Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Izglītība: Cilvēku zināšanas un spēks

ir viens un tas pats

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 287., 07.10.98.

Longina Ausēja

(1885 – ?) laiks

(27.04.1921. – 18.06.1921.)

Vienlaikus

pārvaldnieks

un ministrs

Klašu pārziņa stundu komplekts ir 18 stundas nedēļā. Ar skolu departamenta atļauju var pasniegt ne vairāk kā 6 virsstundas nedēļā par normālu atlīdzību — 1/24 no algas bez ģimenes piemaksas.

Vidusskolu skolotāju stundu komplekts ir 24 stundas nedēļā, bet speciālo priekšmetu skolotājiem arodvidusskolās — 18 stundas nedēļā. Skolotāju trūkuma dēļ var pasniegt virsstundas par normālu atlīdzību — 1/24, resp., 1/18 no algas, neieskaitot ģimenes piemaksas. Atlīdzība par rakstu darbiem: uz katrām 24 stundām mātes valodā 3 stundas, matemātikā — 2 stundas un citos priekšmetos pa vienai stundai. Skolas ārsts atalgojams uz brīva līguma pamata.

Ausējs kopš 1921.gada bija LU docents. 1924.gadā beidzis darbu IM, viņš pildīja Rīgas domnieka un pilsētas skolu valdes locekļa pienākumus. Kādam deputātam noliekot mandātu, Ausējs kā labējās Nacionālās apvienības pārstāvis 1927.gada aprīlī kļuva par 3. Saeimas deputātu, kur darbojās izglītības komisijā kā priekšsēdētājs, kā arī publisko tiesību valsts pārvaldes iekārtas komisijā.

Parlamenta IV sesijas 13.sēdē 1929.gada 3.decembrī viņš referēja par IM iekārtu, vispirms pakavējoties pie šā resora vēstures. 1919.gadā ministrijā ietilpa vispārīgais departaments, skolu departaments un mākslas un kultūras departaments. Tad nodibināja mazākuma tautību skolu departamentu. 1921.gadā mākslas un kultūras lietu departamentu likvidēja, nododot tā lietas citām struktūrvienībām. Mazākuma tautību skolu departamentā sākumā bija vācu, krievu un žīdu nodaļa, mazliet vēlāk nāca klāt baltkrievu un poļu nodaļa. Vēlāk tās nosauca par pārvaldēm, kuras tika padotas tieši izglītības ministram.

1919. un 1920. gadā tika nodibinātas vairākas IM komisijas un komitejas. Pedagoģiskās komitejas galvenais uzdevums bija skolu attīstības programmas izstrādāšana un pieņemšana un dažu citu jautājumu izskatīšana. Sākumā diezgan intensīvi strādāja terminoloģijas komisija, kas izdeva terminoloģijas vārdnīcu, liekot pamatus zinātniskai terminoloģijai latviešu valodā visās zinātņu nozarēs. Vēl bija nodibināta zinātniska komiteja kā pirmsākums zinātņu akadēmijai. Ilgāku laiku darbojās skolas grāmatu recenzēšanas komisija. Taču, kad šīm komisijām pārstāja piešķirt līdzekļus, tās bija spiestas pārtraukt darbu.

Pēc Ausēja un viņa vadītās izglītības komisijas domām, pie IM vajadzēja nodibināt augstākās izglītības padomi. Ministrijai nepieciešams ārsts konsultants skolu higiēniskās dzīves un skolēnu veselības stāvokļa kontrolei. Bet viņam jābūt arī padomdevējam. Ministrijai vajadzīgs arī konsultants (ne vesela ministrija! — R.T.) mākslas un kultūras jautājumos.

Deputātiem balsojot, par tālāk apspriežamo projektu kļuva nevis publisko tiesību variants, bet Ausēja ieteiktais izglītības profesora variants. Pēc diskusijas, galvenokārt pa pantiem, likumu par Izglītības ministrijas iekārtu 3.lasījumā vienbalsīgi pieņēma 1929.gada 17.decembrī. (Acīmredzot šā akta izstrādātāji bija krietni papūlējušies.) Valsts prezidents G.Zemgals likumu izsludināja tā paša gada 30.decembrī.

No 1934. līdz 1936.gadam Ausējs vadīja Rīgas pilsētas jaunatnes un arodu piemērotības pētīšanas institūtu. Viņš bija Latvijas Nacionālo skolotāju savienības priekšsēdētājs un Latvijas vidusskolu skolotāju biedrības dibinātājs un valdes loceklis. Ausējs uzrakstīja vairākas mācību grāmatas algebrā un ģeometrijā, pārtulkoja latviešu valodā A.Vedenska "Loģiku" (1921) un citas grāmatas. 1926.gadā viņš nodibināja grāmatu apgāda "Rīts", kas izdeva vairākas grāmatu sērijas, kuras bija saistītas ar jaunatnes audzināšanu. Sērijā "Cilvēks un sabiedrība" iznāca arī Ausēja paša grāmatas "Dzīves dzelzs likums" (1935), "Ceļi uz laimi" (1939), "Grāmata par laulību", kurās bija pausti to autora uzskati jaunās paaudzes izglītošanā un audzināšanā.

Ausējs kopš jaunības gadiem publicējās presē. Viņš bija savas partijas oficiozā labējā laikraksta "Latvis" (1921–1934) līdzizdevējs, izglītības un skolu nodaļas vadītājs (1926–1931) un, protams, autors. Ievērību, piemēram, saista viņa raksts "Kas ir nacionālists?" avīzes 1925.gada 25.jūlija numurā, kurā bija apcerēta šā jēdziena būtība. Autoraprāt, "nacionālists" nav vienkāršs pretstats vārdiem "sociālists", bet, tas ir cilvēks, kas grib "stāvēt ciešos sakaros ar tautu: viņš smeļ sev spēku no ilgos gadu simteņos tautā uzkrātām vērtībām, cenšas vairot savas tautas godu un nozīmi, garīgo un materiālo labklājību, tiecas izkopt sevī un citos tautas vērtīgās īpatnības un ir arvien gatavs uzupurēties tautas labā". Nacionālists ir noteikts sociālistu pretinieks tajā ziņā, ka noraida šķiru cīņu un proletariāta diktatūru. Pēc Ausēja ieskata, nacionālistu raksturo darba mīlestība, tikumība un reliģiozitāte. Šādu uzskatu cilvēks, atzīmēja publikācijas autors, nebūt neieredz citām tautībām piederīgos. Viņš tikai sajūt, ka tie viņam svešāki un daudzos gadījumos ir pat naidīgi noskaņoti pret viņu.

No 1927. līdz 1936.gadam Ausējs rediģēja (no 1932.gada februāra kopā ar Paulu Ašmani) Latvijas brīvvalsts pirmo akadēmisko plašas tematikas žurnālu "Burtnieks". Viņa redakcijā iznāca mēnešraksts jaunatnei "Mans Žurnāls" (1929–1931). No 1934. līdz 1939.gadam pieredzējušais pedagogs pildīja žurnāla "Audzinātājs" redkolēģijas locekļa pienākumus.

1941. gadā okupācijas režīms represēja Ausēju, un viņš aizgāja bojā Sibīrijas trimdā. Bet viņa vārds latviešu tautas kultūras vēsturē nezudīs.

Aleksandra Dauges

(1868 – 1937) laiks

(19.06.1921. – 26.01.1923.)

Jaunstrāvnieks

ministra amatā

Lai gan latviešu demokrātiskās inteliģences kustība "Jaunā strāva" 19.gs. beigās ilga labi ja desmit gadus, tieši tajā izauga latviešu politiķu pirmā paaudze, izauga nākamie ministri (Miķelis Valters, Kārlis Kasparsons) un komisāri (Pēteris Stučka, Fricis Roziņš), Latvijas parlamenta vadītāji (Fridrihs Vesmanis, Pauls Kalniņš) un deputāti. Viņu vidū bija arī Aleksandrs Dauge, par kuru padomju laikā, ja arī ko rakstīja, tad parasti tikai negatīvā plāksnē.

Aleksandrs, Sēlijas Saukas pagasta skolotāja dēls, beidzis Pēterpils Annas baznīcas skolu (1886), devās uz daudzu latviešu jauniešu sapņu pilsētu Tērbatu, kur, pusotru gadu mācījies klasiskā ģimnāzijā un izturējis pārbaudījumus grieķu un latīņu valodā, no 1890. līdz 1895. gadam studēja universitātē vēsturi, iegūstot vēstures kandidāta grādu. Viņa dzīves neilgā revolucionārā posma ievadītājs bija jaunstrāvnieku laikraksta "Dienas Lapa" pirmais redaktors Fricis Bergmanis (1860–1898). Sekoja piedalīšanās Tērbatas latviešu studentu zinātniski literārā biedrībā tā dēvētā "Pīpkalonijā" (Pīpkalējs — viens no nozīmīgākajiem pulciņa dalībniekiem), iepazīšanās un draudzība ar E.Veidenbaumu, P.Kalniņu, krievu un poļu revolucionārajiem studentiem. Klausoties vēstures profesoru lekcijas, atmiņu grāmatā "Manā jaunības zemē" (1928) raksta A.Dauge, "es cita nekā nedzirdēju, cita nekā nedabūju zināt kā tikai vēstures notikumus, kailos vēsturiskos faktus. Toreiz tas vien mani nekādā ziņā nevarēja apmierināt. Jauna cilvēka gars nu reiz tā darbojas, ka viņam vajag zināt visu šo notikumu un faktu, vispār visas dzīves notikumu nozīmi un jēgu, to sākumus un gala mērķi (..). Viņam vajag zināt, kādēļ viss notiek, vai tas arī būtu varējis citādi notikt, vai ir iespējams pareģot, kas notiks nākotnē, vai var un cik tālu un kā var turpmāko vēstures virzienu iespaidot, grozīt, apturēt." Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, topošais vēsturnieks no rīta līdz vakaram lasīja Kārļa Marksa, Franča Mēringa, Kārļa Kantska un viņu domubiedru darbus. Un līdz ar to, kā sacīts memuāros, "tad arī pieņēmu sociālismu, sāku ticēt tā nepieciešamībai un nenovēršamībai (..). Šī mana ticība bij toreiz dziļa un īsta." Daugem nebija no svara sabiedriski politiska darbība, bet teorētiska skaidrība. Viņš rakstīja: "Man viss grozījās ap noteikta pasaules uzskata nodibināšanu, bet ne ap "pasaules pārtaisīšanu", kādam darbam es nekad neesmu juties nedz aicināts, nedz izredzēts. Dauge nekad netika piedalījies kaut kādā konspiratīvā praktiski revolucionārā darbībā vai revolucionāru akciju sagatavošanā. Viņš savus uzskatus izklāstīja vairākās publikācijās "Dienas Lapā" un populārzinātnisku rakstu krājumā "Pūrs", kuru izdeva "Pīpkalonija". Tā, piemēram, apcerē "Vēstures likumi" ("Pūrs", II. 1892) tās autors, atsaucies uz vairākiem Marksa un Engelsa darbiem, atzīmēja, ka vēsturiskais materiālisms "ar laiku ieņems, mazākais, tikpat ievērojamu vietu kā Darvina teorija dabas zinībā", tomēr jaunā sabiedrības teorija "vēl nebūt nav pilnīgi izstrādāta." Pats Dauge palika ekonomiskā materiālisma uzskatu ietvaros. Gan uz neilgu laiku. Studiju gaitā viņš krasi tendenciozu darbu vietā sāka iepazīties ar nopietniem zinātniskiem pētījumiem, kuri nevarēja neietekmēt jaunā censoņa kritisko domu. Runājot Dauges vārdiem, viņš sāka saprast, cik aplami ir "pašu materiālistu dažādo vēstures procesu iztulkojumi". Sava nozīme bija arī pastāvīgiem kontaktiem ar demokrātiski, bet ne marksistiski tendētiem studiju biedriem. "Viss tas", vēlāk atcerējās Dauge, "protams, nekļuva skaidrs vienā dienā, bet ilgos mēnešos, pat gados." Viņa ticība sociālismam kā īpašai saimnieciski sabiedriskai iekārtai sabruka tad, kad kļuva skaidrs, cik šī mācība tīri teorētiski, mākslīgi konstruēta, nepārbaudīta un nepārbaudāma, cik pilnīgi nepamatota arī ticība tam, ka sociālismam neizbēgami jānāk kā nenovēršamam vēsturiskās attīstības posmam, ka tas nāks arī ja cilvēki tā negribētu, ka saimnieciski sabiedriskā evolūcija uz sociālismu virzās nelaužamā attīstības likumībā."

20. gadsimta sākumā Dauge kļuva par pārliecinātu demokrātu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gan jāatzīmē, ka Latvijas brīvvalsts laikā viņa politiskie uzskati virzījās pa labi līdz pat 15. maija autoritārā režīma atbalstīšanai (tiesa, ne skaļai).

Pēc universitātes absolvēšanas Dauge strādāja par skolotāju Trefnera ģimnāzijā Tērbatā (1895–1897), tad Sedlcē, Polijā. Sekoja darbs Varšavā, kur ģimnāzijā viņš mācīja vācu valodu, bet sieviešu kursos — literatūru un pedagoģiju un augstākajos komerckursos — vācu valodu un vēsturi (1900–1907). Te jaunais skolotājs, intensīvi studēdams literatūru, lasīja kā vācu klasiķu, tā arī Balzaka, Fransa, Mopasāna, Ibsena, Bjernsona, Hamsuna un citu rietumu autoru darbus, pamazām atbrīvodamies no sava šaurā sociālistiskā pasaules uzskata. Minēto rakstnieku sacerējumus Dauge lielākoties lasīja oriģinālvalodās, jo viņš šajā laikā jau, neskaitot grieķu un latīņu, prata sešas valodas. Brīvdienas viņš nereti pavadīja Berlīnē, Drēzdenē, Minhenē, Vīnē, Insbrukā un citās Vakareiropas pilsētās, turpinot literatūras studijas un kļūstot par īstu pasaules kultūras cilvēku.

Varšavā sākās arī Dauges paša literārā darbība. Viņš rakstīja krievu žurnālam "Vestņik Vospitaņija" par dažādiem izglītības jautājumiem, kā arī ievērojamā vācu filozofa Fridriha Nīčes pedaģoģiskajiem uzskatiem. Septiņi žurnālā publicētie Dauges raksti tika izdoti viņa grāmatas "Iskusstvo i tvorčestvo v vospitanijii" veidā Maskavā (1911). (Pārstrādātā un papildinātā formā grāmata ar nosaukumu "Māksla un audzināšana" iznāca 1925. gadā Rīgā latviešu valodā).

Strādādams par pasniedzēju Maskavas Aleksandra komercskolā (1907–1920), Dauge vienlaikus sāka bieži rakstīt par kultūras un izglītības jautājumiem arī latviešu preses izdevumiem. Žurnālā "Izglītība" viņš publicēja rakstu "Domas par dzeju" (1910), žurnālā "Domas" un avīzē "Jaunā Dienas Lapa" — apceri "Iz studijām par Gēti" (1914), žurnālā "Taurētājs" — opusu "Kultūra un māksla" (1918–1919) u.c. Šajās publikācijās to autors pilnīgi atteicās no mākslas šķiriskā skatījuma un uzsvēra mākslinieciskās jaunrades vispārcilvēcisko raksturu. Tas pats sakāms par viņa grāmatu "Henriks Ibsens vēstulēs", kura iznāca krievu valodā Maskavā (1912).

Dzīvodams šajā pilsētā Dauge uzstājās ar priekšlasījumu cikliem par mākslu, literatūru un pedagoģiju. Būdams iecienīts skolotājs un lektors, viņš izpelnījās vairākus ilgus studiju ceļojumus uz Vāciju, Šveici un citām Rietumeiropas zemēm, lai iepazītos ar modernās pedagoģijas metodēm.

Lai gan Dauge nedodarbojās ar politiku, viņš apsveica carisma gāšanu 1917. gada martā. Par to netieši liecina viņa tūdaļ pēc februāra revolūcijas uzrakstītā un krievu valodā izdotā nelielā brošūra "Latvieši", kuru līdz šim laikam neviens nav atcerējies. Atbildot uz pirmajā teikumā izvirzīto jautājumu "Kas tie tādi latvieši", grāmatiņas autors skaidroja cittautiešu lasītājiem, ka vēl pirms 100 gadiem latviešu tauta sastāvējusi no dzimtzemniekiem. Taču 20. gs. sākumā latviešiem jau ir samērā augsta materiālā un garīgā kultūra, kura strauji attīstās. Īpaši tas sakāms par lauksaimniecību. Arī strādnieku šķira ir politiski attīstīta un labi organizēta. "Sabiedriskā un politiskā dzīve virmo". Lai gan latviešu tautas kultūra vēl pavisam jauna, tai ir jau bagāta literatūra, aug māksla un mūzika. Dauges vērtējumā latvieši ir radikāldemokrātiski un sociālistiski noskaņoti un darīs visu iespējamo revolūcijas galīgai uzvarai un nostiprināšanai. Taisnības labad gan jāsaka, ka viņš, protams, labu gribēdams, tomēr pauda pārāk ideālas domas par savas nācijas stāvokli un sasniegto. Neba arī visi tautieši bija tik kreisi noskaņoti.

Varbūt šīs brošūras ietekmē, varbūt ievērojot Dauges jaunstrāvniecisko pagātni, padomju Krievijas izglītības komisariāta latviešu apakšnodaļa 1920. gadā izdeva viņa nelielas grāmatas: "Bērns radīšanas darbā", "Priecīgā zinātne", "Saules skola" u.c. Saprotams, ka tām nebija nekā kopēja ar politiku.

Vairāk nekā gadsimta ceturksni pavadījis svešumā, 1920. gadā Dauge atgriezās brīvajā Latvijā. Tūdaļ viņam, kura vārds bija dzimtenē labi pazīstams, uzticēja LU filoloģijas un filozofijas fakultātes pedagoģijas nodaļas vadību.

Dauges darbs Izglītības ministrijā (IM) vispirms bija saistīts ar dažādu likumprojektu un noteikumu izstrādāšanu, kā arī iesniegšanu izskatīšanai un apstiprināšanai valdībā un parlamentā. Tas sākās ar likumu par mācību un svētku dienām skolās, kuru Satversmes sapulce pieņēma 1921. gada 30. septembra kopsēdē un kuru parakstīja augstās sapulces prezidents Jānis Čakste un sekretārs Roberts Ivanovs. Šajā aktā bija noteikts, ka mācību dienu skaits gadā ir: pamatskolās no 170 līdz 200, vidusskolās — no 200 līdz 220. Obligāti ir svinamas svētdienas un visas likumā paredzētās svinamās svētku dienas. Sestdienas svinētāju skolās tika atļauts svētdienas vietā svinēt sestdienas. Tikpat tolerants bija likuma 6. pants, kas atsevišķiem vecākiem deva tiesības savus bērnus nesūtīt skolā tanīs dienās, kuras viņi svētī kā savas konfesijas svinamas svētku dienas. Tādos gadījumos vecākiem iepriekš par to bija jāpaziņo skolas vadītājam.

Skolās ar vienas konfesijas bērniem absolūtā vairākumā bija svinamas vēl šādas dienas:

luterāņiem: ticības atjaunošanas diena (31. oktobrī) un lūdzamā diena;

katoļiem: Marijas šķīstīšanas diena (2. februārī), Jāzepa diena (19. martā), Marijas pasludināšanas diena (25. martā), Visu svētāko sakramenta diena (Ceturtdienā pēc Svētās trijādības dienas), Pētera–Pāvila diena (29. jūnijā), Marijas debesīs uzņemšanas diena (15. augustā), Marijas dzimšanas diena (8. septembrī), Visu svēto diena (1. novembrī), Mirušo piemiņas diena (2. novembrī), Marijas bezvainīgas ieņemšanas diena (8. decembrī);

pareizticīgiem un vecticībniekiem: Galvenie un Lieldienu svētki pēc pareizticīgo un vecticībnieku baznīcas mācībām;

Mozus ticīgiem: Lieldienas, Nedēļas svētki, Jaunā gada dienas, Lielā gavēņa diena, Būdiņu svētki, Purimdienas un Tempļa sagraušanas diena.

1921. gada 4. novembrī parlaments akceptēja likumu par kultūras fondu. Fondam bija jānodod, pirmkārt, 3% piemaksas pie tarifa par preču, bagāžas un pasažieru pārvadāšanu pa visiem Latvijas dzelzceļiem, izņemot preču, bagāžas un pasažieru pārvadājumus uz valsts rēķina, un, otrkārt, 3% piemaksas pie alkoholisko dzērienu cenām. Līdzekļus pārzināja IM, un, kam tie bija paredzēti, nosacīja likums: "zinātnes, mākslas un izglītības izkopšanai un izplatīšanai, kā arī pabalstiem kultūras darbiniekiem un iestādēm, prēmijām par atzītiem darbiem, izgudrojumiem un atradumiem, stipendijām izglītības turpināšanai, ārzemju ceļojumiem izglītības nolūkā, zinātnes un mākslas popularizēšanai, kā arī citiem līdzīgiem izglītības veicināšanas nolūkiem."

Vienā dienā — 1921. gada 22. novembrī valdība pieņēma divus aktus latviešu valodas prioritātes nodrošināšanai valstī, kurus parakstīja Ministru prezidents Zigfrīds Meierovics un izglītības ministrs. Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā nosacīja, ka ierēdņiem, kuri pietiekoši nepārvalda latviešu valodu, bet grib palikt valsts dienestā, jāiztur pārbaudījums valsts valodas prasmē. Tas jāizdara līdz 1922. gada 1. aprīlim, bet Latgalē līdz tā paša gada 31. decembrim. Turpmāk par ierēdņiem varēja pieņemt tikai tādas personas, kuras pietiekoši pārvalda valsts valodu. Par šā dokumenta autoru prasīgumu uzskatāmu liecību deva noteikumu 5. pants: "Resoru vadītāji var pielaist valsts dienestā izņēmuma veidā, ar kabineta piekrišanu (izcēlums mans — R.T.), speciālistus, ja viņi arī pietiekoši nepārvalda valsts valodu."

Noteikumi par latviešu valodas skolotājiem mazākumtautību vidus un pamatskolās paredzēja, ka latviešu valodu šajās skolās var pasniegt personas, kas izturējušas pārbaudījumus. Pie pārbaudījumiem pielaiž personas ar vispārēju izglītību: uz vidusskolu skolotāju tiesībām, kas beigušas vismaz pilnu vidusskolas kursu; uz pamatskolas skolotāju tiesībām, kas beigušas mācību iestādi ne zemāku par bijušo augstāko tautskolu.

Dauges laikā Ministru kabinets 1922. gada 23. augustā apstiprināja visu trīs Latvijas augstskolu satversmes, LU satversmes sākumpunktos bija teikts: "1. Universitāte ir augstākā valsts izglītības iestāde. Viņas uzdevums ir veicināt zinātnisku pētīšanu un sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību.

2. Universitāte aptver šādas fakultātes: 1) architektūras, 2) inženierzinātņu, 3) mehānikas, 4) ķīmijas, 5) lauksaimniecības, 6) medicīnas, 7) veterinārmedicīnas, 8) matemātikas un dabaszinātņu, 9) tautsaimniecības un tiesību zinātņu, 10) filoloģijas un filosofijas, 11) teoloģijas.

Piezīme. Pie inženierzinātņu fakultātes pastāv kultūrtechniska nodaļa, pie ķīmijas fakultātes — farmācijas nodaļa, pie lauksaimniecības fakultātes — mežkopības nodaļa, pie medicīnas fakultātes — zobārstniecības nodaļa, pie filoloģijas un filosofijas fakultātes — pedagoģiskā nodaļa."

Mācību valoda Universitatē bija latviešu. Izņēmuma veidā varēja lasīt lekcijas arī citās valodās, bet tikai ar padomes sevišķu atļauju. Universitāti pārvaldīja padome, dekānu padome, saimniecības padome, rektors un prorektori un sekretariāts. Rektors ievēlēja augstskolas padomi uz vienu gadu no Universitātes profesoru vidus. Par tiesībām klausīties lekcijas un piedalīties praktiskos darbos studentiem un brīvklausītājiem bija jāmaksā. Trūcīgiem un centīgiem studentiem mācību maksu bija iespējams samazināt. Studenti varēja saņemt stipendijas un pabalstus, kurus Universitātes rīcībā bija nodevusi valsts vai privāti ziedotāji.

Konservatorija, bija sacīts tās satversmē, "aptver šādas nodaļas: 1) teorija un ērģeles, 2) stīgu instrumenti, 3) pūšamie instrumenti, 4) dziedāšana un 5) klavieres."

Augstskolu pārvaldīja mākslas padome, dekānu padome, direktors, inspektors un saimniecības komiteja. Direktoru ievēlē mākslas padome no sava vidus uz trim gadiem un apstiprina Ministru kabinets. Inspektors pirmām kārtām pārzināja mācību un pārbaudījumu kārtību, kā arī audzēkņu lietas. Administratīvajām amatpersonām bija jāprot valsts valoda un jābūt Latvijas pilsoņiem.

Līdzīga bija Mākslas akadēmijas satversme. Tā noteica, ka "akadēmija aptver šādas nodaļas: 1) figurālo, 2) dabas skatu, 3) tēlniecības, 4) grafisko un 5) dekoratīvo mākslu. Pie akadēmijas pastāv arī vispārējie un speciālie dažādu mākslas nozaru kursi un klases."

Augstskolu pārvaldīja padome, rektors un prorektors un saimniecības komiteja. Rektoru ievēlēja padome uz 3 gadiem no meistardarbnīcu vadītājiem un apstiprināja Ministru kabinets.

1922. gada 17. martā Satversmes sapulce pieņēma likumu par tautas augstskolām, kuru uzdevums bija: "a) pacelt tautas kultūras līmeni, darot katram pieejamu zinātni un mākslu; b) dot tautas plašākām aprindām iespēju izveidot un izkopt savu pasaules uzskatu un izprast savus pilsoņu pienākumus." No šo augstskolu mācībspēkiem nebija prasāms obligāts izglītības cenzs. Par klausītājiem varēja būt personas, ne jaunākas par 16 gadiem. No viņiem bija iespējams ņemt maksu. Tautas augstskolu statūtus reģistrēja un darbību pārraudzīja IM.

Vienā laikā — 1922. gada 18. maijā — Ministru kabinets apstiprināja Latvijas Nacionālās operas un Latvijas Nacionālā teātra statūtus, kurus Ministru prezidenta vietā parakstīja zemkopības ministrs Voldemars Zamuels un Aleksandrs Dauge. Operas uzdevumi bija: "a) sarīkot Latvijas galvas pilsētā kārtējās operas izrādes, koncertus un tamlīdzīgus un sarīkot viesu izrādes citās Latvijas pilsētās vai lauku centros, sūtīt atsevišķus spēkus viesoties, kā arī nodibināt ceļojošas trupas, nodaļas utt., b) rūpēties arī par mūzikas un operas mākslinieciskā līmeņa pacelšanu, kādam nolūkam Nacionālai operai ir tiesības ar ministra piekrišanu atvērt studijas, operas un baleta klases, sarīkot lekcijas par speciāliem priekšmetiem, komandēt uz ārzemēm apdāvinātus spēkus izglītības nolūkā, izsolīt godalgas par labākām nacionālām operām un citiem oriģināldarbiem, kā arī izdot periodiskus rakstus."

Opera atrodas IM pārziņā un to vada trīs cilvēku liela direkcija ar galveno direktoru kā priekšsēdētāju. Direkciju uz 3 gadiem ieceļ izglītības ministrs un apstiprina Ministru kabinets. Kā padomdevējs pie operas darbojas padome, kurā ietilpst direkcijas locekļi, administrators, dramaturgs, diriģents, režisori, kora vadonis, dekorators, Rīgas pilsētas un garantu pārstāvji.

Gandrīz identiski bija Nacionālā teātra statūti. Atšķīrās vai vienīgi uzdevumi. Nacionālajam teātrim tie bija: "a) sarīkot Latvijas galvaspilsētā kārtējās teātra izrādes un sarīkot viesu izrādes citās Latvijas pilsētās, vai lauku centros, sūtīt atsevišķus spēkus viesoties, vai režijas vadīt, kā arī nodibināt ceļojošas trupas, nodaļas utt., b) vispār rūpēties par skatuves un dramatiskās mākslas pacelšanu, kādam nolūkam Nacionālam teātrim ir tiesības ar izglītības ministra piekrišanu atvērt dramatiskas skolas un kursus, sarīkot lekcijas par speciāliem priekšmetiem, komandēt apdāvinātus spēkus uz ārzemēm izglītības nolūkā, izsolīt godalgas par labākiem dramatiskiem darbiem, kā arī izdot periodiskus rakstus."

Teātra statūtos bija noteikts, ka repertuārā nav pielaižamas pretvalstiska un nemorāliska satura lugas.

1922. gada 24. maijā parlaments akceptēja likumu par Valsts bibliotēku, kuras uzdevumi bija krāt un uzglabāt to, kas ir un tiek izdots Latvijā, iegūt ārzemju izdevumus, kuri raksturo Latvijas zinātni, mākslu un kultūru un pēc iespējas krāt izdevumus, kuri raksturo ārzemju kultūru. Bibliotēka atradās izglītības ministra tiešā pārziņā. Ministrs izraudzīja bibliotēkas direktoru, kuru apstiprināja valdība. Tajā pašā dienā Satversmes sapulce pieņēma likumu par centrālo grāmatu katalogu, kuru izveidot un turpināt uzdeva Valsts bibliotēkai.

Suverēnajai Latvijai nodibinoties, īpaši aktuāls kļuva jautājums par valsts valodas ortogrāfiju. Šim nolūkam parlaments 1923. gada 24. maijā apstiprināja likumu par latviešu ortogrāfijas jautājuma nokārtošanu. Šajā aktā bija noteikts, ka visās skolās valsts un pašvaldības iestādēs lietojama viena latviešu ortogrāfija. Tās noteikšanai pie IM pastāv ortogrāfijas komisija. (24. maija likums uz latgaliešu izloksnē lietojamo ortogrāfiju netika attiecināts). Darbs ritēja spraigi, un drīz pēc šā likuma valdība pieņēma noteikumus par latviešu ortogrāfiju. Lūk, to pilnīgs teksts:

"1. Pamatojoties uz 1922. g.24. maija likuma par ortogrāfijas jautājuma nokārtošanu, ortogrāfijas komisija pie izglītības ministrijas noteikusi sekošu latviešu ortogrāfiju, ku®a lietojama visās skolās, valsts un pašvaldībnas iestādēs:

a) gotu burtu vietā jāieved latīņu burti;

b) gotu burtu w, f, f, z, fch, fch, tfch, df, dfch vietā jālieto v, s, z, c, š, ž, č, dz, dž;

c) mīkstinātie l, r, n, k, g, — jāraksta ļ, ®, ņ, ķ, ģ;

d) svešvārdos jāizšķir h (piem. Hamburga) no ch (piem. Cha®kava);

e) saliktā patskaņa "ee" vietā jāraksta "ie";

f) patskaņu ga®umu apzīmēšanai vādu saknēs, piedēkļos un galotnēs jālieto horizontāla svītriņa (–), pie kam jāapzīmē ga®ums visiem ga®i izrunājamiem patskaņiem un ne tikai dažiem.

2. Pārveidotā ortogrāfija obligatoriski ievedama visās skolās sākot ar 1922.g. 1. augustu, bet valsts un pašvaldības iestādēs sākot ar 1923.g. 1. janvāri.

Rīgā, 1922.g. 18. jūlijā.

Ministru prezidents Z.Meierovics.

Izglītības ministrs A.Dauge"

Turpinājums — seko