Atis Sjanīts, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais

vēstnieks Lietuvā, — "Latvijas Vēstnesim"

Atis Sjanīts vēstniecības kamīnzālē pie kurošas uguns, tepat reizi mēnesī uz savām sanākšanām pulcējas Viļņas latviešu biedrības pārstāvji

Latvijas teritorija — mūsu valsts vēstniecība gandrīz pašā Lietuvas galvas-pilsētas vidū 1998. gada novembrī Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

— Mums izdevās parunāties ar tautiešiem, kas tagad jau ilgāku laiku dzīvo Viļņā. Viens no atzinumiem, ko nācās dzirdēt, bija šāds: "Mēs Lietuvā par princesi Diānu zinām vairāk nekā par to, kas notiek kaimiņzemē Latvijā. Un gan jau pie jums ir līdzīgi." Kā jūs vērtējat šo savstarpējās informētības līmeni? Un ko tur varētu palīdzēt vēstniecība?

— Es negribu piekrist apgalvojumam, ka nav informācijas. Tās ir daudz. Kaut arī vairums laikrakstu, tāpat kā gandrīz visi plašsaziņas līdzekļi, ir komerciāli ar savām īpašām interesēm, tie tomēr regulāri raksta un ziņo par to, kas notiek kaimiņvalstī — gan televīzija, gan radio, gan avīzes. To taču dara arī "Latvijas Vēstnesis". Cits jautājums — kā tas viss tiek pasniegts: vairāk ir negāciju. Bet nav jau noslēpums, ka mums visiem interesē arī princese Diāna un viņas liktenis — dzelzs aizkars ir nokritis. Nupat Viļņā notika Velsas prinča Čārlza litogrāfiju izstāde, uz ko bija liels skatītāju pieplūdums.

Tātad nedomāju, ka Latvijā par Lietuvu (un arī otrādi) tiek rakstīts par maz. Cita lieta, ka tas jādara objektīvāk, precīzāk.

— Latvijas vēstniecība Lietuvā, sagaidot mūsu valsts 80. gadskārtu, rīko veselu virkni pasākumu — mākslas, fotogrāfiju un grāmatu izstādes, zinātniskās konferences, literārās dienas. Kas jums pašam no iecerētā un arī jau paveiktā šķiet pats interesantākais?

— Ja paši organizējam, tad viss liekas vajadzīgs un interesants — kaut vai konference Kauņā par Latviju un Lietuvu 20. gadsimtā, tur darbs ritēja vairākās sekcijās un piedalījās vairāki desmiti referentu. Mums ir izveidojusies samērā laba sadarbība ar Vītauta Dižā universitāti Kauņā, kur darbojas viens no pasaulē nedaudzajiem letonikas centriem, tas ir Kauņas universitātes struktūrvienība, vadītājs — Alvīds Butkus. Arī jaunajam Latvijas institūtam letonikas centrs Kauņā varētu būt viens no atbalsta punktiem pasaulē.

Tā nu ir iznācis, ka mums visvairāk plānā ir izstādes — Latvijas mūsdienu mākslas izstāde, Latvijas fotogrāfiju izstāde, Latvijas Nacionālās bibliotēkas sagatavotā izstāde. Vēl jāpiemin droši vien tikai mākslas zinātājiem pazīstamā Pāvila Puzina gleznu izstāde — viņš bijis pa pusei latvietis, pa pusei lietuvietis, bet pasaules slavu ir iekarojis Amerikā.

Lietuvā mūsu valsts svētku atzīmēšana notiks gan Viļņā, gan Kauņā un, par ko es īpaši priecājos, Panevēžā, Aukštaitijas galvaspilsētā, kā Lietuvā saka. Tieši 18. novembrī Viļņas Lietišķās mākslas muzejā atklās tautas mākslas centra "Senā klēts" tautastērpu izstādi.

— Vai tiesa, ka jūs lietuviešu valodu esot iemācījies divu nedēļu laikā?

— Nē, tas ir izrunāts — pa diviem mēnešiem gan. Iemācīties lietuviešu valodu ir grūti. Daudzi mani kolēģi diplomāti atbrauc un savā neapdomībā apsolās, ka apgūs lietuviešu valodu, bet pat pēc četriem gadiem vēl nespēj lietuviski sarunāties. Ar latviešiem ir citādi — mēs iemācāmies ātri, jo trešā daļa vārdsakņu mums ir kopīgas, grūtības sagādā vienīgi lietuviešu valodas uzsvaru maiņa, latviešu valodā tas vienmēr ir uz pirmās zilbes. Nav šaubu, ka valodas zināšana man dod noteiktas priekšrocības. Neviens cits vēstnieks te lietuviski nerunā. Tie, kas paši pārvalda svešvalodas, zina, ka ir milzīga starpība, ja esi ieradies valstī, kuras valodu tu nemāki, un ka ir pavisam cita sajūta, ja valodu proti.

Tie divi mēneši bija ārkārtīgi saspringts laiks. Turklāt es valodas tomēr mazliet jau protu, pašlaik man mīļākā ir vācu valoda — Vācijā ir pavisam cita attieksme pret cilvēku, kas ar viņiem spēj sazināties perfektā vācu valodā bez akcenta, to zinu no paša pieredzes.

— Pārlapojot "Latvijas Vēstneša"izdoto grāmatu "Triju Zvaigžņu gaismā", jūs pārliecinājāties, ka jūsu mātestēvs Eduards Miezainis tik tiešām ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Vai jūs atceraties savu vecotēvu un vai jums ir kādas atmiņas par 18. novembri arī pirms Atmodas laika?

— Vecaistēvs piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās, pēc tam dienēja Latvijas armijā. Es viņu nekad neesmu saticis, jo vecotēvu represēja un pēc tam noslepkavoja 1946. gadā. Pati medaļa gan nav saglabājusies, tikai diploms. Tas agrāk glabājās pie vecāsmātes. Tagad es šo relikviju protu novērtēt — tā man karājas vēstniecībā pie sienas.

Mani vecāki strādāja Cīravā par skolotājiem. Un atceros, ka vienmēr pirms 18. novembra visās iestādēs tika pastiprināta modrība, notika dežūras un valdīja uztraukums — ka tikai kaut kur tuvākā apkārtnē neuzvelk sarkanbaltsarkano karogu.

— Kur jūs pats būsit 18. novembrī?

— Divi varianti — vai nu Viļņā, vai Rīgā. Uz Latviju brauc Lietuvas prezidents Valds Adamkus, tāpēc man vajadzētu būt Rīgā. Viļņā par godu Latvijas valsts svētkiem pieņemšana tiek rīkota jau 17. novembrī, tā notiks Lietuvas Lietišķās mākslas muzejā, kur būs iekārtota arī tautas mākslas centra "Senā klēts" tautas tērpu izstāde.

Aina Rozeniece, Andris Sproģis,

"Latvijas Vēstneša"

speciālkorespondenti Viļņā

Tāda tagadējās vēstniecības ēka izskatījās 1993. gada ziemā. Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādes "Latvijas diplomātijas vēsture"