Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1940., 1941. .... Mūsu valstij un tautai, citām valstīm un tautām liktenīgajā jūnijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.06.1998., Nr. 179 (1240) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32050

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

1940. ... Mums liktenīgajā jūnijā

Vēl šajā numurā

17.06.1998., Nr. 179 (1240)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1940., 1941. …. Mūsu valstij un tautai, citām valstīm un tautām liktenīgajā jūnijā

Litenē un Gulbenē atceras

2.JPG (18936 BYTES)3.JPG (21221 BYTES)
Piemiņas brīdī Litenes kapos
Nacionālās aizsardzības akadēmijas prorektors Jānis Martukāns, rektors majors Ilmārs Vīksne un aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis

5.JPG (18535 BYTES)4.JPG (21105 BYTES)
No Gulbenes stacijas

(apakšējā attēlā) aizvestos pieminot. Saeimas deputāts Raitis Apalups un Gulbenes pilsētas mērs Mārtiņš Kokars (augšējā attēlā)

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

— Nemirst tava dzīvā dvēsle, tavam garam gala nava, — šie Jāņa Raiņa vārdi iekalti granītā piemiņas plāksnē aizvestajiem Gulbenes stacijā. Iet gadi, noveco stacijas mūri, kas pieredzēja asaras un sāpes, postu un neziņu to ļaužu sejās, kas te tika sadzīti lopu vagonos un aizvesti. Nu jau mūri sauc pēc palīdzības, jo draud uzkrist uz galvas. Aizsaulē tiek saukti tie nedaudzie, kuri atgriezās pēc Sibīrijas sala, bada un necilvēcības pārciešanas. Bet piemiņas brīžos, kas katru gadu 14.jūnijā notiek Gulbenes stacijā un Litenes kapos, ļaužu kļūst arvien vairāk. Karavīri, kadeti, jaunieši. Vanadzēni, kas šoreiz kuplā pulkā savās debeszilajās formās apjoza notiekošo, varbūt neapjauš to traģismu, kas valdījis tajā vietā pirms daudziem gadiem, kad tādi paši vanadzēni tika izrauti no savām ligzdām un aizvesti svešumā.

Piemiņas pasākumus vadīja Saeimas deputāts novadnieks Raitis Apalups. Ziedus atnesa un piemiņas vārdus sacīja aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors majors Ilmārs Vīksne, Gulbenes pilsētas galva Mārtiņš Kokars, Litenes pamatskolas direktors Jānis Zvaigzne, Latvijas Brīvības cīnītāju fonda priekšsēdētājs Pauls Lapsa, represētā Ārija Logina, dzejniece Aina Karele un daudzi citi. Ierindā bija Alūksnes Mobilā strēlnieku bataljona karavīri, kadeti, Zemessardzes vīri, militāri patriotiskās nometnes jaunieši, vanadzēni. Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetu izpildītās dziesmas saplūda ar egļu šalkām piemiņas pēcpusdienā Latvijas armijas vasaras nometnes vietā Litenē.

Andris Kļaviņš

 

Kad cirta represiju augstākais soģis — Sevišķā apspriede

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Staļiniskajā totalitārisma sistēmā "pretpadomju elementiem" tiesu sprieda gan PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija, gan dažādu rangu kara tribunāli un citas tiesu iestādes. Tomēr visplašākās, praktiski neierobežotās tiesības izrēķināties ar valdošajam režīmam nevēlamiem cilvēkiem tika dotas Sevišķajai apspriedei. Dažādos laikos no tās cieta arī daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Ārpustiesas represijām pamats tika likts jau tūdaļ pēc boļševiku oktobra apvērsuma.

Bet ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta 1935.gada 27.maija pavēli PSRS republiku, novadu un apgabalu iekšlietu tautas komisariātos un iekšlietu tautas komisariātu pārvaldēs tika izveidoti "trijnieki" ar sevišķās apspriedes tiesībām. "Trijnieki" pieņēma lēmumus par izsūtīšanu, trimdu vai ieslodzīšanu nometnēs uz laiku līdz pieciem gadiem. Ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta 1937.gada 30.jūlija pavēli tika izveidoti republiku, novadu un apgabalu "trijnieki". Represijām pakļautie tika sadalīti divās kategorijās: 1.kategorijai tika pieskaitīti "visnaidīgākie elementi", kurus bija paredzēts nošaut, 2.kategorijā iekļautos "naidīgos elementus" vajadzēja ieslodzīt cietumos un nometnēs uz laiku no 8 līdz 10 gadiem.

Ar šo pašu pavēli bija apstiprināts arī "trijnieku" personālsastāvs: priekšsēdētāji — iekšlietu tautas komisāri, pārvalžu priekšnieki, bet locekļi — savienoto republiku komunistisko partiju CK, novadu un apgabalu komiteju pirmie sekretāri un republiku, novadu un apgabalu prokurori.

Staļinisko represiju kulminācijas laikā — 1937.un 1938.gadā — daudzus tūkstošus nāvē aizsūtīja arī "divnieki", kas sastāvēja no republiku iekšlietu tautas komisāriem, pārvalžu priekšniekiem un prokuroriem. Pastāvēja arī t.s. pats augstākais "divnieks", kurš sastāvēja no PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja un PSRS prokurora. Sevišķā apspriede lietas izskatīja bez apsūdzēto un liecinieku klātbūtnes.

Kad 1946.gadā PSRS tautas komisariāti tika pārveidoti par ministrijām, Sevišķo apspriedi izveidoja arī PSRS Valsts drošības ministrijā. Sevišķi postošas sekas bija PSRS Valsts drošības ministrijas un PSRS prokuratūras 1948.gada 26.oktobra direktīvai Nr.66/241–ps. Saskaņā ar šo direktīvu Valsts drošības ministrijas orgāniem vajadzēja no jauna arestēt tos "valsts noziedzniekus", kuri jau bija sodu izcietuši un atbrīvoti pēc Otrā pasaules kara beigām.

Šīm personām uzrādīja apsūdzību par tiem pašiem "noziegumiem", par kuriem viņi sodu jau bija izcietuši. Viņu lietās no jauna tika uzsākta izmeklēšana. Turklāt minētajā direktīvā bija norādīts: ja izmeklēšanā netiks atklāti kaut kādi pierādījumi par viņu "pretpadomju darbību" pēc atbrīvošanas no cietumiem un nometnēm, tad lietas jānosūta izskatīšanai Sevišķajā apspriedē un arestētie jānosūta trimdas nometinājumā.

Šī nelietīgā iestāde tika likvidēta tikai 1953.gada septembrī. Tātad ar PSRS Centrālās izpildu komitejas un Tautas Komisāru padomes 1934.gada 5.novembra lēmumu izveidotā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede pastāvēja 19 gadus. Šajā laikā tā notiesāja 442531 cilvēku, tajā skaitā ar augstāko soda mēru 360921 cilvēku, ar trimdu un izsūtīšanu (valsts robežās) — 67539 cilvēkus... 1937.gadā Sevišķā apspriede, piemēram, notiesāja 17911 cilvēkus, bet 1938.gadā — 45768. Šajā represiju kampaņā tika iznīcināti arī daudzi tūkstoši Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu.

Sevišķā apspriede nežēlīgi izrēķinājās arī ar tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tika apcietināti 1940.—1941.gadā un pēckara laikā.

Izraksts

no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķās apspriedes

1942.gada 28.novembra protokola 96–m

 

Klausījās: 152. Lieta Nr.2414/Iekšlietu tautas komisariāta Kirovas apgabala pārvalde /Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts/ par Paulīnes Emīlijas Pētera meitas Birznieces, dzim.1907.gadā, Latvijas PSR Ventspils rajonā, latvietes, PSRS pilsones, apsūdzību.

Nolēma: Paulīni Emīliju Pētera meitu Birznieci par piederību kontrrevolucionārai organizācijai ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem, termiņu skaitot no 1941.gada 14.jūnija.

Klausījās: 296. Lieta Nr.5433/Iekšlietu tautas komisariāta Kirovas apgabala pārvalde/Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts/par Jāņa Antona d.Volanta, dzim.1882.g., Latvijas PSR Daugavpils apriņķī, latvieša, PSRS pilsoņa, apsūdzību.

Nolēma: Jāni Antona d.Volantu par piederību kontrrevolucionārai partijai ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem, termiņu skaitot no 1941.gada 14.jūnija.

PSRS Iekšlietu tautas komisariāta

Sevišķās apspriedes sekretariāta priekšnieks

(paraksts)

Izraksts

no PSRS Iekšlietu ministrijas Sevišķās apspriedes

1949.gada 7.janvāra protokola Nr.1

Klausījās: 74. Lieta Nr.4466/Latvijas PSR Iekšlietu ministrija/par Regīnas Reinholda m.Pumpures, dzim.1919.g., Latvijas PSR Rīgas pilsētā, no zemniekiem, latviete, PSRS pilsone, izglītota, nav tiesāta, apsūdzību. 1941.gada jūnijā ar Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta lēmumu viņa kā sociāli bīstams elements tika izsūtīta uz obligātā nometinājuma vietu Novosibirskas apgabalā, uz beztermiņa laiku. Līdz bēgšanai dzīvoja Tomskas pilsētā, strādāja par pianisti apgabala Drāmas teātrī. Apsūdzēta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 2.daļas 82.panta.

PSRS prokuratūra apsūdzību pārkvalificēja pēc KPFSR KK 1.daļas 16—82.panta.

Nolēma: Regīnu Reinholda m.Pumpuri par bēgšanu no obligātā nometinājuma vietas ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz trijiem gadiem, termiņu skaitot no 1948.gada 4.decembra, pēc tam nosūtīt uz obligātā nometinājuma vietu.

Šī pati PSRS represīvo iestāžu instance sprieda tiesu arī 1949.gada 25.martā izsūtītajiem "bandītiem", "nacionālistiem" un viņu ģimenes locekļiem.

Izraksts

no PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķās apspriedes

1949.gada 26.oktobra protokola Nr.60

Klausījās: 231. Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas uzskaites lieta Nr.10501. Donāts Jāņa d.Vārpulis, dzim.1880.g., Latvijas PSR, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartijisks. Pie viņa atrodas 1948.g. dzimušais mazdēls Osvalds. Kopā ar viņu dzīvo: sieva Franciska, Andreja m. Vārpule, dzim.1890., dēli: Josifs Donāta d. Vārpulis, dzim.1913.g., Izidors Donāta d. Vārpulis, dzim.1918.g., meitas: Anna Donāta m.Vārpule, dzim.1925.g., Veronika Donāta m.Vārpule, dzim.1929.g.

Nolēma: Donātu Jāņa d. Vārpuli; Francisku Andreja m.Vārpuli; Josifu Donāta d.Vārpuli; Annu Donāta m.Vārpuli; Veroniku Donāta m.Vārpuli kā nacionālistiskās bandas dalībnieka ģimeni izsūtīt nometinājumā uz Tomskas apgabalu Iekšlietu tautas komisariāta orgānu uzraudzībā. Īpašumu konfiscēt.

Izraksts

no PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķās apspriedes

1949.gada 19.novembra protokola Nr.64a

Klausījās: 71. Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas uzskaites lieta Nr.14223. Staņislavs Josifa d. Casno, dz. Latvijas PSR, latvietis, PSRS pilsonis, bezpartijisks. Pie viņa atrodas meita Valentīna, dzim.1941.g., dēls Ivans, dzim.1938.g., mazdēls Antons, dzim.1944.g. Kopā ar viņu dzīvo: sieva Rozalija Augusta m. Casno, dzim.1905.g., māte Elizabete Pētera m.Casno, dzim.1883.g.

Nolēma: Elizabeti Pētera m. Casno; Staņislavu Josifa d.Casno; Rozaliju Augusta m.Casno kā nacionālistiskās organizācijas dalībnieka ģimenes locekļus izsūtīt specnometinājumā uz Omskas apgabalu Iekšlietu ministrijas orgānu uzraudzībā. Īpašumu konfiscēt.

Gan tiem "bandītiem" un "nacionālistiem", kurus aizveda 1949.gada martā, gan tiem, kurus izsūtīja vēlā, Sevišķā apspriede sodu piesprieda jau daudzus mēnešus pēc viņu deportācijas no Latvijas.

Tāpat kā represīvo iestāžu rīcība un kara tribunālu spriedumi, arī Sevišķās apspriedes lēmumi ir viena no vissmagākajām apsūdzībām staļiniskajam totalitārisma režīmam, kuram ilgus gadus bija pakļauta arī Latvija un tās iedzīvotāji.

Manuprāt, būtiski svarīgi ir atcerēties arī to, ka visas represīvās iestādes — Viskrievijas ārkārtējā komisija, Valsts politiskā pārvalde, iekšlietu un valsts drošības komisariāti, kara tribunāli un sevišķās apspriedes — tika izveidotas ar PSRS augstākās varas dekrētiem un lēmumiem. Arī tiesības tām bez izmeklēšanas un tiesas izrēķināties ar valdošajam režīmam nevēlamiem cilvēkiem piešķīra PSR savienības centrālās iestādes — Tautas Komisāru padome (vēlāk — Ministru padome), Centrālā izpildu komiteja (vēlāk Augstākās padomes Prezidijs), tātad — arī Sevišķā apspriede, cilvēku bendēšana bija PSRS valdošā režīma politikas izpausme, turklāt — visnežēlīgākajā veidā.

Šis materiāls ir tikai neliels, vispārējs ieskats Sevišķās apspriedes "darbībā". Tālākajā pētniecības procesā vajadzētu mēģināt izpētīt kā Sevišķās apspriedes sēžu norises gaitu, tā arī to personālsastāvu.

Franču diplomāta Latvijas vasara

Par grāmatu

Šis apgāda "Liesma" korektais latviski un franciski vēstījošais sējums — "Franču diplomāta piezīmes Latvijā" — ir dienasgrāmata, kas aptver notikumus Rīgā (un arī citur pasaulē) no 1939.gada 19.augusta līdz 1940.gada 13.septembrim. Tātad — gan Latvijai, gan Francijai liktenīgā laikā. Dienasgrāmatu publicēšanai vēlāk sagatavojis Žana de Bosa dēls Žaks de Boss.

"Latvijas Vētsneša" redakcija ir pateicīga par šo grāmatu tās latviešu tulkojuma redaktoram Uldim Norietim.

Par autoru

1938.gada decembrī Žans de Boss stājās darbā Francijas sūtniecībā Latvijā kā pirmais sekretārs, tas nozīmē, ka viņš bija Francijas sūtņa pirmais vietnieks. Iepazīstoties ar šīm piezīmēm, lasītāji varēs pārliecināties, ka viņš palika šai amatā līdz pat 1940.gada septembrim, kad viņš bija spiests pamest Latviju, jo sūtniecība tika slēgta tāpēc, ka Latvijā ienāca un to anektēja Padomju Savienība.

 

Ievadam

FRANCU~1.JPG (8658 BYTES)
Franču diplomāts Žans de Boss

1938.gada 29.decembrī vecāki un baltās ziemas drēbēs silti saģērbti trīs bērni vecumā no diviem līdz sešiem gadiem izkāpa Rīgas centrālajā stacijā. Ģimenes tēvs Žans de Boss ieradās Latvijā, lai stātos Francijas sūtniecības pirmā sekretāra amatā (tagad sūtniecība kļuvusi par vēstniecību). Ģimene uzreiz devās uz Pēterburgas viesnīcu Pils laukumā, tajā pavadīja nedēļas un pēc tam iekārtojās uz dzīvi Elizabetes ielā pretī skaistam parkam ar slidotavu. Ēkā, kas tagad tur ir uzcelta, atrodas Pasaules tirdzniecības centrs.

Pēc divdesmit mēnešiem, 1940.gada 13.septembrī, tā pati ģimene, kurai vēl bija nācis klāt mazais brālītis, kas piedzima 1940.gada janvārī, Spilves lidlaukā iekāpa Stokholmas lidmašīnā. Vecākiem bija novēlies no sirds smags akmens, bērnus vairāk satrauca pirmais ceļojums lidmašīnā.

Bet cik daudz notikumu un drāmu nācās piedzīvot pa šo laika sprīdi! Pirmie mēneši bija mierīgi. Bērni, kuri bija ieradušies no tālās Čīles ar tās subtropu klimatu, atklāja sev ziemu, milzīgas fajansa podiņu krāsnis, sniegalāpstu skrāpējošo troksni ik rītus, kamanas ar zvārguļiem, kuras vēl bija redzamas pilsētā, jautro vizināšanos ar ragaviņām, sasalušo Daugavu un pontontiltu tai pāri. Viņi atklāja arī pilsētu ar tās augstajiem zvanu torņiem, Melngalvju namu, tirgu ar pārtikas pārbagātību, Brīvības pieminekli un tā pakājē sargkareivjus, kuri veselu stundu no vietas stāvēja, kā bērniem šķita, pārcilvēciskā nekustīgumā. Vēl pēc neilga laika nāca pavasaris ar ziedu kupenām, pastaigas mežā, stārķi, pavasarim sekoja vasara un atpūta Vecāķu pludmalē. Kādā citā atmiņu stūrītī ir saglabājušās svētku dienas, kad pilsētu rotāja neskaitāmi karogi.

Taču šie bezrūpīgie laiki nevilkās ilgi. Drīz vien pat bērni nomanīja vecāku nemieru, tad satraukumu. Pienāca nelāgas ziņas: līgums starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju, iebrukums Polijā, karš starp Franciju un Vāciju...

No Polijas un Krievijas repatriējušies franči ieradās Rīgā un mēģināja doties tālāk uz Franciju. Pēc neilga laika mēs uzzinājām, ka Hitlers ir nolēmis atsaukt uz Vāciju to vācu valodā runājošo un vācu kultūrai piederošo iedzīvotāju daļu, kuru sauca par baltvāciešiem.

Pēc atelpas brīža dažu mēnešu garumā nāca klāt arvien jaunas nelaimes. Mēs uzzinājām, ka ir ieņemta Francija. Un bija klāt arī 1940.gada 17.jūnijs. Todien tēvs ieradās pusdienās nedaudz vēlāk nekā parasti un mums piekodināja: "Bērni, neejiet ārā no mājas, kamēr neesmu devis atļauju, pilsētā ir ienākuši krievi."

Nākamajās nedēļās mēs pa logu redzējām nebeidzamas "brīvprātīgas" demonstrācijas, kurās visiem noteikti bija jāpiedalās. Netālu no mūsu mājvietas — Padomju Savienības pārstāvniecībā — Višinskis no balkona uzrunāja pūli, kurš viņam atbildēja ar pārdomāti organizētiem izsaucieniem.

Tajā pašā laikā pārtikas krājumi tirgū samazinājās. Cilvēkus sāka pārņemt bailes. Daudzi manu vecāku draugi — inteliģences pārstāvji, mākslinieki, augsti ierēdņi — pazuda naktī un miglā. Pār valsti nolaidās šausmu pārklājs.

Līdzko jautājums par Latvijas aneksiju bija izšķirts, speciāli šim nolūkam sasauktā saietā diplomātiskajām misijām palūdza izbeigt darbību un to personālu uzaicināja pamest valsti. Tieši tad mans tēvs nopietni saslima un mēs bijām spiesti uzkavēties pēc tam, kad citi diplomātiskā korpusa pārstāvji bija jau aizbraukuši, un tā sagadījās, ka mēs bijām pēdējie ārvalstu diplomāti, kas 1940.gadā aizbrauca no Latvijas.

Manam tēvam bija paradums rakstīt dienasgrāmatu. Ja atgadījās ievērības cienīgi notikumi, tēvs papildināja steidzīgās piezīmes un aprakstīja notikumus plašāk burtnīcās, kuras viņs atstāja mantojumā bērniem. Šie pieraksti nebija domāti publicēšanai, taču es uzskatīju, ka man jānodod latviešiem viņa memuāri, atmiņas, ko rakstījis cilvēks, kas bijis aculiecinieks traģiskam brīdim tautas vēsturē. Es dienagrāmatu atstāju bez labojumiem, tādu, kāda tā bija, ar visām pārdomām, kuras reizēm varbūt pārsteigs, taču tas ir izskaidrojams ar laikmeta atmosfēru, tajā atrodamas piezīmes par praktiskām detaļām, kuras var šķist nedaudz ikdienišķas, bet kurām bija sava nozīme brīdī, kad dzīve kļuva grūta un sarežgīta. Es gribētu, lai šīs piezīmes tiktu uztvertas kā ieguldījums neatkarīgās Latvijas pēdējo mēnešu vēsturē, kā veltījums zemei, ko mūsu ģimene vienmēr glabāja atmiņā līdz pat tās atdzimšanai.

Žaks de Boss

Sestdien, 15.jūnijā

Vakar tika ieņemta Parīze.

Vakarā uzzinām, ka krievi nosūtījuši Lietuvai ultimātu, pieprasot valdības demisiju un tiesības pēc patikas okupēt jebkuru vietu un ievest tik lielu armiju, cik vēlas. Šodien viņi ienākuši Kauņā un aizgājuši līdz Vācijas robežai. Vēl no rīta lietuvieši neko nezināja par krievu nodomiem.

Klīst runas par ultimātu Latvijai un krievu karaspēka ienākšanu Latgalē.

 

Svētdien, 16.jūnijā

Prese ziņo par incidentu uz Krievijas un Latvijas robežas naktī no 14. uz 15.jūniju. Divi robežsargi nogalināti, vienpadsmit sagūstīti, postenis nodedzināts.

 

Pirmdien, 17.jūnijā

Francija prasa pamieru.

Šķērsojot Lietuvas robežu, krievi agri no rīta ienākuši Daugavpilī pēc tam, kad Latvijai tika nosūtīts gandrīz tāds pats ultimāts kā pirms divām dienām Lietuvai. 1934.gadā noslēgtā latviešu un igauņu militārā savienība tajā tiek vērtēta kā pret PSRS vērsta, nesavienojama ar 1939.gada oktobra līgumu un padomju robežu drošību apdraudoša. Gluži labi varēja iztikt bez ieganstiem. Tiek pieminēts pat Baltijas valstu kopīgais žurnāls, kura vienīgais numurs iznāca šī gada martā, un nevienam nešķita, ka tas apdraud Krieviju.

Protams, latvieši padevās tāpat kā viņu kaimiņi. Vēl pirms divām dienām visās malās skandināja par latviešu un krievu draudzību un palīdzības līgumam izrādīto pretimnākšanu.

13.00. man ziņo par krievu ienākšanu. Ejam skatīties. Tā ir taisnība. No Lietuvas ieradušās pirmās motorizētās vienības. Divi tanki šaušanas gatavībā stāv pie pasta, divi pie stacijas, divi pie dzelzceļa tilta un pie pontontilta. Redzam Ulmani vaļējā mašīnā lēni braucam pa vecpilsētu. Cilvēki uz viņa sveicieniem neatbild. Acīmredzot viņš grib nomierināt cilvēkus. Viņš ir bez eskorta. Skaists aukstasinības paraugs, jo ienaidnieku nav mazums. Man viņš nekad nav paticis, un tomēr man žēl uz viņu skatīties. Tās ir ardievas savai tautai, kuru viņš cenšas uzmundrināt visgrūtākajā stundā. Kas notiks rīt? Vēl viens tanks pie padomju sūtniecības. Ielās daudz cilvēku.

15.00. Pār pilsētu zemu lido krievu lidmašīnas. Mūsu kvartālā viss mierīgi. Gar māju pabrauc viens tanks.

17.00. Izeju pastaigāties, jo ziņo, ka pie stacijas esot sadursmes. Satieku Boljē, ar kuru kopā apmetam līkumu. Redz arvien vairāk krievu tanku: pie zemūdeņu bāzes, ostā trīs tanki, pie pontontilta, pie dzelzceļa tilta četri, pie stacijas divi, pie pasta divi...Uzbudināts pūlis pontontilta galā naidīgi noskaņots pret policistiem, kuri nespēj tam izrādīt pretestību.

Pie stacijas sapulcējušies demonstranti. Veseliem bariem. Mēs ierodamies brīdī, kad notiek jātnieku policijas uzbrukums. Cilvēki bēg uz visām pusēm, bet jezga sākas no gala. Ar grūtībām mums izdodas izlauzties no burzmas bez starpgadījumiem. Ar nūjām bruņotie policisti ir ārkārtīgi brutāli. Daži pat jāšus ielaužas stacijā. Savukārt tie, kuri ieradušies šeit divos krievu tankos un kuru dēļ ir sapulcējušies ļaudis, neliekas traucēties.

No sūtniecības redzams, ka pa Brīvības ielu virzās garas krievu tanku kolonnas.

Pārtraukti telefona sakari.

19.30. Es atgriežos stacijā. Pūlis ir vēl lielāks, un tagad dzird šāvienus. Daudzi neuzdrošinās iet tālāk par Krišjāņa Barona ielu. Pie pirmā revolvera šāviena pūlis izšķīst kā zvirbuļu bars, bet, tiklīdz policija attālinās, tas atgriežas. Pa Marijas ielu es pienāku tuvu stacijai. Kādam veikalam izsisti skatlogi. Daudz policistu. Es neuzkavējos, jo demonstranti ir visai uzbudināti. Vakarpusē nemieri vēl pieaug.

Brīvības ielā liela motorizēta kolonna. Esplanāde jau pilnīgi okupēta.

22.00. Joprojām dzirdami šāvieni. Darbā tiek laists pat ložmetējs. Izsludina aplenkuma stāvokli. Rūpīgi aizslēdzam durvis.

 

Otrdien, 18.jūnijā

Uzzinu, ka vakar nogalināti deviņi policisti. Par upuriem demonstrantu vidū nekas netiek minēts. Runā, ka nogalināti kādi divdesmit cilvēki. Armijai patiesi nācās iejaukties un apspiest pūli ar vieglo tanku palīdzību. Aizliegts atrasties uz ielas no desmitiem vakarā līdz četriem rītā.

Vakar izlaupīti ieroču veikali. Bankas slēgtas uz trim dienām, kafejnīcas un restorāni — uz nenoteiktu laiku. Šodien pilsēta ir labi apsargāta. Mobilizēta policija un aizsargi, ne tikai krievi, kas redzami visās malās. Policistiem, kas atrodas visbīstamākajās vietās, galvās ķiveres. No laukiem lielā skaitā ieradušies aizsargi un ieņēmuši veselus kvartālus. Nav iespējams piekļūt pie pasta, stacijas un pils, pie kuras noenkurojušies divi krievu karakuģi. Uz katra soļa gājējus aptur aizsargu kordoni ar durkļiem stobru galā. Pārvietošanās kļuvusi par veselu problēmu. Diez vai tik lielu spēku klātbūtnē iespējami kādi nemieri. Latvieši saka, ka visi šie līdzekļi likti lietā pēc krievu pieprasījuma, kuri ir ļoti neapmierināti ar vakardienas nekārtībām un kuri, šķiet, gatavi nešaubīdamies šaut uz pūli.

 

Trešdien, 19.jūnijā

Joprojām nav valdības. Krievi enerģiski noliedz, ka būtu prasījuši latviešiem ievest kārtību. Neko tamlīdzīgu viņi nekad neesot teikuši. Gluži otrādi, viņi bijuši sajūsmā par to, kā tauta viņus sagaidījusi. Šodien pilsētā viss mierīgi, demonstrācijas beigušās.

Kopā ar sūtni Brīvdabas muzejā. Juglas šosejas malā neskaitāmas krievu karaspēka nometnes: ložmetēji, tanki, smagās mašīnas, pontoni. Viņi bez apstājas nāk no Ļeņingradas un blīvi izvietojas gar Vācijas robežu, bet diemžēl to nepāriet.

Tā kā krievi okupējuši kazarmas, latviešu armija rekvizējusi skolas un aizņēmusi arī Franču liceju. Vakarā ar mašīnu braucu atvest daļu no Franču institūta grāmatām.

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!