Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vilhelms Munters un PSRS čeka. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.07.1998., Nr. 216 (1277) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32295

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kadetu nometnē Kadagā

Vēl šajā numurā

23.07.1998., Nr. 216 (1277)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Arhīvi runā

Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Īsas biogrāfiskas ziņas

Vilhelms Munters (1898 — 1967) — ķīmiķis, diplomāts, tulkotājs, sabiedrisks darbinieks. Jaunībā V.Munters atzina sevi par vācieti, bet vēlāk — par latvieti. Čekas pratināšanu laikā V.Munters palika uzticīgs savas biogrāfijas latviskajai versijai: tēvs — tirgotājs Nikolajs Munters (miris 1930.g.) cēlies no Svētes pagasta zemniekiem — latviešiem; māte — vāciete vai arī ar jauktām vācu — latviešu asinīm. Ģimenes valoda bijusi vācu, tādēļ Munters ar zelta medaļu beidza vācu Rīgas biržas komercskolu. Viņa māte un māsa 1939.gadā kā vācietes repatriējās uz Vāciju.

No 1915. līdz 1917.gadam Munters studēja uz Maskavu evakuētā Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. 1925.gadā beidza Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti ar inženiera ķīmiķa (ing. chem.) grādu.

1917.gada 22.maijā mobilizēts Krievijas armijā — vispirms dienēja 1. sagatavošanas mācību bataljonā Ņižņijnovgorodā, pēc tam Vladimira karaskolā Petrogradā. Kopā ar citiem Vladimira karaskolas junkuriem cīnījās pret boļševiku 1917.gada oktobra puču. Par to ieslodzīts Pētera un Pāvila cietoksnī. Pazīšanās dēļ atbrīvots, viņš sāka strādāt Petrogradas fabrikā "Treugoļņik" par kurinātāju, eļļotāju, mašīnistu. 1918.gada pavasarī atgriezās Rīgā. Sarkano karaspēka atkāpšanās 1919.gadā viņu pārsteidza pārtikas meklējumos Ziemeļvidzemē. Munters izrādījās atgriezts no Rīgas. Igauņu Valmieras komandantūrā viņam piedāvāja izvēli starp vācu koncentrācijas nometni ar vēlāku nosūtīšanu uz Rīgu un iestāšanos Igaunijas armijā. Munters izvēlējās pēdējo: izkalpoja praporščika dienesta pakāpi un saņēma Igaunijas kara ordeni "Brīvības krusts". Viņš piedalījās Igaunijas brīvības cīņās pret landesvēru un vēlāk Krievijas frontē pie Pleskavas un Narvas. Pēc Igaunijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas (1920.gada 2.februārī Tartu) vairākus mēnešus bija Vīlandes garnizona adjutants. Pēc demobilizēšanās no Igaunijas armijas (1920. gada 17.oktobrī) atgriezās Latvijā.

1920.gadā no 1. līdz 20.decembrim dienēja 6. Rīgas kājnieku pulkā. No 1920.gada 20.decembra līdz 1921.gada 30.septembrim Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta Informācijas nodaļas 3. sekretārs, no 1921.gada 1.oktobra līdz 1922.gada 31.jūlijam — 2. sekretārs, no 1922.gada 1.augusta līdz 1923.gada 31.martam — 1. sekretārs šajā nodaļā. No 1923.gada 1.aprīļa līdz 1924.gada 31.martam — Rietumu nodaļas 1. sekretārs, no 1924.gada 1.aprīļa līdz 1925.gada 15.februārim — Preses nodaļas 1.sekretārs, no 1925.gada 16.februāra līdz 1930.gada 31.decembrim — Politiski ekonomiskā departamenta Baltijas valstu nodaļas vadītājs, no 1931.gada 1.janvāra līdz 1933.gada 16.jūlijam Administratīvi juridiskā departamenta direktors, no 1933.gada 17.jūlija līdz 1936.gada 15.jūlijam Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs. Ministru kabineta 1936.gada 14.jūlija sēdē iecelts par ārlietu ministru (pārņēmis ārlietu resoru 16.jūlijā) un atradies šajā amatā līdz 1940.gada 21.jūnijam. Iecelts diplomātiski konsulārā dienesta III pakāpē (no 1926.gada 1.septembra), II pakāpē (no 1931.gada 5.novembra) un I pakāpē (no 1935.gada 18.novembra).

Papildus tiešajiem amata pienākumiem bijis vairāku komisiju loceklis. Piedalījies svarīgāko saimniecisko un politisko līgumu sagatavošanā ar ārvalstīm, pārstāvējis Latviju Tautu Savienībā, bijis Tautu Savienības Padomes un vairāku komisiju loceklis, tās 101. sesijas prezidents.

Pēc Latvijas varmācīgās okupācijas 1940.gada 17.jūnijā, lai glābtu sevi un savu ģimeni, uzsāka sadarbību ar PSRS represīvajām struktūrām, rakstot plašus ziņojumus par Latvijas un Eiropas diplomātijas vēsturi. Neraugoties uz to, 1940.gada jūlijā NKVD deportēja Munteru ar ģimeni uz Voroņežu, kur viņš strādāja par pasniedzēju Svešvalodu skolotāju institūtā. 1941.gada 26.jūnijā arestēts, apcietināts kopā ar sievu Natāliju Munteri un apsūdzēts naidīgā darbībā pret PSRS un palīdzībā starptautiskajai buržuāzijai. No 1942.gada augusta internēts uz kara laiku un turēts dažādos cietumos kopā ar sievu. Bērni gāja bojā uzlidojuma laikā bērnu namā. Saziņā ar V.Munteru Natālijai Munterei 1947.gada pavasarī uz vairākām dienām izdevās izbēgt no Ivanovas cietuma, kur atvieglotā režīmā atradās visi ieslodzītie vadošie Baltijas valstu valstsvīri (atskaitot K.Petsu, kurš bija ievietots psihiatriskajā slimnīcā) ar saviem ģimenes locekļiem. N.Munteri atkal arestēja Maskavā, kad viņa meklēja ceļu uz ASV vēstniecību. 1952.gada februārī Vilhelmu un Natāliju Munterus apsūdzēja no jauna un notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā (V.Munteru "par aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS").

1954.gada 16.augustā V.Munters atbrīvots no ieslodzījuma, bez tiesībām atgriezties Baltijā. Strādāja Vladimiras traktoru rūpnīcā. Kad 1959.gadā represētajiem Baltijas valstvīriem atļāva atgriezties dzimtenē — strādāja izdevuma "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis" redakcijā. 1964.gadā iecelts par locekli Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Visu V.Muntera pēckara publisko darbību, t.sk. memuāru izdošanu, publicistiku, saraksti ar ārzemēm utt. inspirēja un vadīja PSRS specdienesti.

Dokumentu iegūšanas apstākļi

Dokumentu kserokopijas izdevās iegūt bijušās PSRS VDK Centrālajā arhīvā Maskavā. Kā Latvijas Augstākās padomes Prezidija izveidotās Kārļa Ulmaņa dzīves pēdējā posma noskaidrošanas komisijas priekšsēdētājam publikācijas sagatavotājam 1991.gada oktobrī izdevās nokļūt audiencē pie pēdējā PSRS VDK šefa Vadima Bakatina. Apliecinot darbos Krievijas Federācijas toreizējo izvēli par labu demokrātiskajam attīstības ceļam, V.Bakatins atļāva pētīt K.Ulmaņa un citu Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku represēšanas lietas. Tika izsniegtas dokumentu kserokopijas Pēc 1993.gada oktobra puča publikācijas sagatavotājam iespēja izmantot bijušās VDK arhīvu Maskavā tika liegta. Tāpēc nav bijis iespējams salīdzināt kopijās grūti salasāmās vietas ar oriģināliem. Dokumentu iegūšanas apstākļi sīkāk ir aprakstīti grāmatas "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā" (Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1994) ievada esejā.

Dokumentu raksturojums

Publicētie dokumenti ņemti no Vilhelma Muntera divsējumu represēšanas lietas (krimināllietas) 1.sējuma (bij. PSRS VDK Centrālais arhīvs, N — 2113, 1. sēj., 202. — 291.lpp.). Tekstā kvadrātiekavās ir uzrādīti represēšanas lietas lapu numuri.

Lietā ir hronoloģiski trīs posmu dokumenti.

Pirmkārt, VDK izmeklētāji lietai ir pievienojuši daļu no V.Muntera 1940. gada ziņojumiem, viņa ziņojumu NKVD šefam L.Berijam, kas pašlaik tiek publicēti. Tie ir rakstīti kā atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

Otru dokumentu grupu veido V.Muntera "pašrocīgās liecības" 1941. gada apcietinājuma laikā, kas vēlāk ir pārrakstītas ar rakstāmmašīnu un noformētas kā nopratināšanas protokoli. Saturiski šī dokumentu grupa daļēji atkārto, kaut būtiski papildinātā veidā, 1940.gada ziņojumos izklāstīto.

Trešā dokumentu grupa ir 1952.gada nopratināšanas dokumenti, kam ir formāls raksturs.

Lietā ir arī Īpašās apspriedes lēmums un citi represēšanas dokumenti, tāpat vairāki V.Muntera lūgumi PSRS vadītājiem, konfiscēto mantu saraksti utt. Visi dokumenti ir krievu valodā.

V.Muntera represēšanas lietas dokumenti ļauj padziļināti pētīt arī NKVD struktūru un darbības metodes. Apvienojot gan PSRS policejiskās (milicijas u.c. Iekšlietu ministrijas struktūras), gan slepenpolicejiskās (čeka) funkcijas, NKVD bija kļuvusi par reālo varas mehānismu staļiniskajā Krievijas padomju impērijā (pēc Gorbačova valdīšanas remontu laikā Kremlī, Staļina dienesta kabinetā, pat atrada pazemes ejas, noslēpumu, kas vēl tikai gaida savu atrisinājumu). Līdzīga represīvo iestāžu sistēma pastāvēja tikai Vācijas trešajā reihā — nacionālsociālistu impērijā, kur tā bija apvienota SS reihsfīrera Heinriha Himlera, L.Berijas vācu analoga, vadībā. Abu totalitāro impēriju represīvās struktūras veica līdz tam nepieredzētus noziegumus pret cilvēci — arī pret Vilhelmu Munteru un viņa ģimeni.

Dokumentus ieguvis un sagatavojis publicēšanai LZA īstenais loceklis Dr. habil. hist. Indulis Ronis. V.Muntera dienesta gaitu raksturojumam izmantoti LU Latvijas Vēstures institūta pētnieka Aināra Lerha materiāli. V.Muntera 1940. gada 17.jūlija ziņojumu tulkojis A.Cinis, pārējos — Baiba un Indulis Roņi. Visi tulkojumi veikti no V.Muntera rakstītā pirmteksta.

Vilhelms Munters 1940.gadā — Lavrentijam Berijam

Iesniegums

[202.]

PSRS Iekšlietu Tautas Komisāram

1940.gada 17.jūlijā no V.Muntera

Pēdējos gados visu Eiropas politiku ietekmēja Vācijas agresīvo tendenču izvēršana. No šī redzes viedokļa jāvērtē arī visas politiskās aktivitātes Baltijas reģionā. Līdz Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanai visas Baltijas politikas pūles bija vērstas uz to, lai tā netiktu iesaistīta Padomju Savienības un Vācijas bruņotajā konfliktā un lai nedotu ne mazāko iemeslu padomju — vācu savstarpējo attiecību saasināšanai. Tā tas bija ar oficiālo politiku. Aiz šīs fasādes dažādās Baltijas valstīs bija dažādi "īstenie" noskaņojumi. Visskaidrākais šis noskaņojums bija Somijā, par ko visraksturīgāko liecību sniedz Somijas sūtņa Palīna man kādreiz teiktais: "Vācija jau vienreiz mūs izglāba, tā izglābs mūs atkal." Somijas vadošajām aprindām Padomju Savienība pārstāvēja barbarismu un iesīkstējušus ienaidniekus (Erbfeind) — krievus. Palīns rūpējās par latviešu un somu armiju tuvināšanos. Viņa darbības laikā tika organizētas armiju komandieru, štābu priekšnieku, aizsargu un šuckora priekšnieku savstarpējās vizītes. Turklāt somi visvairāk interesējās par mūsu aizsardzības pasākumiem pret Padomju Savienību. Tā kā [203.] šajā virzienā pie mums nekas īpašs netiks uzsākts, izņemot parasto Latvijas armijas daļu dislokāciju, tad, kā vēlāk noskaidrojās, somi bijuši neapmierināti ar mums. Privātā sarunā jau pēc Padomju Savienības un Somijas kara sākuma tā man nepārprotami paziņoja Palīns. Ar asarām acīs viņš patētiskā tonī man teica: "Tagad viss mans darbs ir sabrucis. Vairs nekad nebūs Latvijas un Somijas draudzības. Es centos izveidot vienotu aizsardzības fronti, mani uz to pilnvaroja Hakcels, kurš orientāciju uz Skandināviju uzskatīja par nereālu. Protams, mēs nevarējām jums to atklāti teikt, taču vajadzēja saprast, ka ģenerāļi nebrauca velti. Tā ir jūsu slavenā vadoņa, bet jo sevišķi ģenerāļa Baloža vaina. Tagad mēs cīnāmies par visu rietumu kultūru, bet igauņi un latvieši mūs pameta."

Līdz padomju — vācu līgumam Somijas un Vācijas attiecības bija visai intīmas. Par to rakstīja sūtnis Šūmanis, sūtnis Krieviņš (Berlīnē), par to runāja simtprocentīgi vāciski orientētais Palīns, to apliecināja biežās augstāko virsnieku savstarpējās vizītes. Holsti, kuru uzaicināja par ārlietu ministru, lai uzlabotu attiecības ar Padomju Savienību, 1936. (vai 1937.) gadā man teica, ka viņš nesaprot somu aklo ģermanofīlismu, kuri pat klausīties negrib, ja viņiem stāsta par vācu briesmām.

Somijas paraugam sekoja Igaunija. Iecēla Berlīnē militāro atašeju, nosūtīja stažieri uz [204.] Kara akadēmiju, notika štāba priekšnieka Rēka vizīte Berlīnē. Kā no Helsingforsas, tā no Tallinas un Berlīnes pienāca ziņas par kādu norunu (nesalāsāmi) ar vācu ģenerālštābu. Ja nemaldos, 1939. gada martā mūsu lietvedim Berlīnē Igenbergam Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītājs Grunhers pateica: "Die Neutrallitat ist uberholt".1 Ap to pašu laiku vācu ģenerālštābs neoficiāli centās izzināt no Latvijas militārā atašeja Berlīnē pulkveža Plensnera, vai Latvija nebūtu ar mieru tuvināties ar Vāciju pret kopīgu ienaidnieku — komunistisku valsti. Par to privātā vēstulē man paziņoja sūtnis Krieviņš. Zondāža palika bez tālākām sekām.

Igaunijā augsne šādiem nodomiem bija labvēlīgāka. Pats prezidents Petss bija dedzīgs somu politiskās līnijas un līdz ar to arī ģermanofīlās politikas piekritējs. Atšķirībā no nepārprotamā studentu korporāciju pretinieka Ulmaņa, Petss bija korporācijas filistrs un visur pirmām kārtām ievirzīja ļaudis no savas un pēc arī no citu korporāciju aprindām. Ar Rēka vizīti bija saistīti diezgan lieli bruņojuma pasūtījumi Vācijā. Vācu kapitāls bija labi iekārtojies Igaunijas rūpniecībā (sevišķi degakmens destilācijas produktu). Petss atļāva sevi ievēlēt par vācu Melngalvju biedrības goda locekli, kā arī daudzkārt citādi demonstrēja savu proģermānisko orientāciju. Tā tas turpinājās līdz pašam pēdējam laikam. Sakarā ar Baltijas vāciešu repatriāciju [205.] prāvas, par vāciešu likvidēto mantību iegūtās summas tika investētas Igaunijas rūpniecībā. Pēc avīzes "Revald Zeitung" slēgšanas (Rīgas vācu avīzē "Rigasche Rundschau" pārtrauca savu eksistenci jau 15.12.39.) tika atļauts nodibināt jaunu avīzi "Ostsee Zeitung". Mēs paziņojām Igaunijas valdībai savu vēlējumos nepieļaut šo avīzi, bet ministrs Pīps atbildēja, ka uzskata to par derīgu pasākumu.

Pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas ar Padomju Savienību Igaunijas sūtnis Rebane man paziņoja, ka tagad vienīgā cerība paliek vācieši. Tiesa gan, viņš piebilda, ja uzvarēs sabiedrotie, tad arī tie piespiedīs padomju karaspēku aiziet no Baltijas valstīm, taču diezin vai sabiedrotie uzvarēs. Vispār Igaunijā līgumu uztvēra kā nacionālu katastrofu, bet vēlāk nomierinājās. Tomēr cerēja, ka atnāks vācieši. Pie mums Latvijā līguma īstenošanas apstākļi ārēji bija tādi, ka padomju karaspēka klātbūtne nebija manāma. Vairākums līgumu vērtēja pozitīvi, taču tika izteikta cerība, ka padomju karaspēka klātbūtne būs tikai uz laiku. Kabinetā nebija neviena, kas būtu izteicis vēlēšanos redzēt Latvijā vāciešus, kaut gan, protams, daudzi nešaubījās par to, ka agrāk vai vēlāk vācieši atkal pievāks Baltijas valstis. Pirmā laika Latvijas un Igaunijas visai nomāktais garastāvoklis ievērojami uzlabojās [206.] sakarā ar notikumiem Somijā. Man bieži nācās dzirdēt slavējošas atsauksmes par mūsu politikas "tālredzību" salīdzinājumā ar Somiju. Taču arī pie mums dažādos cilvēkos bija vērojama dīvaina divkosība, kas izpaudās, nosodot Padomju Savienības rīcību pret Somiju. Kabinetā es biju gandrīz vienīgais, kas atklāti teica, ka Somija pieļāvusi nepiedodamu kļūdu, par ko tagad jānorēķinās. Sevišķi asi Padomju Savienību nosodīja ģenerālis Berķis, kurš tad bija armijas pavēlnieks. Starp citu, kā man rakstīja sūtnis Tepfers no Somijas, tur līdz pēdējam brīdim nav ticējuši, ka PSRS vērsīsies pret Somiju militāri.

Par noskaņojumu Lietuvā varu pateikt tikai to, ka tur bija ļoti neapmierināti ar padomju valdības "skopulību" Viļņas apgabala robežu noteikšanā. Turklāt visam pāri stāvēja pievienoto poļu un poļu bēgļu problēmas, tā kā līgums ar PSRS tika uztverts samērā vienaldzīgi, kā neatvairāms liktenis. Runājot par ārzemju valdību uzskatiem, interesi varētu izsaukt tikai Anglija, Vācija un daļēji Rumānija. Forein ofisā gan Halifakss, gan Batlers un Koljē teica mūsu sūtnim, ka mēs esam rīkojušies pareizi, noslēgdami līgumu ar PSRS. Ja nekļūdos, tad Batlers esot teicis, ka tas viss tikai uz laiku. Anglijas sūtnis Rīgā Orde par līguma politisko pusi neinteresējās. Viņš tikai centās saņemt [207.] informāciju par padomju garnizonu skaitlisko sastāvu un sadalījumu pa ieroču šķirām. Par to, protams, interesējās visi diplomāti, un es pastāvīgi atbildēju, ka tas ir kara noslēpums. Taču pakāpeniski notika informācijas noplūde. Pilnīgi atšķirīga bija Berlīnes pieeja, kur daudzi resoru ierēdņi (atceros Grundheru, Helmani, Šefoldu) izteica nožēlu, taču vienlaicīgi visā vainoja mūs pašus un uzskatīja mūsu "likteni" par izlemtu. Vācijas sūtnis Rīgā fon Koce (bijušais militārais atašejs Spmijā, Neirāta kabineta šefs, kalpojis Tautu Savienībā, pavadījis Litona komisiju uz Tālajiem Austrumiem) paziņoja man (šķiet, 1939.gada decembrī), ka Ribentrops devis padomju valdībai Baltijas valstīs "carte blanche". Labu laiku pēc tam (šķiet, aprīlī) fon Koce pēc ilgas slimošanas bija pie manis un interesējās, kā līgums tiek īstenots. Kad es to novērtēju optimistiski, viņš izteica zināmu izbrīnu un piezīmēja, ka viņam no Berlīnes esot ziņas, ka līdz 1940.gada 1.septembrim Baltijas valstis tikšot inkorporētas Padomju Savienībā. Viņš tāpat vairākkārt atkārtoja, ka Berlīne nav apmierināta ar mūsu politiku un ka uz nekādu iejaukšanos mūsu labā neesot ko cerēt. Es viņam atbildēju, ka Latvijas valdība nekad nav ar to rēķinājusies. Vēl pēc kāda laika (šķiet, pēc brauciena uz Berlīni) fon Koce sarunā ar mani ieminējās, [208.] ka no Hitleram tuvām aprindām nāk informācija, ka viņam attiecībā uz Baltijas jūru un Baltijas valstīm it kā iezīmējoties "jauni uzskati", taču to būtība tā arī palika nenoskaidrota. (Būtu interesanti pārbaudīt, vai taisnība, kā man ziņoja bijušais protokolu nodaļas vadītājs Olavs, ka fon Koce uzdevis prof. Kirhenšteinam jautājumus par tagadējo lielo padomju spēku atrašanās mērķiem Latvijā, liekot manīt, ka šāds fakts ir pretrunā ar Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgumu)

Skarot Rumāniju — pēc PSRS un Baltijas valstu savstarpējās palīdzības līgumu noslēgšanas sūtnis Ēķis man rakstīja, ka Rumānijas Ārlietu ministrijā nešaubās, ka Besarābija būs jāatdod PSRS. Kāds vecs paziņa esot teicis Ēķim: "Labi, ja ar to viss beigtos, taču var būt arī sliktāk." Te gribētu piebilst, ka šajās dienās Rumānijas lietvedis Rīgā (Nigulesku) man teica, ka, viņaprāt, Rumānija ar savu jauno orientāciju uz Vāciju esot pieļāvusi smagu kļūdu, ka esot vajadzējis iet uz tuvošanos ar PSRS.

Ārzemju izlūkdienestu darbība Latvijā

Ar plaša mēroga izlūkošanu Latvijā nodarbojās Vācija, Japāna, Anglija, Francija un zināmā mērā ASV.

Vācijas izlūkdienests darbojās gan pret Latviju, gan pret PSRS. Pārējos gadījumos var [209.] apgalvot, ka izlūkošana bija vērsta vienīgi pret PSRS. Vācijas rīcībā bija plašs aparāts, jo līdz repatriācijas līgumam (30.X.1939.) Latvijā bija pāri par 50 000 cilvēku vācu mazākumtautības un apmēram 3500 Vācijas pavalstnieku. Turklāt Vāciju un Latviju saistīja dzīva satiksme, iebrauca daudz komersantu un jūrnieku (vēl samērā nesen, šķiet, maijā, uz vācu kuģiem Liepājā un Ventspilī divos gadījumos tika pazīti vācu tautības bijušies Latvijas pilsoņi, kuri savā laikā bija repatriējušies un nebija atbilstošo kuģu komandas sastāvā). Vācijas izlūkdienests strādāja trijās kategorijās, bija, tā sakot, valsts izlūkdienests, kuru vadīja ģenerālštābs. Šis izlūkdienests centās nodibināt kontaktu ar mūsējo, lai saņemtu ziņas par PSRS. Taču no tā nekas neiznāca. Toties savā laikā admirālis Kanariss nodibināja kontaktus ar igauņu un somu ģenerālštābiem. Izlūkdienesta otrā kategorija bija partijas izlūkdienests. Visupēc, līdz nesenai pagātnei, eksistēja vēl kāds izlūkdienests, kas strādāja Vācijas konservatīvo aprindu interesēs, bet pēdējo divu triju gadu laikā es par to nekā neesmu dzirdējis.2 Pēc vietējo vāciešu aizbraukšanas uz vietas tomēr palika ievērojams skaits nerepatriantu (pēc mūsu aprēķiniem, no 5000 līdz 7000). Bez tam palika arī viss Liepājas [210.] bankas (Drēzdenes bankas filiāles) personāls, 46 vācu uzņēmumu kalpotāji (nepieciešamie speciālisti), kas pēc līguma bija atstāti Latvijā (uzņēmumu saraksts ir Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā), kā arī apmēram 250 jaunizveidotās fiduciārās sabiedrības "Utag" darbinieki, kuras uzdevums ir repatriantu atstātās mantības likvidācija. Šeit tātad bija plašs aģentu un informācijas avots. Nevienu vārdu es nezinu, taču nešaubos, ka mūsu politiskās policijas arhīvos būs atzīmēti daudzi (vajadzētu painteresēties par Ārlietu ministrijas bijušā bibliotekāra Igenberga sievas darbību; mēs viņu novērojām, taču līdz galīgiem secinājumiem vēl nenonācām).

Japānas vēstniecībā bija samērā liels "kancelejas ierēdņu" un "studentu" skaits, militārais atašejs, viņa palīgs un arī samērā daudzskaitlīga kanceleja. Pēdējā laikā japāņi atklāti interesējās par padomju bāzēm Liepājā un Ventspilī. Pāris dienas Liepājā uzkavējās [Japānas] militārā atašeja palīgs Maskavā (šķiet), kam caur vēstniecību tika piedāvāts atstāt aizliegto zonu. Ventspilī mēs pieķērām Latvijā akreditētā Japānas militārā atašeja lietvedi (?), kurš tika izraidīts no valsts.

Tamlīdzīgi plaši štati līdz 1939.gada sākumam bija arī Amerikas sūtniecībai Rīgā. [211.] Kādu laiku sūtniecībā (neskaitot ģimenes locekļus) bija 23 cilvēki. Lielākā daļa šo ierēdņu nodarbojās ar padomju jautājumiem. Turklāt sūtniecības darbiniekiem bija plaši sakari latviešu, vācu, krievu un pēdējā laikā arī ebreju aprindās. (Sūtņa Wiley sieva — poļu ebrejiete; abi ļoti nedraudzīgi pret PSRS. Abi tuvi Bullita draugi.)

Anglijas izlūkdienests darbojās, izmantojot pasu kontroles biroju un rekrutēja daudzus darbiniekus no krievu (daļēji emigrantu) aprindām. Savā laikā šajā iestādē liela loma bija (bijušajam cara) pulkvedim Sudakovam. Pirms dažiem gadiem viņš saņēma Anglijas pilsonību un aizbrauca uz Londonu. Viņš tad arī ieviesa krievu tautības aģentus. Cik man zināms, Anglijas izlūkdienesta darbību vērtēja kā vidēja līmeņa vai zem vidējā. 1935. (vai 1934.) gadā es par to pārliecinājos personīgi. Mēs gribējām iegūt pilnīgākas izlūkošanas ziņas par nacionālsociālisma nometnē pārgājušās vācu mazākumtautības darbību. Sakarā ar manu braucienu uz Londonu man uzdeva vienoties, lai kādu pieredzējušu angļu izlūkdienesta aģentu uz laiku pārceltu darbā pie mums. Pēc mana lūguma Koljē man noorganizēja tikšanos ar Scotland Yard direktora palīgu Normanu Kendelu, kurš pēc gadu ilgām pārdomām ieteica mums pulkvežleitnantu... [tā tekstā]. Es [212.] viņu redzēju, bet biju vīlies. Viņš dzīvoja diezgan trūcīgi, kā kādas tekstilfirmas aģents. Tā kā viņu silti ieteica, mēs riskējām viņu paaicināt, bet pēc diviem mēnešiem pārliecinājāmies, ka šis "specs" nekādu labumu mums nespēj dot, izņemot tēriņu restorānos. Tā mēs viņu aizsūtījām atpakaļ. Savā laikā man nācās dzirdēt, ka angļu izlūkdienestam strādā kāds emigrants Karačevcevs vai Karabčevcevs, par kuru man tagadējais sūtnis Stokholmā Salnais (bijušais Skujenieka partijas meņševiks, vairākkārtējs ministrs un deputāts) teica, ka it kā viņš esot safabricējis zināmo "Zinovjeva vēstuli". Pēdējā laikā Kara(b)čevcevs strādāja kādā mazā izdevniecībā. Ja nemaldos, tad es vēl pagājušajā gadā redzēju viņu uz ielas Rīgā.

Francijas izlūkdienesta darbība tika noorganizēta (kā man stāstīja) tikai 1939. vai 1938. gadā. Dienests strādāja slikti, aģenti bieži iekrita, un štāba priekšnieks Rozenšteins man stāstīja, ka nācies dot draudzīgu padomu militārajam atašejam Hoppenot , lai izvēlas prātīgākus cilvēkus. Savā laikā iekrita aģents (katoļu garīdznieks) Hotter , bet pagājušā gada novembrī vai decembrī — Franču liceja direktors Šmitleins.

Manas pēdējās tikšanās ar Ulmani

Vecā kabineta pēdējā sēde notika 20. jūnijā. [213.] Šajā sēdē Ulmanis paziņoja par jaunās valdības sastāvu. Apmainījāmies dažiem paviršiem komentāriem par atsevišķiem jaunās valdības cilvēkiem (prezidents samērā labi pazīst Kirhenšteinu; noraidoši runājām par Dambīti un Pabērzu; zināmu izbrīnu izsauca Blaua vārds). Pēc tam Ulmanis visiem jautāja, ko katrs domā darīt. Izrādījās, ka Kāpostam un Piegāzem ir tiesības atgriezties iepriekšējos amatos; Blumbergs, Birznieks un Bērziņš nodomājuši doties uz laukiem; Auškāps — atgriezties profesūrā; Berķis un es esam izkalpojuši pensiju; Kaminskis bija slims, bet arī viņam bija tiesības uz pensiju; Veidnieks baidījās par savu likteni, turklāt, neizkalpojis pensiju, paredzēja materiālas grūtības, jo sācis celt vasarnīcu Mežaparkā.

Ulmanis pateicās par sadarbību un noteica: "Es esmu pārdzīvojis trīs okupācijas, varbūt pārdzīvošu arī šo." Pēc tam visi vēlreiz apstiprināja, ka neviens nebēgs (tas bija jau vienreiz noteikts 16. un 17. jūnija sēdē).

Vienīgais cilvēks, par kuru es dzirdēju, ka viņš grib aizbraukt, bija tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš. Ulmanis viņam deva padomu to nedarīt. Kad pēc dažām dienām Bērziņu atstādināja no amata, Ulmanis atsauca savus iebildumus, taču, šķiet, aizbraukt Bērziņam neizdevās. Ulmanis pats jau kopš 17. jūnija gatavojās pārcelties uz privātdzīvokli, [214.] jo domāja, ka viņu neatstās amatā. Pat pēc sarunas ar Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku Višinski Ulmanis uzskatīja savu atrašanos amatā par īslaicīgu un jau atbrīvoja vienu dzīvokli (Ministru prezidenta), kā arī pārveda mantas no pils uz dzīvokli (kur, nezinu).

Nākamajā rītā prezidenta adjutants mani uzaicināja ierasties pilī. Prezidents vēlējās atvadīties no katra ministra personīgi. Pirms manis pie viņa bija Bērziņš, bet pēc manis — Berķis. Es pie Ulmaņa biju tikai dažas minūtes. Viņš pateicās par ilggadējo sadarbību un jautāja, vai es tomēr nedomājot aizbraukt. Es atbildēju noliedzoši. "Nu, tad turieties droši, mēs jau tagad bieži neredzēsimies," — bija viņa atvadvārdi. Pēc tam es nodarbojos ar pārcelšanos uz jaunu dzīvokli, pabeidzis šos darbus (šķiet, 27. jūnijā), piezvanīju Ulmaņa sekretāram Rudumam ar lūgumu nodot sveicienus un paziņot par manu sagaidāmo aizbraukšanu uz Siguldu. Ulmanis lūdza mani iegriezties pilī. Viņš teica, ka cerības pamazām vienoties ar jauno valdību nav piepildījušās. Pēc tam viņš man teica, ka Dambītis sācis runāt par valsts aizsardzības likuma grozīšanu. "Šo likumu es neparakstīšu, lai arī būtu konflikts, bet visam ir robežas," viņš piebilda. Es viņam jautāju par citiem bijušajiem kolēģiem, uz to viņš atbildēja, ka zinot tikai to, ka [215.] Blumbergs un Birznieks vēl esot savās ministrijās un ļoti gribot atbrīvoties. Viņš jautāja, vai es neesot dzirdējis, ka Austrumprūsijā it kā notiekot karaspēka koncentrēšana, jo baidoties no padomju karaspēka tālākas virzīšanās; Latvijā divās vietās it kā esot manīti vācu aeroplāni. Es atbildēju, ka neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis un neticu, ka padomju karaspēkam būtu iespējams virzīties tālāk.

Pēc tam es aizbraucu uz Siguldu un atgriezos, lai nodotu agrāk sava valsts dzīvokļa inventāru un pie viena painteresētos par pensijas lietām. Šķiet, ka tas notika 2. jūlijā. Ministrijā man paziņoja, ka mani ir meklējis prezidenta kancelejas vadītājs. Es viņam piezvanīju un uzzināju, ka uz dažām vecām prezidenta pavēlēm par ārlietu resoru vajadzīga mana kontrsignatūra. Devos uz pili, parakstīju pavēles un pēc tam lūdzu noskaidrot, vai gadījumā Ulmanis nav aizņemts, lai varētu vēlreiz paspiest viņam roku. Pēc dažām minūtēm piezvanīja Ulmanis pats un teica: "Es domāju, ka būs labāk, ja jūs pie manis nenāksit. Valdība ir ieņēmusi galvā, ka bijusī valdība organizē kaut kādu apvērsumu, un es negribu dot ne mazāko iemeslu turpināt šādas valodas." Tā bija mana pēdējā saruna ar prezidentu. No pārējiem ministriem pēc 20. jūnija es nevienu neesmu redzējis (izņemot [216.] Bērziņu un Berķi prezidenta priekštelpā 21. jūlijā).

................................................

1 Neitralitāte ir atcelta

2 Pēc sastādītāja domām, ārkārtīgi interesanta, histogrāfijā faktiski neaplūkota tēma, kas var izrādīties ļoti būtiska Baltijas valstu vēsturei. Tā kā Baltijas valstīs dzīvojošo vāciešu elitārā (vai no tām emigrējusī) daļa saistījās tieši ar Vācijas konservatoriem.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!