Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vilhelms Munters un PSRS čeka. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.08.1998., Nr. 226 (1287) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32364

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvija ar savu vārdu, tēlu, simbolu, būtību - plakātā

Vēl šajā numurā

05.08.1998., Nr. 226 (1287)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Turpinājums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; 217/218. nr. , 24.07.98.; 219/220. nr. 28.07.98.;

222.nr. 30.07.98.; 223/224.nr. 31.07.98.;

225.nr. 4.08.98.

Vilhelms Munters 1940.gadā —

Lavrentijam Berijam

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.Muntera

Ārzemju kapitāls Latvijā

[266.] No manas iepriekšējās darbības nāk atmiņā vēl kāds gadījums.

1936. gadā (bet varbūt, 1935.) Berlīnē es iepazinos ar t.s. Ribentropa biroja vadītāju doktoru fon Raumeru. Vēlāk es uzzināju, ka viņa brālis (vai brālēns) — arī fon Raumers — bija Herdera institūta profesors Rīgā. Pats fon Raumers ilgāku laiku bija strādājis Tālajos Austrumos un uzsvēra savu Tālo austrumu problēmu un turienes dzīves pārzināšanu. Kādā sarunā, kas notika vienā no maniem braucieniem caur Berlīni, liekas, 1937. gadā, Raumers attīstīja šādu teoriju. Sakarā ar Vācijas pieaugošo varenību briest lielas politiskas problēmas. Pašlaik tām vēl ir ierastās teritoriālo un saimniecisko jēdzienu kontūras, kas mums ir pazīstamas. Piemēram, Vācijai jāieņem sev pienācīga vieta Centrāleiropā, tai ir jābūt kolonijām un vispār jāspēlē lielāka loma pasaules saimniecībā un aizokeāna valstīs. Taču var nojaust vēl tālākas attīstības fāzi: viss sliecas uz to, ka lielvalstis centīsies pastiprināt savu ietekmi starptautiskajā politikā, aizvien vairāk neņemot vērā mazo tautu intereses un viedokļus. Mazajām valstīm gribot negribot nāksies ieiet lielvalstu orbītā, izmantot to aizbildniecību un piedalīties to noteiktajā politikā. Taču jāskatās vēl tālāk. Mūsu laikmetam ir visas pazīmes, kas jau atkārtojušās daudzas reizes vēsturiskajā pagātnē — proti, ideju sadursme, kur cenšanās pēc materiālajiem vai teritoriālajiem iekarojumiem atkāpjas otrajā plānā, kļūst par tīri funkcionālu interesi, kas pavada pamatcīņu par idejas kundzību. Mans sarunu biedrs minēja piemērus no 16. un 17. gadsimta — katolicisma cīņa ar reformāciju; krusta kari utt. Un pašlaik mēs atkal esam lielas cīņas priekšā; cīņas starp materiālismu, kas iemiesojies komunismā, un ideālismu, rietumu kultūru, kuras spēcīgākais un dzīvotspējīgākais pārstāvis ir vācu tauta. Šajā cīņā mazo tautu priekšstati par valsts patstāvību un teritoriālo statusu spēlēs otršķirīgu lomu un tām jāpakļaujas to gigantisko spēku virzībai, kas būs kustībā.

Es jau agrāk rakstīju par to, ka 1938. gadā fon Raumers sastrīdējās ar Ribentropu un aizgāja no viņa biroja. Satiku viņu nejauši, neko nezinot par konfliktu, taču viņš man uzreiz to izstāstīja un ne visai glaimojoši izteicās par Ribentropam raksturīgo patvaļu, ar kuru patstāvīgi domājošam līdzstrādniekam grūti sadzīvot. Viņš runāja arī par to, ka atgriezīsies dienestā "Luftwaffe" (ja pareizi atceros, kur jau viņš bija darbojies agrāk).

 

[267.] Savu zīmīti š. g. 5. septembrī, kas attiecās uz fon Raumeru, varu papildināt ar to, ka viņš diezgan ciešami runāja krieviski. Nevaru ar pārliecību apliecināt, bet, liekas, viņš stāstīja par to, ka bijis vai nu Habarovskā, vai nu Vladivostokā. Viens no viņa līdzstrādniekiem, kurš nodarbojās ar Polijas un Baltijas, un varbūt daļēji ar padomju jautājumiem, bija kāds profesors Kleists. 1938. gadā viņš bija Polijā un Baltijas valstīs ar mērķi, kā viņš pats man teica, iepazīties ar vācu minoritāšu stāvokli. Jāatzīmē, ka Kleists ne visai mīlēja Baltijas vāciešus. Viņš man arī teica, ka vispār nacionālsociālistiskās partijas vadošie darbinieki, kuru pārziņā ir vācu mazākuma jautājumi, nejūt nekādas simpātijas pret Baltijas vāciešiem, kurus skaitīja par "kungu" grupu un garīgi (bet daļēji pat fiziski) izvirtušiem ļaudīm. Taču tomēr, teica Kleists, kaut kas viņu labā mums jādara, to prasa "fīrera" principiālā nostāja. Konkrēta nac/ionāl/soc/iālistu/ partijas un vācu valdības vēlēšanās izpaudās, prasot, lai dotu vācu minoritātei kultūras autonomiju, vēl plašākas iespējas iekļūt valsts dienestos un advokatūrā, mīkstināt dažus saimnieciskus pasākumus (galvenokārt tas attiecās uz organizāciju un uzņēmumu likvidāciju) un — dot brīvību "nacionālsociālistiskam pasaules uzskatam" (precīzāk tas netika noteikts). Tādā garā runāja Kleists. Mūsu valdības nostāja bija izvairīga, t.i., dažos sīkumos tā reizēm piekāpās (atļāva divus trīs advokātus, apturēja vienu otru likvidāciju), taču pamatā — nē. Kleists runāja arī par vispārējiem politiskiem jautājumiem, taču neko spilgtu no šīs sarunas ar viņu nevaru atcerēties, ja neskaita vācu puses bieži uzdoto jautājumu par to, vai mums nav kaut kādu īpašu saistību Padomju Savienības virzienā. Atbilde uz šo jautājumu bija kā vienmēr noraidoša, uz ko Kleists piezīmēja: jā, kurš draudzējas ar komunistiem, mūsu draugs nevar būt.

5.IX 1940.

Voroņeža V.Munters

 

[268.] (1. rinda nav salasāma)

1. Latvijas — Čehijas sakari

Zināms personisks kontakts starp dažiem latviešiem un čehiem nodibinājās 1918./1919. gadā, kad čehu (nesalasāms) caur Sibīriju devās uz dzimteni. Zem franču (?) komandsastāva Tālajos Austrumos bija noformēti arī divi latviešu pulki "Imanta" un "Troickas", — kuri 1919. gadā no Vladivostokas bija nosūtīti uz Latviju. Viena pulka komandieris bija majors Dardzāns. Ja nemaldos, viņš pašā Latvijas valsts sākumā pēc demobilizācijas kalpoja Iekšlietu min/istrijā/ (ja tas ir tā, par ko gan neesmu gluži pārliecināts, tad viņam bija saskare ar civilo — atšķirībā no militārā — izlūkdienestu). Kādu laiku viņš strādāja Ārlietu min/istrijā/, taču viņam bija tieksmes uz spekulāciju un dzeršanu, tāpēc viņam šis dienests bija jātstāj. Vairākus gadus es viņu pazaudēju no redzesloka, bet apmēram pirms 3–4 gadiem viņš tika iecelts par direktoru (vai valdes locekli) Rīgas pilsētas diskonta bankā.

Ar veciem sakariem izskaidrojama arī t.s. Legiobankas filiāles eksistence Rīgā, ko pārzināja kāds Žilinskis vai Šilinskis. Žilinskim bija sakari krievu emigrantu aprindās, bet precīzāk es neko nezinu un personiski viņu nepazinu. Zinu vienīgi, ka viņš palika Latvijā, neraugoties uz to, ka 1936.(?) gadā sakarā ar valdības spiedienu uz ārvalstu kapitālu viņa bankai bija jālikvidējas.

Prāgā pirmajā laikā latviešu un čehu tuvināšanās aizstāvis bija inženieris Eduards Krasts. Kā viņš tur, emigrācijā, bija nokļuvis, nezinu, bet zinu, ka viņš piederēja pie soc. dem. partijas un visādā veidā centās organizēt soc. demokrātu un viņiem tuvu stāvošo organizāciju ekskursijas uz Čehoslovākiju. Cik varu atcerēties, par sakariem ar čehu soc. demokrātiju īpaši interesējās Saeimas priekšsēdētājs doktors Pauls Kalniņš un viņa dēls Bruno Kalniņš. Prāgā bija bijuši daudzi pazīstami soc. demokrāti no Latvijas, bet atsevišķus uzvārdus neatceros — tas viss attiecas uz divdesmitajiem gadiem. Pats Krasts savu karjeru beidza Ār(lietu) ministrijā visai šaubīgos apstākļos. Viņš ilgi centās, lai viņu ieceltu par karjeras konsulu (sākumā viņš bija tikai goda konsuls) un pēc tam par sūtni. Tas viņam tomēr neizdevās, un viņš tika iecelts par konsulu Ļeņingradā. Pēc viņa aizbraukšanas no Prāgas atklājās vairākas sīkas krāpšanas un arī Ļeņingradā atgadījās kaut kas nelāgs ar atskaitēm. Tad viņam atņēma pilnvaras, un viņš aizgāja privātā dzīvē. Ar ko viņš nodarbojies pēdējos gados, es nezinu. Viņam izrādījās kāds "godīgi iegūts" namiņš Rīgas priekšpilsētā Mežaparkā.

Čehoslovākijā bija bijušas visādas dzelzceļnieku, skolotāju, komunālo kalpotāju ekskursijas; tās bija organizācijas, ko lielākoties vadīja soc. demokrāti. Atsevišķu personu uzvārdus neatceros. Cita tuvināšanās līnija gāja (nesalasāmi).

Pats Ulmanis savulaik sarakstījās ar čehu Zemnieku savienību, kuras priekšsēdētājs (nesalasāms vārds) (kļūda numerācijā, izlaista 269. lpp.) /270./ Švehla (?). Vēl 1937. vai 1938. gadā bijušais Zemnieku savienības ģenerālsekretārs, vēlākais Literatūras un mākslas kameras priekšsēdētājs Druva pabija Čehoslovākijā un pēc sava brauciena nolasīja veselu rindu referātu un publicēja rakstus par Čehoslovākiju, kuri bija tik pārpilni antiģermāniska noskaņojuma, ka vācu sūtnis pat reiz par to runāja Ārlietu min/istrijā/.

Rīgā un Prāgā bija tā saucamās "tuvināšanās biedrības", taču to vadītāju vārdus atkal nevaru atcerēties. Šīs biedrības neizcēlās ar īpašu darbīgumu un galvenokārt aprobežojās ar svinību organizēšanu valstu gadskārtu gadījumos vai citos pieminēšanas vērtos datumos, vai arī sakarā ar delegāciju un ekskursiju ierašanos. Atceros, no čehu puses liela loma tuvināšanās lietā bija primasam (pilsētas galva) Prāgā Ženhlam (vai Zenklam). No Čehoslovākijas diplomātiskajiem pārstāvjiem Rīgā atceros pirmo — Košeku (kuru pēc tam pārcēla uz Maskavu), Lipu (precējies ar Masarika radinieci; vēlākais sūtnis Dienvidslāvijā), Vrabecu (kurš no Rīgas atgriezās atpakaļ Ār/lietu/ min/istrijā/). Visi viņi bija lietišķi, strādīgi, taču ar īpašu politisko aktivitāti neizcēlās.

Prāgā Latviju pārstāvēja vispirms Ducmanis (pēc Krasta aiziešanas, kad konsulāts pārgāja sūtniecības rangā). Tas bija jau padzīvojis, mazliet dīvains, ar grafomāniju sirgstošs cilvēks. Agrāk viņš pārstāvēja Latviju Nāciju līgā un pats sevi uzskatīja par izcilu juristu. Viņa liekvārdība un izklaidība maz veicināja derīgu darbu. Viņš tika nomainīts ar sūtni Nukšu un iecelts par senatoru. Nukša gan arī ar aktivitāti neizcēlās un ziņojumus sūtīja reti. Jautājums par viņa atsaukšanu ilgi atradās dienaskārtībā, bet 1938. gada notikumu attīstība to visu izjauca. Kad 1938. gadā vācieši draudēja ar uzbrukumu Čehoslovākijai, Nukša izsauca mani pie telefona (es toreiz atrados Nāciju līgas sesijā Ženēvā) un jautāja, kurp viņam braukt. Protams, ka viņam netika atļauts pamest savu posteni un šis gadījums, kas kļuva zināms Rīgā, noveda pie tā, ka Ulmanis un Balodis pieprasīja tūlītēju Nukšas atlaišanu. Vēl līdz 1939. gada notikumiem, kas noveda pie protektorāta izveidošanas, Nukša tika atsaukts, un, lai uzreiz viņu neatlaistu un līdz ar to neliktu viņam zaudēt pensijas izdienu, es liku priekšā uz laiku iecelt viņu par ministrijas ģenerālsekretāru, un tas viņš bija līdz pat jūnija notikumiem.

Voroņeža,

1940. gada novembris V.Munters

 

[271.] Iekšlietu Tautas Komisāram

2. Latvijas un Rumānijas attiecības

Faktiski līdz pat 1940. gadam Latvijai nebija diplomātiskās pārstāvniecības Rumānijā. Bukarestē bija goda konsuls, Rumānijas pilsonis Orgidans. Viņš bija pietiekami ievērojams komersants, reizēm izrādīja zināmu aktivitāti, bet reizēm mēnešiem ilgi neatbildēja uz minindela (Ārlietu ministrijas — Tulk .) pieprasījumiem.

Līdz pat pēdējam laikam Rumānija Latviju interesēja tikai tajā sakarībā, ka tā piederēja PSRS Eiropas limitrofiem. Citādi tā nekādu mūsu interesi neizsauca. Tā kā mums Rumānijā sava pārstāvja nebija, tad vienīgais informācijas kanāls bija diplomātiskā misija Varšavā. Bet Polija, kā zināms, bija Rumānijas sabiedrotā, un šis savienības līgums bija radīts tieši sakarā ar iespējamo konfliktu ar PSRS; strīdus jautājums ar PSRS Rumānijai bija Besarābija. Tāpēc vairāku gadu garumā Rumānijas lietas izskatīja sūtnis Polijā, ņemot kopumā ar Poliju, bet nevis kā Mazās Antantes valsti; jo tanī laikā arī Prāgā nebija diplomātiskās misijas. Informācija par Rumāniju mums bija visai skopa, bet arī nekādu citu kontaktu nebija.

Par Rumānijas pārstāvju nosūtīšanu uz Rīgu es jau rakstīju, tāpat arī raksturoju kņazu Sturdzu, pašreizējo ārlietu ministru.

Kā sūtnis Rumānijā divdesmitajos gados skaitījās vispirms Nukša, pēc tam Grosvalds (raksturoti iepriekšējos pierakstos). Pēc tam sūtņa pienākumus Rumānijā tika uzdots izpildīt sūtnim Prāgā, kurš tolaik bija tas pats Nukša. Lai pēc Bohēmijas un Morāvijas vācu protektorāta izveidošanas būtu kaut kāda diplomātiskā pārstāvniecība Dienvidaustrumeiropā, bija nolemts par Prāgā likvidētās misijas kredītiem atvērt misiju Bukarestē. Sākumā bija doma uz turieni sūtīt tikai pilnvaroto lietvedi, bet tehnisku iemeslu dēļ tas mazliet aizķērās, tā kā līdz pat kara sākumam diplomātiska pārstāvja mums tā arī nebija. Ātrā Polijas sagrāve piespieda sūtni Polijā Ēķi (bijušo finansu ministru, raksturotu jau iepriekšējos pierakstos) atstāt Polijas robežas. Sekojot Polijas valdībai, viņš atradās Rumānijas teritorijā, un, lai izmantotu viņa darbošanos, bija nolemts akreditēt viņu Bukarestē. Tādā veidā viņš izrādījās pirmais un vienīgais rezidējošais latviešu diplomāts Rumānijā.

Cik vārgi bija mūsu sakari ar Rumāniju, to pierāda kaut vai tas fakts, ka neeksistēja pat tradicionālā "tuvināšanās biedrība", t.i., Latvijas sabiedrībā nebija pat minimālākās intereses par Rumāniju un rumāņiem.

1934./1935. gadā, sakarā ar pārrunām par t.s. Austrumu paktu, Rumānija mazliet dzīvāk ieinteresējās par Baltijas valstīm. Ženēvā es satikos ar Titulesku, kurš (nesalasāmi) apvainojumus PSRS, tā rezultātā bija ļoti saspīlētas attiecības /272./ ar Beku, kurš izteikti sabotēja austrumu paktu. Titulesku man toreiz teica, ka, pēc viņa domām, lieta beigsies vienīgi ar padomju un franču līgumu, bet visas pārējās valstis paliks malā. Tomēr viņš uzskatīja par visnotaļ vēlamām savstarpējās draudzīgās attiecības un bija apmierināts ar savu tikšanos ar Ļitvinovu (precīzāk neatceros). Ja mani atmiņa neviļ, viņš bija tikpat satraukts par hitleriskās Vācijas agresivitāti, kā mēs. Mēs pat runājām par to, ka būtu vēlams apmainīties oficiālajām vizītēm, bet es zināju, ka Ulmanis, kurš tanī laikā apvienoja Ministru prezidenta un ārlietu ministra pienākumus, nekur uz ārzemēm nebrauks. Tādā veidā šī saruna aprobežojās ar platoniskiem vēlējumiem.

Voroņeža,

Novembris 1940. g. V.Munters

 

[273.] Iekšlietu Tautas Komisāram

1. Mazā Antante

Mazā Antante un tās politika Latviju interesēja ļoti maz. Tas redzams kaut vai no tā, ka līdz 1930. gadam (ja nekļūdos) mums nebija pat diplomātiskās pārstāvniecības Mazās Antantes valstu galvaspilsētās. Ap šo laiku tika nodibināta misija Prāgā, kur līdz tam darbojās vienīgi ģenerālkonsuls, emigrants no soiciāldemokrātiem, Krasts. Misija Prāgā tā arī palika kā vienīgā diplomātiskā pārstāvniecība Mazās Antantes valstīs. Tā pārzināja arī Dienvidslāviju. Rumānijā Latviju pārstāvēja sūtnis Polijā, ārkārtīgi reti būdams Rumānijas galvaspilsētā. Vēlāk Rumāniju pievienoja sūtņa Prāgā pienākumu lokam. Tāds stāvoklis bija līdz 1939. gadam, un tikai sakarā ar Vācijas protektorāta nodibināšanu Bohēmijā un Morāvijā misija Prāgā tika pārcelta uz Bukaresti.

Kas attiecas uz Mazās Antantes valstīm, tad agrāk visu diplomātisko pārstāvniecību Latvijā (pilnvaroto lietvedi, ko 1932.(?) gadā iecēla pilnvarotā ministra rangā) nozīmēja Čehoslovākija, bet pēc tam Rumānija. Dienvidslāvija ilgi svārstījās: tā "dvēselē" neatzina Baltijas valstu izveidošanos, tāpat kā līdz pēdējam brīdim tā oficiāli neatzina Padomju valdību. 1930.(?) gadā tika nozīmēts Dienvidslāvijas sūtnis Peļivanovičs, bijušais minindela (Ārlietu ministrija) — Tulk .) politiskā departamenta direktors. Taču pēc īsas pabūšanas Rīgā (liekas, apmēram divus gadus) viņš atkal tika atsaukts, un misija vairs neatjaunojās.

Runāt par kaut kādām "attiecībām" starp Latviju un Mazās Antantes valstīm var tikai attiecībā uz Čehoslovākiju. Tas izskaidrojams ar vairākiem cēloņiem. Pirmkārt, ar Čehoslovākiju kaut kādā mērā nodibinājās tirdzniecības attiecības. Otrkārt, čehu sociāldemokrāti bija pietiekami tuvā kontaktā ar Latvijas sociāldemokrātiem; tai pašā laikā eksistēja arī ļoti draudzīgas attiecības starp Latvijas un Čehijas zemnieku partijām. Tālāk var runāt par zināmu čehu un latviešu nacionālo raksturu līdzību. Kopīgs bija arī mūžsenais antagonisms pret vāciešiem. Tā nodibinājās draudzīgas savstarpējās attiecības starp /274./ abām valstīm, kaut arī īpašu konkrētu (nesalasāmi) vai pamudinājumu nebija.

Neko tamlīdzīgu nevar teikt par Rumāniju un Dienvidslāviju. Šīs valstis bija tālas un maz pazīstamas. Pret tām izturējās drīzāk ar neuzticību, uzskatot pirmējo par korupcijas centru, bet otro — par "vienotās un nedalāmās" Krievijas idejas atbalstītāju. Rumānija, neraugoties uz visu to, mūs tomēr interesēja, ņemot vērā tās limitrofo stāvokli attiecībā pret PSRS. Taču arī šeit attiecību trūkums starp nosauktajām valstīm mazināja konkrēto interesi.

Par Vācijas diplomātijas darbību Mazajā Antantē man nekas īpašs nav zināms. Nevienu no vācu pārstāvjiem šais valstīs es nepazinu, izņemot sen mirušo sociāldemokrātu Kesteru ( Köster ), bijušo iekšlietu ministru un sūtni Rīgā (liekas, no 1925. līdz 1927. gadam).

Par Mazās Antantes valstu attiecībām ar Vāciju mēs lielākoties uzzinājām no mūsu sūtņa Berlīnē ziņojumiem. Neko būtisku es nevaru atcerēties, bet šie dokumenti atrodas bijušās Ārlietu ministrijas arhīvā Rīgā.

Zināmas iespējas kontaktam ar Mazās Antantes politiķiem un diplomātiem bija Ženēvā, taču arī tam bija visnotaļ ierobežots raksturs. Visbiežāk (reizes trīs) es satikos ar Benešu, divas reizes ar Titulesku. No Dienvidslāvijas ārlietu ministriem nepazinu nevienu.

Baltijas valstu starpā nekādas konsultācijas Mazās Antantes jautājumos nenotika. Igaunijai, liekas, pat nebija diplomātiskās pārstāvniecības nevienā no šīm valstīm. Lietuva uzturēja diezgan draudzīgu kontaktu ar Čehoslovākiju.

Mazās Antantes vārds Baltijas valstu starpā tika minēts vienīgi kā politiskās sadarbības piemērs, no kā varēja šo to mācīties. Tā, piemēram, mazās Antantes līgums kalpoja kā paraugs Baltijas Antantei. Mazās Antantes vadītāju kopējā uzstāšanās Ženēvā deva ieganstu, lai arī Baltijas valstis varētu līdzīgi uzstāties, kas gandrīz nekad neizdevās, ņemot vērā Igaunijas savdabīgo taktiku. Beidzot sakarā ar aizvien pieaugošo Anglijas un Francijas spiedienu uz Nāciju līgas locekļiem (Abesīnijas jautājums, Spānijas jautājums, sankcijas, neitralitāte) bija daudz runu par mazo un vidējo valstu bloka izveidošanu, kas varētu vienoti izteikt savu neatkarību dažādās balsošanās un administratīvu jautājumu izlemšanā (budžets, komisiju iecelšana, sekretariāta ierēdņu iecelšana). Vienā no mūsu Baltijas /275./ tikšanās reizēm runas iegrozījās par šo jautājumu. Tika runāts par to, ka Nāciju līgā ir vairāki grupējumi: Oslo grupa, Baltijas, Balkānu, Mazā Antante. Dažos jautājumos, galvenokārt sankciju, budžeta un administratīvajos jautājumos, tiem ir kopējas intereses, kā tas izriet no Communique (tā oriģinālā — Tulk .) par to periodiskajām konferencēm. Vai nebūtu iespējams reiz sapulcēt vienkopus Ženēvā, līdz kārtējās sesijas sākumam, visas šīs valstis, lai parādītu "lielajām" it kā vienotu fronti, kurā ietilpst ietekmīgs balsu skaits? Izlēma, ka ir vērts pamēģināt. Man uzdeva pazondēt Mazajā Antantē, igauņi (caur somiem) gribēja uzzināt Oslo grupas viedokli, bet, kas bija jādara Lietuvas ministram, esmu aizmirsis. Es runāju (ja atmiņa neviļ) ar Krucesku (Rumānijas delegātu Nāciju līgā), Heidrihu (Čehoslovākijas delegācijas locekli) un Puriču (Dienvidslāvijas sūtni Parīzē). Visi viņi principā piekrita, bet no darbības nekas neiznāca, tāpēc, ka Oslo grupa atteicās un tas tūlīt atvēsināja igauņus. Turklāt notikumi attīstījās tādā veidā (mūsu sarunas notika 1937.(?) vai 1936.(?) gadā), ka Mazajai Antantei nebija laika domāt par konferencēm.

V.Munters

 

(oriģināla lapas nr. 288 ievietots pēc hronoloģiskā principa)

Sakarā ar to, ka par Rumānijas ārlietu ministru iecelts kņazs M.Sturdza (TASS telegramma, "Pravda", Nr. 258, 15.IX), varu paziņot sekošo:

Kņazs Sturdza bija Rumānijas sūtnis Rīgā līdz 1935. gadam. (Viņa pēcnācējs bija Stoika, kuram reiz Anglijas valdība atteica agreement (tā oriģinālā — Tulk .). Sturdza bija neatkarīgs cilvēks (viņa sieva, dzimusi Maurogordato, ļoti bagāta) un viņš atļāvās diezgan asi kritizēt Titulesku politiku. Tas arī bija viņa atcelšanas iemesls, tāpēc ka viņš paziņoja ne tikai sarunās, bet — kā man stāstīja dip/lomātiskā/ korpusa darbinieki — arī vēstulēs un pat ziņojumos, ka Titulesku politika ir nepareiza. Īpaši viņš iebilda pret Rumānijas tuvināšanos ar PSRS, kas iezīmējās poļu un franču ietekmē. Ja pareizi atceros, Sturdzam bija uzdots nodibināt kontaktu ar pilnvaroto priekšsēdētāju Rīgā, vai nu sakarā ar t.s. "Ļitvinova protokolu" (1933) vai arī par neuzbrukšanas līguma jautājumiem. Sturdza to izdarīja tīšuprāt tik rupji un nemākulīgi, ka viņa misija beidzās neveiksmīgi. Atceros, kā viņš pats man kādreiz stāstīja: "Jūs saprotat, cik man pretīgi sarunāties ar tiem boļševikiem, bet Bukareste to pieprasa; ceru, ka tas beigsies bez rezultātiem, es no savas puses katrā ziņā neko nedarīšu un būšu tikai bezkaislīgs vidutājs."

Sturdzam bija zināmas simpātijas pret "dzelzs vilkiem" un, katrā gadījumā, pret fašismu. Viņš reizēm runāja par to, ka demokrātija Rumānijai neder, ka jāieved režīms, neatkarīgs no teorētiskās frankofīlijas, līdzīgi kā Itālijā vai Vācijā.

Kad sarunas nonāca līdz tā saucamajam "austrumu paktam", viņš atkal asi kritizēja Titulesku, sakot, ka pēdējam nav savas politikas, bet vienīgi akla sekošana Quai d’Orsay (tā oriģinālā — Tulk .). Sturdza diezgan daudz sagājās ar Baltijas vāciešiem un vācu sūtni. Kad viņš tika atsaukts no Rīgas, atvadoties viņš man sacīja, ka cerot vēlreiz atgriezties diplomātijā. Vēlāk no Bukarestes atklīda baumas, ka Sturdza esot satuvinājies ar "dzelzs vilkiem". Atšķirībā no Stoika, kurš diezgan bieži pasvītroja savas simpātijas Antantei un savas labās attiecības ar karali Kārli, Sturdza nereti lamāja frančus, bet attiecībā uz karali Kārli klusēja.

Vēl varu atzīmēt, ka Sturdza krāpa savu sievu, par ko runāja atklāti un kas it kā būtu bijis zināms arī pašai kņazienei. Bet, tā kā viņa bija jau apvītusi sieviete, tad aprobežojās ar pārmetumiem un asarām, un bija priecīga, ka sakarā ar vīra aizbraukšanu no Rīgas "kārdinājumi" beidzās.

Vēl atceros, ka sakarā ar sarunām

V.Munters

 

(lapa bez numura) (par) "austrumu paktu", Sturdza teica:

"Barts (nesalasāmi) nesaprot politikā, tagad viņš cenšas ievilkt Padomju Savienību Eiropas politikā. Tā ir bīstama spēle, par ko pirmkārt maksās pati Francija. Draudzība ar komunistiem (nesalasāmi) Francijai sakarā ar tās iekšpolitisko stāvokli."

Voroņeža,

13.IX 1940. V.Munters

 

Masonu starptautiskie sakari [276.]

Par šo jautājumu neko konkrētu nezinu. Es vispār biju tikai Stokholmas un Rīgas ložās; jā, kronēšanas laikā vienu reizi apmeklēju kādas angļu ložas (nosaukumu neatceros) sēdi Londonā. Mani uzaicināja mūsu sūtnis Zariņš, un es aizgāju intereses dēļ, bet ļoti vīlos. Stokhomā vismaz ārējais rituāls bija krāsains un iespaidīgs; taču Londonā viss noritēja sausi un lietišķi. Priekšsēdētājs bija Earle of Harewood , karaļa sievas brālis, neinteresanta personība. Viņš ir ļoti bagāts, bet visai aprobežots. Citus biedrus es nepazinu.

Rīgas ložu es jau sīki raksturoju vienā no iepriekšējiem ziņojumiem.

Kas attiecas uz Stokholmas ložu, tad es tur biju piecas vai sešas reizes un arī gandrīz nevienu nepazīstu. Bez paša karaļa, kurš tomēr retumis apmeklē sanāksmes, starp klātesošajiem es pazinu dažus galminiekus, kurus zināju pēc sejas. Pēc uzvārda atceros tikai grāfu Vahtmeisteru. No ievērojamiem cilvēkiem ložā es nevienu nesastapu un domāju, ka diez vai kāds no valdības bija masons, jo vairāk tādēļ, ka sociāldemokrāti masonu ložas neatzina. Savā laikā (liekas, līdz 1934. vai 1935. gadam) galvenā meistara (karalis) vietnieks bija Lindmans, kurš dažus gadus bija pabijis ministru prezidenta amatā. Sanāksmēs es neredzēju nevienu no diplomātiskā korpusa un man nav zināms, vai kāds no diplomātiem bija masons. No ievērojamiem masoniem pēc uzvārdiem atceros trīs: Udenkrancu (fotogrāfijas profesors), Rimeru (banku ierēdnis), Sederbaumu (?) (flotes virsnieks). Neviens no viņiem nespēlēja politisku lomu. Par Stokholmas ložas sakariem ar ārzemju ložām es neko nezinu, kā vien to, ko jau izklāstīju iepriekšējā ziņojumā par masoniem.

Starp citu, Zviedrijā piederība masoniem neskaitās diez kāds noslēpums. Katru gadu iespiež masonu ložu biedru sarakstu, visai liela apjoma grāmatu, ja ir vēlēšanās, to var dabūt.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!