Runas

Ervīns Jozefs Enders:

"Aglona ir

jūsu tautas svētnīca"

Uzruna Aglonā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīsuzņemšanas Vigīlijā un svētkos (1998. gada 14. un 15. augustā)

Dārgie līdzbrāļi bīskapu kārtā un priesterībā, dārgie brāļi un māsas — svētceļnieki pie Aglonas Dievmātes!

"Lielas lietas dzied par tevi, ak Marija: šodien tu esi pacelta pāri eņģeļu koriem un triumfē ar Kristu uz mūžiem."

Ar šo slavas dziesmu Vigīlijas mises Ievaddziesma mūs ievada Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīsuzņemšanas svinīgajā liturģijā.

Man tas ir liels prieka motīvs — atgriezties šodien kā svētceļniekam jūsu slavenajā mariāniskajā svētnīcā Aglonā, lai celebrētu ar jums Euharistiju pirmo reizi kā Svētā tēva pārstāvis jūsu valstī šajos vienreizējos Dievmātes godam veltītajos svētkos. Pateicos jūsu dārgajam bīskapam Jānim Bulim par viņa laipno uzaicinājumu. Manu pirmo vizīti šajā bazilikā es varēju veikt jau šī gada 29.jūnijā, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētkos, kad pēc svinīgās Euharistijas koncelebrēšanas ar visiem Latvijas bīskapiem es varēju piedalīties šeit, viņu jaunās Bīskapu konferences pirmajā sapulcē.

Ar pateicību atcerēsimies arī Svēta tēva Jāņa Pāvila II vēsturisko vizīti šajā svētnīcā 1993.gada 9.septembrī. Tajā reizē pāvests izteica savu lielo prieku, ka pēc neatkarības atgūšanas Aglonai no jauna ir atdota sava iepriekšējā misija, tas ir, būt par mariāniskās dievbijības un garīguma centru jūsu un kaimiņu valstu ticīgajiem.

Daudzās zemēs mariāniskajām svētnīcām bija un arvien vēl ir svarīga nozīme ticīgo un viņu tautu dzīvē. Lai tikai padomājam par to lielo nozīmi un lomu, kāda bija un ir arī tagad Čenstohovas svētnīcai Polijā, Lurdas svētnīcai Francijā, vai arī par to, ko nozīmē Guadelupas svētnīca abām Amerikām. Līdzīgā veidā Aglona ir jūsu tautas svētnīca.

Esmu pārliecināts, ka arī Aglonas sanktuārijs komunistu okupācijas un vajāšanu periodā bija kļuvis jūsu tautai par gaismas un cerības bāku un stipru iedrošinātāju, lai tā nepadotos ateistiski materiālistiskai propagandai, bet paliktu uzticīga jūsu tēvu ticībai. Tā arī šodien, pēc neatkarības atgūšanas, Aglonai ir jābūt jūsu tautas reliģiozās un morālās atdzimšanas garīgajam centram.

Šī iemesla dēļ pāvests savas vizītes laikā šajā svētnīcā karsti vēlējās, lai ticīgie, kuri pēc atgūtās brīvības ir atjaunojuši viņu daudzos svētceļojumus pie Aglonas Dievmātes, to darītu ar nodomu, "lai atrastu šajā ceļā īstu savas dzīves nozīmi, lai atgrieztos no grēkiem un lai atjaunotu Dieva žēlastību ar Tās (Dievmātes) palīdzību, kas ir žēlastības pilna".

Dārgie brāļi un māsas! Kā mums to atgādina II Vatikāna Koncils, Vissvētākā Jaunava Marija, Dieva Māte, ir arī kristiešu Māte un Baznīcas Māte. Savas nāves stundā uz krusta Jēzus atklātā veidā viņu novēlēja kā "māti" Jānim un viņa personā visiem saviem mācekļiem: "Sieviet, lūk, tavs dēls!"..." Lūk, tava māte!" (Jņ 19, 26–27).

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents,

Prof. Dr. Jānis Stradiņš:

Par izglītību kā Latvijas neatkarības ķīlu

Runa Latvijas Izglītības vadītāju forumā Rīgā, Kongresu namā (1998.gada 12.–14.augustā)

Kad ministrs Gaigala kungs lūdza mani teikt kādus vārdus šajā ļoti autoritatīvajā Latvijas Izglītības vadītāju forumā, pirmā, gluži instinktīvā reakcija bija — atsacīties, aizbildinoties gan ar nekompetenci (un tā tas patiešām ir), gan ar neveselību (un arī tā tas ir). Taču ļāvos pierunāties, pirmkārt, lai solidarizētos ar Latvijas skolotājiem Zinātņu akadēmijas vārdā — jā, šāda institūcija joprojām pastāv, darbojas, īpaši starptautiskā mērogā, man ir gods pašreiz to vadīt; otrkārt, lai izteiktu dažas juceklīgas pārdomas par izglītības, bet īpaši par augstākās izglītības un zinātnes iespējamo krīzes situāciju Latvijā, lai pameditētu par to, kāda ir izglītības vieta pašreizējo Latvijas prioritāšu sarakstā un kāda, manuprāt, ir izglītības kvalitāte Latvijā. Atkārtoju, tās būs diletanta pārdomas, jo mani bērni jau izauguši no skolas vecuma un vēl nav mazbērnu, ar kuru starpniecību es tieši saskartos ar skolu problēmām. Taču kā Latvijas pilsonis norisēm mazliet sekoju un tīri hamletiski varu nopūsties, ka "kaut kas sapuvis ir Dāņu zemē". Turklāt ne tikai izglītībā, bet visā valstī, jo izglītība nav šķirama no valsts.

Gaigala kunga un viņa ministrijas attīstības stratēģiskā programma uz pieciem gadiem nāk laikā un liekas apsveicama. It īpaši tās pirmā daļa, kas paredz veicināt izglītības kvalitāti, kaut arī, manuprāt, tur pārāk bikli ir ieskicēta Latvijas ieiešana informācijas sabiedrībā, plašāka datortehnikas, interneta lietošana, kas visu pasauli sagrozīs kājām gaisā un šīs nozares nepārzinātājus drīz vien padarīs par analfabētiem. Igauņi šajā jomā, šķiet, ir drosmīgāki. Arī mums ir datorfani, taču masveidā mēs akcentējam šo jomu mazāk, un varbūt tam ir sava jēga — jaunatne tomēr vairāk lasīs grāmatas. Varbūt koncepcijā nav pietiekami izvērsta arī problēma, tieši kurās nozarēs speciālisti Latvijai būs vajadzīgi pēc 5 gadiem.

Vai izglītība Latvijā pašreiz ir peļama, vai tā krasi revolucionarizējama, vai "Internacionāles" vārdiem runājot, lai uzceltu jaunu pasauli, viss vecais jāsagrauj līdz pamatam? Domāju, izraujoties no sovjetiskās sistēmas, mūsu izglītība ir stipri vien grēkojusi, atsacīdamās no tradicionālā un ieviesdama pārāk lielā skaitā izvēles priekšmetus, ļaudama pārāk daudz vaļas skolēniem, iznīdēdama kādreiz labi nostādītu fizikas, ķīmijas un citu eksakto priekšmetu mācīšanu, vienpusīgi aizstādama to ar kultūrvēsturi, citiem humanitāriem priekšmetiem raibā jūklī, nediferencējot reālo un humanitāro izglītību, ļaujot skolēniem absolvēt ģimnāziju bez stabiliem dabzinātņu pamatiem. Saprotams, vēstures lūzuma punktos šāda pieeja ir vērojama, taču apgalvot, ka islama revolūcija un talibi būtu veicinājuši attiecīgās zemēs modernizāciju un augšupeju, manuprāt, būtu pārsteidzīgi.