Par Latviju — Pasaules tirdzniecības organizācijā

Turpinājums no 1.lpp.

Valdis Birkavs žurnālistus arī informēja, ka ANO instancēs beigts izskatīt T. Ždanokas "Latvijas Cilvēktiesību komitejas" iesniegto sūdzību par "masveida cilvēktiesību pārkāpumiem un aparteīdu Latvijā", atzīstot par pārliecinošu un pareizu Ārlietu ministrijas iesniegto Latvijas puses argumentāciju. Pavisam saskaņā ar ANO Procedūru 15/03 bijuši jau pieci šādi iesniegumi, un ANO atzinusi par pareizu Latvijas puses oficiālo pozīciju visos šajos gadījumos.

Ārlietu ministrs Valdis Birkavs precizēja arī, pēc viņa vārdiem, presē nedaudz izkropļoto informāciju Latvijas un Krievijas attiecību kontekstā:

"Mans paziņojums par vienpusēju robežas delimitāciju uzskatāms nevis kā vienpusēja robežas delimitācijas uzsākšana, bet gan kā iespējas apsvēršana. Mēs gribam pievērst Krievijas uzmanību tam, ka jautājums nevirzās uz priekšu Krievijas puses dēļ. Latvijas puse procedūru pabeidza jau pērnā gada decembrī," teica V. Birkavs. " Dokumentos robeža ir fiksēta, tagad tā jāfiksē dabā. Mēs esam par jauktas demarkācijas komisijas izveidošanu, lai varētu iesākt šo procesu. Mēs esam par to, lai lietas virzītos uz priekšu.

Kas attiecas uz robežas labiekārtošanu, tad, neapšaubāmi, mēs to turpināsim darīt. "Siemens&Nixdorf" prezentētā aparatūra robežpunktu iekārtošanas vajadzībām paredzēta, lai aizturētu kontrabandistus un nelegālos imigrantus, lai robeža būtu labi kontrolēta. Mēs to izvietosim Latvijas teritorijā, un šī kontrole notiks no valsts iekšienes.

Mēs aicinām Krieviju ātrāk parakstīt robežlīgumu, kā arī uzsākt kopēju robežas demarkāciju un delimitāciju. Mēs konsultēsimies ar ES, kā mums labāk rīkoties, un tad pieņemsim lēmumu par darbiem, ko mēs varam veikt, saglabājot un attīstot dialoga iespējas ar Krieviju. Tas mums jādara, jo trešā pīlāra jautājumi ir vieni no vissvarīgākajiem.

Kas attiecas uz Krievijas pozīciju vienpusējas robežas iezīmēšanā, tad jums ir iespēja iepazīties ar ministrijas sagatavoto materiālu ( skat.pielikumā ). Es varu tikai piebilst, ka atbilstoši delimitācijas kartēm faktiski Krievija šajā gadā ieraka pirmo robežstabu, tādējādi faktiski jau uzsākot vienpusēju robežas iezīmēšanu."

Atbildot uz žurnālistu jautājumu par jaunākajām provokācijām pie mūsu valsts vēstniecības un arī Latvijas valsts karoga sadedzināšanu Maskavā, ārlietu ministrs teica, ka Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Imants Daudišs apmeklējis Krievijas Federācijas Ārlietu ministriju. Valdis Birkavs arī izteica viedokli, ka latviešiem pret šīm provokācijām vajadzētu izturēties ar ziemeļniecisku mieru un pašapziņu — kaut arī valsts karoga sadedzināšana ir ļoti nedraudzīgs žests.

Krievijas amatpersonas — par vienpusēju demarkāciju

Krievijas delegācijas vadītājs Igaunijas un Krievijas robežsarunās V.Svirins

: šodien Krievijas delegācija pirmo reizi brīdināja Igaunijas pusi par to, ka būs spiesta vienpusējā kārtā veikt sauszemes robežas iezīmēšanu. (ITAR–TASS, 1994. g. 2. februāris.)

KF ĀM 2. Eiropas departamenta Baltijas nodaļas vadītājs S.Prihodjko

izsakās par Krievijas vienpusējā robežas režīma noteikšanu uz Igaunijas un Latvijas robežas . (ITAR–TASS, 1994. g. 12. februāris.)

KF ĀM 2. Eiropas departamenta Baltijas nodaļas vadītājs S.Prihodjko

: Igaunijas pozīcija, ka nav gatava uzsākt kopēju robežas demarkāciju, spiež Krieviju uzsākt robežas līnijas iezīmēšanu vienpusējā kārtībā. (ITAR–TASS, 1994. g. 22. februāris.)

KF Pleskavas apgabala administrācijas vadītājs V.Tumanovs

: Krievijai vienpusējā kārtā ir jādemarķē robeža ar Igauniju. (ITAR–TASS, 1994. g. 17. marts.)

KF ārlietu ministrs A.Kozirevs

: Krievijas valdība nāk pie atziņas, ka pierobežas kilometrus vajag iezīmēt un nostiprināt pat vienpusējā kārtā. (ITAR–TASS, 1995. g. 5. maijs.)

KF ĀM Preses un informācijas departamenta paziņojums

1994. gada 18. jūnijā: KF prezidents B.Jeļcins ar savu ukazu uzdevis līdz 1994. gada 31. decembrim veikt pasākumus Krievijas Federācijas valsts robežas iezīmēšanai dabā Igaunijas robežas posmā līdz Krievijas–Igaunijas robežlīguma noslēgšanai.

KF robežapsardzības spēku virspavēlnieks A.Nikolajevs

: pamatojoties uz KF prezidenta ukazu, robežsargi vienpusējā kārtā uzsākuši pasākumus Krievijas–Igaunijas robežas noteikšanai. (ITAR–TASS, 1994. g. 19. jūlijs.)

KF ĀM 2. Eiropas departamenta direktors A.Udaļcovs

, komentējot Igaunijas premjerministra izteikumus, atgādina, ka robeža starp valstīm jau ir novilkta. (ITAR–TASS, 1994. g. 21. decembris.)

Par Zviedrijas neitralitātes aizmuguri

Zviedrijas

preses, radio,

televīzijas viedokļi

Jānis Pāvuls, Zviedrijas radio, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Zviedrijas valdība pagājušajā nedēļā atcēla slepenības zīmogu vairākiem dokumentiem, kas iekļauti tā saucāmās neitralitātes politikas komisijas izmeklējumā.

Šīs komisijas uzdevums, kā jau izriet no tās nosaukuma, bija — izmeklēt, kā Zviedrijas piekoptā politika saskanējusi ar oficiāli deklarēto neitralitāti un alianšu brīvību.

Interesantā kārtā lieta būtībā ir visai vienkārša — nav šaubu, ka vadoši zviedru politiķi visus pēckara gadus aktīvi strādājuši, lai nodrošinātu sakarus un militāru palīdzību no NATO alianses Padomju Savienības militāra uzbrukuma gadījumā.

Vienīgais, kas šo lietu sarežģī, ir zviedru tautas neziņa un negribēšana ticēt tam, ka sensenais mīts par cēlo un svēto neitralitāti būtībā ir bijusi diplomātiska konstrukcija tautas un apkārtnes maldināšanai, kas vērojot rezultātus, varbūt nav pilnībā nosodāmi.

Toties tagad — desmit gadus pēc dzelzs aizkara sabrukuma — vajadzētu runāt skaidru valodu un arī no vadošjaiem politiķiem būtu sagaidāmas skaidras nostādnes un tikpat skaidra politika.

Tomēr zviedru sabiedrībā vēl arvien nomanāms zināms naivums — neticība tam, kas jau vairākus gadus bijis zināms, — ka Zviedrija gadu desmitiem cieši sadarbojusies ar NATO.

Jau agrāk izjustās aizdomas un daļēji zināmie fakti kļūst arvien konkrētāki tagad, kad dokumentiem tiek atcelti slepenības zīmogi.

Zviedru konservatīvais laikraksts " Svenska Dagbladet" tamdēļ uzsācis rakstu sēriju par valsts drošības politisko pagātni — atskatoties gan uz pēckara gadiem, gan uz modernākiem laikiem, un bez šaubām atklājas aina, kas daļu mītu iemidzinātās tautas ne īpaši sajūsmina.

Vairākas augstu stāvošas militārpersonas un politiķi gan Zviedrijā, gan Amerikas Savienotās Valstīs, kā arī zviedru kaimiņvalstīs komisijai snieguši liecības par tālejošo militāro sadrabību, kas tika uzsākta neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām.

Kļūst skaidrs, ka Zviedrijas valdībai, jauiem konfliktu draudiem sākoties, — kur agresors būtu bijis PSRS, pastāvēja trīs alternatīvas. Viena — nekavējoties pamest alinašu brīvību jau pirms konkrētas krievu agresijas un lūgt NATO palīdzību. Otra: nogaidīt tiešu krievu agresiju un tikai tad meklēt NATO palīdzību. Taču, šādu alternatīvu piekopjot, pastāvēja risks, ka Zviedrija varētu tikt ielenkta un NATO spēki nespētu sniegt vajadzīgo palīdzību. Trešā alternatīva: pastāvēt par valsts oficiāli deklarēto neitralitāti. Neviens no atbildīgiem valsts vadītājiem šādai alternatīvai neticēja. Tomēr valsts politikas stratēģija bija — uzturēt šo trešo, iluzorisko, alternatīvu par oficiālo versiju — iemidzinot tautu falšā mītā par alianšu brīvību, vienlaikus veicot slepenus pasākumus pilnīgi pretējā virzienā. Komisijai sniegtajās liecībās redzams, cik cieši galu galā zviedri sadarbojās ar NATO aliansi. Douvs Žakheims (Dow Sackheim) , kurš Kaspara Vinbergera (Kaspar Winberger) laikā bija valsts sekretāra vietnieks Pentagonā, saites ar Zviedriju raksturojis kā "slēptu sadarbību", resp., sadarbību, kas Ziemeļvalstīm deva nelielu atelpu attiecībās ar PSRS.

Amerikas Savienoto Valstu flotes komandieris 70. gadu sākumā Elmo Zumšalts (Elmo Sumwalt) , šīs sadarbības priekšrocības raksturojot, sacīja: "Tas faksts, ka zviedru neitralitātei aiz muguras bija liels militārs spēks un neoficiāla alianse, man kā komandierim deva mierīgāku prātu — salīdiznot ar tiem, kas nezināja mūsu nolūkus."

Zviedrijas sadarbība ar ASV un NATO sāka attīstīties tūlīt pēc 1949.gada, kad sabruka projekts par kopīgu Skandināvijas aizsardzības alianses izveidošanu.

Jau 1951.gadā toreizējais Zviedrijas aizsardzības ministrs Anderss Vougts (Anders Vougt) iepazīstināja Lielbritānijas politiķus ar Zviedrijas aizsardzības plāniem. Gadu vēlāk Zviedrijas ministru prezidents Tāge Erlanders (Tage Erlander) vizītes laikā ASV lika pamatus izlūkdienestu un militārmateriālai sadarbībai.

Laikraksts "Svenska Dagbladet" norāda, ka viens no tiem, kas pašā sākumā iepazinies ar Zviedrijas militārajiem plāniem, bijis NATO pirmais virspavēlnieks Dvaits Eizenhauers (Dwight D. Eisenhower) . 1960.gadā D.Eizenhauers, būdams ASV prezidents, izdeva slepenu pavēli Nacionālajai drošības padomei, kurā tika norādīts, ka ASV ir jāsniedz Zviedrijai militāra palīdzība gadījumā, ja PSRS tai uzbruktu.

Tomēr radās problēmas — kā šo sadarbību īstenot pilnīgā slepenībā. D.Eizenhauers saviem padotajiem esot atbildējis, ka vienīgais reālais ceļš zviedriem esot — piekopt neitralitātes politiku, bet tad piemetinājis nelielu domgraudu: "Padomājiet, kas notiktu ar pārējām Skandināvijas valstīm un Rietumeiropu, ja PSRS iebruktu Zviedrijā?" Militārie aspekti tātad guva priekšroku.

Tomēr no 1953.gada ASV un NATO sakari ar Zviedriju vairs nebija tieši — tos kārtoja kā atsevišķus kaimiņvalstu jautājumus caur Norvēģiju vai Dāniju. Tādējādi Zviedrijas valdība uz āru cēli varēja paust nostāju, ka tai neesot sakaru ar NATO.

Un tomēr zviedri gadu pēc gada piegādāja NATO militārā pretizlūkošanas dienesta materiālus — kļūstot līdzīga izlūkplatformai pret Padomju Savienību. Vēl 80. gadu beigās zviedri izbūvēja aviācijas sakartīklus ar Dāniju un Norvēģiju un tātad ar visu NATO.

Ber varbūt visinteresantākais fakts ir tas, ka zviedriem kopš 50. gadiem Anglijā bija izveidots slepens rezerves štābs, kura uzdevums kara gadījumā būtu bijis saskaņot militāro sadarbību ar NATO un vadīt pretestību Zviedrijā, kā arī pieskatīt, lai valdība un karaļu ģimene tiktu nogādāta šī štāba paspārnē. Šajā slepenajā štābā Anglijā zviedriem bija personāls līdz pat 80. gadu beigām. Admirālis Pērs Rudbergs (Per Rudberg) ir sniedzis liecības, no kurām izriet, ka viņš vēl Ingvara Karlsona (Ingvar Carlsson) valdības laikā 80. gadu beigās bijis nozīmēts par Zviedrijas tā saucamo rezerves virspavēlnieku NATO valstī. Skaidru ziņu šodien vēl nav, taču daudz kas liecina, ka šis štābs ticis likvidēts sakarā ar PSRS sabrukumu 90. gadu sākumā. Un pats Rudbergs norāda, ka zviedru politiķi par katru cenu centušies pārliecināt zviedru sabiedrību par valsts neitralitātes politiku, bet ārzemēs neviens viņiem nav ticējis.

Daudzi cilvēki jau sen centušies pierādīt Zviedrijas politisko dubultspēli. Nereti tie tikuši apklusināti vai atklāti noķengāti. Toties tagad materiāli cits pēc cita nonāk uzmanības centrā, pierādot jau sen paustās aizdomas.

Rodas jautājums — kamdēļ šis slepenības zīmogs tiek atcelts tieši tagad? Vai tas ir solis zviedru sabiedrības pakāpeniskai pieradināšanai pie domas, ka zviedru saites ar NATO nebūt nav nedabīgas?

Un, jā tā, — vai Zviedrijas drošības politikā saskatāms pagrieziens, ka vairs nav runa par to, vai, bet gan par to, kad Zviedrija iestāties NATO?