PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Labklājība: "Labs labam krēslu cēla, kas pacēla nabagam?"

Turpinājums. Sākumu sk. 18.06.98., nr. 180/181; 01.07.98., nr. 192/193

Voldemāra Salnā

(1886 - 1948) laiks

(1.04.1925 - 23.12.1925)

Divu ministriju priekšgalā

Šūpulis kārts lauksaimnieka ģimenē Lubānas pagastā. Jau apmeklējot Rīgas pilsētas reālskolu, iestājies nelegālā skolnieku pulciņā. Kopš 1904.gada revolucionārajā kustībā. Piektgadnieks, par ko notiesāts uz 6 gadiem spaidu darbos. Katorgas laikā turpina izglītību pašmācības ceļā, apgūstot tautsaimniecības un tiesību jautājumus.

Pēc soda izciešanas 1913.gadā izsūtīts nometināšanā netālu no Baikāla, bet jau pēc pāris mēnešiem izbēdzis un emigrējis uz ASV. Dienās strādājis, vakaros centīgi turpinājis mācīties, vispirms tautsaimniecību. Visus brīvos brīžus ziedojis aizokeāna latviešu sabiedriskajai dzīvei. Bieži rakstījis tur iznākošjam laikrakstam "Strādnieks" un žurnālam "Darba Balss".

1917.gada rudenī Salnais atstāja ASV, lai pa Kluso okeānu un cauri Sibīrijai atgrieztos dzimtenē. Taču Sibīrija jau atradās lielinieku rokās un par tālākbraukšanu nebija ko domāt. Salnais, nonācis Harbinā, aktīvi darbojās pretlielinieku kustībā, rediģēja krievu avīzi "Trud" un nodibināja pilsētā Latvijas pašnolemšanās savienības (tās sēdeklis atradās Pēterpilī) nodaļu, 1918.gada rudenī viņš pārcēlās uz Vladivostoku, kur tika ievēlēts par Tālo Austrumu latviešu Centrālā biroja sekretāru, bet 1919.gadā - par visas Sibīrijas un Tālo Austrumu Latviešu nacionālās padomes Centrālā biroja priekšsēdētāja biedru un ārlietu nodaļas vadītāju. Šajā statusā Salnais daudz darīja neatkarīgās Latvijas propagandā ārzemēs, tur dzīvojošo tautiešu tiesiskajā aizstāvēšanā un latviešu karavīru apvienošanā Imantas pulkā.

1920.gada vasarā viņš atgriezās dzimtenē, kur tika iecelts par Valsts statistikas pārvaldes vicedirektoru. Gadu velāk Salnais kļuva par ārlietu ministra biedru ar balsstiesībām Zigfrīda Meierovica vadītajā Ministru kabinetā, bet 1922.gadā viņu ievēlēja par 1. Saeimas deputātu. Parlamentā Salnais pārstāvēja sociāldemokrātu mazinieku partiju, bija Ārlietu un Budžeta komisijas loceklis, referēja par atalgojumu paaugstināšanu valsts darbiniekiem, cietušo karavīru un viņu ģimenes locekļu pensijām, kurināmā materiāla izsniegšanu kara invalīdiem, karā cietušo un karaklausībā iesaukto ģimenēm u.c. jautājumiem, kā arī bieži runāja debatēs, apspriežot citus likumprojektus.

Ministru prezidents H.Celmiņš un V.Salnais 1925.gada 7.jūlijā parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā izdotos noteikumus par valsts darbinieku atalgojumu. Darbinieka alga atkarībā no viņu amatiem šajos noteikumos un valsts amatu sarakstā paredzētās kategorijas un attiecīgā darbinieka izdienas pakāpes bija šādas:

Darbinieka alga, bija sacīts noteikumos, kamēr viņš paliek tās pašas kategorijas amatā, paaugstināma ik pa 3 gadiem līdz sasniedz attiecīgās kategorijas visaugstāko pakāpi. Protams, ka tas netika darīts visos gadījumos, kuri noteikumos tika atrunāti vairākās piezīmēs.

Mācībspēkiem, pasniedzot normālu stundu skaitu, kuru regulēja īpašs dokuments, bja paredzētas šādas algas:

Piezīme

Uz šīs piezīmes pamata valdība 1925.gada 20.oktobrī akceptēja noteikumus par atalgojumu Latvijas konservatorijas mācību spēkiem, kuru parakstīja H.Celmiņš, V.Salnais un izglītības ministrs A.Kalniņš. Viņu algas bija šādas (latos):

Bez šī atalgojuma mācībspēki saņēma dzimtas piemaksu, dzīvokļa naudu un 13. mēneša algu pēc vispārējiem nosacījumiem proporcionāli pasniedzamo stundu skaitam.

1925.gada 3.jūnijā Ministru kabinets izdeva jaunus noteikumus par 13. mēnešalgas izmaksu valsts darbiniekiem. Tie maz atšķīrās no gadu iepriekš pieņemta dokumenta ar tādu pašu nosaukumu. Jaunums bija tas, ka 13. algu varēja saņemt arī kara zinību pasniedzēji un juriskonsulti. Paplašināts bija pants, kurā tika minētas personas bez tiesībām saņemt papildatalgojumu. Tajā bija teikts, ka 13. mēneša algu nemaksā arī tādām personām, kuras atalgojumus saņem pēc līguma, kā valsts saimniecību darbiniekiem (ierēdņiem, kalpotājiem, strādniekiem), kuri saņem naturālijās (ierēķinot dzīvokli) atalgojuma daļu, kas pēc pastāvošām cenām pārsniedz 20 latu mēnesī, ārstiem un citiem darbiniekiem ar honorāru, kas noteikts atkarībā no padarītā darba, darbiniekiem ar 7. kategorijas vai lielāku algu, ja tā nav pēc attiecīgā amata kategorijas vai piešķirta uz Ministru kabineta izdotu sevišķu noteikumu pamata.

Pēc darba TL ministrijā Salnais atkal strādāja par Valsts statistikas pārvaldes vicedirektoru. 1926.gadā viņš noorganizēja pārvaldes "Mēneša Biļetena" izdošanu un rediģēja to līdz 1937.gada aprīlim (biļetens pārstāja iznākt 1940.gada oktobrī). Salnais regulāri piedalījās Baltijas statistiķu konferencēs un starptautiskās statistiķu konferencēs Varšavā, Kairā, Atēnās u.c. pilsētās. 1935.gadā viņš, būdams Valsts statistikas pārvaldes direktors, (1934 - 1937), organizēja pirmo tirdzniecības un rūpniecības skaitīšanu Latvijā. Salnā redakcijā iznāca Latvijas lauksaimniecības (1928 - 1937), finansu (1933 - 1937) un darba (1928 - 1935) statistika, pagastu un pilsētu apraksti, 1929.gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti u.c.

Salnais daudz rakstīja presē par tautsaimniecības un ārpolitikas jautājumiem. Viņš 1924. un 1925.gadā rediģēja Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijas Centrālās komitejas četru lappušu lielo laikrakstu "Darba Balss", kas šajā laikā iznāca divas reizes nedēļā.

1933. un 1934. gadā Salnais bija Latvijas ārlietu ministrs, no 1937. līdz 1940.gadam - sūtnis Skandināvijas valstīs. Kad pēc Latvijas okupācijas sūtniecību Stokholmā likvidēja, Salnais nodibināja sakarus ar 1943.gadā dzimtenē izveidoto Latvijas Centrālo Padomi, kuras sarūpēto informāciju sūtīja Latvijas sūtņiem Londonā un Vašingtonā. 1944.gadā viņš daudz darīja latviešu bēgļu pārvešanā uz Zviedriju.

Vladislava Rubuļa

(1887-1937) laiks

(24.12.1925 - 18.12.1926; 24.01.1928 - 16.03.1934; 17.05.1934 - 26.06.1937)

Ministrs astoņās valdībās

Rēzeknietis. Dzimis no Rēznas pagasta ienākušā desmit bērnu ģimenē un agri zaudējis vecākus, visu izcīnīja paša spēkiem, vienlaikus palīdzot tikt uz zaļa zara jaunākajiem bērniem. Pēc vietējās pilsētas skolas absolvēšanas 1903.gadā jaunietis devās uz daudzu latgaliešu sapņu pilsētu Pēterpili, kur kļuva par provizora mācekli un, eksternātā sagatavojies, nokārtoja ģimnāzijas beigu eksāmenus. 1905.gadā viņš iestājās Pēterpils katoļu garīgajā seminārā, taču, pārliecinājies, ka garīdznieka darbs nebūs tuvs, aizgāja no tā. No 1911. līdz 1914.gadam Rubulis ar pārtraukumiem studēja Maskavas universitātes farmācijas nodaļā, bet šīs specialitātes kandidāta diplomu ieguva 1915.gadā Harkovas universitātē.

Atgriezies ziemeļu Palmīrā, viņš strādāja par pilsētas 1.aptiekas pārvaldnieku un Krievijas pilsētu savienības galvenās aptieku noliktavas pārzini. Rubuļa aktivitātes sabiedriskajā laukā, īpaši attiecībā uz Latgali un latgaliešiem, sākās, jau dzīvojot, mācoties un strādājot Krievijas galvaspilsētā. Viņš aktīvi piedalījās savu novadnieku pirmās organizācijas - Pēterpils latgaliešu muzikālās biedrības darbībā, 1906. un 1907.gadā ir tās valdes loceklis. Ko darīt ir arī latgaliešu studentu organizācijā "Guņskurs". Pēterpilī parādās pirmie latgaliešu laikraksti, un Rubulis ir to autoru vidū. Ar pseidonīmu "O.Bryuvers" viņš raksta par Valsts domes darbību un ārzemju notikumiem avīzē "Dryva" (1908-1917). 1913. un 1914.gadā Rubulis izdod un rediģē pilsētā pie Ņevas nodibināto laikrakstu "Jaunas Ziņas" (tās sāka iet tautās 1912.gada novembrī).

Pirmā pasaules kara laikā 1915.gada vasarā nodibinājās "Latgaliešu biedrība palīgā kara upuriem", kuru gandrīz visu laiku līdz tās likvidēšanai 1919.gadā vadīja Rubulis. Biedrība dibināja patversmes, atvēra skolas un darbnīcas, nodibināja dzimtenē un Krievijā vairāk nekā 30 nodaļas, sniedzot lielu palīdzību Latgales bēgļiem. Tā veicināja nacionālos centienus un 1917.gada pavasarī visnotaļ sekmēja vēsturiskā Rēzeknes kongresa sasaukšanu.

25.(12.) martā Pēterpilī Rubuļa vadībā notika latgaliešu vispārējā sapulce, kas apsprieda Latvijas stāvokli. Tajā piedalījās dažādu organizāciju un virzienu pārstāvji, kā arī strēlnieki un strādnieki. Sapulces dalībnieku vairākums iestājās par Latgales apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi, paredzot Austrumlatvijai plašu pašvaldību. Rubulis ietilpa komisijā, kurai vajadzēja izstrādāt Latgales pašvaldību projektu un apvienošanās programmu. Rēzeknes kongresā, kas notika 9.un 10. maijā (26.un 27.aprīlī), viņu ievēlēja par Latgales Pagaidu zemes padomes locekli. 1917.gada rudenī Latgales politiķi ievēlēja Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, kura izteicās par patstāvīgas latvju valsts dibināšanu.

Tālāko darbu Pēterpilī paralizēja lielinieki, bet Latvijā - vācu okupācijas vara. Rubulis palika atšķirts no dzimtenes līdz 1920.gadam, kad viņam beidzot ar kundzi Bertu un mazo dēliņu ar lielām grūtībām izdevās atgriezties Latvijā. Viņš bija pirmais Latgales darba inspektors, Latgales teātra administrators un nodibināja šajā novadā pirmo slimokasi.

1921.gada jūnijā ministru prezidents Z.Meierovics uzaicināja Rubuli stādāt viņa valdībā par iekšlietu ministra biedru Latgales lietās. Šajā amatā Latgales politiķis sabija līdz 1923.gada janvārim. Viņš bija populārs cilvēks savas puses ļaužu, vispirms zemnieku vidū, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Rubuli ievēlēja par deputātu visās četrās Saeimās, kur viņš ar lielu atbildības sajūtu pildīja visus parlamentāriešu pienākumus - strādāja komisijās (Sociālās likumdošanas, Publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas, Deputātu lietu izmeklēšanas u.c.) un referēja par likumprojektiem, runāja debatēs un iesniedza pieprasījumus. Augstajā namā Rubulis pārstāvēja 1920.gadā dibināto Latgales zemnieku partiju, kas 1926.gadā pārtapa par Latgales demokrātisko zemnieku partiju un 1931.gadā par Latgales zemnieku progresīvo apvienību. Rubulis bija divu pēdējo organizāciju līderis un darbojās arī daudzās citās Latgales apvienībās un biedrībās, sekmējot latgaliešu saimnieciskos, kultūras un izglītības centienus. No 1923.līdz 1926.gadam viņš rediģēja laikrakstu "Latgalīts", no 1935. līdz 1937.gadam vadīja avīzi "Jaunais Vųrds", kura metiens 30.gadu vidū sasniedza 6 tūkstošus eksemplāru. Rubulis nodibināja pirmo latgaliešu apgādu "Jaunā Latgale".

Rubulis tautas labklājības ministra posteni, šo visplašākajām tautas masām tik vajadzīgo amatu ar diviem pārtraukumiem (no 1926.gada decembra līdz 1928.gada janvārim un no 1934.gada marta līdz maijam), pildīja līdz mūža beigām. Viņš iegāja astoņu valdību sastāvā: K.Ulmaņa, A.Alberinga, P.Juraševska, H.Celmiņa, atkal K.Ulmaņa, M.Skujenieka, Ā.Bļodnieka un vēlreiz K.Ulmaņa kabinetā.

Tā, protams, ir sagadīšanās, taču interesanti atzīmēt, ka Rubuļa kopā ar Ulmani parakstītais pirmais dokuments ministra kārtā bija Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā 1926.gada 14.janvārī izdotie "Noteikumi par aptiekas asistentiem unm praktikantiem" (atcerēsimies Rubuļa sākotnējo profesiju!).

Šajā normatīvajā aktā bija noteikts, ka bez farmaceitiem ar augstskolas izglītību atļauts strādāt aptiekās kā palīgiem asistentiem un praktikantiem. Par praktikantiem varēja kļūt, reģistrējoties farmācijas valdē, "katrs Latvijas pilsonis, kas pilnīgi pārvalda valsts valodu (izcēlums mans - R.T.) un uzrāda apliecību par vidusskolas beigšanu ar pārbaudījumu latīņu valodā ģimnāzijas kursa apmērā." Uz vienu provizoru varēja būt ne vairāk kā divi praktikanti. Pēc divu gadu prakses viņiem bija tiesības kārtot asistenta pārbaudījumus pēc Izglītības ministrijas apstiprinātās programmas.

1931.gada 28.aprīlī Saeima pieņēma likumu "Tautas labklājības ministrija", kuru Valsts prezidents A.Kviesis izsludināja 5.maijā. Šajā dokumentā bija noteikts, ka ministrija (TLM) "pārzina sociālo apgādību, pensijas, darba aizsardzību, sociālo apdrošināšanu un tautas veselības kopšanu un aizsardzību." Ministrijas galvenās sastāvdaļas ar attiecīgām vietējām iestādēm un amatpersonām bija: ministra sekretariāts, sociālās apgādības departaments, darba aizsardzības departaments, veselības departaments un farmācijas pārvalde. Veselības kopšanas un aizsardzības jautājumu apspriešanai pie ministrijas pastāvēja veselības padome.

Sociālās apgādības departaments pārzināja gādību par bērnu aizsardzību, sociāli apgādājamo bērnu audzināšanu un uzturēšanu, sociālās apgādības lietas valsts, pašvaldību un sabiedrisko iestāžu un oganizāciju darbību sociālās apgādības laukā, valsts pabalstu piešķiršanu privātām labdarības organizācijām un pensiju lietas. Departamentam bija trīs nodaļas: sociālās apgādības, pensiju un grāmatvedības.

Darba aizsardzības departaments pārzināja sociālo apdrošināšanu, darba aizsardzību, bezdarba seku apkarošanu un lietas, kuras attiecas uz starptautisko darbu organizāciju (Latvija iestājās šajā tautu savienības organizācijā 1921.gadā). Departamentā ietilpa darba inspekcija un četras nodaļas: slimokasu, nelaimes gadījumu apdrošināšanas, valsts dienesta un sabiedrisko darbu.

Veselības departamenta kompetenecē bija tautas veselības kopšana un aizsardzība. Departamentam bija divas daļas - ārstniecības un higiēnas.

Farmācijas pārvalde pārraudzīja farmaceitisko un kosmētisko līdzekļu rūpniecību un tirdzniecību un veica pārtikas, baudvielu un garšvielu ķīmisko kontroli. Tai bija divas nodaļas- administratīvā un farmaceitiskā.

Veselības padome bija padomdevēja iestāde. Tā sastāvēja no 14 pastāvīgajiem locekļiem: veselības departamenta direktors vai vicedirektors, farmācijas un veterinārās pārvaldes priekšnieki vai viņu vietnieki, kara sanitārās pārvaldes pārstāvis, LU medicīnas, veterinārmedicīnas un ķīmijas fakultātes farmācijas nodaļas pārstāvji, Latvijas Sarkanā krusta pārstāvis u.c. Padomes uzdevumi bija uz ministra priekšlikumu dot atsauksmes par sanitāro likumu projektiem, veselības departamenta, farmācijas un veterinārās pārvaldes svarīgākajiem rīkojumiem, jaunatradumu un izgudrojumu veselības kopšanas laukā ieviešanu un piemērošanu, tiesmedicīniskiem jautājumiem u.c. Padomes piekšsēdētājs bija tautas labklājības ministrs vai viņa vietā veselības departamenta direktors.

Rubuļa, kā tagad saka, ministrēšanas ilgajā laikā, viņam kā Ministru kabineta loceklim tiešāk vai netiešāk piedaloties, Saeima un valdība (pēc 15.maija puča tikai valdība) pieņēma daudz svarīgu likumu, noteikumu, rīkojumu u.tml. aktu, kas regulēja tautas labklājības problēmu un atsevišķu jautājumu risināšanu un izkārtošanu valstī. Nozīmīgākos no tiem aplūkosim sīkāk.

Sociālā apgādība Latvijā atradās galvenokārt vietējo pašvaldību pārziņā. Apriņķu pašvaldības izdeva šim mērķim 1922./23. budžeta gadā vairāk nekā 132 tūkstošus latu, bet 1926./27.gadā jau ap 364 tūkstošiem latu. Pagastu pašvaldības izlietoja nespējnieku apgādāšanai minētajos gados attiecīgi 1,2 milj.latu un 2 milj.latu. Pieauga arī pilsētu pašvaldību izdevumi šīm vajadzībām. Šis pieaugums nebūt nenozīmēja, ka būtu jūtami pieaudzis darba nespējīgo cilvēku skaits valstī, bet gan, ka nespējnieki tika arvien labāk apgādāti.

1928.gada 13.aprīlī Saeima pieņēma un Valsts prezidents G.Zemgals izsludināja likumu par sociālo apgādību. Ar šo aktu bija noteikts, ka valsts sociālās apgādības pienākumos ietilpst: pilnos apmēros apgādāt trūcīgus nespējniekus, apgādāt bērnus atradeņus (diemžēl tādi bija arī brīvvalstī...), apgādāt trūcīgos nespējniekus ārzemniekus Latvijā un Latvijas pilsoņus ārzemēs, ārstēt, kopt un uzturēt lepras slimos, ārstēt, kopt un uzturēt trūcīgas personas, kas saslimušas ar tuberkulozi grūti dziedināmā stadijā, ambulatoriski ārstēt veneriski saslimušos u.c. Ar pašvaldību piedalīšanos vajadzēja apgādāt kurlmēmos un neredzīgos speciālās iestādēs, uzturēt zīdaiņus līdz 2 gadu vecumam, uzturēt defektīvus bērnus speciālās iestādēs līdz 16 gadu vecuma sasniegšanai un uzturēt vājprātīgos speciālās iestādēs.

Tā kā pašvaldībām tomēr nereti trūka līdzekļu, TLM sociālās apgādības nodaļa, piemēram, izsniedza periodiskus pabalstus darba nespējīgiem māksliniekiem, rakstniekiem un zinātniekiem un viņu ģimenes locekļiem. Šādus kārtējus pabalstus no 24 līdz 170 latiem mēnesī 1928.gadā saņēma 10 skatuves mākslinieki, 4 mūziķi, 10 rakstnieki un viens gleznotājs, kā arī šādu profesiju pārstāvju 22 ģimenes ar 22 locekļiem.

Reizē ar rūpniecības attīstību Latvijā pieauga uzņēmumos nodarbināto strādnieku un darbinieku skaits. Saistībā ar to pieauga arī slimokasu dalībnieku skaits, un kasu darbība paplašinājās.

Kara laikā slimokasu darbība Latvijā bija pilnīgi pārtraukta. Pirmās kases pēc kara sāka dibināties 1920.gadā. Rosīgāka slimokasu darbība sāka attīstīties tikai 1921.gadā un 1922.gadā, kad nodibinājās lielākā daļa no visām Latvijas slimokasēm. 1928.gadā Latvijā darbojās 43 slimokases, no tām Rīgā 18, provincē - 25.

Turpmāk - vēl