Sasaucas laiki un pasaule: no Romas uz Cēsīm

Vakar un šodien konferencē "Vācu ordenis Livonijā"

Pirms vairāk nekā desmit gadiem tika nodibināta Starptautiskā Vācu ordeņa izpētes komisija. Bet vakar Cēsīs — Vācu ordeņa mestra Livonijā vairākkārtējā rezidencē — tika atklāta konference, kas šodien turpinās, "Vācu ordenis Livonijā". Tās sarīkošanā piedalījās arī Cēsu Vēstures un mākslas muzejs un Latvijas Universitāte.

Vakar referātus, kas galvenokārt saistīti ar gandrīz 50 ordeņa piļu būvniecību un nozīmi Latvijas teritorijā, nolasīja profesori Ēvalds Mugurēvičs un Andris Caune, Dr. hist. Jānis Apals un Ingrīda Ose. Beigās notika izstādes "Vācu ordeņa pilis Livonijā" prezentācija. Šodien par Cēsu ordeņpils arheoloģisko izpēti kopš 1974. gada referē Dr. hist. Zigrīda Apala, bet par Vācu ordeņa aktivitatēm Livonijā — zinātnieki no Igaunijas un Vācijas.

Pirms konferences "Vācu ordenis Livonijā" uz dažiem "LV" jautājumiem atbildēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakutātes katedras vadītājs Dr. hist. docents Ilgvars Misāns .

— Kālab šī konference "Vācu ordenis Livonijā" tiek rīkota un kāpēc tieši Cēsīs? Rīgā taču arī savulaik ir bijusi Livonijas ordeņa mestra rezidence. Un kas piedalīsies šajā starptautiskajā konferencē?

— Astoņdesmito gadu vidū tika izveidota īpaša organizācija, kas nodarbojas ar vācu ordeņa vēstures pētniecību. Šajā apvienībā, kas saucas "Starptautiskā vācu ordeņa izpētes komisija", ir 22 pārstāvji no astoņām valstīm. Lielākoties vācu kolēģi, bet tajā iesaistījušies pētnieki arī no Polijas, Beļģijas, Itālijas, Latvijas, Lietuvas, Nīderlandes, Austrijas un Krievijas. Komisija nodibināta 1985. gadā ar domu pētīt Vācu ordeņa vēsturi un arī izdot attiecīgos materiālus. Ir iznākuši jau vairāki sējumi. Turklāt ik pēc diviem gadiem notiek konference kādā no vietām, kur kādreiz Vācu ordenis vēsturiski nozīmīgi darbojies. Iepriekšējā konference notika Romā, tagad pārceļamies no Romas uz Cēsīm, kur tiek rīkota septītā konference. No Romas uz Cēsīm — tas taču labi un izteiksmīgi skan.

Konferencēm ir vairāki mērķi. Pirmkārt, dot iespēju uzstāties vietējiem speciālistiem starptautiskā kontekstā — līdzās ārzemju kolēģiem. Jo Vācu ordenis viduslaikos bija īsti starptautiska organizācija, kas darbojās dažādās Eiropas zemēs.

Jāsaka, ka komisijā ļoti rosīgi darbojas poļu zinātnieki, kas tur pārstāvēti gandrīz tikpat lielā skaitā kā vācieši. Acīmredzot tādēļ, ka tieši tagadējā Polijas teritorijā kādreiz ir bijusi vācu ordeņa valsts. Arī Kaļiņingradas apgabalam, Latvijai un Lietuvai ir cieša saistība ar Vācu ordeņa vēsturi.

Bet kāpēc tieši Cēsīs tika nolemts sarīkot kārtējo konferenci? Sākumā bija arī doma par Rīgu. Taču Rīgā jau tāpat aizvien ļoti daudz kas notiek. Kad piedāvāju sarīkot konferenci Latvijā, man radās iespaids, ka Rīgā tas nebūs tik nozīmīgs notikums kā Cēsīs. Turklāt viesiem Cēsīs Vācu ordeņa vēsture būtu autentiskāk saskatāma. Tur ir iespaidīgas kādreizējās ordeņa pils drupas, kur veikti pamatīgi restaurācijas darbi. Bez tam gribētos, lai cēsnieki labāk apzinātos tās starptautiskas nozīmes vēsturiskās vērtības, kas ir viņu pilsētā, to, ka Cēsis var būt interesantas visas Eiropas mērogā šajā aspektā.

Ideja par šīs konferences sarīkošanu radās pirms vairākiem gadiem Nirnbergā. Toreiz mēs staigājām pa Nirnbergu, un ekskursijas vadītājs pēkšņi saka: lūk, šajā vietā kādreiz atradusies Vācu ordeņa pils. Un tad man ienāca prātā, ka vienreiz vajadzētu doties uz tādu vietu, kur patiešām var redzēt Vācu ordeņa mītni. Nevis tā kā Vācijā. Mums ir patiešām lieliski vēsturiskie objekti, ko parādīt, kur saglabājusies senā vēsturiskā aura. Līdz ar to mēs tagad, XX gadsimta beigās, ar lielu prieku sagaidām Vācu ordeņa pārstāvjus. Protams, XIII gadsimtā tas bija citādi.

— Bet arī Rīgā ir senā ordeņa pils, kas tiesa, laika gaitā ir stipri pārveidota.

— Jā, tā ir. Bet vēlreiz gribu sacīt, ka Rīgas burzmā šī konference kā notikums pazustu kopainā, turpretī Cēsīs tas kļūtu par sabiedrību rosinošu notikumu. Varējām jau palikt Rīgā, bet man likās, ka teiciens no "Romas uz Rīgu" neskan tā kā no "Romas uz Cēsīm".

— Vācu ordenim ir ļoti dziļas saknes — tas ir nodibinājies jau XI gadsimta beigās. Kāda ir tā mūsdienīgā nozīme salīdzinājumā ar diviem citiem senākajiem un nozīmīgākajiem garīgi lacīgajiem jeb bruņinieku ordeņiem — joaniešu un templiešu?

— Vācu ordeņa vēsture ir pētīta lielākā mērā starptautiski. Jo tā darbība ir norisinājusies daudzu tagadējo valstu teritorijās. Bet templiešu vēsture ir vairāk saistīta ar Palestīnu un Franciju, joaniešu — ar Krētu un Maltu. Katram no senajiem ordeņiem ir atšķirīgi konteksti. Taču pētīti tiek visi, arī tie, kas savulaik veidojušies Spānijā, kā pretspēks mauru izcelsmes neticīgajiem.

— Vai joprojām pastāv Vācu ordenis?

— Jā, arī mūsdienās eksistē Vācu ordeņa centrs. Starp citu, šajā konferencē piedalās viens no ordeņbrāļiem — Valters Demels no Vīnes. Patlaban odenī ir vairāk nekā desmit īsteno brāļu. Šodien, protams, visa tā militārā puse ir pagātnē. Tagad tā ir baznīcas institūcija, kas nodarbojas ar sociālās palīdzības jautājumiem jeb labdarību un ordeņa vēstures izpēti.

Bet arī mūsdienās ir diezgan daudz saglabājušos ordeņa īpašumu — piemēram, Itālijā ir vairāki zemes īpašumi, kas dod ienākumus, tāpat Vācijā un Austrijā. XVI gadsimtā ordenis zaudēja tikai tos īpašumus, kas tika sekularizēti reformācijas kustības gaitā. Katoļticīgo zemēs tie ir saglabājušies līdz šai dienai.

— Pašlaik gan zinātnieku aprindās, gan plašākā sabiedrībā tiek pārvērtēta vācu ekspansija Baltijā XII–XIII gadsimtā — kā īpaši nozīmīga vēsturiska norise. Kā patlaban varam vērtēt Vācu ordeņa Livonijas atzara ietekmi Latvijas vēsturē? Kas ir bijis negatīvs un kas varbūt ir bijis pozitīvs?

— Tas mums, vēsturniekiem, šodien, protams, ir centrālais jautājums. Patiešām, līdz šim gadu desmitiem ilgi mēs esam uzsvēruši šo iekarošanas faktu un apzīmējuši Vācu ordeni kā struktūru, kas lējusi vietējo iedzīvotāju asinis un varmācīgi tos pievērsusi kristīgajai ticībai. Tā jau tas ir, un to nevar noliegt. Tas ir objektīvs fakts. Taču jāņem vērā arī citi apstākļi, ko līdz šim neesam pietiekami novērtējuši. Līdz ar to mūsu skatījums ir pārāk vienpusīgs. Mums ir vajadzīga mūsu vēstures apziņas apvāršņa paplašināšana. Līdz šim mūsu vēstures apziņa ir bijusi stipri vien nacionāla. Vēstures literatūrā ir pazīstams termins "brīvības cīņas". Lai gan tas ir zinātniski diskutējams, īpaši attiecībā uz senākiem vēstures periodiem. Jo rodas jautājums — cik apzināta ir brīvība viduslaikos? Kas ir bijusi brīvība XIII gadsimtā?

Mums galu galā ir jāņem vērā Baltijā izvērsto krusta karu rezultāti. Viens no tiem bija tāds, ka šīs teritorijas Baltijas jūras austrumu piekrastē nonāca Rietumeiropas kultūras lokā. Kaut arī Zobenbrāļu ordeņa un tā pēcteča Vācu ordeņa Livonijas atzara locekļu gars nepavisam nebija ar augstu kultūras un morāles potenciālu. Tiesa, arī viņiem bija savi īpatnēji garīgie un estētiskie impulsi, par ko konferencē runās Starptautiskās Vācu ordeņa izpētes komisijas priekšsēdētājs profesors Udo Arnolds no Bonnas. Bet, galvenais, šī Baltijas telpa iekļuva Rietumeiropas kultūras lokā.

Šodien mēs meklējam un rodam ceļus uz Eiropu ne tikai materiālajā, bet arī garīgajā ziņā. Manuprāt, mūsu integrācija Eiropā ir arī mūsu garīgo vērtību pārvērtēšanas un precīzas definēšanas process. Līdzšinējā mūsu vēstures apziņa ar izteikti nacionālo akcentu laikam gan no eiropiešu viedokļa izskatās diezgan vecmodīga, ja tā var izsacīties. Trīsdesmitajos gados skats uz vēsturi bija tāds. Taču pēc Otrā pasaules kara ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas vēstures izpratnē — ne tikai zinātnē, bet arī sabiedrībā. Diemžēl šis process ir gājis mums secen. Piecdesmit okupācijas gadi ir negatīvi skāruši arī mūsu domāšanas modeļus. Tie ir iekonservējušies kaut kādā agrākā stadijā.

Ceru, ka šī konference mudinās mūs paplašināt savas vēstures apjēguma apvārsni. Tas, protams, nepavisam nenozīmē, ka mums jāpāriet citā galējībā un jāsaka, ka Vācu ordenis ir vienīgais pozitīvais XIII gadsimta politiskais spēks Latvijas teritorijā. Krusta karu vēsture taču bija ļoti asiņaina, un mūsdienās visur tā tiek vērtēta negatīvi kā Eiropas vēstures sastāvdaļa.

Mēs taču vēsturē varam saskatīt daudzus piemērus, kas liecina ne tikai par konfrontācijām, bet arī par dažādu kultūru pārstāvju līdzāspastāvēšanu. Te es runāju par latviešiem un vāciešiem.

Trīsdesmitajos gados diezgan populārs bija viedoklis, ka ordeņa drupas nav vajadzīgas, nav pētāmas un nav saudzējamas. Tās, lūk, ir mūsu apspiedēju atstātās liecības. Vienīgais, ko mēs, latvieši, varam darīt, ir drīzāk izdzēst to pēdas. Šodien mēs apzināmies, ka tā ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Mēs esam pieraduši lūkoties uz Latvijas vēsturi tikai no latviešu tautas viedokļa, uzskatīt to tikai par latviešu tautas vēsturi. Mums tagad ir iespēja skatīties uz to kā uz latviešu tautas apdzīvotās zemes vēsturi. Tas dod iespēju latviešu tautas vēsturi salīdzināt ar citu tautu vēsturi.

Domāju, ka konference Cēsīs būs rosinājums it visiem, arī jaunākajai paaudzei, saprast, ka Cēsis un Rīga kā viduslaiku pilsētas nepavisam nav kaut kādi svešķermeņi.

— Cik lielā mērā tā sauktais Livonijas ordenis bija atkarīgs no Vācu ordeņa? Ir taču zināms, ka sākumā rezidence bija Akonā (Palestīnā, līdz 1291. gadam), pēc tam — Marienburgā un Kēnigsbergā.

— Jāņem vērā, ka tajā laikā bija divi dažādi ordeņa strāvojumi. Bija ļaudis, kas bija par ciešāku sadarbību ar Marienburgas virsvadību. 1309. gadā par ordeņa mestra rezidenci kļuva Marienburga.

Dīvaini, bet mēs Latvijas vēsturē šo Vācu ordeņa atzaru esam iesākuši saukt par Livonijas ordeni.

Taču, stingri ņemot, tas nav pareizi. Jo Livonijas ordeņa vispār nekad nav bijis. Bija autonoma vienība Vācu ordeņa sastāvā, kam bija savs zemes mestrs un sava pārvaldes struktūra. Līdz ar to Livonijas politiku lielā mērā noteica Marienburgā (jeb tagadējā Malborkā). Protams, toreizējos apstākļos sakari nebija visai intensīvi.

Pēdējā laikā laikam gan tiek pārspīlēta Grunvaldes kaujas loma. Turpmāk vācu ordenis tomēr bija diezgan brīvs un neatkarīgs savos lēmumos un savā politikā. Vismaz Livonijā tas bija diezgan ietekmīgs spēks. No Romas katoļu viedokļa tā bija robeža ar ortodoksālo grieķu–katoļu baznīcu.

Nelaime ir tā, ka Vācu ordenis nespēja piemēroties jaunajiem laikiem. XVI gadsimta vidū tas bija spiests atsacīties no laicīgās politiskās varas.

Katrā ziņā Vācu ordenis ir mūsu vēstures neatņemama sastāvdaļa. Latvijā ir saglabājušās apmēram 40 Vācu ordeņa pilsdrupu paliekas.

— Vai vispār bija tāds Livonijas ordenis, ko literatūrā itin bieži piemin?

— Protams, nav pareizs termins "Livonijas ordenis". Bet, pirmkārt, tā ir tradīcija, otrkārt, tas ir termina ērts saīsinājums. Es cenšos izvairīties no šī termina, cik vien tas ir iespējams. Zinātniski precīzi būtu sacīt — Vācu ordenis Livonijā. Jau XII gadsimta sākumā Vācu ordenis meklēja sev vietas, kur veikt turpmāko darbību. Vienulaik tā bija Transilvānija, tad nāca aicinājums no Mazovijas Konrāda puses, ko Vācu ordenis izmantoja, lai cīnītos pret prūšiem.

Interesanti, ka Vācu ordeņa vēsture Latvijas teritorijā ir sākusies ātrāk nekā Prūsijā jeb tagadējā Polijas teritorijā. Mums neienāk prātā, ka Rīga XIII gadsimtā ir bijusi nozīmīguma ziņā otrā pilsēta visā Baltijas jūras reģionā. Kopā ar Lībeku. Rostoka, Štālzunde, Danciga, Stokholma — tas viss bija vēlāk. Tātad tikai divi punkti — Lībeka un Rīga. Tas viss liecina par mūsu vēstures eiropeisko gaitu, par mūsu guvumiem, kas, koncentrējoties tikai vienīgi uz nacionālajām vērtībām, paliek nepamanīti.

Es saprotu un ceru, ka Cēsis ir bijušas, ir un būs Eiropas pilsēta. To apliecināt ir šīs konferences nolūks.

Dipl. hist. Mintauts Ducmanis