Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai druvas un pļavas neaizaug. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.07.1998., Nr. 221 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32306

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par lauksaimniecības zemes nomas pamatprincipiem Latvijā

Vēl šajā numurā

29.07.1998., Nr. 221

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Problemas

Lai druvas un pļavas neaizaug

Pašreiz Latvijā tiek izstrādāts likumprojekts par lauksaimniecības zemes nomu. Prakse Latvijā un citur pasaulē parāda, ka šādam likumam ir liela nozīme, jo tas nodrošina iespēju taisnīgāk noregulēt iznomātāja un nomnieka attiecības, nodrošināt zemes labāku izmantošanu. Pirms likumprojekta galīgās izstrādes Zemkopības ministrija bija izveidojusi darba grupu, kas izstrādāja lauksaimniecības zemes nomas kārtošanas pamatprincipus, ar ko iepazīstinām "LV" lasītājus.

Par lauksaimniecības zemes

nomas pamatprincipiem Latvijā

Agrārās politikas centrā vienmēr ir bijis jautājums par zemi, tās sadalījumu pa lietošanas veidiem un pēc lietotājiem, kas savukārt saistās ar zemes lietošanas un īpašuma tiesībām un noteic iedzīvotāju sociālo struktūru uz laukiem. Zemes apsaimniekotājs var būt tās īpašnieks, līdzīpašnieks vai nomnieks. Savukārt zemes īpašnieks var būt lielsaimnieks vai arī mazsaimnieks: pirmie zemi parasti apsaimnieko, to izdodot bezzemniekiem vai sīksaimniekiem nomā, otrie — apsaimnieko paši, veidojot tā sauktās "ģimenes tipa" saimniecības. Ģimenes tipa zemnieki apsaimnieko zemi galvenokārt paši, tomēr dažos gadījumos to iznomā, kā arī saimniekošanas uzlabošanas vai paplašināšanas nolūkos nomā klāt atsevišķus zemes gabalus vai pat saimniecības. Tādā kārtā lauksaimniecībā vienmēr blakus zemes īpašumam ir pastāvējusi arī noma.

Bieži vien valsts cenšas saglabāt savā īpašumā lielākas zemes platības, izdodot tās apsaimniekošanā dzimtsnomā. Dzimtsnoma pēc Latvijas Republikas bijušajiem likumiem (līdz 1937.gadam) bija zemes īpašumtiesīga lietošana, pie kam dzimtsnomniekam bija tiesības nodot zemes gabalu mantošanā; viņš varēja to arī pārdot, gan iepriekš paziņojot virsīpašniekam, kuram bija pirmpirkuma tiesības, bet, ja viņš tās neizmantoja, tad nevarēja atteikties pieņemt jauno dzimtsnomnieku pēc iepriekšējiem noteikumiem. Ar 1937.gada Civillikumu virsīpašuma tiesības Latvijā atcēla.

Zemes noma pašreiz pasaulē ir plaši izplatīta, it sevišķi zemēs, kurās valdošās ir vai nu lielsaimniecības vai sīksaimniecības, vai arī abas kopā. Šādās zemēs (piem., Anglijā, Indijā, Spānijā, Argentīnā, Brazīlijā u.c.) nomas apsaimniekošanā ir vairāk nekā puse no visām lauksaimniecības zemēm, pie kam iznomā galvenokārt veselas lauku saimniecības. Tomēr zemes noma ir izplatīta arī citur, arī valdot ģimenes tipa saimniecībām, pie kam šajās zemēs iznomā galvenokārt ne veselas saimniecības, bet atsevišķus zemes gabalus. Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu nomas apsaimniekošanā parasti ir 20-30% lauksaimniecības zemes, sasniedzot pat pusi no visām (Dānijā ap 45%).

Ievērojot zemes nomas plašo izplatību un līdz ar to lielo saimniecisko un it sevišķi sociālo nozīmi, lielākajā daļā valstu ir atsevišķi likumi, kas kārto zemes nomas attiecības, it sevišķi attiecībā uz lauksaimniecības zemēm. Tas nosaka kā iznomātāju, tā nomnieku tiesisko stāvokli, rada lielāku drošības sajūtu un līdz ar to veicina zemes izmantošanu un lauksaimniecības intensifikāciju, nodrošina tās ilgtspējību.

Stingru zemes nomas likumu trūkums var novest pie nopietniem sociāliem sarežģījumiem, kā tas notika Indijā pēc zemes reformas, kad radās saspīlējums starp bijušajiem lielajiem zemes īpašniekiem un sīkajiem dažāda veida zemes nomniekiem. Līdzīga pieredze ir arī citās zemēs, kurās valdošā ir ļoti lielo saimniecību — latifundiju — zemes lietošanas un īpašuma forma. Tas norāda uz zemes nomas tiesību sakārtošanas lielo nozīmi.

Darbā ir izmantoti: Latvijas Civillikums, speciālie likumi par zemes reformu un privatizāciju, Ministru kabineta noteikumi, speciālā literatūra. Izmantota arī ES valstu pieredze, it sevišķi Vācijas likumdošana zemes nomas sfērā.

Darba mērķis — balstoties uz esošajām Civillikuma normām, izstrādāt Latvijas apstākļiem piemērotus lauksaimniecības zemes nomas pamatprincipus, kas varētu tikt izmantoti kā pamats speciāla Lauksaimniecības zemju nomas likuma izstrādāšanai.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!