ilgi gaidītais gājiens uz Latvijas galvaspilsētu. Tas nenotika kā viegla pastaiga, taču sarkano spēku pretestība nebija vairs tik stipra kā ziemā, ofensīvas laikā. Viens no iemesliem blakus traucējumiem apgādē bija tas, ka lielinieku spēku kodols, latviešu sarkanie strēlnieki, sāka saprast, ka latviešu tautai viņu sargātajā frontes pusē draud iznīcība — Malienas un citu novadu revolucionāro tribunālu trakošana nebija palikusi noslēpums.

Tāpēc pulkveža Baloža brigādes kaujiniekus, arī Artura Jansona komandētos ložmetējniekus, sagaidīja ar prieka asarām un ziediem.

(..) Cēsu bataljons, latviešu eskadrons un landesvēra 1. Artilērijas baterija bija iedalīta izlūkošanas spēku trešajā kolonā, kurai bija jāieņem Rīgas Jūrmala līdz Priedaines stacijai.

Uzbrukums norisinājās tik strauji, ka 22.maija agrā pēcpusdienā landesvēra trieciennodaļas ieņēma Rīgas tiltus, nepieļaujot lieliniekiem tos uzspridzināt. Sīvākās ielu cīņas norisinājās Brīvības, Ģertrūdes un Miera ielas apkārtnē, kur bija uzceltas barikādes. Kaujas beidzās 1919.gada 22.maija vakarā ap pulksten 7. Šī diena tiek atzīmēta kā Rīgas atbrīvošanas diena no lielinieku varas.

Baloža brigāde ienāca Rīgā nākamās dienas rītā, un to sagaidīja rīdzinieku tūkstoši.

Ne sarkanais karaspēks, ne iestādes nebija gaidījušas tik strauju un efektīvu"baltā" karaspēka triecienu, tāpēc bēga lielā steigā, pametot lielu daļu smagā bruņojuma un daudz citu kara mantu. Atpalika arī liels skaits latviešu strēlnieku, kuri nevēlējās otrreiz atkāpties uz Krieviju. Tomēr ne visiem tas beidzās laimīgi — vācu karaspēks ielenca veselus pilsētas iecirkņus un veica plašas kratīšanas. Vietām cilvēkus arestēja un nošāva uz vietas. Apšaušanas bez tiesas turpinājās arī nākamajās dienās, līdz sabiedroto misiju pārstāvju protesti piespieda tās pārtraukt.

Par īsto Rīgā nošauto cilvēku skaitu — nešķirojot tos pēc tautības, politiskajiem uzskatiem vai vēl citādi — nav pilnīgas skaidrības, tiek nosaukti dažādi skaitļi.

(..) Protams, tādā asinskārīgā patvaļā nevarēja mierīgi noskatīties ne pulkvedis Balodis, ne viņa karavīri, tāpēc landesvēra komandieris pasteidzās lielāko daļu brigādes jau 24.maijā nosūtīt uz fronti. Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem pozīcijas ieņēma 1. un 2. bataljons un divi kavalērijas eskadroni.

Līdz ar to it kā atjaunojās Kurzemes situācija — latvieši frontē pret lieliniekiem, baltvāciem aizmugurē brīvas rokas politiskām intrigām, diriģējot marioneti Andrievu Niedru. Tomēr stāvoklis bija būtiski mainījies: Ziemeļlatvijā jau atradās ievērojami latviešu militārie spēki — Valmieras pulka bataljoni un Cēsu pulka pirmās rotas. No Ādažu rajona Baloža brigādes bataljoni, sekojot atejošām Sarkanās armijas daļām, jūnija sākumā nonāca Ērgļu, Vecpiebalgas, Cesvaines un Lubānas rajonos, kur no brīvprātīgajiem saformēja 4. Rīgas un 8. Piebalgas bataljonu.

(..) Turpinot uzbrukumu caur Jaungulbeni, Cesvaini un Ļaudonu, 5.jūnijā pulks ieņēma Krustpili. Savukārt lielā steigā saformētais Cēsu pulks 30.maijā iegāja Valmierā, bet 1.jūnijā — Cēsīs, ko jau dienu agrāk bija iztīrījusi no lielinieku spēku atliekām Rūjienas partizānu nodaļa.

Šajā vietā gribu atzīmēt, ka vairākām vēl īsti neapvienotās Latvijas armijas vienībām bija Cēsu vārds! No pirmās, Artura Jansona izveidotās Cēsu rotas, bija tapis Cēsu bataljons Baloža brigādē, Ziemeļlatvijas brigādē saformēts Cēsu pulks ar 2. Cēsu artilērijas bateriju! Un dažas nedēļas vēlāk, Cēsu — Raunas kaujām sākoties, tapa ne reizi vien pieminētā Cēsu Skolnieku rota!

(..) Kauju izšķirīgajā fāzē, 22.jūnijā spēku samērs bija šāds: latviešu — igauņu pusē 8054 karavīri, 138 vieglie un 110 smagie ložmetēji, 32 lielgabali, 3 bruņotie vilcieni, 3 bruņu auto; vācu — Niedras pusē 8100 — 8500 kājnieku un 660 jātnieku, 342 vieglie, 180 smagie ložmetēji un 70 vieglie lielgabali.

Cīņas bija ļoti sīvas un risinājās ar mainīgām sekmēm, bet, kad 9. Igauņu pulks ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņus, apdraudot vienīgo Gaujas tiltu pie Inčukalna, vācieši sāka atkāpties un apstājās tikai pie Juglas.

(..) Mazās Juglas krastos iegūtā uzvara noslēdzās ar Strazdumuižas pamieru 3.jūlijā pulksten 12. Sabiedroto pārstāvji nepieļāva Igaunijas armijas ienākšanu Rīgā. Viņi izrādīja zināmu pretestību arī ziemeļnieku iesoļošanai ar ieganstu, ka tie varētu būt lielinieciski noskaņoti, kas, protams, bija pilnīgas blēņas. Šeit dezinformācijas ietekme saskatāma vēl skaidrāk: provāciski elementi bija pratuši piekļūt angļu pulkvedim Tollentam un ietekmēt viņu!

Sekojot Latvijas brīvības cīņu spraigajai norisei vairāk nekā mēnesi, esam piemirsuši atzīmēt mūsu vēstījuma galvenā varoņa, — Cēsu bataljona Ložmetēju rotas virsleitnanta Artura Jansona pagriezienu dienesta gaitā. Bataljonam iesoļojot Vecpiebalgā, tika izveidota komandantūra. Par komandantu iecēla Arturu Jansonu, bez parastajiem šī amata pienākumiem uzticot arī mobilizācijas un brīvprātīgo vākšanas funkcijas. Vēstures avoti saglabājuši šī notikuma datumu — 1919.gada 3.jūnijs.

Salīdzinot ar viņa darbības posmu 1918.gada novembrī un decembrī Cēsīs, kad A.Jansons ne tikai varēja, bet bija spiests rīkoties patstāvīgi un atbildīgi, redzam, ka situācija ir atšķirīga. Ne attiecībā pret vāciešiem,— 1918.gadā viņi demoralizēti atkāpās lielinieku spiediena priekšā, bet tagad, pusgadu vēlāk, tiecās satriekt igauņus un ziemeļniekus, taču Vecpiebalgā praktiski nebija jūtami. Izmainījusies bija attieksme pret lieliniekiem — 1918.gadā viņi agresīvi uzmācās, tagad Latgalē mēģināja kaut kā nostiprināties aizstāvēšanās pozīcijās. Uzbrūkot sarkanajam karaspēkam, pa priekšu gāja aģitācijas vilnis, pilns jauku saukļu un labklājības solījumu. Tagad pēc Stučkas piecu mēnešu vadītās padomju varas valdīšanas reālā aina bija traģiski atšķirīga no solītā!

Lai runā viņu pašu dekrēti un fakti! Jau 1919.gada janvārī izdots dekrēts par turīgu cilvēku aplikšanu ar īpašu, ļoti smagu nodokli. Divas nedēļas vēlāk Rīgas strādnieku deputātu padome nolēma atņemt mantīgajām šķirām visu veļu, apģērbus, apavus, atstājot īpašniekam visnoplīsušāko. 27.februārī tika izdots dekrēts "Par buržuāzijas nodarbināšanu sabiedriskajos darbos — ateju tīrīšanas, ielu slaucīšanas utt." Pārtikas devas buržujiem visniecīgākās! Nacionalizēts tika viss, kaut cik vērtīgs privātīpašums. Kroni visam uzlika 1.marta dekrēts par zemes nacionalizāciju, kas padomju saimniecību strādniekiem aizliedza turēt pat vistas!

Jebkuru neapmierinātības izpausmi bargi sodīja revolucionārie tribunāli, kas principā atzina vienu — nāvessodu! Mazāk vainīgos bez kādas tiesas ievietoja aiz dzeloņdrātīm "zvēru dārzos", kā tauta iesauca uz ātru roku ierīkotās koncentrācijas nometnes. Tur "sanitārie apstākļi" atļāva ieslodzītajiem bez kavēkļiem īsā laikā nomirt ar tīfu vai citu epidēmisku slimību.

Pat pats Stučka vēlāk atzinis, ka latviešu lielinieki bijuši pārāk bargi — nošauts ap tūkstoš cilvēku, no tiem puse Malienā, tātad Arturam Jansonam uzticētās teritorijas tiešā tuvumā!

Stučka, protams, nepateica patieso nošauto cilvēku skaitu. Pēc vēsturnieku E.Andersona un U.Ģērmaņa uzskatiem, tas ir daudz lielāks: 3000 — 5000 līķu 140 dienās. Ja arī pēdējo skaitli dalām uz pusēm, paliek iespaidīgs daudzums. Bez tam upuri jau nebija tikai paši nošautie, vairumā vīri spēka gados, bet arī viņu piederīgie — vecāki, sievietes, bērni, kas aizgāja bojā reizēm burtiski ceļmalā — par nošautā "kontrrevolucionāra" atbalstīšanu draudēja bargs sods.

Lūk, saimnieciskā un politiskā situācija Vidzemē, ar kādu pēc lielinieku padzīšanas sastapās Vecpiebalgas komandants virsleitnants Arturs Jansons. Ja arī pamazām, uzmanīgi un piesardzīgi atgriezās pagasta vecākie un citas amatpersonas, kas nebija "likvidētas" vai aizbēgušas pārāk tālu, tomēr, netālu dunot frontei, vissvarīgākā amatpersona tomēr bija komandants. Tāpēc virsleitnantam nācās izšķirt desmitiem strīdu, uzklausīt dučiem sūdzību, atvairīt uzmācīgu, nepamatotu denunciāciju plūsmu… Jo cilvēki, pārcietuši nepārtrauktus apvainojumus, vardarbību un zaimojumus, bija psihiski traumēti, viņiem šķita, ka visās nelaimēs vainojams kaimiņš ar savu sievu, kaut agrāk gadiem ilgi bija dzīvots mierā un saticībā.

Bez šiem sadzīviskajiem sīkumiem un netīrumiem komandantūrai netrūka arī iestādei atbilstoša darba — apkārtnes mežos klīda atsevišķi sarkanarmieši, netrūka arī bruņotu laupītāju. Visi tie bija jāmeklē un jātvarsta, jānodrošina uzticētā rajona iedzīvotājiem mierīga, pēc iespējas droša dzīve.

Komandanta vara ir liela, ne vienmēr to ierobežo rīkojumi un likuma paragrāfi, daudz iespēju lemšanai tiek atvēlēts arī šīs svarīgās amatpersonas sirdsapziņai. Uzskatīsim, ka, pazīstot Arturu Jansonu kā principiālu un atbildīgu vīru, šajā ziņā viss bija kārtībā.

15. augustā Arturs Jansons tiek pārcelts, varētu teikt, paaugstināts, jo kļūst par dzimtās Cēsu pilsētas komandantu un saņem drīz arī pelnīto kapteiņa dienesta pakāpi. Ja arī augustā un septembrī dienests Cēsīs prasa mazāk negulētu nakšu un nervu šūniņu zaudējuma, tad tikai tāpēc, ka šeit jau padarīts daudz "melnā darba". Toties netrūkst rūpju par mobilizācijas pavēļu pildīšanu, t.i., lai katrs jauniesaucamais noteiktā laikā ierastos savā karaspēka daļā. Dienests Cēsīs tomēr sagādāja mūsu varonim arī atslodzi un personīgus brīžus — varēja apmeklēt tik mīļās "Siļķes", palīdzēt tuviniekiem ar padomu vai citādi.

Šķiet, ka kapteinis Arturs Jansons aizvien paturēja prātā arī tos motīvus, ar ko saskārās Cēsu rotas formēšanas un valsts sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas laikā, un tāpēc centās iekļaut un paturēt redzes lokā izdarīgus un drosmīgus jauniešus. Skatiens viņam bija joprojām ass un vērīgs, novērtējums iegūtās kara pieredzes dēļ precīzāks.

Kad pienāca trauksmes signāls un pavēle savākt katru vīru, kas spējīgs celt ieroci un doties palīgā aizstāvēt galvaspilsētu un Daugavas krastu — kapteiņa Artura Jansona komandai klausīja vēl viens Cēsu karapulks — šoreiz pilna, kaut ugunīs nebijuša bataljona sastāvā.

1919.gada 26.oktobrī tas tiek iekļauts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, ko tobrīd komandē pulkvedis Ludvigs Bolšteins, kalpakietis, Baloža brigādes štāba priekšnieks.

Sagatavojusi Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: no Cēsu Vēstures muzeja fondiem

JANSUNS1.JPG (25074 BYTES)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri 9.Rēzeknes kājnieku pulka bataljonu komandieri Arturs Jansons (pa kreisi) un Jānis Vilhelms Kazis–Kaže. 1919.g.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!