Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tas bija un paliek mūsu laiks, kas nezudīs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.01.2000., Nr. 13 https://www.vestnesis.lv/ta/id/327

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.18

Par R.Jurdža komandējumu

Vēl šajā numurā

18.01.2000., Nr. 13

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tas bija un paliek mūsu laiks, kas nezudīs

Pasniegtas 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

N1.JPG (17513 BYTES)N2.JPG (19398 BYTES) Saeimas priekšsēdētājs, 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes valdes priekšsēdētājs Jānis Straume pasniedz apbalvojumu SIA "Meliorācija AG" direktoram Andrejam Auziņam;

1991.gada barikāžu piemiņas fonda priekšsēdētājs Renārs Zaļais un publiciste Marina Kosteņecka

Janvāris mūsu tautai saistās ar Atmodas brīvības cīņām, kad ļaudis 1991. gada janvārī stājās uz barikādēm, lai ar krūtīm un kailām rokām ietu pretī reakcijai. Vienīgie ieroči bija garaspēks un smagu tehnika, ar kuru apjoza Augstākās Padomes un valdības ēkas, kā arī citus vitāli svarīgus centrus. Barikāžu dalībniekiem pavadītās dienas un naktis savos posteņos un pie ugunskuriem Rīgas bulvāros, ielās un laukumos uzjundī neaizmirstamu pārdzīvojumu atmiņas, kad jaucās apziņa par risku pat ar dzīvību, lepnums par tautas vienotību un spīts stāties pretī nīstamajam režīmam.

Par drošsirdību un pašaizliedzību tajās trauksmainajās dienās barikāžu dalībnieki tiek apbalvoti ar "1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi", kas ar likuma spēku no pagājušā gada ieguvis valdības apbalvojuma statusu. Šogad apbalvoto skaits sasniedz gandrīz pustūkstoti un, kā pastāstīja 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda vadītājs Renārs Zaļais, apbalvojumu pasniegšana notiks vairākkārt gan Rīgā, gan Liepājā, gan citviet.

Apbalvojumus pasniedza Saeimas priekšsēdētājs 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes valdes priekšsēdētājs Jānis Straume, pazīstamā rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka un Renārs Zaļais.

Marina Kosteņecka savā uzrunā sacīja:

— Es jūtos pagodināta tādēļ, ka, būdama krieviete, es toreiz biju uz barikādēm un stāvēju par Latvijas neatkarību. Šodien esmu kopā ar jums. Tas bija un vienmēr būs mūsu laiks. Es šiem vīriem gribu sacīt — neaizmirstiet pateikt paldies jūsu sievām un mātēm, bērniem, kas jūs laida uz barikādēm, nezinot, vai atgriezīsities.

Domāju, ka ar laiku šis apbalvojums būs ļoti vērtīgs... Lai Dievs dod, ka vairs nekad Latvijas valdībai nebūtu jāpieņem lēmums par jauna līdzīga apbalvojuma iedibināšanu.

Apbalvoto vidū bija vairāki melioratori — izzūdošas profesijas pārstāvji — no bijušās Rīgas 23.pārvietojamās mehanizētās kolonnas: Dziedra Šļare, Vilis Griķis, Romualds Dovgjallo, Andrejs Auziņš. Tagad šī organizācija pārtapusi par SIA "Meliorācija AG", tās direktors ir Andrejs Auziņš. Melioratori turas. Kā purva velni — sīksti.

14.janvārī apbalvojumu saņēma arī Latvijas Tautas frontes pirmais vadītājs un cīņā saucējs Dainis Īvāns, kas atbildēja arī uz "Latvijas Vēstneša" jautājumiem.

— Kā tas nākas, ka tautas iedvesmotājs un Atmodas līderis tikai tagad saņem apbalvojumu?

— Tā ir mana vaina, jo savulaik, kad tiku aicināts, biju ļoti aizņemts ar kādu citu sabiedrisku pienākumu. Arī tagad to netrūkst.

— Kas jums palicis visspilgtāk atmiņā no barikāžu dienām, par ko jūs vēl šodien pārdzīvojat?

— Mani, šodien skatoties filmas kadrus par barikāžu dienām, saviļņoja kāda epizode: kad, atsaucoties uz valdības aicinājumu, lauku ļaudis brauca uz Rīgu ar smago tehniku. Es to tajās dienās neredzēju, jo biju Augstākās padomes ēkā. Redzot šos iespaidīgos kadrus, domāju, ka pat dažiem krievu armijas virsniekiem dūša bija papēžos.

Atskatoties uz to laiku, šodien var apbrīnot cilvēku solidaritāti. Tad cits uz citu pilnībā paļāvās. Ieroči pret solidaritāti nenozīmē neko. To visu vajag atcerēties. Nāks jauna paaudze, kas to aizmirsīs, ja mēs to pieļausim. Ja jau kāds kults ir vajadzīgs, tad janvāra barikāžu piemiņu ir nepieciešams saglabāt paaudžu paaudzēs, jo to dienu pavērsiens bija nozīmīgs gan Latvijai, gan Austrumu bloka valstīm, varbūt pat visai pasaulei. Ja nebūtu izturējušas janvāra barikādes, nebūtu arī barikāžu pie Baltā nama Krievijā. Būtu izdevies arī pučs augustā. Visi notikumi, kas sākās ar 4.maija Deklarācijas pieņemšanu, bija virzīti uz to, lai pierādītu, ka jaunajai varai jāatkāpjas, jo tai nav tautas atbalsta. Pateicoties tautas demonstrācijai barikāžu dienās, izdevās pierādīt, ka esam pietiekami stipri, ka vara iegūta demokrātiskā ceļā.

Cits jautājums ir, kā mums tālāk veicās, ceļš kļuva grūtāks, jo tas prasīja katram sevis pārvērtēšanu un mainīšanos. Tā bija kolosāla nesavtība. Tad nebija iedomājams, ka kāda organizācija vai partija par piedalīšanaos un atbalstu barikādēs prasītu — cik man par to būs? Vai tas būs izdevīgi manai vēlēšanu kampaņai? Par piedalīšanos varēja draudēt kaut kas traģisks un dramatisks.

— Un upuri jau arī bija gan Rīgā, gan Viļņā. Vai jums Augstākajā padomē bija vairāk zināms par draudiem, nekā ziņojāt tautai?

— Vajadzīga vēsturnieku un speciālistu analīze, jo nav jau skaidri zināms, kas vadīja reakciju, kas organizēja apvērsumu. Nebija jau nemaz tik vienkārši arī barikāžu dienās, ne jau visi bija lojāli Latvijai, bija arī nodevēji. Ja atceramies tādu nacionālu organizāciju kā Pilsoņu kongress, kas paziņoja par savas valdības dibināšanu un aicināja cilvēkus uz barikādēm neiet. Es nezinu, kas būtu, ja cilvēki būtu paklausījuši. Vai nu mēs nebūtu ieguvuši neatkarību, vai mums būtu vēl vairāk upuru.

— Vai jūs piekrītat nereti dzirdētam apgalvojumam, ka LTF radīja un vadīja komunistiskā partija?

— Tās ir muļķības. Saistība bija, jo daudzi cilvēki, kas izauklēja Tautas fronti, nāca no komunistiskās partijas, bet neviens, kas ar sirdi un dvēseli cīnījās par neatkarīgu Latviju neteiks, ka viņu vadījusi komunistiskā partija.

— Kam, jūsuprāt, jānotiek, lai tauta vēlreiz solidāri stāvētu uz barikādēm?

— Ja būtu jāaizstāv valsts neatkarība, gan jau ietu, bet mieles mūsu starpā būtu par tām nelietībām, kas pa šiem gadiem notikušas.

— Vai jūs šīs grūtības paredzējāt un tāpēc aizgājāt no lielās politikas vai tāpēc, ka tik ļoti mīlējāt savu profesiju — žurnālistiku?

— Tā ir vesela teorija. Edgaram Savisāram iznāk grāmata, kurā viņš izanalizē politiskās iekārtas maiņas periodu, un tas apbrīnojamā kārtā Igaunijā ir tāds pats kā pie mums. Kā raksta Savisārs, politikā ienāca tie, kas no malas vēroja vai aiz stūra lūrēja, kā tas viss beigsies, vai būs droši. Daudzi no viņiem ir iekļuvuši ierēdniecībā.

Droši vien viss sakārtosies. Pienāks brīdis, kad visaugstāk vērtēs cilvēka godīgumu, jo godīgums būs kļuvis par tādu deficītu, ka maksās dārgi, to vērtēs augstāk par visu.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!