Runas. Raksti

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča:

Skolotājs pie mācību cēliena sliekšņa

Līdzšinējā pieredze rāda, ka pārmantojamība dažādu sasaukumu Saeimu un valdību starpā klibo. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Izglītības likumu pieņemšana paliktu pusceļā — nākamā Saeima atkal sāks veidot jaunu Izglītības likumu un nenoteiktība turpināsies. Viss šis dancis ap Izglītības likumu sāk līdzināties Onorē de Balzaka "Nezināmajam šedevram".

Mēs ļoti nopietni sekosim 6. Saeimas deputātu darbam, pieņemot Izglītības likumu. Un tam, kā faktiski tiks risināti šie katram izglītības darbiniekam un izglītībai kopumā nozīmīgi jautājumi. Godātie deputāti, mēs gribam redzēt no jums reālu ieinteresētību un atdevi, risinot izglītības un zinātnes jautājumus!

To, ka izglītība un zinātne ir prioritāte, vairumā partiju programmās un deputātu runās mēs lasām un dzirdam daudzus gadus pēc kārtas, taču bezkaislīgi skaitļi un reālā dzīve mums rāda ko citu.

Pēdējo gadu laikā izglītībai un zinātnei piešķirto līdzekļu procentam pret nacionālo kopproduktu ir tendence samazināties:

1996. g. izglītībai — 7,4%;

1997. g. izglītībai — 6,5%;

1998. g. izglītībai — 6,6%;

1999.g. plāno izglītībai aptuveni 6,1%.

Tā rezultātā faktiski nav naudas izglītības attīstībai, izglītības iestāžu uzturēšanai pienācīgā kārtībā, kas novedīs pie tā, ka pēc apsekojuma datiem, kuri izdarīti Pasaules bankas kredītprojekta sakarā, 7% izglītības iestāžu pastāv draudi ēku drošībai un cilvēku dzīvībai, bet, turpinot īstenot šādu pašu politiku, pēc 10 gadiem tādas būs 60% ēku.

Ne velti mēs esam aicinājuši mūsu sapulcē šodien piedalīties un uzstāties arī Valsts darba inspekcijas direktoru Jāni Bērziņa kungu.

5. Saeima pieņēma paziņojumu par nepieciešamību pielīdzināt vidējās pedagogu darba algas civildienestā strādājošo algām. Atsauces uz to varam lasīt vairāku partiju programmās, valdības deklarācijās.

Reālā situācija sekojoša — pedagogu darba algas 1993. gadā 76% no vidējās darba algas valstī, 1997. gadā — 70%, pašlaik — 70,4%.

5. Saeimas darbības laikā latos pedagoģisko darbinieku darba samaksa paaugstinājusies par gandrīz 20%, taču pirktspēja kritusies par 6%, tātad reāli mēs grimstam nabadzībā.

Līdz ar to nonākam pie nākamā svarīgā momenta, kurā laba griba un sapratne par izglītības vietu sabiedrībā jāparāda pašreizējam MK, proti, pie 1999. gada valsts budžeta projekta.

Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām MK plāno nākamajā gadā par 9% lielākus izdevumus budžetā nekā šogad, inflācija tiek plānota 5% apmērā.

Kā mūs informē Izglītības ministrija, ir divi budžeta projekti. Nevienā no tiem izglītībai netiek paredzēta prioritāte.

Vienā no projektiem izglītībai paredzēts līdzekļu palielinājums par 4,6%, otrā — par nedaudz vairāk kā 1%.

Pēc IM darbinieku domām pirmajā gadījumā būtu jālikvidē 3 tūkstoši pedagogu darba vietu, otrajā — aptuveni 10 tūkstoši darba vietu.

Tas nozīmē arī to, ka nebūs līdzekļu izglītības attīstībai, pazemināsies izglītības kvalitāte, tiks slēgtas izglītības iestādes, praktiski pieaugs to bērnu un jauniešu skaits, kuri nevarēs mācīties.

Vai uz to mēs iesim atjaunotas Latvijas 8. gadā? Bet to mums gatavo pašreizējā valdība! Padomāsim, kuras partijas pārstāvētas pašreizējā valdībā? Vai mēs varam to pieļaut? Ko darīt? Kā aizstāvēt izglītību un savas tiesības?

Mūsu prasību pamats 1999. gada budžeta sakarā fiksēts aicinājumu projektos 6. Saeimai, MK, partijām, kuras balotējas 7. Saeimā. Lūdzu ieskatieties tajās un spriedīsim par šīm konkrētajām lietām!

Es ierosinu arī spriest par iespēju sapulces vārdā aicināt izglītības un zinātnes ministru un atsevišķas partijas neatliekami slēgt konkrētas vienošanās ar LIZDA par izglītības un zinātnes jautājumu risināšanu, 1999. gada budžeta izveidi. Šādas vienošanās, mūsuprāt, celtu izglītībā un zinātnē strādājošo uzticību partijām, palīdzētu sakārtot nozares un ieliktu pamatus to tālākai attīstībai.

Pavasara pusē LIZDA pasūtīja vairākus socioloģiskus pētījumus, tostarp par skolas un skolotāja prestižu. Ar pētījuma gaitā izdarītajiem secinājumiem varat iepazīties avīzes 7. lappusē.

Gribu pievērsties skolotāju priekšstatiem par iespējām ietekmēt sev svarīgu lēmumu pieņemšanu dažādu līmeņu struktūrās. Reitingu tabula rāda, ka visvairāk skolotāji uzticas sev tuvāk esošajām institūcijām, kurām, skolotājuprāt, ir viskonkrētākais priekštats par skolotāju profesionālo interešu un vajadzību prioritātēm. Lūdzu jūs ieskatīties skalā! Es priecājos, ka arodbiedrība, skolu administrācija, skolu valde, ministrija ir iemantojušas skolotāju uzticību. Paldies par to! Bez darba šī uzticība nav gūta. Ieskatīsimies arī, kas atrodas reitinga tabulas beigās.

Kādus cīņas paņēmienus skolotāji iesaka izmantot?

1. Kolektīvu priekšlikumu izstrāde un iesniegšana — 72,5%;

2. Iesaistīties arodbiedrības darbā — 45,6%;

3. Streikojot — 24,7%.

Es redzu arī iespēju iziet uz ielas — gājienā vai sapulcē. Ceru, ka, ja līdz tam nonāks, Rīgas pilsētas Dome mums atradīs vietu centrā priekš tā.

Aptaujā bija arī jautājumi par 7. Saeimas vēlēšanām. Secinājumi ļauj apgalvot, ka skolotāji neuzticas valsts politiskās sistēmas realizētājiem, t.i. partijām, valsts institūcijām. Pamatā tam varbūt ir tas, ka izglītībā strādājošie gadiem ilgi ar civilizētām, demokrātiskām metodēm spiež uz valdību un Saeimu, bet pozitīvi rezultāti ir minimāli.

Taču demokrātiskā valstī noteikti pašiem jāizmanto iespējas gan Saeimā, gan pašvaldībās ievēlēt tos, kuri varētu pozitīvi risināt mūsu valsts un sabiedrības lietas. Mums jāatrod partijas, par kuru programmām balsot. Un te vēlreiz atgādināšu piedāvājumu slēgt vienošanās.

Dažos vārdos gribu pievērsties arī tikko izglītības vadītāju forumā izskanējušajai idejai par to, ka viens no pirmajiem dokumentiem, kas nākamajai Saeimai jāsagatavo un jāpieņem, ir izglītības attīstības stratēģiskā programma tuvākajiem 5 gadiem.

Noteikti "jā"! LIZDA to prasīja jau pirms 6. Saeimas vēlēšanām, inteliģences konferencē pagājušajā gadā. Mums teica — to neparedz Saeimas Kārtības rullis. Tā atkal ir viena no mūsu dzīves ačgārnībām — kas ir primārs — "Kārtības rullis" vai sabiedrības un valsts pozitīva attīstība.

Mūsu valstī veic daudz un dažādas socioloģiskas aptaujas. "Latvijas fakti" pirms mēneša publicēja aptauju par svarīgākajām un neatliekami risināmajām problēmām mūsu valstī.

35,3% aptaujāto 1. vietā lika nodarbinātību;

22,5% aptaujāto 1.vietā lika izglītību;

19,7% aptaujāto 1.vietā lika pilsonību;

18,0% aptaujāto 1.vietā lika medicīnu;

17,9% aptaujāto 1. vietā lika ekonomisko situāciju.

Vai, domājot par savu situāciju un izglītību kopumā, mums tikai jāprasa no valdības, Saeimas partijām utt. jeb kas jādara arī pašiem?

Daudz ir mūsu pašu ziņā, daudz mēs jau darām.

Mums ir jābūt gataviem pārmaiņām izglītībā dažādās jomās.

Pirmkārt, atbildēsim uz jautājumu: vai mums izglītības iestāžu ir par daudz vai par maz? Vai mēs piedāvājam pietiekami daudz iespēju gūt izglītību? Manuprāt par maz!

Otrs jautājums — vai mums par katru cenu jāsaglabā viss esošais un jārada klāt vēl jaunas iestādes. Manuprāt, nē — mums saprātīgi, pārdomāti, izsvērti jāpārveido un jāpilnveido esošais izglītības iestāžu tīkls, jāatsakās no tā, kam nav perspektīvas un jārada jaunas iespējas izglītības iegūšanai. Arodbiedrībai jāiesaistās šajā darbā, jo mūsu rūpju lokā jābūt nodrošinājumam ar darba vietām un apstākļu radīšana arodbiedrības biedriem būt konkurētspējīgiem darba tirgū. Tāpēc LIZDA Padome aicina visas pirmorganizācijas kopīgi ar izglītības iestāžu vadītājiem, pārvaldes institūcijām, pašvaldību šogad izanalizēt katras izglītības iestādes attīstības perspektīvas, saprast, kas jādara, lai pastāvētu, atīstītos. Daudzviet tas jau ir izdarīts, bet mums šī informācija katram strādātājam ir jāredz vai viņam būs darbs pārskatāmā nākotnē un kas tieši viņam jādara, lai nodrošinātu sev darbu. Svarīgākais ir kvalifikācijas celšana. Neskatoties uz grūtībām, pedagogi mācās visos iespējamajos veidos, tērējot tam arī savus personīgos līdzekļus. Līdzekļi skolotāju tālākizglītībai, kurus izcīnījām 1995. gadā ar tālākizglītības fondu ir kļuvuši visai simboliski.

Socioloģiskā aptauja liecina, ka 48,9% aptaujāto iedzīvotāju uzskata, ka izglītības sistēma Latvijā prasa radikālas reformas. Gandrīz puse aptaujāto nav apmierināti ar izglītības ieguves nosacījumiem un izglītības sistēmas principiem kopumā.

Raksturojot attieksmi pret dažādiem izglītības sistēmas parametriem:

— pedagoga darbu;

— materiāli tehnisko nodrošinājumu;

— ar izglītību saistītās samaksas jautājumiem

visaugstākā neapmierinātība iedzīvotājos ir ar izglītības sistēmas zemo materiāli tehnisko nodrošinājumu.

Novērtējot iedzīvotāju apmierinātību ar pedagoga darbu bērnudārzā (skolā) arodskolā un augstskolā, salīdzinoši visaugstāk tiek vērtēta skolas obligātās un vidējās izglītības līmeņa pedagogu prasme, tad bērnudārza audzinātāju, tad augstskolu mācību spēku, tad arodskolu skolotāju darbs. Tas varētu norādīt uz to, ka dažāda līmeņa izglītības ieguvei tiek izvirzītas atšķirīgas prasības un, kā redzams, īpaši augstas tās ir augstākajai un arodizglītībai.

47,1% iedzīvotāju atzīst, ka izmanto maksas izglītības pakalpojumus, taču 76,9% uzskata, ka obligātās mācību maksas ieviešana augstākās izglītības sistēmā neatrisinās tās problēmas.

Aicinu jūs, godātie kolēģi, uz konstruktīvu sarunu, uz sadarbību!